Aliens

Ar velo no Rīgas līdz Vladivostokai jeb Latviešus Sibīrijā meklējot...

Grāmatu apgāds “Lietusdārzs” šodien, 2016.gada 28.novembrī, laiž klajā unikālu grāmatu “Latviešus Sibīrijā meklējot.” To veido 1975.gadā Ingvara Leiša sarakstītā dienasgrāmata un Ulda Brieža uzņemtās fotogrāfijas. Abi autori latviešus Sibīrijā meklējuši, ar velosipēdiem no maija līdz novembrim virzīdamies no Rīgas uz Vladivostoku. 

Vai tas ir jaunības neprāts, dēkaiņu gars, kas mudina divus jaunus cilvēkus ar padomjlaiku plīstošajiem velosipēdiem, bez piemērota ekipējuma braukt tūkstošiem kilometru pa brīžam katastrofiski sliktiem ceļiem, riskēt ar veselību un, iespējams, pat dzīvību apvidos, kur cilvēks netiek uzskatīts par lielu vērtību, jo bezgala daudzi tur nevis vienkārši gājuši bojā, bet nogalināti, iznīcināti? Nē, tas nav brauciens, kura mērķis ir iekļūšana Ginnesa rekordu grāmatā. Velobraucējus virza misijas apziņa. Dziļos stagnācijas laikos, kad Staļina šausmu darbi vairs netiek veikti, toties tos nav ieteicams atcerēties, jaunie vīrieši dodas meklēt savējos. Savējo, latviešu, skaits reiz sniedzies līdz 200 tūkstošiem, un viņi tur nokļuvuši gan pirms 200 gadiem kā izsūtītie, gan 19.gadsimta beigās, zemi savām saimniecībām meklējot. Latvieši visur izveidojuši plaukstošus ciemus un sētas, bet pēc staļiniskā genocīda par viņiem gandrīz nekas vairs nav zināms.

Šī ekspedīcija nav grūta tikai fiziski. Tas nav tikai sports, tās nav tikai jauneklīgas dēkas. Ceļotāji atrod latviešus – viņu atsevišķos likteņus un kopējo vēsturi. Un tas ir smags atradums.

Tagad, kad katrs ir vismaz dzirdējis Lejas Bulānas vai Arhangeles vārdu, kad skolā stāsta par latviešu iznīcināšanu PSRS 1937.-1938.gadā un vārdu “gulags” cilvēki nebaidās skaļi izrunāt, šī dienasgrāmata ir īpaši iedarbīga. Tā noplēš apraduma plēvīti, ar ko normāla ikdienas dzīve pārklāj brūces tautas atmiņā.

Dienasgrāmatai un fotogrāfijām ir vēsturisku dokumentu svars. Tās apliecina apbrīnojamu spēju sekot savam aicinājumam, pildīt misiju, kas ir pašu itin kā nejauši atrasta, bet nozīmīga visai tautai. Un ir lieliski, ka šis milzīgais saturs atklājas spurainā, nenogludinātā tekstā, kādu nerakstītu ne profesionāls vēsturnieks, ne rakstnieks. Ceļotāji sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem, ēd makaronus, dzer šņabi, lāpa velosipēdu riepas, sulīgi raksturo sādžas un to iemītniekus... Šis dzīvīgais, gandrīz neapstrādātais stāstījums vienā mirklī iegremdē laikos, kuros ir daudz baismu, netīrības un... smieklīgā. Kad grāmata galā, gribas atviegloti uzelpot: tā, paldies Dievam, ir pagātne! Un tūlīt neviļus nākas saspringt: bet ja nu...

Ir grūti ārzemniekam un arī latvietim, kurš nav piedzīvojis padomju laikus, izstāstīt, kā bija, kad nebija iespēju redzēt pasauli aiz dzelzs priekškara, atcerēties savas tautas vēsturi, galu galā – veikalā nopirkt kaut ko vairāk par sauso zupu un polšu... Šī grāmata ir kā laika mašīna, kurā aicināti iekāpt gan tie, kuri šo laiku paši piedzīvojuši, gan tie, kuri netic, ka tāds ir bijis.

Padomju sadzīves detaļas un latviešu tautas liktenis, dabas varenums un divu neprāšu vajadzība tikt līdz mērķim... Grāmatā – kā dzīvē. Viens pret vienu.

***

Ieskats grāmatas lappusēs

Novosibirskā nokļūstam 12.jūlijā. Līst, un mums prieks, ka lietus neuznāca
agrāk. Asfalts sākās tikai kādus 100 kilometrus pirms šejienes. Ja lietus uznāk tur, kur zemesceļš, tad jāgaida, kamēr lipīgā melnzeme nožūst.

Visi, izņemot traktorus, tad arī stāv un gaida.

Remontēšanās, arī ķēdes maiņa turpat jaunceltnē, kur nakšņojām. Jau tuvojas vakars, kad pabeidzam. Kad nav lietus, visi cilvēki esot pludmalē pie Obas. “Ziniet, mums vasara ir tikai pāris nedēļu gara.” Novosibirskā pirmais, kas krīt acīs, – uz visām afišām reklāma, ka te rāda filmu “Pūt, vējiņi!”. Vej, veterok!

Laimīga sagadīšanās – ir atsūtīta nauda, un veikalā stāv magnetofons par 150 rubļiem. Necik daudz no tā gan pāri nepaliks. Veikalā negrib spiest papīros garantijas zīmogu, pārdevējas visvisādi izlokās: “pie mums nespiež”, tad – “ārzemniekiem nespiežam”.

Magnetofons vienkārši lielisks. Nu tik būs!

Maize un zirņi ir nopirkti, un nu lejā gar Obas krastu uz Kuzbasa pusi. Saulrieta bildes. Pie upju stacijas apstājamies. Viens šoferis saka, ka līdz Ļeņinskai-Kuzņeckai būšot ļoti slikts ceļš. Arī miliči stāsta, ka nekādā gadījumā nevajag braukt taisni, bet caur Kemerovu.

Viņi pat uzzīmē shēmu, bet mēs, tikuši prom no viņu acīm, tomēr nogriežamies pa taisno ceļu. Ja auto netiek cauri, varbūt mēs varam, jo ceļmalas parasti ar velosipēdu ir izbraucamas.

Tūlīt pat Uldim vienlaikus pārlūst trīs spieķi. Nolūst arī pedālis. Ķēde nomainīta, bet sazobes nesapasē, kamēr salāgosies, kamēr iebrauksies, būs ilgas mocības. Remonts līdz pašai tumsai.
Kāds gadus septiņus vecs puika visu laiku ar mums runājas.

Es grozu rokās magnetofonu un nevaru vien nopriecāties par jauno pirkumu.

Jaunceltņu rajons. Te varēs gulēt. “Iščitje na stroikah meņā.” Norunāts celties mazā gaismiņā, bet ir svētdiena un neviens strādnieks netraucē, gulēšana līdz 10:00.

Pa ceļam tolkučka, tur varēs atrast pa lēto kādu spieķi. Labi, ka aizgulējāmies. Ap ermoņiku spēlētājiem klausītāju bariņš. Skaņuplašu kaktā paslepeni velk no somām aizliegtu ārzemju preci. Lupatu gals. Aitu, cūku un vistu gals. Motociklu detaļu gals.

Pilsēta beidzas. Sākas pakalni. Liels tūristu bars. Viens nes uz muguras kaudzi ar alumīnija saliekamajām gultām, citiem plecos milzīgas mugursomas. Tad avots ar garšīgu ūdeni.

Kuzbasā briesmīgi melni putekļi. Tāda laikam ir šejienes īpatnība. Varbūt tie no oglēm. Neviena mašīna nebrauc pretī, bet esam melni. Velosipēdi arī melni.

Kisiļeva, tur atpazīstu kultūras namu, kurā esmu spēlējis, kad strādāju Kemerovas filharmonijā. Aizsūtu pastkartes tiem saviem kolēģiem no Rīgas, ar kuriem toreiz spēlējām kopā. Terikoni un nobraucieni un uzbraucieni. Prokopjevskā patīkami zaļumi, šeit arī pazīstamas vietas.

Gulēšana sienā. Ilgi nevaram atrast piemērotu vietu. Uz dzelzceļa sliedēm stāv daudzi tukši labības vagoni, varbūt ielīst kādā no tiem? Nē, tie var naktī sākt kustēties un aizvest vells zina, kur. Bet tur, lejā, automašīna, un vīri beidz kraut tajā sienu. Atļauj mums gulēt sienā un vēl uzcienā ar glāzi piena. No rīta ilgi gulēt nesanāk – saule spīd acīs. Saimniece un vēl dažas sievas stāv pie mājas durvīm, skatās uz mums un kaut ko ukraiņu valodā spriež. Un prom bez brokastīm nelaiž.

Novokuzņecka, trešā lielākā Sibīrijas pilsēta, glītāka par tipiskām Krievijas pilsētām, kokiem un krūmiem apstādīta, bet metalurģijas industrijas saindēta; par to liecina gluži melna upes straume. Redakcijas sporta nodaļā iesaka kādu velosekciju, tur mums ļoti palīdz remontēties.

Naktsmājas jautrā kompānijā, kas mūs uzaicinājuši kā goda viesus. Uldis piedalās visās lietās, man arī gribētos, bet saprāta balss liek taupīt spēkus un izmantot nakti gulēšanai nevis uzdzīvei. Eju uz tukšo istabu un liekos nost.

Tuvojoties skaistajai Meždurečenskas pilsētai, sagadās braukt cauri tādai vietai un tādā laikā, kad vietējie risina kādu konfliktu. Katrā ceļa pusē pa saniknotu cilvēku baram, rokās bises, lamas, šāvieni, saspringti ģīmji. Varam būt laimīgi, ka esam neskarti izbraukuši cauri. Iespējams, kāds te šodien kādu nošaus.

(..)

Šušenska. Iebraucot pilsētā, kalna galā redzams obelisks. Uz tā rakstīts, ka Ļeņins ceļā uz šejieni esot pavadījis 81 dienu. Mēs par vienu dienu ātrāk. Kā ar viesnīcām? Nekā te nav, viss jau ir pilns. Viens sirms onkulis sūkstās: ”Es visu mūžu esmu sapņojis šeit nokļūt, bet nu man nav, kur pārnakšņot.” Viņa patētiskā ļeņiniskā svētceļojuma retorika bezcerīgi sašķīst pret viesnīcu komercijas mūri.

Man padomā smuka jaunceltne. Bet tad ar velosipēdu piebrauc cilvēks ar fotosomu un statīvu; viņš izskatās gluži kā no Čarlija Čaplina filmas izkāpis un stāsta, ka viņa velosipēds ir no Polijas, ražots 1910.gadā, un rāda firmas zīmi. Viņš piedāvā naktsmājas, un mēs ar milzu prieku dodamies pie viņa. Uldis nu varēs attīstīt filmas, es – izgulēties un apārstēt savas progresējošās kaites. Šeit jāpaliek tik ilgi, kamēr no Rīgas atbrauks TV filmēšanas grupa, kas nosūtīta šurp speciāli mūsu dēļ.

Šušenskas fotogrāfs, nekrievu izcelsmes Raimonds Foriss, krieviski saukts Roman, ir tāds drusku dīvainis, bet mums viņš kā paša Dieva sūtīts. Mēs pie viņa kā savās mājās. Šitās gaidīšanas dienas pa jaunceltnēm vieglas nebūtu. Man ir iespēja izārstēties – pats konstruēju un izgatavoju šļirci no plastmasas tūbiņas un futbolbumbas adatas, laižu sev iekšā zirga devas un sekmīgi izguļu slimību.

Šļirce tiek aizsūtīta uz Rīgu, un draugi dakteri smej, ka to vajag nodot Medicīnas vēstures muzejam.

Uldim žurnāla pasūtījums – jānobildē slavenā HES. Agri no rīta atiet kuģis, un Raimonds perfekti izkārto mūsu uzkāpšanu uz tā. Triju stundu brauciens. Celtnes iespaids ir grandiozs. No augšas Jeņiseja kā maza upīte. Atpakaļbraucienā profesionāls tūristu izklaidētājs ar bajānu mudina savu grupu dziedāt populārus dziedamgabalus, ko tie arī dara. Viņš man pastāsta, ka reiz esot saticis un aizvedis igauņus uz Augšbulānu, igauņu ciemu, kas ir netālu no mūsu Lejas Bulānas.

Beidzot TV filmētāji ir klāt un nu trenkā mūs pa Šušensku cauru dienu. Nākas arī pozēt pie Ļeņina muzeja. Kāda garāmbraucoša velosportistu grupa, redzot mūsu pozēšanu, pasaka kaut ko ņirdzīgu par iziešanu uz publiku. Nepatīkama sajūta.

Filma tika uzņemta, iekļauta TV raidījumos (pat nodrukāta TV programmā), bet ar personīgu Vosa pavēli desmit minūtes pirms rādīšanas izņemta un, visticamāk, iznīcināta. Bet par to mēs uzzināsim tikai septembrī.

Lejas Bulāna jāmeklē pa līkloču zemesceļiem, kas nevienā kartē nav iezīmēti. Kad esam pilnīgā neziņā, jautājam kādam, vislabāk šoferiem, un turpat uzzīmējam karti ar visiem vietu nosaukumiem. Viens šoferis jautā: “Vai jūs esat latvieši?” Viņš ir igaunis, drusku latviski arī prot. Igauņu ciemā Sujetukā bijuši seši cilvēki no Tallinas, no Zinātņu akadēmijas, fotografējuši, filmējuši, pierakstījuši dziesmas utt. Divas nedēļas. Augšbulānā arī bijuši.

Tad atkal apmaldāmies. Augsti kalni, grūti pacēlumi. Atkal pie nezināma krustojuma. Brauksim pa labi. Bet Uldim slēdzis ieiet spieķos. Padzeramies pie strauta un taisām to slēdzi. Pēc pusstundas nāk traktors, izrādās – jābrauc uz pretējo pusi. Labi vien bija, ka salūza. Tie ir latvieši no Lejas Bulānas. Tēvs ar dēlu. “Jūs tur sagaidīs ar rokām, kājām.”
Jābrauc kalnā augšā, tad lejā. 12 kilometri.

Lejas Bulāna

Dibināta 1857.g.

Te nu ir jābūt tai laika mašīnai, kas tik ļoti nošokēja pirms gada šeit ieklīdušos latviešu tūristus. Ciema centrā ap mums pulcējas ļaudis. Ierosina atzīmēt šo notikumu, ka atbraukuši latvieši. Varēs arī mums kaut ko uzziņģet.

Jau ar pirmo dziesmu laika mašīna ir klāt ar savu maģiju. Absolūti unikāls skanējums, nekad tāds nav dzirdēts, un nekur citur arī tāda nebūs. Tā vien šķiet, ka dziedājums atbalsojas kalnu galotnēs. Magnetofona ierakstā šī maģija vairs neparādās – droši vien tam vajadzīga kāda augstas kvalitātes aparatūra.

Man kājas, rokas saslēgtas,
Es guļu cietumā.
No galvas man bij nodzīti
Pus’ mati dzeltainie.
Uz Sibīrij’ man jāaiziet,
Kur aukstie vēji pūš;
Tur būs man ogles jāsijā
Līdz pašai miršanai.
Uz Sibīrij’ man jāaiziet,
Kur aukstie vēji pūš;
Tur izzudīs un pazudīs
Mans vārds no dzimtenes.

Desmitiem dziesmu, kuru lielākā daļa nedzirdētas, ieved senatnē. Lejas Bulāna – Sibīrijas latviešu dvēseliskais un emocionālais centrs. Un arī luteriskajai baznīcai te reiz bijis visas Austrumsibīrijas administratīvais centrs.

Nākamajā dienā sarunas ar bulāniešiem. Tagad siena laiks – reti kāds mājās.

“Vēl 1960-tajos šeit bijis divas reizes vairāk cilvēku. Tagad 284 cilvēki. 53 zirgi. Auto nav nevienam. Nekādi autobusi te neiet. Lietus laikā ja šeit iekļūst, tad ārā vairs netiek. Ratiņi? Paši virpojam spoles, paši remontējam. Stelles arī lieto. Vilnu kāš. Fogeļu Lille un Blanku Milda auž deķus.”

(..)

Miglu Robis, bijušais milicis, uzskatīdams mūs par padomju žurnālistiem, klārē par “Komunārā” un “Sibīrijas Cīņā” slavināto komunistu aktīvistu Jāzepu Bikovņikovu, kuram ar zobenu sacirsta roka. Viņš, puišelis būdams, no 30-to gadu sākuma atceroties, ka ieradusies „banda” (īstenībā – pretošanās cīnītāji partizāni), iznesuši no ciema padomes dokumentus un aizdedzinājuši: “Gori, sovetskaja vlastj!”

Klubā vakarā kādi 30 jaunieši, runā, spēlē biljardu, uzdejo. Uzdāvinu lielo Raimonda Paula skaņuplati, viņi drusku paklausās, tad uzliek ko citu – tos krievu gabalus, pie kuriem ausis pieradušas.

(..)

Pastniece tīšām nerunājot latviski, jo bērnībā dzīvojusi pie krieviem; kad sākusi runāt latviski, citi smējušies. Bet krieviete Ņina, latviski saukta Ņincs, runā latviski un dzied latviešu dziesmas.

Viena tante saka: „Es nu pavisam nemāku krieviski.” Tamāra, 9 gadus veca, iznes no mājas latviešu grāmatu un saka, ka grūti iemācīties, bet gribot gan. Boksterējot burtus. Bibliotēkā nav nevienas latviešu grāmatas. Kāda sieva parāda vecu dziesmu kladi, kur latviešu teksti kirilicā. Toreiz vēl prata latviešu burtus, bet rakstīt latviski bija dzīvībai bīstami. Svešvalodu skolā nemāca, jo Krievijā tāda kārtība – svešvalodas skolotājs drīkst būt tikai vācu, angļu vai franču filologs ar augstāko izglītību; ja tāda nav, valoda nav jāmācās. Tā miljoni paliek tumsībā.

Īsviļņos starp ķīniešu raidstacijām ieskanas latviešu valoda. “Amerikas Balss”, tā Sibīrijā tīri labi dzirdama. Te “pretpadomju aģitāciju” atšķirībā no Latvijas var klausīties pilnīgi bez zāģa. Bet bulānieši izvairās par to runāt, varbūt neprot sameklēt pareizo vilni pareizajā stundā, varbūt baidās – 1937.gads iekodēts dziļi zemapziņā. Vai arī maz ko saprot valodas un reāliju simtgadīgās
atšķirības dēļ.

(..)

Pie Ciņu Paulīnas mājas, kur sēž vairākas citas sievas.

“Teica jau, ka esot bijuši labi laiki.”

“Es vēl nebiju pasaulē, es nezinu tos labos laikus. Kamēr es esmu, nu nebija, nebija nekā. Kur viņi visi tā varēja palikt?”

“Negribas nemaz pieminēt.”

“Kam bija tās pļaujmašīnas, sienu vai maizi kas pļāva, tos lika par kulakiem. Un tik daudz cilvēkus! Kas bija tie labākie. Vīru paņēma prom, palikās pieci vai seši bērniņi, noņēma pēdīgo govīti, nāk sētā un ņem prom. Vai tad tā nebija spīdzināšana, lai cilvēki badā nomirst?! Govi ieveda istabā, glabāja, stutēja durvis ciet; vienalga, atlauza un aizveda.”

“No kurienes tad nāca tāda valdība? Atbrauca kaut kādi cilvēki, rādīja šeit teijāteri, tajā dienā noņēma baznīcai to krustu un pulksteni (zvanu) – noņēma tas komsomoļecs, viņš uzlīda augšā un noņēma, neviens cits negribēja to darīt, bet viņš sarosījās un noņēma. Maz bija to cilvēku, kas iegāja tajā baznīcā skatīties to teijāteri, raudāja tovakar visi; briesmīgi, šausmīgi parādījās, ka šitā uzlien augšā un ņem to krustu nost. Pirmos gadus, es atminu, nemaz tur negāja vairs. Zvans bija tik liels, nedzirdēja vairs, ne ka zvana, neko.”

Pēc 15 gadiem Tamāra Heidemane, Lejas Bulānas skolotāja un pētniece, strādājot Minusinskas arhīvā, sameklēs dokumentus par raskulačivaņiju, un viņas grāmatā „Pamātes klēpī Sibīrijā” 60.lappusē lasīsim:

Sapulču protokolos un sūdzībās labi redzams, kā ieskaitīšana kulakos notikusi. Apsūdzībai pilnīgi pietika ar to, ka ģimenei bija separators, par kuļmašīnu nemaz nerunājot.

Pietika ar to, ka mājā pāris dienu paciemojās kāda radiniece, lai konstatētu, ka mājas saimnieks „izmantojis svešu darbaspēku.” Tālāk – mantas konfiskācija un spaidu darbi raktuvēs un taigas dzīlēs. No 1929. līdz 1933.gadam Lejas Bulānā tika represēta ceturtā daļa iedzīvotāju – kādas 40 ģimenes, bet katrā no šīm ģimenēm bija četri līdz deviņi bērni. Sods skāra visus – sirmgalvjus un zīdaiņus ieskaitot.