Aliens

Māris Bērziņš. No Bangladešas ceļojuma piezīmēm

Ievada vietā

Bangladeša jeb Bangladešas Tautas Republika ir valsts Dienvidāzijā, kura robežojas ar Indiju un mazliet ar Mjanmu. Sākotnēji to pārvaldīja briti, vēlāk pārņēma Pakistāna, bet savu neatkarību, kura prasīju ap miljonu upuru, tā ieguva 1971.gadā. Tā paša gada augustā Ņujorkā Džordžs Harisons ar draugiem Bobu Dilanu, Ēriku Kleptonu un citiem sarīkoja divus Bangladešai veltītus labdarības koncertus.

Bangladeša aizņem divas reizes lielāku platību nekā Latvija, bet iedzīvotāju skaita ziņā ar 160 miljoniem tā ir astotā pasaulē, kā arī viena no visblīvāk apdzīvotajām vietā pasaulē. Bangladešas krastu 710 km garumā apskalo Bengālijas līcis un to caurauž blīvs upju tīkls, tāpēc musona laikā lieli plūdi šeit ir parasta parādība. Bengālijas līcī savu deltu sistēmu veido Gangas, Bramaputras un Megnas upes. Līča piekrastes teritorijā atrodas Sundarban (tulkojumā - "Skaistais mežs") - lielākās mangrovju audzes pasaulē, kuras iekļautas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Tās galvaspilsēta Daka slavena ar savu rikšu (ar kājām minams 3 riteņu velosipēds pielāgots pasažieru pārvadāšanai) skaitu – to esot apmēram pusmijons. Arī mazākajās pilsētās rikšas ir galvenais pārvietošanās līdzeklis, dažās mazās pilsētiņās pat neredzēju nevienu vieglo automašīnu. Lai gan Bangladeša ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, tās iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi un izpalīdzīgi. Pārāk daudz tūristi neapmeklē šo valsti, tāpēc vietējo interese par ceļotājiem ir liela. Daudzi aicināja mani kopā padzert tēju, paēst, jo vienkārši gribēja parunāties. Mazākajās pilsētās ejot pa ielu, mani nopētīja vai katrs otrais, uzrunāja un sveicināja vai katrs trešais, daudzi uzsauca „Hey, brother!”, kas Bangladešā ir sevišķs labvēlības apliecinājums. Bieži manis iepazītie vietējie izvadāja mani pa apkārtni, pat vairākas reize uzaicināja pie sevis uz mājām. Arī vienīgā saskare ar varas ierēdņiem bija ļoti pretimnākoša, piemēram, pāris policistu „noņēmās” ar mani, lai palīdzētu iegūt speciālu atļauju cilšu reģiona apmeklējumam.

Turklāt tas notika svētku dienā – 1.maijā, kas visas iestādes bija slēgtas. Nonāca pat tik tālu, ka mani aizveda uz mājām pie paša pilsētas policijas priekšnieka. Atļauja bez problēmām tika izsniegta, bet pats priekšnieks vēl mani cienāja ar tēju un cepumiem.

Tik milzīgu uzmanību un labvēlīgu attieksmi pret sevi vēl nebiju izjutis nevienā citā valstī.

Robežas šķērsošana

Kad līdz lidojumam mājup bija palikušas mazliet vairāk kā divas nedēļas, ceļš mani bija aizvedis līdz Indijas Rietumbengālijas štata galvaspilsētai Kolkātai.

Pavadījis tur vairākas dienas, kādu vakaru klīstot pa Kolkātas tumšajām ielām vakara maltītes meklējumos, biju ieklīdis pareizajā vai nepareizajā rajonā, jo nepārtraukti man apšaubāma izskata indieši piedāvājā iepīpēt marihuānu vai hašišu. Zināju, ka šeit tā nav pati labākā vieta, kur izmēģināt šādus piedāvājumus, tāpēc iespruku kādā pagraba ēstuvē - alus bārā pārdomāt turpmākos ceļojuma plānus. Lēni malkojot alu, sapratu, ka Indijas pilnīgai apgūšanai vēl vajadzētu vismaz kādu pusgadu un atlikušās divas nedēļas vairs neko īsti neizšķir, tāpēc varbūt pamainīt ceļojuma plānus un iemest aci blakus esošajā Bangladešā - līdz tas robežai ir tikai ap 200 kilometriem.

Vīzai pieteicos nākamajā dienā, bet vēl pēc dienas tā jau bija man kabatā un kāpu vilcienā, lai dotos uz Indijas-Bangladešas robežu. Diemžēl, Indijā vilcienu pienākšanas laikus nav iespējams prognozēt, kā rezultātā robežpilsētiņā nonācu pašā vakarā. Tā sagaidīja mani ar pilnīgu tumsu, jo visā pilsētā nebija elektrības. Kāds rikšas vadītājs nogādāja mani līdz kādai viesnīciņai un solīja mani nākamajā rītā aizvest līdz robežai. Tā arī notika - vēl nebija pat pusseši no rīta, kad tas pats vīrs jau klauvēja pie mana numuriņa durvīm. Ceļš līdz robežai prasīja kādu pusstundu ar visu tējas dzeršanu pa ceļam. Visas robežas šķērsošanas formalitātes nokārtoju ātri, Bangladešas pusē mani sagaidīja smaidīgi robežsargi, parakstījos divos uzskaites žurnālos un biju jau Bangladešā. Samainījis naudu uz Bangladešas takām, atkal sarunāju kādu rikšu nogādāt mani līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai, lai sameklētu kādu autobusu. Rikša, izlaidis mani kādā ceļu krustojumā, teica, lai gaidot tepat – kāds autobuss jau parādīsies. Sameklēju, kur apsēsties un sāku gaidīt, kad garām brauks kāds autobuss. Te pienāk viens vietējais, tad otrs un pēc brītiņa jau ap mani sastājušies kādi padsmit vietējo. Visi smaida un vēro mani, kā tādu brīnumu.

Nodomāju, ka kaut kas nav kārtībā un neviļus paskatos uz bikšu priekšu, nē, viss kārtībā – ciet. Tad sapratu, ka ārzemnieki šeit ir retums, jo robežu parasti šķērso indieši, kuri apciemo savus radiniekus Bangladešas pierobežā. Bet drīz jau autubuss bija klāt un devos pilsētu ar skaistu nosaukumu – Čitagonga.

Čitagongas kuģu demontāžas laukumi

Ship breaking yard jeb kuģu demontāžas laukumi – ir sava veida rūpnīcas zem klajas debess, kur tiek demontēti un sagriezti savu laiku nokalpojušie, apmēram 20–30 gadus veci, okeāna tankeri un tamlīdzīgi kuģi no visas pasaules. Galvenais iemesls šai sagriešanai ir metāla ieguve. Lielākās šādas rūpnīcas atrodas Indijā, Bangladešā, Ķīnā, Pakistānā un Turcijā, bet uz Bangladešu un Pakistānu tiek transportēti paši lielākie kuģi. Bangladešā šāda vieta atrodas Fauzdarhatā 20 km no Čitagongas un pēc pārstrādes apjomiem ir otra lielākā pasaulē. Pirmā ir Alanga Indijā netāla no Mumbajas – agrākās Bombejas. Šeit atrodas apmēram 50 šādi laukumi un tie aizņem apmēram 16 km no pludmales teritorijas. Šī vieta tiekot izmantota arī kā filmēšanās laukums filmām, kurās "sliktie zēni" mazliet pašaudās. Vienā šādā laukumā vienlaicīgi parasti atrodas 2-3 kuģi. Lēš, ka Fauzdarhatā šajā nozarē nodarbināto skaits svārtās ap 50 tūkstošiem. Katru gadu 50 līdz 100 strādājošo iet bojā eksplozijās, krītot no augstuma vai tiem uzkrītot kādam dzelzs gabalam, piemēram, 2000.gadā gāzes eksplozijas laikā gāja bojā ap 40 strādnieku.

Demontāžas scenārijs ir apmēram šāds – paisuma laikā kuģis „uz pilnu klapi” tiek dzīts krastā, kamēr tas uzsēžas uz piekrastes smiltīs. Tālāk tiek demontēts viss iespējamais, lai kuģi sagatavotu sagriešanai metāllūžņos. Tālāk autogēniem tas tiek sagriezts lielos metāla gabalos, kuri savukārt ar rokām, izmantojot viņčas, virves un troses, bēguma laikā tiek izvilkti krastmalā. Krastā notiek papildus apstrāde, šķirošana un sagriešana vajadzīgā izmēra gabalos, bet galarezultātā viss ar rokām tiek iecelts kravas automašīnu kravas kastēs. Daži „gabaliņi” ir vairākus simtus kilogramu smagi, tad tiem klāt ķeras pat trīsdesmit vīru. Nekādas modernas ierīces un darbarīki šeit netiek izmantoti. Strādājošo aprīkojums - autogēni-metināšanas aparāti, veseri, virves, troses. Darba aizsardzība arī nekāda – strādnieki bieži vien strādā kailām rokām, dažiem kājās tikai „šļopanci” - pludmales čības. Vienīgais, ko redzēju, bija metināšanas maska, lai pasargātu acis. Darba samaksa pavisam niecīga - no 1,5 līdz 2,5 USD dienā, bet darba laiks no 7 rītā līdz 23 vakarā ar vienu stundu un diviem pusstundu gariem pārtraukumiem. Pēc statistikas vienu kuģa sagriešana atkarībā no tā lieluma un konfigurācijas aizņem vidēji līdz 5 mēnešiem. Iegūtā metāla cena atkarībā no tā veida, piemēram, dzelzs, alumījs, varš u.c. svārtās no 200 līdz 2000 USD par tonnu. Tagad arī viss pārējais vērtīgais no kuģiem, piemēram, azbests, tiek savākts tālākai realizēšanai.

Pēdējos gados lielus protestus un aktivitātes strādājošo aizsardzībai un pret vides piesārņošanu veic dažādas organizācijas, piemēram, Green Peace, tāpēc ārzemnieku iekļūšana šeit pavisam nav vēlama. Apkārt šiem laukumiem sabūvētas augstas betona sētas. Arī populārajā ceļvedī Lonely planet minēts, ka diez vai Jums izdosies iekļūt šajā vietā. Internetā biju lasījis, ka kādam tas tomēr esot izdevies, tad kāpēc nepamēģināt arī man. Pie viesnīcas sarunājis kādu motorikšu, devāmies ceļā.

Pēc nelielas maldīšanās tiku izlaists kādā apdzīvotā vietā un man tika norādīts virziens kurā doties uz demontāžas laukumiem. Pēc dažām minūtēm jau biju nonācis pie augtas betona sētas, pavēru pirmās durvis un sastapos ar smaidošu sargu formas tērpā. Lai arī smaidīgs, bet iekšā viņš mani tomēr negribēja laist. Īsti neatceros, ko toreiz viņam visu sarunāju, bet rezultāts bija man labvēlīgs - pēc pāris minūtēm, viņš jau piekāpās un ielaidi mani, piekodinot tikai uz īsu laiku.

Atrodoties šajā laukumā, pārņāma mazliet dīvaina un sirreāla sajūta. Piekrastē atradās vairāki kuģi - vēl neskarti, pussagriezti un daļēji demontēti, visa krastmala piekrauta un piemētāta ar dažādām detaļām, dzelzs gabaliem, kabeļiem, mucām. Laba vieta, kur redzēt un izpētīt kuģi tā šķērsgriezumā. Krastā bija izcelti arī iespaidīga izmēra kuģu motori. Izvilcis savu kameru, sāku fotografēt. Strādnieki, ieraudzījuši mani, bija mazliet pārsteigti un vērsa savus skatienus uz mani – kaut kā arī aizkavējās kārtējās metāla plates iekraušana. To, ka kaut kas nav kārtībā, bija pamanījis kāds vietējais priekšnieks, kurš parādījās no netālu esošās būdiņas. Jau sabijos, ka man liks izdzēst visas bildes, taču priekšnieks uzdeva tikai vienu jautājumu - „Are you journalist?” Nodomāju, ja teikšu nē, tad varētu sanākt kādas nepatikšanas, tāpēc neviļus atbildēju „Yes, from Sweden.” Tad man pieklājīgi tika parādīts virziens uz izejas vārtiem...

Lielais klosteris

Kā nākamo biju paredzējis apmeklēt Bangladešas UNESCO pasaules mantojumu sarakstā iekļauto Somapura Mahavira jeb Lielo klosteri, tāpēc devos uz tam tuvumā esošu Bogras pilsētu. Kad jau biju atradis viesnīcu, kur apmesties, uz ielas mani uzrunāja kāds vietējais vārdā Muhameds. Tā vārds pa vārdam, līdz beidzot viņš mani uzaicināja uz mājām pie saviem draugiem. Tie pat noorganizēja man rīsu šnabja (apmēram 30 grādi) degustēšanu. Alkohols Bangladešā nav pieejams un dažās vietās pat aizliegts ar likumu, vienīgi tas pieejams dārgajās tūristu viesnīcās. Kā izrādījās viens no viņa draugiem rīt ar motociklu biju nodomājis doties uz nelielu ciemu, kurš atrodas apmēram desmit kilometrus no Lielā klostera un solījās mani līdz turienei aizvest. Nākošajā rītā ar motociklu devāmies ceļā. Sēžot motocikla aizmugurē bija jauki bija vērot lauku ainavas un dažādu stādījumu platības. Apsēts un apstādīts šeit ir pats mazākais zemes pleķītis. Gala rezultātā tiku aizvests līdz pašam klosterim, kurš ir viena no galvenajām Bangladešas arheloģiskajām vietām. Tas atrodas Pahapurā, mazapdzīvotā vietā, līdz kurai jābrauc pa lauku ceļu garām rīsa laukiem un banānu audzēm.

Budisms ir trešā lielākā reliģija Bangladešā pēc musulmaņiem un hinduistiem, bet Somapura Mahavira jeb Lielais klosteris ir budistu klosteris. Tas tiek uzskatīts par otru lielāko uz dienvidiem no Himalajiem un tā pirmsākumi meklējami jau septītajā gadsimtā. Šeit iespējams apskatīt muzeju un to, kas no klostera palicis pāri.

Klosterim bijusi pavisam budistu klosteriem netradicionāla arhitektūra un tas aizņēmis kvadrātformas laukumu. Tā teritorijā bijušas vairākas stūpas, skulptūras, tempļi, bet pašā centrā bijusi no ķieģeļiem celta galvenā budistu stūpa. No stūpas saglabājusies tās pamatne ar māla skuptūrām uz tās sienām, bet no 177 mūku cellēm daļai - tikai ķieģeļu sienu pamati. Visu apskatījies, posos atpakaļceļam, taču nekas neliecināja, ka šeit kursētu kāds sabiedriskais transports. Tad nu kājām devos atpakaļceļā. Pa ceļam varēju vērot lauku ainavas, rīsa un dārzeņu laukus. Ceļš veda cauri arī maziem lauku ciematiņiem ar dažām mājām tajos. Laukos jau retais prata angļu valodu, tad nu uz mani vērstu smaidu un ziņkārīgu skatienu netrūka. Par spīti valodas barjerai daži vietēji aicināja pie sevis un bija kāri uz fotografēšanos. Kādā ciematiņā ievēroju artēzisko urbumu un apstājos padzerties, kā arī uzpildīt ūdens pudeli. Pa to laiku man apkārt jau bija sanācis krietns skatītāju pulciņš un bez kautrēšanās ar lielu ziņķāri apskatīja mani un smaidīja – kas tu tāds?

Tējas tūre

Netālu no Šrimangalas pilsētas atrodas Bangladešas tējas reģions, kur atrodas samērā lielas tējas krūmu plantācijas. Ieradies tur, vispirms atkal devos vietējā „muhameda” meklējumos. Drīz vien biju atradis kādu puisi, kurš par nelielu atlīdzību bija ar mieru man visu parādīt. Viņš nolēma tūrismā un gida zinībās paskolot arī savu jaunāko brāli – tā trijatā sākām nozīmīgāko objektu apgūšanu. Pēc tējas lauku apskates man piedāvāja kādā tējnīcā nobaudīt tā saucamo divu, trīs, četru vai piecu krāsu-slāņu tēju. Ideja ir tāda, ka tēja tiek pasniegta glāzē, tā, ja redzams katras krāsas slānis. Izvēlējos, protams, pašu „krutāko” piecu krāsu tēju par 1 USD. Gribēju redzēt arī pašas tējas sagatavošanas procesu – bet tas esot noslēpums. Bangladeša piegādā tēju arī slavenajai Lipton kompānijai. Piemēram, tādas pašas kvalitātes tējas 1 kg iepakojumu tur uz vietas varēja iegādāties par apmēram 6 USD. Vēl apskatījām arī rikšu darbnīcu. Varētu teikt, ka rikšu izgatavošana vai precīzāk to izkrāsošana un apgleznošana Bangladešā ir savdabīgs māklas veids, kur viens cenšas otru pārspēt gan krāsu, gan attēlojamo rakstu un tematikas ziņā. Vienas rikšas cena ir ap 200–300 USD, kas parastam Bangladešas iedzīvotājam ir ievērojama summa. Tikai rets rikšas vadītājs var atļauties nopirkt sev personīgo rikšu, tāpēc parasti tās tiek izīrētas.

Kādās mājas ieraudzīju, ka vietējie ļoti akurāti sagatavo beteles lapas zelēšanai, kas Āzijā ir tik ļoti izplatīta un slavena ar „sarkanajiem zobiem,” kuri nokrāsojas zelēšanas laikā. Izrādījās, ka betele no šejienes tiek eksportēta uz Angliju.

Vakarā izstaigājot vietējo tirgu, pēķšņi galvā ieskanējās Džordža Harisona noslēguma dziesmas piedziedājums no viņa Concert for Bangladesh - „Bangladesh, Bangladesh, Bangladesh...” – tā laikam bija zīme, ka arī mans Bangladešas ceļojums tuvojas beigām.

Daži fakti zināšanai:

Vīza ir nepieciešama, to ieguvu Indijā 2 dienu laikā par apmēram 20 USD.

Naudas vienība - taka. 1 EUR = 97 takas.
Nav dārga zeme, viesnīcas no 1 EUR (spartiska, bet var iztikt) līdz 15 EUR (jau pavisam glauni). Dārgajās iespējams nokaulēt pat līdz 50%.
Ēšana ap 1 EUR ielas ēstuvēs, bet ar 3-4 EUR jau var iet uz restorānu. Augļi lēti. Alkohols nav vispār, pieejams tikai dažās dārgajās viesnīcās.
Lēta dabīgā mango sula - 0,33 ml maksā tikai 0,20 EUR. Karstajā klimatā tādas 3-5 pudelītes un ēst vairs negribas.
Autobusu satiksme laba (ir arī autobusi ar kondicionieriem) un lēta.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.