Aliens

Elvita Ruka. Nepārspētais Cukura lidojums uz Japānu

Paša rokām uzbūvēt lidmašīnu, sudraba putnu nosaukt par “Trīs zvaigznēm,” izņemt pasaules preses karti, paspiest roku ģenerālim Balodim, samīļot savējos un doties uz “uzlēcošās saules zemi” Japānu – izdomāt tādu lidojošu avantūru varbūt varētu vēl kāds latvietis, taču tik pārdrošu un triumfālu solo lidojumu veikt ir izdevies vienam vienīgam – tas ir aviators ar pasaules slavu Herberts Cukurs. Tobrīd viņš ir dzīva leģenda, kura vārdu asiņainā politika vēl nav skārusi.

15.maijā ir Herberta Cukura 120 dzimšanas diena, kam par godu pirmo reizi grāmatas formā tiek izdots viņa ekspedīcijā rakstīto reportāžu krājums – aizraujoša, izzinoša, līdzi dzīvot paģēroša literatūra: “Mans lidojums uz Japānu.” Tas notika laikā, kad divdesmitā gadsimta ideoloģiskie likteņu grieži Latvijas izcilāko aviatoru vēl nebija samaluši – 1936., 1937.gadā. Tobrīd staltais liepājnieks ir tautas elks un varonis.

STARP FAKTIEM UN EMOCIJĀM

Uz Japānu viņš izlido klusi, toties atgriežas ar pērkondimdošu slavu. “Gaisā esmu pavadījis 227 stundas 45 minūtes, nolidojot 40 045 kilometrus 71 lidojumā. Tas ir attālums, kas par 45 kilometriem pārsniedz lidojumu ap zemeslodi pa ekvatoru. Lidojumā esmu izlietojis 7140 litru benzīna un 272 litru eļļas” – tik lietišķi pēc lidojuma tiek vilkts kopsavilkums, taču arī emociju netrūkst. “Ka mans lidojums vispār varēja notikt, man jāpateicas manai augstākai priekšniecībai un visa lidojuma sekmētājam kara ministram ģenerālim Baloža kungam. Viņam man arī jāpateicas par lielo morālisko atbalstu, kas man deva spēku pārvarēt visas grūtības, jo katram cilvēkam uznāk vājuma brīži, kad dzīvē viss liekas pelēks, drūms un bez cerībām.” Tomēr veiksmīgā avantūra izturēta godam un prasījusi 8 mēnešus un 26 dienas. Gluži pravietisks ir kopsavilkuma pēdējais teikums: “Pa šo laiku dzīve Latvijā strauji gājusi uz priekšu.” Jā, cilvēku likteņus sāka noteikt lielvaras un to radītā psiholoģiskā spriedze. Izlīda tik daudz zemisku instinktu, ka nākamajā desmitgadē kļūt par upurjēru nenācās grūti. Lai mazu tautu iedzītu kompleksos un pierādītu, ka tai jāstāv pie ķēdes un jāēd no rokas, nepietiek ar politiskās iekārtas maiņu, ar divām izsūtīšanām, ar karu, kur brālim jākaro pret brāli… Kaut kur dziļi dvēselē taču var palikt pašapziņa, drosme, spēja patstāvīgi domāt, bet tās ir jāiznīdē par katru cenu. Ir jāsagrauj ideāli, jānomelno varoņi, jāpierāda, ka nekādu elku nav un nevar būt. Divu lielvaru ideoloģiskā cīņa Cukuru ar milzu pompu pataisa par lielāko grēcinieku un ļaundari, ebreju šāvēju, un punkts, mēslainē aizmēžot visus lidotāja, konstruktora, Latvijas patriota iepriekšējos panākumus. 1960.gadā viņu linča tiesā nogalina Izraēlas specdienesta “Mossad” aģenti. Cukura pirms nāves kliedziens “Ļaujiet man runāt” uz pusgadsimtu paliek nesadzirdēts, līdz 2019.gadā Latvijas Ģenerālprokuratūra atzīst, ka viņam inkriminētajiem noziegumiem nav atrasti pierādījumi. Šķiet, beidzot viņu kā Brīvības cīņu dalībnieku un varoni varēs pārapbedīt Brāļu kapos, bet nekā. Apsūdzētāji nerimst, tādēļ vienīgais, ko var darīt sevi cienošs cilvēks, ir paļauties pats uz savu kritisko domāšanu. Kā obligātā literatūra tad iesakāma Antona Kuncles “Rīgas bendes nāve” un Andrieva Ezergaiļa “Caur velna zobiem." - viena apsūdz, otra aizstāv. Bet kā pirmavots – paša lidotāja rakstītais, kad viņš kā dzīves kārs un neaptraipīts drosminieks dodas iepazīt pasauli. Gambija jau ir sasniegta, tagad priekšā jauns izaicinājums – tikt līdz zemei, kur uzlec saule.

DIENĀM UN NAKTĪM

“No sava pirmā tāllidojuma uz Gambiju atgriezos ar visas tautas dāvāto “Džipsiju.” Jau ceļā pārliecinājos, ka šis modernais angļu motors nav piemērots manai vecajai lidmašīnai C3, tādēļ sāku domāt par jaunu. Tai vajadzēja būt daudz labākai, ātrākai un piemērotākai tāliem lidojumiem.

Lidojumiem — uz kurieni?

Man prātā stāvēja pasakainās austrumzemes, svešās, neredzētās tautas. Fantāzija uzbūra brīnumus un mudināja tos apskatīt — pašam savām acīm. Taisnība parunai, ka visur labi, kur mēs neesam. Bet šī paruna jāpapildina: tikai tik ilgi, kamēr paši tur neesam bijuši. Es to labi zinu. Un tomēr nemiera gars bija apsēdis mani, tas nelaida vairs vaļā: dienām un naktīm vajadzēja domāt par lidošanu.”

Cukurs ne tikai domā, bet arī rīkojas. Pusotra gada laikā viņš uzkonstruē un savām rokām izgatavo “sudraba putnu,” kam lidojums vienlaikus ir kristības uzreiz gaisā, bez tiesībām kļūdīties. Jau atgriezies, viņš secina: “Varu būt lepns, ka mana lidmašīna, būdama tikai pirmtips, nevainojami izturējusi grūtos lidojumus visdažādākos klimatiskos apstākļos, sākot no stindzinošā aukstuma virs sniegotām kalnu virsotnēm, beidzot ar karstuma joslām, kur lidmašīnas korpusam nevarēja piedurties ar kailu roku. Tad nāca joslas, kur gaiss likās piesātināts līdz pēdējai iespējai ar miklumu, nāca tropiskās lietusgāzes. Lidmašīna izkalta, sabrieda, izkalta atkal, un tagad, kad esmu pārlidojis dzimtenē, tai nemaz nav vajadzīgs remonts, tā var lidot bez kādiem labojumiem.”

Ceļojuma neprognozējamību garantēja viss – laika apstākļi, gaisa telpas un muitas atļaujas, ierēdņu attieksme, infrastruktūras esamība vai neesamība, potenciāli saķeramās slimības, dažādās valodas, kultūras, mentalitātes, izmaksas, taču “baidīties no šķēršļiem nav latvieša dabā,” uzskata lidotājs un pats nodarbojas ar organizēšanu.

“Maršrutu izvēlējos pāri Krievijai uz Mandžūriju un Japānu. Tad atpakaļ pār seno Ķīnu uz Indoķīnu, Siāmu, Indiju, Persiju, Irāku, Sīriju, Palestīnu, Turciju, Bulgāriju, Rumāniju, Dienvidslāviju, Ungāriju, Austriju, Čehoslovākiju, Vāciju, Lietuvu un beidzot uz dzimteni. Līdzekļus šim lidojumam cerēju sagādāt no savām korespondencēm “Jaunākajās Ziņās,” priekšlasījumiem un ceļojumu aprakstu grāmatas izdošanas. “Jaunāko Ziņu” izdevēji manam projektam piekrita, un es varēju lūgt savai priekšniecībai atļauju šim pārlidojumam. Armijas vadība un kara ministra kungs manu nodomu atbalstīja. No visām valstīm pieprasīja pārlidošanas atļauju.

Un te sākās neveiksmes. Pagāja mēneši, līdz pienāca pieprasītās atļaujas. 22 valstis atļāva pārlidot viņu teritoriju, tikai Krievija ne. Tas gandrīz izjauca visu lidojumu, jo nekādi nebija iespējams saskaņot labākā laika apstākļus ziemeļu apgabalos ar tropu joslas laika apstākļiem. Kad Eiropā laiks labs, Ķīnā un Japānā plosās vētras un negaisi. Kad tur vētras rimstas, sākas bargā Mandžūrijas ziema. Turklāt, lidojot turp un atpakaļ tikai pa dienvidu zemēm, mans lidojums pagarinājās vairāk kā par 10 000 kilometru.”

Taču “Pasaulē nav nekā tāda, ko cilvēks ar labu gribu nevarētu veikt,” uzskata lidotājs un 1936.gada aukstā oktobra rītā dodas ceļā, kurā Krievija izpaliek.

“Pienāk pats grūtākais — šķiršanās. Mēs turamies visi, cik spējam. Mēģinām jokot, bet joki iesalst šajā vēsajā rīta stundā. Visbrašākā ir mana mazā meitiņa Antucītis. Viņa droši iesit man saujā savu mazo ķepiņu un saka: “Tēti, gaidīš mājā!” Sirds iedrebas, pārmetoši jautājumi paceļ galvu: kam vajadzīgs šis lidojums? Bet tas ir īss vājuma brīdis, kas ātri izgaist.”

VIENĀ PAVEDIENĀ AR LATVIJU

Visur, kur lidotājs “nokrīt no gaisa,” viņš stāsta par Latviju, retāk arī eksotiskā tālumā satiek latviešus, bet pilnīgi visur mājinieku labā pilda žurnālista misiju – dodas pie cilvēkiem, lai to dzīvi skatītu savām acīm un, lidmašīnas vadību aizstājis ar rakstāmmašīnas klabināšanu, aprakstītu un sūtītu uz mājām. Pat cilvēkiem, kas no autiņiem nedzīvo digitālajā ērā, grūti iztēloties šīs tiešsaistes reportāžas no tuksnešiem, džungļiem un galvu mednieku salām, kā arī novērtēt orientēšanās un informācijas ieguves spējas absolūti svešā kultūrā. Cukurs brīvi runā franču un krievu valodās, ciešami angļu un spāņu, bet nepieciešamajā saziņas minimumā ielauzās katrā valstī, valstiņā, ciltī uz vietas. Kad viss cits ir bezjēdzīgi, tad runā latviski, bet ja īpaši draudīgi jālamājas, tad atceras krievu valodu. Šīs tautas pārstāvjus, pēc revolūcijas emigrantus, viņš sastop viseksotiskākajās vietās un visdažādāko valstu dienestos, kas aprakstos ienes krāšņu divdesmitā gadsimta ģeopolitiskās situācijas triepienu. Jā, Cukurs ir labs portretists un aizrautīgs reportieris.

Pēc ceļojuma viņš secina: “Par spīti nelabvēlīgajiem klimatiskiem apstākļiem — stiprajiem pretvējiem, musoniem un smilšu vētrām, mana lidmašīna uzrādījusi lielisku caurmēra ātrumu – 190 kilometru stundā. Lidojums negāja pa taisnu līniju uz Tokiju, bet ar lieliem līkumiem kā Eiropā, tā Āzijā, jo lidojuma nolūks nebija uzstādīt rekordus, bet iepazīties ar tautām un dažādām zemēm, pārbaudīt lidmašīnu un demonstrēt savus sasniegumus lidmašīnas būvē.”

Te gan jāatzīst, ka “Dieviņš jau nav mazais bērns” – ja viss būti ritējis tikai pēc aviatora plāna, tad ceļojuma krāšņākās lappuses izpaliktu. Cukurs valstis un lidlaukus savērtu kā krelles un atgrieztos kā neapšaubāms uzvarētājs (vai neatgrieztos vispār), ja vien Honkongas lidlaukā nenotiktu avārija. “Sudraba putns” cieš tik spēcīgā sadursmē, ka tās seku novēršanai ir vajadzīgi seši mēneši un astoņas dienas.

“Kādēļ notika nelaime? Ar sparu atgrūžu kabīnes durvis un izlecu laukā. No sākuma nevaru aptvert notikušo, nevaru saprast avārijas iemeslus. Kamdēļ? Viss taču bija kārtībā. Pametu skatu atpakaļ un sastingstu neprātīgās dusmās. Aerodroma vidū sagāztas kādas piecpadsmit smilšu kaudzes, dažas pat metru augstumā. Tās nav nedz nolīdzinātas, nedz apzīmētas sarkaniem lukturiem, kā tas bija visur – Bagdādē, Basrā, Kalkatā, Hanojā, kur laboja aerodromu. Nav pat vienkāršu karodziņu klāt. Un, kad vakar es nolaidos šajā pašā vietā, te vēl nebija ne vēsts no smilšu kaudzēm. Man liekas, ka kļūšu vai traks. No aerodroma ierēdņiem neviens nerādās. Es viens savās trakās bēdās skraidu apkārt aizšautajam putnam un, kad pirmās dusmas pārgājušas, bezspēkā sabrūku uz lidmašīnas spārna.”

Pārvarējis dusmas, sašutumu un izmisumu, Cukurs Indoķīnu apceļo pa sauszemi – tās ir tik eksotiskas teritorijas, kādās mūsdienās vairs neiekļūt. Ak, laimīgais!

KĀ ES ĶĪNIEŠU MEITENĒM LEKCIJU LASĪJU

“Laiks dziedē un palīdz aizmirst visu. Tā saka. Bet nav teikts, cik ilgam laikam jāpaiet, lai varētu aizmirst un lai kļūtu vesels. Varbūt vajadzīgi gadi, varbūt — gadu desmiti. Man laikam būs vajadzīga vesela mūžība, lai aizmirstu, ka mans gadiem ilgais darbs un sapņi sabruka vienā mirkli tikai nepiedodamas nevīžības dēļ. Man gan palīdz apziņa, ka dzimtene mani nav atstājusi, ka par mani rūpējas labi ļaudis, dod iespēju manu putnu salabot, lai varētu lidot tālāk.

Bet visa manas darbības programma ir izjaukta. Būs jāgaida vismaz trīs mēneši, kamēr kuģi atvedīs no Eiropas propelleri un daļas. Izlabojis lidmašīnu, varēšu doties tālāk uz Ziemeļķīnu, Mandžūriju un Japānu. Bet tad tur būs ļoti slikts laiks ar lietu, miglām un pat sniegu. Kalnainos apgabalos tad lidojums būs rotaļāšanās ar laimi, riskējot ar lidmašīnu un saviem kauliem. Ja sasniegšu Japānu, tad atgriešanās iekritīs liela karstuma laikā, kad draud pērkoni un smilšu vētras. No visa tā es būtu izvairījies, ja nenotiktu šī nelaime...

Sameklēju kādu portugāļu advokātu. Tas, iepazinies ar lietas apstākļiem, pateica, ka aerodroma vadībai vajadzēšot man samaksāt zaudējuma atlīdzību. Bet tiesāšanās varot vilkties ilgi, pat veselu gadu, un pretējā puse izlietāšot visus līdzekļus, lai neko nemaksātu.

Par manu lidojumu prese ievietoja lielus rakstus. Aerodroma vadība gan bija paziņojusi, ka avārija notikusi, amata personām klātneesot: es esot lidojis projām bez viņu atļaujas. Tādēļ viņi par notikušo nevarot uzņemties nekādu atbildību. Šim apgalvojumam tomēr nav ne mazākā pamata. Bez bordgrāmatām, kas līdz aizlidošanai atradās aerodroma vadības rokās, un pistoles es taču nevarēju lidot. To visu man izsniedza — un turklāt laimīgu ceļu novēlēja attiecīgās amata personas, kas pazuda tikai tad, kad lidmašīna bija jau sadragāta. Ar tādiem ļaudīm man te ir darīšana.

Mierā tomēr nelikšos. Lietu nodevu advokātam un pieaicināju arī kādu ievērojamu ķīniešu juristu. Laika man daudz, tādēļ varu arī pagaidīt, kas no šīs lietas iznāks. Protams, man vislabāk patiktos atgriezties tagad dzimtenē un uzbūvēt jaunu putnu. Kaut gan jau pagājušas desmit dienas, kopš nosūtīju uz Eiropu attiecīgām firmām telegrammas, lūgdams rezerves daļas, vēl atbildes neesmu saņēmis. Tāpat vēl nezinu, vai Džipsijam jauno vārpstu dabūšu no Indijas vai Austrālijas.

Pa šo laiku strādāju pie lidmašīnas, cik tas iespējams bez attiecīgiem instrumentiem. Nevienu angli, ne ķīnieti klāt vairs nelaižu, lai atkal nesaņemtu kādu milzu aplēsi. Ar sāpošu sirdi nākas konstatēt, ka mans putns cietis daudz vairāk, nekā sākumā likās. Arvien atrodu jaunus plīsumus un sasprāgumus apkalumos un arī ķermenī. Gareniskais plīsums ķermeņa lanžeronos sniedzas līdz astes galam, kas pat pie zemes nebija.

Lai izvairītos no nejaušībām, esmu spiests savu putnu izjaukt pilnīgi. Bet tas būs katram saprotams, ka sevišķi uz lidmašīnu vairs paļauties nevarēšu. Garajā lidojumā līdz Japānai un atpakaļ līdz Latvijai var gadīties visādas nejaušības. Ja trīs mēnešos daļas neatsūtīs, laikam citas izejas nebūs, kā lidmašīnu sadedzināt. Atgriezies dzimtenē, ķeršos atkal pie darba. Ja citādi nevarēšu, lidošu vēlreiz uz vecā C3.

Kādu dienu, kad angārā strādāju, te ieradās kādas ķīniešu vidusskolas ekskursija apskatīt manu lidmašīnu. Jaunās ķīnietes izrādīja lielu interesi par salauzto putnu. VEF radioaparāts deva koncertu, uztverdams Filipīnu salu radiofonus. Mazā lidmašīna, pat salauztā veidā, visiem ļoti patīk ar rūpīgo nostrādājamu un skaisto kabīnes iekšpusi. Kad jaunās ķīnietes apdāvināju ar lidmašīnas nozīmēm, viņu šķībacainās sejiņas laistījās priekā. Sarkdamas viņas piesprauda nozīmes pie tumšzilajiem formastērpiem.

Otrā dienā saņēmu no skolas direkcijas lūgumu noturēt priekšlasījumu par Latviju un savu lidojumu Svētā Stefana meiteņu koledžā Honkongā. Protams, lūgumu pieņēmu, jo labprāt gribu pastāstīt par Latviju tiem, kas par to interesējas. Pats gan bažījos, kas iznāks no mana priekšlasījuma, jo ķīniski neprotu, angliski arī tikai drusku, bet ķīniešu meitenes prot tikai ķīniski. Tikai vecākās klasēs mācoties angliski.

Stāvā kalna nogāzē, neliela dārza vidū atrodas vairākstāvu ēka, kur jaunās ķīniešu meitenes ieiet kā bērni un iznāk no turienes pēc desmit gadiem kā jaunas “čaina lēdijas,” lai nestu gaismu savai nabaga tautai. Koledžas skolotājas pa lielākai tiesai dāmas pāri pusmūžam un ļoti atgādina pārspīlētos ekrāna tipus filmās, kurās tēlota meiteņu dzīve pansionātos. Nevaru noturēties nepasmējies. Laipnās dāmas man prasa, par ko es smejot. Atbildu, ka par savu ķīniešu valodu, kādā esmu sagatavojis priekšlasījumu.

Lielā skolas zāle pārpildīta. Sanākušas ap 400 skolnieces dažāda vecuma un lieluma. Viņu nopietnās sejiņas raugās manī kā kādā brīnumu cilvēkā, kas atlidojis no tālās, aukstās Eiropas, no kurienes nāk viss ļaunais, par ko viņu mazās galviņas jau daudz dzirdējušas. Radās kāda skolotāja, kas manu franču valodas priekšlasījumu tulkoja angliski. Tad kāda ķīniešu dāma angliski teikto pārtulkoja ķīniski. Protams, priekšlasījums bija bagāts ar jautrību un smiekliem, jo es nekādi neiederējos tajā svinīgajā noskaņojumā, ar kādu vecās lēdijas tulkoja manus vārdus.

Kad biju visu izstāstījis, kas man uz sirds un par ko interesējās skolas direkcija, pati direktrise noturēja man pateicības runu. To tulkojot franciski, tulkotājai bija atkal jāpieliek lielas pūles, lai atrastu pareizos vārdus. Es un visa auditorija ar pašu direktrisi priekšgalā dabūjām krietni izsmieties.”

VECĀ ĶĪNAS ROMANTIKA VĒL DZĪVO

“Divdesmitais gadu simtenis ar lidmašīnām, radio, zemūdenēm, nāvējošām gāzēm, visādiem noslēpumainiem stariem un citādiem tehnikas sasniegumiem liekas pilnīgi pārveidojis dzīvi. Senais romantisms pazudis. Visur, kur vien raugies, sausi materiālisti. Pat cilvēku jūtās, liekas, zudis romantisms, jo nekur vairs nedzird serenādes, ko mīlētāji dziedāja visos pasaules kaktos. Pazuduši arī visi varoņi, kas nelielos kuģīšos šķērsoja nezināmas pasaules jūras un atrada jaunas zemes. Pazuduši bruņinieki, briesmīgie laupītāji un pirāti. Viss it kā aizgājis vēsturē. Bet vai tiešām tā?

Nezinu, kā citur, bet Ķīnā vēl daudz kas iet pa vecam. Te senās romantikas netrūkst, vismaz pirāti dzīvo zaļu dienu kā senos laikos. Esmu šeit nedaudz vairāk par divi nedēļām, bet pa šo laiku jūras laupītāji trīs reizes uzbrukuši tvaikoņiem, kas nākuši uz Honkongu vai braukuši no tās uz citurieni. Divos uzbrukumos laupītājus vadījusi sieviete. (Cik romantiski! Ah!) Man vēl Latvijā esot, avīzes rakstīja par kādu skaistu ķīnieti, kas vairākus gadus terorizējusi Dienvidķīnas jūras ūdeņus, līdz beidzot noķerta. Jau tad domāju, ka ļoti interesanti būtu tuvāk iepazīties ar Ķīnas jūras laupītājiem un viņu dzīvi.

Apklausījos par šo lietu un dabūju dzirdēt zilus brīnumus. Kas tagad nekaišot, viss mierīgi. Tagad uzbrūkot pa lielākai daļai tikai ķīniešu tvaikoņiem. Tas kļuvis par tik parastu lietu, ka par to neviens daudz neuztraucoties. Savādāk esot, ja pirāti aplaupa kādu pasažieru tvaikoni, kurā brauc baltie. Tad kādu laiku par to rakstot visas avīzes, bet drīz vien arī tas aizmirstoties.

Cīņa ar pirātiem esot ļoti grūta, kaut gan uz katra tvaikoņa, kas peld pa Ķīnas ūdeņiem, esot speciāla sardze, kas komplektējas no bijušiem krievu karavīriem vai arī indiešiem. Kuģu komandas tilti un mašīnu telpas, kā arī pirmās klases pasažieru telpas aizsargātas dzelzs restēm. Tomēr laupītāji godīgu ceļotāju izskatā nokļūstot kuģī un tad izdevīgā brīdī uzbrūkot sardzei un kuģa virsniekiem. Aplaupījuši pasažierus, pirāti kuģi vai nu pametot, vai arī dodoties uz kādu klusāku līci vai salu, kur tos gaida citu pirātu džonkas.

Man stāstīja par gadījumu, kad pirāti ar draudiem piespieduši stūrmani pārsviest pār bortu ievainotu kapteini. Priekš sešiem gadiem pirāti uzbrukuši kuģim, kurā braucis Honkongas policijas prefekts. Pirāti to kopā ar pārējiem pasažieriem aplaupījuši un ieslēguši kuģa tualetes istabā. Kādā citā reizē pirāti pēc laba ķēriena pasnieguši kapteinim 500 dolāru dzeramnaudas, jo tas izrādījis laupītājiem vāju pretošanos.

Pirāti nolaupa ne vien naudu, bet sagūsta arī turīgākos pasažierus, par kuriem cerība saņemt izpirkšanas naudu. Pēdējā laikā eiropiešus aizturot reti, jo tad brēka esot pārāk liela. Saceļot kājās karaspēku un floti, kas tad kādu laiku nedodot miera pirātiem. Tādēļ lai baltie staigā veseli. Pietiek arī no bagātajiem ķīniešiem, par kuriem baltie maz interesējas. Aizveduši gūstekņus drošā vietā, pirāti pieprasa izpirkšanas naudu. Ja to kavējas piesūtīt, tad kā mazu uzmudinājumu piederīgiem nosūta gūstekņa ausi. Ja tas nelīdz, nosūta arī otru. Bet, ja vispār nav izredžu kaut ko panākt, tad nelaimīgos gūstekņus aizsūta uz ēnu valsti pie senčiem. Pilsoņu kara dēļ Ķīnas valdībai nav bijis iespējams ar pienācīgo enerģiju cīnīties pret šo ļaunumu. Tikai tagad, kad Ķīnā pastāv centrālā valdība, tā ar visu bardzību vēršas pret pirātiem, un, ja kādu noķer, tam galva noripo kā rācenis.

Pašā Honkongā ne reizi vien atrasti pirātu štābi un preču noliktavas. Cik pārdroši rīkojas pirāti, par to liecina gadījums, kad Honkongas ostā nolaupīja un aizveda tvaikoni Star Fery, kas uztur satiksmi starp Kaolunu un Honkongu, tas ir, starp divām pilsētas daļām. Vairākas dienas neviens nezināja, kur palicis tvaikonis ar visiem pasažieriem. Domāja, ka tas aizgājis bojā vakara tumsā. Un tikai tad, kad pa vienam sāka ierasties nozudušā tvaikoņa pasažieri, atklājās patiesība. Pirāti kuģi bija aizveduši uz kādu līci un tur līdz ādai izģērbtos pasažierus pa vienam palaiduši vaļā, kas tad ar pūlēm pa klinšainām takām bija atkūlušies atpakaļ uz Honkongu.

Ka daudzkārt par pirātu vadonēm bijušas sievietes, to var viegli izskaidrot. Izglītotās ķīnietes ir ļoti enerģiskas un uzņēmīgas, un, cik varu spriest, daudzas arī ļoti skaistas. Turklāt viņas ir labas jūrnieces. Uz visām džonkām, kuras es te redzu braucam, pa lielākai tiesai pie stūres stāv sievietes, daudzas pat ar bērniem uz muguras. Tās prot veikli rīkoties ar stūri, burām un airiem, un laivas vadīšanā tās pārspētu dažu labu mūsu jūras vilku. Tādēļ nav brīnums, ka kāda skaista ķīniete ar savu daiļumu, uzņēmību vai citiem līdzekļiem savaldzina pārgalvīgus jaunekļus un dodas riskantās odisejās. Varbūt tā ir piedzīvojumu alka, varbūt arī laupījumu kāre, jo izdevīgs uzbrukums dod iespēju grezni tērpties un piedalīties azarta spēlēs — vienā no lielākajām ķīniešu vājībām, par ko vēlāk pats pārliecinājos.

Nostāsti mani tā savaldzināja, ka nolēmu katrā ziņā iepazīties ar šiem ļaudīm, kam netrūkst drosmes zem angļu karakuģu lielgabalu stobriem doties pārdrošos uzbrukumos, kas nebaidās karāties pie rajas un smaidot noliek galvu uz bendes bluķa.

Aprunājos ar Šella kompānijas pārstāvi, vai nevar īrēt kādu buru jahtu, ar ko pabraukāties pa Ķīnas jūru un upēm. Biju paredzējis, ka ar jahtu varēšu nobraukt līdz Indoķīnai un atpakaļ, jo, kamēr atsūtīs rezerves daļas lidmašīnai, esmu brīvs. Par palīgu gribēju aicināt latvieti Zariņu, kas pēc sava kuģa avārijas pie Formozas tagad strādā kādā cirkā par kontrolieri. Viņš esot arī radiotelegrāfists, tātad būtu noderīgs, jo lidmašīnas radiostaciju, ko pēc avārijas noņēmu, varētu uzlikt uz laivas.

Izrādās, ka šī lieta neiet. Visi, kas reiz mēģinājuši pa salām pabraukāties, pazuduši bez vēsts. Tikai kāds anglis atgriezies, bet bez jahtas. Ķīnieši to aplaupījuši līdz kreklam. Anglis bijis laimīgs, ka pirāti tam dzīvību atstājuši. Apdomājot visu labi, bija jāatzīstas, ka šis nodoms neder. Katra jahta starp daudzajām džonkām būtu saskatāma pa gabalu, un tā kristu par laupījumu katram, kam ļauni nodomi. Šādam ceļojumam vajadzīga džonka vai maza džonkiņa — saigo sampan — kā ķīnieši to sauc. Kur tādu ņemt? Pirkt nevaru, tas maksā daudz. Tātad jāīrē, turklāt ar visu komandu.

Viens otrs, dabūjis zināt manu nodomu, teica, ka tas labi nebeigšoties, lai labāk liekoties mierā. Bet man šī lieta tik ļauna neliekas, un es jau vairāk kā nedēļu klaiņāju pa džonku ostu Kaolunā, raudzīdamies pēc piemērota satiksmes līdzekļa, bet it īpaši pēc ļaudīm, ar kuriem drīkstētu iet atklātā jūrā, no kuriem nebūtu jābaidās, ka tie mani pašu nepārmet pār bortu.

Daudzas un dažādas sejas man te nācās redzēt. Bet visas tās likās tik aizdomīgas un nesimpātiskas, ka biju gandrīz atmetis cerības realizēt savu nodomu. Neredzēja arī nevienas stipras sampānas ar daudzmaz veselām burām, par kurām nebūtu jābaidās, ka tās no pirmā stiprākā vēja brāziena neizjūk. Zēģelēšanas sports ir mana vājība, un šajā ziņā esmu diezgan liels lietpratējs. Te kādu dienu, sēžot uz mola, ieraugu jaunu sampānu ar jaunu ķīnieti pie stūres un pasīka auguma vīrieti ar simpātisku seju. Jūtu, ka šiem varētu uzticēties. Sampāna ātri un viegli slīd pār līča viļņiem. Pamāju ar roku un rādu, lai brauc malā. Domāju, ka mani nepaklausīs, bet sieviete ātri pagriež laivu un tā tuvojas molam.”

MEDNIEKS UN ANTROPOLOGS

Šīs ir tikai nelielas epizodes no vērienīgā piedzīvojumu romāna, par kādu uzskatāms “Mans lidojums uz Japānu.” Kad gaisa un ūdens stihijas izbaudītas, tad aviators atgriežas uz zemes, kļūst par mednieku un ieklīst tik dziļi Indoķīnas džungļos, ka satiek pat vēl necivilizētas tautas, no kurām vistuvākā Cukuram kļūst moiju cilts. “Vienā acumirklī sarkanbrūnie dabas bērni mūs ielenc un ar naivu ziņkāri tausta un pēta auto. Meža bērnu skaistie, labi noaugušie stāvi, atklātās sejas un kuplie, melnie mati, kas sasprausti cekulā, raibās rotas harmonē ar dabas mežonību. Šie ļaudis tūdaļ iekaro manas simpātijas,” atzīst lidotājs. Viņš mūža mežos jau ir pavadījis vairākas nedēļas un nezina, kad tiks ārā, bet vienā mierā secina: “Dzīve mūžamežā ir interesanta, pilna savādas burvības, nejaušību un varbūtību. Jūtos te ārkārtīgi labi un, ja nebūtu ilgas pēc savējiem, tad labprāt paliktu te visu mūžu.”

Taču katram ceļojumam, arī neplānotam, reiz pienāk gals. Pēc gandrīz trīs mēnešiem džungļos Cukurs atgriežas Honkongā. Lidotājs ir saķēris tik smagu vīrusu, ka trīs nedēļas noguļ slimnīcā, cīnīdamies par savu dzīvību. Taču detaļas “sudraba putnam” vēl nav atnākušas un, nešaubīdamies ne mirkli, ceļotājs dodas tālāk. Ar kuģi viņš nonāk Borneo salā, kurā vēlas iepazīties ar džungļiem un galvu medniekiem. Pēc mokoša, dēlēm un krokodiliem pilna ceļojuma viņam tas izdodas. Pavadoni atrast ir bijis grūti, tas ir saslimis, bet abi nonākuši iezemiešu būdā. Sarunas notiek žestu valodā, taču šķiet pozitīvas. “Šo nakti varam būt droši: viesmīlība visur ir svēta lieta, un mežoņi nekad negriezīs galvas tiem, kas guļ viņu pajumtē, kaut arī tie būtu vislielākie ienaidnieki,” pat piecus galvaskausus pie griestiem ieraudzīdams, secina Cukurs un paliek dzīvs – kārtējo reizi.

Ja tā nebūtu, tad Japāna paliktu nesasniegta, taču uzņēmīgais latvietis tiek galā ar visu. Viņa secinājums “man ir dīvaina laime vienmēr atrast kaut ko interesantu un negaidītu,” paliek simtprocentīga taisnība uz visiem laikiem.

“Lidojums negāja pa taisnu līniju uz Tokiju, bet ar lieliem līkumiem kā Eiropā, tā Āzijā, jo lidojuma nolūks nebija uzstādīt rekordus, bet iepazīties ar tautām un dažādām zemēm, pārbaudīt lidmašīnu un demonstrēt savus sasniegumus lidmašīnas būvē. Mana lidmašīna šķērsoja Lietuvu, Poliju, Dancigas brīvvalsti, Vāciju, Čehoslovakiju, Austriju, Ungāriju, Dienvidslāviju, Bulgāriju, Turciju, Sīriju, Irāku, Irānu, Indiju, Birmu, Siāmu, Indoķīnu, Ķīnu, Mandžuko, Koreju un Japānu — pavisam 21 valsti” – vienam pašam un ar pašbūvētu lidmašīnu šāds lidojums palicis neatkārtots, pie tam visās valstīs viņš nolaidies, bet eksotiskās iepazinis dziļi no iekšpuses.

Foto no Cukuru ģimenes arhīva