Anete Bilzēna. Venecuēla 2006. - ceļojuma piezīmes

12:00 satiekamies Rīgas lidostā, gaidam visus, laimīgi sabučojamies un domājam par iečekošanos. Varam tikai kopā, jo esam grupa un mūsu biļete ir šaubīga izdruka - A4 formāta lapa Līgas rokās.

Iečekojamies...

Pie izlidošanas Edvīns klusi bilst, ka viņam neesot bagāžas pasaknītis. Neviens nenoreaģē.

Ielidojam Frankfurtē...

Lasīt tālāk...

Vilnis Strods. Lieldienas Krimā

Ir Lieldienas. Pāris brīvu dienu. Kopsanāksmē tiek nolemts laisties uz Krimu. Tam par iemeslu ir vairākas sakritības: kā viena no galvenām – mūsu Air Baltic uz Simferopoli atklāj tiešo satiksmi. Tam par godu esam pirmā reisa pasažieru sarakstos, un lidojums ir smieklīgi īss. Ukraiņu robežsargi jokus nesaprot, rūpīgi lasa mūsu aizpildītās tūrisma kartes un lūdz precizēt tās. Kad izvelkamies no lidostas ir jau tumsa. Ne auksts, ne karsts – vienkārši maigs Krimas klimats mūsu latviešu aukstajās Lieldienās.

Lasīt tālāk...

Ar velo no Rīgas līdz Vladivostokai jeb Latviešus Sibīrijā meklējot...

Grāmatu apgāds “Lietusdārzs” šodien, 2016.gada 28.novembrī, laiž klajā unikālu grāmatu “Latviešus Sibīrijā meklējot.” To veido 1975.gadā Ingvara Leiša sarakstītā dienasgrāmata un Ulda Brieža uzņemtās fotogrāfijas. Abi autori latviešus Sibīrijā meklējuši, ar velosipēdiem no maija līdz novembrim virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku. 

Lasīt tālāk...

Autoru kolektīvs. Tubabi Āfrikā

Darbojošies personāži:

• landrōveris Discovery, 1992.g., 2.5 l, turbodīzelis;
• Andris Krūmiņš – komandas kapteinis un pasākuma vaininieks;
• Intars Špīlbergs – stūrmanis;
• Mārcis Lauznis – fotogrāfs-ekonomists;
• Vilnis Strods – dakters-slakters.

Maza paskaidrojošā vārdnīca:

• tubabi – tā baltos cilvēkus sauc senegāļi. Labi atskaņojas ar vārdu "baobabi." Piemēram: tubabi-baobabi.
• kakadū – dāvanu prasītāji, kas regulāri gadās pa ceļam. Tie ir gan bērni, večuki un citi civiliedzīvotāji, gan arī žandarmi un armijnieki. Nosaukums atvasināts no franču vārda kadū – "dāvana."
• žļeba – Marokas pirmiedzīvotāju berberu nacionālais tērps ar spicu kapuci, tādēļ to valkātāji tiek nodēvēti par "rūķīšiem."

Lasīt tālāk...

Agnese Reķe. Kā klājas Marokā: ceļojuma piezīmes

Ziniet tos plānus, kas ilgi sēž galvā un tomēr pēdējā brīdī vienmēr kaut kas nojūk? Tā man bija ar Maroku. Plāns par šo ceļojumu galvā perinājās jau ilgi, bet vienmēr kaut kas stājās ceļā - te citas valstis, te citi plāni. Ja būtu nojautusi, cik ļoti šo valsti iemīlēšu, nekad nekavētos tik ilgi.

Lai vai kā, pēc aptuveni četru gadu gaidīšanas tas notika. Līdzīgi domājoši ceļabiedri atrasti. Maršruts ieskicēts. Biļetes kabatā.

Lasīt tālāk...

Agnese Reķe. Mistikas un dabas varenības zeme no fantāziju grāmatas: Islande

Tas, ar ko Islandei izdodas savaldzināt ceļotājus, ir nevaldāmā un skarbā daba. Šī ir zeme, kurai līdzīgas nav.

Turklāt krāšņās dabas ainavas nav vienīgais, ar ko Islande atšķiras no vairuma citu valstu. Kas vēl? Nu, piemēram, islandiešiem nav uzvārdu.

Arī ģeogrāfiskais novietojums šai valstij ir neparasts. Politiski Islande pieder pie Eiropas, bet ģeoloģiski – ne pie viena kontinenta. Starp citu, Islande par iespaidīgo dabu var pateikties tieši savam īpašajam novietojumam – tā atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, robežas starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm (lūzuma vietu, starp citu, ir iespējams apskatīt paša acīm), kā rezultātā salā ir ļoti izteikta vulkāniskā aktivitāte.

Islandi mēdz dēvēt par Uguns un ledus zemi, un ne velti – uz salīdzinoši mazās salas ir ap 30 darbīgiem vulkāniem un ledāji, kuru apjoms pārsniedz visus Alpu ledājus kopā ņemtus.

Lasīt tālāk...

Vilnis Strods. Bez lietus pa Austrumprūsiju

Kaļiņingrad – eto gorod dožģei, bļaģei i voinskij častei.
(Netulkojama padomju armijas folklora. Vispār jau tulkojama, taču kaut kā negribas.)

***

Laikam jau gan Godājamajam Lasītājam tas nebūs nekāds jaunums, bet pasaule ir pilna ar dīvainiem ļaudīm. Ko tik tie nepasāk – kāp kalnos, nirst dziļvagās, lec ar gumijām tā, ka pašiem bikses pilnas, un ņemiet vērā – es te uzskaitīju tikai dažus no pašiem nekaitīgākajiem.

Tad, lūk, pie šīs pašas šlakas pieder cilvēki, kas bojā dārgas automašīnas. Nekas sevišķs? Nu nesakiet vis – tie nav cilvēki, kas ar sarūsējušu naglu tumsiņā ievelk trīsburtu kombinācijas ne īpaši labi ieraudzītā kaimiņa limuzīna sānos, bet tās ir viņu pašu mašīnas! Kādēļ viņi to dara? Nu to es Jums tā īsti nevaru atbildēt, taču nu varu diezgan labi pastāstīt tieši kā viņi to dara.

Šie cilvēki daudz un grūši strādā, visādi kombinē, dažs pat kaut ko nospekulē (atcerieties, padomju filmā „Garāža” viens pat apgalvoja, ka tās, tiesa gan – garāžas, dēļ „dzimteni pārdevis!”), lai rezultātā iegādātos traktoru. Varbūt slēptais baura gēns kopumā mierīgā latvieša ģenētiskajā ķēdē aktivizējas vai kā, taču tie nopērk jaudīgu un lielu mašīnu, kas pēc savas vilktspējas patiesi samērojama ar nelielu traktoru. Un viņi to sauc par džīpu...

Un lūk, šādu cilvēku pulciņš nolēmis vilkt uz Kaļiņingradas apgabalu un ar tiem mani kopā savedis Liktenis. Kādā no šiem traktoriem-džīpiem ir atradusies vieta arī man, jo iepriekšējie kandidāti pārdomājuši. Mani ekipāžas biedri Kristīne un Artūrs ir gadījušies tik taktiski, ka manu acīmredzamo „uzastnieka” statusu mīkstina, piešķirot godpilno „otrā stūrmaņa” posteni. Nu tas ir apmēram tāpat kā „Latvijas aizsardzības ministram,” jo armijas jau nemaz nav un pienākumu nekādu, taču gods liels un ārzemju komandējumi!

Lasīt tālāk...

Māris Olte. Zives auss

Tas, iespējams, ir sugspecifiski, bet manī vislielāko iekāri pavilkt uz zoba rada lašvaidīgās zivis. Sevišķi Lasis un Taimiņš. Mūsu zemē lielo lašveidīgo legāla ķeršana atļauta vien gadus sešus, tāpēc ir lieliska iespēja vērot un dokumentēt to, kā mainās makšķernieku pieredze un attieksme pret šīm izcilajām zivīm.

Lasīt tālāk...

Vilnis Strods. Sābas ķēniņienes zemē jeb politnekorekts stāstiņš kaut kur iz Āfrikas

Vidusmēra latvietis par Etiopiju nezina neko. Kāds gan ir dzirdējis, ka tur nav ko ēst, vēl kāds dzirdējis par karu ar Eritreju vai atceras asiņaino komunistu diktatoru Mengistu Haili Mariamu. Nu aktuāli ir amerikāņu inspirētais Etiopijas iebrukums Somālijā. Kas gan mums tur kāda Etiopija, ja pašiem jādomā, kā krievam pret ēzeļa ausīm Abreni iemainīt vai tā labi jestri uzriet topošajam prezidentam, kas zoodārzā izraudzīts. Tā sacīt, arī bez abesīņiem šeptes gana.

Lasīt tālāk...

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. III daļa

Saistībā ar ceļošanu var saskatīt zināmu likumsakarību: jo „spicāks” ceļotājs, jo biežāk viņš ceļo vienatnē. To var saprast – rūdītam dēkainim nāk vēmiens no visādiem čibrikiem, kas taisa drāmu par lietām, kas pieredzējušam ceļiniekam šķiet vienkāršas un pašsaprotamas. Es gan šajā kategorijā īsti neietilpstu. Tikai uz Ziemeļu Ledus okeānu bīdos viens. Iepriekš Sibīrijā ceļojām divatā, tad četratā, vispēdīgi trijatā. Starp leģendāriem ceļotājiem ir arī pavisam īpatni tipiņi. Lielu slavu padomju ēras nogalē Jakutijā iemantoja lietuvietis Bens Samakaitis. Viņa „rozīnīte” bijusi tā, ka baidījies pilnīgi no visa – lidmašīnām, ūdens, vilcieniem un daudz kā cita. Tad nu staigājis kājām maršrutā Lietuva–Sibīrija turpu šurpu. Reiz, kad Bens pusceļā starp Jakutsku un Habarovsku sasparojies un pārvarējis riebumu, bailes no ūdens un upītē skalinājis savas netīrās parpaliņas, no taigas uz ceļinieku palūkoties iznācis lācis. Lietuvietis, protama lieta, baidījies arī no lāčiem. Tikai apkakšbiksēs tērpies viņš meties projām. Pilnīgā frustrācijā skrējis, skrējis, līdz meža noriņā ieklupis ogotāju bariņā. Tie, redzot puskailu, apaugušu (Benam bijusi kupla bārda), aurojošu radījumu, pametuši spaiņus un, pārņemot stafeti, laiduši ļekas vaļā. Domājuši, ka tas ir čučuna. Tā jakuti sauc sniega, taigas cilvēku.

Lasīt tālāk...