Aliens

Māris Bērziņš. Nosauļoto cilvēku zemē

Etiopijas nosaukumu – "nosauļoto cilvēku zeme" – pirmo reizi minējuši grieķi astotajā gadu simtenī pirms mūsu ēras. Savukārt tās eiropeiskais nosaukums Abesīnija radies no semītiskā habašat ksabašat, kas apzīmē biedriskumu. Turklāt Etiopija ir vienīgā valsts Āfrikas kontinentā, kas nav bijusi pakļauta eiropiešu kolonizācijai. Mūsu ēras ceturtajā gadsimtā Etiopija kļuva par otru kristīgo valsti pasaulē pēc Armēnijas.

Etiopijas dienvidrietumos, tālu projām no visiem ceļiem un apdzīvotajām vietām, atrodas Omo upes ieleja, kurā dzīvo vairāk nekā 20 etniskās grupas. Populārākās no tām ir murši (Mursi), hamari (Hamar), arbori (Arbore), bannas (Banna), kari (Karo), dasaneči (Dassanech), surmi (Surma). Omo upe sāk savu tecējumu Centrāletiopijas kalnos, bet ieplūst Turkana jeb Rūdolfa ezerā pie pašas Kenijas robežas. Dažas ciltis šajā reģionā ienākušas no Āfrikas rietumiem jau ļoti senos laikos, bet citas no Nīlas krastiem. Omo upes ieleja ir kā savdabīgs brīvdabas muzejs, kurā sakoncentrējies vislielākais cilšu skaits pasaulē. Šo cilšu paražas, ģērbšanās stils un tikumi nav mainījušies jau gadu simtiem ilgi. Galvenā to nodarbošanās ir zemkopība un lopkopība. Omo upes ielejas dienviddaļu dēvē arī par "saindēto paradīzi." Lai gan dabas ainavas šeit ir jaukas, tomēr klimats ir pārlieku karsts un sauss, lai būtu labvēlīgs veselīgai dzīvei un ilgam mūžam. Lielākajās ciltīs cilvēku skaits sasniedz 20–30 tūkstošus, savukārt mazākajās – tikai pāris tūktošus.

Vietējās ciltis joprojām karo par zemi, ganībām, lopu ganāmpulkiem, kā arī sievietēm. Kari šeit ir sena tradīcija un notiek jau paaudzēm ilgi. Lielākās cīņas sākas pēc lietus sezonas, kad upēs pazeminās ūdens līmenis un to krastos atbrīvojas jaunas auglīgas zemes. Lai arī platības nav sevišķi lielas, vīri tik un tā grib par tām cīnīties. Lopus zog pat veseliem ganāmpulkiem. Arī sieviešu nolaupīšanas notiekot vēl šobaltdien.

Dzīve šeit nav vienkārša, pastāvīgi jāuztraucas par to, vai būs raža vai nebūs, par gaidāmo sausumu, par lopu ganāmpulkiem, kā vispār izdzīvot. Ja runa ir par zemes gabaliem pie upes, tad karš ir neizbēgams. Agrāko laiku galvenais medību ierocis – šķēps – gandrīz ir izzudis, tā vietu tagad ieņēmis mums visiem labi pazīstamais Kalašņikova automāts. Jau gadus piecpadsmit kaimiņvalsts Sudānas tirgoņi apgādā cilšu medniekus un kareivjus ar šiem ieročiem. Cena par vienu "kalašņikovu" ir apmēram četras vai piecas govis, bet viena patrona maksā apmēram divus amerikāņu dolārus.

Tā kā Omo ieleja atrodas tālu no Etiopijas galvaspilsētas Adisabebas, apmēram 800 kilometrus, tad valdība neizrāda nekādu interesi par to, kas notiek šajā reģionā. Kārtīgu ceļu uz šejieni nav, vien mālains un smilšains savannas ceļš, kuru šķērso daudzu upju gultnes. Lietus laikā šeit nokļūt nav iespējams, jo upes pārplūst un ceļi pārvēršas par mālainu un neizbraucamu dubļu putru.

Taču pēdējos gados civilizācija ienāk arī šajā apvidū. Bērni var mācīties skolā. Dažas ciltis saņem dotācijas no valsts un labdarības organizācijām. Uzmanību izrāda arī tūristi, kurus pievelk šo cilšu eksotika. Kur pieprasījums – tur arī piedāvājums. Ciltis ļoti labi apguvušas mākslu, kā no tūristiem iekasēt naudu. Pēdējos gados vietējie tūristiem savus ķermeņus izrāda un rituālus demonstrē par samaksu. Gribi fotografēt – maksā. Ja kādu no viņiem nofotografēsi un nesamaksāsi, rezultāts var būt neprognozējams. Īpaši uzbāzīgi ir muršu cilts pārstāvji. Viņi visu laiku baksta tūristus un rausta aiz rokas, par visu varu cenšoties, lai viņus fotografē. Cena 2 birras (ap 15 santīmiem) par vienu foto, ja tiek fotografēts viens cilvēks. Ja kadrā būs vairāki, katrs pieprasīs 2 birras. Ja tā ir sieviete ar bērnu, tad foto var sarunāt par 3 birrām, piebilstot, ka bērns taču ir vēl tikai puse no cilvēka. Muršu pašapziņa augusi vai arī Omo ieleju skārusi inflācija, jo tagad viņi pieprasot jau 5 birras par fotogrāfiju. Murši ir tā uztrenējušies, ka spēj nekļūdīgi saskaitīt fotokameras slēdža klikšķus. Sadomāju un pārbaudīju, kameru iestatīju sērijveida uzņemšanas režīmā, kad ar vienu slēdža nospiedienu var uzņemt divus un vairāk kadrus. Muršu reakcija bija momentāna un nekļūdīga – maksā divkārtīgi.

Ķermenis – vizītkarte

Ģērbšanas vai, pareizāk sakot, neģērbšanās stils šīm ciltīm savā ziņā ir ļoti savdabīgs un unikāls. Šejienieši cenšas visu attēlot uz sava ķermeņa – ko tu vari izdarīt, no kurienes tu esi un kāds ir tavs stāvoklis ciltī. Zīmējumi un krāsojumi ar krītu uz ķermeņa veidoti, lai pretiniekam radītu bailes. Uzzīmējot krāsainus punktus un līnijas uz rokām un kājām, bērni sapņo kļūt nenoķerami un spēcīgi kā leopardi. Ķermenis tiek izdaiļots visos iespējamos veidos, to krāsojot ar dažādas krāsas māliem, ādu padarot "skaistāku" ar rētām un skrambām. Rētas iegūst, iegriežot ādā ar nazi vai žileti, tādējādi veidojot savdabīgus ornamentus. Šim nolūkam bieži vien nākas izdarīt vairākus desmitus iegriezumu. Āda tiek piepacelta ar kādu ērkšķi vai adatu un izdarīts iegriezums. Piemēram, šādi var izveidot dekoratīvu jostu apkārt gurniem. Lai iegūtu labāku un pamanāmāku ornamentu, rētās ieber pelnus, veidojot reljefainus saaugumus pēc sadzīšanas. Ir arī īpašas rētas, kas iegūtas ar rīkstes palīdzību.

Savukārt dažādas krāsas mālus izšķīdina ūdenī, un uz ķermeņa ar pirkstu galiem tiek uzvilktas dažādas līnijas, punkti, raksti un ornamenti. Šādi izrotā arī ķermeņa pašas intīmākās daļas. Piemēram, ar akmens palīdzību padauzot niedres stiebru un to iemērcot izšķīdināto mālu maisījumā, uz ķermeņa iespējams uzzīmēt savdabīgus ziedu ornamentus, neizmantojot nekādas mākslinieku otas. Mākslas darbs gan saglabājas tikai līdz pirmajiem lietiem vai peldēšanās reizei. Arī galva tiek izrotāta, iepinot matos zarus, patronu čaulītes, pudeļu korķus un citas bieži vien neiedomājamas lietas. Arī lūpas un ausis tiek caurdurtas, lai tajās iekarinātu visu iespējamo. To visu dara, lai labi un stilīgi izskatītos, izrādītos savu ciltsbiedru priekšā, kā arī iebiedētu kaimiņu ciltis. Būtībā ķermenis šīm ciltīm ir vienīgais veids, kā sevi parādīt, jo mašīnu, datoru un citu mūsdienu civilizācijas sasniegumu šeit nav. Dzīve Āfrikas savannā norit vienmuļi, tāpēc ikviens vēlas sevi kaut kā apliecināt, izskatīties pievilcīgi un apbrīnojami. Viss palicis nemainīgs jau simtiem gadu. Ķermenis šiem cilvēkiem – tā ir savdabīga vizītkarte. Šajā ziņā šo cilšu izdoma un asprātība ir apbrīnojama un nepārspējama. Ķermeņa dekorēšanai tiek izmantoti dažādi augi, augļi, lapas – viss, ko vien iespējams šeit atrast. Bagātākie izmanto govju, kazu, leopardu un citu dzīvnieku ādas, mežacūku zobus, ilkņus, dažādas sprādzes, riņķus, aproces, māla podus un daudz citu lietu. Piemēram, leoparda āda, mežacūku ilkņi ir apliecinājums par drosmi medībās, kā arī veids, kā ienaidniekā izraisīt bailes.

Laikam jau visus tomēr pārspēj muršu un surmas cilšu sievietes, kuras neilgi pirms kāzām izdara iegriezumu apakšējā lūpā un, ievietojot tajā īpašu māla vai koka disku – debi, izstiepj to. Savukārt hamaru sievietes nēsā ar gliemežvākiem izrotātas aitu ādas, ap kaklu apliek lielākus metāla riņķus, bet ap apakšstilbiem, rokām un kājām mazākus riņķus. Vīriešiem tās ir drošsirdības, bet sievietēm – skaistuma zīmes.

Šeit viss notiek pilnīgi pretēji Rietumu pasaulei, kur cīnās par gludu ādu bez krunciņām un veic plastiskās operācijas. Šeit valda pavisam pretējs uzskats – gludu ādu šīs ciltis uzskata gandrīz vai par apvainojumu. Ja tev nav rētu – tu neesi neko sasniedzis. Katrs mednieks, kurš nomedījis kādu zvēru vai putnu, kaujinieks, kurš nogalinājis ienaidnieku, vīrietis apņēmis sievu – pirmkārt, ķeras pie naža, lai "atzīmētu" savus sasniegumus un rakstītu savdabīgu vēsturi uz ķermeņa. Rētas ne tikai simbolizē notikumus un sasniegumus katra dzīvē, bet arī norāda uz vecuma pārmaiņām, jauniešiem kļūstot par vīriešiem, meitenēm par sievietēm. Par pamatu izmanto dažādas dabas un iežu krāsvielas – baltu, dzeltenu, sarkanu. Bieži vien visu ķermeni iesmērē ar pelēkiem pelniem, lai atbaidītu kukaiņus. Šajā rajonā ir daudz cecemušu. Man arī kāds pārītis iekoda, bet, paldies Dievam, miega slimība tā arī neuznāca.

Daudzsievība

Arboru un dasaneču ciltīs ir pieļaujama daudzsievība. Arboru cilts ciematā pēc būdu novietojuma iespējams noteikt, kurā būdā dzīvo kura sieva. Pirmās sievas būda vienmēr atrodas pa labi no vīra būdas, bet otrās – pa kreisi. Ja sievu starpā pastāv simpātijas vienai pret otru, tad būdas būvē nelielā attālumā un sievas viena otrai izpalīdz. Pretējā gadījumā otrai sievai labāk celt būdu drošā attālumā no pirmās sievas būdas. Pēc tradīcijas, šajās ciltīs vīrs nereti iekausta savas sievas. Ja vīrs pret abām sievām izturas labi, tad tās dzīvo katra savā būdā. Savukārt, ja viņš tās sit, tad abas sievas, baidoties no vīra, apvienojas un dzīvo kopā vienā būdā.

Turpretī, ja vīrs sit tikai vienu sievu, tad šī sieva kļūst dusmīga uz otru sievu, un viņu starpā sākas nesaskaņas un plūkšanās. Ja arboru sieviete teic, ka vīrs viņu sit vairāk nekā otru sievu, tad ikvienam ciematā tiks jautāts, vai tā ir taisnība. Ja patiešām tā ir, tad pārējie viņa vecuma ciema vīrieši novico vīru pašu.

Ja kādai sievai nevar būt bērnu, tad vīrs var precēt citu sievu. Pati neauglīgā sieva izsaka vīram piedāvājumu, lai tas nesēž būdā, bet iet un prec citu sievieti. Vīrs tad arī dodas meklēt citu, lai viņu apprecētu. Otrā sieva pēc tam pārnāk dzīvot pie vīra un rada viņam pēcnācējus. Taču viņas dzemdētie bērni nepiederēs viņai pašai, bet gan neauglīgajai pirmajai sievai. Kad otrā sieva – bērna māte – beidz barot bērnu ar krūti, tad bērns tiek nodots pirmajai sievai, kura saka otrajai: "Ej un dzemdē atkal!"

Arboru dzīvē notiek dažādi rituāli. Pirmajai sievai noteikti jāpiedalās ikvienā no tiem. Piemēram, mesbi rituāla laikā tiek vākti ziedojumi vai veikta upurēšana mirušo senču gariem. Tad tieši pirmā sieva ir tā, kura gatavo tabaku vai maizi. Ja vīrs nolemj nokaut šim pasākumam kazu, tad viņš izņem kazai aknas un sagriež tās gabalos. Pirmais gabals paliek viņam pašam, bet nākamais tiek dots pirmajai sievai, un tikai pēc tam viņš iedod gabalu arī otrajai sievai. Turklāt, ja pirmā sieva ir mirusi, tad kazu šim rituālam nedrīkst nokaut.

Runājot par kazām, pastāv arī šāds ticējums: ja kaza uzrāpjas uz mājas jumta vai padzeras upes ūdeni no laivas, tad tā noteikti jānogalina, citādi būšot nelaime.

Sievietes un vecums

Dasaneču ciltī ir tradīcija: ja kāds vēršas pie sievietes, uzrunājot viņu par "veco sievieti", tad to pieņem kā pagodinājumu un cieņu. Parasti par vecām uzskata sievietes, kuras vairs nevar radīt pēcnācējus. Bet ir arī sievietes, kuras tā neuzskata. Ja viņas nosauc par vecām, tad viņas atbild: "Kura tad te ir veca! Man vēl joprojām ir mīļākais! Kā var sacīt, ka es esmu veca!"
Kad sieviete kļūst vecāka un vairs nevar radīt bērnus, tad viņa kļūst lepna un sāk staigāt ar augsti paceltu galvu. Viņa saka: "Tagad es esmu veca, un tāda es gribēju būt!"

Savukārt bannu ciltī saka: "Viņa ir kļuvusi veca! Viņai ir beigušās menstruācijas. Ļauj tagad viņai izpildīt bērniem veltītus rituālus!" Šīs sievietes veic rituālus, piemēram, veltītus dēla sievai, lai tā kļūtu grūta. Turpmāk viņu vairs nesauc vārdā, bet uzrunā – "vecā sieviete".

Sieviešu apgraizīšana

Hamaru un dasaneču ciltīs pastāv tradīcija – sieviešu apgraizīšana. Parasti jaunas meitenes neapgraiza. Sievieti apgraiza, kad viņa kļūst līgava. Kaut gan dasaneču ciltī sievietēm apgraizīšanu veic jebkurā vecumā. Pēc šīs procedūras sieviete paliek mājās divus mēnešus. Lai gan apgraizīšanas procedūra notiek joprojām, pēdējā laikā tai ir tendence samazināties. Jaunās sievietes mēģina atsacīties no šīs tradīcijas, bet vecās tomēr grib turpināt un uzstāj: "Tev tas ir jādara. Ja tu esi meitene, tev jāgrib to darīt, jo tādas ir mūsu tradīcijas. Tava vecmāmiņa, tava māte, ikviena to ir izdarījusi. Ja tu to neizdarīsi, tad būsi ļoti nelaimīga." Tām sievietēm, kuras apgraizīšanu nav veikušas, ir jāatstāj ciemats. Dasaneču ciltī, ja vairākas meitenes ir sasniegušas "apgraizīšanas vecumu", notiek tāds kā kopīgs apgraizīšanas rituāls. Apgraizīšanas laikā mātes pietur savas meitas, un tā, kamēr visām procedūra izpildīta. Ja meitene nav apgraizīta līdz precībām, tad apgraizīšana notiek uzreiz pēc pirmā bērna piedzimšanas. Dasaneči uzskata, ka tad apgraizīt ir pat labāk, jo sieviete dzemdējot tāpat cieš lielas sāpes, tā sakot, labāk visu pie vienas reizes. Tomēr, ja sieviete nav apgraizīta, tad pārējie var viņu apvainot un nosaukt par savvaļas dzīvnieku. Klitoru uzskata par kaut ko līdzīgu kā vīrietim, tāpēc, kļūstot sievietei, tas ir jānogriež. Ja dasaneči vēlas kādu aizvainot, tad viņi saka: "Tu esi klitors!"

Muršu cilts

Muršu cilts dzīvo pie Sudānas robežas. 1960.gadā šis rajons tika pasludināts par dabas parku, bet tagad šeit atrodas divi nacionālie parki – Mago un Omo. Mago parka teritorijā dzīvo apmēram septiņi tūkstoši muršu. Viņu sievietes kļuvušas par modelēm, pateicoties īpašam māla vai koka diskam – debi, ko ieliek iegrieztajā apakšlūpā. Disku ievieto apakšlūpā, meitenēm sasniedzot pusaudža vecumu vai neilgi pirms kāzām. Lai disks labāk turētos, nākas šķirties arī no abiem apakšējiem priekšzobiem – tos vienkārši izsit ar šķēpu vai akmeni. Protams, ka ne par kādu lokālo narkozi šeit nevar būt ne runas. Laiku pa laikam iepriekšējo disku nomaina ar lielāka izmēra disku, lai lūpu izstieptu pēc iespējas lielāku. Izmanīgākās sievietes, aizķerot apakšlūpu ar pirkstu, spēj to izstiept pat līdz krūtīm. Parasti sākumā diska diametrs ir 10–15 centimetri, bet ar laiku tas var sasniegt pat 30 centimetrus. Sievietes pašas šos diskus izveido no māliem un pēc tam apdedzina. Diski mēdz būt sarkani un melni. Bieži vien uz diska uzzīmē vai iegravē dažādus rotājumus un ornamentus. Pastāv daudz leģendu par šīs paražas izcelšanos. Viena versija – lai "iezīmētu" savas cilts sievietes, tādējādi tās pasargājot no vergu tirgotājiem. Cita versija – tas tiekot nēsāts kā skaistuma priekšmets, lai celtu sievietes pašnovērtējumu. Turklāt tas ir arī seksuālā brieduma simbols.

Kad sieviete sāk nēsāt disku, viņa ir gatava kļūt par sievu un māti. Tieši no šā brīža mursi meiteni sākot saukt par dešdešdeš – atdarinot skaņu, kādu rada māla disks, atsitoties pret zobiem staigāšanas laikā. Ja sieviete nevēlas šādu disku, tad viņu sauc par "netīro" un viņa tiek vainota visās likstās un nelaimēs, kas piemeklē ciematu. Vistrakāk ir tad, kad sāk mirt lopi. Jo vairāk galvu ganāmpulkā, jo pārticīgāks skaitās murša stāvoklis. Govis – tā šeit ir cietā valūta. Jo sieviete valkā lielāka diametra disku, jo dārgāk tā izmaksās savam nākamajam vīram – viņa saņems vairāk govju no līgavaiņa ģimenes. Piemēram, par debi 15 cm diametrā nākamais sievastēvs saņems ne mazāk kā 38 govis no sava jaunā znota. Vīriešu klātbūtnē diski jānēsā vienmēr, citādi vīrieši pārstās cienīt sievieti. Ja tuvumā nav vīriešu, tad disks bieži vien tiek izņemts no lūpas, un tad lūpa dažreiz nokarājas zemāk par zodu. Ieraugot vīriešus, disks mudīgi tiek ievietots atpakaļ lūpā. Bez diska viņām nav cerību uz savu vīriešu cieņu. Šādi diski tiek ievietoti arī ausu ļipiņās, iztiepjot tās gandrīz vai līdz plecam.

Bet laiki mainās un murši, kuri dzīvo tuvāk pilsētām un ceļiem, nesā disku ar caurumu vidū, lai vieglāk. Arī mursi attieksme pret tūristiem ir izmainījusies. Agrāk, mēģinot nofotografēt, sievietes bēga malā, bet vīrieši draudīgi pavērsa pretim Kalašņikova automātus. Fotoaparāti tika uzskatīti par ieročiem. Taču tūristu straume palielinājās, un lepnie murši saprata izdevīgumu, ko tie var nopelnīt, demonstrējot sevi. Tagad fotografēšana iespējama tikai par naudu – 2 birras par cilvēku. Ja dosi vienu birru, atgrūdīs roku un neņems – lepni. Parasti Adisabebas bankās naudu speciāli maina mazās banknotēs. Kur gan šajā apvidū likt naudu? Murši saka, ja neraža – var nopirkt prosu, ja kāds saslimis – zāles, bet parasti naudu izmanto grādīgo dzērienu iegādei. Kā jau nepieradušiem pie alkohola, muršiem nevajag nemaz tik daudz. Arī karstais klimats paātrina apreibšanu. Iedzēruši murši kļūst pavisam draudīgi un uzbāzīgi. Bieži vien dienā muršu ciematā iegriežas pa desmit mašīnām, tātad var nopelnīt diezgan labu naudiņu. Runā, ka ciemu vecākie esot sakrājuši pat vairākus tūkstošus un tagad strīdas, ko ar šo naudu darīt, varbūt pat nopirkt kādu džipu.

Muršu valodā ir daudz vārdu, kas apzīmē, piemēram, ūdeni, muti, mēli, zobus. Neskaitāmi skaņu savienojumi govju, govs ādu, ragu apzīmēšanai. Vēl neviens no muršu pētniekiem tā arī nav pa īstam iemācījies muršu valodu, kurā ir daudz skaņu savienojumu, kas apzīmē noteiktas situācijas. Piemēram, čalakčalak nozīmē "atnākt un apskatīties, vai šajā vietā nedraud briesmas." Daudzu situāciju apzīmēšanai skaņu vispār nav – tā vietā lieto žestus, nopūšas, mirkšķina acis u. tml.

Hamaru cilts

Hamari skaita ziņā ir viena no lielākajām ciltīm, vairāk nekā četrdesmit tūkstoši cilvēku. Bieži vien hamar tiek izrunāts arī kā hamer. Hamaru cilts apdzīvo Omo upes ielejas dienviddaļas savannā netālu no Kenijas robežas. Galvenā viņu nodarbošanās ir lopkopība un savvaļas medus vākšana. Interesanti, ka, runājot par ganāmpulkiem, hamar izmanto ap trīsdesmit dažādu vārdu, kas apzīmē lopu ādas veidu un krāsu. Hamaru vīriešiem tiek doti vairāki vārdi, tostarp arī viņu govs un kazas vārds. Šai ciltij ir vairākas pavisam neparastas tradīcijas. Piemēram, hamaru vīrieši sit savas sievas, un tā ir sena tradīcija. Tās, transā izvalbījušas acis, prasa, lai vīrs viņām nodara sāpes, līdz krīt nemaņā no asins zuduma vai sāpju šoka. Katrai rīcībai ir noteikta jēga un nozīme, tā tiek veltīta noteiktam mērķim. Hamaru sievietes veido savdabīgas un interesantas frizūras. Matus saskrullē vai sapin mazās bizītēs un ieziež ar speciālu tauku un māla pulvera maisījumu, piešķirot frizūrai unikālu izskatu un spīdumu. Karstajā laikā šie tauki sāk kust un pilēt uz ķermeņa. Lai saglabātu savas unikālās frizūras, gulēšanas laikā zem kakla tiek paliktas mazas plaukstas lieluma taburetītes – bokoto. Savukārt vīri bokoto nēsā sev līdzi un izmanto sēdēšanai. Viņi sapulcējas un, sēžot uz tām, apspriež vīru lietas – par ražu, par lopiem, bet, galvenais, par attiecībām ar kaimiņu ciltīm. Arī apavus lielākā daļa šo cilšu nevalkā, bet izmanto vecas automobiļu riepas, tās sagriežot gabalos un piesienot ar ādas siksnām pie kājām. Pavisam dīvaini šķiet tas, ka hamaru sievietes nekad nemazgājas, jo valda uzskats, ka tad viņas nevarēšot radīt pēcnācējus.

Hamaru "buļļu lēkšanas ceremonija"

Hamaru sabiedrība attīstījusi noteiktu vecuma gradācijas sistēmu, kad pāreja no viena vecuma gradācijas nākamajā tiek īpaši gatavota un notiek sarežģītu rituālu un ceremoniju veidā. Populārākā ir tā saucamā lēkšanas pār buļļiem ceremonija, hamaru valodā saukta par Ukuli Bula. Tā simbolizē sociālo pārlēkšanu no puiša vecuma pieaugušo pasaulē. Buļļu lēkšanas ceremonija ir pats nozīmīgākais rituāls, kas simbolizē jauna vīrieša pāreju pieauguša vīra kārtā un viņa gatavību laulībām. Sākotnēji puisis tuvākajā apkārtnē vairākās vietās sasien sausas zāles stiebrus mezglos, šādā veidā "izsūtot ielūgumus" apkārtējiem kaimiņiem. Šos zāļu saišķus uzskata par kalendāru līdz ceremonijai. Katru dienu viesiem jāatšķetina viens zāļu saišķis. Kad atšķetināts pēdējais, tad ir pienākusi ceremonijas diena.

Šajā ceremonijas gaidīšanas laikā jaunais puisis sev līdzi nēsā no koka izgrebtu fallu, sauktu par bokko, ko tas pasniedz ceļā satiktajām meitenēm. Viņām trīs reizes jānoskūpsta koka falls un jāatdod tas atpakaļ, šādā veidā dodot svētību puisim.

Katram jaunajam puisim rīko arī individuālu ceremoniju. Pirmajā dienā tiek sapulcināti pat vairāki simti viesu, kuru vidū ir arī tā sauktie maz (vīri, kuri nesen sekmīgi izgājuši "buļļu lēkšanas" ceremoniju, bet vēl nav precēti), rotājušies ar spalvām, kaklarotām, rokassprādzēm, līdzi ņemot lokanas krūmu rīkstes, kas tiks izmantotas kā pātagas. Viņi piedalās arī kafijas dzeršanas ceremonijā, kas veltīta svētības došanai jaunajam puisim.

Kafija ir šķidrs un savā ziņā pretīgs šķidrums, ko vāra nevis no kafijas pupiņām, bet gan no tā, kas apkārt kafijas pupiņām – kafijas koka augļa mizām. Tās dzeršanai izmanto izdobtu ķirbi.

Maz galvenais pienākums ir palīdzēt dažādu rituālu sagatavošanā pirms pašas lēkšanas pār buļļiem. Sākotnējais uzdevums, ko izpilda tikai rituālam sagatavotie maz, ietver puiša jauno sieviešu kārtas radinieču iepēršanu ar pātagām. Jaunās sievietes no Ukuli ģimenes ir saposušās, matus un ķermeni iesmērējušas ar sviestam un taukiem līdzīgu maisījumu. Viņas, izkārtojušās aplī, dejo un dzied, kā arī tajā pašā laikā lūdz un izaicina jauno puisi viņas miesiski sodīt, uzšaujot viņām ar pātagu. Šādā veidā meitenes var apliecināt savu un sava ķermeņa izturību. Jo vairāk un lielākas rētas iegūtas no pātagošanas, jo dziļākas ir meitenes jūtas un pieķeršanās puisim, kurš drīz iekļūs jaunu vīru kārtā. Pārliecinājos, ka ieper ne pa jokam, vicas švīksti skanēja iespaidīgi, un brūces – asiņainas.

Vēlā pēcpusdienā visi ceremonijas dalībnieki dodas uz speciālu vietu, kur notiks pati lēkšanas procedūra. Šī vieta savannā tiek simboliski iezīmēta tā, lai būtu redzama ieeja un izeja šajā laukumā. Šeit sadzen un rindā nostāda lopus. Tad nu maz, raustot, bīdot, turot buļļus kā nu kurš, cits aiz galvas, cits aiz astes, cenšas tos izkārtot rindā tā, lai buļļi būtu novietoti ar sāniem viens pie otra.

Ceremonijas sākumā hamar izredzētās meitenes iesaistās kopējā dejā, šķindinot savus rotājumus – aproces, rokassprādzes, ap kājām un potītēm apliktās metāla aproces. Nereti viņas ir arī iedzērušas. Dejas gaitā lēkājot, viņas tuvojas izredzētajam puisim, kuram aiz vienas auss aizlikta spalva, lai pasniegtu viņam zaļu lokanu rīksti. Lēkāšana turpinās, un tikmēr puisis ar saņemto rīksti pātadziņu sāk mazliet iepērt savu izredzēto, arī nemaz nekautrējoties iekaustīt tā pa īstam, līdz parādās rētas un asinis. Jo lielāks rētu skaits, jo meitenei lielāka piekrišana no vīriešu puses. Neizrādot sāpes, meitenes pamāj ar galvu un lec projām atkal dejot, pēc kāda laika atgriežoties uz nākamo sišanas procedūru. Šīs meitenes ir draudzenes vai radinieces puisim, kurš tiek gatavots buļļu lēkšanas ceremonijai.

Kad pēršana tuvojas noslēgumam, visa procesija dodas uz vietu uzkalniņā, kur tiek sadzīti buļļi. Jaunajam lēcējam palīdz draugi – maz, kuri sekmīgi veikuši šo rituālu iepriekšējos gados. Viņi, turot un raustot buļļus aiz astēm, cenšas tos izkārtot aplī. Apļa vidū sastājas ciemata vecākie ļaudis un nākamais lēcējs.

Jāuzsver svarīga detaļa, ka puisim šīs ceremonijas laikā ir jābūt pilnīgi kailam. Liels skaits sieviešu un meiteņu sastājas apkārt lopiem un turpina saskaņoti lēkāt un dejot. Tad kādi 6 līdz 10 buļļi tiek izkārtoti rindā viens pie otra sāniem. Kailais puisis ieskrienas, uzlec uz pirmā buļļa muguras un mēģina pārskriet pāri visu buļļu mugurām. Pabeidzot šo skrējienu, viņš pagriežas un veic skrējienu pretējā virzienā. Puisim pāri buļļu mugurām jāpārskrien četras reizes, katrā virzienā pa divām. Ja viņš to izdara veiksmīgi bez nokrišanas zemē (uz bulļu mugurām krišana ir atļauta), tad viņš tiek ieskaitīts vīru kārtā un pievienojas iecerētās meitenes ģimenei. Ja lēcējs nokrīt, tad tā tiek uzskatīta par sliktu zīmi, un viņam dod jaunu mēģinājumu nākamajā gadā.

Paši hamari teic, ka briedums ir sasniegts tad, kad "sirds pārvietojas uz acīm" – tas nozīmē, ka "acis redz ar sirdi."

Vīru cīņas ar mietiem

Surmu cilts dzīvo nošķirti no citām ciltīm Omo upes otrā krastā. Pār upi nav tiltu, un nekursē nekādi prāmji. Šai ciltij līdzīgi ar muršu cilti ir savdabīga tradīcija – mietu kaujas – donga. Šī ir tradicionāla ceremonija, kurā vīrieši demonstrē savu drosmi un kaujas meistarību. Tās notiek jūlijā un augustā pēc lietus sezonas beigām. Tad kaujas norisinās katru nedēļu starp kaimiņciemu vīriem. Uz mietu kaujām sapulcējas līdz pat diviem simtiem vīru. Skatītāju ir vēl vairāk. No apkārtējiem ciemiem, bieži vien attāliem, mietu kaujas skatīties sanāk pat līdz tūkstotim cilvēku.

Vīri sapulcējas laukumā un dzied kaujas himnas. Tie, nostājušies divās rindās – viena otrai pretim, lūkojas pēc pretinieka. Kurš ar kuru cīnīsies, tiek izlemts jau iepriekš. Pēc noteikumiem, pretiniekiem jābūt vienāda svara un auguma. Pēc tam no pūļa atdalās pirmais pretinieku pāris. Vairākas sekundes tie cīnās ar vairāk nekā divus metrus garām kārtīm. Lielākoties arī līst asinis. Pirms donga kaujas dalībnieki parasti iestiprinās ar pienu un buļļa asinīm. Bullim ar bultas uzgali pārdur kakla vēnu un, pieliekot salmiņu, sūc asinis vai tās satecina no ķirbja veidotā traukā. Brūci pēc tam saspiež ar diviem pirkstiem un kādu laiku tur, tad tā ātrāk sadzīstot. Pirms kaujām vīri izdzerot pa diviem litriem asiņu un neko neēd, izņemot vienīgi savvaļas medu – tāda ir diēta donga sezonas laikā. Šīm cīņām gani gatavojas visu gadu. Donga galvenais nav spēks, bet gan reakcijas ātrums. Turklāt donga laikā jaunekļus vēro meitenes un izredzētās. Kauja ilgst dažas minūtes, kamēr viens no kaujiniekiem ar ceļgalu pieskaras zemei.

Nogalināt pretinieku kauju laikā ir stingri aizliegts. Tas, kurš nogalinājis pretinieku, tiek izdzīts no sava ciema, un visu viņa īpašumu nodod nogalinātā ģimenei.

Post scriptum

• Lai nokļūtu Etiopijā un atpakaļ, jārēķinās ar 500–600 Ls.
• Etiopija ceļošanai ir droša valsts. Etiopijas naudas vienība ir birra – apmēram 7–8 santīmi.
• Nakšņošana 2–7 Ls. • Ēšana 1–3 Ls. Alus ir labs, jo rūpnīcas cēluši čehi, 0,33 ml pudele maksā 4–5 birras.
• Džipa īre ap 120 USD par dienu. Pārvietoties var arī ar autobusiem un stopiem, pārsvarā ar kravas mašīnām, cena apmēram 5 Ls dienā. Lai nokļūtu uz cilšu ciematiem, džipu var noīrēt arī mazajās pilsētās.

Pirmo reizi publicēts 29.01.2009. Aliens.lv iepriekšējā versijā.