Aliens

Dzintars Medenis. Ar stopiem uz Ziemeļu Ledus okeānu. III daļa

Saistībā ar ceļošanu var saskatīt zināmu likumsakarību: jo „spicāks” ceļotājs, jo biežāk viņš ceļo vienatnē. To var saprast – rūdītam dēkainim nāk vēmiens no visādiem čibrikiem, kas taisa drāmu par lietām, kas pieredzējušam ceļiniekam šķiet vienkāršas un pašsaprotamas. Es gan šajā kategorijā īsti neietilpstu. Tikai uz Ziemeļu Ledus okeānu bīdos viens. Iepriekš Sibīrijā ceļojām divatā, tad četratā, vispēdīgi trijatā. Starp leģendāriem ceļotājiem ir arī pavisam īpatni tipiņi. Lielu slavu padomju ēras nogalē Jakutijā iemantoja lietuvietis Bens Samakaitis. Viņa „rozīnīte” bijusi tā, ka baidījies pilnīgi no visa – lidmašīnām, ūdens, vilcieniem un daudz kā cita. Tad nu staigājis kājām maršrutā Lietuva–Sibīrija turpu šurpu. Reiz, kad Bens pusceļā starp Jakutsku un Habarovsku sasparojies un pārvarējis riebumu, bailes no ūdens un upītē skalinājis savas netīrās parpaliņas, no taigas uz ceļinieku palūkoties iznācis lācis. Lietuvietis, protama lieta, baidījies arī no lāčiem. Tikai apkakšbiksēs tērpies viņš meties projām. Pilnīgā frustrācijā skrējis, skrējis, līdz meža noriņā ieklupis ogotāju bariņā. Tie, redzot puskailu, apaugušu (Benam bijusi kupla bārda), aurojošu radījumu, pametuši spaiņus un, pārņemot stafeti, laiduši ļekas vaļā. Domājuši, ka tas ir čučuna. Tā jakuti sauc sniega, taigas cilvēku.

Eksotika tā saucamajās labklājības zemēs iet mazumā. Visur slejas dūmeņi, fermas, bet nesamaitātās zemes piesavinājušies privātīpašnieki. Ceļotāji, dēkaiņi, pasaules gājēji tiek dzīti stūrī – Sibīrijā. Tā ir topā. Cilvēks, kas iebridis tā patālāk tundrā, drīzāk sastaps kādu ceļotāju, ne vietējo zemnieku. Dažādu zemju pārstāvji šeit brauc ar suņu pajūgiem, brauc ar divriteņiem, iet ar kājām, peld ar plostiem vai tāpat vien sēž taigā uz ciņa. Daudzi no viņiem iemīl šo sūro zemes nostūri, sopku izrobotās ainavas, klusumu, nošķirtību no civilizācijas trokšņiem un atgriežas šurp arvien no jauna. Tomēr Rietumu piedzīvojumu meklētāji bieži ir tieši Rietumu piedzīvojumu meklētāji, viņi meklē eksotiku helikoptera vēderā, visurgājēja kabīnē, bet pēc tam mājās visiem rāda fotogrāfiju ar savu zābaku uz iepriekš evenku mednieka nogalētā lāča muguras.

Skatīt Ar stopiem uz Ziemeļu ledus okeānu lielākā kartē

Vietējie par šādiem ļaudīm vīpsnā, taču neatsakās pildīt pavadoņu funkcijas, jo par to tiek labi maksāt. Viņiem tā drīzāk ir ekskursija, pastaiga, ne ekstrēma situācija, kāda tā izliekas rietumniekam. Brāļi Golosanovi, ar kuriem draudzējos Jakutskā, pirms vairākiem gadiem pavadīja franču studentu grupu, kas ceļoja pa Ļenas upei piegulošo taigu. Golosanoviem ir jahta, uz tās atradušies pārtikas produkti, medikamenti, rācija un citas lietas, kas nepieciešamas krīzes gadījumos. Franči bija sev izvirzījuši uzdevumu ceļu veikt ekstrēmos apstākļos, respektīvi, izdzīvot ar taigas veltēm. „Nepagāja ne divas nedēļas, kad visi pārtikas produkti, kas atradās uz jahtas, bija apēsti, vodka izdzerta, bet mežs piesvaidīts ar rozā tualetes papīra kumšķiem,” smējās brāļi. Pēc atgriešanās Eiropā ceļojuma dalībnieki saņēmuši balvu kā grūtākā tā gada maršruta veicēji pasaulē studentu kategorijā. Neapšaubāmi, ir arī rietumnieki, kuru priekšā jānoņem cepure.

Buldozerā piedzīvoju transcendentālu šizofrēniju. Kabīne novietota tā, kā kāpurķēdes ritinās zem tevis. Piefiksēju, ka kaut kas velk pavērt durtiņas un mesties uz tām. Šķita, ka spēšu no malas paskatīties, kā mani kauliņi dažu sekunžu laikā tiek samalti miltos. Kaut kāda personības dalīšanās. Ķermenis lupatu lēveros, bet pats sēž kabīnē un ar patoloģisku interesi šo iznīcību vēro. Iekrampējos rokturos. Varbūt nogurums?!

Mednieku namiņā vārījām tēju. Saimnieka nav. Mednieku būdiņas netiek slēgtas. Dzer tēju, sildies, atpūties. Bet, dies pasarg, ja ko nozagsi! Tad nav tālu līdz linča tiesai. Un nekur tu ziemeļos neizbēgsi, nekur nepaslēpsies. Ja iesi ar kājām, izsekos pēc atstātajām pēdām. Ja apstādināsi mašīnu, vadītājs ar lauzni rokās piespiedīs pastiept rokas, lai tās sasietu. Jo informācija no mednieku būdiņas uz mašīnu, no tās uz citām izplatās zibenīgi. Autovadītāji ieinteresēti palīdzēt medniekiem, jo tie nepieciešamības gadījumā var palīdzēt kritiskās situācijās. Te vēl spēkā savi nerakstītie ziemeļu likumi.

Pie mednieka būdas piebrauca vilītis, kas no kāda zelta ieguves iecirkņa veda priekšnieku. Pametu buldozeru, kas tik vai tā pēc dažiem kilometriem būtu griezies sāņus un braucu uz Zirjanku. Atkal iebraucu Jakutijā. Pusnaktī sasniedzām mērķi. Priekšnieks iekārtoja kopmītnē. Lielais ģeņģeris caur Magadanas apgabalu veikts. Labi, ka ir tādi zeltrači. Bez viņu palīdzības es līdz Zirjankai nekādi nebūtu atkūlies.

Zirjanku dibināja „Daļstroi” priekšnieks Eduards Bērziņš. Saistībā ar Zirjankas ogļu baseina apguvi 1936.gadā Zirjankas upes ietekā Kolimā tika likti pamati ciemam. Šī vieta izrādījās nepiemērota, jo pastāvīgi applūda. Gadu vēlāk, kad E.Bērziņš personīgi apmeklēja šo vietu, viņš deva norādījumus: „Būs te!” „Būs te” ir pie upes Jasačnaja ietekas Kolimā. Nosaukumu deva par godu vienam no Kolimas pirmatklājējiem Dmitrijam Zirjanam. Ciema cēlāji – ieslodzītie.
Kolima, kuras krastos atrodas pilsētele, šeit jau ir liela upe. Kolimas kopējais garums ir 2600 kilometri. Tā veidojas, saplūstot kalnu upēm Kulu un Ajan–Jurjah. Nosaukuma Kolima etimoloģija nav viennozīmīgi skaidra. Vieni gudrinieki to saista ar evenku „kulu,” kam arī nav pilnīga etimoloģiska traktējuma, citi – ar jakutu „halima,” kas nozīmē – konusveida dzīvesvieta, klāta ar velēnām.

Krievu uzpratnē Kolima atklāta 1643.gadā. Gadu iepriekš apvienojās Sergeja Dežņeva un Dmitrija Zirjana vadītie kazaku pulciņi, un pēc pārziemošanas uzsāka Kolimas izpēti. Notiek pirmo apmetņu iedibināšana. Pirmais kuģis upes viļņus šķēla 1914.gadā. Tas bija tvaikonis „Kolima,” kas ieradās caur Beringa jūras šaurumu. Gadu vēlāk reisus sāka tvaikonis „Stavropole.” Līdz ar jukām Krievijā kuģojumi tika pārtraukti un tikai 1923.gadā „Stavropole” piegādāja divas tonnas kravas. 1931.gadā Kolimas upi apraudzīt ieradās tvaikonis „Ļeņins.” Laikam jau atzina par labu esam, jo gadu vēlāk no Vladivostokas atpeldēja jau septiņi kuģi. Sākās regulāra satiksme. Kuģniecības attīstība saistāma ar zelta iegulu atklāšanu Kolimas krastos 1923.gadā. Tikai ar peldlīdzekļiem bija iespējams piegādāt nepieciešamo ekipējumu, pārtiku.

Zirjanka ir tipiska Jakutijas apdzīvota vieta, kas radīta uz ieslodzījumu vietas bāzeds. Barakas, barakas, barakas, kuru vidū pa retam iestarpināta kāda pagājušā gadsimta 70., 80.gados celta mūra ēka. No citām apdzīvotajām vietām Zirjanka atšķīrās varbūt vienīgi ar to, ka bērni kā pārvietošanās līdzekli ielās izmantoja slidas. Zirjanka atrodas Verhņekolimskas rajonā. Tas pateicīgs ar to, ka ērti samērojams ar Latviju. Mūsu zemes platība ir 63,7 tūkstoši kvadrātkilometru, Verhņekolimskas rajons par mata tiesu lielāks – 67,8 tūkstoši kvadrātkilometru. Iedzīvotāju skaits ap 9 tūkstošiem.

Izrādījās, ka Zirjankā ir tāds smalks iestādījums kā muzejs. Aizgāju. Muzeju pēc Otrā pasaules kara radīja, pateicoties pilsēteles galvas A.Ļeļikova iniciatīvai. Tam vīram bijis diezgan inovatīvs domāšanas veids. Viņš problēmas risinājis netradicionāli, oriģināli, un vēl tagad viņa darbību piemin ar cieņu. Vienreiz gan viņam gadījies ieinovativēties „auzās.” Pēc Ļeļikova ierosmes 1947.gadā atvestas 50 sievietes, jo šeit valdījis akūts daiļā dzimuma deficīts. Operācija beigusies neveiksmīgi, jo vīriešu vidū sākušies nemitīgi kautiņi. Sievietes, atskaitot tās, kas paguvušas apprecēties, aiztransportētas, jo A.Ļeļikovs sadusmojies.

Vispārīgi runājot, kašķi te notikuši allaž. Senos laikos Kolimas labajā krastā dzīvojuši čukči un jukagiri, kreisajā – eveni. Abu krastu ļaudis kontaktus nav uzturējuši. Viņu starpā valdījis naids. Ja no pretējā krasta straume neviļus piedzinusi laivu, zvejnieki mājup vairs nav atgriezušies, - nogalināti. Kazaki, kas ieradās Kolimas krastos, gribējuši samierināt čukčus ar eveniem, taču čukči nekādām pierunām nav pakļāvušies. Kazaki nolēmuši sadraudzību veikt ar varu.

Krievu karakalpi nolēma triecienā ieņemt čukču apmetni, taču tā atradusies stāvā kraujā. Kazaki, paļaudamies uz šaujamieroču pārākumu (čukčiem loki), sākuši kārpīties augšup pa nogāzi. Čukči bija sagatavojuši pārsteigumu – savienojuši pa pāriem kopā ragavas, piekrāvuši tās ar akmeņiem un nāvīgo kravu palaiduši lejup pa nogāzi. Daudzi no 40 cilvēku prāvā uzbrucēju pulciņa nosisti, sakropļoti. Kazaki atkāpušies.

Nākamā kauja norisinājusies jau pavasarī. Čukči zinājuši, ka kazaki pošas atkārtotam uzbrukumam. Viņi nostiprinājušies uz vienas no klintīm pie Aņujas upes. Apsargāt apmetni nozīmēti jauni puiši, lai tie pieradinātos pie karalaika dzīves apstākļiem.

Vienu nakti, briesmas nemanot, puiši ar arkaniem uzsākuši briežu tvarstīšanu. Kāds vecs, stiprs briedis mācējis ap metēju – jukagiru zēnu – samudžināt auklu un aizvilcis to sev līdzi. Pārējie sargi metušies glābt jaunekli un aizgājuši tālu no apmetnes. Tajā brīdī neliela kazaku vienība, kas atradusies slēpnī, izmantojusi radušos izdevību un uzbrukusi nometnei. Čukči tomēr spējuši uztiept tuvcīņu un pēc ilgstošas cīņas kazakus apkāvuši. Pēdējais kritis milzīgs tēvainis sotņiks Murdins.

Tomēr drīz ieradušies kazaku galvenie spēki un čukčus tomēr pievārējuši. Kazaki paņēmuši līdzi bērnus, kuru vecāki krituši kaujaslaukā. Pēc šīs cīņas starp abiem krastiem iestājies miers. Jaunatne, kas aizvesta uz pretējo krastu, paaugusies un radušās jauktas jukagiru, čukču, evenu laulības.

Ziņas par patvarīgo kazaku uzbrukumu čukčiem nonākušas Pēterburgā. Krievijas vadoņi par to sotņikam Murdinam piesprieda nāvessodu. Murdina līķim publiski izdarīja nāvessodu.

Verhņekolimska atrodas četrus kilometrus no Zirjankas upes Jasačnaja krastā. Kas tad tas ir! Nieks! Tāpēc turp devos pa upes ledu. Tuvojoties Verhņekolimskai sastapu padzīvojušu jakutu, kas pārbaudīja zvejas tīklu. „Uzraksti, ka iebraucējiem šeit uzturēties aizliegts. Lai viņi sapūst. Man mājās ir bise. Un ko Tu te stāvi? Neredzi, nazis pie jostas? Zarnas izritināšu!” vecis, acis zibinādams, baidīja. Nelikos traucēties. Šādi īgņas mani allaž valdzinājuši, tāpēc provocēju uz sarunu ar nevainīgiem, muļķīgiem jautājumiem: „Cik šobrīd rāda pulkstenis? Vai šeit patiešām dzīvo zivis? Vai naža asmens ir no nerūsējošā tērauda?” Vecis rādīja ar pirkstu pie deniņiem, bet tas man atkal bija pamats jautāt: „Sakiet, ko šis žests nozīmē?” Tādējādi zvejnieku pamazām iesaistīju sarunā, kuras laikā tomēr noskaidroju viņa indīguma cēloni. Dažādi subjekti dienā nopētot, kur iemērkts tīkls, bet naktī pārbaudot vai pat to savācot līdzi. O laiki, o tikumi! Izskaņā jakuts rezumēja: „Labāk bija dzīvot, kad visapkārt mitinājās ieslodzītie. Mājas durvis vienmēr turēju vaļā. Bet tagad...

Pirms trīsarpus gadsimtiem krievi Verhņekolimskā uzcēla baznīcu, trīs koka mājas, kurām piepulcējās vēl piecas jurtas. Tolaik tā bija ceļojumu maršrutu krustcelēs. Tie veda gan uz Jakutsku, gan Ohotsku.

Verhņekolimskā viss pelēks, apskretis. Memoriālais namiņš, kur dzīvojis zinātnieks Jonas (Ivans) Čerskis, totāli izdemolēts. Viņu savulaik izsūtīja trimdā par pretvalstisku uzskatu paušanu Viļņas universitātē. Izsūtījumā zinātnieks veica fundamentālus pētījumus ģeoloģijā, etnogrāfijā, citās zinātnes jomās. Viņa vārdā nosaukta pilsēta, kas ir šī ceļojuma posma mērķis.

Zirjankā teica, ka Verhņekolimskā dzīvojot daži latvieši. Jau tad bija bažas, vai tik neputro ar lietuviešiem. Kā tad! Ierados mājā, kur mīt lietuviskā uzvārda nesēji. Sēdēju pie galda, ap kuru pulcējās bērni kraukļmelniem matiem. „Re, kur aug jukagirs,” man norādīja uz gadus četrus vecu puiku. Lietuviešu uzvārda devējs vairs nav starp dzīvajiem. Brāļu tautas pārstāvis atbraucis te strādāt par ģeologu, apprecējis jukagirieti, taču viņa vadītā laiva nelaimīgā kārtā upē apgāzusies un lietuvietis noslīcis.

Ieradās mājinieku radi no Neļemnoe. Tas ir ciemats, kur jukagiri sastāda vairāk par pusi no kopējā iedzīvotāju skaita. Ja Ijengra, kuru apmeklēju pirms četriem mēnešiem, ir evenku galvaspilsēta, tad Neļemnoe – jukagiru pasaules centrs.
Pārnakšņoju Zirjankā, nākamajā dienā devos uz Neļemnoe. Pie jukagiriem dzīvojos piecas dienas. Ziemeļu tautu etnogrāfija, dzīvesveids, mani piedzīvojumi un redzējumi pie šīm tautām – tā jau ir pavisam cita fundamentāla tēma, ko sajūgt kopā ar stopēšanu nebūtu pieklājīgi.

Pēc jukagiru galvaspilsētas izpētes pa Kolimas ledu ar dažiem stopiem tiku līdz Sredņekolimskai. Kaut kas ar to pilsēteli tomēr nav kārtībā. Jau senos laikos tur valdījis negals. Krievu kazaki sapulcināja 39 cilvēkus cietokšņa būvei, vēl arī angažējuši vietējos zvejniekus. Zvejnieks tīklā noķēris milzīgu, cilvēka garuma stori. Vienacainu. Pēkšņi aiz upes bijušas dzirdamas suņa reja un cilvēka balss. Zvejnieks braucis skatīties, taču skaņu devējus nav atradis. Store par varasdarbu pret viņu esot ļaudis nolādējusi. Visi cietokšņa cēlāji nomiruši. Pēc šīs nelaimes nolemts celt citā vietā. Šoreiz mobilizējuši 72 cilvēkus. Paspējuši uzcelt 8 mājas, taču drīz atkal visi apmiruši no kādas ļaunas slimības. Palicis viens vīrs uzvārdā Šestakovs. Tikai trešā reize bijusi veiksmīga.

Ar ļaunu ligu, protams, Sredņekolimskā nenomiru, tomēr sadusmojos ne pa jokam. Nācās pat mācīt vietējiem latviešu valodas lamuvārdus. Bet sākās viss tā, ka iepazinos ar Vladimiru, kam Sredņekolimskā pieder vienīgais bārs. Viņš savulaik bija absolvējis Rīgas Civilās aviācijas institūtu un uzskatīja mani par „zemļaku.” Bārs tika nodots manā rīcībā. „Dzer un ēd ko un cik gribi?” vēlēja sponsors Vladimirs. Nelikos divreiz lūgties. Vienrīt – kas tad tas!? – pie bāra piebrauca dzeltenzila milicijas mašīna un savāca uz tuptūzi. Viens no pogainajiem bija vīrs, ar kuru kopā iepriekšējā vakarā pie bāra letes metu pa lampu. Vai nav mērglis?! Kas zina, ko viņš savā prātiņā bija izdomājis – ka esmu bandīts, spiegs vai ko līdzīgā garā. Miliči ziemeļos ir dažādi, bet daļa ir tādu, kas tiešām no priekšniecības puses ir aizsūtīti tālāk prom, lai netaisa sūdus. Zemās pierītes. Iespējams, viņiem todien bija kaut kas līdzīgs plāna izpildes trieciendienai, jo kamerā bija savāķīti vēl septiņi vietējie. Galvenā autoritāte painteresējās, par ko mani arestējuši. Pastāstīju. Aizturētie kopīgi vienojās, ka tas milicis esot dzīvnieks (zverj) un to viņš vēl pieminēšot. Es savukārt viņiem iemācīju vārdu „cūkas.” Visi kopīgi to aurojām, klapējām ar kājām. Vārdu sakot – azartiski skandalējāmies.

Kad izlaida ārā, tomēr jutos ļoti dusmīgs un aizvainots. Ratā triekt to Sredņekolimsku! Devos ar kājām uz zimņiku mežā. Vienbrīd gan iedomājos, vai nevajadzētu iet pie latviešu puiša, kas mitinājās Sredņekolimskā. Pirms tam jau biju viņu apciemojis. Viņš Latvijā bija sataisījis kaut kādus kriminālus nedarbus un aizmucis slapstīties Kolimā. Nē, prom! Biju ciets kā krams un pat ignorēju itin simpātisku skuķi, kas man aicinoši māja ar roku, kad soļoju ārā no miesta.

Metās jau tumšs, mežā sakurināju milzīgu sārtu, lai naktī nenosaltu. Vai būtu nakti izķeipis, nevaru spriest, jo pirms pašas nakts tomēr brauca smagā mašīna. Stila pēc pacēlu roku, bet dampis tāpat jau stājās. „Zinu zinu par Tevi, rāpies iekšā.” Skaidrs, ka tur visi par visiem visu zina. Aleksandrs veda degvīna un kafijas kravu uz Peveku, kas jau Čukotkā. Tā ir osta pie Ziemeļu ledus okeāna un tikai kādus nieka 80 kilometrus no Čerskas, kur jānokļūst.

Neko daudz stāstāma par braucienu nav – avāriju nebija, dažkārt piestājām pie mednieku būdiņām. Vienīgais, ka sākās halucinācijas. Laikam jau organisms savas rezerves bija izsmēlis. Neregulāra ēšana, gulēšana, arī vitamīnu trūkums organismā sāka izpausties. Braucām pa Kolimas ledu, skatos, savvaļas zirgu pulciņš. Prasīju: „Klau, Aleksndr, ko tie zirgi uz ledus dara?” Viņš: „Kur zirgi?” Izrādījās, ka „zirgi” ir sakārņi, kas piekrastē ērmoti izlocījušies virs ledus. „Gļuki”!

Ir 1.aprīlis un esmu Čerskā. Un tas nav joks. 40 dienas pagāja, kamēr no Jakutskas atkūlos uz Ziemeļu Ledus okeānu. Ierados polārpētnieku stacijā. Šiem acis uz kātiņiem: „Nu Tu dod!” Vakarā jau tiku pie karstas stores zupītes.

18 dienas nodarbojos ar zinātni. Apguvu tādu verķi kā hromatogrāfs. Tā ir ietaise, ar kuru pēta gāzu sadalījumu substancē. Aktuālais polārpētnieku projekts bija pēc NASA pasūtījuma noteikt metāna un citu gāzu koncentrāciju ziemeļu ūdenstilpēs. Mamutu laikos tur veģetācijā dominēja zāļaina stepe un pastāv versija, ka to pūšanas rezultātā krasi pieaugusi metāna koncentrācija, kas savukārt var būt par nopietnu ierosu atmosfēras siltumnīcas efektam.

Laikam taču mani centieni zinātnes labā tika novērtēti, jo polārpētnieku vadonis Sergejs Zimovs, kad vienvakar paziņoju, ka laiks būtu posties ceļā, aicināja: „Nu kam tev tā Latvija?! Paliec pie mums.” Un papildus izmeta āķi – lika manīt, ka būtu atdot savu septiņpadsmitgadīgo meitu par sievu. Atbildēju, ka tāles un Dzimtene sauc.

Pa ziemas ceļiem dragāt vairs negribējās. Izspriedu, ka jāpievēršas gaisa stopiem. Aizgāju uz lidostu un teicu, lai ved. Labi, vedīšot. Ar tām lidmašīnām gan ir viens kreņķis. Tavā klātbūtnes vietā saulīte rotājas, bet kaut kur tālāk maršruta ceļā plosās atmosfēras kataklizma. Ar pirmo reizi nesanāca aizlidot. Pēc divām dienām gan. Lidmašīna bija sagrabējis gaisa veterāns. Tā arī nesapratu, kāpēc tā tika sūtīta uz Magadanu. Tukša. Vispār tā tika izmantota zivju pārvadāšanai. Bet arī tas no manas puses netapa izprasts. Vai Kolimas upē zivju nav? Personīgi es vēdzeles, čirus un neļmas noķēru. Ar āliņģa ciršanu gan pamocījos. Divarpus trīs metri bija. Pusotra diena pagāja, kamēr tiku līdz ūdenim. Lai kā, 19.aprīlī ierados Magadanā.

Magadana ir sava veida galapunkts un nekuriene. Vienīgais celiņš ved uz Jakutsku, bet uz Vladivostokas, Habarovskas jeb Transsiba pusi ceļa vienkārši nav. Uz „kontinentu” var nokļūt tikai pa jūru vai gaisa ceļā. Aizgāju uz ostu, taču navigācijas sezona vēl nebija sākusies. Pirmā „tupele” ar oglēm plānoja doties Ohotskas jūrā tikai pēc trim nedēļām. Nācās pievērsties jau zināmai lietai – gaisa stopiem.

Aizčubināju līdz pilsētas lidlaukam (60 kilometri no Magadanas) ar nolūku uzzināt, vai nav kāda kravas pārvadājumu kompānija. Jā, ir. Direktora vietnieks bija ar mieru izlīdzēt ceļotājam, taču tad uzrādās galvenais boss un sāka mani dekorēt: „Paskaties kā Tu izskaties. Tā kā tāds bomzis savos kirzas zābakos (velteņus atstāju Čerskā) un noplukušajā mētelītī. Mēs latviešus vienmēr uzskatījām par kārtīgiem cilvēkiem. Tu degradē šo pārliecību. Un varbūt esi bandīts.” Skaidroju, ka esmu nekaitīgs latviešu strēlnieka mazdēls, taču direktors bija nepielūdzams. Nevedīšot mani. Visbeidzot viņš nolēma par mani vēl paņirgāties un mērglīgi smīnot paziņoja, ka vedīšot, ja no milicijas dabūšot „spravku,” ka neesmu federālajā meklēšanā. Nu pagaidi tikai! Nākamajā dienā aizgāju pie Magadanas milicijas priekšnieka un žēlojos: tā un tā, esmu ieradies no pašiem ziemeļiem, kur visi cilvēki ir izpalīdzīgi, bet te – Magadanā – par ļaudīm nospļaujas un augstprātīgi ņirgājas. Pulkvedis saslējās, izrieza krūtis un zvanīja minētajam direktoram. Sen ar tādu prieku nebiju klausījies krievu trīs, pieci un divdesmitseptiņi stāvu augstos lamuvārdu debesskrāpjus. Nosunīja godam.

Riskants gan bija šāds mans manevrs, jo pasi „pasēju” Jakutskā. Biju palicis bez dokumentiem. Bet spriedu formālās loģikas ietvaros: nu labi, dokumentu nav. Un kas no tā? Kur tad mani liks par šo grēka darbu? Izsūtīs uz Sibīriju? Šī loģika nostrādāja mēnesi vēlāk, kad nomaldījos un mani 100 metrus no Ķīnas robežas sagūstīja Krievijas robežsargi ar automātiem rokās. Nogādāja pie Federālā drošības dienesta pulkveža, kas mani pratināja. Kaitināju, ka Latvija iesūtījusi izlūkot fortifikācijas būves uz robežas, lai mēs visu zinātu gadījumā, ja karosim ar Ķīnu. Pulkvedis mani biedēja, ka es Krievijas Federācijā atrodos nelegāli (trīsmēnešu vīzas derīguma termiņš jau sen bija beidzies) un mani vajagot deportēt. Teicu, ka galamērķī Vladivostokā jau esmu bijis un esmu gatavs mīļuprāt deportēties uz Latviju. Lai tik gādā uz robežu. Doma, ka man netīšam varētu izdarīt ko labu, drošībniekam nepatika, tāpēc no FDD ēkas tiku patriekts.

Lidlaukā versijas par lidojuma maršrutu mainījās ik mirkli. Vienbrīd pavērās kaut kāds noslēpumains gaisa koridors uz Kamčatku. Lai notiek! Tomēr nē. Būšot reiss uz Mis Proviģeņija (galējais punkts pie Beringa jūras šauruma) uz robežsargu daļu. Kāpēc gan ne, lai būtu!? Atkal nē. Visa galā iekāpu gaisa kuģī, kas devās uz Komsomoļsku pie Amūras. Neko par šo vietu nezināju. Kaut ko noskaidroju tikai lidmašīnas vēderā. Izrādās, ka tur ir divi lidlauki: viens civiliem lidojumiem, otrs pieder iznīcinātāju SU rūpnīcai. Lidojām uz kara lidlauku. Bija vēl pāris pasažieru. Viens no tiem izrādījās rūpnīcas galvenais inženieris. „Tu saproti, ka dodies uz slepenu objektu? Kad izkāpsim, kontrolpunktā nāc aiz manis un nerunā nevienu vārdu. Akcents Tevi nodos.” Tā arī rīkojāmies.

Viss, ar šo mirkli stopēšanās tūre Sibīrijas ziemeļos bija noslēgusies.

Tā kā jau nu prasītos noslēgumā pateikt ko līdzīgu kā ekstrēmu realitātes šovu beigu titros: „Tikai neiedomājieties šādas darbības veikt patstāvīgi bez pieredzējušu ekspertu uzraudzības,” bet šāds teksts būtu viena milzīgi augstprātīga glupība. Ja kāds grib, lai dodas ceļā. Galu galā – ja es klausītu pārgudras brīdinošas pamācības, nekur nebūtu aizbraucis, Ziemeļu Ledus okeānu nebūtu sasniedzis un nebūtu par ko jums atskaitīties." 

Augšējais attēls: Iela Zirjankā. Avots: http://fotki.yandex.ru.

Etiķetes:{tortags,6621,1}