Aliens

Vilnis Strods. Sokotra - smaržīgā vīraka zeme

Vēlmi kārtējo reizi kaut mazdrusciņ apmānīt ziemu praktiskos, par Sokotru sauktos apveidos šoreiz ietērpa Andžejs. Neviens tādu salu nezin, pat ģeogrāfiem no „Jāņa sētas” karšu veikala mazliet jāpadomā, pirms atmiņā ataust šis, tik mazlietotais nosaukums. Nemaz i nezinu arī, kur Andžejs to ideju ķēris, bet galu galā Sokotra, pēc Galapagu salām un Dies’viņ’zin’kādasvēlotrasvietas, tiekot saukta par trešo, tūristu mazāk nozīžļāto dzīvās dabas stūrīti uz mūsu māmuļas Zemes miesām!

Lai nokļūtu Sokotrā, nekā savādāk nesanāks kā iesākumā nobraukt uz Jemenu ar tās galvaspilsētu Sanu. Andžejs gan saka, ka esot vēl kaut kāds lidojums no Emirātiem, bet pats to atzinis par pārlieku slīpu.

Šī valsts mūsu Pareizās Eiropas Civilizācijas masu medijos parasti tiek minēta sakarā ar lielāko un niknāko Al Qaeda atbalstu, rietumtūristu nolaupīšanu un tā saucamā „arābu pavasara” sekām, kas izpaudušās kā pamatīga neapmierinātība ar savu „aizkavējušos” prezidentu Salehu. Mūsu ārlietu ministrija un citas tik pat Kompetentas Iestādes nu tik ļoti neiesaka apmeklēt Jemenu, ka mēs svēti Viņām nosolāmies nekur ārpus Sanas degunu nebāzt un arī pašā galvaspilsētā arbūzus pirkt tikai līdz zobiem bruņotas apsardzes pavadībā.

Un tā – ja kas, tad zvaniet Andžejam – viņš vainīgs!

30.03.2013. Sestdiena.
Rīga - Frankfurte - Kaira - Sana

Sestdien no paša rīta 5:00 jau jābūt lidostā, un man tas līdzinās varoņdarbam, jo pēdējā laikā guļu kā Baškīrijas lācis. Pilnīgi parastā veidā ar Lufthanzu nokļūstam Frankfurtē, tad kādu laiciņu paklīstam pa begodīliskā izmēra lidostu, līdz uzejam Air Yemenia iereģistrēšanās vietu. Pēc laiciņa sākam reģistrāciju, bet pavadām tur riktīgu stundu, jo kaut kādu iemeslu dēļ Andžeja un Santas biļetes nevar atrast, izdrukāt vai kaut kā tamlīdzīgi. Es tikmēr nopērku Student rakstāmblociņu, kurā taps visi turpmākie ceļojuma pieraksti, to skaitā jau šis te uzrakstītais.

Nu biļetes visiem rokā, nopērkam trīs reizes pa litram alckohola (starp citu, šī vārda izcelsme ir arābiska!), lai nebūtu jāskumst tumšajās Arābijas naktīs.

Jemenieši lidmašīnā piešķir visai labas pusdienas ar mīkstu vistiņu un vahabītiskajā Saūda Arābijā ražotas suliņas bez konservantiem. Pēc paēšanas izdodas labi pagulēt, jo lidmašīna patukša un var izstiepties pa visām trim vietām. Laikam pat krācu...

Izrādās, pa vidu paredzēta arī starpnosēšanās Kairā. Lidojam tai pāri, redzama Nīlas delta, pati Nīla un tas, cik šis zemes pleķītis ir biezi apdzīvots. Kairas izmēri vispār pārsteidz, tā izpletusies uz visām pusēm, saaugusi ar Aleksandriju un veido vienu vienīgu celtņu mudžekli. Ceru no augšas ieraudzīt un nofoķēt Gīzas piramīdas, bet neizdodas. Ar kaunu pat jāatzīst, ka nezinu, kurā Kairas debesu pusē tās vispār būtu meklējamas. Mana ticamākā versija – uz dienvidiem, taču tur viņu nebija!

Kairā lidmašīna bāztin piebāžas. Sakāpj daudz jemeniešu-ēģiptiešu, kas gan tos var atšķirt. Ditai un Jānim blakus iesēžas dakteris Abeds. Tālāk vārds Ditai: „Jānis lidojot iepazīstas ar Abedu - dakteri jemenieti, kurš dzīvo Vācijā jau 20 gadus un vada privātpraksi ķirurģijā. Viņš mūs visu laiku mierina, ka Sanā būšot silti. Izrādās, ka Sana ir pilsēta kalnos un [tur] ir vispār pavēss. Abeds smejas, nesaprotot ko mēs Sokotrā darīsim, tā esot tik maza saliņa – vienā dienā varot apbraukāt.” Pēc visa notikušā tagad gan varam droši teikt: - Nu nav gan Jums, dakter, taisnība!

Vēl šī lidojuma laikā Jānim uznākusi lingvistikas lēkme un viņš sarakstījis pūlīti arābu vārdu. Lūk, tie:

šukran – paldies;
inšalla – ar Dieva atbalstu, kā Dievam labpatiks; (ļoti labs arābu-fatālistu teiciens, ko var lietot tad, kad kaut ko negribas darīt vai uzņemties atbildību. Manuprāt, analogs latviešu – „Nu tad jau redzēs!” vai „Jāpadomā!” un dienvidamerikāņu maņjana).
vahhed čai – viena tēja;
salam – sveicināti;
funduk – viesnīca;
matām – restorāns;
ma – ūdens; vahhed ma – vienu ūdeni;
hammam – tualete;
samak – zivs;
lobz – maize;
sokar – cukurs;
melle – sāls;
matar – lidosta;
dukan vai bagala – tirgus;
hali – piens.

Beidzot esam Sanā. Silts. Izkāpjot nonākam mazā lidostiņā, kur saskaramies ar kalašņikovotiem apsargiem un robežiekšālaišanu/nelaišanu. Vīzu oriģināli mums nav – tikai kopijas. Oriģināliem pie mums jānonāk kopā ar Andžeja sarunāto Abduldžamīdu no otras robežas puses, bet šis kavējas – pareizāk gan – mēs esam ātrāk ielidojuši. Līdz ar mums šādu vīzu gaida arī riktīgi garš, pavisam zolīdi ancukā sapucējies un smaidīgs nēģeris no Somālijas. Viņš ir tik smaidīgs, ka uzdzen cemmi jemeņu robītim. Tas iet klāt un dusmīgi pavēsta, ka, ja mellais draugs turpinās tik plati smaidīt, tad dabūs riktīgas nepatikšanas. Arī mūs viņš gribētu padzenāt, tamdēļ pat ieminas, ka mums jābrauc apakaļ uz Kairu. Jā, jā, tūdaļ, tikai zaļus gumijas zābaciņus uzvilksim!

Beigu beigās viņam apnīk, viņš nomierinās un liek mums sēdēt. Vīzas ierodas, un aši esam iekšā. Jemena! Visu nolaupīties vēlošo tūristu paradīze!

Abduldžamīds – maziņš un apaļīgs – sasēdina mūs autiņā un ved pa tumšo štrāsi uz viesnīcu. Veramies pilsētā – parasta apskretusi dienvidu pilsēta, ne nu gluži netīra, bet nevar teikt arī, ka sakopta. Ik pa brīdim armijas kontrolpunkts, pa malām bruņumašīnas ar ložmetējiem. Pa ceļam izmantojam iespēju un mūsu sagaidītājs izmaksā katram pa svaigi spiestai mango sulai.

Vaicājam jautājumu no sērijas „Vai Bagdādē viss mierīgi?” Jā, jā, tīri labi esot. Vakar tikai viena krieviete no Kazahijas sašauta. Tas esot gana jocīgi, jo parasti ķīniešus un krievus te neaiztiekot. Pa daļai tādēļ, ka draugi, bet pa daļai – ka krievi un ķīnieši ne šaitana nav gatavi maksāt izpirkumu par saviem ķīlniekiem! Bet ar to sievieti viss esot labi – izdzīvojusi, ārstējas slimnīcā...

Vispār, te nu ir īstā vieta, lai mazulietiņ pieskārtos Jemenas ķīlnieku jautājumam. Šejienes ķīlnieku ņemšanas tradīcijām ir radikālas atšķirības no citu zemju līdzīgām padarīšanām, kur ķīlnieki ir tikai un vienīgi peļņas jautājums. Jemenā ir savādāk. Ciltīm, kas ilgus gadus konfliktējuši ar centrālo prezidenta Saleha valdību, daudzi no radiniekiem (dažnedažādi ahmedi un rašīdi) sēž. Nu tur, kur „alus nav, un tādēļ tas, nemūžam nesaskābs.” Labs veids, kā savu čomu dabūt ārā, ir paņemt zem stobra kādu Rietumu resnvēderi un samainīt. Vēl viena lieta, ka pret gūstā saņemtajiem izturas ļoti labi. Tos neliekot bedrēs ar koka režģi virs galvas (Kaukāza variants!), bet gan uzņemot kā dārgus ciemiņus, pēc labākajām austrumu tradīcijām. Vadājot riņķī pa ciemiem, ēdinot, dzirdinot un izklaidējot ar dejām. Diemžēl šī ekskursiju programma nav maināma un beidzas tikai tad, kad kārotais mustafa ir iemainīts.

Nekādi nav dzirdēts, ka ķīlniekiem Jemenā jebkad būtu darīts pāri, tomēr izslēgt nevar arī to. Ziepes lielākas, ja nolaupītie ir amerikāņi. Tad CIP-s uz jemeniešu valdībību spiež tik ļoti, ka tie sūta kareivjus, bet amerikāņi paši savus bezpilotu lidaparātus. Šādā izklāstā brašajiem tuksneša dēliem nav nekas pretī pašauties. Jjemenieši ir, iespējams, trāpīgākie strēlnieki pasaulē, 12-14 gadu veci puikas rīkojas ar kalašiem tā kā mēs ar karoti! Kopumā nekādi nav garlaicīgi, bet nu ar ķīlniekiem tad arī gadās dažādi.

Mūs uzmundrina tas, ka svaigākie ķīlnieki – divi somi un austrietis (savākti Sanas pulksteņu veikalā) atbrīvoti kādus divus mēnešus pirms mūsu ierašanās un tagad sveiki un veseli jau atrodas tur, kur „alus ir.” Lai cik dīvaini būtu, bet Al Jazeera saka, ka viņus izpirkusi tā pati Al Qaeda. Nu, tā kā viņi atbrīvoti, tad pašlaik „zārks ir tukšā!”

Ar mūri aizsargātajā Sanas vecpilsētā iebraucam pa bruģēti asfaltētu ieliņu, kas īstenībā ir ieasfaltēta upes gultne, un lietus sezonas laikā pārvēršas īstā upē. Turpat pa labi kalniņā ir arī mūsu viesnīca – Felix Arabia, tātad tulkojumā „Laimīgā Arābija,” kā šo Arābijas galu senatnē dēvējuši romieši.

Viesnīca ir tipiska jemeniešu būve ar stāvām līču loču kāpnēm un maziem kambarīšiem numuriņu vietā. Ievākušies uzlienam uz jumta, no tā paveras labs skats uz naksnīgo Sanu ar apgaismotajām mošejām.

Pēc šīs liriskās atkāpes vien’ maz' pasēdēšan’ Kukuļu pāra numuriņā, tiek dzerts viens no līdzatvestajiem visīšiem un muldēts par šo un to. Miedziņš uzmācas ar joni. Savā numuriņā, iepriekš piebīdījis durvīm priekšā nelielu skapi, laizdamies Orfeja apskāvienos, kā pēdējos izdzirdu Santas sajūsmas spiedzienus, jo viņa dušas telpā uzgājusi žurnālu „Una.” Jā, pesimists tomēr būtu piezīmējis, ka tomēr ne „Santa.”

31.03.2013. Svētdiena.
Sana – Imāma pils – Valsts muzejs – Saleha mošeja – tirgus.

No rīta viesnīcas iekšējā dārzā brokastis tiem, kas pa nakti vēl nav nolaupīti... Tādi pavisam dīvainā kārtā izrādās visi. Brokastis ir tāds „franču brokastu” (atceros tādas vēl no Rietumāfrikas!) paveids – baltmaizīte ar zapti, kafija, sieriņš, bet nu nekādi ne cepti kartupeļi ar cūkas šņukuru!

Jau visai drīzi ir klāt neliela auguma vīrelis Saīds, pa jemeniešu modei sajozies ar līko nazi. Viņš un smaidīgais šoferis Salehs mūs dienas garumā vadās par Sanu un mazliet arī pa apkārtni. Kā pirmo šie piedāvā doties kādus 15 km ārpus Sanas uz imāma Jahjas (Yahya) vasaras rezidenci - klinšu pili. Kamēr notiek vākšanās, Saīds un šoferis labprāt demonstrē savu nazi. Un te nu esam bezgala pārsteigti – lai nu piedod man jemenieši, bet Platons esot teicis, ka patiesība svarīgāka par visu - nazis izrādās pilnīgs sūds! Atklājums ir tik šokējošs, ka tā arī līdz galam nenoticam. Noticēt nākas dienas otrā pusē tirgū, kad nažu bodēs visās pēc kārtas tirgo tikai tādus pašus sūdus! Nažu metāls nemaz nav ieroču metāls, piesitot tas grab kā skārds. Tā arī neizprotam šīs dīvainās parādības jēgu, bet karnevāls ir piegānīts, kā suvenīru neviens no mums šo nazi neiegādājas.

Pa ceļam samainām tirgū naudiņu no toksiskajiem zaļajiem āmurikāņu vērtspapīriem pret jemeniešu riāliem. Pēc tirgus pilsētas centrā nomanām teltis, kurās, kā saka Saīds, piederot vecā prezidenta Saleha atbalstītājiem. Nu ir īstais brīdis ko pateikt par pēdējā laika jemeniešu iekšpolitiku.

Salehs pie varas Jemenā ir kopš 1978.gada - tātad vēl PSRS draugs no komūnistu laikiem. 1990.gadā nosaucies par prezidentu (laikam takš ticis ievēlēts!?). Kopš 2011.gada „arābu pavasara” ietvaros pret viņu vērsti lieli nemieri. Armijnieki šāvuši uz demonstrantiem, tos nogalējot, pie tās pašas Sanas universitātes, kam braucam garām. Neapmierinātās ciltis ir bijušas pietiekami spēcīgas, lai organizētu iebrukumus pat Sanas nomaļu armijas bāzēs. Tas vēl licies pa maz un tuksnešu dēli 2011.gada 3.jūnijā pa prezidentu viņa pilī ielaida ar raķeti. Ne velti jemeniešu strēlniekus daudzina kā trāpīgus, tas, redzams, attiecas arī uz zeme-zeme tipa raķetēm, jo pēc apšaudes Salehu izveda uz Saūda Arābiju, kur viņš pamatīgi ārstējās. Pēc atgriešanās apsolīja atkāpties pēc nākošajām vēlēšanām. Nu esam atbraukuši un īsi pirms tam 18.martā jemenieši visnotaļ normālās vēlēšanās ir izraudzījušies jaunu prezidentu. Tā, lūk, pavisam ne viegli iet vienīgajai demokrātijai Arābijas pussalā.

Izbraucam no Sanas un dodamies palūkot kanjonu (tos visus arābi dēvē par vadi – „ieleja” vai "aiza"), kura nosaukums gan nav prātā palicis. Pie kanjona vīriņš piedāvā fotografēties ar piekūnu. Vanadzēns pagalam rāms, labprāt tup uz pleca un pozē. Iešķiebjam vīriņam pa 1000 riāliem – it kā par daudz, taču mazāku naudaszīmju vienkārši nav.

Asfaltētais ceļš izbeidzas, kādu laiciņu braucam pa zemes ceļu. Pa kreisi pavīd kādus 500 gadus sens aizsargtornis, pa labi – skolas bērnu bars. Tālāk imāma pils, kas izvietojusies uz klints izvirzījuma un vēl labi augstu uzmūrēta. Tāds riktīgs jemeniešu debesskrāpis. Kopumā pilī nekā interesanta – tur imāms gulējis, tur viņš ēdis, tur pieņēmis viesus. Pils būve saistīta ar Jemenas vēstures periodu no XX gadsimta sākuma līdz pat 1962.gadam, kad valstī valdījuši reliģiskie līderi – imāmi. Pēdējais tāds aizbēdzis uz Saūda Arābiju, kamdēļ abām valstīm bijis gandrīz vai drusku pat jāpakaro.

Interesantākais, ka paši šeit atbraukušie jemenieši dikti grib mūs un ar mums fotografēties, jo ārzemnieki te nemaz nav tik bieži sastopama parādība. Ar mums pozēt metas pat divas tēva meitiņas, no kurām, saprotama lieta, redzamas tikai actiņas. Tās iespurcas un žigli vien iekaras mums elkoņos. Papucis gan paburkšķ zem deguna, droši vien kaut ko par mūsu laiku izlaisto jaunatni (vismaz es būtu burkšķējis tieši par to!), bet tomēr paklausīgi spiež fotokameras pogu. Savādāk pa visām mājās noknābās... Nezin kā viņas uz fotogrāfijām viena otru atšķirs?

Citi tikām mūs cienā ar svaigi ceptu maizi.

Atpakaļ atgriežamies Sanā ap 11:30. Pilsēta mudž, lieli korķi. Mūs izlaiž pie Valsts muzeja. Pie ieejas nopērkam vienīgo pieejamo vēstures grāmatiņu (2000 riālu), kurā viens no līdzautoriem ir arī mūsu gids Saīds – vēlāk dabūnu grāmatelē viņa autogrāfu. Muzejs ir 3 stāvos: apakšējais veltīts pirmsislāma vēsturei (himarīti, Sābas valsts u.c.), otrais – islāma vēsturei, bet trešais – Jemenas etnogrāfijai un kultūrai. Pirmais stāvs tāds interesantāks, taču izstādīto lietu pamaz. Spilgtākā – kādas lielas bronzas statujas daļas, ko restaurējuši vācieši un blakus izstādījuši kopiju. Fotografēju, ka švirkst, jo paredzu, ka tūdaļ neļaus (man jau ir šāda tāda pieredze ar fotografēšanu arābu muzejos!). Kā tad – klāt ir „actiņas” un enerģiski protestē. Bet nekas – visu pirmo stāvu esmu jau sabildējis, bet pārējie nav tik interesanti. Vispār jau tā ir parastā arābiskā nejēdzība – muzejā fotografēt neļauj, bet paši normālu grāmatiņu ar bildēm nav vīžojuši uztaisīt!

Tad pēc gauža mūsu lūguma tiekam aizvesti uz restorānu pusdienās. Vieta mums nezināma, bet pretī pāri ielai gozējas iestāde ar indīgi zilu nosaukumu - IT Gorilla. Katrs, kas bijis arābu valstīs, visai viegli var stādīties priekšā šo ēstuvi. Lai gan interjers trūcīgs, to nevar teikt par garšas kvalitātēm. Ak, jā, tualete gan ir ko vērts!

Nu nes un nes mums visu ko, mēs tik ēdam. Tā Jemenā parasti baro tikai pirms nolaupīšanas. Vislabākā šai sakarā, protams, ir zivs. Nolaupītos parasti tur kalnainos iekšzemes rajonos un zivju tur vienkārši naff, tādēļ jāēd, kamēr dod! Uz maltīti ierodas arī smaidīgais Abduldžamīds.

Pēc pusdienām brauciens uz Saleha mošeju. To par baigiem miljoniem uzbūvējis nupat varu zaudējušais ilggadējais Jemenas prezidents Salehs. Nu par tiem baigajiem 60 miljoniem jemenieši var nemaz necepties. Kā nekā mēs nākam no valsts, kurā tiltus būvē no zelta, un bibliotēkas no stikla - tādēļ šie viņu nabagu graši uz mums, kā jau varenas un bagātas valsts pārstāvjiem, nekādu iespaidu neatstāj. Saleha mošeja ir sanākusi kā trešā lielākā mošeja Arābijas pussalā (pēc Medīnas Pravieša mošejas Saūda Arābijā un vienas tādas AAE). Vienīgā valstī, kas atvērta nemusulmaņiem laikā, kad nenotiek lūgšanas. Mošejas priekšā nenormāli plata iela-laukums, acīmredzot dažādām parādēm un valsts svinībām.

Iekšālaidējs zollis slinki ver vārtus. Mūsu meitenes aizved pa citu ieeju un tās parādās ietinušās no galvas līdz kājām, un, mums aizdomas, ka ideoloģiski jau apstrādātas. Pašā mošejā sardze arī nesteidzas un veic ilgas pārrunas ar mūsu vadātājiem.

Mošeja, bez šaubām, greznu greznā. Te esot vieta 20 000 lūdzējiem. Uz sienām redzami Korāna citāti un islāma mākslai raksturīgie ornamenti.

Klāt ir arī mūsu „actiņotā” gide pa mošeju. Gados jaunais paltrakā apslēptais meitēns izrādās riktīgs velnēns (ja vien šai gadījumā vispār tāds epitets ir piemērots!). Mūsu - neticīgo - pievēršanai Īstenajai Mācībai tā nododas ar lielu pārliecības spēku. Tiekam izvadāti pa brīnišķīgo celtni, tiek izrādītas visādas detaļas, vienlaicīgi tiekam tincināti ar mērķi izprast mūsu reliģiskās noslieces. Tomēr galilejietis Jēzus tik viegli mani neatdod un ir slēdzis manu apziņu islāmam (pēc atbilstošas terminoloģijas – esmu muhadžīrs), jo, tā jau nebūdams neko veikls angļu mēlē, šīs meitenes visai ātrajā un laikam arī tīri labajā runas plūdumā gandrīz neko nesaprotu. Tikai jautājums par Jēzus pirmo veikto brīnumu mani nez kādēļ pēkšņi aizsniedz gan, pie tam jautājuma uzdošanas brīdī es atrodos tieši iepretī skaistajām „actiņām” – dēties nav kur.

„Nu, ūdens pārvēršana šmigā,” – saku, atminēdamies Kānas epizodi un arī to, ka manu ūdeni pudelē uz riteņa bagāžnieka Kānā esot, šis brīnums neskāra vis.

„Jā, tas jums kristiešiem tā ir, bet Korānā aprakstīts pirmais Jēzus brīnums ir tāds, ka viņš 40.dienā pēc piedzimšanas sāka runāt ar māti Mirjamu.”

Nu, ceru, nabaga Marija vismaz tai brīdī bija apsēdusies, citādi galvas trauma krītot garantēta! Par psihisko traumu nemaz i nerunāsim!

Tālāk „actiņu” plānā ir iepazīstināt mūs ar Korānu. To viņa tur rokās un ļaujas fotografēties, pati gan aizgriežas prom. Pēc tam satupstamies ap viņu uz mīkstajiem tepiķiem un ļaujamies viņas Korāna vārsmu dziedājumiem. Pamazām riņķī savelkas arī bērni un pusaudži. Sanāk tāda neliela ticības stunda.

Izbrāķējusi kādu puisi, kas veselas divas reizes dziedājumu laikā pārsakās un sastomās, un ņem skandēšanu savās rokās. Balss viņai laba, akustika mošejā brīnišķīga. Un tas patiesi mazliet aigrābj. Mēs viņu filmējam un fotografējam. Tas viņai piegriežas un viņa sauc: „A nu ka izbeigt fotografēšanu!” Eh, nu ko tur... tūristi... pie tam reliģiski apmaldījušies...

Šķiroties viņa vēl piekodina mūs tā pamatīgi apdomāties par pāriešanu islāmā, un savā kabinetā nofotografē mūsu meitenes propagandas materiālam.

Pēc mošejas apmeklējuma vēl pastaiga pa veco Sanu, kas tūrisma ceļvežos apzīmēta kā „dzīvespriecīga austrumu pilsēta.” Nu tā jau arī ir, lai gan nekas tāds īpašs, salīdzinot ar tādām pašām „dzīvespriecīgām” pilsētām citās arābu zemēs. Ja nu vienīgi tas, ka visas dienas laikā tā arī nemanām neviena cita tūrista, pat tirgū, kur nu gan tie parasti ir biezā slānī.

„Lakatine, lakatine,” – man domāt, tā no tuvējā veikala skandē tirgotājs, - „Smuke Kasmire lakatine!”

Tikmēr tāds pats, kas varētu būt kliedzis „baterijine, baterijine!” pārdod man 4 „pirkstiņu” baterijas fotoaparātam. Tās nāk no Ķīnas un ir tik draņķīgas, ka tikko ievietotas, nespēj manu fotoaparātu pat atvērt, nerunājot jau par pārējo. Izķemmējuši Sanas sougu (tā arābi dēvē tirgu), uzkāpjam kādai mājai uz jumta, no tās nedaudz labāk var redzēt Sanas Lielo mošeju (Sanas vecpilsētā ir ap 50 mošejām), kas viduslaikos bijusi lielākā rokrakstu krātuve Jemenā.

Nu sagribam pa auglītim un Saīds mūs aizved uz augļu tirgu. Izvēlamies apelsīnus, mango un banānus. Sievieši palikuši tik drosmīgi, ka „dodas tomātos” uz pretējo ielas pusi ar acīmredzami izteiktu vēlmi tikt nolaupītām. Sākam justies noguruši, Saīds nolīgst vienu satiksmes mikriņu, kurš mūs aizved uz Laimes zemi – „Laimīgo Arābiju.”

Iemalkojam pa viskijam, ieēdam pa auglim. Vēl sakārtojam mugursomu. Savācu Islāma propagandas grāmatiņu, kas vēlāk izrādās aizgrābjoši interesanta lasāmviela. Ar tās palīdzību visā turpmākajā ceļojuma gaitā es kompostrēšu smadzenes mūsu mazajai kompānijai. Bet nu viss...

Rīt Sokotra!

01.04.2013. Pirmdiena.
Sana-Mukalla-Hadiba.

No rīta 5:00 pakaļ ir Salehs un ved mūs uz lidostu. Lidostā Yemeni Air uzrīko man izrādi. Tā kā mana lidbiļete pasūtīta atsevišķi no kompānijas, tad, kā gadījies kā ne, tā nav gluži derīga. Precīzāk – man tā kā tās nav... Pavisam precīzi – jau pēc drošības pārbaudes tieku sūtīts ārā uz lidsabiedrības biroju noskaidrot pārpratumu. Dažādu iemeslu dēļ man nākas iet ārā un nākt iekšā tik bieži, ka drošībnieks jau pārstāj reaģēt uz manu personu un sāku plānot sadarbībā ar Al Qaeda slepeni ienest lidostā urāna katlu. Lidsabiedrības birojā, ilgi klakšķinot datora taustiņus, darbinieks beidzot man rāda ekrāna attēlu – tajā redzamais „M” burts manā biļetē esot vietējā jemenieša apzīmējums, bet es tāds neesot. Nu, piedod, neesmu vēl ataudzējis bārdu! Tādēļ man jāpērkot jauna biļete. Dēļ tā, ka nav bārdas!? Nu nē taču – tādēļ, ka tas nolāpītais „M”!

Tā arī izdaru, un nu mani uz Sokotru laiž gan. Tas labi, jo man vienam pašam palikt Jemenā tomēr būtu garlaicīgi un neatliktu nekas cits kā nolaupīties! Tad man jau laicīgi vajadzēja noslēpt arī pārējo biļetes!

Pa ceļam pēc nolidotām 50 minūtēm lidmašīna nosēžas Mukallā. Te sanāk pasažieru kā biezs, jo reiss uz Sokotru ir tikai reizi nedēļā. Šai reizē gan lido divi reisi, bez Yemenian Air arī lidsabiedrība Fenix.

Tālāk lidmašīna lido uz Sokotru 55 minūtes. Zem mums Arābijas jūra – zila un gluda. Nolaižamies. Ilebakalla, Sokotra!

Bagāžas saņemšanā mūs sagaida pavisam brūni iededzis vadātājs - Semijs (Semi). Viņš mūs salādē divos džipos un ved no lidostas gar vienu no salas divām pilsētiņām – Hadibu, uz mūsu pirmo nakšņošanas vietu Arābu jūras krastā. Jaukā kempingā mums tiek ierādīta katram sava sivēna Naf-Nafa tipa salmu būdiņa ar īstu gultu un odu tīklu virs tās.

Gaidīdami pusdienas, paklaiņājam pa jūras krastu, papētām asakas, gliemežmājas un citus jūras izskalotos krikumus.

Tad mums dod ēst. Nometnē, uz pītiem tepiķīšiem, sēžot uz matracīšiem un spilveniem. Apkārt klaiņo kazas un mūsu maltīti modri vēro Ēģiptes vanagi. Pusdienās rīsi ar zivi, ņipra mērce un salda tēja.

Semijs mums šodien paredzējis jau ko darāmu un rādāmu. Iesākumā dodamies ar braucamajiem iekšā salas vidienē uz vienu no vadi, kur jau sākas dabas parks un visvisādi augi – endēmiķi (t.i. - vietējas cilmes) un ne tikai. Neliela nepilnas stundas pastaiga pa izžuvušas upes gultni, tās melnajiem akmeņiem. Rāda kādu koku – Euphorbia Arabiscola - tam iegriežot tek balta sula. Tā ir neirotoksiska, un agrāk izmantota zivju ķeršanai. Kā tādu iepilinot ūdenī, tā visas zivis lagūnā ar punčiem uz augšu. Ziniet, bērnībā par tādām zvejošanas metodēm tiku lasījis piedzīvojumu grāmatās. Arī mūsu gids par tādu ir tikai dzirdējis – jauns taču pavisam!

Takas galā neliels saldūdens baseiniņš, kurā ar labpatiku nopeldamies. Atpakaļceļā uzņemam vietējos stopētājus un uzņemtais vecītis mums ar Santu piešķir pāris īstu Sokotras mango. Augļi šeit negadās bieži.

Otra šodienas operācija – smilšu kāpa jūras krastā. Pirms tās izbraucam cauri virknei ar akmeņu žogiem ierobežotiem zemes pleķiem. Vēlāk izrādās, ka tie jau rezervēti (mums tādus sauc par „attīstītājiem”) greznu viesnīcu celtniecībai, taču Jemenas prezidents Salehs celtniecību apturējis. Tā Sokotra nekļuva līdzīga Hurgadai. Sokotra vispār tiek dēvēta par prezidenta Saleha „rūpju bērnu,” viņš daudz rūpējies, lai tajā tiktu izbūvēti ceļi un pievadīts ūdens.

Aiz tiem pleķiem tālāk ir smilšaina pludmale. Pirmo reizi izpeldamies Arābijas jūrā, sāļa gan. Pirms saule nolaižas ejam pabradāt pa kāpu. Ar nelielu piepūli tajā var uzkāpt, Andžejs pabildē, saulīte laižas lejup un arī mēs pa kāpu uz vēdera. Aši gan nesanāk.

Tā nu pirmā diena galā. Braucam uz nometni. Ēdam vakariņas, pļāpājam par pirmajiem iespaidiem. Nometnes saimnieks un īpašnieks ir resnais Abdulla. Katru nakti mēs nakšņosim citā vietā un šeit vairs neatgriezīsimies.

02.04.2013. Otrdiena.
Ditvahas smilšu pludmale - ciemos pie Abdula.

Ēdam brokastis pēc 8:00, tad braucam.

Brauciens atkal caur salas galveno pilsētu Hadibu, tur piestājam zivju tirgū. Tādā betona boksā bez sienām notiek rosīga tirdzniecība ar šorīt noķerto. Krekšķoši sirmi vīreļi vēzējas ar cērtamajiem un dala gabalos zivķermeņus. Skaļi klaigā un tirgojas. Daudziem no šejieniešiem redzama afrikāniskāka izcelsme – tumšāka āda un skruļļaināki mati. Retrospektīvi, šeit ir sastopami kolorītākie salas tipāži. Darbos aizņemti, tie īpaši nemana fotografēšanu.

Žēl, bet tikai prombraucot Sanas lidostā jau uzzinu, ka pie paša zivju tirgus bijusi Sokotras sultānu rezidence. Cik noprotams, no tās vairs šodien nav atlicis nekas, jo pretējā gadījumā gan jau būtu parādījuši.

Krastmalā draiskuļojas bērneļi un siltajā ūdenī zvārojas laivas.

Hadibā ieejam arī mūsu aprūpētāju birojā – Socotra Eko – Tours & Travel. Kamēr šie tur izdrukā kaut kādas kartes, rodas iespēja iziet pilsētas tuvākās ieliņas. Nekā sevišķa, putekļainās un vienīgās galvenās ielas galā mošeja, sānielās tirdzniecība.

No Hadibas dodamies uz salas austrumu galu, kur atrodas otra pilsētiņa – Kvalansija (Qalansiyah). Pa ceļam bildējamies pie baltos ziedos ziedoša pudeļkoka.

Kvalansija mūs sagaida ar izdegušu putekļainu ainavu, karabāzi un gar krastu bedrēs saraktiem un šaušanai gataviem krievu tankiem.

Uzbraucam kalnā un šoferītis rāda, lai aizveram acis. Pēc mirkļa tās atveram – no kalna spices paveras skats uz bezgalīgu baltu smilšu pludmali. Vēlams rādīties arī pārsteigtiem un sajūsminātiem, jo šoferītim tas patīk.

Pludmali sauc par – Ditvas pludmali (Ditua vai Ditwah). Es viņu nosaucu par Pētera pludmali. Par godu astoņkājim Pēterim, kas še mūsu dēļ galu dabūja... Bet par šo traģisko un aizkustinošo gadījumu vēlāk.

Metamies peldēt, nirt un sauļoties kā tādi muļķi – jo visi šejienieši zina, ka Saule nav draugs. Tā arī man nieka divas stundas papeldoties ir bijis jāsaņem tāds apdegums, ka prieks. Peldu uz limānu tālumā, tas, protams, izrādās krietni tālāk nekā sākumā licies. Peldu, peldu... nu, limāns, forši... tad atpakaļ peldu.

Tikmēr pārējie jau riktīgi sasnorkelējušies pie klintīm. Nu ņemu Jāņa pleznas un es arī.

Tiešām, zivtiņas daudz, šur tur jāuzmanās no atplūdes ūdens straumēm, bet citādi nodarbe visai nekaitīga. Te krastā pirmo reizi sastopu Abdulu – tas izrādās leģendārs šejienes zivju vīrs. Abduls ar saviem diviem dēlēniem piekrastē mēģina laimi ko noķert. Pēc brīža viņš man sauc, lai palūrot uz astoņkāji. Visādi izkūleņojos pa ūdeni norādītajā vietā, bet Pēteri (nu – astoņkāji!) tā arī neredzu. Vēlāk saprotu, ka man bija jāpalūko caurums, kurā tas ielīdis. Abdulla nirst kopā ar koku, un ar to čakarē caurumu. Kā jau muļķis, domāju, ka tāpēc astoņkājis līdīs arā, bet nekā – aprēķins, izrādās, ir pilnīgi cits! Tas muļķa Pēteris to alā iebāzto koku apvijot ar taustekļiem, pat piesūcoties. Un tad kā korķis tiekot izvilkts ar to pašu koku laukā. Šo vienkāršo un mūžam seno Sokotras Pēteru ķeršanas paņēmienu pēc kāda brīža, man atpakaļ peldot, Abdula brīnišķīgi nodemonstrē. Ar uzvarošu bļāvienu viņš krastā tirina nabaga noķerto ļumpeno (lūdzu nejaukt ar Hermaņa lumpeņiem!) Pēteri, kas laistās visās varavīksnes krāsās. Tā iet, kad smadzeņu vietā Māte-daba kājas sataisījusi!

Piepeldu tuvāk to aplūkot un sagriežos uz akmeņiem pielipušajiem asajiem gliemežvākiem. Griezumi ir tik smalki un gari, ka asinis nerimstas, un peldēšanai jāmet miers. Abbdulla norūpējies mani izved pa taciņu uz liedagu. Tā es, lēkādams un asiņodams pa tumšajiem un sakarsušajiem akmeņiem, diebju pie savējiem pastāstīt par Sokotras Pētera Briesmīgo Galu.

Nokarsuši un apdeguši savācamies un ejam pa piekrasti uz apmetnes vietu aiz sandī bīč (lūdzu nejaukt ar nasing spešl!). Tur starp kalniņiem ierīkotas nojumes, pievests mucā saldūdens priekš mazgāšanās un uzstādīta tualete. Te mēs pavadīsim atlikušo dienas daļu un nakti.

Blakus nometnē zvejai kārtojas divi pabiezi dienvidafrikāņi, kas izzvejojušies pa visu pasauli, un Sokotrā ieradušies, lai izvilktu kaut kādu baigi Lielo Zivi. Ne asakas!

Gatavojot pusdienas, klāt ir abi – Pēteris un Abdulla. Pēteris pavisam kluss un mierīgs tagad karājas pie nojumes šķērsbaļķa un arī savu krāsu košumu ir zaudējis. Abdulla pēc pusdienām ieaicina mūs aiz raga, kur viņš nobāzējies kādā alā ar visu savu bērnu pulciņu. Rādīšot mums lagūnas zivju pasauli.

Jānis ņem spiningu, ēsmai bezceremoniāli nogriež Pēterim vienu taustekli, tādējādi sačakarējot visu bioloģijas klasifikāciju, ko zinātnieki vēl no Linneju Kārļa laikiem veidojuši – Pēteris no pārnadža kļūst par nepārnadzi... tpū!... par nepārkāji! Jeb vienkāršāk – no astoņkāja par septiņkāji!

Pusdienas mums sataisījuši foršie šoferīši – Pēteris beidzis savu slavas apvīto mūžu uz pannas un tiek integrēts pupiņu mērcē. Diemžēl jāsaka, ka velti es te viņam jūtu līdz, jo Pēteris garšo tieši tāpat kā visi šie radījumi – kā gumijas gabals.

Pēcpusdienu miegā laižoties, ar gidu pakošļāju katu. Nevaru atcerēties, vai tiku to darījis Etiopijā, kur tā arī ir populāra. Košļāju, sīva. Laikam jau man nepatīk. Tad atceros, ka arī Etiopijā nepatika. Tomēr kādas 40 minūtes cenšos neizkrist no procesa, un, liekas, tāds mazliet mundrāks varbūt arī palieku.

Ēdamā kata (Catha edulis) Sokotrā neaug, bet tiek ievesta no Jemenas. Tā kā šmiga musulmaņiem noliegta caur Korānu, tad Jemenas arābi dūšīgi košļā katu. Nezin kādēļ Korāns par to neko nesaka!? Jemena ir valsts, kurā šī tradīcija ir visintensīvākā, un radot pat problēmas kā alkoholisma gadījumā (ko, vai tad jemeņu katisti televizorus no mājām nes laukā un sievasmātes pensiju, lai par to katu iemainītu?).

Pēc pusdienām tā arī tiek nolemts doties pie Abdullas. Dodamies pa skaistu taku klintī gar jūras malu. Sāk justies saules apdegums. Abdulla mūs uzņem sirsnīgi, pie tūristiem viņš ir pieradis un arī latviešus jau redzējis. Pusceļā līdz alai pie liela klintsbluķa (tas rada tik ļoti nepieciešamo ēnu) sacep mums zivtiņas un cienā ar saldu tēju. Izbaudām mirkļa burvību, klāt pietusnī vēl arī viens ķīniešu pārītis.

Pēc tam kāpjam līdz galvenajai mītnei – visai palielai alai vertikālā klints sienā. Pirmo reizi dzīvē man ir iespēja ieraudzīt alu, kuras grīda nav attīrīta no tūkstošiem gadu senajiem nogulumiežiem. Visas tās citas alas daudzās pasaules malās vienmēr jau bijušas iztīrītas un izpētītas. Tie, savukārt, visai ticamā kārtā slēpj seno cilvēku apdzīvotības pēdas un gaida savu arheologu. Par labu tam liecina arī Abdullas uzietais senais keramikas podiņš, ar kuru kopā tas labprāt nofotografējas.

Pēc alas apskates mūsējie ar Abdullu iet bradāt pa lagūnu. Es gan palieku malā, slēpies zem Arafata tipa raibā lakata, jo saules šodien man jau ir vairāk kā pietiekami. Ēniņā vēroju kā šie pēta jūrasbūtnes un runājos ar krastā palikušajiem puikām. Tepat arī vaļa skelets, no kura, kā pastāsta vēlāk mūsu gids Semijs, Abdulla atradis ambru un par lielu naudu to pārdevis kādai kosmētikas kompānijai. Tie bijuši kādi 60 000 āmurikāņu zaļo toksisko papīrīšu, par kuriem uzcelta māja. Nu nauda beigusies, un Abdulla dzīvo kā iepriekš. Tikai nu viņam ir māja. Jā, savai labklājībai viņam jāpateicas Poseidonam (vai atbilstošai pirmsallāha arābu dievībai).

Sagaidu stāvajā krastā atpakaļ nākošos kā tāda izbadējusies zvejnieka līgava. Mūsējie izskatās varen apmierināti ar redzēto.

Šīs jaukās pastaigas sakarā vārds Andžejam:
"Pēc pusdienām ar tunci no tirgus, dodamies pie vietējā zvejnieka, kurš mums sola parādīt vietējos makšķerēšanas brīnumus. Paejam dažus kilometrus gar krastu, kad satiekam astoņkāja ķērāju. Šis, izrādās, dzīvo alā un pārtiek no tā, ko noķer jūrā un pārdod tūristiem. Uzņemšana bija ļoti laba, pacienāja mūs ar tēju un zivīm, pēc tam uzaicināja uz savu alu. Viņam esot arī ģimene, kas dzīvo pilsētā, bet viņam tuvāka ir daba, tāpēc viņš dzīvo šeit. Pēc neliela ievada, viņš mūs aicina līdzi jūrā. Neskatoties, ka ir paisums, gandrīz kilometra attālumā no krasta ūdens ir līdz ceļiem. Tā nu mēs brienam un brienam, bet nekas neķeras. Mulsina gan seklais ūdens, gan tas, ka nav līdzi vispār nekādu rīku. Taču, pēc kādas pusstundas brišanas, ir rezultāts. Izrādās, austeres. Puisis salasīja kaudzīti austeres, kā arī spēja noķert paprāvu spilgti zilu krabi. Esmu redzējis, kādā ātrumā tie pārvietojas zem ūdens, nesaprotu, kā tādu var noķert. Nobeigumā šis noķēra vissmieklīgāko radību, kādu esmu redzējis – ežzivi. Ideālas formas futbola bumbas lieluma balts radījums, apaudzis ar ežiem raksturīgām adatām, bet atšķirībā no sauszemes radiniekiem, ciets kā kokosrieksts. Bet purniņš gan tāds jauks, kā zemes radiniekiem. Viņas aizbēgšanas vai aizsardzības metode ir vienkārša – tā, kā spuras ir ļoti mazas un peld viņa ne ātrāk kā es eju pa ūdeni, tad tā caur atverēm izpūš gaisu, iesūc ūdeni un nogrimst. Ja vajag uzpeldēt, tad viss jādara otrādi. Ežzivis gan esot vairāku veidu, un atbraucot mājās, iegūglēju un atradu, ka tās esot vienas no indīgākajiem radījumiem zem ūdens. Japāņi it kā mākot pagatavot garšīgus ežzivs ēdienus, bet viens otrs tomēr noliek airus pie pusdienu galda! Atpakaļceļā izklaidējamies ar ūdens gurķiem – pretīgi, glumi radījumi, kas izskatās pēc lieliem banāniem un pilni ar ūdeni. Tos saspiežot, var izšļākt ūdeni. Satikām vairākas rajas, bet Santai izdevās atrast austeri, kas vakarā kopā ar citiem mošķiem un astoņkāji, nonāca uz mūsu šķīvjiem. Krastā mūsu jaunais draugs atvēra visas austeres un pēc šķiršanās no zvejnieka devāmies atpakaļceļā uz nometni."

Saule jau laižas uz zemi, un te viņa to dara ļoti strauji – ekvatora tuvums. Klumzāju pa akmeņiem uz nometnes pusi, Abdulla (lai miers viņam un labklājība!) painteresējas par manām grieztajām brūcēm, kuras pats jau esmu aizmirsis. Pa ceļam pie paša krasta viņš man parāda murēnu. Tā laiski locās pie paša krasta tā kā tāds liels zutis.

Jau tumšs. Prasu dienvidafrikāņiem – kā ar lomu? Jā, kādas 6 tās lielās zivis esot dabūjuši, bet parādīt nevarot, jo visas jau aizstiepuši vietējie ciematnieki.

Vakarā zem nometnes nojumām vakariņas ar viskiju, ko ierauj arī mūsu gids. Redzi, ja gribam būt precīzi, tad Korāns neaizliedz lietot alkoholu, bet gan nerekomendē musulmanim „lietot kaitīgas vielas.” Un ja viskijs nav kaitīgs, tad to taču var dzert!

Kaut kā tautai noskaņojums uz diskusiju un gids pirmo reizi tiek pamatīgi iztirpināts par musulmaņu tradīcijām. Arī to mēs mierīgi varam darīt, jo Korānā teikts, ka musulmanis drīkst uzdot jebkuru jautājumu un saņemt sakarīgu atbildi. Nekam neesot jabalstās uz aklu ticību.

Tautai, bez šaubām, visvairāk interesē muhamedāņu daudzsievības jautājums, viss saistītais ar parandžu nēsāšanu, sieviešu izprecināšana utt. Līdz, kamēr aizrunājamies līdz roku ciršanai par zādzībām, šariata tiesām u.c. musulmaņu dzīves aspektiem.

Man patiesi interesants atklājums ir tas, ka musulmaņiem dažos gadījumos pavisam droši ir atļauts melot. Būtu gan jānoskaidro, kurā vietā Korānā kas tāds rakstīts. Šie gadījumi būtu:
1) sievai, lai saglabātu ģimeni;
2) kara laikā ienaidniekam;
3) lai salabtu draugi.

Šis te mani nogāž no kātiem. Es kā tāds kārtīgs kārklu kristietis zinu, ka man baznīcas darbinieki nekad oficiāli melot neatļautu. Islāms šai ziņā neliekuļo, ja melot – tad melot ar maksimālu sabiedrisko labumu!

03.04.2013. Trešdiena.
Pelde ar delfīniem – zveja – pūķkoku parks.

Brokastis.

Šodien dosimies uz Kvalansijas ostu, kur mūs gaida Abdulla ar motorlaivu. Paredzēts izbrauciens pa jūru. Pirmie iespaidi nav ilgi jāgaida – ostas līča austreņu malā delfīnu bars. Andžejs ar Jāni sajūsmināti peld pakaļ delfīniem. Noķert šie neļaujas, sapīkstas savā starpā un rotaļīgi maina savas atrašanās vietas. Mūsu peldētāji par šo starpcivilizāciju kontaktu ir pilnīgā sajūsmā.

Pa ceļam mēģina copēt. Abdulla velk laukā zivis vienu pēc otras uz prastas sarkanas celofāna ļockiņas. Arī Jānim, pēc tam Ditai un Santai izdodas tīri labi. Viena pēc otras laivā tiek savilktas visādas krāsainas zivis.

Galā domāta kārtējā sandī bīč (kaut kādā brīdi pamanījām, ka sākam tās jau saukt par sukine bīč!), kuru totāli izbrāķējam pilnīga ēnas trūkuma dēļ. Laižam atpakaļ un pa ceļam piestājam mazā smilšu liedadziņā starp lielām klintīm. Te ir pat neliela grota ar ēnu. Tajā sakrautas zvejnieku lietas – kastes, bojas un tīkli.

Tiek nolemts cept saķertās zivis. Abdulla (lai miers viņam un labklājība!) ir neatkārtojams. Basām pēdām lēkādams, viņš, kā tāds muflons uzrāpjas klintīs un katru reizi kaut ko atnes. No sākuma žagaru malciņu, tad tējkannu, tad vārāmo katlu. Liekas augšā ir kaut kāda noliktava... rodas vēlme viņam palūgt arī kasti auksta Tērvetes alus. Viņa izdarības sajūsmināts nolemju turpmāk vārdam "Abdulla" pievienot arī epitetu "Lieliskais" kā tam turku sultānam Suleimanam.

Izvārītās zivis ir vienkārši superīgas. Un vissuperīgākais ir to buljoniņš.

Ap pusdienas laiku kravājamies iekšā laivā, un tas nav vienkārši, jo tā pamatīgi lēkā un zvalstās, visai vienkārši var izbirdināt zobus pret laivas malu. Nonākam Kvalansijas ostā, tur Santa pamanās nosmiņķēt vienu mazu meitenīti ar kaut kādiem krēmiem. Tā pamatīgi izbīstas un rīvē visu to nost, kamēr pārējiem ir jautri.

Apmetnē mūs pabaro. Tad vīkšķamies un braucam uz pūķkoku audzēm salas vidienē. Pa ceļam divi objekti.

Pirmais – liekas, meteorīta izsists apaļš krāteris, kas savienots ar jūru. Vietējie izveidojuši krāterī tādus mazus baseiniņus, kuros ieplūdes un atplūdes ciklā izgulsnējas jūras sāls, kas tur arī tiek iegūts.

Otrs objektiņš ir arheoloģisks. Krievu arheologs Zubkovs (lai viņam arī miers un labklājība!) notīrījis palielu horizontālu klints atsegumu, kurā uzietas ieskrāpētas visādas zīmes. Daudz pēdu attēli, dažas ar sešiem pirkstiem. Mūsu pavadoņi nezin kādēļ tos sauc par „pēdu nospiedumiem” (footprints), kādi tie, bez šaubām, nav. Šur tur pa kādai zīmju rindai, kas izskatās pēc sābiešu raksta.

Līkumojam pa putekļainu ceļu iekšā salā. Smuks brauciens un riktīga rāpšanās pa stāviem ceļiem, līdz beidzot, Saulei rietot, esam iebraukuši kārtējā vadi, kur apmetamies uz naktsguļu pie upītes. Šī laikam ir skaistākā naktsguļas vieta.

Paspējam vēl pa krēsliņu aizklumburēt uz netālu uzpludinātu saldūdens dīķīti.

Vakarā nolemju gulēt zem klajas debess, tāpat kā Santa un Andžejs. Lai klausās manā krākšanā!

04.03.2013. Ceturtdiena.
Pastaiga pa pūķkoku birzīm – Indijas okeāns – pusdienas Dogubas alā – stāsti par džiniem – kauja ar krabjiem.

Kā parasts, no rīta brokastis. Omlete ar sīpoliem – brrr...

Tad rīta pelde un neliels atslābums pie tā paša saldūdens dīķīša. Atnāk Semijs un interesējas par mūsu gribēšanu. Galu galā nolemjam rāpties kalnā pie pūķkoku audzēm. Lai gan karstums ir pašā spicē un kāpiens tāds pagrūtāks, tomēr pukstēdami pamazām uzrāpjamies ar' un tiekam apbalvoti ar skaistiem mežaudžu skatiem. Galu galā dabūju arī vienu pūķķoka sēklu (nez kur tā vispār gadījusies, ja koki vēl tikko ziedos?), ko gan rakstīšanas brīdī neesmuvēl iesējis.

Pēc atgriešanās akal baseiniņš. Šoreiz tur daudz ļaužu, ieradušies franču tūristi ar kamieļiem un pavadoņiem.

Lejā pie upītes, kur gan nezied zilas puķītes, tikmēr tapusi pusdiena. Nu īsta sanatorija! Vēl pasūtam diendusu un ap 14.00 sēžamies autiņos un rāpjamies ārā no vadi. Augšā tāds neliels tirdziņš, kur no ciemata bērniem var nopirkt vīraku. Tas te esot pats labākais pasaulē, senos laikos uz tā turējusies visa šīs puses ekonomika. Angļi vīraku sauc par incence, bet Sokotras aprakstos lietots vārds frankincence. Šī vārda sasaistīšana ar frančiem, liekas, nāk vēl no Krusta karu laikiem, pie tam īpašais sokotriešu vīraka nosaukums varētu liecināt par to kā augstākā labuma mantu.

Pēc izbraukšanas no ielejas griežam pa kreisi, kur laba šoseja šķērso smukus kanjonus, nonākot salas dienvidu krastā pie atklāta Indijas okeāna. Še mūs pa tuksnesīgu krasta joslu uzved pie Dogubas alas. Alā pa taisno iebrauc iekšā ar autiņiem. Stalaktīti.

Kompānija iet peldēt, bet es gan atlaižos uz pinekļiem un lasu islāma propagandas grāmatiņu, islamizējos. Tur var atrast visu ko... Man patīk tas pants, kurā Korāns noliedz „...mīzt stāvošā ūdenī.”

Sokotrieši tikmēr taisa pusdienas un visu laiku dzīvi diskutē. Tiešām dīvaini, it kā nebūtu nedēļu tikušies! Bieži parādās vārds farangi - tātad par "ārzemniekiem," varbūt mums.

Pēc pusdienām braucam uz balto smilšu pludmali. Tā ir pamatīgi plata. Tur „izdancinām” vienu krabīti. Sugas brāļi to ņem ļaunā un naktī atnāk un „izdancina” mani.

Vakariņas atkal izraisa diskusiju. Mēģinu laimi un sāku taujāt, vai kas neparasts salā nav novērots. Piemēram, NLO! Kas tas tāds? Mēģinu skaidrot par cipīšiem utt., bet mūsu gids tiešām par NLO nav dzirdējis. Toties te mums ir pilns ar džiniem! Tā vismaz vecie ļaudis stāsta.

Džini – arābu dabas gari, kas veidoti no uguns. Ja eņģeļi no gaismas – tad šie no uguns. Tos gadoties redzēt iekš tām pašām vadī – kā uguntiņas. Faktiski analogi mūsu maldugunīm, stāsti no tās pašas NLO sērijas.

Džini arīdzan varot dzīvot mājās un uzvesties līdzīgi mūsu mājas gariem. Nelaist iekšā sliktu cilvēku, aizsargāt pret zagļiem. Interesanti, gids pavēsta, ka salas galvenās pilsētas nosaukums Hadiba – ir kādas džinu sievietes vārds. Šis vārds pilsētai ir jau kādus 100 gadus, pirms tam to sauca par Tamaitu. Patiesi dīvaina lieta, ja vien gids bijis precīzs, gribētos ko noskaidrot sīkāk. Taču viņš nevar pastāstīt kādā sakarā tāds dīvains vārds izraudzīts.

Tāpat viņš pastāsta arī par kādu džinu apsēsto, kas bijis dakteris un viņa radinieks, kad pats vēl bijis pavisam maziņš. Vārdu sakot, šo dakteri apsēdis kāds Tās puses gars un viņš ticis aizvests uz kontinentālo Jemenu pie vellu izdzinēja. Tas, savukārt, nopūlējies cik spēdams, bet neko nav varējis padarīt. Beigās pateicis, ka dakteri apprecējusi kāda džinu sieviete, kas esot dikti stipra un viņš neko izdarīt ar to nevarot. Tāds, lūk, stāstiņš.

Vispār, man radušās aizdomas, ka šī sala nevienu folkloras vācēju nav redzējusi un ir pēdējais laiks, lai savāktu to, kas vēl nav aizgājis nebūtībā kopā ar vecāko paaudzi.

Vakarā vēl aizeju kādu stundiņu pasēžu pie bangojošā okeāna. Skatos tieši uz priekšu, tur noteikti kaut kur ir Antarktīda.  Kad gan vēl būs tāda iespēja?

Pa nakti guļu ārā zem nojumes. Un klāt ir mūsu dienā apceltie krabji. Ik pa brīdim kāds pienāk pie manis un ar spīlīti piebaksta cauri guļammaisam. Mani tas nervozē, pie tam nezinu, ko vēl no šiem var sagaidīt, jo nav sadzīvošanas pieredzes ar krabjiem. Beidzot man tas apnīk. Pikts slienos kājās un ieslēdzu uguni. Mī un žē... visa pludmale, cik tālu vien redzams, pakaļkājās saslējušos un sastingušu krabju pilna! Nu kaut kāds Velsa „pasauļu karš!” Pie tam tie ļoti regulāri izkārtojušies. Telti celt jau par vēlu, tādēļ atstāju savu pieres lukturi mirgojošā režīmā. No krabjiem nu ir miers, bet spožās mirkšķinošās uguns dēļ viena alga gulēt nesanāk. Slēdzu to ārā. Pēc piec’ minūt’ kārtējais krabis atkal pabaksta mani ar spīlīti. Atkal ceļos kājās pikts, ņemu rokā zandali un kaujos – spēlēju tādu kā ping-pongu! Krabji-citplanētieši lido kā bezdelīgas, pārējie bēg. Izdzēšu uguni, pēc piec’ minūt’ akal mani baksta ar spīlīti.

Tā tas viss turpinās vairākas stundas, līdz dziļi pēc pusnakts krabju kohorta aiziet pati. Nesaprotu, kā to izturējusi tepat guļošā Santa?

Atā!

05.03.2013. Piektdiena.
Svaigi augļi – Minisahāra – dīķis – Frankenšteinu plakankalne ar dīķi.

Rīts sākas ar nelielu peldi. Dita un Jānis pārrodas dīvainām sejām viļņa (ar mazo burtu) „apmesti.” Brokastis.

Šodienas plānos ir doties salas iekšienē uz vietām, kur aug vīraka koki. Bet mūsu puiši ir bezgala iejūtīgi. Viņi ņēmuši vērā mūsu vēlmi pēc augļiem, tādēļ pirmā pieturvieta ir ciems, kurā dabūjam papaiju un arbūzus.

Uzreiz aiz ciema smilšu tuksnesītis ar kāpām kā Sahārā – tāda Minisahāra 15 minūtēs. Pastaigājamies un pabildējamies.

Tad griežamies uz kalnu pusi. Pa ceļam piestājam mazā veikaliņā, sapērkamies aukstus dzērienus, no kuriem daži izliekas par alu esam...

Tad pagriežam uz kalnu pusi un akal braucam iekšā salā. Izbraucot cauri ciemam, nonākam pie kārtējā dīķa, kur peldamies un ēdam pusdienu. Nu es taču teicu, ka tīrā sanatorija!

Rāpjamies ārā un nu braucam diezgan ilgi – salas izmēriem tā ir gandrīz vai stunda. Pret saules rietu atkal esam salas ziemeļu krastā un nonākam pie salas lielākās lagūnas. Pār to uzbūvēts tilts un še ir tā vieta Sokotrā, kur var redzēt flamingus.

Vēl pēc neliela pārbrauciena esam galā, vēl tikai neliela pastaiga pa plakumu ar vīraka kokiem, kur pieskrien bērniņi ar "frankenšteiniem" (frankinsense ir pārlieku grūti atcerēties, tādēļ noder šāda analoģija) maisiņos. Tie maksā 500 riālus, kas mūsu latiņos būtu divi ar pusi. Pēc tam akal mazuliet lejup un apmešanās nojumītes tīklā.

Vietējais mūs ved pa aizu nopeldēties. Šoreiz baseiniņš uzrīkojies pašā klints malā, no kurienes slapjās sezonas laikā lejup gāžas lielākais salas ūdenskritums. Patlaban ne. No šejienes arī redzama jūra. Atpakaļ jau pa tumsiņu.

Vakariņas ar kazas gaļu, pirmo reizi mūžā tā ir sakožama – pat ļoti! Kvēpinām "frankenšteinu," tepat iegūtu. Īstāk nemēdz būt. Gulēšana zem nojumes un diezgan droša, jo mazie jaukie piekrastes krabīši nespēs te uzrāpties un pakasīt caur guļammaisu ar spīlīti. Laikam tas mani ir darījis drošu un es naktī krācu jau riktīgi...

Ek, neņems mani neviens līdzi nākošreiz!...

06.03.2013. Sestdiena.
Kāpiens lejup – Lielā kāpa infarktniekiem – zuši strautā - nakts vētra.

Pēc brokastīm plānots kāpt lejā uz piekrasti. Kāpienam pa ceļam atkal ir tas pats dīķītis. Tā arī tur peldamies, tikai Dita sasit galvu un tiek pārsieta.

Kāpiens ir tas, ko vajag – no sirds var izlīkumot pa lejup ejošo taku, pie tam priekšā visu laiku ir lieliski zilais okeāns. Pa ceļam tīklā iepinies liels zirneklis, kurš, izrādās, esot mātīte, kas pēc pārošanās aprij tēviņu. Feminisma ekstrēmākā izpausme... Brrr!

Gājiens patiesi ir uz goda un lejā gaida mazie "frankenšteinieši," kā arī autiņi.

Pakojamies un dodamies uz šīs dienas nakšņošanas vietu. Tā ir pludmalē pie Lielās smilšu kāpas.

Un tā – dodamies sturmēt kāpu. Nu paliela, bet neizskatās, ka tik ļoti, kā iepriekš dzirdēts. Kāpjam. Interesanti, ka kāpas mugura būtu tā kā lauzta līnija. Redzēt iespējams tikai nākamo lūzuma punktu, un tādi ir kādi seši. Andžejs iet pa priekšu, un es, vecais sakārnis, iesākumā mēģinu turēt līdz. Tomēr viņš ir dulls, jo no rītiem skrien, bet es – nē. Tas arī ir redzams un man jāpieņem realitāte – neglābjama atpalikšana. Pēc tam mani pamazām apdzen visi – Janka, Dita, Santa, un kā pēdējais – Ziemassvētku vecītis ar vienacaina pirāta pārsēju, bruņurupuča stilba kaulu rokā un līku jemeniešu dūci zobos. Kamēr pārlieku, vai tas tomēr nav somāliešu pirāts, atskārstu, ka mani piemeklējusi gluži parasta alpīnista halucinācija...

Tā nu visi tomēr augšā esam. Kamēr saule vēl nav galīgi lejā, bildējamies. Mani bildē jau iepriekš aprakstītais vecītis-pirāts. Rīgā jau redzu, ka šis laikam neko nav jēdzis no fotografēšanas, jo bilžu nav...

Lejā lekšana pa kāpu ir laba lieta. Mēģinām uzrakstīt smiltīs kaut kādus ģeoglifus, bet rezultāti visai švaki. Lejā esam un tur – vakariņās makaroni. Paralēli piekrastē notiek rosība. Ūdenī kuteris velk veselu rindu apgaismotu zvejnieku laivu un pludmalē piebraukuši vīri ar mazu kravas mašīnīti ķeksē no smilšapakšas kaut kādus pludmales saulsargus, krēsliņus un citus krāmus.

Blakus nometnei tek strauts. Šoreiz te dīķītis nav uzpludināts, taču Semijs sāk kliegt un rādīt strautā. Tur lukturīšu gaismā kaut kas garš locās – esot zutis. Tālāk vēl viens maziņš – arī zutis. Man gan tas lielākais liekas izlieta murēna (to rādīja Abdulla). Andžejs uzvelk cimdus un mazāko nogrābj gan. Kamēr ar to mazo, lielais ielien ūdenszālēs un vairs nav atrodams.

Naktī guļam teltīs, esam pierunājuši to darīt arī Santu. Un ne velti, jo visu nakti plosās jestrs vējelis, kas mētā smiltis un loca telšu konstrukcijas.

Svētdiena. 07.04.2013.
Hokas ala - langusts koraļļu pludmalē - atpakaļ pirmajā vietā.

Ceļalmies 6.00 un ēdam, jo šodienas plānos ir doties uz Hokas (Hoq) alu, un labi to būtu darīt tad, kad vēl nav pārāk karsts.

Pirms kāpiena uz alu mūs sagaida pavecāka „actiņu” kundze, kas pa ceļam pie reizes padzenā arī savu razbainieci govi. Kāpiens kādu stundiņu, pa reizītei atpūšamies, padzeram ūdentiņu. Un klāt nu esam.

Alā zem zemes var iet veselus 3 kilometrus, nekad tik dziļi nav nācies būt. Tā ir tā robeža, līdz kurai aizved tūristus. Cerot uz tīri vai šamanisku atklāsmi dodamies tik iekšā. Kļūst arvien tumšāks, slēdzam lukturīšus. Ir arī slidens. Pa ceļam visvisādu veidu stalaktīti un stalagmīti. Daži jancīgas formas.

Kādu laiciņu steberējuši, nonākam līdz tūristu līnijai. Tālāk esot uzraksti un zīmējumi, ko tikai 2007.gadā atklājis kāds britu alpīnists. Ziņas par atklājumu ir visai skopas – esot kuģu zīmējumi, uzraksti sābiešu, indiešu un pat asīriešu valodās. Mūsu gids Semijs pavisam viegli piekrīt mūs vest tālāk. Vēlāk lidostā satiktais brits gan apgalvoja, ka ne pa kam nebija varējis korumpēt savus pavadoņus. Nu mēs gan visu redzam. Vislabākais tomēr bija mazs keramikas trauciņš ūdens savākšanai, kurš tik ilgi bija turēts stalagmīta virsotnē, ka ieaudzis akmenī. Tas patiesi pārliecināja arī par uzrakstu senumu, ko mani ceļabiedri visai vīzdegunīgi iepriekš paļāja.

Atpakaļ dodamies ar gandarījuma sajūtu. „Acainā” pavadone brīdi atpaliek, un es lūkoju, ko gan tā darīs? Un nokaunos, jo tante krekstēdama aiz resna stalagmāta kakā. 

Noved mūs uz kārtējo sandī bīču, kur zibenīgi jāpērk tikko noķertu langustu, jo tur jau esošie itāļi uzpērk visus tādus masveidā.

Langustu tepat uzcep un notiesājam to kopā ar zivtiņām. Te nu jāatzīmē, ka mēs saucam to par omāru, kas ir tulkojums vārdam lobster. Tomēr man vienmēr licies, ka omārs ir tāds ar spīlēm, bet šim to nav. Tā arī ir, palūkojot datorā, jau mājās esot, sanāk, ka langusts. Ja gribiet zināt kāds langusts izskatās, tad iedomājaties garneli un pareiziniet to... nu, piemēram, ar 647. Vārdu sakot, langusts ir milzīga garnele. Tā, vai gandrīz tā.

Šoreiz te ir krietni vairāk koraļļu. Zivju lūrēšana te jau ir interesantāka nekā iepriekš. Tālākajā no divām saliņām galā ir tādas plakanas un melnas.

Pēc tam dodamies uz Hadibu iepirkties. Monētas, augļi, audumi. Pa mantiņai mājiniekiem. Monētas suvenīriem - uz tām jemenieši attēlojuši Sokotras pūķkoku.

Vakarā nometne pirmās nakšņošanas vietā – esam priecīgi atkal redzēt resno Abdullu. Es iepriekš rakstīju, ka šeit vairs neatgriezīsimies. Tad, lūk - man nebija taisnība.

Di hamari – „divas klintis.”

Pirmdiena. 08.04.2013.
Sokotra – Mukalla – Sana.

No Sokotras izlidojam agri no rīta. Neviens žipčiks jemenietis nekādas papildus biļetes pirkt neliek. Garlaicību kliedēju padzenājot kādu lielu prusaku, kas, nabadziņš, iekļuvis lidostas telpās. Iznāk aprunāties arī ar vienu jaunu britu puisi, tas tad arī ir tas, kuru gidi ne par kādu naudu nebija veduši dziļāk Hokas alā un turienes grafiti brits tā arī nebija redzējis.

Lidojums kā jau lidojums – viss apgrieztā kārtībā. Mukalla, tad Sana. Paredzam, ka Sanas lidostā būs jāsēž visai ilgi, jo lidmašīna uz Frankfurti tikai vakarā. Tomēr viesmīlīgie jemenieši visu mums sakārtojuši – tiek piešķirts autobuss uz Sanas centru, kur viesnīcā katram numuriņš.

Tā patiesi arī notiek. Mūs aizved uz Ais Yemenia viesnīcu kādā no Sanas jaunajiem rajoniem. Nu var ieiet dušā, iedod arī vakariņas tādā „zviedru galda” formā. Pēc tam ar Andžeju izmisīgi izmetam līkumu pa apkārtējām ieliņām ar pēdējo cerību tikt nolaupītiem. Taču nekā! Vai tiešām mūsu nabaga daudzcietušās valstiņas ekonomiskais stāvoklis ir tik slikts, ka jemeņi mūs ķīlā neņem!? Valdiņš tomēr pārlieku ātri izsludinājis „ krīzes beigas.”

Noteiktā laikā mūs ar autobusu nogādā apakaļ lidostā. Tur beidzot ieraugu slaveno Ričarda Boga grāmatu „Sokotras zudusī pasaule,” kuru pārlapojot tad arī ieraugu, ka pie Hadibas zivju tirgus bijusi sultāna pils.

Lidostā satiekam arī dakteri Abedu. Viņš bijis pie radiem Sarkanās jūras piekrastē. Tur pa nakti nav bijis neko mierīgi, kalnos šāvuši.

Naktī sasniedzam Kairu.

Otrdiena. 09.04.2013.
Sana – Frankfurte – Rīga.

No rīta esam Frankfurtē. Lidostas autobusiņā atvadāmies no daktera Abeda, viņš mūs pieklājīgi aicina apmeklēt ārsta praksē Rietumberlīnē, ja nu mums tur nejauši gadīsies būt.

Pagalam jau nu negribas man tā Frankfurte. Bet agri no rīta klāt esam, un visa diena mums te jānobumbulē.

Andžejs pērk mums biļetes pie automāta. Tas piedāvā lētāku priekš grupen. Andžejs tās paņem un nu, grib vai nē, kļuvis par grupas vadītāju – t.i. grupenfīreru! Lūk, tā negaidot un pavisam žigli var sabojāt godīga pilsoņa biogrāfiju!

Frankfurte - lepna un lecīga pārtikušo vāciešu pilsēta. Viss tur tik smuki, viss tur tik kārtībā. Lai par tādiem kļūtu, vajag veselus trīs reihus, Māršala plānu un savāktu mūsējo VEF-iņu ar visu Minoksu. Vārdu sakot, vajag tā pārbiedēt visu pasauli, ka galu galā tā no jums atpirksies, pat ja no kara iznāksiet kā zaudētājs.

Kā iznākam no metro, tā gandrīz tūdaļ ir Vilhelma Branta laukums ar pieminekli – tajā mums priekšā BANKA. Nevis vienkāršā banka, bet patiešām BANKA! Tā ir tā pati, kuras pārticību visi nodrošina, to skaitā tagad būs arī latvieši. BANKAS priekšā milzīgs totēms – zili dzeltena eiras zīme. Un es, muļķelis, biju iedomājies, ka tā ir fotomontāža! Nē, kungi, šis murgs pastāv īstenībā – halucinācijas materializācija. Ja vēlaties, varat aizbraukt uz Frankfurti un pret to dauzīt pieri, nekas cits tāpat vairs nelīdz! Paskatījos rūpīgāk – vai tik uz tā zilā vella kaut kur slepus nav Gott Mit Uns! – amerikāņiem taču ir! Neatradu. Laikam tomēr kautrējušies...

Atrašanās fundamentālā islāma ielenkumā manam vājajam prātiņam nav gājusi secen. Rodas nepārvarama vēlēšanās apkarināties ar Frankfurtes desiņām, saspraust tajās krāsainus vadiņus (Holivudas filmās essu redzējis – zilus un sarkanus!) un ar Korānu rokās ielauzties šajā starptautisko augļotāju un spekulantu midzenī. „Ārā, šaitani tādi! Degsiet visi elles ugunī! Atpakaļ mūsu latu! Neaiztieciet Kārļa zeltu! Neticiet Valdim, viņš....” - un tad droši vien apsardze jau būtu klāt un ar spērienu pa attiecīgu vietu, es būtu laukā uz kādas štrāses.

Brokastis. Ja jau Frankfurtē, tad jau pieminētās Frankfurtes desiņas. Tās ir tik garšīgas, ka zūd mans islāmiskais kaujas gars un es nolemju tās labāk apēst, nevis bakstīt ar vadiņiem un baidīt eirokrātus.

Nu, tiem, kas nevēlas iepirkties, atliek tikai vazāties pa pilsētu, kura ir stipri nekāda. II Pasaules kara beigās bumbošanā tika sagrauta puse pilsētas māju. Tradicionālās nelielās pildrežģu mājiņas ar krāšņiem koka krucifiksiem un ornamentiem tagad var redzēt tikai uz vecām pastkartēm. Gāja bojā viss vēsturiskais centrs, palika tikai dažas baznīcas, kuras tad arī var aplūkot. Rātslaukums gan atjaunots kāds bijis.

Jānis, piemēram, uzgājis, ka te esot Hārleju-Dāvidsonu, nu moču, veikals.

Pēc kara beigām tika apsvērta iespēja Frankfurtei kļūt par federVācijas galvaspilsētu, bet pirmā kanclera Adenauera dzimtā puse bija Bonna, tādēļ čiks vien te sanāca. Pilsēta pēckara periodā uzbūvēta no jauna, stāvokli neuzlabo pat tas, ka Frankfurte ir Gētes (šitam arī lai miers un labklājība!) dzimtā pilsēta. Bet Gēte tik bija vīrs – pat rūķus un savu astrālo projekciju esot redzējis!

Kā jau bija gaidāms, manas izvazāšanās laikā negadās nekas ievērības cienīgs. Vienīgais nelielais izņēmums ir kāds nēģeru sludinātājs uz gājēju ielas, kas visiem kaut ko sola - vāciski es neferštein, iespējams - „degt elles ugunīs.” Paskat, vai tik tas arī Jemenā nav bijis!?

Ak, jā! Dienas avīzes pirmais vāks rotāts ar foto no kaut kādas tikko notikušas "galotņu" tikšanās. Tajā redzami apjukumā smaidoši Merkele un Putins ar kompāniju. Viņu priekšā kārtējā antiglobāliste tirina plikos cičus, bet uz tās muguras skaidri un gaiši rakstīts - Idi nahuj, Putin!

Apsveicam ar atgriešanos, eiropieti Vilni!

 

Sokotriešu valodas vārdnīca

Ja iemācīsieties šito, ar vienu rāvienu kļūsiet par vienu no lielākajiem sokotriešu valodas ārzemju speciālistiem.

Illebakalla – „sveicināti.”
Al baerik – „labrīt,” „kā gulēji?”
Bahir – „labi” (par gulēšanu)
Šker – „labi” (par pārtiku)
Algērk! – „sveiks!”
0 – bihi.
1 – tot.
2 – tro.
3 – tle.
4 – orbe.
5 – hemi.
6 – jāt.
7 – hobe.
8 – teman.
9 – saa.
10 – ešir.
100 – miemi (šis tāpat kā arābiem).
1000 – todeef.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.