Aliens

Vilnis Strods. Bez lietus pa Austrumprūsiju

Kaļiņingrad – eto gorod dožģei, bļaģei i voinskij častei.
(Netulkojama padomju armijas folklora. Vispār jau tulkojama, taču kaut kā negribas.)

***

Laikam jau gan Godājamajam Lasītājam tas nebūs nekāds jaunums, bet pasaule ir pilna ar dīvainiem ļaudīm. Ko tik tie nepasāk – kāp kalnos, nirst dziļvagās, lec ar gumijām tā, ka pašiem bikses pilnas, un ņemiet vērā – es te uzskaitīju tikai dažus no pašiem nekaitīgākajiem.

Tad, lūk, pie šīs pašas šlakas pieder cilvēki, kas bojā dārgas automašīnas. Nekas sevišķs? Nu nesakiet vis – tie nav cilvēki, kas ar sarūsējušu naglu tumsiņā ievelk trīsburtu kombinācijas ne īpaši labi ieraudzītā kaimiņa limuzīna sānos, bet tās ir viņu pašu mašīnas! Kādēļ viņi to dara? Nu to es Jums tā īsti nevaru atbildēt, taču nu varu diezgan labi pastāstīt tieši kā viņi to dara.

Šie cilvēki daudz un grūši strādā, visādi kombinē, dažs pat kaut ko nospekulē (atcerieties, padomju filmā „Garāža” viens pat apgalvoja, ka tās, tiesa gan – garāžas, dēļ „dzimteni pārdevis!”), lai rezultātā iegādātos traktoru. Varbūt slēptais baura gēns kopumā mierīgā latvieša ģenētiskajā ķēdē aktivizējas vai kā, taču tie nopērk jaudīgu un lielu mašīnu, kas pēc savas vilktspējas patiesi samērojama ar nelielu traktoru. Un viņi to sauc par džīpu...

Un lūk, šādu cilvēku pulciņš nolēmis vilkt uz Kaļiņingradas apgabalu un ar tiem mani kopā savedis Liktenis. Kādā no šiem traktoriem-džīpiem ir atradusies vieta arī man, jo iepriekšējie kandidāti pārdomājuši. Mani ekipāžas biedri Kristīne un Artūrs ir gadījušies tik taktiski, ka manu acīmredzamo „uzastnieka” statusu mīkstina, piešķirot godpilno „otrā stūrmaņa” posteni. Nu tas ir apmēram tāpat kā „Latvijas aizsardzības ministram,” jo armijas jau nemaz nav un pienākumu nekādu, taču gods liels un ārzemju komandējumi!

Ir vēl kāds apstāklis, kas liek man piekrist visai aši – ap 1988.gadu kādu ilgāku laiku, ar īsiem pārtraukumiem, Kaļiņingrada kļuva par manu dzīves vietu. Tas tādēļ, ka tiku iesaukts Lielās un Varenās Padomjzemes bruņotajos spēkos. Kā jau pirmā kursa medicīnas students, loģiski, ka tiku ieskaitīts sakarniekos un tā nokļuvu Pirmajā Gvardes sakarnieku pulkā. Nav loģiski, teiksiet?

– Mierā!!!
– Līdzināties!!!
– Muti cie!!!
– Ir loģiski!!!

Padomju militāristiem (baidos ka tādiem visiem bez tautības) ir sava loģika – ja teica sakarniekos, tad sakarniekos, un viss... Kā tai anekdotē – ja dakteris teica uz morgu, tad uz morgu, nevis uz kaut kādu tur reanimāciju! Pavēles neapspriež, bet gan izpilda!

Tā nu es sava 25 gadu senā sentimenta dēļ iesaistos glauno autiņu laušanas pasākumā, ko organizē kāds man pavisam nezināms Ēriks, kurš laikam pats ir senos gados dienējis kaut kur Kaļiņingradas tuvumā.

26.07.2014., sestdiena.
Satiekamies – Kuršu kāpa – Zeļenogradska – ezers pie Jantarnajas pilsētas – trakais izbrauciens pa pludmali – Baltijska.

Kristīne un Artūrs ir klāt kā pēc pulksteņa. Izbraucam pēc plāna – 5.40. Pa ceļam piebiedrojas Aigara un Ervīna ekipāžas. Aigara autiņš aplīmēts visādām lebelēm, viņš piedalījies Ladogas ezera apbraucienā un laikam ir viens no pašiem īstākajiem mūsu kolektīva mašīnu lauzējiem. Bez tam viņam ir vainu mīkstinošs apstāklis, es pat teiktu – īsts alibi, jo viņš mašīnas spēj ne tikai salauzt, bet arī salabot, pie kam ne tikai savas, bet arī svešas – ir automehāniķis.

Ervīns, savukārt, savu traktoru iegādājis pavisam nesen. Tas ir melns un spīdošs, dzirdu runājam, ka pašā pēdējā momentā tam piemunsterēta kaut kāda „panna,” liekas, ka apukšā, un, man domāt, tā pret kaut ko tur pasargā. Pret ko, nemāku teikt, jo nepiederu pie labprātīgiem mašīnu lauzējiem un nozarē orientējos vāji kā blondīne. Lūk tā – „īstiem mašīnu lauzējiem” katrai mašīnu laušanai ilgi un pamatīgi jāgatavojas, kamēr tādi morāli nenoturīgi subjekti kā es brīvi var izlaisties pa aizmugurējo sēdekli, ironizēt un pēc tam vēl rakstīt apšaubāmas kvalitātes raksteļus...

Eh, labi gan!

Īstā sākuma satikšanās vieta ir pie krodziņa „Rančo” Liepājas šosejas malā. Tas pieder Ērika ģimenei, bet Ēriks ir visas šīs jezgas uzsācējs. Daļa braukt gribētāju te burzās jau no vakarvakara, pasutuši pirtiņā un visādi citādi relaksējušies. Ēriks liek aizpildīt iebraukšanas cedeli Krievijā, piešķir katrai mašīnai rāciju un antenas, kas nodrošinās turpmāko savstarpējo saziņu – mēs esam „ceturtie,” un turpmākajā braucienā nav vairs svarīgi kuri esam pēc kārtas, jo viena alga esam „ceturtie.”

Piešķir arī katram pa krekliņam, kam uz muguras ir brauciena emblēma – „Rīga-Kaliningrad.” Bet vērtīgākais ir tas, ka uz kreisā pupa katram ir vārds, lai nav jākliedz „ei tu garais!” vai „ei tu resnais!”, kas varbūt nebūtu neko lāga, tamdēļ tagad katram uz priekšpuses rakstīts viņa nosaukums. Mans nosaukums ir „Vilnis,” kas lieti noderēs arī tad, ja pats būšu to aizmirsis. Man ir tas gods uztaisīt komandas kopbildi zilajos (vīriešiem) un oranžajos (sieviešiem) komandas kreklos. Nupat rakstot iedomājos, ka arī šāda tipa bilde taču ir tagad tik ļoti populārais „pašiņš,” jo uzlieku uz 10 sekunžu taimeri un lēkšoju pie visiem, lai arī pats iekļūtu kadrā.

Gandrīz 11.00 esam Lietuvas Klaipēdā pie prāmja uz Kuršu kāpu. Ir neliela rindiņa, pa labo joslu brauc iedzīvotāji. Par 45 litiem mūs neliela pārbrauciena rezultātā nogādā uz kāpas. Braucam pa to, Jodkrante, Nida (43 km). Laikam kauna lieta, bet nekad mūžā neesmu bijis Kuršu kāpā. Te nu laikam vietā ir citāts no klasikas: „Jā, dažs jau pa pasauli visādas valodas sagrābstās [pa pasauli izdauzās], tikai to dzimto tā arī nezin’ [bet tepat blakus kaimiņos nav bijis].”

Krievu robeža. Par spīti bažām - visai normāls robežpārejas process un Krievs te tāds saprātīgs. Iepriekš gan tikai noņemtas antenas un paslēptas rācijas, tas krievu robiņus varot darīt nervozus un niknus (Aļaskā vispār esot likums, kas aizliedz ziemā modināt lāci!). Aiz robežas nobraucam 5 km robežzonu, tad kādas 40 minūtes gaidām pārējos. Tikmēr iebrienu mežā un palūkoju vietējo pludmali, tā ir tepat pēc 200 metriem. Saules aplieta un smilšaina, tāpat kā pie mums. Cilvēku maz.

Kā pēdējie robežkontroli iziet Olga un Nikolajs ar savu braucamrīku. Kad viņi sagaidīti, tad braucam ātri, tādēļ krievu menti, kurus pat paši krievi tagad nosaukuši par policistiem, pie Ribačijas ciema nostopē par ātruma pārsniegšanu un labprāt ļaujas no Ervīna korumpēties par 500 rubļiem.

Ierodamies Zeļenogradskā (vācu nosaukums – Kranca, „vainags”), kas atrodas pašā Kuršu kāpas piestiprināšanās vietā Baltijas jūras austreņu krastam. Te piestājam pie lielveikala. Visus fascinē muciņas ar uzrakstu „Kvass” un arī es iegādāju vienu divlitru pudeli nostaļģisku noskaņu kultivēšanai. Veikalā vietējais šņabis ar uzrakstu „Dobra škļanka.”

Šī pilsētiņa bijusi pati pirmā vieta, kur tagadējā Kaļiņingradas apgabala teritorijā, bet senāk senprūšu zemē, apmetušies teitoņu bruņinieki, kuri te necēla vis pili, bet gan krogu. 1769.gadā te nokritis meteorīts, pēcāk dakteris Keselis visiem ieteicis „pastaigas pie jūras,” kā rezultātā 1818.gadā te atvērās pirmais kūrorts Austrumprūsijā. Lieta kļuvusi briesmīgi populāra. Tā tie friči te sauļojušies un peldējušies, līdz ieradās krievs ar tanku un teica – „Vsjo!” Tas arī patiesi bija „viss,” jo dažus gadiņus pēc kara uz Austrumvācijas teritoriju deportēja visus, nu pilnīgi visus vietējos iedzīvotājus. Pēc tam atbraucām mēs.

Šī vietiņa man palikusi atmiņā arī no dienesta laikiem, kad mani ar vienu jauniesaukto čuvašu atsūtīja palīgos vietējam pārvaldniekam. Tas te uzraudzīja vienu no ģenerāļu dāčām, kādu te bija daudz, un viņam uz pieres lieliem burtiem bija rakstīts: "MAN ĻOTI, ĻOTI GARŠO!" Pieres šauruma dēļ neievietojās trešais vārds "ļoti." Brīdi nīgri palūkojies, kā mēs skaldām bērza klucīšus (tas bija mūsu komandējuma iemesls) viņš teica, ka nu jau gana strādāts un jāiet iestiprināties, ko Dieviņš devis. Dieviņš devis bija trīs ledusskapjus: pirmo ar leišu gaļām un desām, otro ar dārzeņiem, bet trešo ar to, kas vīriņam "ĻOTI GARŠO." Ģenerāļiem, redz', nekā netrūka. Dzērājs viņš bija tieši tāds pats kā malkas skaldītājs, izslēdzās nepilnas stundas laikā un mēs ieguvām brīvdienu līdz pat vakaram. Īpaši palicis atmiņā kāds saldūdens dīķis gluži jūras malā ar vardēm. Čuvašs, būdams riktīgs lauku dabas bērns, sāka kurkstēt tā, ka šīs sarāpās uz peldošām kokiem un korī tam atbildēja. Šito skatu neaizmirsīšu nemūžam! Nu, bet atgriezīsimies tagadnē!

Neko daudz te neaizkavējamies un caur Pioņersku dodamies uz turpat netālo Svetlogorsku (vecais vācu nosaukums – Raušena, „jūras skaņa”), kas arī ir kūrorts un tāds kā mūsu Jūrmalas analogs, jo ir pats spicākais apgabala kūrorts. Gide izvadā pa pilsētiņu, pastāsta par kūrortu un parāda visādus niekus – pieminekli nimfai, ūdenstorni un lielu mozaīkā veidotu saules pulksteni 5 metri diametrā. Sajūta kā tādā Polijā vai Lietuvā.

Tauta nobriedusi pusdienām, tādēļ izvietojamies ēdnīcas tipa ēstuvē. Bet kompots!? Jā, jā - še kur arī kompots... Mans draugs un cīņubiedrs Raimis šādas vietas studiju gados sauca par tošņilovkām, tātad – „šķebinātavām,” ar to mūžīgo traukūdens smacinieku un taukainajām alumīnija bļodiņām. Palikusi atmiņā Raimja dzirdētā sasaukšanās frāze no kādas Rīgas šķebinātavas pie Industriālā politehnikuma: „Maņka!!! Po čišče moj – iz ruk viskakivajet!” Taisnības labad (tās pašas – „Platona taisnības,” par ko būs vēlāk vairāk) gan jāsaka ka Svetlogorskas ēdnīciņai nav ne vainas, vienkārši kaut kā iegribējās retrospektīvi pamuldēt bez īpašas jēgas...

Ierodamies Jantarnajas pilsētā, kur, kā jau liecina pats nosaukums, atrodas lielākais un vienīgais rūpnieciskās dzintara ieguves karjers un arī apstrādes rūpnīca pasaulē. Tomēr šodien mums to apmeklējums iet secen, jo esam par vēlu. Tad dodamies tepat uz Kļonovas ezeru (neesmu pārliecināts par pareizo nosaukumu!) nirt. Pa ceļam tādi dīvaini sastrēgumi, kaut kā ļoti daudz ļaužu un auto. Arī niršanai ir jau par vēlu, jo saule iet uz dusu un līdz ar to ezerā nav redzamības. Mani burtiski noved ekstāzē robusts vietējais bāriņš, kas sanaglots no pavisam vienkāršiem dēļiem – nolemju kaut kad tālā nākotnē tādu sanaglot arī sev laukos, mežmalā.

Nu, ja nekā citādi, tad izpeldamies.

Tālākajos plānos ir doma doties uz Baltijsku, kurā jānonāk vēl šodien. Lieta tāda, ka rīt tajā notiek krievu Baltijas Kara flotes svētki un tad pilsēta būs slēgta. Ērika gaišajā galvā izlolota doma patīkamo savienot ar lietderīgo un doties Baltijskas virzienā pa pludmali. Pavandīt smiltis un pajāt autiņus, tā sacīt! Tādam nolūkam Ēriks iesēžas Aigara mašīnā un abi dodas izlūkot ceļus nobraukšanai uz jūru.

Mēs tikām gaidām tādā priežu ieskautā pļaviņā pie jūras. Gaidīšana krietni ievelkas, pa riņķi sāk iet džins, šņabītis un gurķīši. Blakus vietējie krievi arī ierīkojuši nometni, kas pamazām papildinās ar jaunpienācējiem. Atkal izjūtam šejieniešu atšķirīgo mentalitāti no tādā pašā valodā runājošajiem ciltsbrāļiem Moskovijas lielvalstī. Proti, tikai otrās gaidīšanas stundas beigās no vietējās kompānijas atdalās kāds indivīds, kas interesējas, ko mēs te gaidām, kas tādi esam par fruktiem un kāpēc mums tādas brangas mašīnas. Sniegtās atbildes uztver labvēlīgi un ar neviltotu interesi. Analoģiska situācija tālajā un nepieradinātajā „īstajā Krievijā,” manuprāt, zibenīgi attīstītos citā virzienā – žigli tiktu saņemti daudzkārtēji piedāvājumi iedzert, paplosīties, iztirzāt globāli svarīgus jautājumus par tautu draudzību, jobannijiem amerikosiem utt., pēc tam sakauties, izlīgt un noteikti iedzert vēl... Apmēram šāda pasākumu kārtība, kura mazliet var mainīties (kaušanās gan tikai obligāti pēc dzeršanas, nekad ne otrādi!) secībā vai atkārtoties.

Beidzot atgriežas izlūki, ceļš esot noskaidrots un dodamies pa bedrainu ceļu mudžekli uz jūras malu. Pirms nobraukšanas tiek dots rīkojums nolaist riepām gaisu, kas gan tiek pildīts bez pietiekamas svarīguma apziņas, un, iespējams, tieši šis cēlonis kļūst par galveno turpmākajiem notikumiem liedagā. Mani kāds rausta aiz mēles un Kristīnei saku, ka tūdaļ viena no mašīnām nosprāgs un varēsim visi pārējie ar to čakarēties atlikušo nakts daļu. Vairāk man šitā muldēt neļaujiet, ja vajadzīgs – pat iesperiet, lai izsistu mani no IAS (izmainīta apziņas stāvokļa) ar pareģošanas elementiem.

Izbraucam pludmalē, Artūra dampis-zvērs iet uz priekšu kā kentaurs. Aiz mums seko lebelēm aplīmētā Aigara ekipāža. Jau pēc dažām minūtēm notiek pierunātais - „nosprāgst” Elmāra mašīna – tai izšauj radiators un krēslā mēs varam vērot kā tā ietinas tvaika mākonī. Brienam pa smiltīm uz tās pusi apraudzīt un raudzīt kā līdzēt.

Skaidrs, ka autiņš tālāk pats nekāds kustētājs nebūs. Skaidrs, ka būs jāvelk, jautājums tikai kā. Es par šo vispār varu tikai paklusēt.

Iesākumā Artūrs mēģina pavilkt viens, taču tas beidzas tikai ar paša iekārpīšanos smiltīs. Pirmā neveiksme mūs dara domīgus. Kāds kaut kur iet taujāt pēc vilcēja, kāds meklē štropes. Tā kā neko nejēdzu par autiņu šlepēšanu, tad nolemju vismaz kaut kā būt noderīgs un aizeju izlūkot tuvāko ceļu uz iekšzemi. Tas atrodas mazliet Baltijskas virzienā, ir visai labs un taisns kā stīga. Tikai smilšains, pludmale taču. Alternatīvai ceļš, kas atrodas tālāk, ir sliktāks, jo dikti līkumo, tātad arī lielākas vēlreizējas iestigšanas iespējas.

Kad esmu nonācis atpakaļ, te klāt ir jau tāds mazs Suzuki tipa džīpiņš ar tādu jautra paskata čali - Aleksandrs. Tas ir tas, kas mūs no krievu puses sagaida Kaļiņingradā un būs mūsu „vadītājs” vai „vadātājs” – kā nu sanāks. Turpmākajās dienās katru mīļu brīdi viņš izmanto, lai stāstītu par to kā kaut kur ir klīdis, dzēris, tad klīdis piedzēris un dzēris atkal ar tādiem pašiem satiktiem piedzērušiem un klīstošiem. To darot, viņš ievēro „stāstīšanas dažādības principu” kamdēļ nekādi nav apnicīgs, un kā „vadātājs” savai lomai atbilst visai labi. Nu, bet atgriezīsimies jūras malā...

Kamēr esmu klīdis ceļa izlūkos, notikumu vietā saradušies visi, kam nav slinkums – mūsējie, nemūsējie un vēl visi pārējie. Tā kā vietējo kompānijas ar teltīm, autiņiem, suņiem, bērniem un visu pārējo pie jūras sabraukuši kā biezs, tad arī par skatītāju trūkumu nav jābēdājas. Tālākā nakts programma – buksēšana, vilkšana, vilkšana virknē. Vilkšana virknē Aigaram ar Artūru pirmo reizi ar joni izgāžas un liekas, ka pašu spēkiem būs par maz. Otro reizi notiek brīnums – vilcēju virknē ieslēdzas kāds Allahs, Buda vai vienkārši Jupis (nezinu, kas viņiem tur tai Kaļiņingradā galvenais!), līdz Elmāra dampis ar spalviņas vieglumu brīnum līgani un bez rāviena sāk kustēties vilcējiem astītē! Tā tas notiek, kamēr apšvakojusies mašīna dabūta augšā pa krastu (pa manu nolūkoto ceļu!). Otrā dienā, kad mans prāts vairs nav tik naksnīgā misticisma pārņemts, sāku sliekties domāt, ka tas vis nav Jupis (senlatviešu gudrības un caurejas dievība), bet gan Rezonanse - tāda gaisīga dāma no fizmatu katedras.

Tālāk līdz Baltijskai mašīnu velk Kristīne – mīlzīgs bedrainu ceļu līklocis kamēr tiek līdz šosejai vien. Domāju, viņai par to pienākas vai nu Varoņa zelta zvaigzne vai nu arī Darba sarkanā karoga ordenis. Tas atkarībā no tā, vai Kristīnes veikumu Baltijskā atzīs par militāru vai tomēr saimniecisku operāciju. Gribētu tikai piebilst, ka apbalvošanai rītdiena ir pavisam piemērota, jo svētku diena taču, galu galā...

27.07.2014., svētdiena.
Baltijska – flotes parāde – Baltijas kāpa – disene.

Nu jau krietni pēc pusnakts ievelkamies Baltijskas krastmalā, kur pie paša pilsētas simbola - 1813.gadā celtās bākas un kaimiņos ar raķeškreiseri novietojusies viesnīca „Zelta enkurs” (Zolotoj jakorj). „Lai man sarūsējis enkurs pakaļā!” – šai brīdī no sajūsmas būtu kliedzis pieredzējis Baltijas jūras vilks (krieviski tomēr klausās efektīgāk – Ržavij jakorj mņe v žopu!). Pie ieejas iekšpusē izkārts plakāts ar virsrakstu – „Viņus meklē policija,” kurā redzami sievieši un vīrieši, visi ar austrumnieciskiem vārdiem, tātad dusmīgie Kaukāza musulmaņi.

Labi, ka enkuru dupsī mums neviens nekar, bet gan ierāda numuriņus. Es dabūnu vienu vietu trijvietīgā numuriņā, kur paslepus no viesnīcnieces nāk nakšņot arī Elmārs un Ilona, jo viņu numuriņā kaut kā vienas gultas par maz. Ar Elmāru vēl pirms tam mazliet ierijam sīvo zāļu tiesai, jo viņam pirmās dienas noslēgums sanācis tāds kreņķīgs.

Pa nakti gar logu braukā kuģi, pīkstinās un žvadz ar ķēdēm kā tādi veci spoki, laikam gatavojas rītdienas parādei. Tas arī ir iemesls, kamdēļ še esam ieradušies – sagaidāmi Krievijas Kara flotes svētki. Tā kā Baltijska (vācu nosaukums – Pilava) ir ne tikai tālākā krievu rietumu pilsēta, bet arī lielākā kara flotes bāze Baltijas jūrā, tad gaidāmā svētku parāde varētu būt visai atraktīva. 

Ziniet, modināt no rītiem var vis kaut kā – gan ar muhamedāņu kliedzieniem no mineretiem, gan petrolejas pārdevēju bauriem. Reiz Senegālā pat ieslēdza kuģa sirēnu – no tās kaucieniem varētu reanimēties pat nosprādzis bruņurupucis. Taču šeit pavisam negaidot nākas piedzīvot gaužām oriģinālu modināšanas manieri – tieši sešos aiz loga man pie auss atskan apņēmības pilna balss – „Komanda podjom!” Esmu tik sajūsmināts – kā nekā jūrnieka dēls, ka, miegainās acis miegdams un apeņu gumiju plakšķinādams, izsteberēju uz mazā franču balkoniņa paskatīties uz komandas avotu. Protams, dienas notikumiem sācis gatavoties pie loga stāvošais kuģis un tā komanda. Tie, ceru, ir īsti jūrnieki, kas, Borjas Grebenščikova vārdiem runājot, "...bez svārstīšanās nodzers līnijkuģi, un floti neapkaunos!"

Pēc divdesmit minūtēm – „Komanda zavtrakaķ!” No tā secinu, ka rīta rosme uz kuģiem izpaliek. Varbūt tādēļ, ka svētdiena. Starp citu, tiešām interesanti - vai jūrniekiem uz kuģa pāc reglamenta pienākas rīta rosme?

Man komanda zavrtrakaķ tomēr sākas ap 10:00. Viesnīcas ēstuvē es dabūnu kafiju amerikano. Kādreiz man šāds apzīmējums lielai šķīstošās kafijas krūzei ar cukuru un pienu ir licies pagalam smieklīgs, jo pielīdzina to, piemēram, kafijai turku gaumē, it kā tā būtu kā īpaši pagatavojama un senu kafijas tradīciju rezultāts. Pirmo reizi man tādu piedāvāja Jordānijā pie Petras un es patiesi nodomāju, ka melnīgsnējais ēstuves saimnieks smalki joko. Tagad gan zinu, ka pasaule, vismaz šai jautājumā, ir uzbūvēta daudz vienkāršāk. Par to liecina kaut vai tas, ka Neatkarības dienas svinībās amerikāņu vēstniecībā Rīgā viesiem piedāvā „gaļaiņus" (hamburgerus) – amerikāņu nacionālā virtuve, tātad...

Bet atgriezīsimies „Zelta enkurā.” No ēdieniem manu uzticību pilnīgi iekaro omlete ar nosaukumu jaičņica glazuņja, tātad laikam tāda omlete, kas ir „acaina” un bolās uz savu apēdēju. Pārējie jūsmo par rīta putriņu un rokās sadevušies aplītī dzied:

„Labrīt, putra, kur tu biji, vai pa nakti neizliji!"

Nu, vispār jau nedzied gan, un arī aplītī nav sastājušies... Te vainojama mana mūžīgā vēlme visu ko pārspīlēt. „Tomēr dzīvē labāk iet, ja ir zirgs, kas naktī dzied!”

Kad iestiprināšanās galā, dodamies uz parādi, kas taisās krastmalā. Pašā centrā pie Pētera I pieminekļa norobežotā teritorijā vācas blatņiki – visādi medāļaini un formaini personāži, mūs tur bez biļetēm nelaiž un jāiet vien pie tautas, kas vācas tālāk krastmalā. Tauta ir sapucējusies un plūst vēl klāt no visām malām, visi tādi priecīgi satraukti. Krastmalā cilvēku kā biezs, daudz kara jūrnieku formās kā arī līdzjutēji ar dažādiem kara flotes atribūtiem. Un gandrīz nemaz neredz iereibušos, apkārt maisās tikai viens piemāvies tipiņš ar padomju laika jūras kara flotes karogu pār plecu, kurš vienmēr virzas pretēji ļaužu straumei un visus formā tērptos nebeidz vien apsveikt. Bučoties tomēr nelien...

Parāde tiek gaidīta ilgi. Karstums gluži vai bliež no kājām. Tikmēr izmantoju izdevību paklimst riņķī un pamēģināt ieraudzīt ko interesantu. Tuvējais Baltijas Flotes muzejs nez kādēļ tādā dienā ir slēgts. Pamanu interesantu detaļu – tirgotāju kioskā karājas krekliņi ar krievu comandos attēliem, apakšā paraksts „Pieklājīgie ļaudis” (Vežļivije ļuģi). Nedaudz dīvainas izjūtas - Ukrainas sakarā. Šādi un līdzīgi personāži labi baro krievu impēriskās tieksmes...

Sākas kaut kādas izteikti kaismīgas un pacilājošas runas par parādes vadītājiem, pieņēmējiem, organizētājiem un vēl kaut ko. Tad pa vienam tie kuģi nāk gar Baltijskas krastmalu un Krievs rāda ko vien var. Dzejnieka vārdiem tas būtu tā:

"Stobers tinas pulver' dūmos
Visi kaut kur skrien un šaun     
Es ar' zvērigs - lūrej krūmos,                               
Beigās nekas nošauts nau..."

Arī kuģi tinas dažādu krāsu dūmos, šauj raķetes, izsēdina un savāc desantu, un labi tomēr, ka "nekas nošauts nau..." Vienreiz kuģīti sagrābj „pirāti”, kas pat uzvelk mastā Jautro Rodžeru. Ar helikopteriem nomet diversantus pleznās un akvalangos, šauj un sprāgst, kuģītis tiek atgūts. Notiek arī kaut kāda šaušana pa mērķiem ūdenī, taču man no šīs vietas tie nav redzami un šaušanu rezultāti nav saprotami. Vārdu sakot tautai tiek „vīns un izpriecas.”

Pamazām bīdam uz Elizabetes pieminekļa pusi. Nekad, tu Cilvēks, nevari zināt, kas notiks nākamajā brīdī. Un tā! - Notiek vēsturiska tikšanās ar patiesi svarīgu personu nelielas tamborētas desantnieka figūriņas izskatā. Kristīne to būdiņā iegādājas kā kompanjonu savam Krišam – arī tamborētam, taču kaķveidīgajam. Pēc tam bēdājas, ka nav zināms viņa vārds, jo pats viņš priekšā nestādas – iegādāts piekusis un guļošs. Saku, ka tas jau nieks, jo vārds atnāks pats no sevis kaut kādā dabiskā veidā. Tā arī ir – Artūrs uzreiz ieminas, ka tas taču Paļiks!

– Paļiks?
– Nu ja, Paļiks!
– Kas tas tāds?
– Nu Paļiks! Saīsināti no – „Apolinārijs!”

Jūs taču esat pazīstami ar krievu paražu saīsināt vārdus? Izcilākais šedevrs un "krievu noslēpumainās dvēseles" piemērs ir tas, kā no vārda „Aleksandrs” var iegūt „Šuriku.” Nekad to neesmu sapratis un daudzie skaidrojumi mani nav pārliecinājuši. Bet nu te – Paļiks/Apolinārijs, situācija diezgan skaidra.

Pēc brīža mums nākas lasīt viņa desantnieka apliecībā, ka Paļiks pilnā vārdā ir Apolinārijs Igorovičs Osipovs. Tad mums sāk likties, ka viņa tēvs Igors Osipovs ir II ranga kapteinis un patreiz vada kuģu parādi, ko, savukārt, pieņem kaut kāds vēl lielāks čiekurs, kura dēliņš piešvilpies krāc nākamā kioskā.

Nākamam kioskam, drošs paliek nedrošs, apmetam līkumu. Kuģi šaun.

Ejam Elizabetes pieminekļa virzienā. Dzeram kvasu un alu. Šai karstumā tas atkal izsauc dzīvības enerģiju ba, ci, ki un šņur cirkulāciju, un visas tās beigu beigās noved pie homeostāzes atjaunošanās.

Kristīne liek mums ar Arturu taisīt „pašiņus.” Un vēl viņa man liek šī patiesā stāstījuma harmoniskajā plūdumā iepīt teicienu: „Nu ko Tu te tielējies kā tāda nebučota lauku skolotāja!” – tikai vīriešu dzimtē, jo par mani – laikam esmu kaut kur tielējies? Sižetā to iepīt nekā neizdodas, bet aprakstā neiekļaut arī dūšas nav, jo nepaklausības gadījumā mani nekur līdzi vairs neņems. Pie tam teiciens riktīgi labs, tādēļ tāda mākslinieciska atkāpe...

Tālāk ir atrakciju parks, kurā ar lielu sajūsmu nopērkam biļetes uz Kratīkli. Kratīklim, tāpat kā man, arī ir nosaukums - TAGADA. Tā ir liela un apaļa vanna ar margām, kurās ieķerties. Apsēdies uzlasu krievu naudiņas, kas plaši izbirušas pa beņķi un ieberu tās mugurējā bikšu kabatā pie eiriņas un centiņiem un uzskatu, ka esmu baigi veiklais. Ieguvums – 2 rubļi un 40 kapiķi. Pie tam man uzspīdējusi ne tikai materiāla veiksme, bet arī... nu tāda... cita veiksme, jo blakus apsēžas pagalam smuks un pagalam pliks sievišķis ar lieliem cičiem.

Krateklis ir pamatīgs. Kaklā iekārtais fotoaparāts tā vien mēģina man iebliezt pa zobiem, bet sprandā esošais implants grasās izskrūvēties! Tā es nemaz neatceros, kur palika tas smukais sievišķis. Arī ar naudu pagalam čābiski – Baltijskas krateklis izkratījis ne tikai to, ko esmu savācis uz beņķiem, bet arī to, ar ko es atnācis pats. Tā man kabatā atlicis tikai viens rubčiks un daži eirocenti. Vo kā šeit pareizi nostādīta štelle!

Tagad Austrumu forts, kuru tā arī neatrodam, bet ieklīstam parkā. Tur piepūstu gaisa balonu miriādes, plakāti, mūzika. Uļica Ļeņina mūs noved pie pašas centrālās Baltijskas citadeles. To apsargā karavīri, riņķī ūdens kanāls, iekšā mūs nelaiž. Vispār jau šī XVII gs. cietokšņa apmeklējums ir iespējams, bet tad iepriekš jāpiesakās uz plānveida ekskursiju Baltijas flotes muzejā. Nu tajā, kas patlaban ir ciet!

Pusdienas viesnīcā. Pēc tām Ēriks savācis mūs krastmalā pie reidā stāvošā kuģa un filozofē par tālākām laika pavadīšanas iespējām. Labākā no versijām ir pārcelties uz netālu esošo Baltijas jeb Vislas kāpu. Ja Kuršu kāpu krievi dala ar leišiem, tad šo te – ar poļiem, pie tam sausais gals atrodas poļu pusē. Citkārt dikti slepena un slēgta, taču pēdējā laikā arī apmeklējama civļiem, īpaši jau flotes svētkos.

Pāri ceļ lielais prāmis, taču, ja netīk gaidīt, tad par vienu eiru pārcels pāri nelieli jestri kuterīši, popmūzikai dārdot.

Piestātnē jau tanī pusē mūsu meitenes aizskrien fotografēties ar krievu flotes kursantu vadu buktētās biksēs un baltās blūzēs. Tā gan, jo kur gan vēl ar kaut ko tādu var kopā sastindzināt mirkli!

Mūs sagaida ūsains un bārdains vecis džīpā, kas būs še mūsu vadātājs. Kā pirmos mums aizved pie nelielas pašgājēju lielgabalu kolonnas SAU (samohodnaja artiļerijskaja uzstanovka), kas šāvusi parādes laikā. Šīs kaujas mašīnas esot ņēmušas dalību veselos trijos karos – divos Čečenijas karos un vēl kaut kādā. Rāpjamies uz tiem, bildējamies. Vienas tādas iekšienē pilns ar saļarku.

Pēc tam tiekam novesti uz vācu Rietumu forta drupām. Tas celts no sarkaniem ķieģeļiem ar skaistām arkotām velvēm, kā senlaiku teitoņu cietokšņi. Jūrā uz Baltijskas pusi vēl varenu viļņlaužu atliekas. Viss pabrucis un riktīgi piedrazots. Komunikācijas šahta starp stāviem līdz pusei pilna ar atkritumiem. „Krievi piedirsuši,” – šahtā lūkodamies fatālistiski rezumē viens no mūsu grupas dalībniekiem.

Aiz viņa šahtā ielūkojas Olga, un, manāmi sapīkusi par saviem tautiešiem adresēto graujošo spriedumu, zem deguna nomurmina: „Nav te nekādi krievi neko piedirsuši!” Nu, lūk - Platonis esot teicis, ka „patiesība dārgāka par visu!” Varbūt arī tas nemaz nebija Platonis, bet gan Karlsons... Lai nu kā, bet zem faktu smaguma sagumis, esmu spiests piezīmēt, ka šai konkrētajā defekācijas aktā vainojami tieši krievi. Baltijska un tās apkārtne citiem potenciālajiem „piekakātājiem” bija slēgta līdz pat 1995.gada septembrim. Tā ka, Šlesers... tpū,tu! - atvainojiet... krievi, kurš gan cits!

Uz salas ir arī divi feini veikaliņi, pie tam viens atrodas pilnīgas nekurienes vidū. Aiz tā sākas vācu hidroplānu aerodroma komplekss, tā teritorija nekādi Jums neliktos par mazu esam. Lieli lidmašīnu angāri. Vietas, kur hidroplāni no seklā limāna vilkti krastā. Nostaigājamies pa to gluži līki tā, ka bārdainais vīrs meitenes atpakaļ ved džipā kā malku. Ūdens gan līcī pie krasta tik netīrs, ka nepeldamies.

Atpakaļ pārcēlāji kā vienmēr ir līmenī – sākam braukt ar „muzika nas sbļižala, muzika našei tainoj stala...” un beidzam ar Dr.Albāna „Its mai laif.” Tā mēs ar vējiņu pāri kanālam atgriežamies uz kontinenta.

Bet, savukārt, mūsu dzīve ir tāda, ka notiek dzertiņš viesnīcas 43.numuriņā. No tuvākā pārtikas veikala tiek izcelti padaudz šampanieši. Fonā televizors ar jaunākajām ziņām no Ukrainas Putinonkuļa gaumē, jo citu še vienkārši nav.

Svētku diena arī pienācīgi jānoslēdz. Kristīne gan sagurusi, pie tam viņai jāgana Krišs ar Paļiku, pie kam pēdējais attapies un sācis bujanēt. Zvana arī viņa tēvs un bažīgi apjautājas par atvases pašsajūtu.

Mēs ar Artūru ejam nopeldēties uz pašu tālāko pilsētiņas stūri pie Elizabetes pieminekļa. Taiviet tiek peldināti arī zirgi. Arī pati ķeizariene visā tajā noskatās jāšus.

Disene notiek tajā pat atrakciju parkā, kurā dienā kratījāmies. Interesanti, ka vienā jautājumā man absolūti nav bijusi taisnība – ne tikai neredz masveidā piemāvušos flotes svētku apsvinētājus, kā man bij’ domāt, bet tādus neredz vispār! Tas ir patiesi dīvaini, mums gan tādi noteikti būtu!

28.07.2014., pirmdiena.
Baltijska – Kaļiņingrada.

Diena sākas ar dramatisku ziņu – Krišs kopā ar savu druganu Paļiku galīgi nogājuši no ceļa. Ar kliedzieniem „Za roģinu!” un „Za Staļ..., t’pū tu, „Za Putina!” abi nomaukuši no galda uz ģīmja. Kristīne pagalam uztraukusies...

Brokastis. Atkal uz mani bolas omlete glazuņja. Pie hoteļa izejas mani sagaida tie paši plakātiskie mameluki, kurus policija meklē un vēl nav atradusi. Es viņu vietā noteikti tualetēs būtu paskatījies, jo pie reizes, ja atrod, ļoti ērta vieta nomočīšanai...

Šodien ceļš uz Kaļiņingradu. 2005.gadā „vecā Kēniga” nosvinējusi 750.jubileju. Arī Elmāram mašīna sarunāta treilēt uz Kaļiņingradu, kur to sariktēšot. Tomēr viņš dodas ceļā atsevišķi no mums.

Pēc neilga brauciena nonākam pilsētā, kurā tiku pavadījis pusotru gadu savas dzīves. Mašīnas novietojam pie viesnīcas „Kaliningrad,” un pēc neilga laiciņa klāt ir Ērika sarunāts mikriņš ar gidi.

Protams, kā pirmo apmeklējam Kēnigsbergas katedrāli pilsētas centrā uz saliņas, aiz kuras kopā satek Vecā un Jaunā Pregoļas. Mana dienesta laikā 80.gadu beigās baznīca gulēja drupās, kuru malā kautrīgi bija atzīmēts izcilā filozofa Imanuela Kanta kaps. Nu viss saposts un jaunuzcelts. Informatīvais plakāts vēsta, ka tieši tagad ir kaut kāda apaļa gadadiena kopš briesmīgā aviācijas uzlidojuma, kas katedrāli arī nopostījis. Izrādās, ka tā bijusi Rietumnieku aviācija un šis uzlidojums bijis pats tālākais uz austreņiem, ko tie II Pasaules kara laikā veikuši.

Gide kā tāda kārtīga sava amata pārstāve ļurina kā pieradusi – šitā usaģba celta tad un tad, bet šitā savukārt bijusi aptiekāram. Riktīgi karsts un mēs nīkstam ārā.

Izvadā mūs arī pa pilsētas vārtiem – daži tādi vēl ir saglabājušies. Apmeklējam Brandenburgas vārtus un Frīdlandes vārtus, kuros ierīkots muzejs, te rāda melnbaltu filmu ar veciem pastkaršu attēliem. Fridrihsburgas vārti – iespējams tomēr, ka Rosgārtena vārti (precīzi neesmu piefiksējis) - tajos uzņemta arī epizode mūsu „Vella kalpiem.”

Kā beigu izklaide – pēc mūsu vēlēšanās tiekam novesti uz vienu no fortiem. Lieta tāda, ka vācieši XIX gs. beigās savu Kēnigsbergu nostiprinājuši pa perimetru iekārtojot veselus 12 cietokšņus – fortus un vēl 5 maziņus. Šī aizsardzības sistēma bijusi tik nopietna, ka tā dēvēta par nocietinātāko Vācijas impērijas pilsētu. Pašlaik daļa no tiem atrodas krievu armijas pārziņā, bet citi ir brīvi pieejami. Dienesta laikā vienā no tādiem – 9.fortā "Dona" sargājām iekonservēto armijas autotehniku. Tad arī to mazliet papētījām un iespēju robežās gāzām visādus podus.

Mūs aizved uz fortu Nr.3, jo tas esot visinteresantākais un tam ir nosaukums – „Ķēniņš Frīdrihs III.” Tā nu izložņājam gaiteņus, galerijas, pagalmus un kazarmu istabas. Tiekam novesti pa pazemes eju zem ārējā aizsarggrāvja. Šur tur mazliet jāuzmanās, jo ir vietas, kurās var iegāzties. Viens visai interesants objekts ir tāds tā kā dzots, tā kā novērošanas postenis ar horizontālu lūramspraugu starp divām masīvām metāla plāksnēm – faktiski neievainojama pozīcija! Uz jautājumu, kamdēļ tās metāla plāksnes nav nofenderētas, gide atbild – „Par lielu!” Te nu ne jau bez pārākuma balsī norādu, ka viņu vietējie zagļi nav līmenī, mūsējie tādas nofenderētu tik un tā!

Palicis mazliet brīvā laika, mūs izlaiž Kaļiņingradas centrā. Es kopā ar Olgu un Nikolaju iesprūku restorānā „KhMEL” (kaut kāda abreviatūra no krievu vārda, kas nozīmē „apīņus” vai arī „skurbumu”), kur izdzeru krūzīti vecā labā krievu kvasa. Tad saprotu, ka šī ir vienīgā izdevība aizšmaukt uz savu dienesta vietu – palikušas vien pusotras stundas! Tādēļ laižos ceļā...

No visas tā laika ģeogrāfijas atminu vien, ka mana kara daļa atrodas kaut kur netālu no kinoteātra „Roģina”. No tiem laikiem atceros anekdoti par gruzīnu, kuram tramvajā aiz muguras esošais krievs visu laiku uzstājīgi vaicā: „U rodini vihoģiš?”

Jau no gides esmu sapratis, ka man vajadzīgs Baltijskas rajons. Iztaujātie uz ielas norāda man autobusu ar numuru 3. Sasodītais autobuss kustas ļoti lēni, jo visumā ne pārāk lielajai Kēnigsbergai raksturīgi neadekvāti satiksmes sastrēgumi. Pēc vietējo domām tas esot dēļ nejēdzīgas satiksmes plānošanas.

Tikai ar grūtībām atceros ceļu. Tomēr kā eju, tā aizeju un sirds salēcas, kad nelielo privātmāju rindas galā ieraugu 3 stāvu augsto vēl vāciešu celto Pirmā bataljona ēku. Sajūtas dīvainas, galu galā tas bijis pirms gadsimta ceturkšņa. Piesardzīgi pabildēju KPP (kontroļno propusknoj punkt), kur pa vārtu spraugu redzama KIA vieglā automašīna. Kā vēlāk izrādās, virs bīdāmo vārtu augšējās malas labi redzams tieši manas istabas logs. Laiks steidzina, apstaigāju riņķī. Viena no pēdējām ēkām ar aizsistiem logiem, šajā ēkā es kā duhs (lūdzu nejaukt ar īstiem Garu pasaules pārstāvjiem!) piedalījos svarīgā 9.rotas delegācijā, kas no 3.bataljona kaut kādas tur rotas iemainīja mauku pret televizoru. Oficiālo delegāciju vadīja dembelis Striguns, mēs ar Maskavas žīdiņu Šuriku stiepām televizoru...

Tālākajā stūrī kara daļas balsinātā mūra siena apraujas – tālāk malkas šķūnīši un vairākas tirgus būdiņas ar hļebu, kolgotkām un cigaretēm. Interesanti, ka mana kara daļa atrodas Komunistiskajā ielā (Uļ. Kommunisķičeskaja). Un interesanti, ka krieviem šis nosaukums nekādu dvēseles harmoniju neizjauc, jo Komunistiskajā ielā pavisam labi var darboties sīkkapitālistiskas bodītes ar savtīgu un pavisam nemarksistisku mērķi – iesist profitu. Tā jau gan ir – bez kapitāla pietiekamas uzkrāšanas arī nekāds komunisms nesanāks!

Atpakaļ jāķer taksis, jo laika maz. Taksists gadās armēnis no pašas Ararata ielejas, taču, par spīti vairākiem Armēnijas apmeklējumiem pagātnē, neko vairāk par barevdzes! nespēju atminēties. Lingvistiskā idiotija, tā sacīt! Tas nekas, ir gadījies runāt ar birmieti un dusmoties, ka tas neko nesaprot! Tikai nākamajā dienā atceros, ka viss, ko viņam teicu, bija skaidrā igauņu valodā... Visas šīs epizodes saistās ar nepietiekamu operatīvo atmiņu, jo 1968.gada modeļiem, kāds esmu es, mūslaiku sparīgajai informācijas apritei tā izrādījusies par vāju...

Ierodos tikšanās vietā pie viesnīcas laicīgi un vēl paspēju tikt pie līdznesamas kebaba porcijas vietējā ēstuvē.

Vakarā nakšņojam teltīs pie ezera. Piekraste kā parasti piesvaidīta ar atkritumiem, tomēr ar vairākiem mēģinājumiem atrodam daudzmaz ciešamu vietiņu. Tad nu lēni izbaudām nesteidzīgas vakariņas, pastiprinātas ar grādīgo un regulētas ar atsvaidzinošām peldēm ezerā.

29.07.2014., otrdiena.
Brandenburgas pils – Baļgas pils - Mamonova

No rīta mošanās.

Divas pilis – Brandenburgas un Baļgas pilis.

Brandenburgas pils tāda visai necila. Drupas nelielā pakalnā. Mazliet papļauts bet vispār pamests un tukšs. Neliels apstaigas riņķis, pāris bilžu un jāslāj tik prom.

Toties Baļgas pils gan atstāj iespaidu. Gan tas, ka pie tās piekļūšana ir pa tādu pasakainu un aizaugušu meža ceļu, pa kādu varējuši pastaigāties paši brāļi Grimmi, gan arī tādēļ, ka tā atrodas pašā jūras krastā un šis tas no tās ir vēl arī saglabājies. Krastmalā atklājas kas pavisam dīvains, daļa akmeņu (precīzāk – uzejam trīs tādus!) sadalīti ar apmēram 20 cm garu urbju palīdzību. Vai viduslaiku vāciešiem bija tādi paņēmieni? Tomēr nē. Izrādās 1771.gadā paši vācieši pilsdrupas izmantojuši par būvakmeņu ieguves vietu Pilavas pils (tagadējā Baltijska) būvei. Tad jau arī urbuši un skaldījuši...

Tad dodamies uz Mamonovu. Manā dienesta laikā to uzskatīja par izcili riebīgu dienēšanas vietu, jo te bāzējās tanku daļas. Tādās dienēja augumā mazie Padomijas aziāti un dienests starp tiem eiropeīdiem nebija neko zaļš. Tolaik man gan negadījās pilsētiņu apmeklēt, tādēļ nezinu kāda tā bijusi tad. Toties tagad, man par nelielu pārsteigumu, Mamonova izrādās itin jauka pilsētiņa. Olga saka, ka te esot pat piemineklis Baltijas šprotei. Apmetamies viesnīcā „Pie tilta,” kas patiesi pie tilta arī atrodas. Uzēdam pa karbonādei un atkal esam gatavi „darbam un aizsardzībai.”

Vai zināt ar ko kvalitatīva autiņu laušana atšķiras no nekvalitatīvas? At kvalificētiem lauzējiem!

Dienas kārtībā džīpošanās karjerā. Aleksandrs pa pļavām un krūmājiem mūs noved uz pamestu smilšu karjeru, ko viņējais autoklubs izmanto savu mašīnu kvalitatīvai laušanai. Viņš pats ar savu mazo Suzuku tipa džīpīti nepamana bedri, kā rezultātā ar labo priekšējo riteni tajā iebrauc, sasveras un labu brīdi zvārojas, nevarēdams izšķirties vai likties uz jumta (tas būtu pavisam kvalitatīvi!), jebšu tomēr normāli atpakaļ uz riteņiem. Viņa draugs šai vietējai nestabilitātei dara galu, pagrūzdams to nekvalitatīvajā virzienā – atpakaļ uz riteņiem.

Tikmēr redzu, ka mūsu sievieši Olga un Kristīne kavlitatīvā laušanā ne nieka neatpaliek no vīriem. Augšā, lejā, pa krūmiem un smiltiņām...

Pēc tam brauciens pa pludmali. Tad lūk, šādas fīčas Latvijā nav, un glaunu mašīnu lauzējiem jādodas tieši uz Kaļiņingradu. Šeit gan eksistē 5000 rubļu sods par tādu piekrastes braukšanu, bet liekas gan, ka nevienu tādejādi nevajā. Vai gan citādi katru vakaru visa jūras piekraste būtu pilna ar vietējo mašīnām?

Brauciens sanāk labs, ar peldēšanos, akmeņu cilāšanu. Par labu vēlāk to atzīst pat izlepusī Ervīna ekipāža. Vienuviet, laužot kaut kādu bomi, atklājas savvaļas bišu pūznis, kas dažam labam no mums liek paskraidīt un palēkāt. Ir taču zināms, ka no tām „bitēm nekas nevar būt zināms.”

Bez tam Aleksandrs nodemonstrē kādu šiem novadiem ļoti raksturīgu īpašību. Ar kājas purngalu tikai mazliet paspārdot smiltāju, redzama top kaut kāda ādas ļocka. Tā izrādās vācu bruņuķiveres odere no pēdējā kara laikiem. Visa apkārtne esot burtiski piebāzta ar visneiedomākajām kara atliekām, laikam tepat blakus jūras malā arī bijis kāds friču tehnikas sakopojums, kam tālāk vairs nav bijis kur braukt un tas ticis krievu sašauts un sabumbots.

Vispār jau par šo tematu var stāstīt bezgalīgi. Piemēram, kādam vietējam varasiestādes nomaļā vietā piešķīrušas zemes gabaliņu mazdārziņam. Liekas, priecīgs notikums – „savs stūrītis, savs gabaliņš zemes.” Tomēr visu kaifu bojājis fakts, ka pašā gabaliņa centrā atrodies vācu betona bunkurs. Tā nu šis saka, lai dodot citu – normālu, bet devēji atbild lai ņemot šo pašu vai arī nedabūšot nekādu. Neko darīt, laimīgais īpašnieks samierinās un nospriež, ka galu galā bunkurs tīri labi varētu kalpot par pagrabu. To iztīrot negaidīti noskaidrojas, ka tajā atrodas ... nospertā Dzintara istaba! Noticējāt? Nu labi, labi... Bet tomēr – tur atrodas elektrības rozete ar visu elektrību. Pie tam tā tur atrodas par spīti tam, ka nekur apkārtnē elektrības nav, un nemaz nesolās būt. Tā nu laimīgais bunkura īpašnieks tagad, ceru, dzīvo cepuri kuldams, īpaši jau tādēļ, ka neviens (Karalauči-energo?) par lietoto elektrību rēķinu arī nepiestāda.

Mājās atbraukusī Kristīne kaut kur tīmekļa dziļumos izrakusi stāstu, ka 60.gadu vidū vienā pļavā pie Kaļiningradas sadzinuši govslopus. Zem to svara pļava iebrukusi un atklājusies pazemes rūpnīca ar ieeļļotām gatavībā esošām virpām un frēzēm.

Vēl man stāstīja... Eh, ko nu! Tāpat Jūs man neticēsiet!

Novirzoties no piekrastes maršruta mūsu „mašīnu lauzēji” paperas pa pāris dubļu lāmām, kas līdz šim vēl nav gadījies. Tad tiek izmēģinātas visādas auto iespējas, un turpat vai visiem sanāk diezgan labi. Varbūt, ka es tagad atļaušos muļķību, bet Ēriks Ervīnam rāda kaut kādu šūpošanos ar automātisko ātrumkārbu pa dubļaino zampu. Man liekas, ka kaut kāda gudrība tanī ir...

Vakarā Mamonova, viesnīca „Pie tilta.” Drope ar Elmāra piedalīšanos, kurš pēcpusdienā ieradies ar saķīlētu autiņu. Labošanas laikā dzīvojis servisa īpašnieka mājā. Saimniece visā nopietnībā interesējusies kādas fašistiskas jaunatnes organizācijas mums Latvijā esot. Ievērojiet – nevis „vai esot?”, bet gan „kādas esot?”

Pa nakti baigais pērkons.
 

30.07.2014., trešdiena.
Mamonova – Piķidorožnoje – Domnava – Mazūras slūžas – Kaļiņingradas apvedceļš – Kļonovas ezers

Esmu viens pret vienu dzēris ar Elmāru, kas komplekcijas ziņā ir par mani krietni pārāks. Tādēļ domāju, ka pamodīšos miris. Tomēr pieceļos, paspēju izmest nelielu likumu pa pilsētiņu un pat nonāku brokastīs.

Šķiršanās Piķidorožnoje. Mūs pamet lebelēm aplīmētais Aigara autiņš. Savstarpēju spēku pārgrupēšanas rezultātā mani pārliek mašīnā pie Egijas un Ervīna. Dienaskārtībā došanās austreņu virzienā.

Pa ceļam apskatāma raķešu bāze. Lielum liels angārs, tāds gruntīgs, pieķeru sevi pie domas, ka gribu tādu laukos, labi tajā varētu glabāt kartupeļus. Kamēr es to vēl nejaucu nost promvešanai, te var izvietot Maximu ar septiņiem iksiem.

Domnavas baznīca. Pakalna virsotnē, aiznaglotiem logiem. Vispār pēc vietējām vācu laiku baznīcām, kā krievi tās sauc – par kirhēm, var redzēt, ka tagadējiem apgabala saimniekiem viņas nav nepieciešamas un to ir krietni par daudz. Dažkārt tās pārtaisītas par pareizticīgajām, taču arī šai funkcijai visu to ir par daudz.

Nu man atmiņā nāk dienesta laikā redzētais Kijevas ielā, netālu no manas karadaļas. Mēs labi atceramies, ka arī „ateistiskajā” Latvijā visādi ir izrīkojušies ar baznīcām – tajās bijuši zirgu staļļi un kolhoza minerālmēslu noliktavas. Tomēr Kaļiņingradas toreizējie saimnieki bija aizdomājušies stipri tālāk – tie baznīcā bija ietīkojuši ... boksa zāli! Nekas šausmīgs? Bet iedomājieties, kā pie baznīcas sijām sakārti lieli un mazi boksamaisi. Iedomājieties kā visādiem joptvaimaķiem skanot, drūma paskata plecīgi vīri ar zemām pierēm un sasvīdušās maikās tos dauza. Publikas apraksts ir pareizs. Neaizmirsīsim, ka tas ir 1988.gads – kooperatīvu un organizētās noziedzības uzvaras gājiena laiks. Puiši baznīcas boksa zālē kā reizi bija no tām aprindām. Palūkoju kartē – tagad tai vietā stāv rakstīts – Kirha „Ponart”. Žēl, bet laika trūkuma dēļ nenocilpoju līdz tai un nevaru pateikt vai „sporta klubs” vēl darbojas.

Nākošais objekts - Abvēra skola. Te vācieši gatavojuši savus „štirlicus.” Kopumā tagad te pilnīga pamestība. Pastaigājam pa mežu. Aizaugušajā mežā bunkuri, iegruvušas ejas. Aleksandrs saka, ka apkārtnei ir dusmīgs mežsargs. Par to briesmīgo mežsargu Aleksandrs citē kādu izrakstu no kara laika no Baltkrievijas (mežsarga iepriekšējā darbavieta) partizāņu dienasgāmatas:

– Pirmdiena. Atnāca vācieši un izdzina mūs no meža.
– Otrdiena. Mēs niknā cīņā izdzinām vāciešus no meža.
– Trešdiena. Vācieši atnāca lielākā skaitā un niknā cīņā mūs izdzina no meža.
– Ceturtdiena. Mēs apvienojāmies ar partizāņiem no kaimiņu meža un niknā cīņā padzinām vāciešus no meža.
– Piektdiena. Atnāca pavisam daudz vāciešu un niknā cīņā mūs izdzina no meža.
– Sestdiena. Tikko bijām savākušies lai nikni šautos ar vāciešiem, tā atnāca pagalam nokaitināts mežsargs un mūs ar visiem vāciešem iztrenca no meža.

Tā, lūk. Šis pats mežsargs esot piekodinājis, ka, ja redzēšot te kādus žipčikus ar metāla detektoriem, tad kājas no pakaļas tiem izraušot.

Drupas – Mazūras slūžas. Savulaik vācieši šī ūdens ceļa ierīkošanā ieguldījuši milzīgu darbu, taču „uzvarētājiem” tāds šķitis lieks un nevajadzīgs. Interesi par to izrāda vien tūristi. Celtne patiesi gigantiska un butu pelnījusi, ka par to uzraksta vairāk, taču neko lāga lasījis par to neesmu.

Atceļā vēlreiz nobraucam gar tiltu, ko savulaik vācieši pacēluši, bet krievi nav pratuši nolaist. Tā nu tas stāv nu jau turpat 70 gadu. Pa abām pusēm uzbūvēti jauni ceļi ar jauniem tiltiem. Viens no tiem ir pavisam liels – Kaļiņingradas apvedceļš.

Paēdam kafejnīcā pie pagrieziena. Feini, garšīgi un nav dārgi. Sajūsminamies par ēdienkartes pēdējo lapu, kurā nodrukāts cenrādis par sasistiem un sabojātiem traukiem. Pirmo reizi es ar tādu sastapos Krimas Bahčisarajā, un toreiz uzjautrinājāmies nenormāli. Nu, pēc otrā tāda gadījuma būs vien jāsāk domāt, ka tā ir savdabīga kultūras tradīcija postpadomju kultūrtelpā.

Jantarnojē nonākam vakarā, ierīkojam nometni pie ezera iepretim niršanas klubam ar dievīgo bāriņu.

Pārrunas par brauciena gaitu. Ēriks ar krievu kompanjoniem tincina mūs par iespaidiem. Visumā sabiedrība ir apmierināta, pat ļoti – tikai Ervīns pārstāv sabiedrības kritisko spārnu, un viņa kritika ir vienkārši iznīcinoša. Bez tam sabiedrība ir visai vienisprātis, ka ceļā uz Baltijsku pa pludmali visiem priekšgalā pietrūcis Vadoņa – Ērika.

31.07.2014., ceturtdiena.
Jantarnaja – Saļska – Zeļenogorska – robeža – Nida – Rīga.

Ēdam pie ezera. Niršana atkal izpaliek, jo diena ir apmākusies. Tā gadās... Tāpat, rādās, izpaliks arī dienas gājiens cauri purvam uz lidmašīnu. Tā ir kaut kāda krievu kara laika transporta lidmašīna, kas nokritusi tajā purvā un guļ. Mēs viņu nemodināsim. Žēl... Ak jā, svarīgi ir tas, ka tāda tipa lidmašīnas ir bijušas lielākās pasaulē.

Toties beidzot nonākam dzintara rūpnīcā un karjerā. Mūs izlaiž cauri prohodnajai, kurā sēž „vīri melnā,” kas stipri atgādina zonas apsardzi. Rūpnīcas teritorijā noliedz filmēt un fotografēt. Teritorijā arī nekā tāda iemūžināma nav, bet muzejs gan visai labs. Tajā priecīga tante mums visu ko stāsta.

Uzzinu, piemēram, ka dzintars ir veselus 60 miljonus gadu vecs. Uzzinu, ka par dzintaru naivuļiem mēģina iesučīt kaut kādus cietus sveķus no Kolumbijas. Tikmēr Krišs ar Paļiku – abi pohaini, fotografējas lielā troņa krēslā ar dzintara inkrustācijām.

Vienviet izlikta Krievijas karte no dažādas nokrāsas dzintariem. Zīmīgi, ka attiecīgi izveidota un pievienota jau arī Krima. Uz mēles tā vien niez jautājums, vai tikai rūpnīcas direktora rakstāmgalda atvilknē nav sagatavotas arī tādas maziņas trīs Baltijas valstis, kuras pēc vajadzības žigli var „pievienot” Krievijas dzintara kartei. Tāda ērta puzle, tā sacīt...

Tagad mājupceļš, kas mūs ved pa apgabala ziemeļu piekrasti.

Donskoje – Ēriks pa rāciju saka, ka te ir 90% militāristu.

Redzu, ka kartē tuvojas Saļska. Miestiņš kā jau miestiņš, tomēr man mieru nedod neliela piezīme ceļvedī par tur esošo akmeni. Kaut kādu iemeslu dēļ daļa vēsturnieku to uzlūkojot par vienīgo saglabājušos senprūšu elku tēlu Kaļiņingradas apgabalā. Iegriežam no štrāses virzienā uz Saļsku. Mazliet taujājam, līdz esam Saļskas centrā pie vietējās kirhas drupām, kur šīs akmens glīši apgrāpstīts, gozējas pie kādas no dzīvojamajām mājelēm. 

Maziņš un neizteiksmīgs, iekalts krusts, kalpojis kā robežakmens starp kaut kādām bīskapu zemēm. Klāt tante, kas te dzīvo, „akmenīti” rūpīgi kopj un dikti stāsta kā cīnas par labāku dzīvi un kultūras pieminekļu saglabāšanu pret vietējo pašvaldību.

Nu nekas, kā sacītu ēzelītis Īā – „Labi, ka vismaz lietus nelija!”

Zeļenogradskā pie tā paša lielveikala dzeram kvasu.

Leišu robeža. Garlaikojamies, ēdam un fotografējam uzmācīgas lapsas, kas diedelē ko ēdamu. No turienes laižam apakaļ pa Kuršu kāpu leišu virzienā. Nu ir īstais brīdis veltīt kādu uzmanību šai mežainajai smilšu strēlei, kurai turpceļā mēs tik necienīgi nepievērsām uzmanību. Galu galā par šo mazo zemes strēlīti bijis stāvā sajūsmā pat pieredzējušais vācu ceļotājs Aleksandrs Humbolts.

Pirmie iedzīvotāji šeit bijuši tā saucamās auklas keramikas kultūras pārstāvji, bet mūsu kurši, no kuriem kāpa dabūjusi arī patreizējo nosaukumu, te ienākuši tikai XV-XVI gs. mijā, kad tā vairījušies no Livonijas ordeņa spaidiem. Pa kāpu tais laikos gājis ceļš un tādēļ vāci te sacēluši veselu rindu mūra piļu - Rositenas pils pie mūsdienu Ribačijes ciema, Pilkopenas pils pie tagadējā Morskoje ciema (aizputinājušas smiltis) kā arī dažas citas. Laika trūkuma dēļ nav bijusi iespēja palūkot cik daudz no tām atlicis. Uz ZA no Zarkavas (tagad Ļesnaja) var uziet 2 m dziļu kanālu, kas izrakts cauri kāpai vēl vikingu laikos.

Kuršu kāpa šaurākajā vietā ir tikai 400 m plata, te ir arī augstākā kāpa Eiropā - Efa kāpa,  nosaukta par godu šejienes dabaspētniekam Francim Efam, te pirmo reizi pasaulē ierīkota ornitoloģiskā stacija. 

Ēdam Nidā. Te tādas īsti zemnieciskas pusdienas vietējā krogā. Pie pārceltuves neliels pārsteigums – rinda vairāku stundu garumā. Tā nekad neesot bijis, bet tas tādēļ, ka viens no diviem prāmjiem aizņemts nevis ar mašīnu, bet kaut kādu betona bluķu pārvadāšanu. Mēļo, ka leiši nolēmuši tiltu celt.

Mājās tikai pēc pusnakts. Vsjo!

Post scriptum. Pašā apraksta sākumā armijas folklorā minēts, ka Kaļiņingrada ir lietus pilsēta. Tad lūk - tas nav taisnība. Par parējo domājiet paši. Ā! - bez tam autors arī atgādina, ka jebkura sakritība ar reāliem notikumiem un personām ir pilnīga nejaušība.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.