Aliens

Grigorijs Rozentāls. Birma - Āzijas pērle

Pirmo reizi nonācu šajā valstī 2006.gada augustā. Kāpēc braucu tieši uz Birmu? Gribēju redzēt slaveno Švedagona kalnu Jangonā. Pirms tam biju to pētījis neskaitāmas reizes: fotogrāfijās, internetā.  Man nez kāpēc šķita, ka vismaz vienreiz mūžā šī senā budistu svētvieta ir jāredz.  Ir jāredz tas slavenais, ar zeltu noklātais un dārgakmeņiem izrotātais, 98 metrus augstais tornis.  Ir jāsajūt šī daudzās jomās vairākus gadu desmitus pagātnē iesprūdusī vieta ar tiem jaukajiem cilvēkiem, kas tur dzīvo.

Birma (Mjanma)

Pirmo reizi nonācu šajā valstī 2006.gada augustā. Kāpēc braucu tieši uz Birmu? Gribēju redzēt slaveno Švedagona kalnu Jangonā. Pirms tam biju to pētījis neskaitāmas reizes: fotogrāfijās, internetā. Man nez kāpēc šķita, ka vismaz vienreiz mūžā šī senā budistu svētvieta ir jāredz. Ir jāredz tas slavenais, ar zeltu noklātais un dārgakmeņiem izrotātais, 98 metrus augstais tornis. Ir jāsajūt šī daudzās jomās vairākus gadu desmitus pagātnē iesprūdusī vieta ar tiem jaukajiem cilvēkiem, kas tur dzīvo. 

No šur tur lasītā es zināju arī to, ka Birma ir ļoti eksotiska zeme. Ka tur cilvēki vēl ikdienā uzturā lieto ceptus zvirbuļus, sienāžus, vaboles un no bambusniedrēm izlasītus tārpus, nemaz jau nerunājot par čūskām un citām pierastākām lietām.

Pateicoties valstī pie varas esošajai ģenerāļu huntai Birma ir ļoti nabadzīga, ļoti korumpēta un lielā mērā no ārpasaules nošķirta valsts, kuras liela daļa ārzemniekiem ir slēgta. Te nav bankomātu, nedarbojas norēķinu kartes un praktiski nav mobilo telefonu. Bet 0,7 litru pudele ruma maksā sākot no 30 santīmiem, un te iegūst pasaulē labākos rubīnus. Šī valsts ir arī viens no galvenajiem heroīna ražošanas centriem pasaulē. Birma caurmēra eiropietim ir īsta šokējošu kontrastu pārbagātība! 

Un tomēr, kad Birmu apskatīju savām acīm, man tā iekrita sirdī tā, kā, kā nebija iekritusi vēl neviena cita apmeklēta zeme. Pateicoties valsts ilgstošajai pašizolācijai, brauciens uz Birmu ir kā brauciens uz Āziju pagātnē. Pasakaini skaista budistu arhitektūra, vēsture, daba, un fantastiski laipni un izpalīdzīgi cilvēki, kas tevi sveicina uz ielas un uzsmaida, ja viņa acu skatiens sastopas ar tavējo. Balto cilvēku te ir tik maz, ka tie uz ielas sastopoties viens otru nereti sveicina(!). Un tas ļauj mums šo pasauli vēl piedzīvot visā tās pirmatnībā. Ja valsts turpinās atvērt sevi tūrismam, tā vairs nebūs ilgi. 

Ceļojums uz Birmu patiks cilvēkiem, kas alkst eksotiku un piedzīvojumus. Tas ir ceļojums tiem, kam patiktu iejukt Jangonas ielu haotiskajā un putekļainajā burzmā, kam patiktu vērot rietošās saules staru rotaļas 800 gadu vecajos Baganas tempļu siluetos, kam patiktu braukāt ar laivu pa ezerā uz pāļiem uzbūvētu ciematu ūdens „ielām” un māt ar roku tevi sveicinošiem, smaidīgiem birmiešu bērneļiem, kam patiktu piedzīvot jaunas vietas, tā pa īstam. Un Birmā ir ko pieredzēt un piedzīvot. Es droši ierindotu Birmu pasaules eksotiskāko vietu pieciniekā. Neticat? Tad lasiet tālāk!

Iedzīvotāji

Politiski valsts ir sadalīta septiņās valstīs un septiņos apgabalos. Līdzīgi kā tas bija Padomju Savienībā ar republikām un apgabaliem. Apgabalos pamatā dzīvo pamattautība – birmieši, kuri sastāda 68 procentus no valsts iedzīvotājiem. Bet valstīs vairākumā ir Birmas mazo tautu iedzīvotāji. Pavisam Birmā, starp tās 50 miljoniem iedzīvotāju, dzīvo ap 135 izteikti atšķirīgas etniskas grupas. Galvenās no tām ir bamari, šani, moni, kaijini, kaijahi, čini, kačini, rakhaingi, naga un va. Bez vietējām tautām Birmā ir arī savas ķīniešu, indiešu un nepāliešu kopienas. 

Ne visas tautas ir apmierinātas ar to atrašanos Mjanmas Savienībā. Daļa no šaniem un kaijini ar kaijahiem turpina bruņotu cīņu pret valdību par savu neatkarību jau daudzu desmitu gadu garumā. Var tikai apskaust viņu neatlaidību. Valsts pierobežā ir teritorijas, kuras nepakļaujas centrālajai valdībai. Daudzi mazākumtautību pārstāvji ir devušies bēgļu gaitās uz Taizemi un Bangladešu. Taču ārpus šīm karadarbības zonām, kurās vardarbība un posts ir cilvēku ikdiena, tas nav jūtams. Jāatceras, ka liela daļa no Birmas ir slēgta ārzemniekiem un šajos problēmu reģionos nokļūt mums nav iespējams. Valsti lielā mērā šodien kopā notur tās valdības militārais spēks. Bez tā, Mjanmas Savienība visticamāk sabruktu līdzīgi kā reiz sabruka varenā Padomju Savienība. Varbūt, ka reiz tas brīdis arī pienāks. Kas to lai zina?

Vēsture

Birmas senāko valstisko veidojumu – tagadējā Rakhaingu valstī esošo Arakanu - pazina jau senie grieķi un romieši. Birmas senvēsture līdz britu atnākšanai bija lielā mērā saistīta ar periodisku un nežēlīgu karadarbību, kuras gaitā viena tauta izspieda un nomainīja otru, mainījās valdnieki, uzvarētāji pārdeva zaudētājus verdzībā un izlaupīja iekarotās pilsētas. Birmiešu tautas valstiskums tā pa īstam aizsākās Baganā ap m.ē. 849.gadu, kur tas pastāvēja līdz to sagrāva mongoļu-tatāru iebrukums Kublaihana vadībā. 

Vēlākajos gadsimtos monu, šanu un rakhaingu un birmiešu valdnieki cīnījās savā starpā par Birmas teritoriju līdz pat 18.gadsimtam, kad birmiešiem, beigu beigās, izdevās valsti apvienot zem savas virsvadības. 

Tomēr tad atnāca briti, kas iekaroja Birmu trīs paņēmienos laikā no 1824.–1885.gadam. Briti tieši pārvaldīja tikai birmiešu apdzīvotās teritorijas, piešķirot mazākumtautībām autonomijas statusu. Otrajā pasaules karā Birmā notika aktīva kara darbība starp britu/indiešu spēkiem no vienas puses un japāņiem no otras puses, kuras gaitā gāja bojā 27 000 sabiedroto un apmēram 200 000 japāņu karavīru. 

Birma atguva savu neatkarību 1948. gadā. Neatkarības iegūšanai sekoja anarhijas periods, kad dažādas tautības un grupas, komunistus ieskaitot, sacēlās pret jauno Birmas valdību. Bija nepieciešami vairāki gadi, kamēr situācija pakāpeniski stabilizējās. 1962. gadā ģenerālis Ne Vins pārņēma varu, atlaida parlamentu un lielā mērā izolēja Birmu no apkārtējās pasaules. Valsts varu īstenoja revolucionārā padome un tika paziņots, ka Birma uzsāk sociālisma celtniecību. 1966.gadā, papildus nacionalizētajai rūpniecībai, valsts nacionalizēja arī lielu daļu no tirdzniecības. Par atņemtajiem īpašumiem netika maksātas nekādas kompensācijas. Sevišķi smagi tas skāra ķīniešu un indiešu kopienas, daudzi no kuriem bija spiesti emigrēt pametot visu savu iedzīvi, jo to bija aizliegts izvest. 

1988. gadā ekonomiskā situācija valstī bija pasliktinājusies tik tālu, ka sākās nemieri un iedzīvotāji pieprasīja demokrātiskas vēlēšanas. No sākuma valdība mēģināja tās ar spēku apspiest, taču tad, uzskatot, ka tā ir pietiekami neitralizējusi opozīciju, 1990. gadā vēlēšanas tika sarīkotas. Šajās vēlēšanās valdība smagi zaudēja opozīcijai, kas ieguva 392 vietas no 485. Tomēr ar šo uzvaru nepietika, lai opozīcija iegūtu varu. Tās vadītāji tika arestēti un biroji slēgti. Varu savās rokās paturēja militārā hunta, kas sevi bija pārdēvējusi par „Miera un attīstības padomi.”

Pašlaik pret Birmu spēkā ir gan ASV, gan Eiropas Savienības ekonomiskās sankcijas, jo Birmas ģenerāļi pat nedomā pieļaut atvērtu demokrātiju. Valstī nav ārvalstu banku un to ir pametusi liela daļa rietumu transnacionālo korporāciju. Galvenie investori un tirdzniecības partneri šodienas Birmā ir no Ķīnas, Japānas, Singapūras, Indijas un Taizemes, kas var atļauties ignorēt spēkā esošos tirdzniecības ierobežojumus. Birmas vietējiem iedzīvotājiem vārda brīvības un cilvēktiesību ierobežošana ir ikdienišķa parādība ar ko tiem nākas sadzīvot. Gluži kā tas bija tad, kad mēs vēl dzīvojām lielajā un nedalāmajā Padomju Savienībā.

Kultūra

Lai arī nevar teikt, ka modernā pasaule ir pilnībā apgājusi Birmas sabiedrību, tradicionālās birmiešu vērtības lielā mērā vēl joprojām ir dzīvas. Te varētu pieminēt tādas nacionālā rakstura iezīmes kā: cieņa pret vecākiem cilvēkiem, pieticība, pazemība, izvairīšanās no tiešiem konfliktiem un kritikas. Kad birmieši nonāk ārzemēs viņus pārsteidzot tas, ka rietumu pasaulē politiķi var publiski strīdēties un konfliktēt. 

Ģimenes Birmā ir lielas un bērni nereti ir redzami ne tikai pagalmos, uz ielām un mācību iestādēs, bet arī darba vietās. Nav nekas neparasts, ja trīs vai pat četras paaudzes sadzīvo cieši kopā 2-3 istabu dzīvoklītī. Ārpus pilsētām elektrība un ūdensvads ir liels retums, taču cilvēki pie tā ir pieraduši un par to īpaši nesatraucas. Te nav tās rietumu pasaulei raksturīgās steigas un cenšanās sasniegt iespējami daudz iespējami ātri. Daudziem šodienas Birmā ja ir rīsi, ar ko pabarot ģimeni, tad vairāk arī nekas īpaši nav vajadzīgs. Zemo algu dēļ, lielajās pilsētās cilvēki reizēm ir spiesti strādāt paralēli vairākās darba vietās, lai savilktu kopā galus un pabarotus savas lielās ģimenes. 

Birmā ļoti populārs ir futbols un cilvēki ir samērā labi informēti par tā aktualitātēm pasaulē. Tās dažas reizes, kad man Birmā izdevās sastapt kādu, kas zināja vārdu „Latvija,” tas bija vai nu pateicoties mūsu izlases sniegumam Eiropas čempionātā, vai arī dēļ kāda latviešu, kurš pirms daudziem gadiem bija devies uz Nepālu, kļuvis par ievērojamu budistu mūku un kādu laiku nodzīvojis arī Birmā. 

Kas ir tas neparastais, kas vizuāli krīt acīs jau pirmajā brīdī ierodoties šajā valstī? Pirmkārt tie ir vīrieši tradicionālajos svārkos – londži (longji), kas te tiek nēsāti jau no neatminamiem laikiem. Šejienes karstumā tas ir patiešām higiēniski vispiemērotākais apģērbs. Londži nēsā uz kailas miesas. 

Otrs, kas krīt acīs ir sievietes, kuru vaigi un reizēm arī piere ir nosmērēta ar gaišu, no koka mizas iegūtu pulveri – tanaku (thanakha). It kā aizsardzībai pret saules stariem, taču nepieradušam cilvēkam tas izskatās neparasti. 

Trešā lieta ir birmieši ar sarkaniem zobiem un šur tur uz trotuāriem redzamiem sarkaniem spļāvienu pleķiem. Tā ir senā betelriekstu košļāšanas tradīcija, kurus apber ar kaļķi un ietin zaļās lapās, tā izveidojot savdabīgu zelējamo kumosu, kas to košļājot iekrāso zobus un siekalas sarkanbrūnā krāsā. Šis paradums gan ir ļoti populārs arī Indijā, Pakistānā un Bangladešā. Jangonā betelriekstu košļāšana ir oficiāli aizliegta. 

Pamatlietas, kas ir jāievēro Birmā? Kad apmeklējat tempļus, ir jāģērbjas pieklājīgi. Īsi svārki, šorti un atsegti pleci te nav pieņemami. Birmiešu sievietes vispār ģērbjas ļoti askētiski, tā kā ārzemnieces ar savu apģērba stilu šeit uzkrītoši izskatās pēc palaistuvēm. Apavi ir jāatstāj pie ieejas gan templī, gan arī privātās mājās. Ieejot templī ir jānovelk arī zeķes. Ja templis atrodas kalna galā, apavi un zeķes ir jāatstāj jau tā pakājē. Te nav pieņemts pieskarties Budas tēliem un pozēt to priekšā fotogrāfiem. Galva ir cilvēka godājamākā daļa un kāja ir netīrākā daļa, tāpēc nav pieļaujama pieskaršanās cita cilvēka galvai, nedrīkst arī pieskarties otram cilvēkam ar kājas pēdu vai kāpt pāri guļošam cilvēkam. Sievietes nedrīkst pieskarties mūkam. Birmā nav pieņemts uzsākt sarunu par politiku, jo ja par to tiek ziņots, cilvēkiem var būt nopietnas nepatikšanas. Ja birmietis gribēs parunāt par politiku, tas pats uzsāks sarunu par šo tēmu. 

Tā kā lielākā daļa birmiešu ir budisti, to dzīvē liela nozīme ir reinkarnācijai. Saskaņā ar to, cilvēki tic, ka dvēsele ir nemirstīga un pēc nāves tā iemiesosies citā dzīvā radībā. Un tas, vai tas būs cilvēks, vai dzīvnieks, vai kāds kukainis, būs atkarīgs no tā, kā viņi savu dzīvi būs nodzīvojuši. Saskaņā ar šo teoriju bagātie cilvēki, valsts vadītāji un karaļi savu statusu un varu ir ieguvuši savā iepriekšējā dzīvē dzīvojot tikumīgi, godīgi, atbilstoši budistu pasaules ētiskajiem principiem, kas tiem ir ļāvis piedzimt šajās turīgajās ģimenēs. Ir arī dažādi labie darbi, kas būtiski uzlabo reinkarnācijas izredzes, tādi kā pārtikas došana mūkiem, naudas ziedošana tempļiem un lūgšanu skaitīšana. Tāpēc arī tempļos ir tik daudz zelta un svētākās vietas ir pieblīvētas ar maziem templīšiem, kuru celtniecību kāds reiz ir finansējis ticot, ka tas uzlabos viņa reinkarnācijas izredzes.

Birmieši ir ļoti māņticīgi. Astrologi un numerologi te tiek pieaicināti svarīgu valsts lēmumu pieņemšanā. Birmā ļoti nozīmīgs pasākums ir bēres. Viena no sliktākajām lietām, ko viens birmietis var pateikt otram ir: „nenāc uz manām bērēm, kad es nomiršu.” Tomēr kapi ir nekopti. Tos reti kāds apmeklē, jo atrašanās mirušo tuvumā varot būt par cēloni neveiksmei. Cilvēki, kuru dzīvesbiedri ir miruši, bieži vien netiek aicināti uz kāzām. Starp citu, Birmā resnums tiek uzskatīts par veselības pazīmi un frāze „cik tur resna izskaties!” te tiek uztverts kā kompliments. Jāatzīst gan, ka resnu cilvēku te tomēr ir maz. 

Papildus jau pieminētajam futbolam, tāpat kā Taizemē, arī Birmā ir savs kikboksa paveids, kas hronikās ir aprakstīts jau no 15.gadsimta. Ringā ir atļauts gandrīz viss un bokseri cīnās bez cimdiem. Nav tādu ķermeņa daļu pa kurām nedrīkstētu izdarīt sitienus un tos var veikt ar jebkuru ķermeņa daļu, izņemot galvu. Lauku apvidos cīņas notiekot bez laika limita smilšainā laukumā, kur cīņa tiek izbeigta vai nu tad, kad viens no pretiniekiem trešo reizi noslauka asinis, vai arī tad, kad kāds tiek nosists. Pilsētās cīņa notiek raundos ar pārtraukumiem, kamēr kļūst skaidrs uzvarētājs. Divcīņa sākas ar rituālu deju un beidzas ar tādu pašu deju, kuru izpilda uzvarētājs. Birmā šis sporta veids nav tik komercializēts, kā kikbokss Taizemē. 

Birmā nav preses brīvības. Tāpat kā presē nav sliktu ziņu. Par pat nelielu novirzīšanos no oficiālās līnijas te žurnālisti sēž cietumā. Kinoteātros pirms filmām rāda kinožurnālus par to, kā valstī valdošie ģenerāļi uzrauga dažādus celtniecības projektus un tiekas ar iedzīvotājiem. Bet tie, kas ir mazliet vecāki, jau tepat Latvijā to visu ir piedzīvojuši un labi pazīst.

Reliģija

Apmēram 87 procenti valsts iedzīvotāju ir budisti. Tāpat kā Kampučijā, Laosā, Taizemē un Šrilankā, nomācošā vairākumā te ir teravadas (theravada - vecā doktrīna) budisti. Mahajānas budisti, kas ir otrs pasaulē vadošais budisma novirziens, uzskata, ka viņu mācība ir izaugusi no teravadas un ir pareizāka. Budisms nebalstās uz vienu vai vairākiem dieviem, bet drīzāk tā ir sava veida filozofiskā sistēma. Ticīgi budisti Birmā pieturas pie pieciem galvenajiem morāles principiem: nenogalināt, nezagt, nepārkāpt laulību, nemelot un nelietot apdullinošas vielas. 

Tiek uzskatīts, ka Birmā ir ap 500 000 mūku un ikvienam vīrietim vismaz divas reizes mūžā ir kaut neilgu laiku kā mūkam jākalpo klosterī un jāpārtiek no žēlastības dāvanām. Te uzskata, ka tas ir ļoti svarīgi reinkarnācijai. Pirmajai kalpošanai ir jānotiek bērna vecumā - līdz 20 gadiem. Savukārt, otrajai kalpošanai ir jābūt kaut kad pēc 20 gadu vecuma - jau kā pieaugušam vīrietim. Kalpošanas periods var ilgt dažas nedēļas, dažus gadus, bet dažiem tas var aizņemt arī visu dzīvi. Praktiski visi budistu vīrieši Birmā savās dzīvēs iziet šos mūku periodus. Birmā ir arī mūķenes. Taču sievietēm tas nav obligāts pasākums. 

Birmieši ļoti tic gariem. Te uzskata, ka gari var gan pasargāt, gan arī iemiesoties cilvēkā un likt tam rīkoties neadekvāti. Ticība gariem sakņojas tajos laikos, kad Birmā vēl nepazina budismu. Gariem tiek būvēti altāri, kuru atrašanās vietu nosaka vietējie šamaņi. Tiem tiek rīkoti arī īpaši festivāli, ar mērķi pievilināt šos garus. Pavisam oficiāli atzīti tiek 37 dažādi gari, kas ir integrēti arī budisma doktrīnās un ir kļuvuši par tā sastāvdaļu. 

Tie Birmas iedzīvotāji, kas nav budisti starp ticībām sadalās sekojoši: 4 procenti ir kristieši (galvenokārt katoļi un baptisti), 4 procenti ir musulmaņi, 1,5 procenti ir hinduisti, bet 1 procents ir animisti – pieturas pie dažādām vienkāršām reliģisku uzskatu sistēmām. Jangonā ir pat sikhu templis. Pamatā citu ticību sekotāji pieder pie mazākumtautībām, jo pamattauta – birmieši – kā likums, ir budisti. 

Birmā savulaik bija 2500 ebreju un ir pat 19.gadsimtā būvēta sinagoga, taču pēdējo gadu desmitu valsts politikas rezultātā to skaits uz izceļošanas rēķina ir samazinājies līdz apmēram 50.

Virtuve

Birmas virtuve pamatā balstās uz birmiešu, monu, indiešu un ķīniešu ēšanas tradīcijām. Pats galvenais tajā ir rīsi, kuri tiek papildināts ar karija ēdieniem, galvenokārt ar zivīm, vistu, garnelēm un jēra gaļu. Cūkgaļa un liellopu gaļa tiek izmantota mazāk (tomēr arī ir pieejama), jo liellopu gaļa nav pieņemama hinduistiem, bet cūkgaļas ēšana nav īsti pieņemama budistiem. Liela daļa Birmas budistu atturas no tādu dzīvnieku gaļas ēšanas, kuriem ir četras kājas un, īpašos gada periodos, pat atsakās no uz uguns gatavotiem ēdieniem, pārtiekot tikai no augļiem un dārzeņiem. Tradicionāli, gandrīz visi miesnieki Birmā ir vai nu ķīnieši, vai musulmaņi. 

Salīdzinot ar kaimiņu valstīm Birmā tiek lietots mazāk piparu. Te dažreiz pat pipari tiek pilnībā aizstāti ar ķiplokiem, sāli un sīpoliem, bagātīgi pievienojot zemesriekstu eļļu un garneļu pastēti. Kariji reizēm tiek pārlieti ar plānu eļļas kārtiņu, kas pasargā tos no saskares ar baktērijām un pasargā no bojāšanās, kamēr tie nekarsēti stāv vaļējos traukos. Šī eļļa nav domāta apēšanai. Karijs tiek izmakšķerēts no eļļas slāņa apakšas. 

Birmiešiem garšo arī dažādi interesanti salāti, kas tiek gatavoti no neapstrādātiem dārzeņiem un augļiem, sajaucot tos ar citronu sulu, sīpoliem, zemesriekstiem, pipariem un citām garšvielām. Salātos izmanto arī tējas lapas, sezama sēklas, ceptas pupas, žāvētas garneles, ceptus ķiplokus, kokosriekstu mīkstumu un daudzas citas izejvielas. Vēl viens no Birmas ēdienkartes pamatiem ir rīsu nūdeļu zupa. Rīsu nūdeles tiek ēstas arī rīsu vietā ar karija ēdieniem, piemēram, vistu vai zivi. 

No īpašām virtuvēm būtu jāpiemin šanu restorāni, kuri ir bieži sastopami valsts ziemeļaustrumos. Tajos parasti redzamā vietā (piemēram, pie sienas) būs novietots Šanu valsts karogs. Monu restorānos Jangonas apkārtnē ir daudz dažādu kariju ēdienu. Tie asāki un piparotāki. Rakhaingu ēdieni valsts rietumos īpaši neatšķiras no Bangladešas un Indijas Bengālijas štata virtuves. Tur ir daudz pupiņu un daudz piparu. Daudz arī zivju un dažādas jūras veltes. Ķīnieši restorāni pamatā gatavo Dienvidķīnas, it īpaši Junaņas apkārtnes ēdienus. Indiešu restorāni ir vairāk raksturīgi galvaspilsētas Jangonas apkārtnei. Te ir arī taizemiešu restorāni.

Restorānos iespēja trāpīties uz kaut ko tādu, kas mūsu izpratnē ir neēdams ir visai maza. Tie patiešām eksotiskie ēdieni, uz kuriem daudz labāk ir tikai paskatīties, nevis mēģināt tos pagaršot, ir nopērkami pie tirgotājiem, kuri cep un vāra ielu malās, kā arī pie ēdienu gatavotājiem tirgos.

Tūristu apmeklētās vietās ir atrodami arī restorāni, kas piedāvā vairāk vai mazāk pazīstamus eiropiešu ēdienus, tādus kā picas, pankūkas, omletes un hamburgerus, kas ir lieliska iespēja dot savam kuņģim atslodzi pēc nepierastās rīsu un nūdeļu diētas. Ir kādu laiku jāpārtiek no rīsiem lai tā pa īstam saprastu, cik garšīgs tomēr ir cepts kartupelis.

Mazliet ir jāpierod pie restorānu darba laikiem. Birmā cilvēki agri ceļas un agri iet gulēt, jo elektrība apgaismošanai maksā naudu. Parasti restorāni ir vaļā jau sākot no kādiem 7 no rīta un tiek slēgti 9 vakarā. Atliekot vakariņas uz vēlāku laiku var nākties iet gulēt ar tukšu vēderu.

Tradicionāli birmieši, tāpat kā indieši, ēd ar labo roku. Taču restorānos ēsts tiek ar mums tik pierastajām dakšiņām vai karotēm. Šajā ziņā Birmā nav nekādu problēmu.

Daži vārdi būtu jāpasaka par augļiem. Papildus melonēm, banāniem ananāsiem, arbūziem, mandarīniem, mango, papaijām, kokosriekstiem, zemenēm un āboliem te ir vēl daudz dažādu tropisko augļu, kurus Latvijā atrast ir vai nu grūti, vai pilnīgi neiespējami. Pie tam te tie ir svaigi. Tik garšīgus ananāsus, kā Birmas vidienē nekur neesmu ēdis. Tie bija fantastiski! Banāni sagādāja vilšanos. Liela daļa no tropiskajiem augļiem arī sagādā vilšanos, jo to garša tomēr ir īpaša.

Ūdeni Birmā var dzert tikai no pudelēm. Birmas tēja tiek gatavota kā Indijā ar pienu un cukuru. Vāju zaļo tēju bez cukura (ķīniešu tēja) restorāni bieži vien dod par velti, ja esat pie viņiem pasūtījis ēdienu. Limonādes te ir pieejamas vietējā ražojuma un importētās (piem. kokakola). Lai arī abas garšo līdzīgi, cenu starpība starp abām var sasniegt pat piecas un vairāk reizes. Labu kafiju Birmā atrast ir ļoti, ļoti grūti. Vietējie te lieto mazas vienas krūzītes lielumam paredzētas paciņas, kurās sliktas kvalitātes vietējā ražojuma šķīstošā kafija ir jau sajaukta ar piena pulveri un cukuru.

Birmā ir nopērkams gan vietējā ražojuma, gan arī importēts alus. Vietējā ražojuma augļu vīni nav garšīgi. Stiprais alkohols, tāds kā vietējā ražojuma rums, viskijs un džins ir ļoti lēti un visai zemas kvalitātes. Importa vīni un citi alkoholiskie dzērieni, savukārt, ir ievērojami dārgāki.

Daba

Birma ir mazliet lielāka par Franciju. Tās dienvidi dabas ziņā līdzinās Malaizijai, dienvidrietumos no Jangonas ir plaša upju deltas mitrāju teritorija, bet vidu veido plaši līdzenumi, kuros pārsvarā notiek rīsu audzēšana. Ziemeļos valsts piekļaujas Himalaju priekškalnēm. Te, uz robežas ar Tibetu, atrodas dienvidaustrumu Āzijas augstākā virsotne – 5889 metrus augstā Kakaboraza (Khakabo Razi).

Birmā ārpus rīsu lauku dominētās valsts vidienes var atrast gan mitrās mangrovju audzes, gan tropiskos džungļus, gan klinšainus kalnus. Birmas mežus vienkāršoti var sadalīt divās daļās. Lietus mežos izteikta sausā sezona ja arī ir, tad ir īsāka par trīs mēnešiem. Savukārt musonu meži katru gadu piedzīvo 3-4 mēnešus garu sausuma periodu. Musonu mežos sausajā periodā koki mēdz nomest lapas. Lietus meži ir zaļi visu cauru gadu. Vietās, kur augstums virs jūras līmeņa pārsniedz 2000 metrus sākas skuju koku meži, kas lielākā augstumā pārtop par Alpu tipa krūmājiem. Pēc bambusniedru sugu skaita Birma ieņem otro vietu pasaulē aiz Ķīnas. Birmas mežos aug 75 procenti no visas pasaules tīkkoka rezervēm, kas pateicoties savai blīvajai un izturīgajai koksnei tiek uzskatīts par vienu no pasaules vērtīgākajām koku sugām.

Birmā dzīvo ap 250 zīdītāju sugu, 687 putnu sugu un 203 reptiļu sugas. Nomaļākos apvidos te var atrast leopardus, Indijas mangustus, Himalaju lāčus, Malaizijas melnos lāčus, Indijas bizoņus, kā arī dažādus briežus, mežacūkas, tapīrus, gibonus, makakus u.c. Birmā ir ap 10 000 ziloņu, no kuriem kādi 6000 joprojām tiekot intensīvi nodarbināti mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Te ir sastopamas dažādas čūsku sugas, to skaitā 52 indīgas. Dažas no pazīstamākajām ir parastā kobra, karaliskā kobra, Malajas odze un zaļā odze. Okeānā dzīvo četras jūras bruņurupuču sugas un delfīni. No 32 aizsargājamajām sugām pazīstamākās ir lidvāvere, tīģeris un zilais valis. Tiek uzskatīts, ka Birmā dzīvo ap 2000 tīģeru un te atrodas pasaulē lielākais tīģeru rezervāts.

Laika apstākļi

Birmā principā ir trīs gadalaiki. Lietus galvenokārt līst no maija vidus līdz oktobrim. No novembra līdz februārim ir salīdzinoši vēsāks, savukārt no marta līdz maijam ir karstā sezona. Ceļojumam uz Birmu vispiemērotākais būtu laiks no novembra līdz februārim. Aprīlis ir viskarstākais, kad Jangonā temperatūra var sasniegt 40 grādus, bet Baganā un Mandalajā pat vēl mazliet vairāk. Dienvidrietumu musonu vējš sāk pūst kaut kad starp maija vidu un jūnija vidu. Tas atnes salīdzinoši vēsāku laiku un lietu. Gada visslapjākais periods ir no jūlija līdz septembrim. Lietus sezona mazāk ietekmē valsts vidieni (līst vidēji katru trešo dienu), taču ir ļoti izjūtama Jangonā, kur smalks lietus un nomākušās debesis šajā gada laikā ir praktiski katru dienu. Lietusgāzes ir sevišķi spēcīgas Rakhaingu valstī Birmas rietumos.

Drošība

Par spīti tam, ka Birma ir ļoti nabadzīga un korumpēta zeme, kur, tā kā nedarbojas kredītkartes, ārzemniekiem nākas staigāt apkārt ar lielām skaidras naudas summām, tā ir samērā droša ceļošanai un varbūtība saskarties ar noziedzību te ir niecīga. Vai tas ir sodu, reliģiozitātes, vai birmiešu nelielā auguma dēļ, kas ļauj mums, eiropiešiem, noskatīties uz visiem no augšas, nemāku teikt. Tūrisms valstij ir ļoti svarīgs valūtas ieņēmumu avots un Birmas militārā hunta ir tieši ieinteresēta tā drošā popularizēšanā un attīstībā. Varbūt mazliet vairāk ir jāuzmanās staigājot pa naksnīgajām valsts galvaspilsētas Jangonas ielām, kas tomēr ir liela pilsēta ar dažādiem cilvēkiem.

Ceļveži gan iesaka ņemt līdzi pretodu līdzekļus, tomēr, pat slapjajā sezonā, ieraudzīt odus viesnīcā negadās nemaz tik bieži. Valstī ir sastopama malārija, taču risks ar to saslimt nedodoties uz džungļiem ir praktiski vienāds ar nulli. Vēlams paņemt līdzi visas zāles, kādas vien var savajadzēties brauciena laikā, jo medicīnas pakalpojumu līmenis valstī nav īpaši augsts. Noteikti jāiegādājas ceļojumu apdrošināšana.

Svētki

Gada svarīgākie svētki ir birmiešu jaunais gads. To sauc arī par ūdens festivālu un tas ilgst trīs dienas aprīļa vidū. Katrs, ieskaitot ārzemniekus, kas parādās ielās, tiek apliets ar aukstu ūdeni, lai aizskalotu projām to slikto, kas gada laikā ir noticis. Ielās tiek izbūvētas platformas, uz kurām novieto mucas ar ūdeni un no kurām tiek aplaistīti garāmgājēji. Palīgā tiek ņemtas arī ugunsdzēsības šļūtenes un citi palīglīdzekļi. Birmieši uzskata, ka šajās dienās garu valdnieks apciemo zemi, lai sarēķinātu cik labie un cik sliktie darbi ir izdarīti iepriekšējā gadā. Ar to brīdi, kad trešās svētku dienas rītā garu valdnieks dodas projām no zemes, iesākas Birmas jaunais gads. Šie svētki ir ļoti jautrs pasākums ar dziesmām, dejām un teātra izrādēm. Sākoties jaunajam gadam, saskaņā ar tradīciju, jauniešiem ir jāmazgā savas ģimenes sirmgalvju mati un jāapgriež nagi.

No janvāra līdz martam notiek dažādi pagodu festivāli. Tas ir laiks, kad ir jau novākta gada galvenā rīsu raža un zemniekiem ir labs iemesls atpūsties un svinēt. Pagodu festivāliem ir raksturīgi tirgi, mūzika un dejas. Uz šiem festivāliem sabrauc amatnieki pārdot savus izstrādājumus.

Septembrī – oktobrī pa visu valsti notiek laivu sacensības. Upēs, ezeros un pat dīķos. Visgreznākie šie svētki ir Inle ezerā, kur Budas tēli tiek ceremoniāli vadāti apkārt pa ezeru.

Ko redzēt

Ko var redzēt Birmā? Kā debesis pamazām satumst un prožektori izgaismo milzīgo, ar zeltu pārklāto, 98 metrus augsto stupu un krāšņi rotātos tempļus un templīšus budistiem tik svētajā Švedagona kalnā Jangonā, kā izskatās zaļa, krūmiem aizaugusi pļava Baganā, kurā kāds valdnieks pirms 800 gadiem ir licis no ķieģeļiem uzbūvēt vairākus tūkstošus lielāku un mazāku tempļu, kuri tur stāv vēl šodien, kā izskatās ciemati, kurus cilvēki ir uzbūvējuši uz stabiem Inle ezerā, kā izskatās uz ūdensaugiem izveidotas peldošas tomātu dobes, kā ticīgie aplīmē senu Budas statuju ar maziem zelta folijas gabaliņiem, lai nodrošinātu savu vēlmju piepildīšanos Mandalajā, smaidīgie un laipnie cilvēki uz ielām, braucieni ar velorikšām un motorrikšām, pasakainie austrumu tirgi, restorāni, kuros pēc ēdien pasūtīšanas nekad nezini, ko tev atnesīs, ķirzakas uz viesnīcu griestiem, kalniešu ciematiņi, kuros cilvēki dzīvo bez jebkādām labierīcībām tāpat kā pirms simts un vairāk gadiem, rīsu lauki, kuros cilvēki tāpat kā senatnē visu dara ar savu roku un bifeļu spēku ...

Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl. Te, tālāk, mazliet aprakstīšu dažas no iespaidīgākajām Birmas vietām. Iekavās minētie nosaukumi ir eiropiešiem pazīstamākie Britu perioda nosaukumi, kuri ir pārdēvēti Birmas neatkarības laikā. Tieši tāpat kā pati valsts, kura šodien oficiāli saucas par Mjanmas Savienību (Union of Myanmar).

Jangona (Rangūna)

Ja Birma ir kontrastu valsts, tad Jangona ar saviem 5 miljoniem iedzīvotāju noteikti ir šo kontrastu epicentrs. Pasakaina budistu arhitektūra Švedagona kalnā te mijas ar pilsētas rajoniem, kuri, šķiet, nav redzējuši ēku fasāžu remontu jau kādus gadus piecdesmit. Nolaistas, kādreiz greznas, britu perioda administratīvās ēkas ar nopelējušām sienām un uz balkoniem augošiem krūmiem te mijas ar jaunām saldumu, picu un saldējuma ēstuvēm, kuriem blakus uz trotuāriem ielu tirgotāji vāra tēju, cep, sautē, tirgojas ar augļiem, lietotu apģērbu, saules brillēm, vecām monētām un visu ko citu. Pilsētas centrā te šad tad degunā iesitas tas austrumiem raksturīgais kanalizācijas, dūmgāzu un ceptas gaļas smaržu kokteilis. Un visur cilvēki, cilvēki, cilvēki. Kā skudras skudru pūznī.

Pēc dažām šeit nodzīvotām dienām tu sāc pamazām saprast, ka patiesībā te ir daudz krasi atšķirīgas Jangonas. Ir vizuāli nolaistā centra Jangona ar haosu, netīrību, un cilvēku pārpilnību. Ir tempļu Jangona ar mieru, sakoptību un skaistumu. Ir arī parku Jangona, kur tu jūties ko skaistā, zaļā, ar žogu no pārējās pilsētas atdalītā oāzē. Ir arī labo rajonu Jangona. Kur greznas savrupmājas reizēm mijas ar bedrainām ielām, kurās nav pat trotuāru. Bet tā ir viena pilsēta. Ja slikti panesat netīrību, centra Jangona Jums varētu būt nopietns pārbaudījums. Šajā haosā ir savs šarms. Taču mums, kas te nav piedzimuši, lietojot to lielās devās, tas var kļūt par apgrūtinājumu. Jangonu dēvē par Dienvidaustrumu Āzijas eksotiskāko un šokējošāko pilsētu. Un ne bez pamata.

Senatnē Jangona pastāvēja kā neliela pilsētiņa Švedagona kalna svētvietas pakājē ar nosaukumu „Dagona” – tulkojot latviski „pēdējā kauja.” Par nozīmīgu pilsētu tā kļuva tad, ka briti pēc Birmas iekarošanas 1886.gadā to padarīja par šī reģiona administratīvo centru un izvērsa šeit aktīvu būvniecību.

No apskatāmajām vietām vispirms būtu jāpiemin Švedagona kalns, kas ir Birmas budistu vissvētākā vieta. Pie tam šis fantastiskais pasaules mēroga monumentālais komplekss ir vēl pagaidām apskatāms visā savā pirmatnībā – bez uzmācīgo tūristu pūļu klātbūtnes. Cilvēki, kas šeit ir ieradušies savā vairumā ir atnākuši te kā svētceļinieki, ar vēlmi pielūgt un meditēt. Un tas rada to neatkārtojamo atmosfēru, kura daudz kur pasaulē jau ir zudusi. Švedagons reizē ir arī savdabīga miera osta šajā haotiskajā pilsētā, kuras trokšņainās ielas ir palikušas kaut kur tur lejā, kalna pakājē. 98 metrus augstā centrālā stupa saskaņā ar leģendu ir 2500 gadus veca (arheologi gan uzskata, ka tā ir jaunāka). Savā mūžā tā ir vairākas reizes pārbūvēta, pakāpeniski palielinot tās augstumu. Tās izrotāšanai ir izmantoti tūkstošiem dimantu, rubīnu un smaragdu, nemaz jau nerunājot par desmitiem tonnu zelta. Kāda rubīna un smaragda atstaroto prožektoru gaismu es esmu redzējis pats savām acīm. Vairāk kā simts metru attālumā! Tas vienkārši ir fantastisks piedzīvojums šeit atrasties un piedzīvot tumsas iestāšanoas, kad saules staru vietā stupas izgaismošanu pārņem elektriskie starmeši.

Jangonā ir arī citi interesanti tempļi. Gan seni un ar vēsturi, tādi kā pāri par 2000 gadu vecie Sule paija un Botataung paija, gan arī pavisam jauni, tādi kā 1980.gadā būvētā Maha Vizaija paija. Tomēr tos ir vēlams apskatīt pirms Švedagona. Pēc Švedagona tie visi jums liksies niecīgi, garlaicīgi un sīki. Daudzveidībai Jangonā var aplūkot vēl arī ebreju sinagogu, kādu hinduistu templi un milzīgo katoļu katedrāli.
Pilsētā ir daži interesanti parki, it sevišķi Kandavgji, kas tulkojumā nozīmē „karaliskais ezers.” Tur ir interesanti koki, puķes un interesantas ainavas, kas ļauj uz brīdi atpūsties no pilsētas centra burzmas. Apskates vērts ir arī Tautas parks. Ieeja parkos Jangonā ir par maksu, tāpēc arī šeit viss ir salīdzinoši tīrs un sakopts.

Tiem, kam ir interese par dārgakmeņiem būtu vērts ieskatīties Mjanmas dārgakmeņu muzejā, kur ir aplūkojams pasaulē lielākais safīrs (sver 12 kg.). Te ir arī pasaulē lielākais nefrīta gabals un citi dārgakmeņi. Jāatceras, ka Birmas nefrīta, rubīnu un safīru raktuves ir pasaulē ļoti slavenas. Tāpat kā reiz bija slaveni Birmas karaļi ar savu pasakaino bagātību.

Pie citiem apskates objektiem varētu pieminēt Nacionālo muzeju un samērā nolaisto Jangonas zooloģisko dārzu. Interesants veids, kā iepazīt Jangonu arī no sētas puses ir trīs stundu garš loka brauciens ar vilcienu apkārt pilsētai.

Tradicionālā birmiešu masāža ir kaut kas, ko ir vērts izmēģināt. Atšķirībā no taizemiešu un kampučiešu masāžas, kurā reizēm mēdz būt daudz erotikas, bet maz masāžas, Birmā masāža patiešām arī nozīmē masāžu.

Kā jau lielā pilsētā, ēdināšanas iespējas Jangonā ir milzīgas. Te var nobaudīt birmiešu, šanu, taizemiešu, ķīniešu, indiešu, japāņu, korejiešu, vjetnamiešu un pat franču un itāļu virtuves. Pie tam cenas ir ļoti mērenas un pieņemamas. Birmiešu tējas namiņi un kafejnīcas arī ir apmeklēšanas vērti.

Naktsdzīve nav tas, ar ko Jangona būtu īpaši slavena. It sevišķi ja salīdzina ar blakus esošo Bangkoku. Te, tāpat kā citur Birmā, cilvēki agri iet gulēt un agri ceļas. Tomēr tie, kas tā nedara, atpūšas bāros un naktsklubos, daži no kuriem atrodas pat daudzstāvu ēku augšstāvos. Tur ir gan alkohols, gan dzīva mūzika, dažādi šovi un lieliska panorāma. Prostitūtas naktsklubos ir diezgan parasta parādība. Saskaņā ar vietējo likumdošanu gan bāri, gan naktsklubi var būt atvērti tikai līdz plkst. 11 vakarā. Ja nepatīk bāri vai naktsklubi, te var doties uz restorāniem, kuros vakariņas ir apvienotas ar šovu vai koncertu.

Kas vēl? Zivju tirgus, dzelzs tirgus, suvenīru tirgi, suvenīru veikali, galerijas, lēti un acīs krītoši rokdarbi, trauki un rotas lietas par patiešām smieklīgām cenām, kuras redzot sāc tūdaļ nožēlot, ka līdzpaņemtā soma ir tik maza. Jangonas Bogijoke Ān Sān tirgus ir valstī labākā vieta suvenīru iegādei. Jā, tas viss te ir.

Bago (Pegu)

Bago šodien ar tās 50 tūkstošiem iedzīvotāju ir neliela pilsētiņa ar 1500 gadu vēsturi un interesantiem budistu arhitektūras pieminekļiem. Tā daudzus gadsimtus ir bijusi reģiona tirdzniecības un administrācijas centrs, taču pazaudēja savu nozīmi, kad pirms gandrīz 200 gadiem upe, kas savienoja Bago ar Indijas okeānu, mainīja savu tecējumu un atņēma pilsētai tās ostu. Bet grandiozie tempļi un Budas palika un ir apskatāmi arī šodien.

Te, piemēram, atrodas milzīgais Švethaljaung guļošais Buda – 55 metrus garš un 16 metrus augsts, kurš par veseliem 9 metriem pārspēj Taizemes lielāko guļošo Budu Vat Po templī, Bangkokā. Tā mazais pirkstiņš vien ir 3,05 metrus garš. Paradoksāli, bet šī milzīgā skulptūra ir būvēta vairāk nekā 1000 gadus atpakaļ.

Arī ap 1000 gadus vecā Švemavdo paija ir vēl viena milzīga budistu svētvieta, kuras centrālā, apzeltītā, stupa sasniedz 114 metru augstumu. Lai arī augstāka par slaveno Švedagonu, tā neatstāj tādu iespaidu, jo atrodas līdzenā vietā. 1930.gadā spēcīga zemestrīce šo stupu pilnībā sagrāva un šobrīd redzamā ir kopija, kuras celtniecība tika pabeigta tikai 1954.gadā. Visnotaļ skaista un iespaidīga kopija.

Vēl te ir atjaunota vietējā monu karaļa pils – replika, jo no oriģinālās koka pils bija palikuši tikai pamati, četras vairāk kā 500 gadus vecas un 30 metrus augstas sēdošas Budas skulptūras un vēl virkne dažādu senu tempļu un pagodu, kuras ir vērts apskatīt. Starp mazliet cita veida apskates objektiem te varētu pieminēt Kha Khat Vain Kjaung klosteri un arī vietējo zaļo Birmas cigāru darbnīcu.

Bago ir interesanta ar savu acīs krītošo nabadzību un lielo velorikšu skaitu pilsētas centrā. Pat jābrīnās, kā viņi visi sev nopelna iztiku. Dažas centra ielas te ir pat bez asfalta. Pēc Jangonas šī ir atkal cita pasaule, cita Birma. Visā savā autentiskajā īstumā. Tomēr ne brīdi nenožēloju tur pavadīto laiku.

Attiecībā uz ēdināšanu un suvenīru iegādi Bago piedāvājums ir samērā askētisks.

Mandalaja

Mandalaja ar saviem 800 tūkstošiem iedzīvotāju ir otra lielākā Birmas pilsēta. Tomēr dzīves ritms te ir jūtami lēnāks un mierīgāks. Te pirms britu atnākšanas valdīja pēdējie Birmas karaļi. Pilsētā dzīvojot 60 procenti no visas valsts mūkiem (pavisam to esot gandrīz pusmiljons), kuri dažās pilsētas daļās savos oranžajos apmetņos ir redzami ik uz soļa. Un ne tikai vienkārši staigājot, bet pat reizēm spēlējot Birmā tik iecienīto futbolu.

Mandalajas vēsture nav gara. Birmas karalis Mindon Mins to nodibināja 1857.gadā pārceļot no Amarapuras uz šejieni savu pili. Tā kā pils bija no koka, to varēja iepriekšējā vietā izjaukt un šeit atkal samontēt. Saskaņā ar leģendu, Buda ar savu mācekli reiz bija uzkāpis Mandalajas kalnā un pareģojis, ka viņa ticības 2400.gadā šī kalna pakājē tiks uzbūvēta milzīga pilsēta. Tā kā 1857.gads atbilda Budas pareģojumam, tad Mindon Mins nodibinot Mandalajas pilsētu izpildīja šo pravietojumu. 1885.gadā, trešā Birmas kara laikā Mandalaja krita britu rokās un Birmas pēdējā karaļa – Thibo Mina - ģimene tika nosūtīta trimdā uz Indiju.

Šodienas Mandalajas ekonomika lielā mērā balstās uz tirdzniecību ar Ķīnu. Saka arī, ka to balstot trīs vaļi – rubīni, nefrīts un heroīns. Grūti jau pateikt, kā tur patiesībā ir. Atšķirībā no vienas otras citas vietas te man uz ielas narkotikas nepiedāvāja. Taču viena lieta, kas Mandalajā noteikti krīt acīs ir cilvēki, kas tev visu laiku uzsmaida un sveicina. Staigājot pa Mandalajas ielām tā vien šķiet, ka viņi priecājas par tavu klātbūtni šeit un tu esi gaidīts viesis. Patīkama pārmaiņa pēc Jangonas.

Esot Mandalejā ir divi noteikti apskatāmi objekti. Pirmais ir Mandalejas kalns, kura pakājē tiek atstāti apavi un tad basām kājām garām tempļiem, templīšiem un dažādiem skatu un atpūtas laukumiņiem ir jākāpj augšā līdz virsotnei, pakāpeniski baudot aizvien jaukāku un vēl jaukāku skatu uz lejā palikušo pilsētu, rīsu laukiem un tālumā redzamajiem kalniem. Kalna augstums ir 230 metri virs lejā palikušā līdzenuma. Skats ir patiešām iespaidīgs.

Tad vēl noteikti būtu jāaplūko slavenais Mahamuni Buda. Lai arī vietējie tic, ka šai ar zeltu pārklātajai bronzas skulptūrai ir ap 2500 gadu, reālāk šķiet, ka tā ir izlieta apmēram 2000 gadus atpakaļ. 1784.gadā birmieši to nolaupīja slavenās rakhaingu valsts Arakanas galvaspilsētā un atveda uz šo vietu, kur šobrīd atrodas Mandalejas pilsēta. Pēc Švedagona Jangonā šī ir otra nozīmīgākā budistu svētvieta valstī. Te var vērot, kā vietējie aplīmē Budas statuju ar maziem zelta folijas gabaliņiem tavu acu priekšā. Sievietēm pieeja pie pašas statujas ir aizliegta.

Noteikti būtu jāapmeklē arī Mandalejas mūku rajons un jāapskata no tīkkoka uzbūvētā Šven in Bin Kjaung budistu klostera ēka. Tā celtniecību pirms vairāk kā simts gadiem esot finansējuši divi vietējie ķīniešu nefrīta tirgotāji. Der paklejot ap tirgu, pavērot liellaivu kustību Ajejarvadi upes krastā. Var apmeklēt arī rekonstruēto karaļa pili, kas gan ir pavisam jauna, būvēta pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Īstā pils nodega otrā pasaules kara laikā, kad tās teritorijā notika nikna kauja starp japāņu un britu/indiešu spēkiem.

Ēšanas ziņā Mandalajā var atrast gan birmiešu, šanu, indiešu, nepāliešu, ķīniešu, un taizemiešu restorānus. Te ir arī jaukas tējas dzertuves. Lieliska suvenīru izvēle ir tirdzniecības galerijās pie Mahamuni Paija.

Vairākas interesantas vietas atrodas tiešā Mandalejas apkārtnē. Te viena blakus otrai ir četras vietas, kur reiz atradās Birmas karaļu galvaspilsētas. Kopš Baganas ēras pagrimuma birmiešiem bija raksturīgi, ka gandrīz vai katrs nākamais karalis pārcēla savu pili un galvaspilsētu uz jaunu vietu, veco vietu atdodot atpakaļ zemniekiem lauksaimniecībai. Pēdējās karaļu paaudzēs liela nozīme piļu vietas izvēlē bija galma astrologu viedoklim. Dažās vietās galvaspilsētas pat ir bijušas vairākas reizes.

Amarapura (tulkojumā – "Nemirstības pilsēta"), kas pabija Birmas galvaspilsētas godā tikai 50 gadus ir slavena ar savu 1849.gadā no tīkkoka būvēto gājēju tiltu pāri Taungthamana ezeram. Šis 1,2 kilometrus garais tilts ir viena no visvairāk fotografētajām vietām Birmā. Lieliska vieta saullēktu un saulrietu vērošanai. Lielākā daļa no sākotnējiem tīkkoka stabiem joprojām ir saglabājušies. Ezera abos krastos ir klosteri, tāpēc šeit ir daudz mūku. Klosterus var apmeklēt ēšanas laikā un vērot, kā mūki klusējot ietur pusdienas. Interesantas ar saviem senajiem tempļiem ir arī Invas, Sagaingas un Mingunas senpilsētas Mingunā atrodas otrais pasaulē lielākais zvans. Vislielākais zvans pasaulē ir Maskavas kremlī novietotais Carj kolokol, taču tas ir bojāts un to nevar zvanīt.

Bagana (Pagana)

Baganas „arheoloģiskā zona” ir vēl viens no Birmas „pasaules brīnumiem.” Tā aizņem 42 kvadrātkilometrus un tajā atrodas pāri par 3000 lielāku un mazāku tempļu, kuri tika uzbūvēti Baganas ziedu laikos starp mūsu ēras 1047.gadu un 1287.gadu. Šajā pēdējā gadā pilsētu nopostīja mongoļu ordas Kublaihana vadībā. Bailes no mongoļu nežēlības toreiz esot bijušas tik lielas, ka visi pilsētas iedzīvotāji to pameta pat nemēģinot aizstāvēt. Arī šodien tā ir īsta tempļu pilsēta! Pēc mongoļiem viss šis grandiozais komplekss bija pamests vairākus gadsimtus laupītāju un garu rokās, kamdēļ māņticīgie birmieši līdz pat britu atnākšanai neuzdrošinājās to apmeklēt un gāja tam ar lielu līkumu.

Vietējie valdnieki šeit, 230 gadu garumā, bija būvējuši apmēram 20 tempļus katru gadu. Dažus pat varētu saukt par patiesi iespaidīgiem. Un liela daļa no viņiem vēl šodien ir apskatāmi un ir samērā labā stāvoklī. Kolosālas ir ainavas, kas paveras no tempļu augšas (uz dažiem ir atļauts uzkāpt), kad līdz pat apvārsnim ir tempļi, tempļi, tempļi ... Lieliskas vietas saulrietu vērošanai un nesteidzīgām apcerēm. Baganu mūsu dienās var apskatīt arī no gaisa balona, kaut arī lielākā daļa apmeklētāju te pārvietojas vai nu ar velosipēdiem, vai arī ar zirgu pajūgiem. Daudz kur pasaulē ir būts, taču ko līdzīgu Baganai man šķiet nekur citur nav iespējams ieraudzīt. Te ir vienkārši fantastiski!

Savos ziedu laikos Bagana bija viens no galvenajaiem teravadas budisma centriem un svarīgs svētceļojumu galamērķis visam Dienvidaustrumu Āzijas reģionam. Arī slavenais venēciešu ceļotājs Marko Polo apmeklēja Baganu un savā 1298.gada hronikā apraksta šo vietu kā vienu no skaistākajām vietām pasaulē, kur "torņus klāj zelta kārta pirksta biezumā." Šodien no reiz milzīgās pilsētas ir palikuši tikai tempļi, jo tikai tie tika būvēti no ķieģeļiem. Citas ēkas un pat pilis birmieši senatnē būvēja no koka, kas jau sen ir sabirzis un izgaisis.

Interesants apskates objekts Baganas tuvumā ir Popa kalns. Tas ir vulkāniskas izcelsmes kalns, kurš paceļas 737 metrus virs lejā esošā līdzenuma. Šī vieta ir birmiešu garu pielūgšanas centrs – sava veida Mjanmas Olimpa kalns. Saskaņā ar vietējo ticējumu kalnā nedrīkst valkāt sarkanas vai melnas drēbes, tajā nedrīkst lamāties un teikt sliktas lietas par citiem cilvēkiem. Līdzi nedrīkst ņemt arī gaļu, it sevišķi cūkgaļu. Ja šos noteikumus pārkāps, gari var atriebties un uzsūtīt neveiksmi. Kalna galā ir uzbūvēts skaists klosteru, stupu un tempļu komplekss. Te ir arī daudz pērtiķu. Ļoti skaistas ainavas.

Bagana tūristu vajadzībām sastāv no vairākiem maziem ciematiņiem, kuru uzņēmējdarbība pamatā ir orientēta tikai un vienīgi uz tūristu plūsmas apkalpošanu. Restorānos te ir papilnam eiropeisku ēdienu, tādu kā picas, spageti, pankūkas utt., kaut tikpat labi var atrast arī ķīniešu un birmiešu ēdienus. Bagana un Inle ir divas vienīgās vietas Birmā, kur balto cilvēku klātbūtne ir jūtama gandrīz vai ik uz soļa. Apskatot tempļus dažreiz tirgotāju uzmācība var kļūt jau pat traucējoša.

Inle ezers (Inlei)

No visām vietām kurās man Birmā ir iznācis pabūt Inle ezers mani aizrāva visvairāk. Maza, strādīga tautiņa - inti (intha), kas dzīvo skaistā, kalnu ieskautā, ezerā, uz pāļiem uzceltu māju ciematos un gadu simtiem ir pārtikusi no tā, ko tā ir spējusi no šī ezera iegūt. Lielā mērā tā inthas dzīvo arī šodien. Ezers dod tiem zivis, auglīgas dūņas, kas baro Inles ezera slavenos peldošos dārzus, un viņu īpatnējais dzīves veids dod tūristus, kuru apkalpošana un suvenīru tirdzniecība ar laiku te kļūs aizvien ienesīgāks bizness.

22 kilometrus garais un 11 kilometrus platais Inles ezers atrodas 875 metrus virs jūras līmeņa. Te pavisam uz stabiem ir uzbūvēti 17 ciemati. Šajā kalnainajā apvidū bez inthām ir arī daudz citu nelielu tautiņu, tādas kā: pa-o, taung-jo, danu, kaijah, danav un citas, kas kopā ar ezera inthām sadzīvo viena ar otru blakus lielajām tautām: šaniem un birmiešiem. Inles ezers pēc Amarapuras ir otrs nozīmīgākais zīda aušanas centrs Birmā.

Saskaņā ar leģendu, 1359.gadā pie vietējā šanu valdnieka kalpoja divi brāļi no Davei apkārtnes Birmas dienvidos. Valdnieks toreiz ir bijis tik apmierināts ar viņu darbu, ka licis tiem atvest un ezeru vēl 36 ģimenes. No šīm ģimenēm tad arī esot radusies intu tautiņa, kas vēl šodien runā valodā, kas ļoti līdzinās tai, kuru cilvēki lieto Davei pilsētas apkaimē.

Pavadīju šeit garu dienu ar laivu apceļojot dažādas vietas ezerā un dienas beigās, par spīti nogurumam, jutu, ka šī iespaidiem bagātā diena man paliks prātā līdz pat mūža beigām. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Pasaule, kurā tās iemītniekiem, lai aizietu pie kaimiņa aizņemties sāli vai sērkociņus, aizbrauktu līdz veikalam, aizvestu bērnu līdz skolai, ir jākāpj laivā un jābrauc pa ūdeni. Jo cita ceļa nemaz nav. Pat lai tiktu līdz blakus mājai. Pasaule, kurā gan pavisam mazi bērni, gan cienījami sirmgalvji, visi ir lieliski airētāji. Bet slīdēšana laivā cauri peldošajām tomātu dobēm, kas ir izveidotas uz ūdensaugiem uzkraujot ezera dūņas, piefiksējot tās ar bambusa kārtīm pie ezera dibena, lai neaizpeld, un stādot tajās tomātus, ir kaut kas gandrīz prātam netverams.

Bet tam visam pāri tā kolosālā laipnība. Kad no garāmbraucošām laivām tevi sveicina kā senu paziņu. Kad mazi bērneļi no logiem spiedz un vicina sveicienam savas mazās rociņas. Un tas kolosālais miers! Pēc Birmas lielpilsētu uzmācīgā haosa te cilvēks var justies kā tādā miera oāzē.

Kas vēl te ir interesants? Sudrabkaļu veikaliņi, zīda un lotosa aušanas darbnīcas. Ezera krastā ir pāris interesantas budistu svētvietas – tā saucamie stupu meži. Galvenajā ezera krasta pilsētiņā – Njaungšve ir interesants šanu virsaišu muzejs, kuras apdarē plaši izmantots tīkkoks. Ir arī iespējams izkarsēties termālajos karstajos avotos un apmeklēt peldošo tirgu, kur gan pircēji, gan pārdevēji pārvietojas laivās.

Divu ar pusi stundu brauciena attālumā no Njaungšve ir Kakku stupu mežs. Tā pimsākumi esot meklējami 3.gadsimtā pirms mūsu ēras un te ir ap 2000 lielāku un mazākus stupu.

Kā jau tūristu centrā Njaungšve restorāniņos ir atrodamas gan picas, gan pankūkas, omletes un spageti, gan arī ķīniešu, birmiešu, indiešu un šanu ēdieni. Vakariņas sveču gaismā pie galda upes malā uz cikāžu sisināšanas fona ir kas lielisks.

Citas vietas

Ko vēl var darīt un apskatīt Birmā? Var apmeklēt Pindaija alas, kurās atrodas pāri par 8000 dažādi Budas tēli, var kāpt vieglākos kalnos Kalāvā vai doties uz nopietnākām (un dārgākām) virsotnēm uz Himalajiem blakus esošo Putao, kur ir arī lieliskas iespējas braukšanai ar plostu pa Maikha un citu upju krācēm. Var apmeklēt Kjaiktijo svēto akmeni, kas brīnumainā kārtā balansē uz klints kores malas. Var doties uz Plin U Lvin kur paklejot pa Nacionālo Kandavgji dārzu – kaut ko līdzīgu botāniskajam dārzam. Var doties uz samērā kluso Nagpali pludmali un un ar masku un trubiņu vērot krāsainās tropu zivis. Nopietnākiem akvalangistiem interesanti varētu būt Mueijka arhipelāgā netālu no Kavthoungas. Var arī apmeklēt rietumniekus reti redzošo Ķīnas ķīniešu kazino, izklaides un transvestītu pilsētu Monglu (Mong La), kur kā nauda tiek lietotas tikai ķīniešu juaņas. Uz dažām no šīm vietām var aizlidot, uz dažām ir jākratās cietā autobusā pa bedrainiem ceļiem. Bet kad Jūs esat ticis galā, tā vien nākas atzīt, ka Birmā ir ko redzēt, izbaudīt, piedzīvot. Patiešām daudz!

Apraksta autors: Grigorijs Rozentāls

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.