Aliens

Igo Midrijānis. Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu ceļojuma ar velo

Mūsu gaitas Izraēlā

Velobraucienam pa Izraēlu kopā ar dēlu Gati izvēlējos vietas, kas ir ļoti interesantas, bet kur neved parastais tūristu un svētceļnieku maršruts. Tā ir Latvijā nepazīstamā Izraēlas daļa. Populāro iepazinu iepriekšējās uzturēšanās laikā. Kaut ko no tā jau pieķērām klāt arī šoreiz.

Velobrauciena maršruts: Benguriona lidosta - Neot Kedumim - Telaviva, ar vilcienu uz Haifu, - Karmela kalns - Nācarete - Tabora kalns - Safeda - Rosh Pina - Hulas ieleja - Kapernauma - Tibērija, ar autobusu uz Jeruzālemi, - Džordža klosteris - Jērika - Nāves jūra - Ein Gedi - Masada, ar autobusu uz Timnas dabas parku, - Eilata, ar autobusu uz Ramona krāteri, ar velo pa Ramona krāteri, ar autobusu uz Jeruzālemi, ar vilcienu uz Benguriona lidostu.

Laikraksts nav grāmata. Tāpēc mūsu ceļojuma lielākā daļa paliks ārpus turpmākiem apraksta fragmentiem. Jo par Izraēlas maršrutu tipiskām vietām jau daudz rakstījuši citi, arī šo rindu autors ,,Kurzemniekā’’ pirms 10 gadiem. Nebūs par mūsu apmeklētajiem populārajiem svētceļnieku objektiem Jeruzālemē, Betlēmē, Kinereta ezera (Tibērijas jūras) piekrastē, par izklaides galvaspilsētas Eilatas priekiem ar zemūdens koraļu un zivju novērošanas observatoriju, staigājot pa jūras gultni, par vizināšanos pāri koraļu rifiem ar kuģi, kam caurspīdīgs dibens, sīkāk nerakstīšu, kā mūs Jeruzālemē tumsā pie Ciona kalna aiztur bruņoti vīri, kā ar viltību un pēc atmiņas, izlavoties caur tumšās vecpilsētas labirintiem, tiekam uz naktsmītni; kā uz ielas visur bruņotu puišu un meiteņu klātbūtne un pat pārpildītā autobusā gandrīz klēpī guļ aizmidzis zaldāts ar pielādētu ieroci; neklāstīšu par gandrīz vai katras dienas dramatiskiem piedzīvojumiem, kuri varēja padarīt pat neiespējamu turpmāko plānoto ceļojumu un noslēgumu pirms izlidošanas, kad ne tikai divreiz tiek pilnībā izkrauta soma un apšaubīta liela tās daļas priekšmetu pārvadājuma iespējamība, pārbaudīts pat augļu saturs, sākotnēji prasīts izārdīt velomaisu velosipēda apskatei, pie biļešu reģistrācijas neatpazīta Rīgā AirBaltic elektroniski atmaksātā biļetē minētais divritenis un pieprasīts maksāt 176 USD - tieši dolāros, kuru mums nav...
Izraēla nevar atstāt vienaldzīgu, vai nu to grūti izturēt, vai arī tā patīk - kāda tā ir.

Dieva dārzs

Šodienas Izraēlā Bībeles laika skatus neatrast. Precīzāk - gandrīz... Moderna valsts: pilsētas, ceļi, jaunākās apūdeņošanas sistēmas uz laukiem...

Ir tālais 1998.gads. Dzīvoju un mācos Izraēlā. Pirms brauciena uz turieni tā biju cerējis un vēlējies skatīt šo valsti tādu, kādu to redzēja Jēzus acis. Bet diemžēl - bija izveidojies cits Svētās Zemes tēls. Vilšanās. Bet tad uzzināju par kādu brīnumainu vietu, kur lielā platībā atjaunotas Bībeles laika ainavas, kur savākti atpakaļ jau no šī reģiona pašreiz izzudušie Bībeles laika savvaļas augi, zvēriņi un biotopi (augu/dzīvnieku saimes, kas mēdz dzīvot vienkopus), atjaunoti arhaiskie tīrumi, dārzu terases nogāzēs, vīnogulāji, olīvu audzes un to pārstrādes iekārtas, kur var apskatīt tālaika darbarīkus un ēkas (drupas). Es tā gribēju sasniegt šo vietu, kur piens un medus tek - Dieva dārzu, kā es priekš sevis to nosaucu! Savā ierobežotajā brīvajā laikā devos meklēt šo Bībeles parku. Ar velosipēdu. Jo ar sabiedrisko transportu tur nepiekļūt. Precīzu norāžu, kartē iezīmētas vietas man tolaik nebija. Neatradu. Diemžēl. Bet ne mans, bet Dieva prāts lai notiek Jau toreiz dzima nojausma - es atgriezīšos Svētajā Zemē. Lai kādreiz atrastu šo savu Dieva dārzu.

Smieklīgi un stulbi, ka pat arī mūsdienu informācijas laikā pirms šī ceļojuma Bībeles parka vietu gandrīz neatradu. Lai gan tas 1994.gadā ieguvis Izraēlas augstāko balvu par īpašu ieguldījumu sabiedrības un valsts attīstībā, vispilnīgākajā ceļvedī Lonely Planet šāds objekts nav minēts. Arī manās kādās desmit Izraēlas kartēs nav. Zem nosaukuma ,,Bībeles parks’’ arī internetā nav. Tikai, kad uzzināju oficiālo nosaukumu Neot Kedumim, arī internetā par to viss tapa skaidrs.

Ir 2008.gada 17.aprīļa agrs rīts. Benguriona lidosta pie Telavivas. Abi ar vecāko dēlu Gati esam izpakojuši un salikuši divriteņus. Mana velosipēda pakaļējam ritenim lidostu krāvēji sarūpējuši pamatīgu sānbukti. Pat par ,,astoņnieku’’ to nenosauksi. Izstumjamies uz ceļa. Nevaru pabraukt!!! ,,Ātrumi’’ lec pāri. Izmisums! Beidzot uzčabinu kombināciju: priekšā otrais zobrats, aizmugurē - piektais. Pa līdzenu vietu brakšķēdams var pabraukt, bet pie slīpuma ,,kāpj uz zobiem.’’ Ko es iesākšu 21 dienu Izraēlā ar šādu velo? Briesmīgas bažas! Sirds dauzās apjukumā. Saprātīgs cilvēks pastumtu tos dažus simtus metrus atpakaļ līdz dzelzceļa stacijai lidostā, celtu divriteni iekšā vilcienā un dotos uz Telavivu meklēt remontdarbnīcu. Tā darītu loģiski domājošais. Bet mans Dieva dārzs!? Es paļaujos uz to Kungu! Neot Kedumim atrodas kādus 15-20 km no lidostas Telavivai pretējā Jeruzālemes virzienā. Vai atkal to neredzēšu? Maršrutu neizmainīt un atgriezties tur pēc tam nav iespējams. Nākošajā dienā sākas sabats un tad ilgie Pashas (Lieldienu) svētki, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet mums ar vilcienu rīt jātiek līdz tālajai Haifai - velobrauciena sākumpunktam, kur gaida rezervētais hostelis. Bet ceļojuma noslēgumā arī Jeruzālemei atvēlētās 2 dienas nevar saīsināt.

Tagad vai nekad! Sakožu zobus. Izslēdzu saprātu. Minu. Uz savu Dieva dārzu. Arī pārbaudījumi ir svētība. Un Visaugstākais pasargās un aizvedīs ceļinieku, kas uz viņu paļaujas līdz galam.

Neatrodu autoceļu juceklī pie lidostas ,,mazo celiņu,’’ ko kartē biju izvēlējies. Braucam pa Izraēlas autostrādi Nr.1 Telaviva-Jeruzāleme. Policija mūs noķer tikai tad, kad tikko no tās esam nogriezušies. Tikko policists izkāpis no mašīnas un dziļi ievilcis plaušās gaisu, lai sāktu mūs sodīt, tā ar laimīgu sejas izteiksmi pirmais uzsāku sarunu: cik brīnišķa mums viesiem no tālās Latvijas šķiet ziedošā Izraēla, un cik laipni, ka policists piestājis, jo nevarējām atrast kartē mazo celiņu, un ka viņš vismaz mums kā savas valsts pārstāvis varēs palīdzēt atrast turpmāko pareizo ceļu; un tūlīt ,,lieku viņu pie darba,’’ izklājot priekšā karti. Pēc īsa apjukuma policists pārslēdzas uz manu scenāriju no konfrontācijas uz sadarbību.

Pēc internetā izdrukātās detalizētās šīs apkārtnes kartes no krustojuma, kur stāvam līdz Neot Kedumim vairs nieka 3 km. Kad šķiet, ka esam tos jau nominuši, prasu ceļmalas tirgotājam, kur tad šis it kā visā Izraēlā slavenais apskates objekts atrodas. Viņš rāda kādus 5 km un priekšu. To pašu saka netālu sastaptie velotūristi, kas vizinās pa blakus esošo dabas parku. Braucam tālāk. Norāžu daudz. Bet ne uz mums vajadzīgo objektu Pēc vairāk kā 5 km tiešām uzraksts Neot Kedumim. Bet nevis pa kreisi, kā zīmēts kartē, bet uz otru pusi. Gribi tici, gribi nē. Kad esam noripojuši kādu 1 km pa kalnu lejup, norāde parāda, ka tur ir vieta, kur apgriezt auto braukšanai pretējā virzienā kalnup, jo no galvenā ceļa nevarēja nogriezties. Kad esam uzstūmušies atpakaļ, norāde Neot Kedumim ved pa 4 joslu ceļu mūs atpakaļ no kurienes esam atbraukuši. Prasām atkal ceļmalas tirgotājam. Lai tik griežot iekšā pirmajā celiņā. Tā arī darām. Bet drīz jau braucam pa tīrumā iebrauktām pēdām uz attāli saskatāmo grants ceļu. Lauki, meži, ziedoši krūmi, dziedoši putni, ebrejs, kas lūdzas pussagruvušas sinagogas drupās. Tiešām bibliskas ainavas. Bet saprotam, ka mistisko Bībeles parku mums neatrast. Tikko tā nodomāju, to ieraugu Aiz žoga. Piebraucam pie aizslēgtiem vārtiem. Nekādas informācijas, kad un kā tur iekļūt. Kad dodamies smagu sirdi pa asfaltu atpakaļ Telavivas virzienā, ieraugu... norādi uz Neot Kedumim galveno ieeju. Tas ir kādus 500 m no vietas, kur pirmoreiz prasījām ceļu un kur mūs pasūtīja 5 km uz priekšu Lieki piebilst, ka braucot no Telavivas ieejai pretī nekādu norāžu uz ,,gada ceļojuma galamērķi’’ nebija. Bet... paldies Dievam. Pateicoties šiem klejojumiem, redzējām tādus brīnišķus skatus... Jo grūtāk sasniedzams auglis, jo tas gardāks.

No oficiālā bukleta: Neot Kedumim oficiāli sauc par Bībeles ainavu rezervātu. Lai atjaunotu seno fizisko dabas vidi visās tā detaļās, šajos 625 akros (aptuveni 250 ha) uz kailajām nogāzēm uzvestas tūkstošiem tonnu augsnes, izveidots reljefs, apūdeņošana, senās tehnoloģiskās iekārtas un būves, iekārtoti celiņi un vietas svētbrīžiem. Atjaunots gan jūdu, gan kristiešu Svēto Rakstu kultūras un dabas mantojums. Tiek organizēta īpaša šo reliģiju svētku svinēšana tās sākotnējā vidē. Neot Kedumim apsaimnieko Izraēlas nevalstiska organizācija, bet uztur ASV Ņujorkas štata bezpeļņas fonds ,,Neot Kedumim amerikāņu draugi.’’ Neot var tulkot gan kā ,,ganības,’’ gan kā "brīnišķīga vieta." Kedumim ebreju valodā ivritā nozīmē gan ,,sens,’’ gan latviski neesošu vārdu - ,,nākotnes izaugsmi no pagātnes saknēm.’’

Esam Bībeles parkā. Izraēlā nekādas mantas nekur nedrīkstot atstāt. Ar bažām prasu, ko darīt. Drīkstam stumties pa Neot Kedumim marķētajām takām augšup lejup ar visu kravu. Sākam virzīties pa manu jau mājās izvēlēto celiņu. Līdz ar biļeti iedotajā kartē - bukletā (pieejams arī krieviski) apraksts par to, ko redzam katrā apskates objektā, un kas, jo būtiski, kurās Bībeles vietās un precīzi kas par to teikts. Pie katras vietas ir arī plāksnīte ar aprakstu ivrītā un angliski.

Apskate sākas no augsta skatpunkta. Fragments no izliktās informācijas šajā vietā autora tulkojumā: ,,Ainavu, kas ir jums visapkārt, Jēzus pazina un mīlēja. Viņš lietoja to savās līdzībās. Viņš svinēja tajā redzamās lauksaimniecības darbu svētkus. Turpmākajā ceļā jūs tuvāk iepazīsieties ar Jēzum pierasto apkārtējo vidi, bet - jo īpaši ar trīs galvenajām lauksaimniecības kultūrām: labību, vīnogām/vīnu, un olīvām/eļļu.’’

Fragments no 5.Mozus grāmatas 11:11: ,,Bet tā zeme, uz kuru tu dodies, lai to iegūtu īpašumā, tā ir zeme ar kalniem un ielejām, kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni.’’ Ūdens cisterna pazemē. Tukša. Varam tajā iekāpt pa trepīti. Ja tādās senāk neuzkrātu pavasaros nokrišņu ūdeņus, nevarētu izdzīvot. Lasām: ,,Ūdens cisternā uzkrātos ūdeņus lietoja dzeršanai, mājsaimniecībai, nelielu dārzu laistīšanai, bet labība, vīnogulāji, olīvkoki bija pilnīgi atkarīgi no ziemas lietus perioda.’’ Ūdens resursu pieejamība un pietiekamība senajā un arī tagadējā Izraēlā ir viena no galvenajām izdzīvošanas rūpēm. Plāksnītē šajā punktā pievienots citāts no 5.Mozus grāmatas 11.nodaļas 10.-11.pantiem, kas vēsta, ka (autora saīsinājums) Dievs jau pirms ienākšanas Apsolītajā Zemē ebrejus informējis, ka tur ūdensapgāde galvenokārt būs no uzkrāta lietusūdens, nevis no apūdeņošanas sistēmas no upes (Nīla) vai akām oāzēs, kā tas bijis Ēģiptē. Jeremijas 2:13 uzsvērts, ka praktiskajā dzīvē neievērojot Dieva norādes ir arī garīgs pārkāpums: ,,Jo mana tauta ir atļāvusies divkāršu grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, kas nepatur sevī ūdeni.’’ Manuprāt, tas ir ļoti ļoti aktuāli arī mūsdienu kristiešiem, kas neredz sasaisti starp savu praktisko dzīvi - dzīvesdarbību: dzīvesveidu, patēriņa un ražošanas modeli, attiecībām ar līdzcilvēkiem un garīgumu - attiecībām ar Dievu.

Dažādas olīvu eļļas spiedes. Olīvu eļļa bija viena no galvenajām pārtikas sastāvdaļām, to lietoja apgaismojumam eļļas lampās, medicīnā, tai bija īpaša nozīme jūdu reliģiskajās norisēs: priesteru, ķēniņu svaidīšana ar eļļu, tās kvēpināšana menorās (specifiski ebreju vairākžuburu gaismekļi) Templī. Lasām, kā eļļas spiedes darbojušās, kādā kontekstā par tām teikts Bībeles līdzībās. Piemēram par jaunavām, kas gaidīja Debesu līgavaini ar lampām bez eļļas Mateja evaņģēlija 25.nodaļā 1.-13.pantam. Lūkas 10:34 teikts, ka labais samarietis lēja sasistā vātīs eļļu un vīnu, lai tās dziedinātu.

Vīna spiedes. Vīnam tolaiku kultūrā bija pavisam cita nozīme nekā alkoholam patreiz Latvijā. Tam ir pārtikas, medicīniska un reliģiska nozīme, bet apreibināšanās nebūt nav galvenais. Lasām, ka kāzās Kānā ūdens pārvēršanas par vīnu minētajā brīnumā pieminētais ,,labais vīns’’ ir ar savādāku tehnoloģiju iegūtais - pats pirmais, kas iztek no sakrauto vīnogu pašsvara. Katrā ēdienreizē, reliģiskajā ceremonijā Jēzus svētīja arī vīnu, ne tikai maizi. Savas asinis, kas nes šķīstīšanu (attīrīšanos no agrākajām grēcīgajām vēlmēm un to sekām), Viņš salīdzināja ar šo ,,grēcīgo’’ dzērienu, bet par Sevi saka: ,,Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir dārza kopējs.’’ Pāvils 1.vēstulē Timotejam 5:23 raksta: ,,Nedzer vairs ūdeni vien, bet lieto mazliet vīna tava kuņģa un tavas biežās neveselības dēļ.’’ Manuprāt, dažās kristiešu konfesijās ieviestais aizliegums lietot vīnu ir nebiblisks. Pats jau daudzus gadus esmu atturībnieks, bet tam ir cits iemesls. Nedomāju, ka vīns pats par sevi ir slikts, bet tā lietošanas prakse pie mums. Tādēļ jau labāk... Bet ja pārceļas dzīvot uz Gruziju vai Izraēlu, tad ieradumus var mainīt.

Piedarbs (kuļamklons) bija seno zemnieku darba centrālā vieta Apsolītajā Zemē 6 mēnešus gadā. Šeit bija tas grūtais darbs, kur vistiešāk apliecinājās Mozus 1.grāmatā 3:19 Ādamam pie izdzīšanas no paradīzes teiktais ,,Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst.’’ Bībelē piedarbs, labība, tās novākšana minēti daudzviet gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Arī baltu tautasdziesmās piedarbs ir sūra darba un kunga kalpības simbols. Tā ir vieta, kur kviešus atdalīja no salmiem, pelavām. Un kā lai neatceras Jēzus līdzību par cilvēku kā graudu atdalīšanu no pelavām pie izvērtēšanas. Ne jau vārdi apliecina cilvēka vai draudzes, konfesijas piederību Dieva Bērniem, bet ticības augļi, Mīlestība.

Turpat blakus aug Ēģiptes vīģeskoks. Atceraties, ar kā lapām kautrīgi aizklājās Ādams un Ieva pēc aizliegtā augļa ēšanas paradīzē? Bet paradoksāli, kā vīģes koks senajā kultūrā no Babilonijas līdz Ēģiptei nozīmēja glābšanu, pestīšanu. Vai nejauši, ka visu nicinātais virsmuitnieks Caķejs (Lūka evaņģēlijs 19:4) uzkāpa tieši glābšanas - atjaunotnes un svētības atgūšanas kokā, lai redzētu Jēzu nākam no Jērikas? Bībelē neviena detaļa nav nejauša - jo nebija vienkārši teikts ,,uzkāpa kokā.’’ Vai arī ikvienam nav vispirms jāizvēlas pakāpties glābšanas kokā, lai redzētu Jēzu mums tuvojamies, jāizdara kāda pirmā izvēle? Un tad Viņš nāk mūsu Namā. Un, ja vīģe ir pestīšanas simbols, tad pavisam savādāk kā brīdinājums skan Jēzus pavēle nokalst vīģes kokam, kas nenes augļus - teorētiski apliecinātai ticībai, kas nav mainījusi cilvēka būtību.

Rituālā mazgāšanās vieta Bībeles parkā izskatās kā neliela ala, kā grots, kas slīpi iet pazemē. Dievs savai izredzētajai tautai deva kā bauslību daudzas sanitārās prasības, kas tai deva priekšrocības pār tautām, kas to neievēroja. Mazgāšanās bija viena no svarīgākajām. Taču ikvienam jūdam vairākkārt mūžā bija jāveic arī rituālā iegremdēšanā kā garīgās attīrīšanās un pārdomu akts. Tas bija jāveic dzīvajā ūdenī - lietus vai avota ūdenī. No jūdu tradīcijas Jēzus sevis salīdzinājums ar dzīvo ūdeni. No šejienes nāk kristības ar ūdeni rituāls. Mūsdienu zinātne izpētījusi daudzas dzīvā ūdens priekšrocības - sākot ar medicīniskām un beidzot ar informāciju, enerģijas ietekmējošām.

Libānas ciedrs ir Jeruzālemes tempļa celtniecības materiāls. Jūdi to lietoja attīrīšanās ceremonijās (Psalms 51:9). Man Libānas ciedru mežu izciršana šajā reģionā asociējas ar neilgtspējīgas attīstības un ekoloģiskās katastrofas piemēru, kas dzīvei ļoti labvēlīgu vidi pārvērta tuksnesī.

Neot Kedimum starp daudzajiem olīvkokiem kāds ir īpašs, varbūt pat vairāk kā 2 tūkstošus gadu vecs, pārstādīts no Nācaretes... Tik senas ir saknes, ne stumbrs. Ivritā olīvkoka atvase sauc par NeZeR. Jēzus ir no NaZaReth pilsētas. Kristiešus sauc NoZRi. Autora tulkojums angļu Bībeles versijā Jesajas 11:1: ,,Masts (karoga) izaugs no Jesses nama un olīvkoka atvase (nezer) uzziedēs no tā saknēm,’’ kas ir pravietojums par Jēzus nākšanu, ko piemin Mateja 2:23, kāpēc Jāzeps apmetās Nācaretē.

Dūjas (savvaļas baloži) mums lidinājās pāri un apkārt, dūdoja, kamēr ar dēlu staigājām pa Dieva dārza nogāzēm. Tie ir Svētā Gara simbols. Jāņa 1:32: ,,Un Jānis [Kristītājs] liecināja, sacīdams: ,,Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa [Jēzus].’’’’

Turpinām virzīties pa marķētajām takām. Redzam, kā bija iekārtota senā ēka: kā cepa maizi, kā varēja ,,noņemt jumtu’’ utt. Skrien varāniņi. Ganās ēzelītis, kazas, aitas. Pār mūsu taku pārslīd kādu metru gara čūska. Pēc tā, ka tik garus gadus bijusi vēlme te pabūt, šīrīta meklējumiem, pārdzīvojumiem, beidzot izjūtu laimes mirkli.

Daudziem, šķiet, Bībelē teiktais ir kaut kas tāds tikai garīgs, bet detaļas no praktiskās dzīves - mums it kā teorētiski apjaušamas. Bet faktiski tās paliek nesaprotamas, jo, kamēr tu tās neredzi darbībā, neaptausti, neizproti to nozīmi Svētās Zemes klimatā, senajā dabas un kultūrvidē, savstarpējā ekonomiskajā sasaistē... Jēzus runāja līdzībās. Cik daudzkārt esmu pārliecinājies, ka pat visnozīmīgākās no tām, mēģinot izprast no agrāko un arī 21.gadsimta latviešu kristieša skatpunkta, ir labākajā gadījumā nepilnīgi, bet citā, manuprāt, pilnīgi citādi skaidrojamas, domātas. Tādēļ Bībeles laika praktiskās dzīves sapratne nav nenozīmīgi sīkumi, Bībeles piedevas. Man Izraēlas studijas, arī šis Bībeles parks ir ļoti būtisks, lai nesagrozīti uztvertu tās vēsts būtību, kas Bībelē attiecas uz mani. Šī būtība nav dažas, atvainojiet, cilvēku interpretētas un ,,nodrāztas’’ frāzes. Tā ir individuāla Dieva saruna ar katru personīgi. Neot Kedumim man deva ļoti nozīmīgu trūkstošu izpratnes un izjūtas daļu Bībeles uztverē.

Nesaprotu, kāpēc daudzas svētceļnieku grupas netiek vestas uz šo Bībeles parku. Ar to būtu jāsāk. Viņi taču brauc meklēt Jēzus laiku Svēto Zemi! Ne mūsdienu pasauli! Ar šo vietu būtu jāsāk Izraēlas apmeklējums. Jo vairāk tāpēc, ka tā gandrīz ir blakus lidostai.

Maksa par mana Dieva dārza apmeklējumu ir augsta. Un ne tikai ar satraukumiem un meklējumiem rīta pusē. Pirms izbraukšanas no tā pakaļējā kamera nolaiž gaisu. Salīmēju. Pabraucam kādus kilometrus Telavivas virzienā - atkal mīkstais. Atrodu, nolaužu riepu caurdūrušo ērkšķi. Uzlieku jaunu kameru. Sāku stumt. Jau mīksts. Nomainu trešoreiz. Labu gabalu pirms Telavivas atkal lēnām ritenis sāk laist gaisu. Uzpumpēju, kādu laiku var braukt. Tas atkārtojas neskaitāmas reizes līdz kļūst bezjēdzīgi. Daudzas stundas tumsā stumjam velosipēdus pa bezgalgarās Telavivas ielām. Hostelī rezervācija darbojas līdz 18.00. Ierodamies tur pirms pusnakts. Tomēr vieta mums tur vēl ir.

Pirmā Dieva svētību pilnā diena beigusies. Dieva dārzā aug arī ērkšķi.

Svētā Zeme - ticību mozaīkā
Reliģiju daudz - ceļš pie Dieva viens

Šis būs ļoti atšķirīgs teksts no citiem Izraēlas brauciena aprakstiem. Tas būs ceļojums dvēseles un garīgajās dimensijās. Pēc būtības svētceļojums ir nevis fiziskā ķermeņa pārvietošana telpā, bet tā rezultātā sirds un dvēseles izmaiņas, pieaugšana, atklāsmes.

Pieminot Izraēlu kā Svēto Zemi, parasti vispirms prātā nāk Jēzus gaitas Galilejā, Samarijā un Jūdejā (3 ebreju apdzīvoti novadi), pēc tam jūdu un musulmaņu svētās vietas. Taču viens no mana ceļojuma mērķiem bija gan teorijā, gan ,,pēc augļiem’’ iepazīt daudzās reliģijas - minioritātes: bahajiešus, drūzus, samariešus... Vēl precīzāks uzdevums: izpētīt mijsakarības trīsstūrī: kristietība, bahaisms un sikhisms. Kristus un abas šīs minētās tā saucamās universālās (integrētās) reliģijas. Tā nav šauri specifiska tēma. Jautājumu loks, ko tas ietver, nodarbina daudzu kuldīdznieku, latviešu, tā saucamo attīstīto valstu cilvēku, kas meklē ceļu pie Dieva, un pat kristiešu prātus. To cilvēku prātus, kas negrib iespraukties kādas konfesijas dogmatikas prokrusta gultā (pēc viņu viedokļa), noliedzot citus ceļus, bet tajā pašā laikā vēloties būt piederīgi Dieva Bērnu sadraudzībai. Jo daudzi apjautuši, ka dzīvē laikam galvenais ir attiecības ar Dievu. Bet kā?

Taču - kā teicis E.Veidenbaums: Kas staigājot pa košām puķu pļavām, tik saskaita, cik siena viņas dos, lai mani nelasa...’’

Izraēla ir kā daudzu ticību mozaīka: katrā blakusciemā tā var būt cita, reizēm pat it kā pretējās sadzīvo sadarbojoties vai izolēti līdzāspastāv vienā pilsētā vai pat ciematā. Kāpēc meklēju, kas citiem maznozīmīgs Izraēlā? Uzskatu - ikvienai reliģijai savā vietā un laikā ir (bijusi?) sava vieta Radītāja un Vadītāja Plānā - pasaules reliģiju ciltskokā. Augstāk nosauktajām - gan kā reliģijām-vienotājām, gan kā reliģijām-protestētājām. Lai izpildītu šo izpētes uzdevumu, jādodas uz Haifu un tai piegulošo Karmela kalnu.

Bahajieši

Jau iebraucot Haifā - 3.lielākajā Izraēlas pilsētā un tās galvenajā ostā, pār visu apkārtni dominē Karmela kalna nogāzē izvietotais Bahajiešu templis - zelta doms un tā dārzi.

Ir maz to vietu uz šīs planētas, kur nonākot man gribējies teikt: ,,Ak, mirkli apstājies, Tu esi skaists!’’ Bet vēl retāk ir vietas, kur iztēle mani uzveduši daudzkārt kalnā, lai parādītu pirms tur esmu bijis debešķīgu skaistumu kā brīnumu, kuru manām acīm reiz būs skatīt. Pat pirms pirmā brauciena uz Izraēlu es jau daudzkārt gara acīm biju lūkojies uz brīnišķo skatu tumsā no platformas virs izgaismotajiem Bahajiešu dārziem ar Tempļa kupolu centrā un zemu zemu pie melnā Vidusjūras klajuma dusošās lielpilsētas lampiņu un uguntiņu virtenēm. Cik sāpīgi bija toreiz aizbraukt no Svētās Zemes to neredzējušam klātienē! Un tagad - tikko pirmajā vakarā iebraucis Haifā, es tur esmu. Pašā augšā. Viena no skaistākajām planētas vietām pie manām kājām! Dvēsele gavilē! Sirds lēkā - ne tik no stāvā kāpiena, cik no laimes! Meditēju. Un runāju ar dēlu. Vienlaicīgi. Sapnis vaļējām acīm!

Ārēji bahaismu raksturo skaistums caur harmoniju un simetriju. Dārzs izvietots 19 terasēs ar strūklakām. Īpaši padomāts par saules staru un gaismas rotaļu. Tas ir izstiepts garumā no augšas līdz apakšai ap 1 km platumā abpus centra asij simetrisks. Dārzā vienmēr tikai ziedošas puķes un krūmi, jo tie tiek mainīti pārstādīti pēc noziedēšanas, izņemot kaktusus, lielos kokus. Dārzi atvērti pastaigām bez maksas no 2001.gada, bet to var tikai grupas, iepriekš piesakoties. Mēs varējām pabūt tikai nelielās dārza daļās lejā, vidū un augšā. Bet no skatpunktiem tas lieliski pilnīgi pārskatāms arī bez atrašanās iekšpusē. Var diskutēt, vai visjaukāk dārzu aplūkot no augšas rīta saulē vai tumsā, vai no apakšas vakara saulē vai tumsā. Dārzs būs savādāks, bet tā skaistums - neaprakstāms. Templis, kurš pēc kanādieša V.S.Maksvela projekta uzbūvēts1953.gadā, apvieno Rietumu un Austrumu arhitektūras stilus un proporcijas. Tas ar lielo zelta kupolu izvietots dārza centrā. Tam tuvojoties, gaidīju, kas par krāšņumu mani gaida iekšā! Tukšs! Bet pie sienas speciāla lūgšana. Templī atrodas tikai reliģijas pamatlicēja Baba apbedījums. Telpa meditācijai un kopīgām lūgšanām. Bahajiešiem nav dievkalpojumi - tikai kopīgi Svēto Rakstu lasījumi un dziedājumi.

Vai cilvēks, kurš tic Jēzus Kristus krusta nāvei kā savai atbrīvošanai no grēka sekām ir pestīts? Vai viņš/viņa ir kristietis? Kā man pie Tempļa skaidroja sieviete, kura pilnvarota apmeklētājus iepazīstināt ar savu reliģiju, bahajieši ticot Jēzus krustam. Kristīgā terminoloģijā ticēt Jēzus krustam nozīmē ticēt pestīšanai Jēzus krusta nāves nopelnu dēļ. Bahajieši svinot visus galvenos kristiešu svētkus. Bet bahajieši atzīst visas pasaules reliģijas kā cilvēka attiecības ar Dievu, kā vērtību. Viņi atzīst visu reliģiju Svētos Rakstus, visus lielos praviešus-pamatlicējus: Abrahāmu, Mozu, Jēzu, Muhamedu, Budu, Višnu... Par pēdējo lielo pravieti viņi uzskata savas reliģijas pamatlicēju Babu. Kā teica sarunā pie Tempļa sieviete, pati galvenā būtība reliģijā ir dievišķā Mīlestība, ko cilvēka sirdī ieliek visaugstākais, un kas izpaužas ticības sekotāja dzīvē (augļi). Nav mīlestības un tās izpausmju - tava reliģija ir nedzīva. Cik iznāca arī pie vārtiem un citur uzrunāt un vērot bahajiešus, viņu sejas pauž kādu apgarotu noslēpumu, labvēlību, it kā viņi būtu atraduši laimes atslēdziņu. Bahajiešu reliģiju izveidoja 1844.gadā Persijā musulmanisma tradīcijās audzis jauns tirgotājs Mirza Huseins Ali (1817.-1850.g.). Viņa pilnais pieņemtais sakrālais vārds ir Bahaulla, kas arābu valodā nozīmē ,,Dieva slava,’’ vai saīsināti Babs. Par saviem uzskatiem viņš nokļuva cietumā, pēc tam kopā ar sekotājiem tika izraidīts no Persijas un ieradās 1868.gadā Akko, kas atrodas netālu no Haifas. 1950.gadā viņam tika izpildīts publisks nāvessods. Ticības būtība: Bahaulla ir reliģiju vienotības vēstnesis no Dieva, arī cilvēces un tās rasu vienotības pasludinātājs. Visas pasaules reliģijas pēc būtības ir dažādas Dieva nodoma un gribas atklāšanās stadijas. Tuvojoties ilgi gaidītais cilvēces briedums, laikmets, kad šī vienotība tiks atzīta un īstenota. Nākotnes civilizācijas pamatprincipi būšot:

   -  atbrīvošanās no visiem aizspriedumiem,
   -  sievietes un vīrieša līdztiesība,
   -  tiks atzīts visu reliģiju kopīgs avots un vienotība galvenajās pasaules reliģijās [atrašanās vienā sistēmā - autora interpretācija],
   -  galējās nabadzības un galējās bagātības izskaušana,
   -  obligāta mūžizglītība,
   -  tiesības un pienākums katram patstāvīgi meklēt patiesību,
   -  vispasaules federācija,
   -  tiks atzīts, ka ticība nav pretēja saprātam, reliģija - zinātnei.

Mūsu postmodernā sabiedrībā 21.gadsimta sākumā tas skan laikmetīgi, bet cik tas radikāli nepieņemami bija 19.gadsimta vidū dogmatiski musulmaniskajā Persijā!

Bahajiešiem nav garīdznieku. Visu vada ievēlētas padomes vietējā, valsts un vispasaules mērogā. Pavisam nacionālās padomes ir 180 valstīs. Pēc 2001.gada Vispasaules kristietības enciklopēdijas enciklopēdijā minēts, ka pēc ģeogrāfiskās aptvertības tā ir otra izplatītākā reliģija pasaulē. Bahajiešu Vispasaules padomes mītne atrodas Haifā, netālu no Tempļa Pasaules Taisnīguma namā - skaistā baltā ēkā, kas apmeklētājiem slēgta. Vienīgais ienākuma avots - bahajiešu ziedojumi.

Kas mani pārsteidza un radīja vilšanos? Kad taujāju bahaisma skaidrotājai pie Tempļa, ar ko būtisku atšķiras bahaisms no sikhisma, kāpēc tomēr izvēlēties viņas pārstāvēto reliģiju, sieviete vispār par sikhismu neko nebija dzirdējusi. Mani šis jautājums nodarbina jau padsmit gadu kopš pirmā Indijas klejojuma. Tagad, kad pirms pusgada noklausījos stāstījumu un apmeklēju sikhu galveno Templi Deli Indijā, kā arī pareizticīgā priestera Meņa draudzes Templi Maskavā, šim salīdzinājumam jātop.

Sikhisms, ko Guru (garīgais Skoltājs) Nanaks izveidoja 1469.gadā, ietver šādus uzskatus:

   -  Dievs ir viens, Viņš ir Mīlestība un mīl visus, Viņā nav naida [atceramies niknās hinduisma dievību sejas], Viņš ir Radītājs, viena Patiesība, Likumdevējs visās jomās, Visaugstākais, visu noteicošais, cēloņu cēlonis, gan pāri savai radībai stāvošs (transcendentāls), gan tajā mītošs, visām tautām un reliģijām ir viens un tas pats Dievs, visa cilvēce vienmēr ir lūgusi vienu un to pašu Dievu, Dievs ir visu Apgaismotājs un Viens Gars [kā Svētais Gars], Gaisma; gan hinduisms, gan islāms ir Dieva svētīti ceļi pie Viņa [Lahorā - mūsdienu Pakistānā toreiz un tagad ir aktuāla cīņa starp šo reliģiju piekritējiem], tolerance pret visām reliģijām;
   -  nāks laiki, kad būs jauns cilvēks, jauna pasaule ar jaunu morāli;
  - lai gūtu pestīšanu [iziešanu no Pārdzimšanu Apļa cikla, nonākot uz visiem laikiem nirvānā - Dievtuvumā] nav nepieciešams norobežoties no pasaules [tas ir nosacījums hinduismā, budismā, jogu praksē], bet to dod arī godīga dzīve, kalpošana cilvēcei un tuvākajam Dieva spēkā;
   - cilvēkam ir misija dzīvojot uz Zemes, kas var būt pat kosmosa mērogā, ikvienai dzīvai būtnei ir uzdevums (nekas nav bezjēdzīgs, ko Dievs radījis un kas notiek);
   -  Dievs pirmsākumos nav radījis dzīvi grēcīgu;
   -  tik atšķirīgai dažādām tautām, cilvēces kultūrai pamats ir vienots;
   -  jāveicina universāla cilvēku brālība;
   -  cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Dieva gribu, ne savu egoismu;
   -  dieva pieņemšana, attiecību veidošana ar Viņu ir cilvēka dzīves jēga, pamatmērķis.

Sikhisma uzdevums ir parādīt cilvēkam, kā ar optimismu un cerību, ar prieku nodzīvot pilnvērtīgu un jēgpilnu dzīvi, kļūstot par Dieva Bērnu.

Sikhi notur dievkalpojumus, kuros ir kopīgi dziedājumi, dzejoļu deklamācijas, lūgšanas par mieru, cilvēci, lekcija [sprediķis?] un nobeigumā tiek dalīti turpat uz vietas svētīti saldumi, augļi. Sikhu Templis un tā apkārtne ar parkiem, dīķīšiem, mazās arhitektūras elementiem ir ļoti skaists un harmonisks gan no ārpuses, gan iekšpuses, un tādi ir arī cilvēki tajā, kā to redzēju Indijā. Sikhiem ir Svētie Raksti Gurmukhi, kur savas reliģijas un hinduisma, islāma Svēto Rakstu daļas 1604.gadā apkopoja 6.Guru (Skolotājs) Grantsahibs (Granth Sahib). Pēdējais 10.Guru Gobind 1699.gadā ieviesa kristībai līdzīgu procedūru Amrit, caur kuru jebkurš var kļūt par sikhu, pievienojoties to vispasaules brālībai Khalsa Panth. Sikhiem nav priesteru. Dievkalpojumu var vadīt jebkurš, arī sieviete. Ikviens sikhs pirms saullēkta meditē ar Dieva vārdu. Laulības netiek šķirtas. Uzskata, ka pēc kāzām sievai un vīram veidojas tāds kā kopīgs gars un kopīga dvēsele. Alkohols, tabaka un musulmaņu sagatavota gaļa ir aizliegti. Sikhi ir plaši izplatīti ne tikai Indijā (1,8% iedzīvotāju), bet arī citur Āzijā, ASV, Eiropā.

Kādu es redzu atšķirību starp bahaismu un sikhismu? Manuprāt, nebūtiski ir tas, ka vieni savas tikšanās sauc par dievkalpojumiem, otri - nē. Ka vieni, apkopojot citu reliģiju Svētos Rakstus, izveidojuši savu krājumu, bet otri tos lasa pilnībā. Būtiskāk, ka man neizdevās atrast sikhu attieksmi un vērtējumu Jēzus Kristus Labajai Vēstij. Ar viņu pestīšanas izpratni tas netiek saistīts. Protams, vietā un laikā, kur un kad radās sikhisms, kristietība nebija dienaskārtībā, bet... Labā Vēsts ir ikviena cilvēka, cilvēces patreizējā posmā attiecību ar Dievu sāls, būtība un pamats.

Kristieša attieksme

Kāda ir mana kā kristieša attieksme pret šīm tā saucamajām universālajām reliģijām? Uzskatīt par maldinošām, kaitīgām, pretējām Kristus mācībai? Vai tieši otrādi - paskatoties no ārpuses uz Jēzus Kristus Labo Vēsti un mācību ieraudzīt caur šīm reliģijām to vēl nozīmīgāku, nekā tupot kristietības iekšpusē. Cik daudz gaidu Jēzus ir piepildījis, kādu mūžīgās dzīvības iespēju, atbildes Viņš devis, ko cilvēki meklējuši caur citām reliģijām! Un nenoniecināt šos meklējumus un to rezultātus. Mans viedoklis ir tuvs noslepkavotā un baznīcas vadības un čekas agrāk vajātā pareizticīgo priestera Aleksandra Meņa uzskatiem šajā jomā. Viņš savās grāmatās plaši apraksta globālo teosistēmu pirms Kristus inkarnācijas caur Mariju Jēzū: katrā tautā to reliģijā bija nobrieduši līdzīgi reliģiski jautājumi, veikti meklējumi, uz kuriem risinājumu deva Nācarietis, cerēts uz glābēju, lielu pravieti, par kuru kļuva Pestītājs. Šīs visas pasaules garīgās vajadzības toreiz bija līdzīgas, tās bija aktuālas visiem... un ir tādas joprojām. Varbūt sarunā nevis nolīdzināt ar zemi kā stulbu un kaitīgu otra cilvēka ticību, bet aicināt viņu tajā rakt dziļāk, meklēt savas reliģijas sākotni, pamatakmeni, kas ir Kristus-Mīlestība, pieņemt to sev par vadoni, un tad līdz Labajai Vēstij vairs paliek tikai viens solis? Staigājot pa priestera Meņa Templi (tā draudze sauc savu dievnamu) Maskavā un pavadot kopā laiku ar viņa draudzes locekļiem, es sajutu to pašu gaišumu un garīgumu, ko pie bahajiešiem un sikhiem. Vai tā būtu nejaušība?

Pēdējā brīdī

Visā ceļojumā Kāds Liktenis mūs nemitīgi pārbauda ar grūtībām un riskiem, bet arī Tas palīdz problēmas atrisināt un no briesmām izvairīties. Haifa un reliģiju izpēte gandrīz mums gāja secen tāpat kā Dieva dārzs pie Telavivas.

Līdz vilciena attiešanai uz Haifu palikusi vairāk par stundu. No Telavivas hosteļa pa divām ielām līdz stacijai kādas pārdesmit minūtes. ,,Izraēlā velosipēdus vilcienā iespējams pārvadāt neizjauktus,’’ tā mūs instruēja profesionāls tūrisma firmas menedžeris - izraēlietis. Piebraucam pie stacijas. ,,Velosipēdus vispār nedrīkst pārvadāt,’’ - drošībnieku kategoriskums iedzen izmisumā. Kad prasām par to izjaukšanu, tad piekrīt, ka tos ieliktus maisā varētu izlaist cauri kontrolei pie ieejas stacijā. Kontrole tur stiprāka nekā Rīgas lidostā. Ne tikai jāiziet caur metāla detektoru, bet arī tiek izkratītas visu pasažieru visas somas. Līdz pēdējam vilcienam pirms sabata un tam sekojošajām Pashas brīvdienām, kad sabiedriskais transports nekursē, palikusi pus stunda. Mērkaķa ātrumā jāizjauc velosipēdi, jāizstāv rinda pie kratīšanas stacijas priekšā, jāveic vēl ceļš līdz peronam ar divām fiziski nepanesamām nešlavām (vilku pa grīdu). Un rinda gara, bet nezin kāpēc arī visi ebreji braukšanu atlikuši uz pēdējo reisu. Kā mēs vilcienā dabūjām vietas mantām un sev - nesaprotu. Ejas pilnas ar kājās stāvētājiem. Jautrība tiek sagādāta arī vietējiem. Mašīnists aizmirst apstāties kādā stacijā. To viņš izdara lauka vidū, tad brauc atpakaļ uz pilsētiņu, ko ,,nav pamanījis.’’ Kāda meitene priekš mums, ārzemniekiem, par šo joku nosaka: Welcome in Israel (konteksts ,,Esiet sveicināti! Tāda ir Izraēla!’’)

Karmela kalns

Jūdus un kristīgos svētceļniekus Karmela kalna nogāzeē parasti interesē tikai pravieša Elija grots (ap 40 m garš, 8 m plats), kurā viņš dzīvojis. Uz turieni iet taka no Karmelītu klostera. Tas uzcelts vietā, kur visas tautas klātbūtnē pravietis Elija sakrāva sārtu, aplēja to ar ūdeni un Dieva uguns to aizdedzināja, atstājot kaunā Bāla priesterus, kuru sārts neaizdegās. Tā uz laiku no zemes tika iznīdēts Bāla kults, pierādot, ka ir viens Kungs, viens Dievs.

Klosterī agrāk apmetušies dievbijīgi krustneši, lai, tāpat kā pravietis dzīvotu pieticīgu vientuļnieka dzīvi.

Klosterī pabijuši, stumjam-braucam, braucam-stumjam augšā Karmela kalnā. Īpaši karsta diena virs +31. Normāli būtu braukt pa līdzenumu apkārt. Bet kalnā kā magnēts mani velk Hai Bar un drūzu ciemi Isfiya un Daliyat el Karmel.

Hai Bar ir teritorija, kurā nevis tiek aizsargāta daba, kāda tā ir, bet atjaunotas ekosistēmas, kas izzudušas pirms tūkstošiem gadu un nekur vairs Tuvajos Austrumos savvaļā nav sastopamas.

Nu kā lai notic, ka Izraēlā tā ir kārtējā ,,nejaušība’’! Netālu no Hai Bar blakus Haifas universitātei vaicājam kādam garāmbraucošam velosipēdistam, kur ir ieeja Hai Bar - Karmelas kalna dabas parkā. Viņš piedāvā mums Hai Bar parādīt, jo nekādu bukletu par tā takām nav. Biju jau padsmit gadus saintriģēts, kā tas izskatās, ka dabu nevis saglabā, bet atjauno. Bez brīvprātīgā pavadoņa nekā nebūtu redzējuši. Ne plašus panorāmas skatpunktus, ne šauras akmeņainas taciņas cauri krūmu biezokņiem, ne celiņu labirintus mežā un gar izžuvušu strautiņu kanjoniem. Augstu gaisā riņķo ērgļi. Ziedošos krūmos trokšņo dziedātājputniņi. Paradīze. Piedzīvoju lielu veikmi. Celiņš vijas kādus padsmit centimetrus gar vertikālas kraujas malu. Un tieši tādā vietā pēkšņi ar asu rāvienu uz bezdibeņā malu no velo bagāžnieka nosveras mugursoma. Noreaģēju. Zibenīgi pārnesu savu svaru uz pretējo pusi. Noturu līdzsvaru. Cik dzīve ir skaista!

Drūzi

Drūzi nav tauta, bet reliģiski sociāla grupa, kas runā arābiski. Musulmaņi to uzskata par islāma maldu mācības sektu. Drūzi tic vienam Dievam Allaham, bet citādā statusā nekā ,,parasti’’ musulmaņi, Korāns drūziem nav Svētie Raksti. Dievs esot inkarnējies - iemiesojies cilvēkā kalifā (kalifi ir musulmaņu garīgie līderi pēc Muhameda uzņemšanas Debesīs) Al Hakimā no Fatimīdu dinastijas. Drūzi paši arī gatavojas reinkarnācijai - pārdzimšanai atkārtoti pēc nāves. Drūzu reliģijā ir 7 principi, piemēram, rūpes vienam par otru, patiesības mīlestība, citu reliģiju neatzīšana kā attiecības ar Dievu, taču viņi akceptē cilvēces dievišķo vienotību uc. Drūzi labprātīgi ievēro arī Talmudā (jūdu Svētie Raksti) uzliktos 7 morālos pienākumus tiem neebrejiem, kas dzīvo uz Apsolītās Zemes. Ja drūzs spiests dzīvot citas reliģijas cilvēku vidū, viņs maskējas, piedaloties kopējās lūgšanās kā musulmanis, kristietis, bet sirdī un domās lūdzot kā drūzs. Drūzi nelieto vīnu, tabaku. Zinātnieki nav vienis prātis, no kādiem ļaudīm: pēc reliģijas, tautības, no karotāju pēctečiem drūzi radušies. Drūzisma pirmsākumi esot Kairā 1017.gadā. Drūzu ciltstēvs Jetrho esot Mozus dēls.

Tradicionāli tā bija ļoti iekšēji noslēgta kopiena. Par drūzu nevar kļūt un no šī statusa nevar izstāties. Tās iekšienē ir neliela uqqual (gudro) grupa, kas izgājuši speciālus pārbaudījumus, tāpēc vienīgi tie drīkst valkā turbānu un citu specifisku tērpu, lasīt drūzu Svētos rakstus un piedalīties otrdienas nakts reliģiskajā pasākumā. Vairākumam - juhhal jācer uz šo izredzētību nākošajās inkarnācijās. Drūzi ir Izraēlas pilsoņi. Izraēlas armijā ir atsevišķs drūzu bataljons, kas cīnījies pat pret Libānā dislocēto militāro organizāciju Hezbolah, kaut arī vairums drūzu dzīvo Libānā un Sīrijā. Tā ir ceturtā no izplatītākajām Izraēlas reliģijām, kurai ir tiesības saviem piederīgajiem noslēgt laulības, izglītot un risināt citus jautājumus, kam jāatbilst reliģiskajiem priekšrakstiem.

Drūzu ciematos piedzīvoju vilšanos. Isfiya un Daliyat el Karmel ārēji ne ar ko neatšķītās no citiem neebreju ciematiem. Nekas neliecināja par kādu īpašu noslēgtību. Agrāk drūzu sievietes nedrīkstēja darboties sabiedrībā, iegūt laicīgu izglītību. Man veikalā izdevās bez aizķeršanās angliski parunāties ar drūzu pārdevēju par drūzu dzīvi kopienā. Uzreiz pārkāpti 3 tabu: sieviete strādā, ir izglītota un stāsta par drūzu iekšējo dzīvi. Tipisko drūzu apģēbu redzēju tikai dažām sievietēm. Viņas ietinošās balos lakatos ar tumšu tērpu līdz papēžiem. Tūristu bariņi, Daliyat el Karmelā pat vesela tirdzniecības ieliņa priekš viņiem. Globalizācija izirdina pat šo noslēgto kopienu!

Kāpēc man ir īpaša interese par drūziem? Kopienas gars un savstarpējā palīdzība, kas izriet no spējas saglabāt savu ticību, dzīvot saskaņā ar to, atrodoties mazos, savstarpēji izkaisītos ciematiņos gadu tūkstoti starp citām kultūrām un reliģijām. Mūsdienu postmodernā laikā, kad viss ar visu sajaucas un sadarbojas, arī Labās Vēsts sekotājiem būtu ļoti svarīgi nosargāt sevī kādu neaizskaramo reliģiskās identitātes daļu, pamatu, jāveido savu sociāli stiprām saitēm saistītu kopienu, kas būtu atvērta sadarbībai, bet nepazaudējot būtību pasaulē. Daudzi nesapratīs: ,,Kur ir problēma? Draudzes ir. Pasākumi ir. Bībele visiem viena.’’ Bet.. kā ir ar dzīvi saskaņā ar ticību patēriņa sabiedrībā, laikā, kad daudzi amata pienākumi, sabiedriskās norises ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem? Bet... kā ir faktiski ar mūsu dziļāko Labās Vēsts izpratni un kopienas saitēm? Daļa no tiem, kuri tic, ka ir kristieši, domā, ka glābšana mūžībā nāk no uzskatiem, pārliecības par Jēzus nopelnu pie krusta Golgātā, citi ir mainījušies būtībā un nes atbilstošus Mīlestības augļus.

Ticība kā fenomens ir neatkarīga no tā, kam tic. Kāpēc tā atslābst vai ir stipra?

Nācaretē satiku Kristu

Kad aprīlī ar velosipēdu ar dēlu braucām cauri Nācaretei, satiku Kristu. Tas nav domāts tēlaini salīdzinošā, emocionālā, garīga pārdzīvojuma līmenī. Nē. Viņš mums gan deva pajumti un paēdināja, dziedēja manu brūci kreisajā kājā, ko biju guvis, sperot kļūmīgu soli krustnešu pilsētā Akko, gan sarunāja velomeistaru remontiem, gan pieteica naktsmītnes tālākam ceļam. Un pavēra priekškaru vietējiem ticības noslēpumiem, pēc kuriem biju posies ceļā.

Brauciens pa cepešpannu

Bet labāk visu pēc kārtas. Ir ap desmitiem no rīta. Jau cepina. Ripojam ar divriteņiem pa līdzenumu. Vēl priekšā dienas svelme. Bet jau sāku izžūt. Nodarbojos ar sirdslietām- dzeru korvalolu. Sākas nebeidzami garš pacēlums, jo braucam no Vidusjūras puses, nevis kā parasti svētceļnieki no Kānas. Ir dienas vidus cepešpannas svelme. Ēna nav. Aprīļa vidū ziemeļos- Galilejā ap 40 grādu! Vietējie pārsteigti un ,,šausmās’’. Bet mēs minam. Precīzāk- es nožēlojami velkos kājām, pārliecies un atbalstījies uz stūres. Jo normāli pastumt tik smagi nokrautu braucamo liedz kakla skriemeļos iesprūdušā nerva sāpes. Kāpēc vēl līdz šim spriganas mājās mēnešiem sāpējušās ceļgalu locītavas? Katra no trim minētajām medicīniskajām problēmām būtu pietiekoša, lai pat nesāktu plānot tik smagu maršrutu. Uz savu ķermeni paļauties man nebija nekāda pamata.Bet es esmu šeit.

Man ir Kāds cits uz ko paļauties

Naktsmītnes velobraucienā mums nav rezervētas. Ir Pasha - daudz kas ir slēgts veselu nedēļu, bet maize šajā periodā ebrejiem vispār nav (ir neraudzētās maizes svētki, kad viņi ēd tādus kā plānus grauzdiņus). Pārtikas un pat ūdens nopirkšanas neiespējamība ceļā reizēm ilga pāris reizes pat 2 dienas, jo nebraucām tikai pa autoceļiem. Vietām, kur varēja būt jāceļ teltis, dzīvoja ne tikai indīgas čūskas un skorpioni, bet pat melnās atraitnes - visindīgākie nāvējošie zirnekļi. Viens ir skaitīt baznīcas solā: ,,Kungs, es uz Tevi paļaujos, jo Tu esi Bībelē solījis, ka skorpioni un citi mūdži man nekaitēs,’’ bet pavisam kas cits - pat iekšēji nejust bažas šādā vietā izklāt savu telti; viens ir lasīt Kalna svētrunu: nedomājiet, ko Jūs ēdīsiet un dzersiet, kur gulēsiet, otrs- tādā bērna vientiesībā bez lieliem krājumiem klimt pa svešas zemes dabu. Bet.. vienmēr beigās viss it kā pietika. Un - pats pats nopietnākais Izraēlā. Drošība. Visu autoceļu mala ir kā nosēta no vienas vietas ar izsistu automašīnu vējstiklu drumslām. It kā tās kāds būtu sējis. Ir arī daudz citu avāriju pēdu. Visi satiktie vietējie šausminājās par tām briesmām, kādām mēs pakļaujam sevi Izraēlā divatā (nevis lielā grupā) ceļodami ar velosipēdiem pa autoceļiem. Ikviens teica: ,,Tas ir ļoti ļoti bīstami!’’ Daži atvēra auto logus un kaut ko ivritā mums kliedza nopakaļ par šo tēmu. Un mēs redzējām, kā tur šoferi brauc... Bet manī bija miers. Jo es ieliku mūs Tā Kunga rokās. Tāds ir svētceļojums. Nevis ekskursija pa Bībeles vietām.

Satikšanās ar v(V)iņu

Pēcpusdienas karstumā iebraucam Nācaretē. Krustojumā ieeju kādā veikaliņā prasīt ceļu. Izrādās - tā ir kristīgo preču bodīte. Man atbild kāds tur ienācis vīrs mācītāja tērpā. Paskatījies uz manu neģīmi, uzreiz sniedz man pudeli. Auksts ūdens!!! Tikai šādā stāvoklī to var novērtēt. Mācītājs ceļa stāstīšanas vietā saka: ,,Nāciet uz manu māju. Atgūsieties. Iedzersiet aukstu sulu. Paēdīsiet. Tad līdz sešiem paspēsiet visu apskatīt: Jēzus Kristus piedzimšanas bazaliku ar Marijas grotu, Jāzepa baznīcu, Sinagogas baznīcu (vietā, kur Jēzus sinagogā lasīja Svētos Rakstus). Un varat palikt pie manis pārnakšņot, jo septiņos jau ir tumšs.’’

Namā pie sienas vairākas bildes, kur mājastēvs kopā ar pāvestu. Izrādās, esam nokļuvuši pie apkārtnes mācītāju ,,priekšnieka.’’ Vēl vairāk - viņš ir pāvesta nuncijs, kura pārraudzībā nodotas visas Sīrijas, Jordānijas un Libānas draudzes. Ar Izraēlas pasi tur nenokļūt, tāpēc mums ir iespēja apskatīt Vatikānā izdotu starptautiski atzītu ceļošanas dokumentu ar daudzu valstu robežkontroles zīmogiem.

Par kristieti nekļūst - par kristieti piedzimst

Abu Hatoum, kā sauc mūsu labdari, ir vietējais arābs. Viņš vispirms apskata manas rokas, ko noklājušas strutainas pumpiņas. No karstuma- viņa slēdziens.Un atdod kādu smēri, pēc kuras tās pazūd. Ne tikai šajā, bet arī turpmākajās dienās. Gan dzerot sulu, gan vakarā pirms un pēc vakariņām, ko ēdam uz laukā klātā galda kopā ar viņa ģimeni, virpinās saruna. Jautājumu man ir daudz. Lūk, dažas atbildes. ,,Gan kristieši, gan musulmaņi dzīvojam draudzīgi. Tiekos ar mullām, pārrunājam vietējās lietas. Uz lūgšanu vietām viens pie otra gan neejam. Pāreja no islāma uz kristietību un otrādi nav arābiem pieņemama. Par kristieti nekļūst - par kristieti piedzimst. No paaudzes paaudzē visa dzimta ir vai nu musulmaņi, vai kristieši.’’ Namatēvs ir ļoti liela autoritāte vietējā sabiedrībā gan kristiešiem, gan musulmaņiem, gan drūziem. Visi viņu sauc par Tēvu. Par viņa ietekmi pārliecinājāmies arī mēs - pēc viņa zvana velomeistars mūs jau gaida, tūlīt ķeras pie mūsu divriteņiem, naudu par darbu neņem, jo ,,Jūs taču nākat no Abu Hatouma!’’

Pareizie kristieši

Visi kristieši ir labi ģērbti un dara tā. Rīkojas vienādi un pareizi visur. Norise svētvietās: svētceļnieki tādā kā pacilātībā noraugās uz Bībeles notikumu lieciniekiem (it kā): akmeņiem, kokiem, grotiem utml., kas nereti iebūvēti katedrālēs, klausās gidu un mācītāju, skaita lūgšanas, met krustus, beigās fotogrāfējas. Pēc tam, klusi sarunājoties, dodas uz autobusu. Šādu ainu pa gabalu redzu arī pie Nācaretes bazalikas. Bet turpat blakus ar savām svētajām nodarbēm un sarunām pārņemtajiem kāda indiete invalīdu ratiņos cenšas tikt augšā pa stāvo ielu līdz dievnama vārtiem. Bet netiek uz priekšu ne par soli. Tā viņa tur cīnās, kamēr nonāku lejā. Kad pieeju pastumt, viņa it kā satrūkstas. Mans izskats! Jau netīras un eļļainas baltās linu garās bikses, kaut kāds neparasts no izpletņa paštaisīts balts tērps, kam pāri pārvilts ceļa strādnieku atstarojošais oranžais bezrocis, melni notriekti sporta apavi- rokās velocimdu. Pats noaudzis ar tumšiem matiem, garu sirmu bārdu un kasku galvā. Tāds spoks droši vien tik svētā vietā nebija redzēts. Bet es tik ripinu indieti augšā.

Krusts aizsargā

Abu Hatoum man iesaka Izraēlā vienmēr redzamā vietā nēsāt manu lielo Taize krustu. Krusts aizsargā. Ne tikai tā neredzamais spēks. Tā sagaidāma labvēlība no arābiem-kristiešiem. Arābi-musulmaņi redzēs, ka neesam ebreji, būs draudzīgi. Un arī ebrejiem pozitīva attieksme pret kristiešiem, ko veidojusi kustība - ,,Kristieši - Izraēlas draugi."

Kas ir Tas, kas mūs nejauši sagaidīja Nācaretē un par mums parūpējās tur un turpmākā ceļā? Cilvēks? Mācītājs? Kristus! Viņa Mīlestība šajā cilvēkā! Viņa perfekti organizētā sakritība! Viņa žēlastība pret tuvākajiem- svešiniekiem, kurus bija iespēja pasūtīt tālāk, kuri pat nelūdza palīdzību. Un cik daudz rakstā turpmāk neminētu gadījumu, kad īstā laikā un īstā vietā mēs saņemam palīdzību, atbalstu no īstajiem cilvēkiem. Un notiek (vai nenotiek) īstie: vislabākie vai nevēlamie notikumi, pat ja plānots savādāk!
Nācaretē un visā Izraēlā mūs uzņēma un vadīja Kristus.

Jūdi - minoritāte?

Izraēla - jūdu valsts. Šķiet pašsaprotami. Bet jūdi kā ticīgie sastāda pat ebreju mazākumu. Ticību grūti izmērīt. Kāda piektā daļa? Ja vērtējam pēc tradicionālā apģērba, tad visvairāk viņu ir Jeruzalemē. Bet - tur viņi ir rosolā ar musulmaņiem, laicīgajiem ebrejiem, dažādu konfesiju kristīgo mācītāju tērpiem un svētceļniekiem, tūristiem. Kur var apskatīt jūdus un viņu dzīvi ,,neatšķaidītā’’ veidā? Vienīgā tāda pilsēta ir Safeda. Ebreju un jūdu pilsēta. Bez citticībniekiem. Bez baznīcām un mošejām.

Sagaidīšana

Ceļvedī rakstīts, ka mans izvēlētais hostelis atrodas pie pašas pilsētas robežas. Prasu kādai sievietei autobusu pieturā. Viņa nezin, bet tūlīt zvana uz turieni pa telefonu. Neatbild. Pēc brīža nāk pretī jauna sieviete. Uzdodu to pašu jautājumu. Esot divi hosteļi ar šādu nosaukumu. Viņa mani apsola nepamest. Kamēr nebūs atrasta naktsmītne. Var just, ka viņā tā ir reliģiski ieaudzināta attieksme - kā izturēties pret nejauši satiktu tuvāko. Jā. Viņa stāsta, ka strādājot naktsmītnē, kur uzturas stingras pārliecības jūdu svētceļnieki. Un tā nu ejam. Līdz pilsētas centram. Pa ceļam uzzinām daudz ko par vietējo dzīvi, viņas sapni atbraukt uz Eiropu un rocības trūkumu priekš tā. Iedrošinu. Jaunā sieviete apsola no autoostas ar savu telekarti mums sazvanīt piemērotu naktsmītni. Bet tā ,,atradās’’ turpat. Pienāk kāda tantiņa, kas izīrē istabu. Necerēti lēti.

Citadele

Pēc iekārtošanās tūlīt dodamies ,,uz pilsētu.’’ Šis pazemes-virszemes agrāko nocietinājumu komplekss atrodas augstā pakalnā virs pilsētas. Tagad uz tā plešas parks. Blakus virsotnei - krustnešu cietokšņa drupas, bet pašā augšā - piemineklis. No tā skata laukuma gan saules gaismā, bet - jo īpaši tumsā priecājamies ne tikai par pilsētu, bet arī par plašu apkārtni.

Safedas ebreju kvartāls

Sinagogu vai citā vārdā Ashkenazi kvartāls - vieta, kur var izjust vidi, kādā tā bija Izraēlā daudzus gadu desmitus un simtus atpakaļ. Ashkenazi ir no Austrumeiropas izceļojušie jūdi, ar savu specifiku, ļoti konservatīvi un tradicionāli. Vismaz izskatā. Vecāki vīrieši nēsā šajā karstumā milzīgi biezas kā pižiki platmales. Mugurā melns garš halāts, kājas garās tumšās zeķēs un uzkrītoši savdabīgās un melnās kurpēs. Kā no kaut kur redzētām senām karikatūrām! Lai būtu ļoti smieklīgi, nekas nav zīmējumā jāpiedomā. Bērneļi skraida un vizinās ar velosipēdiem melnos uzvalciņos, mati nokarājas daudzu saskrullētu šķipsnu veidā. Kvartālā daudz sinagogu. To iekšiene atšķirīga. Taču visās pie sienas, kas novietota uz Jeruzalemes pusi, ir 2 vietas Toras ruļļiem, telpas vidū uz paaugstinājuma, lai cilvēks vienmēr būtu zemāks par Svētajiem rakstiem, ir vieta, no kuras tos lasa. Tā kā esam ,,pieklājīgi ģērbušies, tas ir, kājās garās bikses, rokas apsegtas un galvā cepure, drīkstam pa sinagogu paklimst. Fotografēt aizliegts. Citi to dara. Mēs arī. Daudzās sinagogās, kur klusi ielīdām, tādās kā lasītavās notika mācības bērniem vai pieaugušajiem. Datori ieslēgti!!! Sabata laikā??? Kā dēls Gatis teica, Izraēlā sabatā to, ko nedrīkst darīt, ievēroju (pamanīju) tikai es. Vienīgais, ko viņi visu Pashas laiku nodrošināja - bija slēgtas interneta kafejnīcas, liedzot mums iespēju pārrakstīt flešā digitālā fotoaparātā nofotografētās bildes. Bez tā nav iespējams iemūžināt citas.

Ieliņas šauras. Vietām tās savieno kāpnes. Divstāvu akmens mājas cita pie citas. Daudzi to iemītnieki uz ielām, bet ne pa vienam. Daži pastaigājas ar bērniem. Vīri cep šašliku (sabatā nedrīkst kurināt uguni). Citas grēcinieces nāk ar iepirkuma maisiņiem no kvartālam tuvējā veikala (tur nedrīkstu strādāt, darbināt ar elektrību kases aparātu). Var jau tērpties vienmēr melni kā daļa kristiešu mācītāju un uzlikt nopietnu un svētulīgu sejas izteiksmi. ,,Bet neba viņi esot labāki cilvēki,’’ - saka mūsu saimniece, pie kuras esam apmetušies. Kvartāla apakšējā ielā izvietojušās mākslinieku darbnīcas-tirgotavas. Tēma - pārsvarā ortodoksālā jūdaisma simbolika, tradicionāli tērpti jūdi, sinagoga, lūgšanas, Safedas un citu pilsētu ebreju kvartāli... Dažiem arī kas abstraktāts. Darinājumi no metāla, koka, citiem materiāliem, gleznas. Gatavo produkciju var arī nopirkt. Bet mākslinieki arī tāpat labprāt papļāpā. Uz apkārtējā ārējā reliģiskās, atvainojos, aprobežotības, samākslotas svētulības un pašapmierinātības fona, šeit gaisotne inteliģentāka, radošāka un ... cilvēciskāka. Kādā attālākā ieliņā, savrup no pareizi orientētiem māksliniekiem, ieklīstu kādā brīvdomātāja darbnīcā. Mandalas! Budistu mandalas pēc formas un ebrejiski abstraktas pēc satura. Vēl šis tas no Tibetas, kur nesen viesojos, gaisotnes. Kaut kas no Rēriha, Čurļoņa.

Safeda - jūdu galvenā pilsēta. Kabala

Tā ir viena no četrām jūdu svētajām pilsētām. Bez Jeruzalemes šāds tituls vēl ir Hebronai (patriarhu atdusas vieta), Tibērija (Talmuda tapšanas vieta Babilonijas trimdas periodā) un Safedai. Šo titulu tā ieguva kā jūdu misticisma - Kabalas centrs kopš visu jūdu padzīšanas no Spānijas 1492.gadā. Kabala, kas nozīmē ,,tradīcija,’’ uzplauka rabīna Isaac Lunia vadībā. Tā radās kā ,,opozīcija’’ ebreju racionālismam, kas deva panākumus Eiropā, bet ar šo ,,neloģisko’’ izdzīšanu zuda pamats atbildēm ,,kāpēc,’’ ,,kāda ir jēga.’’ Sākotnēji Kabala mācīja, ka jūdiem jāatjauno saikne ar Dievišķo Gaismu, un tam priekšnoteikums ir 613 bauslības prasību ievērošana. Inkvizīcija un izdzīšana no Spānijas jāizprot kā vaina, kā sods. Reālo pasauli varēs uzlabot, ja ,,salabos’’ garīgo. Kabala ir ar savu izpratni par Dieva diviem aspektiem, visu lietu un Radīšanas būtību. Par simboliku. Par pasaules pārvaldīšanu. Tā nav reliģija plašām masām. Būtiskākā tās daļa, manuprāt, attiecināma uz slepenām mācībām. Tomēr nedrīkst par zemu novērtēt tās ietekmi ne mūsdienu Izraēlā, ne pasaules garīgo meklējumu klāstā. Daudzus tā pievelk kā magnēts. Kabalistu Abulav sinagoga Safedā man šķita atšķirīga no citām - noslēpumiem apvīta aura, vecišķīga, simboliem pārblīvēta. Tā ir celta 1490.gadā pēc plāna, kāds aprakstīts kabalā. Četri galvenie pīlāri pārstāv četrus centrālos elementus, kas saskaņā ar kabalistu ticību, tika izmantoti Radīšanā. Sinagogai ir 10 logi, kas simbolizē 10 Derības baušļus. Gleznās attēlotas 12 Izraēlas ciltis.

Safedā ir Kabalas informācijas centrs, kas piedāvā ar to iepazīties un izglītoties dziļāk jebkuram ar dažādām mūsdienīgām metodēm.

Nedaudz ar kabalu iepazīstoties, man vairs nerodas vēlme tai pieskarties. Arī šinī rakstā ne.

16.gadsimtā Safedā dzīvoja vairāk jūdu nekā jebkurā citā vietā Apsolītajā zemē. Tur 1563.gadā tika iespiests pirmais teksts ivritā Tuvajos Austrumos. Tādēļ Safedā atrodas Tipogrāfijas (Printing) muzejs. Ievērojami ir ebreju kapi zem vecpilētas, kur, kā uzskata, apglabāts pravietis Hozeja. Safedā atrodas Izraēlas Bībeles muzejs un Dāvida kara memoriāls. Par Safeda brīnumu sauc kauju, kurā 1948.gadā neliela saujiņa ebreju karavīru nosargāja pilsētu pret arābu uzbrucējiem. Hameiri mājā (Hameiri House) ir Safedas kā jūdu apmešanās vietas apguves vēsture, daudz tālaika ikdienas priekšmetu.

Rumānijas ebrejietes stāsts

Saimniece, kura mūs izmitina savā mājā, iebraukusi kopā ar vecākiem no Rumānijas Izraēlas teritorijā vēl pirms šīs valsts dibināšanas. Imigrantu kuģi pa ceļam Vidusjūrā aizturējuši briti un ieslodzījuši nometnē Kiprā, kur nodzīvojuši gadu. Ēst devuši. Tomēr dzīve tur bijusi visai nepatīkama. Pusaudži rakuši tuneļus un centušies izbēgt no apsargātās teritorijas. Daudzi nošauti. Kas tikuši līdz jūrai, centušies aizpeldēt līdz Apsolītajai Zemei. Dažiem esot izdevies - no salas uz salu. Pirmie gadi Izraēlā bijuši ļoti smagi. Nav darba. Nabadzība. Apdraudētība. Karš. Vēlāk tēvs, kas bija pieradis pie Rumānijas garšīgajiem vīniem, nemitīgi sūdzējies par Izraēlas vīnu pliekanību. Tagad tantuks dzīvo viens. Vairākas reizes dienā ar ratiņiem, pie kā pieturēties, var aizklibot līdz autoostai un tūristu apmeklētākajai ielai, meklējot klientus. Ļoti labestīga. Brīvi runā angliski. Interesē viss par klientu mītnes zemēm. Manas kājas pušuma ārstēšanai uztaisa kompresi un savāra šķidrumu no vietējiem ārstnieciskajiem augiem. Lietoju. Palīdzēja. Lai viņai Dieva svētība arī turpmāk!

Hula - (ne)ilgtspējīga attīstība
Ilgtspējīgas attīstības (IA) pētnieka Meka

Hulas ieleja un ezers ir visspilgtākais neilgtspējīgas ,,cilvēka uzvaras pār dabu’’ un pasaulē lielākais renovācijas (tās seku novēršanas) piemērs, kas man kā ilgtspējīgas attīstības pētniekam tik ļoti interesēja jau pārdesmit gadu. Tajā savijās ekonomiskās (lauksaimniecība), sociālās (malārija, dzīves telpa imigrantiem), vides (dabas daudzveidības, ūdens resursu) un valsts drošības (nacionālā ūdensapgāde, valsts nodrošināšana ar pārtiku) problēmas un to risinājumi. Tā bija nozīmīgākā gājputnu barošanā vieta pārlidojumos Eirāzija-Āfrika. Nav rezultāta, ja putnus aizsargā Latvijā vai ziemošanas zemēs, ja iznīcina nozīmīgākās barošanās vietas tālajā ceļā. Tādēļ Izraēlas ieceres jau 20.gadsimta vidū izsauca pasaules ornitologu un dabas draugu protesta vētru.

Piekalnē atstājuši priekš tūristiem it kā rekonstruēto pionieru (pirmo zemes apguvēju) apmetni pie Rosh Pinas, ripojam strauji lejā uz manu sapņu zemi. Cik lielas ezera platības atjaunotas? Cik daudz un kāda ir savvaļas daba? Kāda izskatās augsne? Cik ražīgi lauki un dārzi? Cik turīgi kibuci? Mani interesē viss, kā tur sakārtota dzīve un daba.

Hulas ielejas nosusināšanā 1950.gados gan tauta, gan cionisma vadītāji saskatīja iespēju nodrošināt pietrūkstošo pārtikas daļu, lai Izraēla varētu pati sevi pabarot, vienlaikus uzvarot malāriju. Ar Gati apskatījām Yesud Hama’ ala - rekonstruētu 20.gadsimta sākuma lauku viensētu, kuras iemītnieki gandrīz visi miruši no malārijas. Šī slimība bija šīs apkārtnes nelaime. Bez tam Izraēlas vadītāji cerēja būtiski palielināt valsts ūdens resursus, samazinot to iztvaikošanu. Šie ūdeņi, kas plūst uz Kinereta ezeru, nodrošina ar ūdeni gandrīz visu Izraēlu- līdz pat Negevas tuksnesim. Vārdu sakot, projekts–brīnumnūjiņa. Šādi projekti, tāpat kā PSRS neskarto zemju apgūšanas vai BAM kampaņas, bija ar milzīgu patriotisku un politisku ievirzi. Ekonomiski nepietiekoši izvērtētas. Vides aizsardzību ignorējošas. Meliorācija kļūst par vistiešāko ideoloģijas, politikas realizēšanas instrumentu. Latvijā tāda bija mūsu zemei raksturīgās mozaīkainavas un viensētu likvidēšana, teritorijas piemērošana sociālistisko lielsaimniecību un dzīvesveida vajadzībām.

Tam visam cauri skan lozungs – mums nav jālūdz dāvanas no dabas, bet tās jāņem. Rezultāts – Pirra uzvara pār dabu, kad cilvēkam vēlāk jādomā, kā labot savas kļūdas.

Hula ieleja ir unikāls ekosistēmu krustpunkts. Šī mitrzeme pirms nosusināšanas izcēlās ar unikālu dabas daudzveidību, tajā bija daudz reto augu un dzīvnieku sugu. Kā minēts, ezers bija un tagad atkal ir ārkārtīgi nozīmīga atpūtas un barošanās bāze gājputniem. Tajā sastopamas Eiropas mēreno joslu, Vidusjūras, Āzijas stepju un Arābijas tuksneša augu un dzīvnieku sugas, jo šeit ir šo sugu galējās ziemeļu vai dienvidu robežas.

Hula ieleja bija 177km² (25km gara un 6-8 km plata) pārmitra teritorija ar purvu un 12-14 km² ezeru (5,3 km garš un 4 km plats, vasarā līdz 1 m, ziemā līdz 3 m dziļš), kā arī plašām teritorijām, kuras ziemā pārplūst zem ūdens. Šajā dabiskajā rezervuārā savācās ūdeņi no avotiem, strautiem, upītēm un upēm, arī Jordānas augšgala, formējot tās tālāko tecējumu uz Kinereta ezeru. Vēsturiski šī teritorija bija intensīvi apdzīvota jau pirms ebreju Dana cilts ienākšanas 13.gadsimtā p.m.ē. Taču pēc pirmās nepārdomātās cilvēka iejaukšanās – tilta celtniecības pāri Jordānai ap 1260.gadu, izmainot ūdens līmeni, zeme kļuva neapdzīvojama, ieviesās malārija. No 14.-19.gs. tur cilvēka apmetņu nebija, tikai beduīni ieklīda ganīt mājlopus. Vēlāk te sāka apmesties izbēgušie vergi, dezertējušie Ēģiptes armijas kareivji un citi bēgļi veidojot ap 3-4 tūkst. lielu gbavarna kopienu, apdzīvotas vietas. Viņus pļāva malārija. 1883.gadā tur izveidojās pirmā ebreju apmetne, un arī viņi ārkārtīgi cieta no malārijas. Tikai pēc 50 gadiem sāka veidoties citas ebreju apmetnes, ap 1939.gadu, kad cīņā ar malāriju sāka lietot DDT un citus līdzekļus. 1948.gadā Hulas ielejā bija 12 ebreju un 23 arābu apmetņu, bet Neatkarības kara laikā arābi šo teritoriju pameta.

Visaptverošs meliorācijas projekts tika uzsākts 1951.gadā un pabeigts 1958.gadā. Nosusināšanas projekta gaitā tika padziļināta, paplašināta izplūstošās Jordānas upes gultne, ietekošā Jordāna lielā mērā apvadīta apkārt gar ielejas malu (pa taisno) izplūstošā Jordānas gultnē, izbūvēts biezs nosusināšanas kanālu tīkls. Tika iegūts 5000 ha aramzemes, kas valstij kritiskajā periodā lieti noderēja. Malārija jau bija apkarota 1949.gadā, likvidējot tās perēkļus. Vislielākais guvums valstij bija papildus 28 miljoni m3 ūdens. Kūdru ne rūpniecībai, ne mēslojumam tā arī neizmantoja. Dabas draugu un zinātnieku cīņas rezultātā 1963.gadā tika izveidots Izraēlā pirmais dabas parks, nodibinājās Izraēlas Dabas aizsardzības valsts iestādes un Dabas aizsardzības biedrības. Nelielu pleķīti (350 ha) atstāja neskartu. Drīz sākās problēmas. Kūdrainās augsnes gaidīto ražas apjomu nedeva. Pazeminoties gruntsūdenim, kūdra izžuva, sākās neapturami kūdras ugunsgrēki, gruzdēšana, izveidojot bīstamus pazemes caurumus, virspusi pārvēršot melnos, neauglīgos putekļos, saceļot putekļu vētras. No kūdras un neattīrītiem pilsētiņas notekūdeņiem Jordānas upē un Kinereta ezerā strauji cēlās nitrātu saturs. Pasliktinājās valsts galvenā ūdensapgādes avota ūdens kvalitāte, sākās pastiprināta aļģu augšana. Bez tam gājputni, atrodot citu barības bāzi, nodarīja lielu postu zivju dīķiem. Zaudējumi dabai– no ielejas pazuda 119 dzīvnieku sugas. 37 no tām vairs vispār nebija Izraēlā. Pēc 20 gadiem, ap 1980.gadu kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. 1993.gadā uzsāka un 1996.gadā pabeidza ielejas atjaunošanas projektu. Taču tā nebija ielejas atjaunošana sākotnējā stāvoklī. Ilgtspējīgas attīstības princips ir nevis saglabāt visu dabu sākotnējā stāvoklī, bet gan savienot dabas un cilvēka intereses, nesagraut ekosistēmas. Sākotnēji rekonstrukcijai bija divi mērķi: kūdras augsnes nodrošināšana ar veģetāciju un Kinereta ezera aizsardzība pret piesārņošanu. Tālākā projekta izstrādes procesā pievienojās uzdevums- vietējo iedzīvotāju alternatīvo ienākumu avotu radīšana, ūdens apgāde un dabas aizsardzība. Ielejas attīstību nolēma balstīt uz ekotūrismu, atpūtu, atjaunojot savvaļas dzīvnieku, augu populācijas un radīt rekreācijas iespējas pie ūdeņiem. Projekts paredzēja noturēt kūdras augsnē gruntsūdens līmeni ap 75 cm dziļumā, lai ar ievesto un piemeklētu vietējo augu rotācijas shēmu kūdras augsne cauru gadu būtu segta ar zālājiem- augiem, ko izmantotu gan lopbarībā, gan reintroducētie lielie zālēdāji, kā ūdensbifeļi, purva zirgi. Kūdras augsnē nācās veidot lielus ,,caurumus”, tos aizpildot ar blīvāku augsni, kurā audzēt ēnu nesošus kokus. Tika veikti ūdens piesārņojumu novēršanas pasākumi, izveidota tūrisma infrastruktūra, radot jaunu- Agmona ezeru. Šī projekta rezultātus vērtē kā sekmīgus, lai gan arī šeit radušās dažas neparedzētas sekas, piemēram, gājputni apēd ražu no piegulošajām platībām. 3gadus pēc ūdens līmeņa pacelšanas fiksētas 120 putnu sugas, daudz gājputnu: stārķi, pelikāni… Radušās ligzdojošo putnu kolonijas. Nitrātu ieplūde Kinereta ezerā samazinājusies par 40%.

Ko mēs ieraudzījām? Ļoti skaistus, turīgus ciematus. Dārzus. Niedrājus ar putniem kar kanāliem un Jordānas izteku. Lielas laistāmās iekārtas. Auglīgu augsni, taču mūsu acu priekšā vējš to sagrieza tik lielā virpulī, tādā ,,minitornado’’, kādu nekad nebiju redzējis. Pie Hulas dabas parka Gatis aci pret aci rīta agrumā, braucot pa nelielu celiņu, satikās ar ,,vietējo vilku’’ - koijotu, priekšā uz ceļa bija ,,izskrējis’’ bruņrupucis. Tādu dziedātājputnu balsu skaļumu un daudzumu koku lapotnēs vienkopus nekad nebiju dzirdējis. Ejot pa dabas parka taku, niedrājā un papirusā sānus gozē un ezerā peld jau citas krāšņas sugas. No tiltiņiem acu neatraut no ūsainajiem Āfrikas samiem un ūdensbruņrupučiem, kas zem mums pulcējas cerībā uz gardu ēdamo. Esam ilgu laiku pirmie un vienīgie apmeklētāji, kas bauda dabas skaņas, mieru, ko dod ūdens klajs. Šeit atkal gribas apturēt laimes mirkli.

Pavisam savādāk ir Agmona dabas parkā. Gar dīķišiem, kanāliņiem, pa plašiem zālieniem un cauri birzīm daudz celiņu, pa kuriem riņķo neskaitāms daudzums dažādi ar pedāļiem aprīkoti braucamie. Tos tūristiem iznomā. Mūs ar saviem braucamiem tur izlaiž cauri tikai izņēmuma kārtā. Te nu ir tā ekotūrisma industrija! Redzam citādu Izraēlu, kādu to neredz parasts tūrists.

Hulas ielejas attīstība kļuvusi ilgtspējīga. Bet cik daudz zaudēts ne tikai dabā, bet arī finansiāli! Cik daudz nevajadzīgu konfliktu! Šeit vajadzētu atvērt ilgtspējīgas attīstības mācību iestādi visas pasaules aprobežotajiem valstu vadītājiem, politiķiem, visu līmeņu lēmumu pieņēmējiem. Hulai vajadzētu kļūt ne tikai par gājputnu, bet arī politiķu un zinātnieku pulcēšanās vietu. Hula - piemērs arī Latvijai!

Kad es cēlu savu telti pie Jordānas upes...
Klusā novakare

Saule iet uz vakarpusi. Ceļam savu telti pie Jordānas upes. Tāds biblisks noskaņojums. Pie Jordānas. Tā vienkārši- celt telti. Kā pie Abavas. Faktiski upe nav par to lielāka. Kaut arī ziemeļos - netālu no Hulas ielejas.

Zaļa krastmala. Neviena nav tuvumā. Tālāk gan apmetušies arābi.

Sabats. Piebrauc 2 krievvalodīgas mašīnas. Uzceļ savas teltis tuvu mūsējām - pie krasta, pa straumi uz augšu. Nu ko, upe jau nepieder mums vieniem. Tin makšķeres. Zvana. Dzirdu, ka saka: ,,Aizsitām foršu robu. Brauciet!’’ Nepaiet ne stunda, kad ierodas vieglo automašīnu karavāna. Apbūvē visu upmalu. Skrien bērni. Klaigā jaunieši. Skraida suns. Skan krievu mūzika. Kaut kur dzirdēts scenārijs - atbrauc daži, ja redz, ka labi, vesela varza klāt. Un tad jau pirmiedzīvotāji, tas ir šoreiz mēs - ir par traucēkli. Jaunieši jau gandrīz grib pārvietot mūsu mantas un divriteņus, kas tiem traucējot.

Atpūta dabā?! Mūsu ar Gati izvēlētajā klusajā stūrītī!

Atbraucēji grib krieviski parunāt. Pēc Gata: ,,I don’t understand!’’ ("Es nesaprotu" - angliski) saziņa pārtrūkst, kad viņš noliedzoši atbild uz jautājumu, vai tiešām šovakar no šīs vietas nevāksimies prom. Es jau automātiski būtu atbildējis krieviski, bet Gatis tiešām krieviski neprot un pat Rīgā darbā ar saviem krievvalodīgiem darbabiedriem sarakstās angliski. Nākas to pašu valodas politiku ieturēt arī man. Bet viņi jau ātri atkož, kas mēs par putniem. Paštaisītas teltis no izpletņa auduma, mugursomas - rāmenes: tipisks padomju laika 1980.gadu inventārs. Kāda no ,,kaimiņienēm’’ dzīvojusi Rīgā un ,protams, atpazīst mūsu latviešu valodu. ,,Simpātijas’’ šķiet abpusējas. Sevišķi, kad atļaujos tādu nekaunību, ka eju Jordānā peldēties tajos dažos kvadrātmetros, kur var nokļūt ūdenī, bet šajā vietā pilns ar makšķerauklām. Viens sēd krastā un rūpīgi vēro - vai neuzķeršos uz āķa. Nekā! Nākas vien cerēt uz lielajiem samiem. Dažu labu jau kāds arī no tiem noķēra.

Naktsmiers

Mijkrēslis. Tiek iemesti naktsāķi. Mums ar Gati šis tirgus apnicis. Ejam pastaigāt gar upes atteku. Cik te daudz brīvu jauku teltsvietu! Ja būtu zinājuši! Pastaigā mūs apņem nakts burvība. Sisināšana. Smaržas. Gatis atguļas svaigā sienā. Dienvidu zvaigznes. Ir jau labi. Esam ļoti noguruši un tūlīt iesim gulēt. Lai jau šie makšķerē. Tas netraucēs.

Kad atgriežamies, mūsu telts galā uzklāts kopgalds. Mūsu caurspīdīgās telts virzienā notēmēti 2 uz statīva uzstādīti prožektori. Šnabītis. Skaļas balsis. Anekdotes. Smiekli. Tā kā aizmigt nevar, paskatos uz situāciju no kuriozā skatpunkta. Tu uzcel telti jaukā pļaviņā pie upes, kur neviena nav. Un pēkšņi atrodies rampu gaismā gandrīz rokkoncerta troksnī. Kad vēl piedzīvošu tādu brīnumainu pārvērtību? Man nav nekas pret krievvalodīgajiem ebrejiem, un upes krastā var atpūsties visi, bet vai šī rīcība nebija nedaudz netaktiska? Padomju krievs ir un paliek krievs, pat ja viņš ir ebrejs. Precīzāk - homo sovjeticus.

Tūristu ,,tauta’’

Vienmēr jau ir izņēmumi. Viena ģimene ļoti labvēlīgi pret mums noskaņota un varbūt grib kaut kā izlīdzināt šo okupācijas situāciju. Viņi ir velotūristi un ūdenstūristi. Padomju gados šuvuši tādas pašas teltis kā mūsējā, nesuši tādas pašas rāmenes. Vīrs pat nereaģē, kad savējie apsauc, lai ar mums nekomunicē. Runājam, kur ceļojuši. Kur viņi ceļo tagad. Kā pārcēlušies, kā iekārtojušies Izraēlā. Vīrs saka - tas taču normāli, ka visiem krievvalodīgajiem Latvijā jāprot latviski. Man taču Izraēlā arī jāprot ivrīts! Sieva piedāvā tēju, pārslas. Savējie savējos pazīst - un tautībai te nav nozīmes. Cik PSRS laikā neesam kopā braukuši un tusējušies ar īstiem krievu ceļotājiem? Tā ir ļoti forša, izpalīdzīga, draudzīga, solidāra ,,tauta’’ - tūristi.

Zibeņo un līst

Kad kaimiņi izklīst apskatīt savas makšķeres, klusumam nav lemts iestāties- no kalniem atskan vareni pērkona grāvieni, atblāzmo zibens. Jau svīst gaisma, kad jezga norimst. Iemiegu. Uztrūkstos no grabināšanas. Lietus! Šī telts pret to pilnīgi neaizsargāta. Plēve nav uzklāta! Vēl trakāk - tā jāsameklē mugursomas dibenā. Ar Gati lecam laukā, izritinām plēvi, piespraužam ar knaģiem to pie jumta. Naktsmiers.

Tikai Jordāna un mēs

Nākošais vakars patiešām jauks. Esam uzcēluši savu telti pie Jordānas vēl skaistākā pļaviņā.. Pie paša krasta aug krūmi un koki, nedaudz nostāk zaļo zāle. Bet šī oāze nav plata. Tālāk - viss izkaltis. Upe straujāka un šaurāka. Daži metri. ,,Pelde’’: iebrienam līdz ceļiem ūdenī, pieķeramies pie akmens un ceram, ka mūs neaiznesīs vēl lielākā krācē. Kamēr mēs tā ,,karājamies,’’ tuvojas ūdentūristi. Arābi! Vai netrāpīs ar laivu vai vismaz airi pa galvu? Nē!

Pretējā krastā saule brīnišķi izgaismojusi Golānas augstieni. Gatis kāpj kalnā to fotografēt. Man gribas mieru un apceri. Gulēt teltī pie upes šalkoņas Gruzijā, Krievijā, Latvijā - pašsaprotami. Bet Izraēlā?! Līdz šim visas straumju vietas mūsu ceļā bija sausas. Jordāna - vienīgā upe ar ūdeni. Bet arī ne līdz Nāves jūrai. Pie ,,ietekas’’ tā jau gadiem sausa pat palu laikā.

Jau satumsis. Sēžam pie pašas straumes uz noliekšos stumbra un baudām vakaru. Šī mazā ūdens stīdziņa pie manām kājām! Tu veldzē visu Svēto Zemi. Tu - strīdus ābols un izdzīvošanas ķīla divām valstīm - Izraēlai un Jordānijai, ar pretenzijām - tavs sateces baseins svarīgs arī Sīrijai. Vai mēs Latvijā apjēdzam savu bagātību: upes, ezeri, gruntsūdeņi un artēziskie ūdeņi? Mums ir pārpilnām dzīvības resurss - ūdens, kas nepietiek pasaules lielākajai daļai. Mums zaļa pļava ir nevis šaura strēmelīte gar ,,vienīgo’’ upi, bet visa Latvija. Mums mežā katrs koks nav jāiestāda, pievadot tam pa caurulīti ūdeni ar punktveida apūdeņošanas metodi. Mūsu lauki un dārzi nav akmeņu bruģis. Mūsu pakalni nav kaili bez augsnes. Ja gribam - varam tūlīt art un sēt. Laista lietus. Bet.. varam audzēt kūlu. Ebreji nekad nebūs tik bagāti, ka varētu to atļauties.

Mana Latvijas zeme!

Nākošajā rītā atkal līst. Pirms sāk spīguļot saulīte, pirmoreiz paspējam uzvilkt pretlietus tērpus. Tikko visu esam savākuši, nāk ragulopu bari. Brīnās. Baidās. Mūk. Esam izjaukuši viņu dzeršanas rituālu.

Kanjons. Ziedi. Ganu ceļš

Tā - esam uz ceļa. Pa šo grants seguma paplašinātu taku autosatiksmes nav. Nogāzē zied krāšņas puķes: sarkanas, dzeltenas, baltas... Tuvumā un tālumā ganās lopiņi. Nav cilvēku, būvju. Stundām ilgi mēs esam vienīgie civilizācijas pārstāvji. Dziļi lejā krāc zilā Jordāna. Kanjons kļūst aizvien stāvāks, augstāks, putas- baltākas. Lidinās un dzied putni. Tāds miers! Sēžam un negribas vairs nekur doties. Nekad nebūtu iedomājies, ka tāds savvaļas plašums iespējams pašā Izraēlas centrā - netālu no apdzīvotā un tūristu nodeldētā Kinereta ezera krasta!

Mistiskais remonts

Laime beidzas ātrāk nekā domāts. Divas dienas kopš Hulas ielejas ziemeļu gala esam ceļojuši pa dabu bez automašīnām. Kad manam skatam pie kājām no skatpunkta paveras viss Kinereta ezera klajs, pēkšņi mīkstais. Un atkal mistika. Trim velokamerām pēc kārtas. Viena no tām pēc uzlikšanas piepūšas uz ar blīkšķi izsprāgst manā acu priekšā. Atkal pārņem besis kā pirmajā dienā - nu cik var! Labi, ka šeit vismaz skaista panorāma. Sāk cepināt. Nebraucot nedzesējas.

Kinereta ezera valdzinājums

Beidzot esam lejā un varam iegremdēties ezera viļņos. Un skatiens var kavēties pie Jēzus mitekļa Kapernaumas piekrastē un Kalna svētrunas nogāzes. No dabas svētnīcas esam nokļuvuši vietās, kur Jēzus staigāja, sludināja, darīja brīnumus. Kur pārklājies Debesu valstības neredzams plīvurs.

Jērika
Siena

Jeruzalemē dzīvojam pie Jērikas ceļa. Nopriecājos, cik vienkārši aizbraukt. Ripojam. Pēkšņi priekšā siena. Kādus 6-7 m augsta. No dzelzsbetona. Nekādas norādes. Blakus benzīntanks. Ieeju prasīt. Man saka - jābrauc uz augšu. Tāli. Sarunu biedrs palestīnietis dzīvojot 5 min. gājiena attālumā, bet tagad uz darbu jābrauc padsmitiem kilometru. Tā nu uz savas ādas dabūjam izjust, ko nozīmē Siena starp palestīniešiem un izraēļiem.

Augšā krustojums. Prasu arābam ceļu. ,,Seko man.’’ Tā nu traucamies lejā auto ātrumā. Beidzot. Nu tik pa autostrādi uz leju. Gatis man pa priekšu tā ieskrējies, ka neredz norādes, ka taisni uz Jēriku jānogriežas no trešās rindas. Aizlido lejā. Apstājos. Gaidu. Piebrauc vienīgā velotūristu grupa, ko Izraēlā esmu redzējis. No Romas velokluba. Noskaidroju, ka viņi grasās doties uz Jēriku pa lielo ceļu. Nevis pa taisno. Mazs gleznains celiņš ved gar Izraēlā skaistāko Džordža klosteri. Romieši man notic. Un tā nu mūsu ceļi šai dienā savijas.

Bibliskais tuksnesis

Wildness. Bībelē šīs vietas, kur Jēzus 40 dienas klejoja, nosauktas par tuksnesi. Te ir skarbāk nekā parastā tuksnesī. Nav augu. Tikai klaji pauguri. Gatis aizrāvies ar beduīnu apmetņu iespiešanu fotoaparātā. Apspiesti tiek arī kamieļi un citi ikdienišķi mājlopi. Mūsu šaurā asfalta lenta izvijas starp kailajiem, bet gleznaini veidotajiem pakalniem un paver tālumā aizvien grandiozākus skatus gan uz šo pauguraini, gan Nāves jūras ieleju.

Džordža klosteris

Pēkšņi esam pie varena sausa kanjona. Dziļi lejā klintī iebūvētas celtnes. Nu gluži kā nesen Himalajos skatītie budistu klosteri. Grieķu pareizticīgo Džordža klosteris. Ticības dažādas - iedomātais ceļš pie Dieva caur klintij pielipinātām cellēm - līdzīgs. Kāpjam lejā. Aiz katra līkuma šis arhitektūras brīnums kopā ar kādu agrāk nepamanītu dabas vai roku veidotu elementu: klinti, mākslīgu ūdens teci, tiltu, dažām palmām, kāpnēm, grotu atklāj savādāku skarbo daili, veido citu rakursu. Atliek tik bildēt. Šī nokāpšana iespaidos daudzkārt pārāka nekā klostera iekšiene - tieku tikai pie tipiskas baznīcas un Svētā Džordža pīšļu apskates. Plus cienā ar aukstu sulu. Iekšā tieku bez Gata, kuram tērps beidzas virs potītēm, un tikai tāpēc, ka esmu kļuvis romiešu grupas sastāvdaļa un kājās man ir garas, pieklājīgas, netīras bikses.

Jērikai - 10 000 gadu

Daži desmiti metru pa taku un 5 km neceļš līdz Jērikai. Gaidu Palestīnas pašpārvaldes robežu. Nav. Noripojam gandrīz līdz centram. Nobažījušies no sava ,,nelegāli robežu šķērsojošo statusu,’’ no vietējiem, ar ko esam baidīti, naski minam cauri pilsētai uz drupām. Nevar taču palaist garām iespēju apskatīt paliekas no visvecākās pasaulē nepārtraukti pastāvošās pilsētas vēsturiskās daļas! Izreklamēts - Jērikai 10 000 gadu! Tas nekas, ka zinātnieki dod kādus nieka 500 mazāk, ka neliels pārtraukums pa vidu bijis tajā apdzīvotībā. Tas taču sīkums. Tāpat tas, ka Turcijā esot vēl viena pasaules vecākā pilsēta - arī 10 000 gadu sena. Ja padomā...

Mūsu sirmā Rīga... 800 gadu. Te - tūkstotis, otrs tūkstotis... Katrā pa simts gadiem, katrā simtniekā 4 paaudzes. Un tā 100 simtnieki, desmit tūkstošnieki. Kad tapa pirmie Vecās Derības teksti, šī pilsēta jau bija nodzīvojusi pusi mūža, rēķinot no mūsdienām. Te ebreji, tikko netālu pār tolaik vareno Jordānas upi pārnākuši, kur ūdeņi tiem pašķīrušies, kā Bībelē teikts, maršējuši ar savu Derība Šķirstu apkārt, kamēr Jērikas mūri sabrukuši. Gids gan tādu vietu nerāda. Te netālu Jānis Kristītājs Jordānā ar ūdeni kristīja. Skatos uz šo arheologu atrakto drupu akmeņiem. Pirmā vieta, kur cilvēki nomainīja nomadu dzīvi pret pastāvīgu apmetni. Pasaulē vecākais atraktais sargtornis. Pētu tā ķieģeļus. Cik sensensenpaaudžu rokas tos veidojuši! Katrā atsegtajā senpilsētas stūrī savs laikmets. Daži pavisam ,,jauni’’ - 2-3 tūkstoši gadu veci. Lūk, tā ir ilgtspējība! Bet mirklis pret mūžību!

Netālu Jēzus Kārdinājuma kalns. Tajā klosteris. Uz to ved trosu vagoniņi. Jau pavēla pēcpusdiena. Atsakāmies no kārdinājuma tur uzbraukt. Tikko, braucot no Jeruzālemes puses, jau redzējām Jēriku no putna lidojuma.

Skaistā un draudzīgā Jērika

Jērika ir skaista. Īpaši no augšas. Lielākā pilsētas daļa - mazstāvu mājas, kas slīkst zaļos dārzos, virs kuriem paceļas dateļpalmu silueti. Bet centrs- ielas plašas, ēka pie ēkas kā jebkurā arābu pilsētā, taču sevišķi kalorīts rajons ir netālo no lielā krustojuma. Tajā noris intensīva tirdzniecība, izvietotas visu acīm atvērtas darbnīcas. Tūristu autobusi tur neieklīst. Iebaidītie ceļotāji, pat ja tie devušies uz Jēriku ,,uz savu roku,’’ to apskata pa mikroautobusa logu. Neviens neklejo. Kā mēs. Nonākam pat nomalē. Jo vajag internetu. Pārsteidz draudzīgā attieksme - visi smaida, māj un sauc ,,halo.’’ Gan veci, gan jauni. Pat pusaudži, kas Jeruzālemē un citur mēdza būt agresīvi: ielenca, centās izspiest naudu, rāva veloinventāru, apsaukāja, meta ar akmeņiem. Te no tā ne vēsts. Paripina līdzi. Parāda skolu. Parunājas par dzīvi.

Pāri robežām paceltu galvu...

Braucam pa lielo šoseju garām automašīnu rindai uz robežkontroli. Palestīniešu robežsargi jau pa gabalu draudzīgi met ar roku, lai tikai braucam. Pie Izraēlas robežas redzam, kā krata automašīnu bagāžas saturu. Piebremzēju pie kontrolētājiem. Saucu: ,,Latvija!’’ Viņi pamet skatienu uz mums un pasmaida. Braucu tālāk. Ne dokumenti, ne bagāža nav tikusi pārbaudīta. Un tomēr... Te, kur robežas tiek bieži slēgtas, kaut kādi ceļi bloķēti, priecājamies, ka esam atpakaļ ,,lielajā zemē’’ - Izraēlā. Mūs vēl šodien gaida jauni iespaidi. Tūlīt mūs virs ūdens turēs Nāves jūras šķīdums.

Ar velo 400m zem jūras līmeņa
Nāves jūra

Zem ūdens jau nebraucām. Nāves jūras, precīzāk, Sāls ezera ieleja atrodas ap 400 m zem jūras (pasaules okeāna) līmeņa. Zemākā sauszemes vieta uz planētas. Pašā ezera ziemeļu galā pusotru stundu ļaujamies tajā esošā šķidruma iedarbībai. To nedrīkst laist brūcēs, mutē un acīs. Nedrīkst bāzt galvu zem ūdens (ienirt nav iespējams). Jo šķīdums satur ne tikai vārāmo sāli, bet raibu ķīmisko buķeti. Vēl ilgi dziedējām tajā iekaisušos Gata nobrāzumus. Es smērēju un līmēju, viņš braši turējās un sauca ,,Sāp!’’

Ūdens pieļauj 3 pozas. Populārākā - ,,avīzes lasīšana.’’ Cilvēks atrodas uz muguras, rokas, kājas, galva pacelti virs ūdens, var paņemt avīzi un gulēt kā uz dīvāna. Uz vēdera - arī ekstremitātes un galva virspusē. Vēl vari mēģināt noturēties vertikāli kā pludiņš, iegrimstot līdz apmēram krūšu galiņiem. Pāri var atļauties vēl vienu pozu. Meitenes, kuras parasti ir mazsvarīgas, var vizināties puišiem uz muguras kā vardes dīķī. Viņas savu izredzēto nevar nogremdēt.

Ne tikai es, bet arī citi nosmērējas melni ar Nāves jūras dūņām. Ļoti dziednieciski. Tāpat kā ūdens. Kā saule, kā dabiskā radiācija, kā lielāks atmosfēras spiediens, kā sausais gaiss. Tas viss kopā veido unikālu faktoru kopumu, kura dēļ visa piekraste nosēta ar dziednīcām, kūrortiem. Plus milzu ķīmiskais kombināts. Šīs jūras ūdens ir Izraēlas vienīgais ,,izraktenis.’’

Zivis un kuģi (vairs) Nāves jūrā nepeld. Dienvidu galā, kur ir vēl sāļāks, pie krasta, dažādiem priekšmetiem kristalizējušies balti sāls gabali. Vietām tie peld kā ledus. Nāves jūra mirst. Tā vietām atkāpusies pat vairākus simts metrus no nesenās krasta līnijas, ko katrs ar aci var redzēt. Cilvēks Jordānai vairs neļauj nest savus ūdeņus uz Nāves jūru. Ir dažādas tās glābšanas ieceres. Pat pārpumpēt Vidusjūras ūdeni. Bet pagaidām - Nāves jūra mirst.

Kad iepriekšējo reizi apmeklēju Nāves jūru, tur ārpusē bija cepešpanna, ūdenī- pārsilts. Tagad ir par mēnesi agrāks, ūdens vēss, vēlās pēcpusdienas gaiss tāpat. Mājās, plānojot maršrutu, šausminājos, kā mana sirds izturēs velobraucienu šī posma neciešamajā karstumā. Ir pieņemts lēmums braukt pa vakara vēsumu un nakti. Sešos pēcpusdienā, noskalojušies dušā, dodamies ceļā. Reti kurš tūrists veic šo posmu tik vēlu, kad vakara saules staros brīnišķās krāsās izgaismojas Nāves jūras pretējā krastā esošā kalnu grēda, bet mums labajā pusē arvien tumšāka kļūst dižena akmens siena. Nav plata tā josla starp to un jūru. Te vijas ceļš. Mums veicas. Lieti nav bijuši. Pēc tiem ceļu slēdz, jo tas pārplūst ar varenām straumēm, kas pa pazemi nokļūst šeit no visas grēdas.

Nakts velobrauciens

Vakars satumst. Krāsu toņi mainās. Cik mēs esam izredzēti par to jūsmot! Iedegas ezera pretējā krastā - Jordānijas pusē pirmās uguntiņas. Tur daudz apdzīvotu vietu. Virs galvas zvaigznes. Bet jau nesaskatāmā netālā klints siena vairs tikai apjaušama kā melns draudīgs cunami vilnis. Kādā augstākā punktā ēdam vakariņas. Un priecājamies par panorāmu, neparasto situāciju. Taču drīz pievar nogurums. Sākas pacēlumi kalnos. Man gan ir spoža priekšējā halogēna lampa, gan sarkanais aizmugurējais uguns, bet Gatim - tikai mirgojošais pie somas. Viņam stāvie nobraucieni ,,uz aklo,’’ ja vēl apžilbina auto, ļoti nepatīkami. Bīstami. Un nevaram sagaidīt, kad tiksim pie miera.

Ein Gedi

Beidzot Ein Gedi ugunis. Kur kempings? Nevaram ieraudzīt. Toties pamanu netālu dateļpalmu birzi, kur ērti iebraukt. Telti neceļam. Izritinām guļammaisus. Tieši virs galvas vējš šūpo palmu zarus. Tie lokās kā dejotāji. Virs galvas - spilgtas dienvidu zvaigznes. Cik brīnumaini! Cik neparasti! Cenšos neaizmigt, lai ilgāk baudītu šo romantiku. Tā nu braucienā viss mijas: grūtības, bailes, sajūsma.

Nākošā rītā jau mantas somās ar pirmo rīta blāzmu. Tūlīt klāt arī strādnieki. Zāģē palmu zarus. ,,Žirafes’’ grozā pie lapotnes sēdošais pats sevi gan stūrē uz priekšu no palmas uz palmu, gan cilā augšā lejā. Piebraucam pie slavenā Ein Gedi dabas parka. Slēgts. Vēl divas stundas. Gaidīt nav laika. Bet saņemam necerētu gandarījumu: kalnu kazas ar lielajiem ragiem, kas veido dabas parku simbolu, nokāpušas no kalniem, kamēr cilvēku nav, pārbaudīt atkritumu urnas. Tā nu arī mums tiek pa kādam ragainim. Fotoaparātā.

Masada

Rīta dzidrumā divas stundas minam līdz leģendārajai Masadai. Urā! No braukšanas ar velo pa cepešpannu esmu izvairījies.

Uz Masadas virsotni iepriekšējo reizi uzbraucu pa troses ceļu. Šoreiz ar Gati kāpām kājām pa tā saucamo Čūskas taku. Vai tiešām ar savām ceļgalu locītavām un sirdi to varu atļauties? Trakais! Nē, man jāuzkāpj kājām! Godinot piemiņu. Aiz pietātes pret šo svēto vietu. Tā nolēmu jau pagājušoreiz - pirms 10 gadiem.

Lēni. Soli aiz soļa. Ieklausoties sevī. Atskatoties uz paveikto. Esmu augšā! Es to izdarīju!

Šeit atrodas Hēroda cietoksnis, kas uzbūvēts uz no pārējiem kalniem atdalītas vertikālas klints ar lēzenu virsmu. Masada - ebreju patriotisma simbols. Pēc neveiksmīgās sacelšanās pret romiešiem 66.gadā vairāk kā 1000 cilvēku - zeloti (bruņoti kaujinieki) ar ģimenēm patvērās cietoksnī. Gan ūdens, gan pārtikas krājumus viņiem bija ,,nodrošinājis’’ Hērods. Romieši ielenca, bet nespēja ieņemt cietoksni. Vairāku gadu garumā tika uzbūvēts uzbērums. Tālāk no gida stāstītā: ,,Iepriekšējā vakarā pirms iebrukuma romieši nometnē skaļi pārrunāja, kā viņi nākošajā dienā stāvēs rindā, lai izvarotu sievietes un meitenes, kā sitīs ar galvām, turot aiz kājām, bērnus pret klinti, kā dzīviem veciem cilvēkiem vilks nost ādu un uzšķērdīs vēderus, izvirpinot zarnas... Akustika Masadā ļoti laba. Ebreji to visu dzirdēja. Vīrieši sapulcējās sinagogā uz sapulci. ,,Ja Dievs nav ar mums mūsu netaisni izlieto asiņu dēļ (zelotu fanātiķi bija nogalinājuši arī daudz jūdu mēreno, kas negribēja stāties kaujiniekos), tad mums vīriem nav vērts cīnīties. Mums jāaiztaupa vismaz savu ģimeņu ciešanas; katram mājās jāliek sievai, bērniem un vecākiem nogulties uz grīdas, jāizskaidro vēlme pasargāt no ciešanām un jāpārgriež viņiem visiem rīkle,’’ - tika nolemts. Tā arī izdarījuši. Iedomājieties, kādas lūgšanas, kliegšana, sirdsdēsti bija ik mājā tajā naktī. Pēc paveiktā vīri sapulcējās atkal sinagogā. Izlozēja desmit, kuriem bija jānogalina pārējie. Tad vienu, kas nogalināja deviņus. Beidzot viņš pats izdarīja pašnāvību. Tomēr ne visi aizgāja bojā. Divas sievietes ar bērniem noslēpās ūdens cisternā. Viņu liecības pierakstīja hronists Flāvijs.

Zīmīgi, ka Masadā bijām Holokausta piemiņas dienā. Pēkšņi sāka skanēt sirēnas. Visi sastinga savās vietās, kur stāvējuši. Sirēna skanēja ilgi. Kāda ,,sakritība’’ un svētība - būt tādā dienā, tādā brīdī, tādā vietā!

Timna
Ģeoloģisks fenomens

Timna. Maģiskais vārds. Tas ietver manu gadu desmitu kņudošo ziņkāri redzēt dabas parku, kas sevī apvieno varenas klinšu smailes, kas veido veselu ,,mežu’’ no smilšakmens ,,stumbriem’’ - Zālamana stabus, Sarkano kanjonu, akmens ,,sēnes,’’ Ēģiptes faronu vara raktuves, to pazemes labirintus, dabiskas arkas, alas, krāsainu iežu paaugurus un vispār - brīnumneparastu dabu, ko kā milzu pakavs norobežo varena vertikāla kalnu siena.

Pārkāpēji

Pie dabas parka ieejas piebraucam reizē ar saulrietu. Šlakbaums nolaists. Apejam to pa sānu. Bez mums vēl iekšpusē iekārtojušies daži ,,pārkāpēji’’- mugursomnieki. Stāv rakstīts - ieeja naktī par brīvu.
Ejam izlūkos. Tualete vaļā. Mazgātuve. Tajā ir ūdens! Urrā!!! Vismaz šovakar, atšķirībā no iepriekšējā, varēsim nomazgāties. Ja visu dienu svīsts, tā ir liela laime. Izritinām guļammaisus. Atkal nakts 6000 zvaigžņu ,,viesnīcā.’’

Beidzot kājnieki

Ceļamies ar saules lēktu. Pieslēdam velosipēdus. Uzveļam mugursomas plecos un dodamies ceļā. Vismaz vienu reizi ceļojumā to priekšrocības (salīdzinājumā ar velosomām) būsim izmantojuši. Kad stundu esam nešļavas stiepuši, pēkšņi atceros, ka daktere man piekodināja, ka ar mugursomu bez korsetes ne soli? Ko nu? Eeee... Sevis žēlošanas dēļ sāk sāpēt kakls. No ārpuses. Skriemelī iesprūdušais nervs.

Dabas arhitektūra

Pirmais apskates objekts - hinduistu templis- pagoda. Precīzāk, paugurs, kuru par tādu pataisījis vējš. Nākošais - miniatūru krāsainu kalnu miniatūra kanjoniņa līkloči. To galā - sēne. No smilšakmens. Tās apakšā smalki tamborēti raksti. Vēja rotaļa.

Esam uz ceļa. Kāda? Kartes nav. Kaut kādu shēmu nozīmēju no stacionāras kartes pie ieejas, bet grūti savā ķēpājumā kaut ko saprast. Tālumā kaut kāda būve. Ejam.

Vara raktuves

Esam nonākuši pie ēģiptiešu faronu vara raktuvēm. Bet kurām? Parkā vairākas. Apskatām senos darbarīkus, kaut ko no iekārtām. Dienā saražojuši ap 5 kg metāla. Netālu liela, smuka sēne. Pilnīgi dabiska. Ap 10 m augsta. No smilšakmens. Nu vismaz zinām, kur esam, jo tāds skaistulis parkā tikai viens.

Arka. Ejam uz arku. Caurumi plānās klintīs - arkas ir vairākas. Tām var iziet cauri. Pa gabalu tās tik izskatīgas, tik precīzi iederīgas tām Dabas Mākslinieka atvēlētajās vietās. Uz vienas no tām klintī izcirstas stāvas trepes. Es taču ar šitādu mugursomu nemūžam neuzrāpšos! Ja nenokritīšu atmuguriski, sirds izlēks pa muti. Lēnām. Soli pa solim. Ieveļos arkā! Savā mūžā es nekad kaut ko vairs neizdarīšu. Bet šodien varu! Kāda tur korsete! Pat kaklu esmu aizmirsis! Skaista ir jaunība! Tā atnāca vēl. Sapriecājos! Aiz arkas- kanjons. Redzu, kā Gatis iesprūst, šļūcot lejup pa sausu ūdenskritumu... Nu gan esmu dimbā! No arkas atpakaļ lejup nekādi nenokāpt, uz priekšu- neizspraukties un nenolekt: ar kravu un manu kāju. Bet manas jaunības vieglprātības dzirkstis tik šķiļas! Laižos apraugā iekšā. Vai nu šķirba papletās, vai es saplaku, bet iekšā ir. Un cauri. Gandrīz. Uz krituma gala vēl jāpatirinās un bāc- nogāžos lejā. Uz vienas vai abām kājām? Kāda tam nozīme. Ka tikai tās vēl klāt. Pirms mēneša vēl kliboju uz abām. Un klibotu vēl joprojām, ja būtu domājis loģiski.

Netālu caurums zemē. Vertikāls. Uz leju pieslietas trepītes. Šoreiz kāpjam bez somām. Apakšā horizontāli labirinti. Vara raktuves. Pa ejām var pusrāpus palīst. Akurāt kā pa Riežupes smilšalu labirintiem sociālisma laikā, kad tās vēl nebija padziļinājušas Štofrēgenes meitenes. Lejā ar Gati man izvēršas zinātniska diskusija, vai dienvidzemēs pusdienlaika svelmē pazemes vēsums ir dabas resurss. Palieku pie sava- tas ir otrs svarīgākais aiz ūdens. Kad galva atdziest, sāku domāt. Kāpēc man te jāmokās un jālien? Uzsāku atpakaļrāpulību. Kā vēzis. Gatis - tik uz priekšu. Viņš saules gaismu ierauga kaut kur pavisam citā caurumā.

Sarkanais kanjons

Kur jāiet tālāk? Jāredz, kā vietējā bukletā rakstīts, Sārtais kanjons. Citur tas ļoti saslavēts kā Sarkanais. Marķējumi dalās. Izvēlos stāvāko taku. Kad jau esam nopriecājušies, ka šīs upes malas būs tās īstās un ķeksīti par apskati var ievilkt, pēkšņi ne no kurienes priekšā aiz līkuma iznirst augstas stāvas sarkana smilšakmens sienas. Starp tām šaura šķirba. Kā robeža. Kā ieejas vārti. Kur? Brīnumā? Mazliet baisi. Augšā kanjona sienas pārklājas, tā ka debess zilgmi neredz. Apsēžamies ēnā. Ilgotais Sarkanais kanjons ne tikai jāredz, tas jāizjūt. Ar to jāsaplūst. Paliekot mierā.

Izlaušanās

Upes gultnes šaurība ar laiku atkāpjas, bet kalni pieaug. Zem kājām aizvien grūtāk pārvarāmi kritumi un pacēlumi. Kā demokla zobens virs mums karājas bluķi. Pēkšņi iešaujas prātā, ka te taču seismiski ļoti aktīva zona. Mēs esam tieši tektoniskajā lielplaisā starp Āziju un Āfriku. Ja sāktos kaut neliela zemestrīce!? Vai tiešām maršruts izvilkts tik grūtā un bīstamā vietā? Attopos! Nav krāsoto zīmju uz akmeņiem. ,,Vai Tu pēdējā laikā esi redzējis marķējumu?’’ - prasu dēlam. ,,Nē. Bet ejam tik uz priekšu. Gan jau kaut kur iziesim,’’ - viņš atbild stoiciskā mierā. ,,Nē, atpakaļ,’’ - noskaldu, tēlodams slimu govi pie ambulances durvīm, kaut ko aizbildinos par vecumu un slimajām kājām. Patiesībā esmu drusku... nu tā nobijies, arī nepārliecināts par savu paštaisīto karti. Ir jau krietna pēcpusdiena, bet galvenais apskates objekts - Zālamana stabi vēl tālēs zilajās.

Atpakaļejot atrodam pagriezienu. Augšup. Atkal lejā. Pa gultni. Ne īsti mums vajadzīgā virzienā. Kur mēs esam nonākuši? Nekādā ziņā ne tur, kur biju cerējis pēc mūsu ,,kartes.’’ Dienvidos vakars tuvojas strauji. Jāizlaužas! No nepārredzamā mazkalnu haosa. Kamēr gaišs. Mugursomas nieka 20 kg, kas visu dienu jau stiepti, vairs vispār nejūtu. Ceļgali vairs nepastāv, tas ir - netiek saaudzēti. Sirds un elpa - bez problēmām. Man it kā pieauguši spārni. Traucos pāri, lecu pa akmeņiem, kritumiem, brienu caur smilšu sanesumiem, brakšķ krūmi aiz manis... Ieslēdzies izdzīvošanas mehānisms. Kur tas Gatis ir palicis, ka vairs neredz to? Beidzot priekšā tāli pāredzams klajums. Aiz tuvāk redamajiem kalniem pie nākošajiem varētu būt Zālamana stabi. Gaidu. Esmu gājis kā bezfilmā. Bet patinot atpakaļ - pēdējais mežonīgais posms bija ļoti skaists.

Ejam ar Gati kopā. Viņš apsēžas: ,,Gribu ļoti dzert.’’ Atpūta nav bijusi ilgi. Bet manī ir tempa inerce. Ja apstāšos, neaizvilkšos līdz horizontam. Parādu dēlam virzienu uz stabiem. Eju tālāk, ka put vien. Asfalts. Pa kreisi. Tur drīz jābūt krustojumam. Bet, paga! Uz tā sānceļu taču varētu vilkt pa taisno. Cilpoju atkal pa retajiem zāles kumšķiem. Atkal asfalts. Izturēt. Kātoju. Zālamana stabi manā priekšā. Beidzot atkrītu ēnā. Beidzamās piles. Kad es pēdējoreiz dzēru? Man šorīt bija palicis par vienu pudeli mazāk kā Gatim. Un arī viņš atnāk sausā. Mūsu cerība tāltālu redzamais kempings.

Zālamana stabi

Erozija vienā kalnu malā dažas sarkanā smilšakmens klintis atšķēlusi kā milzu zobus, starp tiem atstājot robus - īsus kanjoniņus. Daži Zālamana stabi no kopējā kalnāja gandrīz atdalīti pavisam. Šie akmens stumbri pilnīgi vertikāli. Tāpēc daudzi tajos rāpjas. Bet vajag atļauju.

Akmens stabi Čehijā, Slovākijā, Krievijā pie Krasnojarskas. Tos biju skatījis tikai bildēs. Manējie turpmāk būs Zālamana stabi. Kāds majestātiskums! Cik niecīgs starp tiem jūtos! Sēdu. Pie viena. Pie otra. Ilgi baudu mirkļus. Esam pelnītā atpūtā.Cik svelmains un ērkšķains bija uz šejieni ceļš! Ja kāds būtu mājās teicis, ka tāds, pat neplānotu. Jo zinātu, ka ne tuvu kaut ko tādu nespēju paveikt. Domāt loģiski vai paļauties?

Ūdeni!!!

Nu jau mierīgi virzāmies kempinga virzienā. Norādes: ,,Restorāns,’’ ,,Dzeramā ūdens krāns.’’ Mums ir teikts, ka ēstuve strādā līdz saulrietam. Šodien neesam paspējuši paēst. Tikai iekost. Un nekā jau gandrīz vairs nav. Restorāns slēgts. Beduīnu teltī neko netirgo. Pieejam pie dzeramā ūdens krāna. Saussssss! Pie otra. Netek. Šausmas! Neizdzīvosim... No trešā krāna tek. Aizgūtnēm dzeram silto un droši vien ne visai tīro ūdeni. Vienkārši nevaram savādāk.

Iet ar somām to milzu gabalu pa asfaltu atpakaļ? Nakšņosim te. Bet kā ar velosipēdiem? Apņemos brīvām rokām aiziet tiem pakaļ, jo man ir iemaņas braukt ar diviem velosipēdiem vienlaikus.

Eju. Esmu netālu no Zālamana stabiem. Pie tās stāv kāda novēlojusies mašīna. Nāk trijotne. Tātad viena vieta brīva! Pielieku soli. Pienāku pie auto reizē ar viņiem ,,Vai neaizvedīsiet mani līdz ieejai?’’ ,,Labprāt, atbild bijušie padomju cilvēki.’’ Un tā kādas četras piektdaļas pastaigas man izpaliek. Pārbrauciens pēdējos saules staros un esmu pie dēla.

Gaida silta duša un naksnīgais debesjums.

Katrā sižetē galveno intrigu un laimīgu atrisinājumu vajag atstāt beigās. Mūsu šīsdienas drāma tam pilnīgi atbilst. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Krāterī
Ramona krāteris

Modinu dēlu Gati. Autobusa priekšā milzīga, saules apspīdēta siena. Saprotu, ka no šāda, patreiz brīnišķa skatpunkta Ramona krāteri vairs neredzēsim. Jo tūlīt būsim augšā. Kāpsim ārā.

Ramona krāteris ir ap 300 m dziļš, 8 km plats, 40 km garš miljoniem gadu vecs dabas veidojums. Tā vertikālā siena ir kā atvērta mācību grāmata, kura slāņu maiņā katrs var lasīt visu pazīstamo ģeoloģisko laikmetu pazīmes. Zeme šķersgriezumā. Lejā savukārt viss sajaukts rosolā, sabersts un sabērts kā krāsainā budistu mandalā. Kas to visu izveidojis? Erozija. Vējš un ūdens. Saule. Bet kāpēc tikai šajā apvidū tas noticis? Specifisku, neaprakstāmu, bez filmas neizskaidrojamu procesu rezultātā. Šoreiz, šķiet, galvenais nav saprast, bet redzēt, sajust, sajūsmināties.

Apmeklētāju centrā. Aizraujas elpa!

Kad velosipēdi izcelti un saskrūvēti, ripojam uz Apmeklētāju centru. Kur likt divriteņus ar smagajām somām. Tikko piebraucam, apsargs māj ar roku, lai atstāj pie viņa. Bijām ļoti stingri brīdināti, ka nekur Izraēlā mantas nedrīkstēsim atstāt. Tāpēc jau ņēmām nevis velosomas, bet mugursomas. Bet nekur nebija liegts mantas atstāt. Tāpat kā velotūristiem tas ir jebkurā citā zemē.

Jānopērk biļete. Jādabū karte. Ar konsultantu jāpārrunā reāli veicamais un rekomendējamais mūsu vienas dienas maršruts pa krātera augšu un apakšu. Varam noskatīties filmu par krāteri, tā izveidi. Stendos: iežu paraugi, zīmējumi, teksts. Ejam, ejam pa patumšo gaiteni, un pēkšņi... Vai elpa aizraujas - aiz stikla dziļi lejā zem mums šis Mēness ainavas diženums. Varenā siena redzama gan ielokā pa labi, gan pa kreisi, gan tālumā migliņā - priekšā. Nekā līdzīga uz planētas Zeme nav (Izraēlā ir tādas pašas izcelsmes mazāki krāteri). Ir Lielais Kanjons un Arizonas meteorītu krāteris ASV, kas var izsaukt līdzīgas emocijas. Bet tie ir citas izcelsmes veidojumi. Izejam ārā uz skata platformas. Arī šī skata dēļ esmu atgriezies Izraēlā, tas ilgstoši rosinājis iztēli. Te nu tas ir- pie manām kājām. Tā vien gribas kā ērglim pacelties spārnos un planēt, planēt. Bet faktiski no šī skatpunkta jau arī redzam to pašu, ko šie lielie putni lidojot. Un dvēsele jau ir spārnos.

Glābējs Volodja

Taču jāatgriežas īstenībā. Kempings tālu lejā. Velosipēdu ar pilnu kravu rīt no rīta agri uzstumt augšā pa kanjona sienas serpentīniem uz agro autobusu šķiet nereāli. Bet Jeruzaleme tālu. Ar pārsēšanos Berševā. Braukt tikai pa augšu un gulēt savā teltī kur pagadās? Gatis ļoti ļoti grib krāterī iekšā. Es jau arī. Bet tās kravas, tās kravas, es aizmirst nespēju, par smagajām kravām es vislaik domāju. Kāds to atrisina manā vietā. Gata priekšējais ritenis saulē nolaidis gaisu. Kamēr viņš līmē kameru, dzirdu apsargu pa telefonu runājam krieviski. Tā ir iespēja. Esmu tūlīt klāt. Uzsāku sarunu. Valodja. Varen draudzīgs. No Rīgas. Uzaicina nakti pārlaist netālu krātera augšā bāzē, kur viņš strādājot. Kas tā par bāzi? Dabas izpētes centrs. Ka tāds ir un piedāvā naktsmājas zināju. Bet cenas, cenas... Pēkšņi- par brīvu. Galvenā dilemma atrisināta. Pāreju pie nākošās lietas: ,,Valodja, vai nevaram atstāt mantas pie Tevis, kamēr ar plikiem velosipēdiem nobraucam krāterī?’’ Vilšanās. Viņam drīz beidzas maiņa. Bet ... apsargs attopas - netālu ir benzīntanks. Tur strādā Saša un Griša. Savējie. Drīz jau esam bez liekā svara un lidojam lejā krāterī.

Lejā

Pie autostāvlaukuma izvietotas kādas padsmit kaudzes ar košām visdažādāko krāsu smiltīm. Katrā vairākas autokravas. Lai tūristi varētu paņemt līdzi vai turpat veidot savus mākslas darbus. Kāds jauns puisis sabēris plastmasas glāzītē kārtu kārtām kā kūku. Bet ar tādiem līkločiem. ,,Tā jau kā budistu mandala’’, - saku. Es arī esmu budists. Vārds pa vārdam un es viņu jau esmu iekvēlinājis braukt uz Tibetu, kur pats nesen biju. Tas taču ir tik vienkārši. Kad beigsies ,,olimpiskie nemieri.’’ Griežam iekšā pa zaļo marķējumu. Pirmais objekts - uzkāpšana par tumšām gareniskām akmens drupačām sadēdējušā paugurā. Nomīdītie gabaliņi brūni kā varš. Tālāk šaura taciņa. Braukt var. Drīz vairs nevar. Grunts krāsa un forma nemitīgi mainās. Sausas gultnītes. Visuvisādi augi. Pat ziedi. Vēja izpūsti un ēdens izskaloti dabas abstraktās mākslas veidojumi un pauguriņi. Krātera vēderā liela ģeoloģiskā daudzveidība. Nu necerēti interesanti. Atkal esam pazaudējuši marķējumu. Nākam atpakaļ. Atrodam pagriezienu. Ja kaut kur var braukt, tad kā bezceļu ralists: pa gultnēm, akmeņiem, stāvām nogāzēm un asām grumbām. Tā neesmu braucis kopš Pamira ekspedīcijas laikiem. Pēkšņi kļūstu it kā par azartisku puiku. Tā triekt divriteņus vat tikai pēdējā velobrauciena dienā.

Ko darīt?

Sajūsmu sāk nomainīt bažas. Saule jau tuvojas krātera malai, bet kaut kas sāk šķist ne tā. Rūpīgāk papētot karti - esam aizbraukuši pa citu zaļo marķējumu nekā mums ieteica. Ko darīt? Manī ierunājas prātīgums - atpakaļ, kamēr vēl nav tumsa. Reljefa labirintos pa neiemītām takām nakts melnumā no šejienes neizkļūt. Bet siltās drēbes palika augšā. Šeit var pūst stipri vēji, temperatūra nokristies tuvu nullei. Tik bēdīgu ceļojuma galu es negribētu. Gatī runā jaunība. Tik uz priekšu! Drīz varētu būt sarkanais marķējums. Pa to varam nonākt uz melno, kas mums kā pedālminējiem tika ieteikts. Vēl iepīkstos, ka šis risinājums gan trīs reizes garāks kā jau tagad veiktais ilgais bezceļš; un sazin kāda tā sarkanā taka būs. Bet - jāļauj jau arī dēlam izvēlēties. Varbūt izkulsimies. Tiešām - pēc simts metriem tiešām sarkanais marķējums. Bet pilnīgi nebraucams pa sausu upes gultni. Biezas smiltis. Ūdenskrituma vietas. Krūmi. Manī atkal ieslēdzas izdzīvošanas režīms. Pēdējā gadu desmitā esmu pieradis ieklausīties savā ķermenī, ko tas var veikt. Tagad jāpārslēdzas uz jaunības režīmu- organismam jāiztur tas, ko es tam uzlieku. Stumju, nesu, ceļu. Ātrumā. Jaunība paliek aizmugurē un pa brīžam jāpagaida. Kaut kāds dziļš iekšējs gandarījums. Es it kā būtu pēkšņi nometis pārdesmit gadus. Visu varu. Nekas nav par grūtu. Kā toreiz. Tempā uz priekšu pa šķēršļu joslu, kamēr citi paliek tālu astē. Tāds es biju tuksnesī, kalnos, taigā.... Un tagad krāterī. Tas vecītis, kas Kuldīgā vazājās pa ārstiem, smērēja ziedes, dzēra visādu medicīnu. Bet krāterī... Vai pilsētas puikas tagad tiktu man līdzi: gan kājām, gan braukšus?

Tiem, kas soļo priekšgalā, ir savas priekšrocības. Redzu irbju bariņu, citus kustoņus.

Augšup ar uzvaru

Beidzot var braukt - tāds kā plato. Ieraugu ,,ceļu.’’ Džipiem. Tas arī ir melnais marķējums. Smiltis mijas ar palieliem akmeņiem. Pa tādu vai nu var pabraukt ātri, lai ar inerci visur tiktu cauri un augšā, vai nemaz. Lidoju. Kāda bauda krist traka brauciena azartā. Pirms saulrieta esam uz asfalta. Un piedzīvojam vēl vienu necerētu brīnumu - uzkāpšanu pa krātera sienu mijkrēslī. Gatis brauc. Es stumju. Briesmas pāri. Spēki galā. Ik mirkli gaismas mainās. Oranžīgs. Violets. Katras krāsas paugurs mainās savādāk. Krātera dibens pakāpeniski paliek aizvien dziļāk lejā. Lēnām viss ietinas noslēpumainā dūmakas, migliņas šķidrautā.

Varens velobrauciena fināls!

Tavs svētceļojums

Daudzi kristieši grib redzēt Svēto Zemi. Bet nemaz neplāno turp doties. Protams, no ekskursijas pa Izraēlu pa Bībeles vietām cilvēks netiek tuvāk Dievam ne par milimetru. Bet ja tas ir sirds un dvēseles svētceļojums, pārbīde sevī...

,,Nav naudas. Uz savu roku? Nemūžam! Kur gulēšu? Ko ēdīšu? Kā ģērbties? Un vispār - bīstami, teroristi spridzina uz katra ielas stūra. Kas mani pasargās? Ko...? Kā...? Kas...? Kad Bībelē lasām par to visu neraizēties, ka Dievs savus bērnus pasargās, protams, tam piekrītam. Bet - tas vairs uz mani neattiecas, kad domāju par tik konkrētām lietām. Varu neraizēties - bet ne Izraēlā.’’

Vai tā, sev neatzīstoties, nedomā daudzi? Ak, jūs mazdūšīgie, ja Jums būtu ticība kā vismazākais sinepju graudiņš, ir teicis Jēzus.

Es paņemu divriteni, telti un braucu. Kur pienāk vakars, guļu. Ja tieku pie ēdamā, ēdu. Lai ko uzzinātu - prasu. Un Kāds vienmēr izkārto apstākļus, īstā brīdī atsūta īstos cilvēkus. Es braucu sirdsmierā. Es paļaujos. Pat lietās, kur tam nav reāla pamats, piemēram, kad tas iet pāri manām fiziskajām iespējām. Viss ir pavisam vienkārši. Vai nu Tu tici, vai tikai tici, ka tici.

Bet priekš apustuļa Toma ticības modeļa piekritējiem gribu parādīt, ka apceļot Svēto Zemi ir patiešām vienkārši. Vienatnē. Divatā. Mazā grupiņā līdz padsmitiem. Savlaicīgi nopērk tiešo, lēto AirBaltic biļeti. No lidostas ar satiksmes autobusu aizbrauc uz Jeruzālemi. Iekārtojas Ābrahāma mājā (Abraham’s House) vai lētā hostelī, ko iepriekš internetā esat rezervējis. Neprotat? To izdarīs bērni vai mazbērni Jūsu vietā. ,,Es neprotu valodas, runā bažas’’ Bet krievu valodu? Izraēla ir kā 16. PSRS republika. Apskatiet dažās dienās visu Jeruzālemē. ,,Es neko par to nezinu,’’- sperat tik ārā pēdējo aizstāvības argumentu. Nu, protamas, uzzināt neko nav iespējams: ne kristīgā, ne tūrisma literatūras klāstā, ne internetā latviski un krieviski. It nekur. Ja negrib. Kādu rītu kaut vai 15 cilvēki uzreiz aizbraucat vai nu pa tiešo, vai iegriežoties Kānā ar satiksmes autobusu uz Nācareti, tie kursē ik stundu. No tās vakarā- uz Tibēriju. Tur var pārnakšņot netālajā kempingā, kibuca viesu namā vai par velti Kinereta ezera krastā savā teltī ārpus pilsētas (ejot cauri banānu audzēm). Vai pabraukt ar busu nakšņošanai uz publisku labiekārtotu atpūtas vietu pie ezera aiz Kapernaumas. No tām abām paveras brīnišķīgs skats uz svētajām vietām. Jau atkal jūtu dažā labā knibināmies šaubu tārpiņu - kā es to atradīšu. Ak... No rīta ar kuģīti, autobusu vai kājām var doties uz blakus esošajām Jēzus uzturēšanās un darbības vietām: mītni pie Pētera Kapernaumā, zivju/maizes dalīšanas vietu Tagbā, Kalna Svētrunas dabisko amfiteātri, vietu, kur Jēzus pēc augšāmcelšanās pie ezera gaidīja savus mācekļus. Tas viss ir netālu. Objekti ir viens otram blakus. Tajā pat vakarā vai nākošajā rītā ar autobusu var atgriezties Jeruzalemē. Viss pārējais svētceļnieku interesējošais ir vienas dienas brauciena attālumā no Jeruzalemes ar iespējām vakarā atgriezties patstāvīgā naktsmītnē: Džordža klosteris, Jērika, Betlēme, Hebrona...

Iedrošināšanai varu teikt, ka mums ar Gati katram 21 dienu ceļojums pa visu Izraēlu, no ziemeļiem līdz dienvidiem, braucot ar velo, pārvadājot tos autobusos, vilcienos izmaksāja 370 eiro katram (bez lidojuma biļetes). Bet minimālo programmu svētceļnieks var iespiest vienā nedēļā.

Tavs svētceļojums... ir sākt ticēt.

Igo Midrijānis

Pirmo reizi publicēts 21.09.2008 Aliens.lv iepriekšējā versijā.

Citi Izraēlas ceļojumi.
Vilnis Strods. Ziņas iz Svētās zemes.