Aliens

Agnese Reķe. Kā klājas Marokā: ceļojuma piezīmes

Ziniet tos plānus, kas ilgi sēž galvā un tomēr pēdējā brīdī vienmēr kaut kas nojūk? Tā man bija ar Maroku. Plāns par šo ceļojumu galvā perinājās jau ilgi, bet vienmēr kaut kas stājās ceļā - te citas valstis, te citi plāni. Ja būtu nojautusi, cik ļoti šo valsti iemīlēšu, nekad nekavētos tik ilgi.

Lai vai kā, pēc aptuveni četru gadu gaidīšanas tas notika. Līdzīgi domājoši ceļabiedri atrasti. Maršruts ieskicēts. Biļetes kabatā.

Laužam pirmos stereotipus

Mūsu ceļojums aizsākās 2016.g. 24.februārī, kad kāpām lidmašīnā uz Londonu un pēc tam – uz Fēsu, pilsētu, ko dēvē par Marokas kultūras galvaspilsētu.

Man vienmēr ir paticis ceļot nesezonā, jo tas nozīmē izbēgšanu no tūristu pūļiem. Februāra beigas šim plānam ir ideālas. Marokā valda ziema, bet tas neko nenozīmē, jo kārtīgam ziemeļniekam Āfrikas ziemeļu ziemas aukstākās dienās atgādina mazliet drēgnas pavasara beigas, bet karstākās – vasaras pilnbrieda svelmi.

Lidojums ar pārsēšanos vienmēr nozīmē zudušu dienu. Sešas stundas lidmašīnās ir sešas stundas lidmašīnās. Gaidīšana, miega mēģinājumi visneērtākajās pozās un tad vēl mazliet gaidīšanas.

Nolaižoties Marokā jau ir nakts. Esam iebiedēti ar šausmu stāstiem par to, kādas cenas eiropiešiem piedāvā Marokas taksisti un cik grūti ir kaulēties, jo alternatīvu transportu tik vēlu vairs nav. Tomēr uzvara nāk pārsteidzoši viegli. Dabūjam taksi par oficiālo cenu un dodamies satikt mūsu pirmo marokāņu draugu.

Te ir laiks mazai atkāpei par to, kas ir mūsu marokāņu draugs. Koučsērfingu (couchsurfing.com principā ir mājas lapa, kas piedāvā iespēju visās iespējamās valstīs satikties un palikt pie vietējiem cilvēkiem apmaiņā pret to, ka kādam piedāvāsi šādu iespēju pats (šis gan uz paša godaprātu – piedāvāsi vai ne)) iepazinu jau pirms vairākiem gadiem kā bezmaksas naktsmītņu opciju. Vēlāk nāca apskaidrība, ka tās ir ne tikai bezmaksas naktsmājas, bet arī izcila iespēja, kā iepazīt vietējo kultūru, jo, manuprāt, vienīgais veids, kā saprast un izbaudīt īsto dzīvi ceļojumos, ir izlīst ārā no viesnīcas (nemaz nerunājot par tūristu autobusu), tūristu objektu gūzmas un vienkārši doties ielās. Visforšāk to var izdarīt ar vietējo cilvēku pie sāniem, kādu, kas pilsētu pārzina labāk par tevi, gidu un ar tūrisma ceļvedi bruņoto atpūtnieku.

Palikt pie svešiniekiem Marokā? Teikšu atklāti, sākumā nelikās pati spožākā doma. Nepazīstama valsts un kultūra, tik daudz iepotētu stereotipu. Sākumā, ieliekot mājas lapā ziņojumu, ka meklēju “vietējo aizbildni” sev un 3 saviem draugiem, likās, ka bažas varētu būt patiesas, jo ¾ atbilžu tiešām atgādināja iepazīšanās sludinājumus (“Hey, are you single?”, “Are all of u girls?” un tamlīdzīgi). Bet tad sāka nākt sakarīgās atbildes no brīnišķīgiem cilvēkiem, kas patiešām vēlējās mums parādīt savu pilsētu un vienkārši parunāties.

Atzīšos, ka, ejot uz tikšanos, bailes vēl joprojām nebija pilnībā zudušas (jau atkal pateicoties interneta šausmu stāstiem par tūristu apkrāpšanu, ko laikam izplata tie paši tūristi, kas tramīgām sejām, bailīgi rokās iežņaugtu mugursomu, vēlāk tika novēroti pie tūrisma objektiem). Bet, ak vai, cik nepamatotas bija mūsu šaubas! Ceļojuma laikā atkal un atkal pierādījās, cik marokāņi ir fantastiski cilvēki un cik skaista var būt viņu kultūra.

Mūsu Fēsas “aizbildnis” Brahims bija lielisks. Jau pirmajā vakarā, ignorējot nogurumu, izstaigājām daļu Fēsas vecpilsētas jeb medīnas. Pirmās sajūtas sirreālas. Ielu tīkls ar šaurām, tuneļveidīgām ieliņām, kas atgādina īstu labirintu, pamatīga, gadsimtu gadsimtiem sena arhitektūra un pilnīgs klusums (tieši pretēji gaidītajam). Lai cik vecpilsētas mūžā būtu redzētas, šī nelīdzinājās nekam citam.

Klīstot pa pilsētu naktī, acīs ļoti krita, ka lielā daļā vēsturisko ēku nespīd gaisma un tās izskatās pamestas. Lai gan piepilsētā, braucot no lidostas, manījām, ka aktīvi tiek būvētas jaunas rindu mājas. Gluži kā Rīgas centrs un piepilsēta. Kontinenti mainās, bet aktuālās problēmas visiem vienas.

Pirmā ēdienreize Marokā mūs pārsteidz un kļūst par pirmo soli ceļā uz izpratni par to, cik lieliska ir marokāņu virtuve. Tevi aizved uz šaubīga paskata ēstuvi (sterilais eiropietis tur pats savu kāju nespertu – re, vēl viens pluss vietējiem draugiem!), tu pasūti ēdienu un tevi nosēdina virtuvē blakus plītij, kur viss tiek pagatavots. Vērojot, maigi izskatoties, neparastā paskata virtuvi un gatavošanas procesu, nevilšus sāc domāt par saindēšanos ar pārtiku un to, kurā somā ir vēdera zāles, bet tā vietā dabū fantastisku maltīti. Tā lūk.

Ātri vien uzzinām arī to, ka vēsturiskajās marokāņu mājas, kurās mūsdienās nereti ierīko lētos hosteļus, ziemās nav nekādas tropu oāzes. No ārtelpām sajūtas atšķiras tikai ar to, ka nepūš vējš, gaisa temperatūra ir tā pati. Tikai no rīta saprotam, kādēļ tā – izrādās, mājas vidū nav vis stikla jumts vai tamlīdzīgs moderns elements, bet gan tiešā izeja uz debesīm. Liels, kvadrātveida atvērums griestos. Nu ko, svaigā gaisā vismaz ir labs miegs. Un jāatzīst, ka segas visur fantastiski siltas – to dēļ ne vienu vien rītu gultā novārtāmies ilgāk, nekā gribētos. 

Marokāņu skaidrojošā vārdnīca iesācējiem

Otrajā dienā iemācamies divas svarīgas patiesības par Marokas cilvēkiem. Pirmkārt, ja vietējie saka: “Jā, zinu/ jā, saprotu/ jā, palīdzēšu,” tas nebūt nenozīmē, ka viņi zina. Un pat ne to, ka viņi ir sapratuši jautājumu. Šorīt mums ir norunāta tikšanās ar mūsu Fēsas “aizbildni” pie pilsētas lielā kinoteātra. Tā atrašanās vietu zinām, bet ar kājām aiziet nemākam. Jāmeklē taksi. Izrādās, tas nav nemaz tik viegli, jo esam diezgan nomaļā vietā. Sākam jautāt garāmgājējiem, vai viņi nezina, kur šeit atrast taksi. Kāds vīrietis piedāvājas palīdzēt. Te sākas mūsu otrā mācībstunda.

Marokā visu, ko vien vēlies, vari jautāt pirmajam pretimnācējam. Ja sapratīs jautājumu, palīdzēs. Vai vismaz aizvedīs pie kāda “tuva drauga,” kas nu NOTEIKTI var palīdzēt (tiesa gan, jāsaka, ka lielākoties “tuvo draugu” kompetence tiek pārvērtēta un, iespējams, viņš pat tevi vedīs pie nākamā “tuvā drauga”).

Izpalīdzīgais vīrietis ved mūs pie kāda “tuva drauga,” kas ir taksists (ak, cik gan tādus nesanāks iepazīt visa ceļojuma laikā!). “Tuvais draugs” izrādās vīrietis baltā mersedesā, kas, salīdzinot ar sagrabējušajiem takšiem, izskatās visai neparasts. Nekādas takša zīmes nav, bet pats apgalvo, ka esot taksists. Lai nu tā būtu. Parādam pašpasludinātajam taksistam uz lapiņas uzrakstīto kino nosaukumu. Viņš to atkārto un nešaubīgi liek noprast, ka šo vietu zina un mūs noteikti aizvedīs. Tad mersedesa īpašnieks mums liek uzgaidīt, neko vairāk nepaskaidrojot. Sasēžamies mašīnā un pēc brīža bez nekādām lielām ceremonijām tiek paziņots, ka mums jāsaspiežas, jo piecvietīgajā mašīnā (jau esam pieci) jāietilpina sestā persona – kāda tradicionāli tērpta sieviete (sieva iespējams?).

Situācija kļūst šaubīga tajā brīdī, kad viņš mūs aizved garām vietai, no kuras netālu atrodas meklētais kinoteātris un mēs sākam no tās attālināties. Pagaidām neprotestējam. Vai nu taksists nezinās, droši vien ar mašīnu pa taisno nevar. Pēc ilgas maldīšanās, taksists apstājas un lepni, sakopojot visas savas angļu valodas zināšanas, paziņo: “Okey, is here!” Esam pie veca, pamesta kinoteātra centra nomalē. Beigu beigās ceļu atpakaļ uz aptuveno vietu rādām taksistam paši.

Brahims jau ir nogaidījies un gatavs mums izrādīt visu dzimto pilsētu. Viņš to pārzina labāk par jebkuru gidu. Pēc labākajām tūrisma tradīcijām sākam ar vecpilsētu. Grūti aptvert, ka esam tai pašā vietā, kur bijām iepriekšējā naktī. Kluso, mierpilno labirintu ir pārpludinājuši cilvēki, skaņas un smaržas.

Pēc Brahima stāstījuma medīna atgādina stāstu okeānu. Uz katriem simts metriem gadsimtu gaitā uzkrājušies vismaz divtik stāsti. Reliģija, sens trako nams, pasaules vecākā universitāte (iedomājieties tikai, Al Karaouine dibināta 859.gadā un kopš tā laika nav pārtraukusi savu darbību!) un mazas bodītes, kas tiek mantotas no paaudzes paaudzē, visas pasaules krāsas un sejas. Vecpilsēta šeit ir kā paralēlā dimensija. Kaut gan kur nu viena dimensija, vesels dimensiju mākonis! Ej pa vienu ielu un siekalojies gar austrumu saldumiem, mazliet nogriezies un pēkšņi esi ielā, kur visi pārdod dzeltenas (jā, tieši dzeltenas) čības!

Starp citu, Marokā piedzīvojumi slēpjas visur. Īpaši tur, kur tos gaidi vismazāk. Piemēram, pat duša Marokā ir īsts piedzīvojums. Ūdens lielākoties ievēro stingru ciklu auksts-remdens-knapi tekošs-verdošs-auksts. Īsta paradīze kontrastdušu cienītājiem! 

Krēsli, kas neļauj zaudēt modrību un zilā Šefšauena

Fēsa ir skaista, bet laiks diemžēl ir nepielūdzams un gribam doties tālāk uz vienu no manām sen izsapņotajām vietām – sirreāli zilos toņos iekrāsoto pilsētu Šefšauenu (Chefchaouen) kalnu pakājē. Runā, ka šejienieši visu krāsojuši zilu, lai atbaidītu moskītus. Bet vēl runā, ka pilsēta kļuvusi ievērojami zilāka par godu tūristiem. Taču ir tik skaisti, ka krāsošanas iemesls liekas nesvarīgs, tehnisks sīkums. Izkrāsojiet kaut visu pasauli!

Sākumā naivi domājam, ka mūsu ceļš uz Šefšauenu būs tieši kā radīts īsai atpūtai – kas tur, 200 km pasnaust autobusā. Smagi kļūdāmies. Pirmkārt, 200 km kaut kādā brīnumainā veidā aizņem 6 stundas (vēlāk saprotam, ka Marokā tas vispār nav nekas neparasts). Otrkārt, pēc skata smalkajam autobusam ir krēsli, kuru apakšdaļa pie katras bremzēšanas atdalās no atzveltnes. Tas tā, lai pārāk neatslābtu, jo aizmiegot, ir reāla iespēja attapties zemē ar pusi krēsla. Toties aiz loga bilžu grāmata – olīvkoki, laukstrādnieces krāšņos tērpos, ciemati, opunciju audzes, vietējie stopētāji un kalni. Nav ko gulēt, jāskatās ārā.

“Marokā līst reti, tāpēc cilvēki par lietu priecājas! Lietus ir kā dāvana.”

“Marokā līst reti, tāpēc cilvēki par lietu priecājas!”, “Te gandrīz vienmēr ir saulains! Lietus ir kā dāvana.” Ko tik mums pirms braukšanas nesastāstīja!

Laikam esam laimīgi, jo tiekam apdāvināti raženi. Kā vakarā sāka līt, tā no rīta līst joprojām. Šefšauenas apkārtne kopš vakardienas ir mainījusies. Kalnos uzradies sniegs, kas tagad, kontrastējot ar košo pilsētu, liek tiem izskatīties melnbaltiem. Vecpilsētas bruģis spīd un slīd. Uz ielām, papildus ierastajiem paklājiem, hašišam, ēdienam un salvetēm, piedāvā arī lietussargus.

Tomēr lietus netraucē. Šefšauenas medīnā katrs ikdienišķs mirklis ir fotogrāfijas vērts. Zilas mājas, zilas kāpnes, zilas flīzes, pie sienām pienagloti zili puķupodi. Apkārt staigā gara auguma vīrieši tradicionālajās dželabās, kas kapuču dēļ atgādina pasaku rūķīšu apģērbu un ikdienas darīšanās steidzas krāšņos tērpos ģērbtas sievietes.

Neskatoties uz to, ka Marokas pilsētas noteikti var dēvēt par mūsdienīgām un tāpat arī pilsētniekus – par diezgan progresīvi domājošiem, tradicionālo elementu šeit ir pārpārēm. Īpaši, runājot par apģērbu. Un tā ir lieta, kas noteikti netiek darīta tūristu dēļ.  

Kas ir laiks Marokā?

Mūsu laiks Šefšauenā ir iztecējis. Pienācis laiks doties Marakešas virzienā un gūt vēl vienu Marokas mācību: laiks te ir ļoti relatīva kategorija.
Ceļu uz Marakešu esam izplānojuši skaisti. Vispirms buss uz Tanžēru un tad nakts vilciens uz Marakešu. Tātad gulēsim vilcienā. Ātri, lēti, izdevīgi. Arī gaidīšanas laiks starp abiem transportiem nav liels. Perfekti.

Tādiem cilvēkiem, kam plānot patīk tikpat ļoti kā man, Maroka sākumā var sagādāt galvassāpes. Autobuss labākajās dienvidu tradīcijās kavējas. Vispirms 40 minūtes, stunda. Joprojām neviens nezina, kur tas ir. Tipisks dialogs, autobusu gaidot: 

Eiropietis: “Excuse me, do you know where is our bus?”
Darbinieks: “It is coming.”
E.: “When exactly?”
D.: “It is coming.. sometime.”

Un tā nu tu gaidi. Sākas neliels uztraukums, jo mums obligāti jāpaspēj uz nakts vilcienu. Mītiskais “kaut kad” tomēr pienāk un autobuss ierodas. Maršrutā Šefšauena-Tanžēra ir būtiski uzlabojumi. Krēsli nekrīt ārā. Tomēr izrādās, ka šeit ir cita ekstra. Ārā sākas lietus un krusa, kas sākumā kapā autobusa sānus, bet beigās piekļūst arī tavējiem. Nu neko. Sabiedriskais transports vienmēr ir piedzīvojums.  

Laiks Marakešai!

Tanžēras vilciens pēc iepriekš piedzīvotajiem braucieniem šķiet īsts luksuss. Gaišs un silts. Noteikti līdz šim siltākā naktsmītne visā Marokā. Tomēr, lai cik viegli būtu aizmigt būtu braucienā Rīga-Jūrmala, 25.trolejbusā vai lekcijā, tikpat grūti to ir izdarīt nakts transportos. Prāts iespītējas un siltuma priekšrocības izbaudīt atsakās, tādēļ rīts sanāk samocīts.

Marakešā pirmie iespaidi ir sakoptie parki, kurus pārbauda policisti ar suņiem, eiropeiskas ēkas un tukšas ielas. Tukšas, jo Marakeša nav nekāda Maskava vai Ņujorka, kas nekad neguļ. Marakeša guļ un tā pa īstam mostas tikai pēc deviņiem. Drīz gan jau atkal klāt dienas cēliens un attopamies jau trešajā medīnā. Tepat ir slavenais Fnā laukums (Jemaa el Fnaa) ar čūsku dīdītājiem, pērtiķiem, viltotām “Ray Ban” saulesbrillēm, hennas tetovējumiem un mūžīgu traci. Kas ir interesanti – lai gan gribētos domāt, ka tas viss ir tikai par godu ārzemju tūristiem, nebūt ne – vietējo interesentu ir ne mazāk, kā sārti apsvilušo rietumnieku seju.

Marakeša izmainās pievakarē. Ielas pieplūst ar cilvēkiem. Gan ar vietējiem, kas pērk un pārdod, un kvern ielu malās, gan ar jau pieminētajiem somas bailīgi satvērušiem pusmūža tūristiem, gan vienkārši francūžiem, vāciešiem un citiem ar klīstošu skatienu iezīmētajiem pilsētas viesiem. 

I have been in the desert on a horse with no name *

Vakaru gaidu ar priecīgu satraukumu, jo zinu, ka šonakt plānojam braukt uz tuksnesi. Atliek tikai nopirkt autobusa biļetes. Izrādās, tas ir grūtāk nekā izklausās – kalnu sniega nogruvumu dēļ autobuss, iespējams, nemaz nekursēs un tas būs zināms tikai īsi pirms izbraukšanas. Par laimi Adils, kurš bērnību ir pavadījis tuksnesī, atrod citu, ļoti šaubīga paskata kompāniju, kas autobusus sola.

Autobusā esam vienīgie ārzemnieki. Braucam kalnos, tādēļ ir neiedomājami auksts (kas gan būtu domājis, ka atvaļinājumā Āfrikā noderēs ziemas drēbes), bet mēs tuvojamies tuksnesim un tas ir galvenais.

Rīts sākas ļoti agri ar pārsēšanos citā autobusā. Lai gan autobusā pavadīta tikai nakts, liekas, ka esam aizceļojuši uz citu pasauli. Mamidelgizlanela (M'hamid el Ghizlanela) izskatās pēc filmēšanas laukuma. Putekļainas, smilšainas ielas, sagrabējuši džipi un dīvainas smilšu krāsas mājas, kurām tā kā ir, tā kā nav otrais stāvs (it kā sākts būvēt, it kā nepabeigts). Visi cilvēki, izņemot mūs, ģērbti tradicionāli. Sievietes lakatu kleitās un vīrieši turbānos. Nu nevar būt, ka kas tāds eksistē 21.gadsimtā! Bet eksistē. Un ir skaisti.

Vēlāk mūs aizved uz nometni ilgi gaidītajā tuksnesī. Pirmo brīdi, kad to ieraudzīju laikam neaizmirsīšu nekad. Sākumā tuksnesis ir akmeņains un klāts ar skraju veģetāciju, bet, braucot dziļāk, tas aizvien vairāk atgādina to tuksnesi, ko esmu redzējusi pastkartītēs. Augstas, paugurainas smilšu kāpas, nebeidzams plašums un klusums. Mainoties diennakts stundai, mainās arī tuksnesis. Pēcpusdienā žilbinošo smilšu ainavu iekrāso ēnas, atklājot jaunas, sīkākas reljefa nianses. Fotogrāfa sapnis!

Grūti iztēloties, ka kāds šeit dzīvo, uzaug un sauc šo vietu par mājām. Lielisks pierādījums tam, ka cilvēks var pierast pie visa, ja vien ir tur uzaudzis. Vienam eksotika ir tēja zem zvaigžņotajām tuksneša debesīm, citam – pastaiga mežā, bet vēl citam – sestdienas vakars lielveikalā.

Rit laiks tuksnesī. Saule silda un kausē ziemas nogurumu. Kaut kur tālumā klīst brīvsolī palaistie kamieļi. Kājas jūt karstās smiltis. Gaisā virmo karstums. Liekas, ka laiks šeit rit pavisam citādi.

Lai gan Sahārā ir pabūts neilgi, prom doties ir grūti. Jau tagad pietrūkst tā neiedomājamā miera, zvaigžņotās debess un afrikāņu bungu skaņas.

Bet visam reiz pienāk beigas. Arī laikam tuksnesī un Marokā. Tomēr Marokas sabiedriskais transports mūs vēl pēdējo reizi sagaida ar eksotiku labākajās tradīcijās. Ir gan, iespējams, pasaulē kaitinošākais marokānis (pats sevi dēvē par “autobusa bosu”), kas katru reizi skaļi kliedz, ceļmalā redzot pasažieri (bail par to, cik uzmanīgs tad ir šoferis), gan visu laiku maršē pa autobusu, kaut ko pārbauda un visiem prasa tabaku vai hašišu (grūti saprast). Ir arī īsās 10 minūšu pauzes (ārpus Marokas realitātē - 20-30 min) reizi 30-40 minūtēs un bagāžnieks ar durvīm, kas ceļa laikā spontāni atveras, rosinot šaubas par to, vai ar bagāžu galā tiksimies.

Kā tas viss beidzās...

Pēdējā ceļojuma dienā dienvidu gaiss mūs beidzot atrod un sākas svelme - februāris ir pārvērties par kārtīgu Latvijas jūliju. Patveramies botāniskajā dārzā pilsētas vidū un kad svelme ir rimusies, dodamies pēdējo reizi iekarot medīnas ieliņas. Pamanām, ka Marakešas medīnai ir kāda jocīga īpatnība. Lai gan šķietami milzīga un neapstaigājama, pēc pāris dienām pamazām tajā sāc atpazīt cilvēku sejas. Tie paši pārdevēji, tie paši ubagi, frāzes un balsis. Sāc justies kā savējais.

Prom doties ir skumji. Marokas siltums un bezrūpība nelaiž vaļā. Mājup jālido nemīlīgā, miglainā rītā. Miglas dēļ nepaceļas neviena lidmašīna. Neko nezinām. Arī visi paziņojumi ir tikai franciski. Varbūt likteņa zīme, ka vēl mājās nav jādodas? Tomēr mazliet mūžīgā lidostu stresa un pēc laika migla izklīst. Ar nelielu kavēšanos esam debesīs.

Nobeigumā jāsaka, ka vienmēr esmu sevi uzskatījusi par ziemeļu cilvēku un tomēr Marokai izdevās nozagt manu sirdi. Tā daba, tā kultūra, tā vēsture! Ar vienu atvaļinājumu tam visam nepietiks. Tāpēc jau tagad domās kravāju mugursomu un plānoju nākamo tikšanos ar savu lielo Ziemeļāfrikas mīlu. Varbūt šoreiz kalni? Vai idilliskā okeāna piekraste? Izvēles iespējas ir!

* Vārdi no grupas “America” dziesmas “A Horse with No Name.” Dziesma sāk skanēt galvā, uzreiz iebraucot tuksnesī. Obligātā klausāmviela, apmeklējot tuksnešus.

Augšējais attēls: Marokas arhitektūras skaistums slēpjas smalkajās detaļās. Te: 16.gs. islāma skola Medresa Ben Youssef, Marakeša. 

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

Citi ceļojumu apraksti par Maroku.
Autoru kolektīvs. Tubabi Āfrikā.