Aliens

Lemūrieši

Sarkanmatainie lemūrieši. Visā Klusā okeāna reģionā un ap to ir atrastas baltādainu un rudmatainu cilvēku atliekas. Domā, ka tie varētu būt izceļotāji no nogrimušā Mu/Lemūrijas kontinenta.

Lemūrieši Āzijā.
Jaungvineja. 1930.gadu vidū Jaungvinejā tika uzietas vairāk kā 60 tādu cilvēku mirstīgās atliekas. Tie sēdēja viens otram pretī šaurā kaļķakmens alā, kas atradās zelta ieguves apriņķī Morabē. Tiem visiem bija balta ādas krāsa.
Šo cilvēku pēcteči dzīvoja vismaz līdz XX gs. sākumam. Žurnāla Science 1937.gada rakstā minēti baltādaini cilvēki, kas dzīvojuši starp tarifuroro iezemiešiem, laikam grūti pieejamā Jaungvinejas centrālajā daļā. Uzskata, ka gaišādainie cilvēki senāk apdzīvojuši visus salas iekšējos līdzenumus, bet pēc tam tos atspieda agresīvākie papuasi. Interesanti, ka tarifuroro lauksaimniecības metodes ir visražīgākās starp iezemiešiem.
Jaungvinejas ziemeļu piekrastē konstatēti Dzemonas kultūrai līdzīgi atradumi.
Kai cilts Jaungvinejā stāsta par seno Ne-Mu tautu. Tie bijuši garāka auguma, fiziski stiprāki par tagadnes cilvēkiem un valdījuši pasaulē pirms Lielajiem plūdiem. Iezemiešu senčiem tie iemācījuši lauksaimniecību un māju būvēšanu. Plūdu rezultātā visi Ne-Mu gājuši bojā, taču to ķermeņi pārvērtušies par milzīgiem akmens blokiem (tā kai iezemieši reaģē uz jaungvinejā sastopamajiem megalītiem).
Japāna. Pēkšņa Dzemonas kultūras parādīšanās. Japānas pirmiedzīvotāji aini, amas un arī senās Dzemonu kultūras pārstāvji nav nekas cits kā seno baltādaino lemūriešu iedzīvotāju pēcteči.
Kuriļu salu ziemeļos esot dzīvojuši gaišādaini cilvēki, kas esot bijuši kādas senas rases pēcteči. Viņi tur bijuši vēl 1741.gadā, kad salās ieradušies krievi. Pētnieks F.S.Petidžons raksta, ka šie eiropeīdie cilvēki "...ieguva iztiku jūrā, praktizēja mirušo mumifikāciju, tiem bija uz desmitu bāzēta skaitīšanas sistēma ar tabulāciju līdz 100 000 un lietoja 12 mēnešu kalendāru. Tiem bija pieklājīgas zināšanas astronomijā un anatomijā, iestatīja parastus lūzumus un veica operācijas, kā piemēram - likvidēja acs abscesu (kas ar to domāts?). Pieredzējuši jūrasbraucēji, viņi bezbailīgi vajāja vaļus, roņus, valzirgus, jūras lauvas un kotikus. Izmantoja dabīgo sēru, lai aizdegtu uguni un izšķīla dzirksteles no iežiem, kas satur pirītu. Ieguva varu, sulfīdus un dzelzs oksīdus, vizlu, smilšakmeni, pemzu un daudz citus minerālus, kurus izmantoja kā krāsvielas savām lampām, šķīvjiem, galdiem, darbarīkiem un ieročiem."
Ķīniešu nostāsti vēsta par leģendāro salu valsti Taišaņu Klusā okeāna vidū. Tajā dzīvojuši ļaudis ar baltu ādu un gaišiem matiem.
Taivānā. Dzemonas kultūrai līdzīgi atradumi.
Filipīnas. Dzemonas kultūrai līdzīgi atradumi.
Ata cilts iezemieši no Mindanao reģiona Filipīnās vēl joprojām stāsta, ka cēlušies no gaišādainiem cilvēkiem, kuru bērni sajaucās ar iezemiešiem.
Ponpejas salā atrodas Nanmadolas pilsēta, kuru dibināja divi slaveni brāļi - Olosipa un Olosopa. Tie ieradušies ar lielu kuģi un spējuši veikt brīnumainas lietas.
Indonēzija. Tās austrumos uzieti Dzemonas kultūrai līdzīgi atradumi.
Nagu cilts Flores salā (laikam Indonēzijā, kur atrada mazos cilvēciņus?) stāsta par savu gaišādaino un rudmataino ciltstēvu Duu. Viņš vienīgais esot pārdzīvojis Lielos plūdus. Viņš ieradies no grimušas zemes lielā laivā un starp iezemietēm paņēmis sev daudz sievu. Tās, savukārt, dāvāja viņam daudz pēcnācēju, kas ir šodienas nagi. Pēc tam kad Duu nomira sirmā vecumā, viņa ķermeni novietoja uz akmens platformas cilts galvaspilsētas Boavai sabiedriskā laukuma centrā. Viņa kaps līdz pat mūsdienām kalpo kā gadskārtējo ražas svētku centrs. Ceremonijas laikā cilts virsaitis valkā galvassegu, kas atgādina to zelta septiņmastu kuģi, ar kuru Duu ieradās salā senajos laikos.
Lemūrieši Centrālāzijā. Tādi visai daudz tikuši uzieti XX gs. beigās Ķīnas okupētajā Uigurijā. Sākot ar 70.gadu vidu un līdz pat 80.gadu beigām veseliem simtiem (patlaban uzietas mazliet vairāk par 500 mūmijām) eiropeīda tipa cilvēku mūmiju tika uziets Taklamakana tuksnesī Ķīnas ZR. Mūmijas bija ļoti labi saglabājušās pateicoties turienes sausajam klimatam. Vīrieši, sievietes un bērni bija apglabāti labi un smalki pašūtos apģērbos.
Oglekļa analīzes uzrādīja 3800–5000 gadu vecumu. Tādējādi apbedījumi ir par 500 un vairāk gadiem vecāki nekā pirmā ķīniešu dinastija – Šani. Visas pazīmes liecina, ka tie ir nevis atsevišķi apbedījumi, bet gan senas un plašas civilizācijas pazīme.
Patlaban šais vietās dzīvo uiguri – tjurku musulmaņu tauta. Viņu izcelšanās vērojamas eiropeīdu pazīmes. Citiem vārdiem sakot, Uigurijā uzietās mūmijas liecina par lielu ieceļotāju vilni, kas varētu būt nācis no grimstošās Mu zemes.
Par Gobi civilizāciju 1930.gados bija pareģojis „dusošais pravietis” Edgars Keisijs (1210-1 M.54 6/29/36).
Vairāk par to atsevišķā šķirklī Centrālāzijas eiropeīdi.
Lemūrieši Taizemē. Tā ir tā saucamā Bančiangas kultūra.
Maldivu salu redīni. Tā esot bijusi prasmīgu jūrasbraucēju tauta ar zilām acīm, taisniem deguniem un rūsganiem matiem, kurus atceras tagadējie Maldīvu salu iedzīvotāji. Tieši tā – par redīniem, vietējie iedzīvotāji vēl 1980.gadā sauca savus viesus no Amerikas. Vēl joprojām dažiem Bāras salas iedzīvotājiem parādās šīs raksturīgās ārējās pazīmes.
Redīni godājuši dievi-māti Ham-Mu-Matu, ko vēl šodien godina bhilamu tautiņa Rietumindijā.
Pēc viņiem palikušas plašas drupas Maldīvu salās.
Redīni-rūti. Franču pētnieki L.Žakolio un abats Leluks tibetiešu un hindu klosteros uzgājuši šo seno tautu, kas tiek raksturoti kā senās nogrimušās zemes iedzīvotāji. Pēc katastrofas tie ieradušies Indijas subkontinentā un atnesuši savu bramaņu kultūru un seno valodu sansāru, no kuras izcēlies sanskrits.
Rūti varētu tikt uzskatīti par āriešu senčiem.

Lemūrieši Okeānijā. Agrīno eiropiešu izbrīnu izraisīja balto cilvēku klātbūtne plašā Klusā okeāna reģionā. Polinēzijā eksistē priekšstats, ka baltie ļaudis apdzīvojuši kādu mītisku salu Klusā okeāna plašumos. Polinēziešu pusdievs Tane daudzos mītos tiek minēts kā rudmatains cilvēks.

Malekuas salas iezemieši sauca eiropiešus par ambat, tieši tāpat kā Jaunhebridu salu iedzimto baltādaino tautiņu.
Taiti salās stāsta leģendas par baltādainām sievietēm ar rudiem matiem un zilām acīm, kas cēlušās no lagūnas dibena.
Havaju salās. Polinēziešu mitoloģijā par menehune tiek saukta balto cilvēku cilts, kas ieradusies Havaju salās no grimušās Helānas zemes (havajiešu radīšanas mīts Kumulipo).
Tie nav vis tikai mītiski cilvēki, bet pavisam reāli dzīvojoši Havaju salās. Kaumauli virsaiša laikā (ap 1820.g.) veiktajā tautas skaitīšanā 65 no 2000 Vainihas ielejas iedzīvotājiem sevi nosauca par menehune. Tie dzīvoja atsevišķi no pārējiem paši savā kopienā „Meža miteklis” (Laau).
Vai-ta-hanui Jaunzēlandē. Vecākā zināmā tauta Jaunzēlandē, kas te mitinājusies pirms maoru ierašanās. Savulaik tā bijusi visai liela ar 200 atsevišķiem klaniem. 1988.gadā bija atlikuši vairs tikai 140 cilvēki. Viņu senči bija pazīstami arī kā mariore vai urukehu – „rietumu cilvēki.”
Tipoloģiski – rudmataini, ar gaišu ādu, riekstveida acīm. Atpeldējuši no kādas lielas zemes rietumos, kas nogrimusi okeānā.
Maori pusdieva Tanes tautu sauca par „baltajiem” – karakao. Vecais maors atceras leģendas par Ivi Atua – pirmajiem Jaunzēlandes iemītniekiem: „Daži no tiem bija ļoti līdzīgi tagadējiem maoriem, citi atgādināja paketa [baltos ļaudis], to mati bija rudas vai zeltainas nokrāsas, ko mēs saucām par uru-keu. Kam bija tumšas acis, kam – zilas, kā gaišādainajiem eiropiešiem.”
Maori vēl seno baltādaiņu dievu tautu saukuši par „mēnessveidīgajiem” vai „āda, kas līdzīga mēness gaismai” (pakahakeha), un eiropiešus, ar kuriem pirmo reizi tikās XVIII gs., sauca par pakeha.
Gilberta salās Mikronēzijā saglabājušās leģendas par gaišmatainajiem cilvēkiem matang, kas izmitinājušies ap Kluso okeānu pēc briesmīgas katastrofas, kā rezultātā jūrā nogrimusi viņu zeme.
Zālamana salās ik pa laikam dzimst gaišādaini/gaišmataini bērni, it īpaši Malaitas salā. Tur gaišādainos iezemiešus var ieraudzīt arī mūsdienās. Tā reizumis izpaužas recesīvais gēns.
Karolīnu salu Kosras un Truka salā baltādainos sauca par „pirmajiem cilvēkiem” (pinari).
Tādas teikas ir arī Austrālijas piekrastē.
Mikronēzija. Dzemonas kultūrai līdzīgi atradumi.
Melanēzijas ziemeļi. Dzemonas kultūrai līdzīgi atradumi.
Vanuatu. Agrāk bija pazīstamas kā Jaunhebridu salas. 1972.gadā kļuva zināms, ka Dzemonas kultūrai līdzīga keramika uzieta šejienes Efatas salā, tikai vēl vecāka. 14 uzietos keramikas gabaliņus esot pētījusi zinātnieku grupa un atzinusi tos neapšaubāmi par līdzīgiem Dzemonas kultūras keramikai no Honsju salas ziemeļu piekrastes datētus ar 5200.–3600.g.pmē.
Lapitu kultūra. Noslēumainās lapitu tautas pārstāvji, mūsdienu polinēziešu un melanēziešu senči. Parādījās Klusā okeāna rieteņu reģionā apmēram pēc Lemūrijas sabrukšanas. Lapitu kultūrai raksturīga izsmalcināta keramika un tāli jūrasbraucieni. Domājams, tie bija izdzīvojušie lemūrieši.
Lieldienu sala. 1722.gadā nule atklātajā Liedienu salā holandietis Rogavēns sastapa divas iedzīvotāju grupas: pirmā piederēja rasei, kuru mēs parasti sastopam Okeānijā, bet otra piederēja baltajai rasei - gara auguma cilvēki ar sarkaniem vai blondiem matiem un bārdu un garām ausīm, kuras kļuva līdzīgas tiem smagajiem 15 cm garajiem ausu riņķiem, kurus viņi valkāja.
Pilnīgi balts eiropeīda izskata cilvēks iezemietis uzrāpās uz kapteiņa Kuka kuģa tā salas apmeklējuma laikā. Baltas krāsas āda salā tika uzskatīta par dižciltības pazīmi. Ir zināmi rituāli, kuru laikā cilvēki mēnešiem ilgi uzturējās alas tumsā, lai āda taptu nedaudz baltāka. Baltādainie salas iedzīvotaji bijuši kadreizējie kulturālākie Garauši, kurus izkāva primitīvakie, bet spēcīgākie Īsauši.
Fidži salu arhipelāga mazajā saliņā Rotumā dzīvo iezemieši, kas ir manāmi gaišādaināki par saviem kolēģiem uz citām salām. Par to pirmo reizi ieminējās U.U.Vuds, kas Rotumu apmeklēja 1870.gados. Domā, ka šie ļaudis ir jaukto laulību rezultāts starp parastajiem fidžiešiem un baltādainajiem megalītu cēlājiem.
Paši fidžiešu nostāsti vēsta par leģendāriem salu civilizatoriem, kas ieradušies no austrumiem un dibināja savu pirmo nometni pludmalē Ra.
Senie megalītu cēlāji laikam bijuši liela auguma. Tieši tādu neparasti lielu skeletu no apmēram 1000.g.pmē. uzgāja 2002.gadā. Viņa augums dzīves laikā bija 6 pēdas un 4 collas (nu nav jau tomēr tā kā milzis!). Skelets piederēja eiropeīdu tipam un vietējo ierēdņu centieni paturēt atradumu slepenībā nesekmējās, jo baumas par to ātri izplatījās un uzrakstīja arī avīze The Times of India. Lūk vēl viens pavisam reāls seno lemūriešu eksistences pierādījums. Detalizētāk par šo atradumu esejā Senatnes milzīgie cilvēki.

Lemūrieši Amerikā. Patlaban vēl nav iespēju precīzi noteikt, kad lemūrieši ieradās Amerikā. Visdrīzāk tie ieradās Dienvidamerikas Klusā okeāna piekrastē vismaz pirms 5000 gadiem un ne vēlāk par 3500.g.pmē. Iespējams, ka jau ilgi, pat vairākus tūkstošus gadu, pirms tam. Par to liecina 1960.gados atklātā Valdīvas kultūra Ekvadorā ar raksturīgo keramiku.
Baltie dievi. Kecalkoatls, Kontiki Virakoča, Bočika u.c.
Bārdainie vīri. Senās Meksikas un Peru mākslinieki darinājuši bārdainu vīru keramikas figūras un monolītas statujas.

Lemūrieši Ziemeļamerikā. Nu jau visai daudz tādu atradumu ir veikti Ziemeļamerikā, īpaši tai daļā, kas iet gar Kluso okeānu.
Kāda „sarkanā tauta” (lietojusi hematītu), kas kuģojusi gar Ziemeļamerikas austrumu krastu senāk kā 7000 gadu atpakaļ.
Eiropeīdu atradumi: Kenvikas cilvēks (vairāk kā 9000 gadu), Huatlakas cilvēks, Penjonas sieviete (pirms 13–12 700 gadu), Braunsbellas cilvēks (ap 12 000 gadu sens), Gordonrīkas sieviete (9700 gadu), atradums Nevadas alā (9400 gadu) un visbeidzot – Arlingtonspringsas sieviete, kuras vecumu nosaka pašlaik un tā varētu būt vecākā no uzskaitītajiem.
Bez tam vēl – Bizertbīčas vīrs (Nevada, 10 500 gadu), Vilsona-Levnarda apmetne (Teksasa, 10 000 gadu), bērna apbedījums Montānā (10 800 gadu). Pēdējie nosauktie arī visi ar eiropeīdiem un tiem grasās veikt DNS analīzes.
2001.gada jūlijā starptautiska pētnieku grupa no Mičiganas universitātes antropoloģijas muzeja uzgājusi tādu eiropeīdu pēdas, kas ir vecāki par 15 000 gadiem. Grupas vadītājs K.L.Breiss paziņoja, ka dienvidu Kanādas indiāņu senči bijuši eiropeīdi ar nelielu citu asiņu piejaukumu. Viņš un vēl kolēģi no Vaiomingas universitātes, Ķīnas zinātņu akadēmijas Pekinā un Čendu (Sičuaņas provincē) Tradicionālās ķīniešu medicīnas koledžas salīdzinājuši 22 senu un mūsdienu cilvēku galvaskausu parametrus. Analīze parādījusi, ka senie amerikāņi nav bijusī saistīti ne ar vienu no Āzijas tautām. Toties galvaskausu parametri atbilduši tautai, kas 15 000 gadu atpakaļ apdzīvojusi Japānu un izveidojusi Dzemonu kultūru.
Haida indiāņu nostāstos atnācējus no grimušā kontinenta apraksta kā baltādainus, rudmatainus jūrasbraucējus. Tie esot ņēmuši sev sievas no vietējiem indiāņiem. To apstiprina arī vietējo indiāņu izskats, kas savulaik stipri pārsteidzis Rietumu ceļotājus.
Britu jūrasbraucējs Džordžs Diksons 1787.gadā bija stipri izbrīnīts par kādu iezemiešu sievieti no Jakutatas: „dzīvespriecīgs angļu mātišķības jaukums; veselīgais sārtums tās vaigos jauki kontrastēja ar balto kakla ādu, āda uz pieres bija tik plāna, ka tai cauri spīdēja vēnas un varēja redzēt to sīkākos sazarojumus – īsāk sakot, pat Anglijā viņu uzskatītu par ļoti skaistu.”
1788.gadā cits britu jūrasbraucējs Džons Mīrss par sievieti no nutkas cilts teicis sekojošo: tai bija „...ne tikai gaiša sejas krāsa, raksturīga eiropiešiem, bet tās vaibsti ar savu smalkumu un skaistumu būtu uzmanības vērti arī tais pasaules daļās, kurās vislabāk izprot cilvēka tēlu.”
Ipiutakas baltie ļaudis. Pavisam senu un pārsteidzoši lielu pilsētu Ipiutaku uzgāja amerikāņu arheologi 1939.gadā Aļaskā mūžīgā sasaluma zonā. Izpētot tās kapsētu, tur tika uzieti gara auguma gaišmataini eiropeīda izskata cilvēki, kas pēc ārienes nemaz neatgādina šodien apvidū dzīvojošos eskimosus. Ģeologu pilsētas datējums ir 30-40 000 gadu, kam nekādi nepiekrīt oficiālā arheoloģija.Daži pētnieki norāda uz to līzību ainiem, ko Mazais Zaļais gan nekādi nesaprot - aini nemaz neizskatās kā eiropeīdi.
Aļaska. Pēdējo 300 gadu laikā Aļaskā esot uzietas vairāki tūkstoši par senu mūmiju ar rudiem matiem. Vienu tādu fotogrāfiju varot apskatīt kādā Ancient American numurā, F.S.Petidžona rakstā. Mazais Zaļais tā arī nesaprata vai runa ir par Ipiutakas kapsētā uzietām sasalušajām cilvēku atliekām, jebšu tās ir vēl kādas citas. Dažas nedaudzās saglabājušās Aļaskas mūmijas glabājoties Smitsona institūtā Vašingtonā (tā apgalvo pētnieks F.S.Petidžons). Daudzas esot sadedzinājuši pirmie kristiešu misionāri cīnoties ar pagānismu.
Klamatu cilts indiāņiem (dzīvo Ziemeļkalifornijā un Oregonas centrālajā daļā) bojā gājusī pirmdzimtene Klusajā okeānā tika saukta par Kmukamču. Tāds pats vārds modoku indiāņiem (arī dzīvo Kalifornijā) burtiski nozīmē "senais vecais cilvēks no Mu," un tiek uzskatīts par cilvēces radītāju.
Maiju indiāņu panteona galveno dievu Icamnu attēloja ar ūsām un bārdu. Tāds baltādains un bārdains bija arī Kukulkans, kuru tolteki un acteki pazina ar Ketcalkoatla vārdu.
Jukatanas pussalā, kur dzīvoja gudrie maiji, seno maiju pilsētas Čičenicas Karavīru templī ir gleznojums ar dramatisku kaujas ainu, kurā redzami vīri ar baltu ādu un bārdām: viņi redzami laivās, uz krasta. Sienu gleznojumos attēlotie vīri ieradušies maiju zemē pāri jūrai laivās ar uzliektiem galiem. Starp laivām attēloti krabji. Krastā izkāpušie bārdainie vīri ir iesaistījušies sīvā kaujā ar indiāņiem.
Iespējams, ka lemūrietis bija arī maiju ķēniņš Pakals, kura kapenes 1952.gadā atklāja meksikāņu arheologs Rūzs Palenkes senpilsētas Uzrakstu templī. Uz sarkofāga vāka Pakals ir attēlots sēdam kādā neizprotamā ierīcē, kuru daži uzskata par lidaparātu.
Pie actekiem. Kortesa ekspedīcijas konkistadori valdnieka Montesumas galmā atrada baltu sievieti no cilts, kura actekiem vienmēr uzbruka no ziemeļiem (čičimeki?).

Lemūrieši Dienvidamerikā.
Spāņu hronistu ziņas. Interesanti, ka jau pirmie spāņu hronisti no XVI gs. ziņo par indiāņiem ar baltu ādas krāsu. Šajos ziņojumos minēts, ka šiem indiāņiem augusi arī bārda. Kāds tā laika spāņu vēsturnieks rakstījis: „Amazones baseina majorumi ir ļoti savdabīga tauta. Vīrieši - liela auguma ar bārdām un sarkaniem matiem. Viņu ādas krāsa ir tik gaiša, ka šie cilvēki līdzinās drīzāk angļiem vai flāmiem, nekā spāņiem.”
Pazīstamais XVI gs. spāņu hronists Sjesa de Leons savā hronikā Cronica del Peru rakstīja, ka iedzimtie mēdzot atcerēties cilvēkus ar baltu ādas krāsu un garu bārdu, kuri esot ieradušies no tālas zemes.
1542.gada jūnijā Orlejānas karavīri, kuri bija devušies Eldorado meklējumos, atklāja skaisto un vareno Amazones upi un kaut kur tās krastos atklāja balto sieviešu cilti. Tā kā šīs sievietes bija īpaši labas karotājas, spāņu kareivji centās izvairīties no viņām. Upē tāpēc tika nosaukta par Amazoni.
Dienvidamerikas baltie dievi - Virakoča Kontiki un Bočika. XVI gs. vēsturnieks Garsija de la Vega rakstījis, ka kāda Dienvidamerikas templī redzējis augstākās dievības tēlu, kura seju greznojusi bārda.
Atradumi. 1962.gadā garas un gaišmatainas sievietes mūmija tika uzieta pirmsinku laikmeta apbedījumā Čankajas pilsētas apkaimē centālās Peru kalnos.
Daudz uzietu mūmiju ar rudiem matiem, kas varētu būt nākušas no Lemūrijas. Liela šādu mūmiju kolekcija tiek glabāta Hereras muzejā Limā, kur tās izstādītas stikla vitrīnās atsevišķā zālē. Apmēram trešdaļai no tām ir spilgti rudas frizūras, nedaudz mazāk – blondas un rūsganas (Andu iedzīvotāji savā nospiedošā vairākumā ir bruneti). Grūti iegūt to fotogrāfijas, jo muzeja uzraugi to neļauj darīt.
Heijerdāla līdzstrādnieki esot noskaidrojuši, ka mati pēc nāves zaudē spīdumu, taču nemaina krāsu.
Arikas mūmijas. 1983.gada novembrī Arikā (Čīlē, netālu no Keraunitas pakalna Atakamas tuksnesī) raka tranšeju kanalizācijas caurulei cauri 120 pēdu uzbērumkalnam un nejauši atraka nekropoli ar 96 mūmijām lieliskā stāvoklī. Amerikāņu patologanatoms Marvins Elisons noteica to vecumu ar oglekļa metodi – gandrīz 8000 gadu. Vairākkārt tādu analīzi veica vēlreiz gan pats Elisons, gan viņa kolēģi, un rezultāts palika nemainīgs – ap 5810.g.pmē. Šis atradums pārspēja vecumā visas Vecās pasaules mūmijas! 2600 gadu vecāka par vecāko ēģiptiešu izstrādājumu!
Bārdainos lemūriešus Dienvidamerikā vēl spāņu ierašanās laikā simulēja molle cilts indiāņi. Tie nēsāja mākslīgas bārdas no māla. Pazodē tās stiprināja ar aukliņu, kas bija izvilkta cauri atverei apakšžokļa kaulā (brrrr... cik sāpīgi!).
Močiku kultūras apbedījumos uziets apbrīnojams daudzums keramikas figūru un daudzas no tām attēlo bārdainus vīrus.
Bārdainie vīri. XVI gs. spāņi ziemeļos no Tititakas ezera atrada bārdainu Kontiki Virakočas skulptūru. Spāņi to nezināja un domāja, ka tā ir svētā Bartolameja statuja. Svētajam Bartolomejam par godu spāņi nodibināja ordeni, taču pārpratums drīz vien tika noskaidrots. Fanātiskie spāņi Kontiki Virakočas skulpturālo portretu ar 20 cm garo bārdu sadauzīja gabalos.
Tiavanakas drupās arheologs profesors Vendels Benets 20.gs. 30.gados uzgāja bārdaina vīrieša statuju.
Peru ziemeļos pie Truhiljo uzietas divas vāzes ar kaujas ainām, kur bārdaini vīri cīnās ar indiāņiem, kuri attēloti bez bārdām.
Lemūriešu civilizācija varētu būt attelota arī ta saucamajos Ikas gliptolītos, protams, ar noteikumu, ka tie nav viltoti.
Amerikas radioraidījumu sabiedrības (ABC) ziņu ierakstos no 2006.gada pieminēti Peru čačapoijas (Chacapoyas), kuri aprakstīti kā baltādaino cilts. Šie cilvēki apdzīvoja Peru ziemeļus no 800.-1475.gadam, kad viņus pakļāva inki.
1952.gadā nāca klajā Tūra Heijerdāla pētījums „Amerikas indiāņi Klusajā okeānā.” Tajā ir dokumentēti arī Peru mūmiju atradumi - tās pārsvarā ir baltādainu cilvēku. Tūra Heijerdāla grāmatā aprakstītas arī Parakasas mūmijas. 1940.gados veiktajos pētījumos atzīmēts, ka šīs 2000 gadus vecās mūmijas ir gara auguma, tām ir sašaurināta seja un mati, kas nav raksturīgi mongoloīdiem (sarkani, vai pat kastaņbrūni, mīksti un cirtaini kā eiropiešiem).
Nezinām gan kā ar nopietniem avotiem - bet tiek arī stāstīts par kādu senu tautu - eimarasiem, kas nākuši no austreņiem, iespējams, grimušās Atlantīdas, būvējuši ceļu tīklus un megalītu pilsētas Dienvidamerikas rieteņos. Vēlāk dibinājuši Inku impēriju savas vecās kultūras robežās.

Lemūrieši Eiropā. XX gs. otrajā pusē Vladimiras apgabalā Krievijā, rokot karjeru, uzgāja senu cilvēku apbedījumus, ko datē kā 28 000 gadu vecas. Antropoloģiski šie ļaudis nav ne ar ko atšķīrušies no mums - garš augums, balta āda, tāds pats smadzeņu apjoms. Viņiem bijusi attīstīta civilizācija - spēja iztaisnot mamuta kaulus, šuva visai mūsdienīgus apģērbus, izrotātus. Akadēmiskā zinātne ignorē šos atradumus. Pazīstama ar nosaukumu Sumgiras kultūra.

Lemūriešī Āfrikā.
Ugandas bačvezi. Šai zemē sensenos laikos dzīvojusī gaišādaino cilvēku cilts - bačvezi ir legendu un nostāstu apvīta. Ugandiešu vecajie stāsta, ka cilts ļaudīm bijušas mistiskas spējas - tie pratuši lidot, uzrapties nepieejamās klintīs, spēja dziedināt cilvēkus un uzzinat par notikumiem, kas norisinājušies tālu no viņiem, tātad - runa bijusi par kaut kādu gaišredzību.
Pēc bačveziem ir palikušas celtnes, kas esot tikušas uzietas arheologiskajos pētījumos. Palikuši arī dīvaini priekšmeti, kas hronologiski attiecinami uz vecajo stāstīto laiku. Šie priekšmeti pilnīgi nelīdzinas tiem, kurus gatavo tagadējas Ugandā dzīvojošās tautas.
Vienu tādu atradumu - cilvēka galvas skulpturālu atveidojumu, esot pētījis britu arheologs E.Veilends. Zods bija izvirzīts uz priekšu, deguns bijis visai garš, tā galā bija kas līdzīgs nelielam spilventiņam. Galvas matu sakartojums bija kas līdzīgs tiesneša parūkai. Šī galva bij bijusi statujas daļa, un drīzuma uzgaja arī parējo statuju. Ne Veilends, nedz arī parējie pētnieki neatrada ne mazāko līdzību ar ugandiešu skulptūrām. Vēl vairāk - šim atradumam nav nekadu anaogu visā pasaulē. Tamdēļ par to izvirzītas dažādas interesantas versijas.

Lemūriešu izplatība un kultūru dibināšana.
Pēc tam, kad Lemūrija nogrima, dzīvi palikušie lemūrieši izklīda pa pasauli. Domājams, tie ienāca Āzijā caur Indoķīnas pussalas rajonu un lielā skaitā tur apmetās. No šejienes arī eiropeīdu civilizācija tagadējās Uigurijas teritorijā.
Visdrīzāk arī Lemūrijas eiropeīdi mums pazīstami kā ārieši, kas nāca no Centrālāzijas stepēm. Vēlīnā pleistocēna laikā tie migrēja caur ZR Ķīnu (gaišādaino mūmiju atradumi). Beigu beigās tie apmetās Centrālās Krievijas stepēs. Grūtie gadsimti tradicionāli miermīlīgos lemūriešus bija pārvērtuši par kareivīgiem klejotājiem-lopkopjiem – āriešiem.
Klimatisko apstākļu pasliktināšanās dēļ IV g.tk.pmē. vidū notika masveida migrācija Indijas subkontinenta, Mazāzijas, Tuvo Austrumu, Vidusjūras un kontinentālās Eiropas virzienā.
Daļa no lemūriešiem devās pāri Indijas okeānam un, domājams, ir dibinājuši šumeru civilizāciju Divupē, Senās Ēģiptes civilizāciju Nīlas ielejā un Indas civilizāciju. Atnācēji sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem, kas noveda pie īpatnēju kultūru izveidošanās. Tamdēļ arī šajās senajās kultūrās vērojamas daudzas līdzības.

Saites.
Lemūrija.