Aliens

Vilnis Strods. Lieldienas Krimā

Ir Lieldienas. Pāris brīvu dienu. Kopsanāksmē tiek nolemts laisties uz Krimu. Tam par iemeslu ir vairākas sakritības: kā viena no galvenām – mūsu Air Baltic uz Simferopoli atklāj tiešo satiksmi. Tam par godu esam pirmā reisa pasažieru sarakstos, un lidojums ir smieklīgi īss. Ukraiņu robežsargi jokus nesaprot, rūpīgi lasa mūsu aizpildītās tūrisma kartes un lūdz precizēt tās. Kad izvelkamies no lidostas ir jau tumsa. Ne auksts, ne karsts – vienkārši maigs Krimas klimats mūsu latviešu aukstajās Lieldienās.

Klāt uzreiz taksisti. Jūtama laba organizācija: tā kā atbraucēju maz, tad visi stāv pie ratiem, bet taksistu brigadieris, kurš man gan liekas Krimas bandītu iecelts pārvaldnieks šai ienesīgajā rūpalā, mums piedāvā aizvešanu „ar vējiņu.” Labi zinām, ka iespējama pavisam lēta pārvietošanās ar trolejbusu, taču ļaujamies noticēt, ka: „trolejbusi vairs nekursē” un „visas autoostas slēgtas”. Ticamības labad tiekam novesti gar pāris tumšām vietām – autostacijām, tādējādi tiek nodemonstrēts taksistu brigadiera vārdu patiesīgums. Mūsu vedējs, neviena lūgts ne aicināts, nolasa tādu kā īsās politinfomācijas kursu Krimas pašā jaunākajā vēsturē: cik daudz šeit dzīvo visādas tautības, un cik viņas ir savstarpēji lādzīgas un cik draudzīgi dzīvo. Jā, jā un ukraiņu valodu mīliet un ar tatāriem nekaujaties, par čurkām viņus nesaucat. Nu pilnīgs bleķis. Rodas dīvainas sajūtas, it kā kāds mistisks Krimas politbirojs būtu uzlicis par pienākumu šim taksistam apgaismot mazsaprotošus tūristus uz paša Krimas sliekšņa.

Lai kā, bet ideja nemaz nav slikta. Vai Rīgā arī nevarētu piespiest mūsu taksistus katram iebraucējam izstāstīt īsu Latvijas vēsturi?

Bahčisaraja

Lai nu kā, bet mūsu vadātājam ir labākais auto no lidostā sastopamajiem. Uz Bahčisaraju mēs aizlidojam vēja spārniem, kā solīts par 250 grivnām – apmēram 25 Ls. Ievācamies laikam vienīgajā viesnīciņā, tādā vienkāršā, pietiekami tīrā un nedārgā.

Vakariņu meklējumos ierodamies vienīgajā krogā, zilos toņos noformētā. Šeit mēs esam vakara nagla, kā nekā ir tikai trešdienas vakars, bet te pēkšņi uzrodas šītādi te. Ir dzīvā mūzika, kāds džeks plinkšķina uz elektroērģelēm un uzdzied pa sērīgam krievu šlāgerim. Mans ceļabiedrs Edmunds, iestiprinājies ar ko stiprāku nekā tomātu sula, dodas dibināt kontaktus ar vietējo mākslinieku. Tiek papļāpāts, uzpīpēts un rezultātā tikšanās vainagojas ar Ņikuļina dziesmu „Par zaķiem” dļa naših gosķei iz Pribalķiki! Nu kaut kas tāds sens un pavisam aizmirsts!

Un ēdiens ir svaigs un garšīgs! Tomātu un firziķu sula bez stabilizatoriem, konservantiem un visādiem citiem kapitālisma atribūtiem. Vienkārši sula no īstiem firziķiem un tomātiem. Tas uz mani atstāj tik graujošu iespaidu, ka vēl ilgu laiku pēc atgriešanās Rīgā dzeru tikai ukraiņu sulas.

Man blakus atskan konvulsīvi smiekli: Edmunds ēdienkartes beigās atradis atsevišķu cenu pielikumu par biķjo posudi, jāatzīst patiesi amizants atklājums. Katram štrumentam, vai tas būtu šķīvis, vai alumīnija karotīte, ir savs maksājums par sabojāšanu.

Nākamās dienas rītā pēc nelielām brokastīm veicam izlūkgājienu pa pilsētiņu, un pirmām kārtām nokļūstam Bahčisarajas tirgū. Te nopērkam lavašus pie tatāru meitenēm ar zelta zobiem. Es eju ar viņām draudzēties, bet Edmunds tikām plikšķina foto, rezultātā sanāk visai laba bilde ar „zelta smaidu.” Tā ir tāda laba tradīcija tatāru meitām līgavaiņu meklējumos, kas nāk līdzi no Vidusāzijas izsūtījuma laikiem.

Tirgus kā jau tirgus, bet sevī slēpj lielu vēsturisku problēmu. Kādreiz šeit atradušies tatāru kapi, un tie tagad vietējai varai prasa pārvietot tirgu uz citu vietu. Jau pēc mūsu aizbraukšanas tīmeklī lasu par masveida kautiņu Bahčisarajas tirgū ar OMON-a iesaistīšanu šā paša iemesla dēļ.

Kājām dodamies uz pazemes pilsētu Karaīmdakšu, pa ceļam ir Krimas hanu – Hireju, pils. Par šo krievu-abesīņu dzejnieks A.Puškins ir radījis vārsmas ar nosaukumu „Bahčisarajas strūklaka.” Tiesa strūklakas tur vairs nav, bet iespaids uz poēziju ir palicis. Pilī mūs neviens negaida – tā ir ciet, durvīs ir viens kārtīgs krievu-ukraiņu ments. Viņam acīs mēms korumpēšanās lūgums, taču liekamies to neredzam un dodamies tālāk uz alu pilsētu.

Pa ceļam ejam gar kādu klosteri. Šeit notiek pirmā un galvenā ceļotāja principa realizācija: „O ceļotāj, nekad Tev nebūs lemts paredzēt kas ar Tevi var atgadīties jau nākamajā mirklī.” Šis, iespējams, Konfūcija princips materializējas manā priekšā vecas sieviņas izskatā. Vienkārši, iespiedis viņai rokā kādu banknoti, grasos jau doties tālāk, kad sieviņa atklāj man apbrīnojamu dzīvesstāstu. Neiedziļinoties sīkumos, izrādās, ka manā priekšā atrodas maršala Rokosovska personīgā snaipere, kas II Pasaules kara gados no apgrozības izņēmusi visai daudz Vērmahta virsnieku un kareivju. Karš jau beidzies visai sen, bet solītais komunisms tā arī nav pienācis: meita slimnīcā, zāles un dzīve visai dārga. Tā ka, labais cilvēk, paldies par palīdzību un lai dieviņš tevi svētī.

Skats pēc Uspenskas klostera paliek arvien gleznaināks, ceļš cilpaināks. Nu jau kāpiens palicis visai stāvs. Pirms pašas pilsētas dervišu kapsēta, bet augstāk - vēl viens korumpēties kārs milicis. Nu protams, pilsēta apmeklētājiem slēgta, bet aiz labas sirds un neliela materiāla stimula vārti mūsu priekšā atveras. Tā nu pāris stundu pavadam senatnīgās mongoļu-tatāru-karaīmu pilsētas apskāvienos. Kaut ko, bet īsti nesapratu ko, šai vietā ir veikusi arī mongoļu hana Toktamiša meita, kurai te mauzolejs.

Pa pilsētiņu klīst leišu skolēnu grupa, kura arī ir izpelnījusies dežūrmiliča „labvēlību.” Divas krievu tūristes, sajūsminātas par iespēju parunāt ar īstiem pribaltiem, tērzē ar Edmundu un Inesi. Vārdu sakot, drupas ir visai biezi apmeklētas, paldies par to miliča labajai sirdij...

Leišu skolniekus satiekam kā reizīti atjaunotajās kenasēs – karaīmu lūgšanu namos. Karaīmi bijuši jūdu disidenti, kas atzinuši tikai Tā Kunga doto Toru, nevis rabīnu samurgotos Talmūdus. Šī paša iemesla dēļ viņiem nekādi nav izdevies sadzīvot ar citiem ticības brāļiem, un apmešanās vietu meklējumi tos bija aizveduši tālu. Leišiem vispār ar viņiem savi rēķini, jo viduslaikos karaīmi kalpojuši kā īpaši uzticīgi un bezbailīgi karotāji Lietuvas ķēniņu galmos un apmetušies arī Lietuvā.

Atpakaļejot nonākam pie ieejas kādā alā. Uzraksti pie tās vēstī par unikālu aku, kādas nav visā plašajā pasaulē. Pie ieejas shēma ar pieeju ūdenim. Šeit pat „labvēlīgs” milicis neko nevar palīdzēt, jo šodien patiesi nav apskates diena.

Uz Melnās jūras piekrasti.

Alušta

Ar mikriņu, kurš izlīkumo pa kalnu miestiņiem, lēnām ripinām uz Jaltas pusi. Pa ceļam šoferis izlamā kādu tantuku ar jestriem krievu maķiem, jo tas visai stipri aizcirtis viņa pajaunā folksvāgena durvis. Tikai mūsu – ārzemnieku, klātbūtne liek šoferītim mazliet samimstināties un monologa beigās pāriet arī uz maigākām noskaņām. „Aizcirtīsi durvis – mirsi no lauznīša,” – tā skaidrā krievu valodā stāv rakstīts busiņa iekšpusē tieši virs nelaimīgajām durvīm. Saprotu, ka tantuks vēl lēti izsprucis.

Pārbraucienā mums laiku kavē mazs tatāru meitēns, kurš nekādi nesirgst ar kautrību, un bez liekas klīrēšanās savāc visas mūsu končas. Pa ceļam aiz loga veci vācu kara laika dzoti, visbeidzot parādās arī jūra.

Izveļamies no busiņa kaut kur Aluštas rajonā. Seko pagarāks gājiens un nokāpiens līdz jūrai. No tās velk pamatīgs aukstumiņš, zobs uz zoba neturas. Sameklējam visai glauna paskata viesnīcu, kas stāv pustukša, jo tūrisma sezona vēl nav sākusies. Vieta visai garlaicīga, taču pie pašām slavenās Voroncova pils kāpnēm.

Parēķināju - esmu atgriezies šai pašā vietā pēc 31 gada, nezin' vai kaut ko arī atcerēšos.

Pils apskatē no rīta izstaigājm pili un arī dārzu. Piederējusi tā laika biezajam – grāfam Voroncovam. Akmeņķaļi viņam šo būvi salikuši no diezgan cietiem diorīta akmeņiem, apskaldītiem un noslīpētiem. Stils austrumniecisks, fričiem kara laikā pils tā patikusi, ka aizejot nav uzspridzinājuši. Skats no pils frontāla debešķīgs: saules apmirdzēts jūras klaids starp divām sutošām lauvām.

Visai daudz nav laika un lecam autobūzā, kas ved mūs uz Jaltu.

Jalta

Jaltā ar mums viss gadās ātri un labi. Momentā jau autoostā mums piesitas taksists Vasīlijs Ivanovičs, nu ne jau pats Čapajevs, bet gana kolorīts kadrs. Titanēti zeltainos priekšzobus zibinādams piedāvā aizvest mūs uz Aipetra (Ai-Petri) kalnu, kas ir augstākais Krimā, pa ceļam iebraucot Džurdžura  ūdenskritumā, kas esot augstākais Eiropā.

Pēc neilgām pārdomām arī piekrītam un turpmākā notikumu gaita mums nav nekas jānožēlo, jo Vasīlijs izrādas vīrs uz goda. Uz Aipetru savādāk tāpat šodien nenokļūt, jo ir jau viens dienā, bet mikriņi uz kalnu kursē tikai rīta pusē. Trosu ceļš uz kalnu arī vēl slēgts, jo tūrisma sezona nav sākusies.

Ūdenskritums kā ūdenskritums. Divu pakāpju, kopumā krīt no 98 m augstuma. Vai tas patiesi ir augstākais Eiropā – nezinu. Gan jau Alpos atradīsies kas augstāks, un arī Kaukāzs taču vēl ir Eiropa! Uzrāpjos līdz pirmā krituma augšgalam un skatu laukumā ar krievu ķeizarisma simbolu bronzas ērgļa izskatā satieku kādu krievu pārīti – meitene ir no Rīgas krieviem, kas tagad dzīvo Krimā.

Ceļš uz Aipetra kalnu nosaucams par smuku. Cilpām vien Vasīlijs mūs ved augšup, līdz nonākam kalnu plato un izbraucam tam cauri. Mēness ainava, tai pa vidu ir ukraiņu armijas bāze ar lokatoriem un baltiem kupoliem. Nonākam pie skatu laukuma, bet līdz pašai virsotnei vēl kāds gabaliņš kāpjams. Uz kalna pleķiem vien vēl turas sniegs un Vasīlijs groza pirkstu pie deniņiem, rādīdams uz manām zandalēm. Neskatoties uz to kāpju tik augšā, metu līkumus starp sniega kupenām, akmeņiem un dzeloņkrūmiem. Pēdējais 200 m posms ir pavisam pliks un ar mežonīgām vēja brāzmām. Reizēm nākas turēties pie zemes. Tā nu augšgalu visi trīs sasniedzam un tiekam apbalvoti ar skaistu skatu. Sarunāties bezjēdzīgi – vējs ir tik stiprs, ka mūsu valodiņa tiek aizpūsta jūrā.

Lejā mūs gaida labais vīriņš ar ideju iestiprināties. Kalnu plato malā pie skatu laukuma saslietas būdiņas viena pie otras – īsta Šanhaja, lai gan Šanhaja jau sen vairs nav tā Šanhaja. Gandrīz visas pieder tatāriem. Te nu Vasīlijs kārtējo reizi parāda nepatiku pret tatāriem un visai noteikti mūs aicina paviljonā pie vienīgā šejienes krieva. Pamatojums ir visai kolorīts – tatāri šašlikos visai bieži sagriežot arī pa kādam klejojošam krancim. Ēdam aitas gaļas zupiņu un norijam mēli. Pēc tam ir šašliks un Krimas vīns. Blakus piedzērājies poļu bariņš sarkanām sejām dzied kaut ko par saviem vojevodām un zajonciem.

Nu laiks atpakaļ. Pa ceļam logos purnus bāž noslienājušies kamieļi, tie te tatāru atvesti no Vidusāzijas. Tūristiem tiek piedāvātas pastaigas un fotografēšanās.

Visa šī būdiņu pilsēta ir būvēta bez jebkādas saskņošanas, 2007.gada rudenī tai arī pienāk gals. Ierodas buldozeri, aiz viņiem OMON-s. Tatāri mēģina atmētāties ar Molotova kokteiļiem, bet viss tiek nolīdzināts līdz ar zemi. Ietiepīgākajiem tiek sasistas sejas un ielauzts pa kādai ribai. Tā lūk. Šī mazā liriskā atkāpe ir kā loģisks risinājums starpetniskajām attiecībām Krimā.

Vasīlijs, uzzinājis, ka vēlos uzmeklēt savu kādreizējo dienesta biedru Krimas tatāru Tairu, paliek domīgs. Pēc pailgas pauzes Vasīlijs saka kā ir: „Tie ir ļauni un atriebīgi cilvēki. Mēs ar viņiem nemaz nesaejamies. Var jau būt, ka tas tatārs tev armijā bija draugs, taču šeit viss ir citādi. Taču dari kā zini...” Šāda krievu attieksme pret tatāriem jau nav nekāds pārsteigums. Līdzsvaram, protams, šai vietā vajadzētu piedāvāt kāda tatāra sacīto par krieviem, taču tāda manā rīcībā nav. Kaut gan saturu nebūtu grūti iedomāties.

Lejā Jaltā Vasīlijs pēc mūsu lūguma atrod naktsmājas pie privātajiem. Tā ir kāda maskaviete, kas te iegādājusies pāris dzīvokļus un mazliet šeptē ar izīri. Nepatīkama ir riktīgi padomiskā paraža prasīt ķīlā pasi. Tas ir tik nelāgi, ka gandrīz vai gribas atteikties. Ne jau tādēļ, ka neuzticētos, bet tādas lietas neakceptēju pilnīgi. Tad izīrētāja dievojas, ka nekas jau mūsu pasei nenotikšot utt. utjpr. Piekrītam. Bet nu ja gribat strādāt ar eiropiešiem, tad šītā mode jums būs jāizbeidz, saku viņai. Mēs, latvieši, jau vēl to varam paciest, bet kā šitādu metodi var ieskaidrot kādam vācietim?

Diennaktī par nelielu divistabu dzīvoklīti jāšķiras no 50 dolāriem, var brīvi apmesties četri, var arī vēl kāds. Kaimiņos kāds burvīgs večuks dricelē ar mīkstu vilnas lupatiņu savu moskviču. Rīts vai vakars, redzam viņu tikai pie šīs nodarbes. Īsts padomju sapņa iemiesojums – mašīna visam mūžam.

Vakarā izejam pastaigā pa promenādi - dzīvojam tikai 200 m no tās. Pilsēta gan klusa, jo jautrie un raibie atpūtnieku pūļi vēl nav ieradušies. Jūras malā pietauvots izgaismots restorāna kuģis Argo, palmu birzī uz soliņiem divi rietumnieki mēģina apcelt divas pavisam jauniņas meitenes.

Gurzufa

Lai kā taksists Vasīlijs luncinās, tomēr vēlamies staigāt kājām. Tādēļ no paša rītiņa ar trolejbusu, kas esot visgarākā līnija pasaulē, dodamies uz Gurzufu. Tāda gleznaina pilsētiņa piekrastē. No sirds izstaigājamies un noejam arī pludmalē. Lai kā esmu nolēmis izpeldēties, pēc pāris mēģinājumiem kļūst skaidrs, ka tas fizioloģiski vienkārši nav iespējams. Ja nu vēl raksturs atļautu, tad svelošais aukstums rauj krampī ekstremitātes.

Pastaiga sanāk tāda kārtīga. Pa ceļam gadās arī pionieru lēģeris „Arteks,” kurš lai gan ir slēgta teritorija, tāpat ir apstaigājams pa caurumu sētā. Saules un kalnu skaistuma skurbināti galu galā izejam uz vīna takas. Vasīlijs Ivanovičs teicis taisnību: vietējā vīna darītavā, kuru apmeklē vietējie, viss ir daudzkārt lētāks. Lai arī ceļmalā to apzīmē milzīga vīna muca, tā atrodama tikai zinātājam.

Vīna veikala meitene nesaprot latviešu jokus un laikam arī jokus vispār. Ar lielām krūkām pametam skābulīša tirgotavu un dodamies ar Garo Trolejbusu uz Jaltu.

Vakarā kaut kur jāpaēd. Vienbalsīgi nolemjam neiet uz krogu, bet gan uz kādu no pavisam nedaudzajām, bet tomēr dažām palikušajām tošņilovkām (latviski tas varētu būt - "šķebinātavām"), ar kurām domātas vecās labās padomju ēdnīcas. Viena tāda atrodas visai aši, arī paēdam, vienīgi man digti riebjas tie vārītie sīpoli zupā.

Ir vēl doma noiet uz vietējo diseni, taču nostaigājušies esam tik briesmīgi, ka dzīvoklīti izslēdzamies divdesmit minūšu laikā.

Mājup

Brīvdienas galā. Vasīlijs ir klāt no rīta pašā frešumā un ved mūs uz lidlauku. Pa ceļam godprātīgi vēl stāstīdams un rādīdams. Gadās arī pērle – tā saucamais samozahvats jeb patvarīga zemes sagrābšana. Tas notiek tā: tatāri noskata tukšu zemes gabalu, ierodas klajā laukā, uzceļ teltis, augsta masta galā uzvelk Ukrainas karogu un saka, ka te turpmāk dzīvošot. Juridiski nekādas tiesības viņiem uz to nav, taču vēlāk gabals tiek sadalīts sīkākos, uzceltas tiek dažādas vieglas konstrukcijas. Krimas ierēdņi arī strādā kapitālisma apstākļos – par zināmu naudas līdzekļu daudzumu tatāriem pamazām sāk parādīties īres līgumi, īpašuma dokumenti un beigu beigās viss ir kārtībā. Kad viss ir kārtībā, tad zemi, nu jau varbūt kopā ar māju, var pārdot. Var pārdot un var iet celt telti citā gabalā. Iesākumā tas bija tatāru izmisuma solis, jo tā vienkārši ierēdņi nekur celt neļāva, apmesties arī ne. Tagad tas pārvērties par labu veikalu, dažs labs tā jau pārdevis gabalus trīs vai četrus.

Lidostā nopērku burvīgu lelli-marioneti. Riktīgā ukraiņu ziedu vainadziņā – tā ir domovjonočka, t.i. mājas gariņa sieva. Derot katrai kārtīgai mājai, kaimiņš alkāns latu točno vairs aizņemties nenākšot.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

2006.gada aprīlis, Rīga - Simferopole.
Pirmo reizi publicēts 02.06.2009 Aliens.lv iepriekšējā versijā.