Aliens

Igo Midrijānis. Septiņas dienas Tibetā

Tikai septiņas dienas Tibetā - un jau uzdrošinos apgāzt daudzu priekšstatus par šo zemi?! Kaut nedaudz pabāzis degunu tikai ķīniski ,,attīstītajā’’ tās daļā! Tik un tā! Bet… protams, ir arī cita Tibeta: telpā, laikā, no cita skatpunkta.

Heinriha Harera grāmata ,,Septiņi gadi Tibetā’’ (1953.g.) un pēc tās uzņemtā filma daudziem veidojusi mistisku, iepriekšējo gadsimtu smaržu apdvestu valdzinošu Tibetas tēlu. Arhaiska zeme, kura daudzus gadsimtus bija slēgta ārzemniekiem. Rēriha ceļojumu piezīmes, pārdomas, gleznas... ,,Sniega cilvēki’’ (jeti) Himalajos. Everesta un citu virsotņu iekarošanas no Tibetas puses apraksti. Pasaules augstākā plakankalne blakus sniegos mirdzošajai Centrālajai Himalaju grēdai. Ezotēriskā literatūra par Šambalu. Mūsdienās - Muldašova grāmatu sērija: somati alas, atlanti un 3.civilizācijas milži. Ķīnas okupācija, apspiešanas režīms. Nācija (tās garīgās vadība) trimdā. Vēl - Dalailamas vizīte Latvijā, Tibetas mūku veidotās mandalas Rīgas Biržas ēkā. Krekliņi - ,,Free Tibet’’ ("Brīvību Tibetai") utml. Tādi ir daudzu kuldīdznieku priekšstati. Nezināmākas ir grāmatas par veiktajiem pētījumiem par Jēzus it kā uzturēšanos Tibetā tajā periodā, kurā Bībele par Viņa biogrāfiju klusē (Rakstos ir netiešas norādes par mierīgu dzīvi ģimenes lokā Nācaretē).

Kas ir Tibeta? Nekas no gaidītā! Vai tomēr? Savu Tibetas atbildi meklēja ikviens no 32 pašorganizētās grupas no Latvijas dalībniekiem (3,5 no Kuldīgas) šī gada septembrī. Tabu bija jautājums - kāpēc tu brauc uz Tibetu? Piedzīvojums? Nejaušība? Svētceļojums? Mistikas vai senatnes meklējumi? Princips: seko gidam Alfam uz jebkuru pasaules malu?

Lidojums Rīga-Taškenta-Deli-Katmandu-Lhasa (pēdējā laikā ieviešas mēģinājumi to latviskot ,,Lasa,’’ bet autors pieturas pie tradicionālā Tibetas galvaspilsētas nosaukuma).

Mūsu maršruts ir vienkāršs - ap 1000 km ar auto no Lhasas uz Katmandu pa pasaulē augstāko - Tibetas plakankalni (ap 4000 m) un pāri Centrālajai Himalaju grēdai. Tā ir vismodernizētākā Tibetas daļa. Diemžēl. Neredzēsim leģendāro svēto Kailaši kalnu. Pat nebūsim Everesta bāzes nometnē. Bet ar mūsu laika un naudas limitu nav citu variantu.

Lidojums

No Katmandu līdz Tibetai lidojam pāri centrālajai Himalaju astoņtūkstošnieku grēdai. Nedaudz vairāk par stundu. Virsotnes un nogāzes pārsvarā sedz mākoņi. Tomēr šo to jau var saskatīt. Dažas virsotnes, īpaši Everests (8848 m), paceļas virs baltajām gubām gluži kā varenas salas un apskatāmas pa iluminatoru diezgan tuvu. Lidojot tālāk, seko nākošās varenās grēdas, tad rūsganā plakankalne.
,,Kā tam visam pa ceļu tiksim pāri?’’ - dvēselē iešaujas nevilšus bažas.

Pirmais iespaids un kalnu slimība

Lidostā mūs sagaida vietējais gids - tibetietis, kas turpmāk mūs vadīs priekos un likstās cauri savai zemei. Pirmais iespaids: moderna ēka, ideāli asfaltēti ceļi. Bet - kājas tik vieglas, un mani tās nenes, it kā es izkāpis, būtu uz Mēness. 3600 m virs jūras līmeņa. Kalnu slimības robeža no 3300 m. Viegls reibonis. Šķiet, pārvietojamies pa līkni. Pie slodzītes ar somu plecā sirds tūlīt lēkā. Visi kustas kā nedaudz palēlinātā filmā. Kā sadzīvosim ar kalnu slimību? Tas ir pamatjautājums, no kā atkarīgs gan tas, vai katram pašam ceļojums būs bauda vai mocības, pat vai grupa varēs maršrutu veikt. Jo kalnu slimības pēdējais simptoms ir nāve. Nedrīkst doties augstāk, ja kādam iestājas otrā fāze ar asiņošanu. Bet pāri pārejām jātiek. Atpakaļceļa varianta nav. Ir paredzēti daudzi pretlīdzekļi: homopātisku ampulu un daudz šķidruma dzeršana, ķiploki, mazkustīgums, pat skābekļa balons un, protams, atturība. Bet - Lhasā minimālai aklimatizācijai rekomendētas trīs diennaktis, bet mums plānotas tikai divas. Daži brauciena dalībnieki, autors tai skaitā, 7 dienas tika sveikā cauri ar viegliem simptomiem: nedaudz nelabu dūšu, brīžiem kustību koordinācijas dīvainībām uc. Nedaudziem klājās pasmagi, pārējiem - nācās just un paciest, bet vienai sievietei bija jautājums būt vai nebūt (lidot atpakaļ vai riskēt ar visu). Neviens viņai galīgajā izvēlē nevarēja palīdzēt. Riskēja. Izdzīvoja. Ne savā ģīmī.

Himalaju upju paradokss

Brauciens uz galvaspilsētu pāri Brahmaputrai. Jā, jā - tai pašai, kas tek uz Indijas okeānu. Kā tas iespējams, jo priekšā taču pasaulē augstākā kalnu grēda? Bet tā nav vienīgā upe, kurai Himalaji nav ūdensšķirtne. Upes ir vecākas par kalniem, tās tecēja pirms Indostānas ģeoloģiskā plātne ,,piepeldēja’’ pie Āzijas. Abu tektonisko plātņu sadursmē 25-30 miljonu gadu atpakaļ radās Himalaji, kas joprojām slienas augšup, bet tik lēni, ka upes paspēj sev izgrauzt gultni. Bet tur, kur tagad ir 4 km augsta plakankalne, vēl agrāk bija jūra (par to liecina gan mīti, gan ģeoloģija- nogulumieži).

Civilizācijas šūpulis

Buss, pa tiltu šķērsojis Brahmaputras plašo pussauso gultni, kas atgādina niedrveidīgo augu pļavu, ienirst garā, kvalitatīvā kā Alpos tunelī. Aiz tā jau traucam Lhasas virzienā pa Jarlunga ieleju, ko sauc par ,,Civilizācijas šūpuli.’’ Saskaņā ar mītu, tibetiešu nācija tur radusies, kā angliskajos ceļvežos teikts, krustojoties sešiem pērtiķiem ar milžiem. Muldašova grāmatas mistiskajā versijā tibetieši radušies atlantiem (vai 3.rases cilvēkiem) krustojoties ar pirmcilvēkiem (autora tulkots termins), bet vēlāk paaudžu paaudzēs deģenerējoties. Kaut arī tā nav autora reliģiskā pārliecība, bet tomēr šeit un citur pieļauju dažādas interpretācijas un variācijas, loģiski savietoju abas šīs versijas: atlanti krustojušies ar primātiem jeti (,,sniega cilvēkiem’’). Kā tas iet kopā ar biblisko Ādamu un Ievu? Elementāri. Nenoliedzami, pēc Svētajos Rakstos aprakstītā, viņi varēja būt tikai ,,homo sapiens’’ priekšteči. Kā man Jeruzālemē atbildēja kāds autoratīvs ortodoksālais jūds - skolotājs: ,,Pirms Ādama bija cita (cilvēku?) pasaule.’’ Pārsteidzošs bija kāda kristīgā brāļa jautājums, vai Ādams nav bijis ,,homo erectus.’’
Bet varbūt nosaukums ,,Civilizācijas šūpulis’’ attiecas arī (tikai) uz nākotni? Pašlaik uz Zemes Tibeta ir vienīgais ,,nenogremdējamais kontinents’’ supermilzu cunami gadījumā (simtiem metru un pat vairāku kilometru augsti, kādi apskrējuši vairākkārt planētu ģeoloģiskā pagātnē ģeoloģisku, astronomisku un polu maiņas katastrofu gadījumā). Pragmātiskāk - tur ir laba vieta dramatisku klimatu izmaiņu seku gadījumā (lai gan arī Latvija šinī gadījumā ir ,,Dieva auss’’ līdz noteiktai slodzei). Pēc Tibetas šķērsošanas vēlāk izvēlos ,,Civilizācijas šūpuli’’ kā savu potenciālo trimdas glābiņa vietu (ja kas!), kāds arī bija viens no mana ceļojuma mērķiem.

Lhasa

Autobuss ripo pa taisnu dzeltenu rudens lapu ieskautu aleju. Spīd saule. Zem 20 grādiem silts. Kā Latvijā tobrīd. Tikai upe tāda diža un kalni fonā. Sākas Lhasa. Platas ielas. Zaļumi. Lielas modernas mājas. Tibetas galvaspilsēta patreiz līdzīga jebkurai Rietumeiropas lielpilsētai, tikai vairāk reklāmu ķīniešu valodā. Viss ķīnisks: arhitektūra, valoda Centrālā iela aiz it kā atjaunotajiem (izskatās stipri ķīniski) senās Lhasas ieejas vārtiem man ļoti atgādina Elizejas laukus Parīzē. Atšķirības - daudzie sarkanie politiskie plakāti un velorikšu dizains. Apmetamies centrā, komfortablā viesnīcā. Kāds grupas biedrs priecājas par Lhasas ,,attīstību,’’ salīdzinot ar Katmandu Nepālā. Kas tad ir attīstība? Priekš kā? Attīstība ir vērtību pieaugums. Kādu vērtību? Redzams, ka Tibetā Ķīna jo īpaši attīsta pilsētvidi un sociālo vidi, lai izšķīdinātu visu tibetisko, lai šīs tautas jaunatni pieradinātu pie komforta un patērētāju dzīvesveida. Labumus pieņem labprātīgi, pat, ja jāzaudē vērtības. Tā nav attīstība, bet, kā teica A.Upītis, „sattīstība.” Deģenerējošs progress. Vienīgais, kas iebraucējam uzreiz liecina par agrāko pilsētu, ir grandiozā 118 m augstā Potalas pils kalna galā - agrākā Dalailamas rezidence, Lhasas un pat Tibetas vizuālais simbols - līdzīgi kā Krievijai, Maskavai Kremlis.

Vēsture

Nevar izprast mūsu gaitas Lhasā un Tibetā, ja neatkāpjamies pilsētas un šīs zemes pagātnē un reliģijā. Oficiāli Tibetai skaitās 2 lieli uzplaukuma periodi: Gampo laikmets (7.-9.gds.) un Gelupu ēra (1409.-1682.g., citur minēts līdz 1950.g.). Pēc individuālām studijām autors izveidoja savu iedalījumu: mītiskā vēsture (intriģējošākā, īpaši ezotēriķiem: Šambala, somati alas, iepriekšējo civilizāciju liecības klosteros utt., saistība ar Hitleru, Ļeņina Sarkano Šambalu utml), senvēsture (1.-32.karaļi, zeme sadrumstalota), Gampo laikmets, pagrimums (100 gadu pilsoņu karš, sašķeltība, atteikšanās no budisma), Gelupu ēra, Ķīnas okupācija/ Dalailamas trimda.

Gampo laikmets

33.karalis Gampo apvienoja vienā Tibetas valstī 12 karalistes, izveido Lhasu par galvaspilsētu, uzceļot pirmo Potalas pili (nosaukums no svētā kalna Indijā), ieviesa tibetiešu rakstību (sūtot speciālistu uz Indiju apgūt un pielāgot sanskritu) un no augšas - budismu. Tas notiek ķīniešu un nepāliešu sievu ietekmē. Katra no viņām atved uz Lhasu pūrā pa Budas statujai. Kā teiktu latviešu dievturi, ar varu tiek iznīdēta sentēvu pagāniskā Bon reliģija (piekritēji un klosteri ir vēl līdz mūsu dienām), priesteri spiesti pieņemt un sludināt ,,svešu’’ ticību un dievus vai doties ,,pie senčiem.’’ Taču viņi iemanās diezgan daudz no senā mantojuma pieķibināt Tibetas budismam klāt. Gampo kļūst arī par garīgo līderi. Tas ir budisma ,,alu laikmets,’’ kad Skolotāji un sekotāji tup klinšu dobumos. Klosteris Samje (Samye) no 8.gds. No 836.gada cits karalis izskauž budismu, atjauno sentēvu Bon ticējumus. Kopš 899.gada Tibeta atkal sadrumstalota.

Budisma atgriešanās Tibetā

Tibetas budismu mēdz dēvēt par lamaismu. Kopš 8.-10.gds. sākas budisma atgriešanās nevis ar rīkojumu no augšas, bet no apakšas - ienāk lielie Skolotāji no Indijas. Pirmais - Rinpoče 8.gds. Skolniekiem (ne tautai) ievieš antīko mistisko tantrās (slepena mācība - rituāli, spēki...) balstīto tradīciju, kura pamats ir mantras (garīgas īsrindes - lūgšanas), mandalas (ornamenta zīmējumi, veidojumi apļa iekšpusē), simboli - caur gudrību uz apgaismību. 11.gds. ienāk Baltās zemes budisma virziens, kura pamatā filozofija, loģiskā analīze, sistēmiskums, intelektuālie sasniegumi. 11.gds. rodas arī mutisko instrukciju virziens. Tā centrā meditācija. Gelug (virtuziotātes) virzienu ievieš diženais bengāļu skolotājs Atisha kā pēdējo visvēlāk. Tas būtu kristīgajā terminoloģijā protestantisms - atgriešanās pie budisma saknēm, vienkāršības. Kā nekā kopš Budas 543.gadā pirms mūsu ēras pasludinātās vienkāršās mācības par ciešanām un atbrīvošanos (4 Patiesības, 8 ceļa stabi), piekodinot, lai to nepārvērš par reliģiju un viņu par dievu, jau pagājuši tobrīd gandrīz 2 tūkstoši gadu, kuros paspēts budismu tik daudz papildināt un ,,uzlabot.’’ Joprojām Tibetā pastāv visi minētie 4 virzieni, bet mūki sen vairs savā starpā necīnās par patiesību ar ieročiem rokās. Gelup skola, ko pārstāv arī Dalailama, īstenoja tautas pievēršanu ticībai, kopš 1409.gadu organizējot Lhasā Jokhangas reliģisko festivālu.

Jokhang klosteris

Vissvētākais. Vissenākais Lhasā. 7.gadsimtā cēlis karalis Gampo. Turp arī kājām dodamies pēc iekārtošanās viesnīcā. Pirmais jebkuras reliģijas templis atstāj visspilgtākos iespaidus. Un ja vēl tas galvenais. Mūku skaitu jebkurā templī ķīnieši ierobežojuši līdz nepieciešamajam apkalpojošajam personālam (citviet atļautas arī budistu koledžas). Tempļa priekšpusē lūdzēji-šļūkātāji: noguļas, pieceļas, noguļas un tā neskaitāmas reizes. Uz rokām, ceļiem aizsargi pret nobrāzumiem, kas rada šļūkšanas troksni. Tempļa raksturojums vārdos sanāk banāls (labāk vairāk attēlu): iekšpagalms, lūgšanu dzirnaviņas, pie ieejas uz audekla lielas Tibetas zīmes, ar krāšņiem drānas gabaliem rotātas iekštelpas, apgleznotas sienas, skapjos sakrautas svētās grāmatas, kuras simtgadīgo papīru izdevās aptaustīt, neskaitāmas Budas skulptūras. Atšķirībā no citām zemēm, Tibetā budistu tempļi patumši un drūmi. To šaušalīgo viepļu figūras, kas it kā aizsargājot Budas tēlus, kopējo tempļa noskaņu nekādi neļauj man savienot ar Dalailamas Rīgā sludināto mīlestību budismā. Visur smaržo dedzinātie kadiķi un jaku sviests. Tā ir Tibetas smarža. Ziedojumu zālē Tagadnes, Pagātnes un Nākotnes Budu skulptūras. Jampa, eiropiešiem biežāk pazīstams kā Maitreja, ir Buda (vēsturiskā Budas inkarnācija), uz kura atnākšanu gaida. Viņa pazīmes ir Glābējs un Mīlestība, Žēlsirdība. Lasītas grāmatas par tēmu Jēzus-Maitreja. No Jokhanga tempļa jumta skaists skats uz pilsētu, dižo Potalu, ko apspīd uz rietu slīdošie saules stari. Klostera priekšpusē Barkhor laukumā galvenais suvenīru tirdziņš tūristiem. To te daudz. Kopš 1984.gada Ķīna veicina tūrismu Tibetā, intriģējot ar Tibetas mistiski un kulturāli specifisko noslēpumainību, neparastumu. Bet... atbraucot tūrists izgāž nesamērīgi lielu naudu, pretī saņemot masu tūrisma produktu. Viņam parāda daudz. Bet veiksmīgi nosargā no tibetiešiem un tās Tibetas, ko viņš vēlējies ieraudzīt. Bet varbūt tā iztēlē izlolotā ir ilūzija? Kas ir Tibeta?

Kas ir Tibeta?

Sena zeme. Ar savu pārvaldi. Patreiz Ķīna cenšas radīt izpratni, ka Tibetas vārdu nes tikai 1965.gadā izveidotais Tibetas autonomais reģions Ķīnas Tautas Republikas sastāvā. Tā teritorija ir tieši uz pusi mazāka kā neatkarīgajai Tibetas valstij, kas vēsturiski aptvēra 2,5 miljonus kvadrātkilometru. Manā izpratnē joprojām visa vēsturiskā Tibeta ir zeme un tauta ar savām politiskajām, ekonomiskajām, reliģiskajām un citām tiesībām.

Dalailama

Tibeta - Dalailamas zeme. Dalailamas amatu izdomā 1409.gadā mongoļu karalis, kas tolaik valda pār Tibetu. Mongoliski Dalailama nozīmē ,,gudrības okeāns.’’ Par pirmo Dalailamu ieceļ Geluga skolas līderi Gyatso, piešķirot 3.Dalailamas titulu. Pirmie divi tituli tiek jau mirušiem viņu priekštečiem. Par 4.Dalailamu ieceļ mongoļu cilts vadoņa dēlu, kurš diez kāds gudrības okeāns laikam nebija, jo viņam piestiprināja Skolotāju. Tam viņš dod titulu Pančelama, kas tulkojumā arī nozīmē ,,skolotājs’’. Manuprāt, līdz ar to tika ielikts pamats varas konkurencei, ko sekmīgi izmanto ārējie ,,(ne)draugi’’: ķīnieši un mongoļi. Pirmais Dalailama, kam reāli bija visa politiskā un garīgā vara Tibetā, kas iedibināja Dalailamas reinkarnācijas tradīciju, bija 5. - saukts Lielais Dalailama (1617.-1682.g.). Viņa lomu var salīdzināt ar Pēteri I Krievijā, hercogu Jēkabu Kurzemē. Viņš atkal apvieno valsti, nostiprina Lhasas galvaspilsētas statusu, mūsdienu izskatā uzbūvē Potalu. Kad viņš nomirst, reģenti viņu pasludina par nemirušu vēl 12 gadus, kamēr Potala pabeigta, jo sazin kāds būs pēctecis...kaut arī viņa reinkarnācija (atkaliemiesojums citā ķermenī). Reģenti bija valsts augstākās amatpersonas, kas pārvaldīja valsti starp Dalailamas izvēlēšanos (5-6 gadi vecu) un viņa pilngadību, pārējā laikā bija padomdevēji un izpildvara. Pančelama ir bijis tradicionāli otrs augstākais amats valstī. Viņš arī reinkarnējas. Otro Pančelamu Ķīna pasludina par Tibetas valdnieku. Citiem kaimiņvalsts palīdz strīdā ar Dalailamu par nodokļu sadali. Dalailama savukārt vajājis Pančelamu.

Okupanti

Ķīna, Mongolija, Lielbritānija, Nepāla, Krievija (pēdējai neizdevās). Mongoļu invāzijas sākas ar 12.gadsimtu. 1605.gadā kopā ar Pančelamu mongoļi ieņem Lhasu, par galvaspilsētu kļūst 2.lielākā pilsēta Shigatse, kurā atrodas Pančelamas rezidence. Par to viņu soda ar nāvi, bet viņa dēls atkal kopā ar mongoļiem iekaro Lhasu. Ķīna pirmoreiz okupēja Tibetu 1728.gadā, atstājot tai autonomiju. 1902.gadā Krievijas cars noslēdzis slepenu ,,Molotova- Ribentropa paktu’’ (mūsu vēstures izpratnē) par Tibetas piesavināšanos. To uzzina briti. Viņu armija tibetiešu vēl tagad neieredzētā komandiera Janghusbanda (Jounghusband) vadībā pie Gjantses (Gyantse) naturāli apslaktē tibetiešu armiju, kas bruņota ar ,,neievainojamiem’’ Dalailamas amuletiem un aizvēsturiskiem ieročiem. Angļi ieņem Lhasu. Dalailama aizmūk uz Mongoliju. Briti aizvācas pēc vienošanās ar Ķīnu. 1909.gadā Ķīna iebrūk atkal. Dalailama aicina palīgā britus. Tie nenāk. Ķīnieši likvidē un sadala Tibetas valsti.1912.gadā sekmīga sacelšanās un 1913.gadā Dalailama pasludina Tibetas neatkarību. Diemžēl tā netiek starptautiski atzīta, lai gan Tibetas statusu formulē britu-ķīniešu konference 1914.gadā.

1950.gadā Ķīna okupē Tibetu, iekļauj Tibetu Ķīnas sastāvā, saglabājot relatīvi plašu autonomiju un Dalailamas varu. 1959.gada martā ķīnieši ielūdz 24 gadus veco Dalailamu ,,draudzīgās’’ vakariņās bez miesassargiem un lieciniekiem savas armijas nometnē. To uzzina tauta, ielenc Potalu, lai novērstu ķīniešu nodevīgos nodomus. To nosauc par sacelšanos. Ķīnas armija sāk asinspirti. 14.Dalailama ar līdzgaitniekiem 17.marta naktī pa mazajām durtiņām cauri parkam aizbēg. No rīta pilī ielaužas iebrucēji. Patreiz Dalailama un Tibetas trimdas valdība apmetusies Dharamsalā Indijā. 1989.gadā Dalailama saņem Nobela Miera prēmiju. Patreiz viņš iesniedzis Ķīnas varas iestādēm priekšlikumu paketi par Tibetas autonomiju, vairs neprasot neatkarību. Atbildes nav.

Asiņaina izrēķināšanā ar demonstrantiem notikusi arī 1987.gada 1.oktobrī, 1989.gada 5.martā, citas represijas pret 1993.gada un 1995.gada janvāra-marta protestu dalībniekiem. Smejies vai raudi, Ķīnas komunistiskā partija pieņēmusi lēmumu, ka turpmāk tā noteiks lamu inkarnācijas kārtību un to apstiprinās. Aizliegts inkarnēties ārzemēs. Tas viss vērsts, lai pēc pašreizējā Dalailamas nāves ieceltu un izaudzinātu sev paklausīgu puisēnu, varbūt, pēc autora domām, iesēdinātu to Potalas pilī, un pasaulei un tibetiešiem nodemonstrētu šo varas fikciju, pret kuru sākumā visaptveroši protestētu, bet 10-20 gados pierastu.

Pa vidu nav pieminēts vēl viens posta darbs - 1965.gada kultūras revolūcija, kad nopostīja 98% klosteru, kultūras un vēstures pieminekļu. Lai gan demolēšana sākās jau 1950.gadā. Tiesa - tagad daži slavenākie apskates objekti priekš ārzemju tūristiem atjaunoti.

Vēl kuriozs - kopš 1996.gada Tibetas mūkiem obligāti jāmācās ateisms. Skolā bērniem Tibetas vēsturi un budismu nemācot, arī valsts augstākajās mācību iestādēs to nevarot studēt - tikai klosteros...

Ķīna plāno pārcelt uz Tibetu 60 000 zemnieku. Tas izšķīdinātu tibetiešu identitātes pēdējo balstu - lauku kopienas. 2005.gadā uzceltais dzelzceļš Pekina-Lhasa, bez šaubām, iepludinās jaunus emigrantu, ārzemju tūristu un biznesa pūļus, kas drupinās Tibetas tibetiskuma paliekas.

Bet, protams, visu augšminēto grupai nestāstīja gids, bet brauciena organizators Alfs un raksta autors jau Taškentas lidostā. Tibetā var latviski precizēt tikai lakoniskas nianses.

Vakars un vakariņas

Pēc visa tā, ko uzzinām un redzam pirmajā dienā, esam pelnījuši labas ķīniešu vakariņas. Tā nu sēžam jau tumsā restorānā ar skatu uz izgaismoto Potalu. Visi fotografē. Es nē. Bez digitālā nav efekts. Paņēmu senlatviešu fotoaparātu ,,Smena,’’ kas pārcieš putekļus un ūdeni, karsta un auksta strauju maiņu. Biju salasījies, ka tādi apstākļi mūs Tibetā arī gaida. Neviens neparedzēja, ka vietējie būs parūpējušies, lai uz brīvām kājām mēs staigātu tikai pa klosteriem, tirgiem un veikaliem, nevis dabu.

Ķīniešu zviedru galds. Ņem, ko un cik gribi. Ja saproti. Uzlieku no katras ēdmaņas kriksi uz šķīvja un nogaršoju. Ir nosacīti divu veidu ēdieni: ar ļoti stiprām garšvielām un ar neciešami, neēdami stiprām garšvielām. Un tā tas bija visās ēstuvēs. Ko piedāvāja? Augļus. Dārzeņus, zaļumus. Vistu, gaļu - arī no jakiem. Sēnes. Mērces. Protams, rīsi, kartupeļi, arī nūdeles. Tēja, kafija. Brokastīs pārslas, piens, medus, ievārījums. Varēja uzbaroties. Alkohols? Dabūjams, bet... Mūsu princips: ne alu, ne šnabi, ne vīnu... Kalnu slimība. Lai noreibtu, pietiek paskatīties uz grupas daiļavām. Īpaši uz Ingunu, kas ne tikai tērpus, bet imidžu radikāli mainīja katru dienu. Indietēm katru rītu jāvelk jauns sari, bet latviete var atļauties metālistes aprīkojumu nomainīt vakarā pret valsts pirmās lēdijas cienīgu vakartērpu ar šlepi, kas velkas aizmugurē.

Visas izvirtības, arī ēšana, reiz beidzas. Pēc pāris stundu ilgas zobu darbināšanas sāk zust apetīte. Bet neba iesim gulēt. Trijatā uz pilsētu. Ilgi sēžam zem izgaismotās diženās, varenās, grandiozās, brīnišķīgās, majestātiskās, lepnās un neapsmietās Potalas. To neizdevās sabombardēt 1959.gadā, hunveibiniem nograut 1965.gadā, padarīt par graudu klēti vai autodarbnīcu kā citas svētvietas vēlāk. Potala, Tu esi pārāk augsta tiešā un pārnestā nozīmē! Tavs masīvais graciozais stāvs joprojām ļauj tibetiešiem atliek muguru un paskatīties uz augšu ar cerībām!

Sēžu. Skatos uz Potalu - Tibetas sirdi. Neparastas izjūtas. No vietas svētuma. No tā, ka esmu te. Gadiem biju sevi iztēlojies Potalas pakājē. Tas šķita nepiepildāms sapnis. Tagad te esmu. Jāiekniebj - vai tiešām?

Darbabiedrs Jānis saka: ,,Pietiek. Gribu gulēt.’’ Atgriežas viesnīcā. Dodos tālāk. Man pievienojas Inta, kas apsolās bez iebildumiem man sekot kur un cik daudz vien iešu līdz Lhasas galam. Piekrītu. Bet vispār klejojumos vislabāk gan naktī, gan dienā dodos viens pats, jo man patīk tūrisma novirziens - avantūrisms. Bet ja kāds sāk uzdot muļķīgus jautājumus: ,,Kur mēs atrodamies? Vai tu zini ceļu atpakaļ? Kā izkļūt no ieliņu labirinta? Vai paspēsim uz vakariņām (brokastīm)? Vai te ir droši? Vai tas, kur ejam ir to vērts?’’ vai paziņojumus ,,Es esmu noguris (-usi),’’ ,,Gribu čurāt.’’ utml., tad visa izpriecu bauda vējā. Parasti deguns, karte un ātras kājas mani atved atpakaļ vajadzīgā vietā 2-5 min. pirms norunātā laika. Jā, kartes mums neviens neizsniedza. Gan Deli, Katmandu, Lhasu, Tibetu biju jau sarūpējis mājās no saviem ,,arhīviem’’ un no galvas izstudējis, izplānojis brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Drepungas un Nechungas klosteri

Abi atrodas Lhasas pievārtē un var tikt ietverti nākošajā dienā pēc ierašanās aklimatizācijas programmā. Drepungas klosteris (dibināts 1416.gadā) kādreiz bija lielākais un bagātākais. Klosteris - tas ir daudzas daudzas ēkas kalna nogāzē no apakšas uz augšu, starp tām līkumotas šauras ieliņas. To apskatei nepieciešamas vairākas stundas. Gan klosterī, gan visā kalnu nogāzē uzvilkti milzum daudz krāsainie lūgšanu karodziņi. Uz katras no tām mantra - lūgšana. Budisti tic, ka, vējam plivinot karodziņus, lūgšanas tiek aiznestas pie Dieva.

Drepungā bija ap deviņiem tūkstošu mūku, tagad atļauts uzturēties ap sešsimt. Drepungas lamas apmācīja jaunos izvēlētos puišeļus - Dalailamas. Drepunga bija Dalailamu rezidence līdz 5.Lielais Dalailama pabeidza Portalas renovācijas pirmo kārtu. Drepungā atrodas 4 budistu koledžas: katra savā tantru novirzienā. Kopā visi pulcējas tikai lielos svētkos. Ak, pareizās ticības sindroms! Kad ierodamies - spīd saule. Tādēļ brīnišķīgs skats gan uz apspīdētajām baltajām klostera ēkām kalna nogāzē, gan krāšņajiem klinšu zīmējumiem, kuros attēloti lielie Skolotāji, gan staru rotaļām uz lūgšanu dzirnaviņām. Daļa mūku dzīvo alās, kuru priekšā primitīva saimniecība: kaut kas sakrauts, kaut kas aug. Telpas būtiski neatšķiras no Jokhangas klostera apraksta. Būtiski lielāka kopāsanākšanas - Asamblejas telpa. Citur atrodas Dalailamas troņi - katram gatavots savs sēdeklis. Vienviet rindā saliktas daudzas Budu figūras ar zilām cepurītēm (Zilās Budas ar savu specifisku svētību). Mākslinieks tām vēl kaut ko mālē klāt. Tiekam arī ķēķī. Virtuve ir milzu dūmistaba ar atklātiem pavardiem, lieliem grāpjiem. Malka žūst ārpusē uz kādas būves jumta. Ieejot nomaļā mazītiņā lūgšanu ūķītī, mūki prasa: ,,Wich country?’’ (no kuras valsts es esmu?). Kad saku ,,Latvija,’’ abi priecīgi salecas un rāda uz augšu īkšķus. Diemžēl neko vairāk viņi angliski nesaprot. Katrā lielākā telpā par fotografēšanu jāmaksā 10-20 ķīniešu juaņas (rupji pārrēķinot 1-2 lati). Vienreiz samaksā - visu sabildē. Ar to pietiek. Visas telpas mums šķiet puslīdz vienādas. Droši vien tā nav klostera iemītniekiem. Vienas ieliņas malā sēd sieviete ar maziem bērniem. Kā nāk kāds tūrists, viņi sāk skaisti dziedāt. Zinu, ka mango naudu, bet iedodu sauju Latvijas konfekšu. Katram tās līdzi kāds kilograms, lai atkautos no bērnu bariem, kas rodas reizēm tukšā vietā ne no kā gan ielu labirintos, gan visnomaļākā tuksnesīgajā kalnu ainavā. Bērni uztver tūristus kā konfekšu maisus.

Nechunga - orākula templis. Tur viss notika līdzīgi kā Delfos Grieķijā. Sēž orākuls, kaut ko nesaprotamu murmina. Blakus interpretētājs, kas valdniekam vai sūtnim skaidro, ko tas nozīmē. Arī orākuls evakuējās uz Indiju 1959.gadā un kalpo Dalailamam.

Šajā klosterī visplašāk iznāk papļāpāt ar mūkiem. Arī tur ir mācību iestāde. Mācās 2-3 stundas no rīta. Pārējā laikā strādā. Jānodarbojas arī ar tūristu pieskatīšanu. Mācās daudzus gadus. Tikai pieaugušie. Dod arī brīvlaikus, kad aizbraukt pie vecākiem. Pēc studijām laicīgā dzīvē neatgriežas. Mūko visu mūžu.

Potala

Potala ir 5. līdz 14. Dalailamu (līdz 1959.gadam) rezidence. Vienlaikus svētvieta. Apskatei biļete atvēl vienu stundu. Tā ir caurskriešana. Mūsu grupai jāierodas precīzi laikā. Individuālie apmeklētāji jau naktī dirn garā rindā kā pie Ermitāžas Sank-Pēterburgā.

Potala sastāv no Baltās pils (laicīgās pārvaldes daļa) un Sarkanās pils (sakrālā daļa). Baltā pils uzcelta no 1645.-53. gadam, Sarkanā - 1690.-1697. Tik ātri! Toreiz! Pilij 13 stāvi, ap tūkstoš istabām 130 000 m2. Būvē nav lietotas metāla naglas. Jumts no vara. Kopš 1995.gada Potala ir UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Varenākais apskates objekts ir 14 m augsts zelta 5.Dalailamas zārks. Turpat atrodas arī visu pārējo Dalailamu zārki, tikai mazāki.

Patreiz Potala ir vienīgi tūrisma apskates objekts. Nekādas ekspozīcijas tur nav. Apkalpo mūki. Kāpiens Potalā sākas pa garajām kāpnēm, ko tik labi atceros no filmas ,,Septiņi gadi Tibetā.’’ Pat tagad šāds piegājiens iedveš bijību. Kur nu vēl toreiz nabaga lauku tibetietim! Bet vispār pie ieejas toreiz šķiroja. Kuru katru Lhasā un Potalā neielaida. Vecā Lhasa pirms Ķīnas iebrukuma bija 6 reizes mazāka. Lhasa toreiz nebija vienota pilsēta, bet sastāvēja no diviem ciemiem: viens ap Potalu, otrs - ap Jokhangas klosteri, pa vidu krūmājs.

Kāpju pa nodeldētām koka trepēm cauri masīvām durvīm ēkā, kur dzīvoja Dalailamas. Vēstures elpa. Vai tiešām minu tos pašus pakāpienus, ko gadsimtiem bradājušas vairākas Dalailamas paaudzes? Kāda bija viņu uztvere toreiz, kad Tibeta norobežojās no sakariem ar ārpasauli? Kāds paradokss! Tagad 14.Dalailamam jābūt visatvērtākajam pasaules valstsvīram, kam jādodas tikties ar ikvienu un visur, kur vien viņu uzņem.

Troņu zāle. Sūtņu pieņemšanas kabinets. Fragments no Gampo laika pils. Skats uz pilsētu no augšas. Svarīgi ir redzēt, bet vēl būtiskākas ir izjūtas un vēlreiz izjūtas: esmu šeit un patreiz, šis ir mans mirklis, zvaigžņu stunda.

Vakarā atkal sēdu apgaismotās Potalas pakājē. Šoreiz viens. Ilgi. Ilgi. Mana Potala. Tādu to jāpatur atmiņā uz mūžu.

Ar velosipēdu

Vai tad velotūrists var iztikt bez sava dzelzs rumaka? Katrā viesnīcā Lhasā dabūjami velosipēdi. Klientiem par velti. Esmu sarunājis to uz sešiem rītā. Piepildās viena no cerībām - mīt pedāļus Tibetā. Tā īsti esmu bijis tikai tajās zemēs, kur braucis ar divriteni. Tukšas ielas. Mazie Tibetiešu kvartāla ieliņu labirinti pie Jokhangas, kas citādi būtu palikuši neredzēti. Apgaismojuma nav. Atspīdumi no darbnīciņām, kur tikko sākas rosība. Reti gājēji. Izmaldos atpakaļ uz klostera cirkulāru. Viens no budistu lūgšanu veidiem ir iet apkārt ap svētvietām no kreisās puses pa noteiktu maršrutu. Lhasā tādi ir trīs: ap Jokhangu, Potalu un lielais - ap abiem kopā. Ap Jokhangu jau tumsā riņķo pirmie lūgšanu dzirnaviņu griezēji, pie sevis visu laiku murminot ,,Om mani padme hum.’’ Šļūcēji-lūdzēji arī jau ,,vingro’’ pilnā sparā. Agrā rīta centība varētu būt izskaidrojama ar to, ka kādam taču pa dienu arī jāstrādā.

Pa lielo cirkulāru drāžos uz otru iecerēto vietu - Zilo Budu. Bažījos, kā atradīšu vietu, kur no platā bulvāra nogriežas šaura taka, kas tur ved. Bet tur jau plūst ticīgo straume. Kamēr varu starp viņiem braukt, vēl nekas. Bet tad sākas trepes augšup. Tibetieši iet ātri, bez es ar savu velo un kalnu slimības sindromu... Kā lai tieku līdz? Spocīgās lampiņas, karodziņi, nereālās izjūtas tumsā dod spēku izturēt. Kaut sirds lēkā. Tas taču nav uzvedums! Viss pa īstam! Milzīgais Zilā Budas klinšu zīmējums spoži tumsā izgaismots. Apkārt šļūcēju bari, dzirnaviņu burbinātāji. Sirreālisms! Uzkavējos ilgi, lai to ieriktētu izjūtās, prātā un filmā.

Nākošais - Potalas cirkulārs. Plats. Izbraukāju pa tam blakus esošo skaisto Dalailamas vasaras dārzu ar dīķīšiem, paviljoniem. Redzu Potalu tagad no visiem - arī netradicionāliem leņķiem, piemēram, kā kuģa ķīli.

Vēl ,,aizskrienu’’ uz Dalailamas vasaras rezidenci. Žogs. Visi vārti ciet. Rekonstrukcija. Braucu ātri. Es varu! Kalnu slimībai, šķiet, nebūšu lielākais nodevu maksātājs. Paspēju tieši uz brokastīm. Lhasā viss iecerētais piepildīts.

Ceļā

Pie viesnīcas piebraukuši lepni džipi. Mūsējie. Tā solīts. Nekā. Tajos sakāpj vācieši. Priekš mums netālu stāv divi ,,Pazik’’ tipa autobusiņi. Jūtamies apdalīti. Vācieši gan tādos nekāptu un uztaisītu skandālu. Mana attieksme - viss, kam jānotiek, notiek uz labu. Un vēlāk busiem izrādījās priekšrocības.

Sēžu priekšā. Turpat gids. Prašņāju, vai pieturēsim pie citas Zilā Budas sienu gleznojuma. Pieturam. Apskatam. Otrs buss aizdrāž garām. Braucot pāri tiltam, fotografējam upi un kalnus. Otrā pusē sargs liek kādai sievietei izdzēst kadru. Pārējie izskatās nevainīgi. Līdzenums beidzas. Sākas relatīvi augstākais (1100 m pa vertikāli) ceļā līdz Katmandu pacēlums pa serpentīniem uz 4700 m augsto Kampala pāreju. Iemūžinam ceļa līkločus, sniegotos kalnus tālumā, jakus, kas ganās. No pārejas fantastisks skats uz kalnos ieskauto Yamdror Tso (ir arī citi nosaukumi) ezeru. Viens otru bildējam jaka mugurā. Tāda paviegla sajūta - citu kalnu slimības sindromu sev nejūtu.

Diemžēl tālāk netiekam. Ceļa remonts. Jābrauc atkal lejā un jāveic garš apkārtceļš. Neredzēti paliek kalnu un ezeru skati, varens kanjons, Mēness ainava, milzu HES... Citiem jau nekas. Viņi to nezin. Varbūt būs kas labāks? Tā arī ir. Citādi nebūtu braukuši stundām ilgi pa lauku apvidus bezceļiem un neredzētu reālo dzīvi.

Pēc pusdienām - uz Kailašu?

Pirmās pusdienas ceļmalas ēstuvītē. Neslikti. Labs noformējums. Ātra apkalpošana. Patīkamas cenas. Garšīga maltīte. Ja var ieēst… Gan garšvielu, gan kalnu slimības nelabuma dēļ. Irbulīši ātri tiek nomainīti pret dakšiņām. Turpat satiekam simpātisku krievu grupu. Brauc pa Muldašova grāmatas tekām. Viņi cer, ka Augstākais darīs līdzenas viņu tekas. Parunājamies po dušam ("pa dvēselēm"). Vai vēlētos tiem līdzi traukt? Kā uz naža asmens nostājas jautājums sev, kas nodarbinājis pēdējos 5-6 gadus - vai man jābrauc uz Kailašu? Uz milzu piramīdu, kur pirms vairākām agrākām Zemes ass nobīdēm esot atradies Ziemeļpols. Uz taku apkārt Svētajam kalnam, kuras kādā posmā cilvēki ar netīru sirdsapziņu cieš mokas vai pat mirst. Kurš ir bez grēka?... Vēl gribas dzīvot... bet ļoti jau vēlētos palūkoties aiz noslēpumainības plīvura. Bet ko tas man dotu? Vai būtu to vērts? Tas nav priekš manis! Vismaz pagaidām!

Tuksnesis

Nogriežamies neceļos. Vispirms nokļūstam tuksnesī ar smilšu barhāniem. Tuksnesis virs 4000 m! Ar savējo gidu sarunāju, ka piestāsim pabaudīt, pafotografēt. Ja brauktu džipos kolonā, ar vienu džipistu to nesarunātu, bet busā vismaz ir pusgrupa. Otras grupas daļas džigits tik neapturami stūrē. Vēlāk piestājam uz brīdi pa ceļam fotografēt ciemus, tīrumus, mājas un traktorus ar budistu vai Ķīnas karodziņiem. Tautības piederības demonstrēšana diez vai par draudzīgumu liecina. Otra grupa mūs ilgi uz asfalta gaida. Sākumā lepojas, cik varens rallijs bijis. Bet, kad uzzina, ko mēs redzējuši, iemūžinājuši...

Vēls mijkrēslis. Mašīnas brauc bez uguņiem. Tumsa. Beidzot mūsu prožektori ieslēgti. Pa ceļu vazājas neapgaismoti traktori, cilvēku bariņi. Tikko beiguši lauku darbus. Braucam un braucam. Pilsētas gaismas. Iebraukšana 3.lielākajā Tibetas pilsētā Gjantsē gan pa tādu kā rallija vai auto izturības testēšanas trasi, kuras civilizētajā daļā sākas plata asfaltēta avēnija. Beidzot viesnīca. Nemākam istabiņā ieslēgt gaismu. Izrādās, lai numuriņā būtu elektrība, atslēgas piekariņš jāiebāž vienā šķirbā. Ja durvis no ārpuses aizslēgsi, istabā gaismas nebūs. Energotaupība.

Gjantse

Pilnīgi ķīniska moderna lielpilsēta. Ar gaismas ausmu jau staigāju pa platajiem, taisnajiem, pelēcīgajiem kvartāliem. Kādi vārti ir vaļā. Ieeju. Strādnieki sakāpuši uz liela pašizgāzēja kravas, lai dotos darbos ārpus pilsētas. Klimst suņu varza. Skolnieciņš sveicina: ,,Good morning!’’ Kalnā cietokšņa drupas. Tās apmeklē nelabprāt. Pēc Dalailamas pavēles tur esot apslaktēti sacēlušies mūki. Pie šīs pilsētas briti iznīcināja Dalailamas armiju. No rīta grupa dodas uz klosteri. Saule tajā apspīd gan Kumbuma templi, gan varenu stūpu - templi. Daudz skulptūru: gan Budas, gan agrākie karaļi, gan ...briesmonīši. Tie apsargājot Budas mieru. 9.stāvā varena Budas figūra no vara. Pašā augšā - trīsdimensiju mandala.

Shalu klosteris

Daudziem šis klosteris patīk visvairāk, jo tāds neliels, atrodas laukos, bez pompozitātes. Bet vispār tas ir viens no vecākajiem - no 11.gadsimta, no budisma atdzimšanas Tibetā laikiem. Bildējam mūkus, kas mazgājas.

Virtuozi līkumojot uz un no klostera pāri erozijas gravām pa lauku bezceļiem, mūsu buss šur tur piestāj, lai ekskursanti varētu iemūžināt pļāvējus ar sirpjiem un labības kūlīšu sējējus, buivolus (vai kā nu tos lopus sauc!), ar kuriem ar zemi blakus ,,ceļa’’ risām, dabisku nomaļu ciematu, lauku skolu no iekšpuses un ārpuses. Bet otrs buss tik rullē. Neviens tur iniciatīvu fotografēt neizrādot. Bet skolu uz paplātes klāt nenes.

Pančelama un viņa miteklis

Otrā lielākajā Tibetas pilsētā Shigatsē ir bijusi Pančelamas rezidence. Jau aprakstīto iekšējo cīņu rezultātā Shigatse 16.gadsmtā kādu laiku bija Tibetas galvaspilsēta. Kultūras revolūcijas laikā Pančelamas miteklis, kas bija Potalas kopija, tika stipri izpostīts. Pašreiz daudz kas atjaunots.

1949.gadā 11 gadus vecais 10.Pančelama ar ķīniešu padomdevēju palīdzību nosūta Mao Dzedunam vēstuli ar lūgumu atgriezt Tibetu tēvzemes Ķīnas klēpī. Tas kalpo par ieganstu Ķīnas invāzijai un saskaņā ar 1951.gada 17 punktu vienošanos ,,Par miermīlīgu Tibetas atbrīvošanu,’’ ko spiesti parakstīt gan Dalailama, gan Pančelama - ,,ierobežota’’ karaspēka kontingenta izvietošanai Tibetā. Kad 1959.gadā Dalailama aizbēg uz Indiju, Ķīna Pančelamam piedāvā pārņemt visu ,,varu’’ un kļūt par viņu marioneti. Viņš atsakās. Tā vietā 1961.gadā viņš iesniedz Mao Dzedunam 70 tūkstošu tibetiešu parakstītu petīciju pret vardarbību Tibetā un par nodrošināšanu ar pārtiku. Par to viņu ieliek aiz restēm. 1964.gadā viņam dod iespēju publiski nožēlot grēkus, taču viņš apliecina uzticību Dalailamam. Kad 10.Pančelamu 1981.gadā atbrīvo, līdz savai nāvei 1989.gadā viņš vairs ar varasiestādēm nekonfliktē. Atbilstoši tradīcijai Pančelamas izvēlēšanās komisija izrauga Tibetā 6-gadīgu puiku par 11.Pančelamu. Viņš ar vecākiem tūlīt pazūd. Varas iestādes paziņo, ka palīdzējušas viņam mainīt identitāti un nodrošināt mierīgu dzīvi. Publiski tas nav apstiprinājies. Komunisti paši izraugās savu 11.Pančelamu, attiecīgi izaudzina un ieceļ par Tibetas autonomā reģiona vadītāju. Nesen no amata viņu atceļ. Vairāk ziņu nav.

Čekisti. Arests?

Septiņi gadi Tibetā. Bija brīdis, kad tas vairs nešķita labs joks. Bet visu pēc kārtas.

Pirms ieejas bijušajā Pančelamas rezidencē mūsu tibetiešu gidam vaicāju: ,,Kur pašreiz atrodas 11.Pančelama?’’ ,,Labs jautājums,’’ - viņš plati atsmaida. Un jau paejot nostāk mani brīdina, ka te čum un mudž no slepenā dienesta aģentiem, lai nedomājot ko slepus fotografēt iekštelpās un vispār… Skaļi latviski par to brīdinu visus. Apskatam atjaunotajā rezidencē Tashilhunpo klosteri. Ievērojamākais objekts - 26 m gara nākotnes Budas Maitreja statuja no zelta. Visur uzkrītoši daudzas 10.Pančelamas bildes. Kādreiz rezidencē bijuši visu Pančelamu zārki, bet hunveibini lielāko daļu papostījuši. Tagad atlikušās mirstīgās atliekas (atliekas tiešā nozīmē) salasītas kopā un novietotas kopējā atdusas vietā.

Latvijas karogs šķiet līdzīgs mūku tērpiem. Domāts darīts. Uz tempļa ieejas kāpnēm divi mūki to gatavi paturēt, lai latvieši šo skatu nofotografētu. Pēc brīža klāt slepenais. Vispirms novāc mūkus. Tad īsa izskaidrošanās ar mūsu tibetiešu gidu. Perdelis, kā čekistu godājām, intensīvi zvana pa telefonu. Dodamies prom. Pie autobusiem mūs sagaida jau vēl daži viņa kolēģi. Filmē mūs un busus. Pie izbraukšanas no klostera teritorijas abi autobusi tiek aizturēti. Noslēpju savu fotoaparātu lupatās aiz šofera sola. Filmas citur. Digitālo fotoaparātu īpašnieki žigli nomaina atmiņas kartes pret tīrām - ja kāds gribēs izdzēst bildes, fotoaparātos to nebūs. Gaidām vairāk kā stundu. Beidzot savāc Alfu, tibetiešu gidu un vēl dažus ķīlniekus, arī kuldīdznieci. Pārējos palaiž vaļā. Gūstekņus ar kājām dzen uz čeku. Tālāk pēc nostāstiem. Ejot viņiem latviski iespējams sacerēt ticamu, gandrīz patiesu stāstiņu. Tas noder. Čekā ieved aiz restotiem logiem. Sāks pratināšana angliski. Jāraksta paskaidrojumi. Čekā esošajā pasaules kartē Latvijas nav. Vai tāda vispār tad pastāv? Internetā atrodas gan. Patiesi, ekrānā redzamais karogs tieši tāds pats kā mūsu grupas nozieguma izdarīšanas līdzeklis. Perdelis un citi sīkie gariņi ir nepatīkami. Bet tālākās sarunas norit augšstāvā pie lielākiem vīriem, apgabala čekas priekšnieku ieskaitot, kas atsaukti svētdienā no mājām. Pamatjautājums: ,,Kāpēc Jūs to darījāt?’’ Atbilde: ,,Gribējām ar karogu nofotografēties uz Himalaju pārejas.’’ ,,Bet kāpēc to lietojāt klosterī?’’ ,,Mūkiem piestāv’’ . Spriedums - vairs nedrīkst apmeklēt Tibetā nevienu klosteri. Mūsu vaina - sava nacionālā karoga demonstrēšana publiskā vietā. Mans komentārs - kā to nodrošinās nākošgad Pekinas olimpisko spēļu laikā? Tiek atdoti fotoaparāti bez bilžu izdzēšanas un karogs. Cietušie atgriežas pie grupas tieši vakariņu laikā. Nu var stāstīt pilnām mutēm.

Kas ir Tibeta? Upuris

Upuris - cietušais. Represīvo orgānu taustekļi pār visu Tibetu, pat tās apmeklētājiem!

Tibeta pasaulē ir simbols lielas kaimiņvalsts īstenotai mazākas tautas vardarbīgai pievienošanai, apspiešanai, represijām, tūkstošgadīgas kultūras iznīcināšanai, slēpjoties aiz labdaru maskas, ekonomiskās attīstības un uzplaukuma. Daudzās zemēs ir izveidotas sabiedriskās organizācijas un parlamentārās grupas Tibetas atbalstam. Latvijā sabiedriski aktīvs Tibetas aizstāvis, piemēram, ir Pēteris Kļava - slavenais bērnu traumatalogs, domātājs un publisku uzstāšanos dalībnieks. Saeimā Tibetas parlamentāro grupu vada deputāte kuldīdzniece Silva Bendrāte. Daudzu valstu augstas amatpersonas, neskatoties uz Ķīnas sankcijām, pieņem Tibetas garīgo un politisko līderi Dalailamu. No politiskā skatpunkta Tibeta ir cietējs, kam jāpalīdz. Personiski esot ciešākā saskarsmē ar tibetiešu kopienām Nepālā un Indijā 90.gadu vidū, man sirdī radās dziļš pārdzīvojums, trīsas - tik ļoti tibetiešu noskaņojums un cīņa atgādināja mūsu toreiz nesenās pārkārtošanās laika un Atmodas cerības un solidaritāti. Brīvību Tibetai!

Vienmuļais skaistums. Jaki!!!

Plakans. Tiešām plakankalne! Abās pusēs kalnu grēdas. Bet asfalta lenta izvijas pa līdzenumu. Kalnu nogāzes izrobotas, kailas, daudzkrāsainas. Šo apvidu tūristi iesaukuši par Mēness ainavu. Vienmuļais skarbais skaistums. Garlaicīgi nav. Problēmas ar zaļajām pieturām. Kādviet pirmais izlecu no autobusa un netālu izvēlos labu aizsegu. Kad pagriežos atpakaļ, dažu metru attālumā aiz manis klusu stāv piecas dāmas. Arī viņas noskatījušas šo pašu vietu. Kādai sievietei citviet vēl trakāk - aiz viņu aizsedzošā akmens apstājas tūristu autobuss.

Ciemati reti. Pie katra ierīkotas saules baterijas vietējai elektroapgādei. Uz tām savīti budistu karodziņi. Vecais un jaunais. Arhaiskais un augstās tehnoloģijas. Pierobežas zonas kontroles punkts. Izmeklēšana. Pasu kontrole. Kā robežšķērsošana. Ideālajā asfaltā parādās ,,robi’’ - daži desmiti metru apkārtceļš, ko pāri upēm un gravām var pārvarēt tikai džipi, kravas auto un mūsu apvidus busi. Kā jāprot padarīt normālām mašīnām nelietojamu kopumā lielisku šoseju!

Līdzenums sāk celties uz augšu. To var dzirdēt pēc motora dziesmas. Kad staigājām gar upes krastu, un lasām draugiem akmeņus, nāk pretī jaku bari, un visi traki sarosās. Veiksme! Himalaju simbola un zīmola naturāla prezentācija! Ragaiņi šķērso upi taisni mūsu priekšā. Gans brīdina. Tiem dzīvnieciņiem taču ir bail no tā ar fotoaparātiem bruņotā bara, kas skrien tos nospiest no visām pusēm! Jaks ir universāls mājlops, kas kalpo kā kravas transportlīdzeklis, vilcējspēks, ,,dod’’ gaļu, pienu (tātad arī sviestu klosteru svecēm), vilnu, ādu.

Sniegotā astoņtūkstošnieku grēda. Pārejas

Pāreja! Pāreja??? Kaut ko tādu nebiju redzējis kalnos! Zemgales līdzenums! 4500 m augstumā! Mjā, ar to atšķiras plakan kalne no kalniem. Blakus 100 m pauguriņš. Dodos augšup, lai visiem varētu pavēstīt, ka šogad uzkāpu Himalajos 4600 m augstā virsotnē. Pa ceļam priecājos pa mazītiņām, akmeņiem pieplakušām, bet košām dzeltenām un sarkanām puķītēm.

Nākošā plakanā pāreja. No pārejas mums pirmoreiz vajadzētu vaigā skatīt diženo sniegoto Centrālo Himalaju grēdu. Diemžēl to sedz mākoņu gubas, atkailinot vien dažās spicītes. Vēlāk būšot vēl tuvāk, mierina tibetiešu gids. Tobrīd mums vēl paliek cerība.

Asfalts beidzas. Nelielā pilsētiņā aukstākā un augtākā nakšņošana Tibetā. Mazpilsētas priekšrocības- tuvu nomale- labi saskatāmas zvaigznes. Kā man patīk dienvidu naksnīgās debesis! Neviena pazīstama zvaigznāja (cik nu es no tām jēdzu). Cik neticami labi justies vienam naktī ārpus apdzīvotām vietām kaut kur dziļi Tibetā blakus Himalaju milzeņem! Bauda! Bet vai tiešām esmu viens? Pamanu cilvēku siluetus. Stāv. Ceru, ka aizvāksies. Nē. Nostājušies trijatā pie takas un gaida mani. Neko darīt. Jāiet virsū. Tā nu trijotne klusējot mani palaiž garām un seko no muguras līdz pilsētas gaismām. Romantika! Tibetā neesot noziedznieku, vēsta oficiālā tūristiem domātā informācija. Rīta tumsiņā eju staigāt atkal sagaidīt mijkrēšļa un pirmo saulstaru rotaļas sniegotajās virsotnēs. Parasti tas ir vēl skaistāk nekā dienā, jo agrumā gaiss īpaši dzidrs, bet toņi mainās. No rīta redzama arī grēda tajā virzienā, no kura atbraucām. Stāvu pie krāčainas upes un priecājos, priecājos. No tuvējās skolas atskrien bērnu bars ar ūdenskannām. Tik agri?! Prasa konfektes. Nav līdzi. Par brīnumu šie ātri atšujas. Uzlec saule. Aiz kalniem. Burvība izzūd.

Dodamies tālāk. Iebraucam ciemā, no kura mums pus dienu plānots baudīt varenos kalnu skatus. Sākumā mākoņos dažas šķirbiņas. Tad aizvelkas arī tās. Diemžēl kalnu ainavu trūkums ir lielākais, kaut vienīgais nepiepildītais programmas punkts mūsu maršrutā. Nu, labi. Redzējām tos vismaz no Nagarkotas - Nepālas puses. Man jau nekas, neesmu Himalajos pirmoreiz - esmu jutis to ledaino elpu, rītus un vakarus, nakts zibeņus ,,rokas stiepiena attālumā’’ pie Poharas Nepālā. Tāpēc žēl, jo zinu, kādas izjūtas citi zaudē.

Kavēdami laiku, iepazīstamies ar nomaļā ciema bezcerību, netīrību, nekārtību, ne… Visam pāri milzīgs, skaists transparents daudzās, arī angļu valodā ,,Apsaimniekosim dabas resursus atbilstoši ilgtspējīgai attīstībai.’’ Tas viss kopā - reālā dzīve. Un arī šis realitātes salikums ir mūsu ieguvums šai ūķī. Pusdienojam turpat. Ēstuves vidū krāsniņa, kas silda apmeklētājus un ūdeni tējai. Turpat kastes ar kurināmo - jaku mēsliem. Kad saimniece nes ārā pelnus, mūsu grupas smalkās aprindas rīstās un spiež ciet degunus, pat gatavas pamukt. Bet pelni nosēžas un smaka arī. Pēc 40min gaidīšanas apkalpojošais personāls ir pārsteigts, ka gribam ēst. Esot pasūtīts uz 14.00. Gods kam gods, drīz ēdiens galdā.

Nākošā pāreja. Pieņemsim - 5250 m, lai gan katrā kartē vai grāmatā citi augstumi. Šī ir tā galvenā, jo ved pāri pasaulē augstākajai kalnu grēdai- Himalajiem. Bet - plakanums uz pārejas vēl plašāks kā jebkad. Cik vien sniega slapjdraņķī var redzēt- līdzens, līdzens. Kopš skolas gadiem biju sapņojis par šīs pārejas šķērsošanu ar savu velosipēdu, iztēlojies tādus nebeidzamus serpentīnus…

Sākas pasaulē garākais ceļa nobrauciens ar vislielāko augstuma starpību no vairāk kā 5 km uz 800 m virs jūras līmeņa. Sākumā vēl pa dubļainu piesnigušu lauku ceļu kratāmies pa neaprakstāmu kā sīki arumi ,,trepi’’. Ja tā turpinātu snigt, pēc divām dienām mums būtu ar šo busu ar tā nodilušiem protektoriem jāpaliek pārejas Tibetas pusē. Bet - esam izlauzušies. Pēdējā brīdī? Pirms ziemas.

Mums paveicas tuvumā redzēt un nobildēt retas sugas kalnu kazu bariņu, kas aizbizo baltās pakaļiņas cilādami. Zāļaina apsniguša nogāze. Šoferis nolemj to paņemt pa taisno pa iebrauktām pēdām. Gandrīz pat nav jāšļūc pa sniegu!

Svētvieta?

Nobrauciens. Pa īstu kalnu ceļu. Grunts segums, bedres. Apkārt, mākoņos tīti, jaušami milzeņi. Kas te būtu par grandioziem Himalaju skatiem skaidrā laikā! Bet - diemžēl. Vienalga - varenības iespaids. Dziļi kanjonā krāc upe. Vairākkārt prašņāju gidu ,,Vai tik neesam paskrējuši garām Milerapa alai - otrai nozīmīgākajai budistu svētvietai Tibetā aiz Kailaši kalna?’’ Par to rakstīts visos bukletos. Beidzot. Līņā. Bet tas netraucē doties kaut kur lejā. Iztēlē redzu vairāk vai mazāk dižu alu. Varbūt kā Gūtmaņalu vai vismaz Krokodilu Dendija mitekli Austrālijā. Milerapa bija/ir, pēc budistu uzskatiem, apgaismotais, kas sasniedzis Budas stāvokli, tāds, kuram vairs nav jāinkarnējas (jāatdzimst miesā). Tādu stāvokli nav sasniedzis neviens cits no dižajiem Tibetas budisma - lamaisma virzienu pamatlicējiem un Skolotājiem. Milerapas garīgā darbība kalpo cilvēcei. Viņš sacerējis arī tūkstošiem dziesmu. Dzīvojis (1040.-1123.g.) alā, kā daudzi toreizējie budisma skolnieki un Skolotāji, jo visaptverošais klosteru laiks vēl nebija pienācis. Daudzās zemēs mūsdienās ir tūkstošiem cilvēku, arī Rietumos, kas sevi uzskata par Milerapa skolniekiem.

Pirmās šaubas par jautājumu: ,,Kurp ejam?’’ radās kāpjot pa, teiksim, nepārliecinošajām trepēm. Tad seko būvlaukums. Pēc tam jābalansē pa nesen ielietiem ēkas betona pamatiem. Beigās nonākam pie, manuprāt, kanalizācijas sūkņu stacijas, pie kuras samesti un maisos sakrauti atkritumi. Kultūršoks totāls! Šī esot Milerapa ala!!?? Iekļūt? Nevar. Caur drazām jāpielien pie maziņa aizrestota lodziņa. Tumsā saredzēt neko nevar. Vienīgi mēģināt nofotografēt. Uzspurdz spontāni smiekli. Ne jau par svētvietu, bet tādu budistu ,,cieņu’’ pret to. Otra (!!!) nozīmīgākā svētvieta. Alfs nosaka - tā mums bija ļoti vērtīga reliģiskā pieredze.

Nobrukumi. Esam dzīvi!

Aiz Milerapa alas pabraucam tikai dažus simts metrus, kad jāapstājas aiz mašīnām, kas jau priekšā. Kas noticis? Kā priekšāsēdētājs eju izlūkos. Tik tikko bijis nobrukums: pāris kubikmetrīgu bluķu, daudzi ceļami un veļami, grunts. Autobusa, kas mums pabrauca pirms neliela sprīža garām pie Milerapa alas pieturas, vairs nav. Aizbraucis. Tātad - mūs no tā nogruvuma šķīra… Ko darīt? No abām pusēm sastājušos mašīnu vīri dabū baļķi. Viņiem izdodas nedaudz atvelt vienu lielu akmeni. Nu tos abus varēs apbraukt. Mazākos nolasa. Bet virs galvas klintī tik draudīgi karājas citi akmeņi. Un daudzdienu lietus visu atmiekšķējis. Zirgos! Ātri uz priekšu! Fu! Briesmas garām. Naivie! Tobrīd tā šķiet. Iestājusies tumsa. Ceļš kļūst stāvāks, slidenāks, bedraināks, bieži jāpārbrauc slīpi pāri noslīdeņiem pa brauktuves improvizāciju. Ik pa posmam relatīvi drošās vietās stāv ķīniešu ceļa tehnika. Dienā tiek būvēts kārtīgs autoceļš par godu Pekinas olimpiskajām spēlēm 2008.gadā, jo šī ir vienīgā autostīga starp Ķīnu un Nepālu/Indiju. Ķīna pārbūvēšot arī Nepālas posmu. Bet pašreiz… Darbu dēļ drīkst pa rekonstruējamo daļu braukt tikai pa nakti. Nezinu Latvijā nevienu lauku ceļu ar tik briesmīgu segumu (ja nu pavasarī pēc baļķu vešanas). Par bīstamību nerunāsim. Mūsu vērtējums vienprātīgs - šinī periodā tas būtu jāslēdz bez ierunām. Un palaist tur tūristu autobusu! Tā ir spēle uz dzīvību un nāvi. Krievu rulete! Kilometru kilometriem žvankājamies gar vertikālu izdrupušu klints sienu. Ik pa brīdim akmeņu nobirumi uz brauktuves. Ceļu pārsvarā bombardējuši tik lieli eksemplāri, ko var pavelt, pastumt malā, bet kas izkristu autobusa jumtam kā sviestam, nogalinot apakšā sēdošo. Ja vēl ne nogrūžot busu bezdibenī. Ceļam pāri un pat pa to nereti plūst upe, izraujot aizas malā noskalojumus, Kā šoferis braucot iekšā straumē lukturu gaismā spēj novērtēt to platumu, lai mēs neiegāzos, neieslīdētu aizā? Ārējā malā sēdošie šausminājās, ka reizēm ritenis gājis pa pašu malu - bez rezerves. Ja kādreiz Kaukāzā, Pamirā biju pārbijies, ka šoferi dienas laikā brauca kādus 20 cm no bezdibeņa malas, tad šeit ievēroju stilu - neatstāt ne centimetru. Jo vienkārši citādi daudzās vietās izbraukt nevar. Bez tam mūsu šoferim visu laiku svīst ciet logs. Jāstūrē ar vienu roku, ar otru vicinot lupatu un tēlojot logu tīrītāju. Kad augša notīrīta, apakša jau piesvīdusi un otrādi. Priekšā sēdot reizēm šķiet, ka šoferis kā pilots, vada transporta līdzekli tikai pēc mēraparātiem, kā metereologi teiktu, stipri ierobežotas redzamības apstākļos. Gadās arī virs mums klints pārkares. No vairākām tādām gāžas ūdenskritumi, tā kā ar autobusu nākas izspraukties starp ūdens un klints sienām. Viena straume tik dārdoša un spēcīga, ka aizslaucītu busu kā spalviņu. Bet tālāk… ūdens dārdoņa pa jumtu. Esam cauri. Šis ūdenskritums nebija tik spēcīgs tiešā tēmējumā. Bet - ja par problēmām, kas uz ceļa, varam paļauties uz šofera meistarību, tad par to, kas draud no debesīm, var sargāt… tikai Debesis. Un tomēr… Arī nogruvuma gadījumā glābj šofera reakcija. Saka - savu lodi nedzirdot. Bet savu akmeni… redzēju. Kādus desmit metrus priekšā prožektoru gaismā ieraugu, ka sāk birt akmeņi un grunts. Sākas nogruvums? Bremzēt? Tikt apraktiem vai nogrūstiem aizā? Šoferis spiež gāzes pedāli grīdā neskatoties uz bezceļu. Visu izšķir sekunžu desmitdaļas. Pa autobusa jumtu nobūkšķ akmeņu krusa. Jumts - mūsu dzīvības glābējs. Iztur. Liktenīgā lieluma akmens pietaupīts… Bet - jāturpina braukt vēl stundām pa ne mazāk bīstamu ceļu.

Korķis. Nokāpšana

Un tad… ieraugām kaut ko tādu, ko prāts nespēj pieņemt. Priekšā pārkrauta smagā automašīna - fūre. Kā tā te gadījusies? Lai gan ne tāda kā uz Vācijas autobāņiem, bet vienalga - trīsasnieks. Vienkārši neiespējami! Izlīkumot serpentīnus, paņemt šaurās vietas! Acīmredzamais neticamais! Mums žilbina acīs atmuguriski lukturi. Smagajam auto prožektori papildus apspīd pakaļējos riteņus, lai šoferis redzētu, cik tuvu aizas mala. Šeit brauc ar centimetru precizitāti. Vai nebrauc vairs vispār. Kāds prasa; ,,Ko viņi te dara ziemā?’’ Alfs, pats šoferis, atrauc: ,,Nesaprotu, ko viņš te dara arī tagad?’’ Kad esam pietiekoši apsmadzeņojuši šo unikālo dīvaini pašnāvnieku, priekša ieraugam… veselu fūru kolonu. Tad tā ir loģistika? Mūsu loģikā šī izdzīvošanas loterija nesatilpst. Mūsu saprāts tiek par šo tēmu pilnīgi atbruņots, kad pierobežas pilsētas Zhangmu pievārtē nokļūstam kravas mašīnu korķī. Esam otrie iestrēgušie... Sākumā izmainīties, izkārtoties būtu relatīvi vienkārši. Alfs gatavs regulēt satiksmi. Bet.. te ir austrumi. Daļa šoferu musulmaņi, daļa budisti. Un musulmanis jau nevarot dot neticīgo mašīnai ceļu. Tā saka šoferi - budisti. Tiek sameklēta pilsētas policija. Atnāk informācija: ,, Visi ķīniešu policisti apdzērušies un neko nesajēdzot.’’ Jāgaida rīts - lai izguļas. Tad nākšot regulēt satiksmi. Bet mums rīt 9 jāšķērso robeža. Un gaida siltas gultiņas viesnīcā. Pirmais grupas buss jau izlauzies līdz viesnīcai. Cerībās uz izkārtojumu jau gandrīz pāris stundas esam snauduši autobusā. Mana sola biedrene Inta jau tūlīt zibenīgi man blakus omulīgi ieritinājās, bet man ir neērti - nevaru atrast pareizo pozu: te kakls un galva par garu, te kājas nevaru atstiept. Tādēļ ar prieku uzņemu ziņu, ka iesim uz viesnīcu kājām. Pa vertikāli lejā labi redzama, bet pa ceļu baumo esot 5-7 km. Jauko nakts pastaigu Himalaju piekalnēs, spraucoties starp dubļainām kravas mašīnām, pārtrauc… nokāpšana. Tibetiešu gids nolēmis īsināt laiku, novedot (lai gan šonakt jau esam diezgan novesti) mūs lejup pa vertikāli pa ļoti stāvu, garu, pilnīgi tumšu bezceļu. Sākumā vēl trepes. Tad nevienmērīgas trepes. Tad šā tā salikti akmeņi. Tad slidena taka, kur iegrābjos asos krūmos. Pēdējās dienās biju klibojis ar sāpošu kāju. Ja vēl kaut kā ne tā pagriezt, tad varētu ceļot lejā nestuvēs. Kāpjam ar Intu divatā, saķērušies rokās. Nolieku zemāk vienu kāju, tad otru. Kad jūtos stabils (mazāk labils) šīs pašas kustības izdara viņa. Bezgalīgs ceļojums lejup tumsā. Labi, ka neredz kur var nokrist. Personības dalīšanās. Prāts nepieņem, ka tas neprātīgais esmu es, kas te klumburēju. Jo neesmu taču tik stulbs.
Beidzot atkal uz ielas. Ejam pa serpentīniem starp veikaliņiem, viesnīcām, krogiem, darbnīcām. Kad tālāk mūs vairs nevar novest, beidzot ir arī durvis mums. Trijos mūs gaida vakariņas vai brokastis, vai naksniņas. Vienalga, kā to sauc. Galvenais, ka esam dzīvi.

Trakā robeža

No rīta mūs ar Jāni viesnīcas istabiņā modina klauvējieni pie durvīm. Esam nogulējusi to, ko nogulēt nav iespējams. Bija jau jābūt viņpus robežas, bet korķis nav pakustējies, tāpēc tibetiešu gids organizē mūsu mantu evakuāciju no iestrēgušā autobusa. Līdz ar to paspējam pat nomazgāties un paēst, pat pasērst foajē ar grupas biedriem.

Kaut kādu gabalu pretī mantām aizbraucis noīrēts mikroautobuss, līdz tam tās sanesuši nesāji. Mana mugursoma atkal izrādījās vēl vairāk saplēsta. To sadīrā nesēji - ,palīgi’’ viesnīcās un mantu metēji (skaitās krāvēji) lidostās. Ķīniešu robežas šķērsošanā parastā birokrātija bez īpašiem ekscesiem. Bet tad jāsaspiežas visiem mūsu grupas vienīgajā palikušajā busā un atvieglotiem bez mantām (kas kratās aizmugurē) jābrauc 8 km zemāk līdz Nepālas robežām. Pāris kilometru pirms tās atkal korķis. Jākāpj ārā. No mikriņa dubļos tiek izliktas mūsu mantas. Cik nožēlojami tagad izskatās kvalitatīvie koferi uz ritentiņiem - apdauzīti, dubļaini! Man vispirms ātri jāsaremontē mugursoma ar Alfa palīdzību. Jezga liela. Katrs grib no mikriņa saņemt savu somu rokās, pirms tā iemīcīta dubļos, bet 32 pasažieriem pie vienām durvīm pašauri. Bez tam mēs neesam vienīgie, kas gribam savas mantas. Pieejas nobloķējuši nepāliešu nesēji, kam to stiepšana ir izdzīvošanas jautājums. Būtu jau labs pakalpojums. Bet nereti tūrists savu paunu vairs neredz. Jāturas nesējam blakus. Bet izmisuši tie grupas biedri, kam nešļavas ir divas, bet katrs nesējs aiziet savu ceļu. Tirgus un jezga ne pa jokam. Beidzot karavāna plūst - brien pa dubļiem lejup. Kas man nekait- viena mugursoma uz muguras, otra priekšā. Cik labi, ja neapaug ar mantu un domā nevis par to, kā es izskatīšos, bet kā ērtāk. Beidzot esam sasnieguši Draudzības tiltu - Nepālas robežu. Pirms tās robežsargs tikai pabaksta degunu pasē. Ņudzeklis sākas vēlāk divās mazas istabiņās- visas deklarācijas, vīzu kārtošanas, fotogrāfiju meklēšanas- drūzma un rindas, kuru laikā var nočiept jebko. Nesaproti, ko rakstīt, kā atbildēt uz muļķīgiem neatbildamiem jautājumiem, apzinies kļūdas sekas. Bet tādā drūzmā un kņadā nekļūdīties nav viegli.. Kad pa dubļiem esam tālāk aizvilkušies līdz mums pretim atsūtītajam nepāliešu busam, kāda sieviete atceras, ka tajā ,,trakajā mājā’’ atstājusi somiņu ar naudu un dokumentiem. Atrodas! Beidzot Tibeta (Ķīna) aiz muguras. Ceram, ka izdzīvošanas skola arī.
Priekšā jauni satraukumi. Bet ne par tiem šis stāsts. Brauciet ceļojumos! Tā ir labākā atpūta, lai aizmirstu pat savu PIN kodu!

Kas ir Tibeta? Izredzētā zeme un tauta?!

Tumsa vistumšākā esot pirms gaismas ausmas.

Kas ir Tibeta? Vai uz to var skatīties līdzīgi kā Dāniju, Ukrainu, Monako? Vai tā ir kas specifisks? Ja ir, kas tas ir? ,,Parastas’’ zemes būtība meklējama tās cilvēkos, viņu attiecībās, kultūrā, saiknē ar savu dabu un Dievu. Tibetas būtība nav tibetišos. Tomēr arī tibetiešos. Bet Tibetas būtība ir tās nozīme cilvēcei. Tās misionārisms ir viens tā aspekts. Budisma tuvināšana pasauli vienojošai reliģijai - ticībai uz Mīlestību. Kaut, ai kā tas kontrastē ar klosteros redzēto! Bet ne jau masas ved reliģiju, bet svētā sadraudze. Līdzību var saskatīt ar rezervātos sadzīto indiāņu pārstāvju misionārismu pasaulē. Arī pie mums Kuldīgā. Tibetas būtību priekšstatu līmenī glabā tie mūki, kas to apjautuši (kaut tantras mācās daudzi). Kad prasīju, kas zin, vai klosteros ir slepenas vietas, norādot uz durvīm aiz skapja: ,, Ne šeit. Bet ir.’’ Kas prasa, tam atbild. Vai, ja pieņemam mistiku, Šambalai ir ģeogrāfija? Ja uzskata, ka reāli pastāv somati alas, ka kādam ir iespēja ieiet tajās, kur sastinguši iemiesošanos gaida dižie atlantu ķermeni, vai saprast viņu lomu - tās ir zināšanas, patiesība? Tibetas būtību zina un glabā daži. Varbūt. Bet tam nav tieša saikne ar lauksaimniecībā nodarbinātajiem lauku iedzīvotājiem un pilsētas tibetiešu kvartāliem.

Par Tibetas citu nozīmes aspektu cilvēcei - vietu uz Zemes jau rakstīju. Te ir ,,mūžīgais’’ kontinents.

Bet tauta? Tās daļa pie Tibetas būtības? Varbūt tibetieši ir garīgo priekšteču mantinieki? Varbūt svētas zemes sargi?

Ja skatītos no budisma viedokļa, vai patreizējais liktenis būtu karmas sekas? Dalailamam? Visi nācijai? Būtu jau par ko! Daudz garīgu un fizisku nejaucību ticis sastrādāts, karojot un slepkavojot savā starpā, ar nodevību, šķelšanos, garīgo tautas vadību liekot zemāk par cīņu par politisko varu un nodokļu sadali starp Dalailamu un Pančelamu, ko te autors plašāk neatspoguļos. Taču stereotips, ka visu reliģiju vārdā darīts ļaunums, izņemot budismu, ir nepamatots.

Bet paskatīsimies no pozitīvās puses. Salīdzināsim ar izredzētās tautas pazīmēm. Upuris: trimda, iznīkšanas draudi pašu zemē un ārpus tās, ciešanas, represijas. Svētības: saimnieciskais un citi talanti, kas ļauj sekmīgi konkurēt ar mītnes zemes ļaudīm, kopiena un savstarpējā palīdzība., cerība (cīņasspars, kultūras uzturēšana), pasaules tautu simpātijas un atbalsts. Galvenā pazīme - misija. Nebūtu Tibetas pievienošanas Ķīnai, Dalailama ar visu savu svītu un mūkiem vēl sēdētu savos tumšajos klosteros pēc iespējas norobežojušies no ārpasaules. Vai Dievs ar ķīniešu rokām neizdzina Dalailamu un mūkus pasaulē, lai viņi liecinātu par dievišķo Mīlestību Agape un reliģiju toleranci (un tas ved uz cilvēces garīgo vienotību Mīlestībā), lai ar skaisto mandalu veidošanu un tūlītēju iznīcināšanu nemācītu mūs, cik viss materiālais ir īslaicīgs un iznīcīgs, ka jātiecas pēc kā cita? Rīgas biržas ēkā biju dažas stundas pirms brīnišķas krāsainu smilšu mandalas pabeigšanas. Vaicāju mūkiem: ,,Cik ilgi tā stāvēs šeit apskatei?’’ ,,Pēc 3 stundām bērsim Daugavā - likteņupē,’’, skan atbilde. ,,????’’ ,,Lai jūs, eiropieši saprastu, cik jūsu vēlmes, projekti, biznesa plāni, īpašumi, uzbūvētais ir īslaicīgi. Bet ir dzīvē kas mūžīgs.’’ Vai caur to budismam nav iedota jauna piesaiste cilvēces kopējam ceļam? Vai nav atgriešanās pie šīs mācības sākotnējām apgaismības saknēm un vienkāršības? Kad vēroju visas tās lamaistu reliģiskās darbības klosteros, domāju, kāpēc tas viss vajadzīgs. Jā, bija vajadzīgs. Bet tagad? Kad nāk jauns laikmets? Varam politiski nosodīt Ķīnu, just cilvēciski līdzi tibetiešiem gan kā atsevišķiem cilvēkiem, kam ikdienu ierobežo un pazemo okupācijas jūgs, gan kā tautai, bet visa tā vērtējums lai paliek Dieva rokās.
Tibeta ir izredzētā zeme. Tibetiešiem lemts būt izredzētai tautai. Vienai no…

Mana Tibeta

Cilvēki brauc uz Tibetu pēc kaut kā vārdos grūti izsakāma. Intuitīvs vilinājums, burvība. Ķīniešu varas iestādes to izmanto, lai nopelnītu. Bet tūristu skaits lavīnveidīgi pieaug, netieši piedaloties tibetiešu kopienas kultūrvides izšķīdināšanā. Atbraucējiem it kā visu parāda. Bet… faktiski nav iespējas sastapt to īsto Tibetu, pēc kuras atbraukuši. Vēl tā jau nav izzudusi? Nē, atkāpusies dziļās nomalēs, patieso vērtību sargātājiem zināmās vietās, apslēpta dvēselēs, zemdegās?

Uz Tibetu braucu, lai atklātu to, kas nav grāmatās: zemes būtību, tautas būtību, ticības būtību. Mani interesē cita Tibeta. Nerādāmā. Vai es sastapu savu Tibetu? Par spīti īsajam laika periodam šai zemē, par spīti ekskursijas plānojumam bez brīvības iespējām, valodas barjerai, ceļošanai pa XXI gadsimta civilizētu un pārķīniskotu apvidu? Vai noķēru zilo brīnuma putnu aiz astes? Jā. Katrai vietai, zemei ir kaut kas netverami savs, ko mijiedarbībā veido tajā pašreiz un agrāk dzīvojošie cilvēki, daba, pagātne, tagadne un nākotne, materiāla saikne ar kosmosu un dzīlēm, nemateriālas saiknes… Cits to sauc par auru, matricu, kodu… Nezinu. Ar to jāsaslēdzas. Un tad tu tur esi bijis: Tibetā, Nepālā, Jaunzēlandē, Izraēlā, Islandē… Ne visās zemēs es esmu bijis, pa kurām ceļojis, piemēram, Indijā. Tā saikne jau sākas ar tavas izredzētās zemes iepazīšanu neklātienē, ar zināšanu, kurp un kāpēc doties. Kad atbrauc, jāgaida pieslēgums. Katram ceļojumam ir jābūt svētceļojumam, kurā nevis galvenais ir pārvietot fizisko ķermeni, nofotografēties pie ievērojamākajiem objektiem, lai mājās visiem parādītu - es tur biju, bet sirds un dvēseles kustība. Būtisks pieaugums personībā.

Kas ir mana Tibeta? Lai nu paliek… To, ko varu teikt: Latvija un Tibeta ir ,,Dieva ausī’’ - relatīvā pasargātībā globālo ekoloģisko izmaiņu priekšā ar no tām izrietošām iespējām, pienākumiem un draudiem, abas tautas aicinātas nest ,,attīstītajai’’ pasaulei to, ko tā aizmirsusi, iznīdējusi, taču ne arhaiskā formā, bet ,,vecu dziesmu jaunās skaņās.’’ Zinātniski tas skanētu: nacionālās vērtību orientācijas un vērtību sistēmas, mentalitātes integrācija pēspostmodernajā ilgtspējīgā pilnvērtīgā attīstībā vietējā, reģionālajā (Eiropas) un globālajā mērogā. Pilnvērtīga ir attīstība, kas balstīta uz specifiskām nacionālām un universālām garīgajām vērtībām, veicina pilnvērtīgu dzīves kvalitāti, kad saskarsmes, pašizteikšanās un citas sociālās vajadzības ir piepildītas un nav jākompensē ar ,,surogātiem’’: kandžu, uzdzīvi…. Ilgtspējība ir neizbēgama. Jebkura sistēma, pārsniedzot robežas, sabrūk. Veidojas jauna, noturīga un pastāvēt spējīga sistēma. Arī globālas un planētas nogabalu ekosistēmas. Bet tas neiespējams materiālismā, nemitīgu materiālo vajadzību pieauguma apstākļos.

Kad vadzis ir pilns, tas lūzt. Un tad, kā rakstīja Ojārs Vācietis, nebūs svarīgi mūsdienu runu pali, bet saplēstie vēstuļu gali: lauku draudzes mācītāja nepamanītais darbs, folkloristu pašaizliedzība, indiāņu Miera skrējiens apkārt pasaulei un cauri mūsu pilsētai, japāņu miera stabs Kuldīgas pievārtē, Dalailamas lekcijas Rīgā un daudzu cilvēku nezināmas lūgšanas un daudzinājumi - Mīlestības Agape sēja*.

Bet neba ekoloģiskās katastrofas draudi ir šai stāstā galvenais. Nevienas reliģijas dziļākā jēga nav uzlabot vai glābt fizisko pasauli, bet… Mīlestības sēja griež mūžības lūgšanu dzirnas un ritu… Virpina cilvēka, tautas dzīves jēgas noslēpuma kamoliņu… Bet Agape nevar neizpausties darbos- pret/par savu tuvāko (Āfrikā!), dabu. Mīlestības darbi dara darītāju. Ilgtspējīga dabas un kultūrvide var būt tikai sekas atbilstošai garīgai videi. Sakārtojoties cilvēkam, pasaule ap viņu sakārtojas. Tas nenozīmē, ka izzūd cilvēka egoistiskā būtība, bet iestājas tāds līdzsvars starp graujošo civilizācijā un radošo, kas novērš totālu iznīcību, nes jaunu paradigmu - laikmetu. Viss plūst, viss mainās: renesanse, modernisms, postmodernisms…

Tā ir mana atbildības daļa. Arī no Tibetas. Ko mācos un mācu. Pārmaiņu aģenti… Taču, kā teica kāda Tibetas brauciena dalībniece - katram sava ,,Šambala’’. Manējā nav Tibetā. Tepat Latvijā.

Tibeta – izredzētā zeme un tauta?

Tumsa vistumšākā esot pirms ausmas.

Kas ir Tibeta? Vai tā ir kas specifisks? Ja ir, kas tas ir? Parasti zemes būtība meklējama tās cilvēkos, viņu attiecībās, kultūrā, saiknē ar dabu un Dievu. Tibetas būtība nav tibetiešos. Tomēr arī tibetiešos. Bet Tibetas būtība ir tās nozīme cilvēcei. Tās misionārisms ir viens aspekts: budisma tuvināšana pasauli vienojošai reliģijai – ticībai Mīlestībai. Kaut tas tā kontrastē ar klosteros redzēto! Taču ne jau masas ved reliģiju, bet svētā sadraudze. Līdzību var saskatīt ar rezervātos sadzīto indiāņu misionārismu pasaulē. Tibetas būtību priekšstatu līmenī glabā tie mūki, kas to apjautuši (kaut tantras mācās daudzi). Kad prasīju kādam, kurš zina, vai klosteros ir slepenas vietas, norādot uz durvīm aiz skapja, atbilde bija: ,,Ne šeit. Bet ir.’’ Kas prasa, tam atbild. Vai, ja pieņemam mistiku, Šambalai ir ģeogrāfija? Ja uzskata, ka reāli pastāv somati alas, ka kādam ir iespēja tajās ieiet, kur sastinguši iemiesošanos gaida dižie atlantu ķermeni, vai saprast viņu lomu ir zināšanas, patiesība? Tibetas būtību zina un glabā daži. Varbūt. Bet tam nav tiešas saiknes ar lauksaimniecībā nodarbinātajiem un pilsētas tibetiešu kvartāliem.

Par Tibetas citu nozīmes aspektu cilvēcei, t.i., vietu uz Zemes, jau rakstīju. Te ir mūžīgais kontinents.

Bet tauta? Tās daļa Tibetas būtībā? Varbūt tibetieši ir garīgo priekšteču mantinieki? Varbūt svētas zemes sargi?

Ja skatītos no budisma viedokļa, vai pašreizējais liktenis būtu karmas sekas dalailamam, visai nācijai? Būtu jau par ko! Daudz garīgu un fizisku nejaucību ticis sastrādāts, savā starpā karojot un slepkavojot, ar nodevību, šķelšanos, garīgo tautas vadību vērtējot zemāk par politisko varu un cīņu par nodokļu sadali starp dalailamu un pančelamu. Taču stereotips, ka visu reliģiju, izņemot budismu, vārdā darīts ļaunums, ir nepamatots.

Pretrunīgā vēsture un tagadne

Pasaules sabiedriskā doma kopumā skatās uz Tibetas jautājumu un solidarizējas no dalailamas pozīcijām, un idealizē vēsturi. Dalailamas trimdas valdībai nebūt nav glaimojošas liecības, ko devuši daži Tibetā iekļuvušie ceļotāji 12.,13.dalailamas laikā: ierēdņu augstprātība, despotisms, režīma nežēlība, kas radīja milzu plaisu starp varu un tautu. Un, tā kā vara deklarēja sevi vienlaikus gan par laicīgu, gan garīgu, diezgan masveidīga kļuva pāriešana no budisma sentēvu bon reliģijā. Ceļotāji vērtēja, ka dalailamas reāla autoritāte un ietekme ir tikai Lhasā un tuvējā apkārtnē. Bet tās ir iekšējas problēmas. Diez vai solidaritāte ar dalailamas Tibetu būtu tik visaptveroša, ja pasaules sabiedriskajā domā cirkulētu izpratne par Tibetas varas iestāžu būtisko lomu Vācijas fašisma tapšanā un īstenošanā. Nē, šī informācija nav nepieejama. Autors brīvi skatījies Vācijas, PSRS un citu valstu slepeno dienestu arhīva kinodokumentus par šo tēmu. Ādolfs Hitlers sākotnēji ieguva savu ezotērisko identitāti (savas izredzētības un misijas apziņu, āriešu ideju kā augstāko spēku noteiktu misiju u.c.) no dalības slepenā ložā Vācijā. Bet tad viņam uzradās garīgais skolotājs – augsts lama no Tibetas ar tibetiešu kaujinieku grupu. Viņi līdz pēdējam apsargāja Hitleru, reihskanceleju un visi krita kaujā. Himlers ar Hitlera atbalstu izveidoja savu slepeno ložu, t.s. Melno ordeni, SS iekšienē. 12 izredzētie tikās Vāveles pilī, par šādu mistisku organizāciju nedrīkstēja zināt pat augstu stāvošie nacistu partijas vadītāji. Ar to bija saistīts pētnieciskais institūts Anenerbe, kas dažādās pasaules malās pētīja garīgā (reliģijas) saikni ar praktisko dzīvi, izstrādāja ieteikumus, rituālus u.tml., kā valdīt pār masām, zinātniski mērot, attīstīja āriešu teoriju; tas veica arī medicīniskos eksperimentus ar koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem. Tibetai ar dalailamas atbalstu mistikas, āriešu rases teorijas pētījumos bija liela nozīme. Vācijas augstāko varas iestāžu pilnvarota delegācija apsolīja dalailamam un reģentam lielu moderno ieroču sūtījumu pagājušā gadsimta 30. gadu beigās, lai Tibeta varētu stāties pretī britiem. Nepaspēja. Sākās karš. Un visbeidzot: Hitleram Tibetas padomdevēji bija iedvesuši milzīgu ticību, ka 2.pasaules kara beigās notiks brīnums un Šambala, kas esot Tibetā, pēdējā brīdī nāks palīgā. Tāpēc tā izmisīgā cīņa līdz beidzamajam, kad loģiski jau sen bija redzama fašistiskās Vācijas sakāve. Cik daudz nevajadzīgu upuru tas prasīja! Un ja vēl piemin Dzeržinska čekistu lakstošanos ap Tibetu! Čeka bija sagatavojusi slepenā treniņnometnē speciālu vienību, kas dotos uz Tibetu un noslēgtu savienību ar Šambalu. Pasaules proletāriskās un Šambalas garīgās revolūcijas vienotības ideja! Bet pēdējā brīdī čekā virsroku guva citi uzskati, un šambalisti nonāca tur, kur PSRS nonāca citādi domājošie.

Stereotipu gūsts

Iepriekšējie piemēri uzskatāmi demonstrē divas fundamentālas atziņas, kas noder gan reliģiju, vēstures un politikas vērtējumā, gan ikdienā:

1) nav Dieva un ticības klātbūtnes, nav reliģijas tur, kur nav Mīlestības; nežēlība liecina par pretējo;
2) garīgā dominante, pieņemot praktiskus (laicīgus) lēmumus, tik ļoti ir diskreditēta gan viduslaiku Eiropā, gan musulmaniskajā Āzijā, gan daudzviet citur (Tibetā,

fašistiskajā Vācijā), ka cilvēce iebraukusi otrā grāvī – atteikusies no idejas, ka Dievs varētu ietekmēt sabiedrisko dzīvi, ka Viņš jārespektē un jālūdz.

Bet viss nostājas savā vietā, ja saprotam, ka visu reliģiju pamatā Dievs ir Mīlestība, palīdzība, spēks, likumdevējs un tiesnesis utt. Bet jebkuras Dievatklāsmes (mācības) pamati ātri vien tiek pilnveidoti un daudzreiz apgriezti otrādi, lai pamatotu vardarbību, varaskāri, bagātību iegūšanu u.c.

Bet paskatīsimies no pozitīvās puses. Salīdzināsim tibetiešus ar izredzētās tautas pazīmēm. Upuris: trimda, iznīkšanas draudi pašu zemē un ārpus tās, ciešanas, represijas. Svētības: saimnieciskais un citi talanti, kas ļauj sekmīgi konkurēt ar mītnes zemes ļaudīm, savstarpējā palīdzība, cerība (cīņas spars, kultūras uzturēšana), pasaules tautu simpātijas un atbalsts. Galvenā pazīme – misija. Nebūtu Tibetas pievienošanas Ķīnai, dalailama ar visu svītu un mūkiem vēl sēdētu tumšajos klosteros, norobežojušies no ārpasaules. Vai Dievs ar ķīniešu rokām neizdzina dalailamu un mūkus pasaulē, lai viņi liecinātu par dievišķo Mīlestību un reliģiju toleranci (un tas ved uz cilvēces garīgo vienotību Mīlestībā), lai ar skaisto mandalu veidošanu un tūlītēju iznīcināšanu nemācītu mūs, cik viss materiālais ir īslaicīgs un iznīcīgs, ka jātiecas pēc kā cita? Rīgas biržas ēkā biju dažas stundas pirms brīnišķas krāsainu smilšu mandalas pabeigšanas. Vaicāju mūkiem: ,,Cik ilgi tā šeit stāvēs apskatei?” ,,Pēc trim stundām bērsim Daugavā – likteņupē,” skanēja atbilde. ,,????” ,,Lai jūs, eiropieši, saprastu, cik jūsu vēlmes, projekti, biznesa plāni, īpašumi, uzbūvētais ir īslaicīgs. Bet ir dzīvē kas mūžīgs.” Vai tā budismam nav iedota jauna piesaiste cilvēces kopējam ceļam? Kad vēroju reliģiskās darbības klosteros, domāju, kāpēc tas viss vajadzīgs. Jā, bija vajadzīgs. Bet tagad? Kad nāk jauns laikmets? Varam politiski nosodīt Ķīnu, just cilvēciski līdzi tibetiešiem gan kā atsevišķiem cilvēkiem, kam ikdienu ierobežo un pazemo okupācijas jūgs, gan kā tautai, bet visa tā vērtējums lai paliek Dieva rokās.
Tibeta ir izredzētā zeme. Tibetiešiem lemts būt izredzētai tautai. Vienai no…

Ceļošanas būtība

Cilvēki brauc uz Tibetu pēc kaut kā vārdos grūti izsakāma. Ķīniešu varas iestādes to izmanto, lai nopelnītu. Bet tūristu skaits lavīnveidīgi pieaug, netieši piedaloties tibetiešu kopienas kultūrvides izšķīdināšanā. Atbraucējiem it kā visu parāda. Bet faktiski nav iespējas sastapt to īsto Tibetu, pēc kuras viņi atbraukuši. Vai tā jau nav izzudusi? Nē, atkāpusies dziļās nomalēs, patieso vērtību sargātājiem zināmās vietās, apslēpta dvēselēs.

Uz Tibetu braucu, lai atklātu to, kas nav grāmatās: zemes būtību, tautas būtību, ticības būtību. Mani interesē cita Tibeta. Nerādāmā. Vai es sastapu savu Tibetu par spīti īsajam laikam šai zemē, par spīti ekskursijas plānojumam bez brīvības iespējām, valodas barjerai, ceļošanai pa XXI gadsimta civilizētu un pārķīniskotu apvidu? Jā. Katrai vietai, zemei ir kaut kas netverami savs, ko mijiedarbībā veido tajā pašreiz un agrāk dzīvojošie cilvēki, daba, pagātne, tagadne un nākotne, materiāla saikne ar kosmosu un dzīlēm, nemateriālas saiknes… Cits to sauc par auru, matricu, kodu… Nezinu. Ar to jāsaslēdzas. Un tad tu tur esi bijis: Tibetā, Nepālā, Jaunzēlandē, Izraēlā, Īslandē… Ne visās zemēs, pa kurām esmu ceļojis, esmu bijis, piemēram, Indijā. Saikne sākas ar izvēlētās zemes iepazīšanu neklātienē, ar zināšanu, kurp un kāpēc dodies. Kad atbrauc, jāgaida pieslēgums. Katram ceļojumam ir jābūt svētceļojumam, kurā galvenais ir nevis pārvietot fizisko ķermeni, nofotografēties pie ievērojamākajiem objektiem, lai mājās visiem parādītu, ka es tur biju, bet sirds un dvēseles kustība.

Mana Tibeta

Kas ir mana Tibeta? Lai nu paliek… To, ko varu teikt: Latvija un Tibeta ir Dieva ausī, relatīvā pasargātībā globālo ekoloģisko izmaiņu laikā, abas tautas aicinātas nest attīstītajai pasaulei to, ko tā aizmirsusi, iznīdējusi, taču ne arhaiskā formā, bet dot ,,vecu dziesmu jaunās skaņās”. Zinātniski tas skanētu: nacionālo vērtību sistēmas, mentalitātes integrācija pilnvērtīgā attīstībā vietējā, reģionālajā (Eiropas) un globālajā mērogā. Pilnvērtīga ir attīstība, kas balstīta uz specifiskām nacionālām un universālām garīgajām vērtībām, kad saskarsmes, pašizteikšanās un citas sociālās vajadzības ir piepildītas un nav jākompensē ar surogātiem: kandžu, uzdzīvi. Jebkura sistēma, pārsniedzot robežas, sabrūk, bet atkal veidojas jauna pastāvēt spējīga. Kad vadzis ir pilns, tas lūst. Un tad, kā rakstīja Ojārs Vācietis, nebūs svarīgi mūsdienu runu pali, bet saplēstie vēstuļu gali: lauku draudzes mācītāja nepamanītais darbs, folkloristu pašaizliedzība, indiāņu Miera skrējiens apkārt pasaulei un cauri mūsu pilsētai, japāņu miera zīme Kuldīgas pievārtē, dalailamas lekcijas Rīgā un daudzu cilvēku nezināmas lūgšanas un daudzinājumi.

Bet neba ekoloģiskās katastrofas draudi ir šai stāstā galvenais. Nevienas reliģijas dziļākā jēga nav uzlabot vai glābt fizisko pasauli. Mīlestības sēja griež mūžības lūgšanu dzirnas, virpina cilvēka, tautas dzīves jēgas noslēpuma kamoliņu. Mīlestības darbi dara darītāju. Ilgtspējīga dabas un kultūrvide var būt tikai sekas atbilstošai garīgai videi. Sakārtojoties cilvēkam, pasaule ap viņu sakārtojas. Tas nenozīmē, ka izzūd cilvēka egoistiskā būtība, bet iestājas līdzsvars starp graujošo un radošo, kas novērš totālu iznīcību, nes jaunu laikmetu. Viss plūst, viss mainās: renesanse, modernisms, postmodernisms…

Tā ir mana atbildības daļa. Arī no Tibetas. To mācos un mācu. Taču, kā teica kāda Tibetas brauciena dalībniece: „Katram sava Šambala.” Manējā nav Tibetā, bet tepat Latvijā.

* Autoram žēl, ka apjoma dēļ to nevar izklāstīt bibliskā skatījumā, jo Kristus ir Mīlestība.

Igo Midrijānis

Pirmo reizi publicēts 20.08.2008. Aliens.lv vecajā versijā.