Aliens

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. II daļa

Šo un to jaunu var uzzināt pat tad, ja stopē, bet stopējamā materiāla nav. Pāris kilometru no Susumanas ir neliels lidlauks. Kopos uz turieni uzzināt, vai gadījumā nav kāds helikopters, kas postos ziemeļu virzienā. Nē, nav. Tā kā čāpojot biju izslāpis, devos lidostā lūkot ūdeni. Pēc desmit minūtēm ar Šri Matadži Nirmelas Devi vietējo atveidu jeb medmāsu jau dzērām kafiju. Un ziniet, tagad esmu informēts, ka tieši 1970.gada 5.maijā Šri Matadži Nirmela Devi Indijā esot spontāni atklājusi unikālu garīgās atjaunošanas metodi, kas nosaukta par Sahadža jogu.

Vārds "sahadža" nozīmē spontāns un iedzimts. Vārds "joga" nozīmē cilvēka iekšējā es vienību ar visuvarenā kosmosa enerģiju. Mugurkaula apakšējā daļā nelielā trīsstūrveida kaulā atrodoties kundalini enerģija, kas ir kosmosa enerģijas sastāvdaļa un satur visu informāciju par cilvēku. Līdz brīdim, kad cilvēks pašrealizējas, kundalini snaužot. Tikai īsteni garīgā skolotāja vibrācijas varot uzmodināt kundalini. Tad cilvēks jūtot vibrācijas plaukstās un galvas augšējā daļā, kas atgādina vēsu vējiņu. Vibrēt iespējams arī kolektīvi, To Susumanā darot desmit cilvēki. Medmāsa, kas ar šo mācību iepazinusies pirms desmit gadiem Maskavā, šeit – ziemeļos – spējusi piesaistīt sev sekotāju pulciņu.

Skatīt Ar stopiem uz Ziemeļu ledus okeānu lielākā kartē

Un kāds gan labums no tā latvju ceļotājam? Izrādās, esot jāpateicas viņai, ka nesen sildījos kurinātavā. „Zini?” konfidenciāli, pusčukstus ierunājās medmāsa, - „tas, ka Susumana šoziem neizsala kā kaimiņu pilsēta Jagodnaja, ir mūsu vibrāciju rezultāts.” Lūk, tā! Lai izprastu, kādu cēlu varoņdarbu vibratori veikuši, jāpaskaidro, ko sevī slēpj apzīmējums „izsalusi pilsētiņa.” Tas nozīmē, ka nule cilvēks te varēja dzīvot, bet nu ir jāmūk ko kājas nes. Proti, tā ir siltuma padeves sistēmas iznīcība. Dažas stundas pēc tam, kad dzīvinošais siltums beidz cirkulēt radiatoros, dzīvojamajās, sabiedriskajās ēkās temperatūra noslīd zem nulles. Ja ārā ir mīnus 50 grādu pēc Celsija, telpā temperatūra var nokristies līdz mīnus 30. Tā ir nāve. Šāds posts piemeklējis arī Deputatsku, rajona centru, kas ziemeļu apstākļos bijusi lielpilsēta ar 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Avārija vietējā elektrostacijā paralizēja pilsētas kurinātavas darbību. Caurulēs ūdens sasala, trubas sasprāga, un vienā brīdī dzīvokļos uz palikšanu ieradās ziemeļi. Izsalušu apdzīvotu vietu atjaunošana prasa milzīgus resursus.

Pēc dažām stundām jau esmu medmāsas piesauktajā Jagodnajā. Īsta Godmaņa pilsētiņa. Piecstāvu mājas atgādina ežus, jo no daudziem logiem izbīdīti krāsniņu dūmeņi, namu sienas apkvēpušas melnas. Jagodnaju tomēr atjauno. Jau strādā bērnudārzs, skola.

Arvien vairāk attālinājos no ziemeļiem un braucu Magadanas virzienā. Padomā ir sasniegt ziemas ceļa atzaru, pa kuru mašīnas it kā tomēr dodoties uz ziemeļu pusi. Ierados Orotukanā, kas ir 390 kilometrus no Magadanas. Nakšņoju profilaktorijā (medicīniskajā). Apkalpojošais personāls – divas sieviņas, kā arī viņu draudzenes svin sieviešu dienu, jo ir 8.marts. Tiku aicināts papildināt kompāniju. Veicis jau ierasto iepazīšanās rituālu, paskaidrodams, ka nevienu krievu Latvijā neesmu nositis, iedziļinājos kastrolī ar nule uzvārītiem pelmeņiem. Kaifs! Kamēr krāju kalorijas, sievas spriedelēja par to, ka vienreiz jāsaņemas un jāmēģina tomēr aiztīties uz „kontinentu,” jo te viss ejot uz leju. Pēc sarunas tonalitātes var jaust, ka šī tēma izrunāta un pārrunāta dienu dienām.

Viena no svinētājām, viegli ieskurbusi, paziņoja: „Gribētos, lai atkal būt Staļina laiki un šeit būtu pilns ar ieslodzīto nometnēm. Tad šeit darba un kārtības netrūktu.” Taisnība, turklāt strauji kāptu viņas sociālais prestižs. Zem viņas sabiedrības piramīdā atrastos lērums ļaužu – ieslodzītie. Tobrīd gan atcerējos, ko man teica igaunietes vīrs: „Galvā uzmauca vateni, tad pa to sita ar lauzni, bet līķus meta upītē.”

Nākamajā dienā beidzot stāvēju uz ceļa, kas ved uz ziemeļiem. Uzreiz antirekords – 5 kilometri. Vairāk dienas laikā nevienas mašīnas. Labi, ka turpat līdzās zeltraču arteļa mītne. Gāju diņģēt gultasvietu. Vīri sagaidīja nelaipni ar muļķīgiem, pastulbiem tekstiem. Biju izbrīnīts, jo līdz šim ar visiem sastaptajiem zeltračiem guvu teicamu saskaņu. Stoiciski izturēju visus zaimus, jo atpakaļ uz Orotukanu kātot piecus kilometrus nevēlējos nepakam. Tikai pēc stundas, kad man jau deleģētas tiesības uz gultu, uzzināja šāda negatīvisma cēloni. Izrādās, divas reizes ciemos bijuši atbraukuši bandīti. Kaut kā „atsitušies”. Pēdējoreiz zeltrači pamanījušies vienu razbainieku sagūstīt. Nesuši uz kurinātavu no tā radīt pelnus. Galu galā kremāciju nav veikuši, vien izsituši visus zobus un nogriezuši vienu ausi. Kopš tās reizes kriminālie elementi neesot vairs manīti, tomēr uz svešiniekiem konkrēti šie zeltrači aizvien raugās ar aizdomām. Turklāt sprukstiņš krieviski runā ar akcentu. A ja nu Dzintariņš iesūtīts kā izlūks?!

Vakarpusē ieradās zeltraču grupa, kas sezonu starplaikā sabijusi mājās – Krasnodarā. Arteļa kolektīvam līdz ar papildspēku ierašanos liela brāļošanās un dzeršana.

Nākamā diena pārvietošanās ziņā sekmīgāka. Nostopēju zeltraču smago vāģi, kas devās uz Larikino, kur dislocējies viens no lielākajiem zeltraču arteļiem Pobeda. Tajā ap 900 strādnieku. Neaizbraucot līdz šim ciemam, kāpu ārā, lai mērotu ceļu uz 60 kilometrus attālo Seimčanu. Jē, savam Sibīrijas upju sarakstam varu pievienot vēl vienu – Kolimu, jo beidzot stāvēju uz tās ledus. Ja tic ieslodzīto folklorai, te jau pa zimņikiem var stopēt augu gadu, jo lēģeru daina vēsta:

Kolima, ak, Kolima, dīvainā vieta,
Divpadsmit mēnešus ziema, pārējais – vasara.

Uz Kolimas ledus piestāja zils džips, ko vadīja minētā arteļa zelta transportēšanas inkasators. Jurijs bija neizpratnē: „Tu ko, taisījies iet līdz Seimčanai kājām?” Atbildēju īsi: „Protams!” Tas uzreiz cēla manu vērtību viņa acīs un džips kļuva par manu bezmaksas taksīti. Teicu, ka gribu uzmest skatienu lidlaukam netālu no Seimčanas. Tur Otrā pasaules kara laikā lendlīzes ietvaros nolaidušās kaujas lidmašīnas, kas sūtītas uz Krieviju no Aļaskas. Pie reizes izlūkot vai nav kāds heliostops. Lidlauks kā jau lidlauks. Bet nē, kas tas par lidlauku, ja atkal neviena lidaparāta uz ziemeļiem nav. Tikai uz Magadanu. Tā tur viņiem tāda kā vietējā Roma. Lidostas dežurants pavēstīja, ka rīt viena zuzīte uz apgabala centru paredzēta. Paraušot. Ejiet ka jūs bekās ar savu Magadanu! Labi, ka Jurijam pieteicu pēc pāris stundām piebraukt un mani savākt, ja neesmu aizlidojis. Šis klāt kā nagla. Braucām nakšņot uz zeltraču pilsētiņu. Pa ceļam runājāmies. Jurijs zināja vēstīt, ka 56 kilometrus no ceļa taigā esot bijusī ieslodzījuma vieta – klintī izcirsta platforma, uz kuras uzbūvēta alvas rūpnīca. Esot perfekti saglabājusies. Ceļa turp, protams, nav, bet pa kupenēm uz turieni aizbrist ir nereāli.

Jurijam bijis tas gods pirms vairākiem gadiem runāt ar samurajieti. Pēc kara Magadanas apgabalā internēja daudzus japāņu karagūstekņus. Vairums no tiem gāja bojā. Kad izdzīvojušie Uzlēcošās saules zemes pārstāvji beidzot nodoti dzimtenei, samurajiete pamanījusies no kuģa aizbēgt. Palikšana svešajā zemē japānietei bijusi vienīgā iespēja palikt dzīvai. Samuraju goda kodekss nepieļauj nokļūšanu gūstā. Samurajiete Krievijā apprecējusies, iedzīvojusies. „Viņa Magadanas miliciju apmācīja austrumu kaujas mākslās, un pāri astoņdesmit gadu vecumam spēja uztaisīt špagatu,” ar cieņu stāstīja Jurijs. Līdz sarunai ar zelta inkasatoru biju stereotipiski iedomājies, ka ceļotājam viņa dēku ceļā pārsvarā jābīstas no tāda rakstura ligām kā vulkāna izvirdumi, saracēņu zobeni vai gražīgiem ieziemiešu cilšu virsaišiem, kas par katru vari vēlas tevi apprecināt ar vienīgo meitu. Izrādās, ka pastāv arī briesmas, ko ne ar aci ieraudzīt, ne ausi sadzirdēt. Tā ir pakāpeniska organisma pielāgotība dzīvei ziemeļu apstākļos. „Neblandies ziemeļos vairāk par pieciem gadiem, - tapsi par ķīlnieku,” - brīdināja Jurijs. Salīdzinājumā ar mērenā klimata apvidiem ziemeļu gaisā ir par 10-15% mazāk skābekļa, toties krietni vairāk ogļskābās gāzes. Plosās magnētiskās vētras, arī barības sastāvs savādāks, vitamīni cauri organismam izskrien kā vējš, neatstājot jūtamas pēdas. Tiesa, arī smagie metāli rīkojas līdzīgi. Šie un daudzi citi bioķīmiskie procesi gadu gaitā radot neatgriezeniskas izmaiņas cilvēka organismā. „Oi, cik daudz paziņu spēji nomiruši, aizbraucot uz dzīvi dienvidos,” nopūtās informators. Vislielākās briesmas tiem, kas pēc ilgstošas dzīvošanas ziemeļos pārceļas uz siltajām zemēm, radot smadzenes. Precīzāk, asinsizplūdums tajās. Tāpēc tie, kas šeit ieradušies strādāt, atvaļinājumu cenšas pavadīt Krievijas Eiropas daļā. Šādā veidā krietni samazinoties bioķīmiskā atkarība no neredzamajām ziemeļu briesmām.

Pārnakšņoju artelī Pobeda. Tur uzzināju gaužām netīkamu informāciju. Pirms trim dienām (būtībā nupat) pa vienīgo zimņiku aizbraukušas astoņas zeltraču smagās mašīnas Ural. Tuvāko nedēļu laikā transporta uz 550 kilometru attālo vietiņu Gluharinij, kur man jānokļūst, vairs nebūšot. Tomēr stopu dievs ir vēlīgs. Līdzās monstram Pobeda iemitinājies mazs artelītis Severnij ar 40 cilvēkiem. Vakar darbarūķi vesti uz Gluharinij, taču salūzis vāģis. Nakts laikā tā saķīlēta un tūlīt laidīs ceļā. Saņēmu Severnij priekšsēdētāja akceptu, bet – kas tad tas? – iecirkņa priekšnieks negrib mani sēdināt mašīnā, jo mašīna, redz, esot pārpildīta. Kulbā jau vienpadsmit cilvēki un pārtikas krāvumi. Tā kā šī mašīna man ir pēdējā iespēja izrauties no slazda, lūdzu šim priekšnieķelim žileti. Kad viņš paziņoja, ka nav, lūdzu šķēres. Neizturējis spriedzi, viņš apjautājās, kam man tās vajadzīgas. Labi, ka šefs ierunājās pirmais, jo tagad varēju lēnprātīgi paziņot, ka tūlīt sev uzšķērdīšu vēnas. Nav man citas izejas šajā situācijā. Jē, vieta kulbā atrodas.

Rāpos iekšā būdā uz riteņiem un zeltračiem padevīgi atvainojos, ka iespiežos šaurībā. „Nieki vien,” - vīri atmeta ar roku, „pēc pirmās pudeles vietas visiem būs gana.” Tā arī bija. Jānopūšas un jāatvainojas, jo maz ko stāstīt par divarpus dienas garo ceļo. Prāvi laika fragmenti palikuši miglā tīti. Zeltračiem bija septiņas kastes degvīna, kas intensīvi tika ievadīts organismā. Viņus var saprast, jo drīz sāksies rukāšana. Un tā nav nekāda gumijas staipīšana. Maiņa ilgst 12 stundas, tad tikpat ilga atpūta, un atkal pusi diennakts darbs. Bija pēdējais laiks tā sirsnīgi iemest pa bundžām.

Tā jau nav, ka pilnīgi neko neatceros. Piemēram, to, ka vienubrīd iebraucām grāvī, atminos tīri labi. Neviens, atskaitot pašu spēkratu, necieta. Mašīnai bija norauts kaut kāds daikts, tecēja eļļa un sprausloja motors. Tomēr kustēties smagais varēja. Pilnīgi droši varu apgalvot, ka, izrādīdams labo gribu, reizumis bēru akmeņogles krāsniņā, kas sildīja kulbu. Arī to, ka piebaldzēna manierē situ sev pie krūtīm un saucu: „Es esmu zeltracis, es esmu zeltracis...” Vīri smējās kā kutināti. Formāli man bija taisnība, jo iepriekš tiku oficiāli pieņemts darbā akciju sabiedrībā Zabaikalzoloto. Tas bija kādus piecus mēnešus iepriekš Čitas pilsētā. Un to nu es atceros sīkās detaļās. Mutes dobumā bija izveidojusies maza kapsētiņa. Kaut arī naudas nebija, devos uz maksas poliklīniku un sacīju, lai tautu draudzības vārdā paurbina ārzemniekam tos zobus. Tantīte vienu zobu paborēja, ielika pagaidu plombu ,bet man izlikās, ka nevīžīgi. Tāpēc ierados a/s „Zabaikalzoloto” ar lūgumu sponsorēt mani zobu apkopes veidā. Pirms vairākām dienām iznāca tērzēt ar šī uzņēmuma izdotās avīzes „Zoloto” redaktoru. Likās prātīgs vīrs. Ja tā, tad arī pārējiem jābūt uz goda. Pēc dažām minūtēm rokā jau bija „Zabaikalzoloto” ģenerāldirektora Kisļakova parakstīts dokuments, kur teikts, ka „Zabaikalzoloto” nosūta savu darbinieku Dzintaru Medeni uz ārstēšanos. Urrā! Esmu zeltracis. Ja kāds Rīgā sadomās plātīties, ka ir baigais komersants vai mākslinieks, ir visas tiesības sulīgi, nicīgi nospļauties: „Tu, utubunga, kā runā ar zeltraci?!”

Izrādījās, kā jāārstējas specpoliklīnikā. Zobārsti uzņēma ar visu cieņu un godību. Gan atļāvās paņirgāties par Čitas zobārsti: „Kas Tev to plombi ielika? Ā, nu jā – haltūristi!” Pirms tam gan specpoliklīnikas reģistratūrā sanāca neliela nesaprašanās, jo tur par katru vari vēlējās manai personai veltīt medicīnisko kartīti.

- Kartīte jau ir?
- Nav gan.
- Labi, par ko strādājat?
- Par kurinātāju, - minēju šo universālo profesiju, jo baidījos nosaukt kādu citu arodu.
- Par kurinātāju?
- Par kurinātāju.
- Nu labi, adrese?
- Latvija, Rīga, Zemgales priekšpilsēta...
- Beidziet gvelzt, Čitā kur dzīvojat?
- Es nedzīvoju, tikai piedzīvoju, nav man adreses (tiešām nezināju savu Čitas adresi).
- Kas Jūs vispār tāds esat?
- Dzintars Medenis, slimnieks, „Zabaikalzoloto” darbinieks.

Reģistratūras darbiniece apjuka, saminstinājās, gribēja vēl ko jautāt, pēdīgi bezcerīgi atmeta ar roku: „Ej pie zobārstiem un pats skaidrojies.” Tā arī Čitas kartotēku plauktos un zeltraču medicīnas vēstures annālēs neiegūlu.

Akciju sabiedrības norīkojumā bija viena saistoša detaļa – dokumentā nebija norādīts, kāda slimība mani nomoka, kas jāārstē. Man bija visas tiesības iznīdēt jebkuru ligu: sākot ar starpribu nervu iekaisumu un beidzot ar retrogrādo amnēziju (atmiņas zudums). Varēju ārstēties, ārstēties un vēlreiz ārstēties. Iztaustīju ķermeni no matu galiem līdz kāju pirkstiem. Johaidī, tā arī nekādas vainas neatradu. Kā lai tādā brīdī neapskauž Džeroma grāmatas „Trīs vīri” laivā varoņus, kam piemita visas slimības, atskaitot ūdeni celī.

Kā bija, kā nebija, bet līdz tai Gluharinij nokļuvām. Tas izrādījās samērā liels, bet pirms dažiem gadiem pamests ciems. Tur bijusi pat skola, bērnudārzs, klubs. Nu viss pusizdemolēts. Tur bija pēdējā zeltraču bāzes nometne pirms zelta ieguves iecirkņiem tālāk taigā. Zeltrači pamazām jauca nost mājas, lai celtniecības materiālus (tos pašus dēļus) izmantotu savās tiešajās darba vietās.

Ir ne mazums miesās brangu cilvēku, kas mīļuprāt sevī likvidētu korpulences pazīmes. Šie resnvēderi piekopj dažāda veida diētas, dzer kaktu speciālistu ieteiktus ārstniecības draņķus, peldas dūņās, tomēr viss velti – tauku slānis kā neplok, tā neplok. Tiem, kas zaudējuši cerības notievēt, varu nesavtīgi pavēstīt recepti, kas simtprocentīgi garantē pārvēršanos „skalā.”

Pretendentiem uz kārnumu tik vien nepieciešams izdarīt, kā no Gluharinij ar buldozeru T–170M nobraukt 80 kilometrus līdz vārdā nenosauktai būdai. Tādu zvalstīšanos savā mūžā vēl nebiju piedzīvojis. Dažbrīd likās, ka iekšējie orgāni izvietojušies citā secībā. Ja Latvijā būtu uzbūvēts kosmosa kuģis un notiktu pretendentu atlase uz pirmā latviešu kosmosa dzīļu vagotāja godu, droši pieteiktos, jo jebkuri virpuļi trenažieros pēc T–170M liktos dzīves sīkums.

Pa neiedomājami slikto ziemas ceļu buldozerā kūņojos uz priekšu 23 stundas. Sanāk apmēram 3,5 kilometri stundā. Ar atvieglojumu uztvēru tos brīžus, kad no mučeles, kas piekabināta buldozera aizmugurē, jālej degviela dampja tvertnēs, kad mehānismos kaut kas salūza un bija intensīvi ar milzu veseri jādauza dažādi dzelži. Arvien vairāk līdzinājos vīriem, kas strādā par spēkratu vadītājiem. Pasniedzot kannas ar eļļu, līdzot rakņāties motoros, nosmulējos no dienas jo vairāk. Virsdrēbes kļuva eļļainas, mugursoma no sarkanas pamazām pārtapa par melnu. Smokingā ceļot pa šo trasi nebūtu ieteicams.

Buldozeristu sastapu Gluharinij izbijušās izpildkomitejas telpās dzeram tēju. Zinot realitāti, uz lūgumu paņemt mani līdzi, viņš painteresējās: „Vai maz zini, kas ir elles ķēķis?” Kad atbildēju, ka tā neskaidri, tiku izglītots, ka elles ķēķis ir buldozers. Bildu: „Uz paradīzi pēc nāves nepretendēju. Dažkārt rīkojos ačgārni, tāpēc gribu tuvāk iepazīties ar nākotnes mājvietu.” Ja tā, vieta kabīnē man atradīšoties. Lai arī sarunātais stops bija „ceļa gliemezis,” uz priekšu tomēr kustējās. Un tas jau ir daudz, jo zeltrači, ar kuriem atbraucu uz Gluharinij, lēsa, ka kāda mašīna man vēlamajā virzienā varētu būt pēc nedēļas, divām, bet var arī vispār neparādīties. Vīri jau uzstādīja man domātu saliekamo gultu.

VIDEO: Titānu (T-170) cīņa.

Trīs dzeltenie buldozeri T–170M devās uz savu darbavietu, zelta ieguves iecirkni, kur augsnes sijāšana uzsāksies pirmo gadu. Mehānismi no Susumanas tika kustināti uz priekšu jau mēnesi.
Apmēram pirms mēneša pa šo pusi uz Čersku virzījusies arī autobrauciena Londona–Ņujorka karavāna. Jāsaka godīgi, šāda veida pasākumi man izliekas ne tikai pompozi, bet pat smieklīgi. Ja izcili ekipēto rietumnieku ceļojumu salīdzina ar šo buldozeristu pārvietošanos, tad pirmo mērķis – iekļūt Ginesa rekordu grāmatā (garākais maršruts, kas veikts ar auto), ir sava veida ņirgāšanās par krievu darbarūķi ziemeļos.

Pirms autobrauciena kavalkādes vietējie orgāni iekārto, tīra ziemas ceļus. Satiksme ar milicijas palīdzību tiek slēgta, nav nevienas pretī braucošas mašīnas. Virs galvas plivinās helikopters, bet mašīnu kulbās zvalstās līdzi paņemtās tualetes, utt. It nemaz negribu teikt, ka perfekts ekipējums ir slikti, bet Krievijas autosaimniecības nabadzība Sibīrijā – labi. Gribu apgalvot tikai to, ka vietējiem šoferiem ceļā jāpārvar nesamērojami lielākas grūtības. Iestarpiniet jebkuru no šiem „ziemeļu vilkiem” autobrauciena dalībnieku pulkā, un viņam tāds pasākums liktos tikai tāda lustīga pastaiga.
Katrs, kas vēlas iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, var rīkoties šādi: paņemt globusu un izkalkulēt tādu automaršrutu, lai tas būtu nedaudz garāks par iepriekšējo rekordbraucienu. Teiksim, sākt Pekinā, aizbraukt līdz Rīgai, tur sniegt interviju; pēc tam cauri Krievijai uz Beringa jūras šaurumu. Tālāk Ziemeļamerika, izskaņā cauri Dienvidamerikai uz Patagoniju. Ja vēl pa īsu, brauc atpakaļ. Var sākt Āfrikā, Norvēģijā, Alsungā, - vienalga, galvenais ir zigzagot un krāt kilometrus. Minētā kalibra braucienu saistībā es apbrīnu izsaku citā aspektā: kādam ir jābūt izcilām organizatora spējām. Konkrēti šim braucienam „Ford” bija izsniedzis 5 miljonus dolāru. Bet – jo vairāk naudas, jo vairāk iesaistīto; jo lielākas prasības pēc komforta, jo lielāka appuišotāju apkalpe. Jo lielāka varza, jo lielākas problēmas. Vajag diktatoru, kas ar to tiktu galā.

Var jau būt, ka šī skepse ir paša aizspriedumi un personīgais aizvainojums. Un lai netrāpās man uz dzīves takas tie divi žurnālisti no zviedru laikraksta „Expressen,” kas pirms manis bija izrevidējuši aukstuma polu Oimjakonu. Neko labu tie Rietumu biezie no manis nedzirdēs. Tie mērgļi bija apbēruši ciemaveci ar naudu un tas bija nokāvis visas savas vistas. Kaut vienu man būtu atstājuši! Nē, pa tīro. Nācās pārtikt tikai no jēlas, svaigi sasaldētas savvaļas zirgu gaļas. Lai nu kā, manas simpātijas ir ar bārdu noaugušo, netīro buldozeristu, ne fordiešu pusē.

Apraksta autors: Dzintars Medenis

Augšējā attēlā: Skats uz Kolimas upi pie Debinas ciema. 2006.g. V.Cimbala foto.

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. III daļa