Aliens

Anete Bilzēna. Venecuēla 2006. - ceļojuma piezīmes

12:00 satiekamies Rīgas lidostā, gaidam visus, laimīgi sabučojamies un domājam par iečekošanos. Varam tikai kopā, jo esam grupa un mūsu biļete ir šaubīga izdruka - A4 formāta lapa Līgas rokās.

Iečekojamies...

Pie izlidošanas Edvīns klusi bilst, ka viņam neesot bagāžas pasaknītis. Neviens nenoreaģē.

Ielidojam Frankfurtē...

Protams, Edvīna somas nav! Atkal Edvīns, atkal lidosta, atkal problēma (vecajiem tūlītējas asociācijas ar Peru brauciena sākumu Maskavā). Viesnīca Sarkano lukturu ielā "Rībe." Izejam ielās. Centrs, izsūtam Edvīnu un Zintu pa veikaliem. Kafija un alus uz Frankfurtes "jumta". Eiropa, civilizācija, pierastas ikdienas lietas pirms Venecuēlas džungļiem un nezināmās Roraimas. Kā tur būs? Līga "baida", ka divas dienas būšot patiesi grūtas. Man pirmās asociācijas ar Inku taku, ar sajūtām, kuras mijās ar fizisku mocīšanos.

Jā, ļoti interesanti, kā būs?

Vakariņas indiešu restorānā, asi un jautri. "Nakts ballīte" Līgas numuriņā, konjaks taču jāizdzer, bet es aizeju gulēt, bioloģiskais pulkstenis strādā ļoti spēcīgi.
 

15.10.2006. Svētdiena

Viesnīca. Vilciens uz lidostu. Iečekošanās. Liela lidosta un procedūra paņem daudz laika. Pa galvu pa kaklu paspējam, pēdējā brīdī vēl kāds dzēriens Tax free un esam lidmašīnā uz Karakasu!

Izlidojam 11:00 pēc Vācijas laika. Uz vietas gaidāms, ka būšot silts un slapjš. Pulksteņa laiks - 7 st. Rādīja filmu "Sātans Pradas brunčos". Domāju, ka ļoti laba, iz dzīves... Nez kādēļ grupas biedri jautāja, vai filma neesot par mani? Nosēžamies Karakasā, veiksmīgi un ātri saņemam atļauju ienākt valstī. Te mūs sagaida Solvitiņa & Ivars - prieka apskāvieni! Nākošais pārlidojums uz ciudad d. Bolivar.
 

16.10.2006. Pirmdiena

Mēģinam aklimatizēties un pieskaņoties vietējam laikam, jāceļas 7, bet mēs visu nakti mostamies augšā un "pārkārtojam" organismu. Kārtējais lidojums, 5-vietīgā lidmašīnīte. 2 stundas līdz Sentelēnai (St.Elena), zeltraču un dimantu ieguvēju pilsētiņai. Tā kā grupā esam 12, tad nepieciešamas 3 lidmašīnas. Līga un Rutiņa lido atsevišķā lidmašīnā, atlido pēdējās, aviokompāniju sauc Rutaca, un abas saņem grupas vērtējumu: "Rutaka un Ligaka" (uzsvars uz otro zilbi). Atim, savukārt, nepieciešami plastmasas maisiņi...

Pats lidojums skaists. Pāri džungļiem, garām tepujiem, neskaitāmiem ūdenskritumiem. Tepuju virsotnes tītas mākoņos un liek domāt par slēptām pasaulēm... Rīt Roraima!

Sarunājam ar Pilotu, ka viņš mūs noved gar Eņģeļa ūdenskritumu, mēģinu kaulēties, bet viņš ir kategorisks - vai nu 40 S no cilvēka, vai nekā, sejas izteiksme liecina - "man vienalga".

Piekrītam un viņš ieved mūs "aizā" jeb upes ielejā starp tepujiem. SKAISTI.

Riņķo gar pašu ūdenskritumu, kas izveidojis milzīgu akmens sili, tikai vertikāli stāvošu. Tomēr... no lidmašīnas skats neliekas iespaidīgs, lai arī apzinos, ka šis ir pasaulē augstākais! Atlidojot izrādās, ka pārējo lidmašīnu pasažieri cenu tomēr nokaulējuši, bet... ūdenskritumu nav redzējuši, jo "cenu uzraudzības padome" viņiem piestūmusi priekšā mākoņus un piloti pa mākoņiem vai zem tiem nav gribējuši lidot.

Iekārtojamies "viesnīcā", kas precīzi atgādina chacas Zambijā un arī pati pilsēta daudz vairāk atgādina Zambijas pilsētas nekā, piemēram, Peru, kas taču ir blakus.
Mūs aizved uz Brazīliju pusdienās un shoppingā, jo pierobežas pilsētiņa uz to arī dzīvo - apkalpo no Venecuēlas iebraukušos tūristus, tālāk 100 km radiusā ir tikai džungļi, un, protams, faktiskā Brazīlija sākas tālāk.
 

17.10.2006. Otrdiena

Saulains rīts. Jau sākot no 7:00 rīta grupas locekļi pa vienam pulcējas pie kopgalda pagalmā. Rutiņa ir pirmā, kas sēž palmas zaru paēnā un raksta dienasgrāmatu, tad parādās Zinta, kas pēc rīta darbiem peldkostīmā ķer saules starus. Izrādās, viņi abi ar Edvīnu jau ar pirmo gaismiņu uzkāpuši kalnā tepat Sentelēnas nomalē.

Dakterīte atnes speķi un rupjmaizi, Atis sīpolus un brokastis var sākties! 9:00 atbrauc Rikardo un ved mūs oficiālajās brokastīs, kurās, savukārt, dabūjam atkal ļoooti garšīgo venecuēliešu kafiju, grauzdētas maizītes un daudz augļu. Diena var sākties. Pulkstenis jau rāda pēc 10:00, bet mūsu draugs Rikardo nesteidzas, kaut ko iepērk dienai, kaut kur braukā pa pilsētu un mums vien atliek klīst pašiem pa ieliņām un bodītēm. Es ar Solvitiņas palīdzību nopērku gabaliņu naturāli atrodamā zelta 1,95 gr. S 45. Veikaliņi, kur uzpērk un arī pārdod zelta rūdu un neapstrādātos dimantus ir visapkārt!

Beidzot varam braukt! Pirmā piestātne, caur oficiālo indiāņu ciematu, kas strādā tūrisma industrijai, dodamies lejā uz ūdenskritumu. Tā kā ir nesezona, tad nav ne tūristu, ne suvenīru pārdevēju. Ir labāk, jo neredzi cilvēku tūkstošus. Vietu sauc par Tiger skin. Neliels ūdenskritums un tālāk visa upes gultne kā izklāta tīģera āda.

Pirms nākošā apskates objekta, pie mašīnām uz liela akmeņa paēdam pusdienas. Tad sākam treniņu Roraimai. Rikardo ved mūs pa paša izdomātu maršrutu, par kuru citas tūrisma firmas nezinot. Lejup kanjonā, tad cauri džungļiem, tad uz vienu ūdenskritumu, kurā peldamies un saņemam arī enerģētiski masējošās ūdens šaltis, ieejot pašā ūdenskritumā. Tālāk atkal cauri džungļiem uz nākošo ūdenskritumu un pa ceļam pie tā jāiet arī pa upes gultni, jārāpjas lejup pa akmeņu krāvumiem pa viņa iemītām pēdām, turotie pie saknēm un slidinoties gar akmeni lejup pa liānu. Tad atkal augšup pa maziem ūdenskritumiem, pa klintsbluķiem un zem ūdens šaltīm nonākam pie otrā lielā ūdenskrituma. Atpakaļ pa džungļiem, augšup kanjonā un uz mašīnu.

Diena beidzas pie kopgalda ar Cuba Libre, kuru gan neviens šeit tā nesauc, jo nekādas simpātijas pret Kubu nejūt.

Tiek nolemts mainīt maršrutus un iet pie indiāņiem, likvidējot pludmales.
 

1.iestarpinājums. Stāsts par Rikardo ģimeni.

Rikardo vecāki ir no Kolumbijas. Kad situācija valstī kļuva pavisam nestabila dēļ narkoģimeņu savstarpējiem kariem, dēļ ārējām sankcijām un vispārējas narkotiku biznesa apkarošanas, ģimene nolēma pārcelties uz kaimiņu mierīgo un skaisto valsti Venecuēlu, apmēram 1960.gadā. Rikardo brālis Ernesto piedzima jau Karakasā, kur tēvam bija zobu protēžu rūpals. Ģimene dzīvoja pārticīgi, Rikardo arī sāka nodarboties ar tēva lietu. Pamazām situācija Venecuēlā mainījās, Karakasa ir kļuvusi par pasaulē bīstamāko pilsētu, neskaitot karadarbības zonas, ko atzīst ne tikai tūristi, bet arī paši iedzīvotāji un kaimiņvalstu iedzīvotāji. ZAGŠANA!!!

Rikardo nomira tēvs un tas bija pēdējais piliens, kādēļ viņš pārdeva visu ģimenes uzņēmumu un pārcēlās uz dzīvi Sentelēnā. Pamatmērķis gleznot. Zeltraču un dimantu meklētāju pilsēta, mierīga un droša.

Vēlāk abi ar brāli nodibināja tūrisma aģentūru Adrenaline Tours, tā šodien ir viena no dažām, kas ved tūristus pa mazliet neierastākiem un mežonīgākiem maršrutiem. Ernesto ir organizators un uzņēmējs, kas darbojas Karakasā un piesaista grupas caur tīmekli. Rikardo ir Žans Paganels no "Žila Verna," kas ar zinātnieka un pirmatklājēja entuziasmu ved katru grupu "pētīt" Venecuēlas dabu. Šībrīža politiskā situācija ar Hugo Čavesa nosprausto taktiku ir satraukusi abus brāļus un ne tikai viņus šai valstī. Viņi baidās no sociālisma, no nacionalizācijas, no 1940.gada Latvijā. Rikardo ar patiesu interesi un satraukumu acīs uzklausīja manu stāstu par mūsu valsts vēsturi un saprotoši atzīmēja: "Jums "tas" ir vēl labāk saprotams un pazīstams, jūs zināt šīs sajūtas..."
 

2.iestarpinājums. Stāsts par dedzinātāju tautu (Nav uzrakstīts! - Red.).
 

18.10.2006. Trešdiena

Līst! Neizskatās, ka mēs šodien varētu iet uz dubļu vannām. Abi ar Ati 7:00 no rīta sākam krāmēties un spriežam, ka šodien varētu sākt iet Roraimā. Atbrauc Rikardo un bēdīgs saka, ka viņa šodien ieplānotais maršruts nav izveicams, tādēļ viņš iesaka iet Roraimā. Ha, ha, hā - grupa piekrīt un gatavojas pārgājienam. Es sēžu kā žagata uz Reventsa (!?) un sekoju procesiem, ierīkojam mūsu numuriņā bāriņu un morāli gatavojamies... Nē, tomēr Rikardo ir sapircies visu nepieciešamo pārgājienam un mēs ap 13.00 izbraucam uz Sanfrancisku (San Francisco), kas savu nosaukumu dabūjis no tiem laikiem, kad Venecuēlā saimniekoja konkistadori. Šeit kristīgo ticību atnesa franciskāņu mūki. Paēdam vakariņas un ejam uz numuriņiem, kas iekārtoti jau daudz skopāk - tikai gulta ar palagu apakšā un virsū, dažiem spilveni. Rikardo nenāk miegs un viņš aizved mūs uz nakts peldi ūdenskritumā. Mašīnas lampu apgaismojumā nokāpjam un nonākam ārkārtīgi skaistā un romantiskā ūdenskrituma baseinā. Pēc tam mūzika un dejas.
 

19.10.2006. Ceturtdiena

Plānots sākt Roraimu, bet izrādās, ka Rikardo un Haimem no rīta paģiras. Kamēr savācamies, paēdam plkst. jau 10:00. Salecam mašīnās un braucam, ap 11:00 sākam kāpt. Rikardo nolēmis iet ar mums ar savām 2x lauztajām potītēm. Viņš saka, ka mūsu grupa viņam tā patīk, ka jāslēdz kantoris ciet un jānāk kopā ar mums.

Pirms šķērsojam nelielu upīti, kas esot vārti uz Roraimu, kur jāmazgājas, jāpadzeras un jālūdz kalnam atļauju uzkāpt tajā. Turpmāk aiz šīm durvīm jādomā tikai labas domas un var iedomāties vienu vēlēšanos un izlolot, izstaigāt ar viņu kalnu.

Vēlāk ejam kalnā, lejā, kas kalpo kā pirmās dienas iesildīšanās, šķērsojam vēl 2 upes un nonākam pie ceturtās, kurā jāpeldas ar Roraimu fonā, brīnišķīgi skati un brīnišķīgas sajūtas. Šī būšot pēdējā reize Roraima trekā, kad var peldēties/mazgāties. Tālāk ceļš ved lēzeni un konstanti kalnā. Rikardo pamana skaistu čūsku, kuru grib pakaitināt un parādīt mums viņas uzvedību. Mūsu reakcija ir bailīga un Rikardo ļauj čūskai aizslīdēt starp akmeņiem - skaista gara melna ar baltiem un sarkaniem gredzeniem.

Paejam vēl pāris metrus un ierīkojam pirmās dienas nometni. Strauji satumst un tā laikā tiek sabūvētas visas teltis, visi salien pa "mājiņām," kas uzbūvētas mazliet slīpi, kalna nogāzē, lai lietus nesakrātos teltīs. Tumsā gatavojas vakariņas, Pēteris stāsta visiem Konandoila "Zudušās pasaules" saturu. Tad vakariņas - rīsi, vista ar mērci, salāti!!! Ekskluzīvi uz kalna. Pietrūkst tikai rumičeks, kura visu paredzēto apjomu esam izdzēruši jau pirmajā vakarā Sanfranciskā.

Pēc vakariņām seko Haimes stāsti par indiāņiem, par vēsturi, par kalnu. Miega tablete un aijā-žūžū!
 

3.iestarpinājums. Šmigas recepte. (bij' rakstīts angļu mēlē)

Caipirina - (drink from the Brasil)
1/3 of the glass is Cachasa 51 (Pirasirunga)
the rest is lime juice
ice
blend it
part of the peal of the 1 lime
1 big spoon of the sugar
 

20.10.2006. Piektdiena

Indiāņi sāk grabināties jau pirms 6. Mēs abi pamostamies un drīz sāk līt arī rīta lietus. Diezgan ilgi un stipri, bet teltī ir patīkami un pa lodziņu vēroju rosību nometnē. Grupas noskaņojums možs. Ēdam brokastis (omlete ar dārzeņiem un auzu pārslu putra), dzeram kafiju ar cukuru. Pamazām skaidrojas, tūlīt iesim. Šodien gaidāma grūtākā diena - stāvais kāpiens pašā Roraimā, vakariņas ēdīsim jau augšā.

Ro Rai Ma - "visu ūdeņu māte", jo kalns robežojas ar trim valstīm un upes, kas sākas no šī kalna, ietek katras valsts lielākajā upē: Venecuēlā - Orinoko, Brazīlijā - Amazonē, Gvajānā - Eseribo.

Ejam. Kāpjam. Pagaidām salīdzinoši viegli, bet pat baidāmies priecāties, jo zinām, ka pret Kalnu jāizturas ar cieņu. Arī Haime teica, ka kliegšanai un ķiķināšanai nav vietas. Tas gan neattiecas uz Solvitiņu.

Tiekam līdz nometnei ar vienu indiāņu mājiņu ar salmu jumtu. Pusdienlaiks. Fonā stāvā Roraimas siena. Es, Līga, Rutiņa nokāpjam peldēties upē kā Ievas. Sabaidam vienu nesēju un pirms stāvā kāpiena kārtīgi atdzesējamies. Tālāk sākas ārkārtīgi stāva siena un gandrīz četrrāpus viens pēc otra lēnā garā rāpjamies augšā. Kāpiens cauri džungļiem. Nonākam pie pašas sienas. Blakus krīt ūdenskritums. Sasveicināmies ar kalnu, piepildām pudeles un dodamies tālāk. Visu laiku diezgan stāvs un visu laiku Haime saka, ka grūtākais jau aiz muguras. Viņš perfekti izjūt grupu un ik pa brīdim piestāj, tādēļ kopumā sajūta nav grūta, salīdzinoši, piemēram, ar sābļa (?!) ritmu.

Nonākam pie ūdenskrituma, kuram būs jākāpj cauri. Uzvelkam lietus pončo, pārliekam somas un uz priekšu - uz Roraimu! Haime iedod katram arī īpašo vārdu, kas jāatceras kalnā. Atis ir Pote, es Surik. Beigās izrādās, ka Atis ir "mērkaķis", es "zivs, kas dzīvo dziļās akmens spraugās".

Pēc ūdenskrituma, kāpjot augšā pa melniem akmeņu bluķiem, satiekam pirmo kalna iemītnieku - vardīti, kas vēl vecāka par dinozauriem. Rikardo saka, ka 3500 miljonus veca ir Roraima, 80 mlj. vardes, kas sastopamas vēl šodien, 60-70 mlj. dinozauri, kurus mums neizdodas pašiem klātienē satikt.

Tāpat kā Konandoila "Zudušajā pasaulē" kalna plakanā virsma vienmēr tīta mākoņos, kas ļauj nojaust un iedomāties, kādus noslēpumus tas slēpj.

Kāpjam, pūšamies, kāpjam, pūšamies, ģērbjamies, atkal kāpjam un pēkšņi Haime saka: you did it. Esam augšā!!! Lēkājam no akmeņa uz akmeni, no viena jocīgā veidojuma uz otru un alkatīgi fotografējamies.

Tepat arī sagaida "hotelis" - tā ir vieta akmeņu pārkarē, kura sargā teltis no lietus, kas ir Roraimas pastāvīgais iemītnieks. Izrādās, ka visi vienā platformā neietilpstam un 7 no mums pa tumsu, pa akmeņiem ar dažām baterijām uz visiem indiāņa pavadībā dodas uz savu hoteli. Kļūst vēsi, saģērbjam visu, kas ir, arī cimdus un cepures un ejam pa tumšo taku atpakaļ vakariņās, protams, atkal indiāņu portera pavadībā, kas iet bez baterijas, jo visi indiāņi redzot tumsā tāpat. Vakariņas ar 2 ēdieniem bateriju gaismā, brīnišķīgs saulriets un ceļš tumsā atpakaļ uz savu hoteli.
 

21.10.2006. Sestdiena

Pamostos no viegla drebulīša. Vēsums izlīdis caur telti, matracīti, guļammaisu, džemperīti, silto apakšveļu un piezadzies un liek rauties čokurā. Porteris atnes siltu kakao un mēs ceļamies augšā un sākam posties. Šodien dzīvosimies pa Roraimas virsmu, "meklēsim" dinozaurīšus un apskatīsim citus brīnumus uz "mēness virsmas", kas tieši tā izskatās, kā cilvēks ir to iedomājies.

Haime saka, lai noteikti paņemam lielus pončo, jo ik pa brīdim kāds mākonis var mūs apņemt un kārtīgi saliedēt.

Sākumā gājiens atgādina nelielu skautu pārgājienu. Visi viens aiz otra apskatām un, protams, fotografējam dažādus akmeņu veidojumus, kas kaut ko atgādina, piemēram, bruņurupuci, sēni, grūtu sievieti.

Aizejam līdz helikopteru nosēšanās vietai, un Haime liek mums apsēsties aplī, tad apgulties. Guļam zvaigznītē ar kājām uz iekšu, kas savstarpēji saskaras un uzņemam Roraimas enerģiju!
Sāk pilēt, tad līt un turpmāk ik pa brīdim mūs kārtīgi pārbauda stipras lietus šaltis. Rikardo ir pilnīgi slapjš un pārsalis un Haime viņam parāda ceļu uz nometni. Pēc tam bija izrādījies, ka viņš ir klejojis un maldījies veselu stundu.

Tad katedrāles ūdenskritumi, kuros jāiet peldēties un smelties enerģija, bet tā kā esam diezgan nosaluši, tad ielien vīrieši, Solvitiņa, Līga. Nosaucam šo par vīrietiskā spēka ūdenskritumiem, lai attaisnotu savu palikšanu. Tad LOGS! Haime mani tur un caur akmeņu krāvumu uz leju bezdibenī paveras džungļu, ūdenskrituma, debesu skats - logs uz pasauli. Ātri apskatām, jo jāskrien ķert nākošo skati, kamēr vēl nav atnācis mākonis. Uzrāpjamies uz akmens - paveras viss plašums lejā un 100 km tālumā. SKAISTI. Tas jāfotografē atmiņā...

Tad džakuzi. Vīriešiem savi, sievietēm savi. Bijām iedomājušies, ka tie izskatīsies mazliet savādāk, varbūt krāšņāk? Mēs ielienam visas un pēc dažām sekundēm ūdens vairs nemaz neliekas auksts. Zem kājām kristāli, virs galvas debesis ar sauli, mēs uzņemam sievišķo enerģiju.

Tikko izkāpjam ārā, saģērbjamies, uznāk stiprs lietus. Atkal visi ar pončo pārsegušies zābakos pa dubļiem un kalnu straumēm dodamies tālāk.

The Edge - "mala". SKAISTI.

Tad jābrien atpakaļ uz nometni pusdienās, izskatās, ka esam iztērējuši visu laika limitu un vairs nepaspēsim uz alām. Žēl.

Pusdienās zupa!!! Bauda mūsu nosalušajiem un samirkušajiem ķermeņiem.

Pēc tam puse grupas vēl dodas uz Maveriku, augstāko Roraimas virsotni. Atgriežamies līdz ar saulrietu un satumst pāris minūtēs.

Pēc vakariņām Haime solīja stāstus, tomēr viņš ir tik noguris, ka aiziet gulēt. Mēs arī.
 

22.10.2006. Svētdiena

Šonakt atkal palīdz dakterītes miega ripiņa. Lai gan drebulītis izsit cauri, tomēr no rīta sajūta ir - izgulējusies. Atis smejas, mani gaismā ieraugot, un ķer pēc fotoaparāta. Sejas vietā ir apaļš plācenītis ar 3 svītriņām, kur acis un mute un vidū kartupelis. Apmēram tā:

Šodien kakao neviens pie gultas nepienes, atskrien, pasauc brokastīs un žigli liek savākties kāpšanai lejā.

8:10 izejam un pa ļoti stāvu akmeņu krāvumu slidinamies lejā paši brīnīdamies, kā esam varējuši te uzkāpt. Šķērsojam ūdenskritumu un, ejot cauri džungļiem Haime mūs apzīmē, katram uz sejas veidojot savādākas līnijas no sarkanajiem māliem. Arī iztulko iedoto vārdu nozīmi. Edvīns ir ļoti priecīgs par "Jaguāru". Līgai tiek "zaļā inde, ar ko nogalina zivis"(indiāņu izdzīvošana ).
Roraima strauji attālinās, virsmas plakne drīz paliek augšpusē virs mākoņiem un mēs atkal esam lejā siltumā pie pirmās būdiņas ar sienu fonā. Tālāka ar katru nokāpto soli paliek arvien siltāks. Vēsums un drebulis jau ir aizmirsies pāris stundās, gribas nopeldēties.

Šķērsojam vēl divas upes, peldamies un mazgājamies un pie kārtējās nakšņošanas vietas.

Svētku vakariņas kopā ar visiem nesējiem. Zupa un spageti.

Līgas uzruna un paldies - dzeramnauda nesējiem, kas visu turpat notērē pie indiānietes aliņas. Haime saka - viņi ir kā putni, dzīvo tikai šodienai un nauda viņiem labumu nenes, tikai lietas.
Vakarā Haimes stāsti. Izrādās - visgudrākais ir mērkaķis, jaguārs NEKAD neuzvar. Edvīns uzdzerot Meflonīnam (?!) 2 alus gandrīz mirst nost.
 

23.10.2006. Pirmdiena

Uzreiz pēc 5 nometnē tiek sacelta pamatīga jezga. Aiziet tie, kas kopā ar Rikardo pa dienu dosies uz Sentelēnu sūtīt meilus visu vārdā. Pāri visam skan Solvitiņas balss. Kad viņi beidzot aizgājuši, turpinām gulēt. Uzlīst stiprs lietus.

Ceļamies līdz ar spīdošās saules stariem. Silti, patīkami, bet... jūt dibena muskuļus. brokastis. 8.20 izejam pēdējā it kā visvieglākajā gājienā. Es šodien jūtos pavisam salauzta...

Atkal šķērsojam vairākas upes, peldamies un arvien ātrākā riksī skrienam uz priekšu. Mēģinu uzsākt ar Haimi sarunu, vai ir kādas indiāņu teikas par Roraimu, viņš klusē, tad maina tematu un izstāsta par otru tepuju Kukenu (Kukenai), kas nozīmē - "jauns vīrietis, kas metas no kalna pašnāvībā."

Ap 12:30 esam galā. Mēs esam nogājuši Roraimu un kā Haime saka - esam kļuvuši par vienu ģimeni, jo kalns vieno tos, kas veic šo gājienu kopā.

Ričards mūs sagaida, mēs laimīgi sarokojamies un apskaujamies, un tad izrādās, ka viņš mums pretim atbraucis bez nekā - ne auksta alus, ne kolas, ne ruma! - pretēji tam, kā mēs redzam sagaida savus tūristus konkurējošais kantoris Adventure Tours! Ne velti mūsu kantori sauc Adrenaline Tours - to mēs jūtam nepārtraukti.

Aizbraucam atpakaļ uz Sanfrancisku, paēdam gardas pusdienas: auksts alus, cepti kartupelīši, cepta vista un kāpostu salāti. Ričards aizved mūs nopeldēties un gaidām atgriežamies Rikardo ar 3 mūsējiem un rumu! Izstaigājam ciemu ar Haimi, kurš ieved mūs savā veikalā nopirkt augļus un citos ciema suvenīru veikalos. Viņš izskatās un rīkojas kā ciema iedzīvotāju Tēvs, kas rūpējas par dumjiem un nesaprātīgiem bērniem. Sagaidam savējos. Vakariņas. Dejas nacionālā garā ciema kultūras namā - pārģērbti bērni, indiāņu dziesmas un dejas, ciema vecākā capitane uzruna. Latviešu atbildes dziesmas. Traks lietus.

Ruma vakars, atkal  3l pazūd kā nebijuši.
 

24.10.2006. Otrdiena

It kā atpūtas diena. Šodien mums solīti ūdenskritumi un dubļu vannas, bet tā kā laiks ir diezgan lietains, tad ūdens līmenis upēs ir 2-3 x augstāks kā parasti un atkal iecerēto neizdosies realizēt. 4 krāsainās dubļu vannas atkrīt kategoriski. Žēl, biju plānojusi pabaudīt dabisko SPA. Rikardo un Ričards aizved mūs uz ūdenskritumu kaskādēm, kurās sākumā negribīgi, vēlāk ar milzīgu prieku metamies peldēties un masēties. Atis kā puišelis lēkā zem strūklām un turpina kolekcionēt ūdenskritumu bildes. Izložņājam zem ūdenskrituma un esam beidzot visi pamodušies no priekšpusdienā valdījušās apātijas.

Rikardo smejas par mums, ka mēs esot klasiski ruma nākošās dienas produkti, jo no ruma neesot paģiru, bet nākošā diena esot pūcīga!?! ūdenskritumu šaltis pilnīgi atsit vaļā ērcīgumu un atkal esam gatavi piedzīvojumiem.

Nakts autobuss 20:40 aizved mūs no Sentelēnas 900 km atpakaļ uz Bolivāru. Pa nakti 4 x bauda pases, izdzen uz ielas karavīri ar automātiem. Meklējot kontrabandu...
 

25.10.2006. Trešdiena

6:30 iebraucam Bolivārā. Ārkārtīgi aukstajā autobusā grupa ir biezi saģērbusies un pēc teltīm un ķirzaku (vaboļu) moskītu mājiņām arī labi izgulējusies. Rikardo stāsta, kādēļ autobusos esot tik auksts, parasti zem 15^oC:
    1) motora dzesēšanas sistēma ir vienota ar salona dzesēšanu;
    2) neizplatās smakas (purkšķīši);
    3) cilvēki sēžot tik sarāvušies, ka nevienam nav vēlmes kursēt pa autobusu.

Tāds, lūk, īpašnieku biznesa pamatots piegājiens, a tūristi šķendējas...

Mūs sagaida Luīsas (Luiss) saulainā un siltā pilsētā. Sajūtam civilizācijas pieskārienu. Lv lati (!?). Brāļu birojā/mājā noliekam liekās somas, paēdam brokastis un esam gatavi sākt nākošo tūri - Eņģeļu ūdenskritumu!

Atkal ar mazajām CESNĀM (6 v. lidmašīnām) lidojam, pēc 1 st. 15 min. esam KANAIMĀ. Pusdienas un aidā...

Viss jāsapako maisos, jo laivās būs slapjš - brauksim uz augšu upei pa krācēm. Pirmā izklaide - gājiens zem lielā ūdenskrituma. Tas nu gan ir spēcīgi!!! Ejam zem klinšu pārkares pār kuru veļas pusniagāra, jo ūdeņi ir 3 x augstāki nekā parasti. Vietām tie gāžas tumši dzeltenos mutuļos un mūs pārņem asociācija ar trakojošu vētru aiz kuģa borta. Iespaidīgi - šķērsojam 100 m turp un atpakaļ.

Tad 4 km pa sauszemi, traktora palīdzība, atkal pārgājiens pa upi.

Tad apm. 2 stundu brauciens pa upi uz pirmās nometnes vietu. Gāž lietus no augšas, viļņu šļakatas krīt virsū no sāniem, zibens un pērkons un mēs satinušies plastmasas lietus mētelīšos lielā kuriārē ar motoru traucamies augšup pa upi.

Nometnē iekārtojamies hamakos. Vakariņās 2 pudeles ruma un sarunas līdz 12:00, ik pa brīdim piesaucot Alexandro Laimi!
 

26.10.2006. Ceturtdiena

No rīta ap 6:00 pamodina mazo vistveidīgo putnu ķērcieni džungļos, kas pat nedaudz atgādina mērkaķu ālēšanos. Indiāņi sākuši rosīties, nokopj vakardienas dzīru paliekas no galda. Rikardo jau žirgti staigā apkārt smēķēdams. Padzenu viņu nost no mūsu priekšējās hamaku rindas, jo viņš pūš virsū dūmus, bet viņš pēc brīža skrien pie manis ar koku rādīdams uz džungļu pusi: "Re kur 2 skaisti sarkani putni, tie ir skaistākie pasaulē, vai redzi?"

Es nekā neredzu.

"Nu re, re, ātri, viņi aizlidos."

Es nekā neredzu, bet tā gribas "priekšnieku" iepriecināt un es saucu: "Jā, redz kur viņi ir, cik skaisti!" - Rikardo laimīgs.

Tā es vēlāk stāstu Līgai: "Šorīt man parādījās 2 brīnišķīgi putni, bet es viņus neredzēju." Ivars netic, es izstāstīju gadījumu, visi izsmejamies.

Skats no hamakos skaists - fonā redzami tepuji, kas tomēr ik pa brīdim aizklājas ar mākoņiem.

Brokastis. Un atkal 2 stundas stundas laivā pa krācēm uz augšu pa upi. Šodien gan spīd saule un ik pa brīdim vīd tepuji.

Atbraucam uz nometni pie Eņģeļu ūdenskrituma, būsim šeit vienīgie, jo Rikardo grib tikai mums vienīgiem stāstīt savus stāstus.

Gājiens uz ūdenskritumu, apm. 1st., mūs sabaida, ka pēdējās 20 min. ļoti stāvas, a kas mums pēc Roraiamas! Skrienam arvien ātrāk, jo sajūta, ka saule tūlīt pazudīs un ūdenskritums pazudīs mākoņos. Ejam un kāpjam un, pēkšņi, parādās viņš - Eņģelis. Man ļoti patīk!!! Noguļos blakus uz akmens Rikardo un vienkārši vēroju. Kad pašu augšpusīti aizklāj mākonis, tad izskatās, ka pats mākonis ar savu mīksto, vatīgo saturu tiek ierauts kaut kādā mistiskā caurumā zemē. Nereāls skats un jocīgas domas. Šodien ūdenskritums ir ļoti bagāts ar ūdeņiem, parasto 2 straumīšu vietā Rikardo saskaita 12, kas krīt no 979 m augstuma, tad pārvēršas miglas mutulī, tad apakšā atkal pārtop bangojošā upē.

Atgriežoties izpeldamies upē līdz ceļiem, tad pusdienās cālis, tad beidzot brīvais laiks, 1 x pa visām šīm dienām "Ģimene" iekārtojas hamakos nometnē, bet daži sit zoli. Mums ar Olafu ļoti veicas mīlestībā. Ivars spēlē kā velns un, protams, vinnē. Izrādās arī Amerikas latvieši un viņu bērni ļoti labprāt un labi spēlē zoli, lai gan visā pārējā pasaulē šī spēle nav zināma.

Jau tumst. Pulkstenis ir pirms 18:00 un es ar rakstura stingrību sēžu pie šīs kladītes un mēģinu fiksēt notikumu secību. Ir vēl tik daudz interesantu stāstu...

Aizmirsu - no rīta Rikardo atved indiāni no taurepāņu (Taurepani) cilts, kas šobrīd strādā par gidu un ir savulaik ticies ar Laimi! Mēs viņam parādam grāmatu latviski, viņš šo to pastāsta. Piemēram, viņš labi atceras, ka Laime, kad sadzēries vienmēr visiem stāstījis, ka augšā tepujā viņam esot sieviete, kas viņu tur vienmēr gaidot, tur dzīvo un ir kā viņa sieva. Zinot, kāda izskatās tepuju virsma, neviens viņam īsti nav ticējis, bet viņš to stāstījis ļoti konsekventi.

Nometne guļ, mēs četri spēlējam kārtis. Drīz arī vakariņas - zivs (ļoti garda baltā zivs, kuru Rikardo vedis no pilsētas un zem tās paslēpis ruma pudeles, kuras viņam iekšējos pārlidojumos atņemtu), rīsi, cepti kartupeļi, saldajā - auglīši.

Vakars turpinās pie ruma un kolas, vēlāk tikai pie ruma. Nomodā paliek Olafs, Līga un ? Ejot gulēt Olafs pamodina visu hamakos guļošo grupu - lai ar katru individuāli izlamātos (?!), uzspīdinot gaismu un kaut ko nikni stāstot. No rīta viņš neko neatceras...

Rikardo vēlāk man stāsta, ka mēs esot grupa, kas visvairāk un viskvalitatīvāk darot. Viņš pirmo reizi redzot cilvēkus, kas tik labi prot dzert alkoholu.

Vienbrīd izkāpjot no laivas, Rutiņai un man garām paiet Ivars, kas mūsu visu dienām nežūstošās un latviski smirdošās drēbes nosauc par "UPES smaržu" - izteiciens pērle, kas pēc tam tiek skandināts ik mīļu brīdi un iegūst folklorizācijas pazīmes, papildinot to vēl ar "Meža", "Ezera" u.c. smaržām.
 

27.10.2006. Piektdiena

Rikardo mūs uztriec augšā mazā gaismiņā jau pirms 5:00, esot jābrauc atpakaļ, jo laivai būšot jāmainot motors.

Brokastis atkal Laimes pļaviņā, kur mūsu pirmā nometne.

Atpakaļceļā Kanaimas lagūnā izbaudām pludmali ar palmām ūdenī, to pašu, kas uz vāka Lonely Planet.

Pusdienas, neliels apjukums, jo nav skaidrs, kad un kas notiks tālāk.

Atpakaļlidojums cesnās.

Pilsētas pusdiena un vakars. Viesnīca "Valentīna" pēc džungļiem liekas exeleenta!!!

Vakarā svētki ar gaļu, dažādiem dārzeņiem, sieru un Cuba Libre. Man 3 kokteilīši un esmu gatavs; Atis uzdzīvo numuriņā ar Līgu un Olafu, es ielienu gultā un neko nedzirdu, atlūztu na hodu.

Atis indiāņu braucienam somas sakrāmē viens pats, es uzticos, vien nākošā rītā pārjautāju, vai peldkodtīms un siltā apakšveļa ir ielikti.
 

28.10.2006. Sestdiena

Jāceļas 4:30, jāizbrauc 5:00. Ir 5:10 un nav ne vēju, ne autobusa. Līga aiziet uz Edvīnu numuriņu, izrādās pamodina viņus, šie jau pēc 10 min ir ārā!!!, bet autobusa vēl nav... Edvīni turpina pārkrāmēt somas turpat viesnīcas priekšā uz asfalta. Izrādās, mūsu sarunātais sīkais busiņš ir iepriekšējā naktī uz ceļa nozagts, brāļi meklē, ko var, un atrod mums vecu satiksmes autobusiņu. Tajā šoferītis un 2 viņa draugi ielādē lielo tumbu no mājām, lai mēs ceļā varētu klausīties mūziku. Rezultātā autobusā dārd tikai basi un nekvalitatīvā mūzika tiek izslēgta pavisam.
Pēc vairākām stundām atbraucam uz ciematpilsētu, no kuras startēs mūsu laivas tālākam braucienam. Piestājam vietējā Liqueria, kur jāpaņem galvenais proviants, rums un cola. Parunājamies, apspriežamies un tiek nolemts, ka ar 12 litriem Casiqve pietiks, tiek paņemta vēl kola un visi vietējie ar lielām acīm un kā uz brīnumu, skatās uz mūsu iepirktajiem ruma apjomiem. Rikardo jau ir pieradis pie mūsu dzeršanas kvantitātes, viņš uzreiz piekrīt. Pirmajā ekskursijā pirms Roraimas viņš nopirka 2 pudeles ruma, tās pazuda 1. vakarā un kalnā palikām bez ruma.

Uz Eņģeļa tika nopirktas 5 pudeles ruma, kas pazuda 2 vakaros. Šoreiz esam nodrošinājušies nopietnāk, bet nez vai uz 4 naktīm ar to pietiks?..

Laivas nav kārtībā un lai gan mums esot jābrauc pa upi vēl vismaz 9 st., vismaz 2 st. nokasāmies mazajā pilsētiņā.

12:00 izbraucam, visi vienā laivā un mūsu somas un proviants arī.

19:45 esam galā!!! Tikai ar vienu 10 minūšu pieturu. Ar lietus gāzēm un saules svelmi. Ar neskaitāmām kāršu partijām laivā. Ar iesāktām Cuba Librēm un vairāk kā stundu brauciena pa tumsu upē trakā ātrumā.

Vakariņās spagetti a la bolognese, pašu gatavotie dārzeņu salāti. Šodien kopumā izdzertas jau 4 pudeles ruma.

Esam pārsēdējušies un laimīgi par šodienas neiespējamo un neticamo paveikto ekskursijas daļu. Pēc vakariņām ātri dodamies gulēt.
 

29.10.2006. Svētdiena

Lai gan no rīta esot paredzēts celties 5:00, jo šodien ļoti daudz jāpaveic, Rutiņa pamostas pirmā pirms 6:00 un Rikardo saka, ka kaut kas atkal aizkavējas un nekur nevaram steigties. Kamēr paēdam brokastis, kamēr sapakojamies un tiek sameklēti nesēji, plkst. jau rāda 8:20, kad arī izejam: cauri džungļiem augšup, lai apietu ūdenskritumus. Jaunākajām nesējām - indiāņu meitenēm ir tikai 10 gadi, nes arī sievietes stāvoklī un normālam baltajam ir viņu žēl, bet, ja tu viņām neļausi nest un nesamaksāsi naudiņu, tad bēdīgas būs viņas, jo paliks bez iztikas līdzekļiem. Samierināmies ar pastāvošo iekārtu un dodamies ceļā, augšup lejup 2,5 stundas. Pa ceļam satiekam nesēju ģimenīti - kolorītus vietējos, kurus fotografējam kā trakas. Protams, viņiem tas nepatīk, bet jāķer mirklis! Rikardo no viņiem nopērk žāvētu tapīra gaļu, kas sasieta palmu lapās. Un mēs to ēdīsim?

Atkal laiva, 11:30 aiziet pa upi uz augšu. Pusdienās piestājam mazā pludmalītē un plānojam, ka pirms tumsas ap 18:00 jau būsim galā - oriģinālo indiāņu ciemā. Pēc kāda brīža tomēr izrādās, ka:
    - motors par mazu;
    - laivas saturs par smagu;
    - jābrauc vismaz 3 st. ilgāk...

Tātad atkal brauksim pa krācēm pa tumsu. Šovakar nelīst lietus, spīd mēness un tā gaismā laiva pukšķina uz augšu pa upi. Vispārējais noskaņojums labs, laiks ātri paskrien jautrās sarunās un, protams, ar Cola light.

Mēs ar Olafu izrēķinām, ka koka laivelē ir salādēta apm. 1,5 t svara (mēs, indiāņi, barība). Mēs tāpat izrēķinām, ka tad, kad būsim atgriezušies no šī brauciena, būsim veikuši 1000 km laivās pa Orinoko baseina upēm...

Mums ziņo, ka tūlīt būsim galā. Jau izslēdz motoru, krastā vīd gaismiņas un mēs satrauktās piedzīvojumu gaidās iebraucam ostā ar dziesmu "Tumša nakte, zaļa zāle." Uz klusās upes mēness gaismā izklausās skaisti. Tālākais pilnīgs murgs. Kaut kāda mākslīgi uzslieta mājiņa ar 2 indiānīšiem, kas paziņo, ka nekādos ciemos mēs netiksim un labākajā gadījumā pie mums kāds atnāks. Esam vieglā apmulsumā un saprotam, ka tas ir tieši tas, ko varēja sagaidīt.
 

30.10.2006. Pirmdiena

Vēl ir ļoti tumšs, bet kāds briesmīgi krāc, pamodinot pusnometni. Atis izlien no hamaka un konstatē, ka tas ir Rikardo, kurš pa nakti ienācis nojumē, jo lija, un apgūlies uz grīdas uz savas mugursomas. Tiek kustināts Rikardo, tiek kustināta soma, bet krākšana nemitējas... 5:00 uztriec mūs augšā, sadzen laivās un ved, kā kaušanai nolemtas govis, klausīties rīta džungļu skaņās, skatīties dzīvniekus pie upes. Protams, nekā nav - manjana!!!

Nolemjam, ka tikko paēdīsim brokastis, jābrauc atpakaļ uz iepriekšējo nakts mītni brīnišķīgās pludmales krastā. Labāk samierināties ar faktu, ka indiāņu ekspedīcija neizdosies uzreiz, nekā vēl kaut ko gaidīt un cerēt. Rikardo mūs saprot uzreiz, jo Rutiņa viņam ir daudz un konkrēti stāstījusi par mūsu iepriekšējo "suvenīru ciemata" pieredzi Peru un vēlmi redzēt kaut ko autentisku.

Atkal braucam laivā, 3. dienu pēc kārtas. Dibeni nosēdēti sarkani uz koka soliņiem. Ak, paldies Līgai, ka ir kārtis!

Lai gan pa upi uz leju iet ātrāk, ir skaidrs, ka pārgājiens vai tā daļa līdz nometnei būs jāveic tumsā. Visiem tā gribas atpūtu, ka nolemjam šodien "mocīties" līdz galam. Patiesībā mūs neinteresē vairs ne ēšana, ne dzeršana, ne peldēšanās... Ātrāk uz priekšu, ātrāk uz "apsolīto zemi".

Pirms saulrieta esam galā un skriešus pa džungļu taku uz priekšu. Sākumā iet raiti, tad strauji satumst. Rikardo mūs sapulcina visus vienkop un liek iet vienam cieši aiz otra, stāstot par tīģeriem, kas beigās izrādās pumas, ocelotiem, kas no koku augšējiem zariem krītot virsū un tml. Mēs kā apgaismots vilcieniņš virzamies pa slideno mālu un asajiem akmeņiem lēnām uz priekšu. Nosvīduši pilnīgi slapji.

Un beidzot ciems!

Mani (un citus, kā vēlāk izrādās) pārņem pabeigtības un laimes sajūta... Indiāņi izbrīnījušies par jocīgo un vēlo gājēju grupu, kas iesoļo no džungļu puses, lec augšā no kamakiem, izbāžas pa durvīm. Mēs taču arī varam sagādāt viņam priekšnesumu. Bārs ar aukstu alu! Tas nočūkst uz mūsu nokaitētajām mēlēm. Mēs ar Gitu aizskrienam nopeldēties upē. Brīnišķīgi. Fantastiski. Bez vārdiem...

Pie vakariņu galda Pēteris stāsta par leoparda klātbūtni džungļos. Viņš esot 2 x sajutis netālu pazīstamu smaku, kuru viņš atceras, kā leoparda smaku no pirmās reizes Āfrikā. Taču, izrādās, ka tumsā Pēteri 2 x ir apdzinis Edvīns, kuram Haime Roraimā arī bija iedevis Leoparda vārdu...

Tā mums radās stāsts par tīģera blakus esamību nakts džungļu gājienā.

Visi esam un izskatāmies absolūti laimīgi un Rikardo mums apsola nākošo dienu "brīvu no brīvdienām". Tikai sapņu pludmale, mēs, indiāņi un saule.
 

31.10.2006. Otrdiena

Šodien vāļājamies pa kamakiem, guļam cik vien ilgi katram gribas līdz pamazām ap 11 visi sāk līst ārā.

Dienas aktivitātes sākas ar upes smaržas mēģināšanu izmazgāt no drēbēm. Pludmalē koku zaros tiek sakārtas izmazgātās bikses, krekli u.c.

Brokastis ap 12:00. tad smiltis, saule, upe ar mazām elektriskām zivtiņām un neaizmirstams skats. To arī visu dienu fotografēju savās smadzeņu kastītēs.

Šodienas laikā ciema suvenīru veikali un bāri tiek iztukšoti pilnīgi. Rikardo pēc tam atzīmē, ka mēs tieši nesezonas laikā ar savu patēriņu esot labi pacēluši ciema ekonomiku.

Kapibara - vēl viens oriģinālais dzīvnieks, kuru varam aptaustīt tuvumā. Vēlāk kapibara piesienas Līgai un staigā visur pa pēdām, arī peldēties upē. Galu galā dzīvnieks piekakā mūsu pludmalīti.

Vakarā Rikardo ir sarunājis kultūras un svētku ēdienu apmaiņu ar vietējiem, kuri pret mums ļoti labvēlīgi izturas, jo šajos nesezonas apstākļos nodrošinam viņu ģimenes ar iztiku, pērkot un pērkot. Sākumā pa dienu dažus izkrāso kā "mērkaķus" pielipinot arī spalvas un nodemonstrē viņu cilts svētku formu. Atis un Ruta pirmie tiek pie regālijām un tālāk jāskatās, jo ilgāk krāsa turas, jo mazāk greizsirdīgas ir sievas. Smējāmies, smējāmies, bet kad krāsa kārtīgi sakalta to ne ar ko nevarēja dabūt nost un vairākas dienas izkrāsotie staigāja "vienās brūcēs, kas pēc spīdzināšanas pārvilkušās ar krevelēm". Tā mēs atklājām arī viņu sieviešu "sliktās ādas" noslēpumu.

Tad loka šaušana un indes bultiņu pūšana un loka šaušana pa kustīgu mērķi.

Kad satumst, Rikardo un "vectēvs" ir beiguši gatavot svētku maltīti. Mēs katrs paņemam pa bļodai vai traukam un dodamies uz ciema saimes māju ciemos pie pilnīgi oriģināliem indiāņiem pilnīgi autentiskā vidē. Apmainamies ar runām, tad ar ēdieniem. Viņu piedāvātā zivju/pupu vira ar jukas maizi ir tik asa, ka mazliet pagaršojuši, metamies atpakaļ pie saviem cepešiem. Viņu hierarhiskā un strukturālā kārtība nosaka striktus noteikumus, kā visiem jāizvietojas vakara gaitā.

Faktiski gan maltīte, gan pēc maltītes aktivitātes un sēdēšana ir stingri nodalīta pa dzimumiem:
- sievas un meitas vienā telpas pusē;
- vīri un lielāki dēli (t.i. virs 5 g., jo no 12 g. zēns jau kļūst pieaudzis) sēž otrā telpas pusē, smēķē, dzer alu un saka mums runas.

Nodziedam viņiem dziesmu. Protams, saņem vienu pretī. Tā gan vairāk līdzinās džungļu kaķu ņaudēšanai, bet šajā brīdī sajūtam ārkārtīgu prieku, ka esam kopā ar īstiem cilvēkiem īstā vidē un šādi vakari nav tūristu programmās...

Tālāk "uzsildām" kultūras apmaiņas vakara gaisotni ar "Tūdaliņ, tāgadiņ", kuru iemācām dejot arī indiāņiem. Tad seko viņu deja, kuru sāk vīrieši un tikai pēc 3 apļa pievienojas sievietes.

Vakarā ugunskurs pludmalē. Daudz latviešu dziesmu. Armijas puišu atbildes dziesmas. Mana pārģērbšana NBS formā. Rikardo mistiskie stāsti.

Emocionāli ļoti spēcīga diena - kaut kas patiess un īsts.

Ak jā, vēl arī Atis tiek apsveikts vārda dienā un grupa viņam uzdāvina īstu zelta skalojamo, kas no rīta vēl esot bijis slapjš. Atis ir patīkamā šokā.
 

01.11.2006. Trešdiena

Atkal, protams, agrā celšanās un lēnā gara izbraukšana. Šodien jātiek atpakaļ uz Bolivāru, veicot 4. pilno dienu upē. Esam jau nomierinājušies par laika izpratni un zinām, ka ja saka, ka izbrauksim 7-7.15, tad obligāti jāpieskaita klāt vēl tāda konkrēta laika mērvienība kā manjana, kas visu uzreiz noliek savās vietās. Izbraucam starp 8 un 9.

Pa ceļam iegriežamies "vectēva" ciemā. Apskatām obligātās iestādes hospitāli un skolu, kas celtas citā stilā - kantainas un spilgti krāsotas. Apskatām arī iedzīvotāju mājiņas, kas uzceltas no žagariem tos saliekot noteiktā režģī un caurumos ieliekot māla pikas. Mājas ir apaļas ar žāvētu palmu lapu jumtiem. Ieejam suvenīru veikaliņā un atkal izpērkam to tukšu. Indiāņi ļoti priecīgi, mēs arī, man līdzi uz mājām brauc apaļīgais un gudrais skudru lācis.

Vēl pēc kāda laika piestājam ciemā, kur indiāņu vīrieši cītīgi strādāja, gatavojot koka kuriāres. Lai pabeigtu vienu laivu, vajag 6 mēnešus darba un tā maksā apm. 5 mlj bolivāru. Uzliekot jamahas motoru, tas ir izplatītākais transporta līdzeklis Venecuēlas upēs. Mēs pat nesastapām nevienu metāla vai gumijas laivu, vai kādus kuterīšus, tikai lielas un mazas kuriāres ar motoriem. Tā, lūk, sadzīvo gadsimti!

Ap 16:30 esam galā. Pēdējā kilometrā beidzas benzīns un mēs lēni slīdam pa straumei arvien tuvāk tai vietai, kuru redzam un kurā varēsim beidzot kāpt ārā.

Neticami, autobuss jau mūs gaida. Kamēr mēs pa dubļu rampu bradādami, izkraujam mantas, Rikardo vietējā pilsētiņā jau nopircis rumu un kolu. Dakterīte sēž ar Ati autobusa pirmajā rindā un tik ielej, ārā ir 35^oC un grupas kopējais noskaņojums paliek arvien atraisītāks. 4 stundas līdz Bolivārai paiet nemanot un 4l ruma arī pazuduši nemanot...

Vakariņas Bolivārā - brīnišķīgais steiks. Domājam, ka tik labu gaļu neesam ēduši nekad. Visu, kas paliek pāri paņem līdzi, gan jau rītdien autobusā noderēs.

Atim un Līgai garais vakars. Olafam "remontē" ausi vietējā slimnīcā.

Šovakar drīkst nepārkrāmēties, jo turpmāk jāņem līdzi visas somas. Un pārvilkt drēbes jau arī vairs nav vērts, visas ir ieguvušas "upes smaržu" lielākā vai mazākā mērā, jo pašās somās dzīvo upe.
 

02.11.2006. Ceturtdiena

Tiek nolemts izbraukt agri, lai pusdienlaikā jau esam bīčos un varētu izmantot atpūtai veselu pēcpusdienu. Bet, protams, kā parasti iestājas manjana, izbraucam apm. 2 stundas vēlāk, gan labi saēdušies brokastis tajā pašā cafe, kur es pirmo reizi aizmirsu cepurīti un kuri man to caur Rikardo atdeva. Sulas, pīrādziņi, kafijas, saldās maizītes, ūdeņi, saldējums...

Braucam lēnā garā uz ziemeļiem. Ainava paliek arvien līdzenāka un arvien rūpnieciskāka. Pilsētas, naftas stacijas un vadi...

Ap 15.00 esam galā, mazā ciematiņā pie Karību jūras - Močimā (Mochima). Pirmajā brīdī atkal maziņš šoks - pludmaļu nav, mājiņas sabūvētas tieši uz akmeņiem ūdens malā, viss ciet, tūristu nav. Vēlāk visas šīs lietas izrādās kā priekšrocības...

Aizbraucam uz Balto pludmali nopeldēties un saprotam, ka viss ir kārtībā, dabūsim savu "rozīnīti uz kūkas".

Vakariņas.

Vakars mēnesgaismā uz steķiem.
 

03.11.2006. Piektdiena

No rīta obligātā programma:
- delfīni - un viņi tur arī ir!!! Lēkā ap laivu tā, ka gandrīz ar roku var aizsniegt;
- snorkelēšana - man ļoti negribējās pēc Sarkanās jūras pavasarī skatīties uz kaut ko mazāk krāsainu un es tā arī neielīdu. Gitai, Pēterim, Rutai tā bija 1 x;
- tunču zveja - neko, protams, nenoķērām;
- pludmale - ūdens visskaistākajā krāsā, silts, turpat krogs ar oriģinālajiem karību kokteiļiem.

Tā mēs pavadījām atlikušo dienas daļu ar Pine Colada rokā vālājoties siltajā ūdenī, šad tad paguļot smiltīs, iedzerot Cuba Libre, atkal plunkšķinoties pa ūdeni ar Caipirinju un tā līdz saulrietam. Brīnišķīga, Fantastiska slinkā atpūtas diena. Vakarā Atis uzsauc draugiem svētku maltīti ar jūras produktiem un baltvīnu.

Aizmirsu, vēl pa dienu, - ēdām restorāniņā pusdienās zivi. Vēlāk Rikardo uzsauca austeres. Zvejnieks ar tikko sazvejotām austerēm nometies turpat smiltīs, tīrīja vienu pēc otras, uzpilināja laimu un deva mums baudīt. Manas pirmās austeres!, un ļoooti garšoja! Garšas kārpiņām uzreiz būs gatavs etalons, kā šim "ēdienam" jāgaršo turpmāk.

Svētku vakariņas ir mežonīgi garšīgas un to ir ļoti daudz. Kad nonākam līdz pamatēdienam Paeljai neviens vairs nevar norīt ne rīsiņu... Mazliet pabakstamies un pilnus šķīvjus pavārs atkal vāc nost, bēdīgs, ka mums laikam nav garšojis. Bet pat latvieši tiiik daudz ieēst nevar.

Līgas atvadu runa no Rikardo. Latvju cepurīte un karodziņš, dzeltenā drudža grāmatiņa no dakterītes, kurā svinīgi tiek ierakstīts Rikardo vārds un specveltījums dziesma "Tumša nakte".

Atpakaļ pasakoties un apskaujoties izskatās, ka mūsu skolotājam ir miklas acis...

Atis vēl nekad nav atļāvies tik šiku svētku maltīti, uzcienājot savus draugus par 1,2 miljoniem. Garais vakars pilnmēnesī uz steķiem Līgai, Atim, Olafam...

Rīt jeb šonakt jāceļas 3:00!
 

04.11.2006. Sestdiena

Busiņam uz Karakasu jāizbrauc 4:00. Tieši 4:00 atskan spēriens pa mūsu durvīm - ceļaties. Kamēr mēs raujam un grābjam, pārējie sēž un gaida. Dzīvē nekad nevar zināt, kāpēc kaut kas sanāk tieši tā un vai tā nav kāda zīme...

Kad beidzot izbraucam un esam nobraukuši kilometrus 5, busiņu apstādina negadījums uz ceļa - tikko pirms neilga brīža ceļmalā ir apgāzies liels koks un uzkritis taisni šķērsām pāri pašam ceļam un smagajai mašīnai ar Pepsi. Mums piebraucot, melnie trakā steigā stiepa brūnā dzēriena iepakojumus uz visām pusēm.

Rikardo nolemj, ka gaidīt stundām ilgi, kamēr sazāģē un no ceļa novāks koku ir riskanti, jo mums šodien jāpaspēj uz savu Lufthanzas reisu. Nolemjam braukt pa 180 uz otru pusi uz pilsētu 2 km attālumā, kurā ir lidlauks un no kura varētu mēģināt lidot uz Karakasu.

Pirms 7:00 esam Kumonas lidlaukā, bet strādā tikai apkopēja. Jāgaida līdz 8:00, kad atvērsies biroji.

Nolemjam no mašīnas atnest Ata vārda dienas torti, kuru vakar nevarējām pat iekost un šodien paņēmām līdzi brokastīm. Pats jubilārs guļ brāmā (!?) un sūta Edvīnu ar visu torti, kur siev. un vīr. atsevišķi aiz aizslietnīšiem sēž. Pārējie visi sanāk kopā, nodzied dziesmu, nopūš sveci un... apēd torti pa tīro. Izrādījās ļoti garšīga.

Rikardo noorganizē (noskaidro), ka tomēr vienu čarteri mēs varētu nopirkt. Tas maksā papildus S 220 no cilvēka. Nav izvēles, piekrītam jebkam, lai tikai tiktu uz savu Eiropas reisu. Ivars vēl uzdod visādus "muļķīgus" jautājumus. Piemēram, vai lidmašīna nosēdīsies tajā pašā lidlaukā, no kura pēc tam jāizlido! "Protams!" - atbild Rikardo. Visi laimīgi.

Tā lidmašīna, ar kuru mums vajadzēs aizlidot vēl tikai atlidos, it kā 9:45. 10:00 kļūst skaidrs, ka šai valstī viss ir manjana! Rikardo vēl izstāsta jociņus par eiropiešiem un īpaši vāciešiem, kas jūk prātā no šīs neprecizitātes un par kuriem šeit tikai smejas (kvadrāti!?), jo Venecuēlā nav precīza laika un neviens par to arī neuztraucas. Bauda šo mirkli.

Pa to laiku TV rāda, kas notiek Karakasā. Izrādās šodien bija paredzēta opozīcijas demonstrācija. Ielas ir pilnas ar cilvēkiem un armiju. Kāds esot no rīta nošauts. Paldies kokam uz ceļa, jo mēs šitam murgam nekad netiktu laikā uz lidostu.

Beidzot varam kāpt savā 12 vietīgajā lidmašīnītē (ak, paldies dievam, ka mēs esam 12 un ne vairāk!). Tajā mūs sagaida jauns pārsteigums - lidmašīna nedrīkst nolaisties centrālajā laukā, tā "izmetīs" mūs kaut kur ārpilsētā... Tur jau mūs gaidīšot takši, tas maksā vēl papildus S 55 no cilvēka. Mums vienalga, ka tik uz māju. Ivars uzsprāgst. Braucot jau taksī, izmetam Rikardo, apkampjamies un viņš saka, ka viņam ir sajūta, ka mēs drīz tiksimies...

Taksists apsola vēlākais 14:00 būt lidostā, jo ceļi ir brīvi, jo cilvēki ir pilsētas centrā demonstrācijā. 13:30 iebraucam korķī. 14:00 esam korķī. Man sākas "bailes" - gribu paspēt uz savu lidmašīnu. Un pēkšņi 14:20 zīme (lidmašīna). Esmu laimīga! Ļoti ļoti ļoti gribas mājās!
 

05.11.2006 Svētdiena

8:00 esam Frankfurtē.

13:00 esam Rīgā. Pakrūtē kņudina, ir brīnišķīgi atgriezties mājās! Rīga mūs sagaida ar baltu sniega segu un mīnusiem... 

Grupa:
Gita & Pēteris Treiči
Olafs Okonovs (jauniņais)
Līga Priedīte (grupas vadītāja)
Ruta Veisberga
Inese Svilāne (dakterīte)
Edvīns & Zinta (jauniņā) Vēji
Mēs abi
No Rīgas 10
Vēl Solvitiņa un Ivars, tā ka kopumā 12.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

Pirmo reizi publicēts 29.03.2008. Aliens.lv iepriekšējā versijā.