Aliens

Nacistu "trofeju" zinātnieku loma pasaulē pirmās atomelektrostacijas tapšanā PSRS

Kad 1954.gada 27.jūnijā Krievijā oficiāli tika iedarbināta Obņinskas AES – pasaulē pirmā industriālā, valsts elektroapgādes tīklam pieslēgtā atomelektrostacija – padomju prese to pasniedza kā likumsakarīgu, sociālistiskās zinātnes pārākumu apliecinošu sasniegumu. Pat vēl tagad krievu vikipēdijas lapa, rakstot par Obņinskas AES, nosauc projekta iedvesmotāju akadēmiķi Kapicu, zinātnisko vadītāju Kurčatovu un galveno konstruktoru Doležalu. Taču ne ar vārdu pamattekstā nav pieminēti daudzie vācu speciālisti, zinātnieki un tehniķi, kuri, jau sākot no 1945.gadu, daļēji piespiedu kārtā, daļēji brīvprātīgi bija iesaistīti gan PSRS atombumbas, gan "mierīgā atoma" projektos.

Kodolsacensības spriedze

Otrā pasaules kara noslēgumā gan padomju, gan amerikāņu (mazākā mērā arī britu un franču) speciālie dienesti to kontrolē nonākušajās okupētās Vācijas teritorijās nekavējoties apzināja, pārņēma un pārvietoja uz savām valstīm visas nacistu perspektīvo ieroču projektu izstrādnes un tehnoloģijas, tai skaitā zinātniekus, nozīmīgāko pētījumu autorus un inženiertehnisko darbu veicējus. Vācija vēl nebija kapitulējusi, bet starp abām, pagaidām vēl sabiedrotajām lielvarām – ASV un PSRS – jau bija sākusies neoficiāla bruņošanās sacensība, tostarp vācu zinātniski tehnoloģisko kara trofeju vākšana. Vēl jo vairāk tā izvērsās pēc tam, kad ASV, 1945.gada augusta sākumā uzmetot atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, pierādīja, ka de facto kļuvusi par vienīgo pasaules lielvaru. Reaģējot uz grandiozo amerikāņu spēka demonstrāciju, Staļins, saprotot, ka PSRS ietekmi starptautiskajā arēnā varēs saglabāt tikai iegūstot savā rīcībā tādu pašu superieroci, kāds ir amerikāņiem, nekavējoties pavēlēja intensificēt līdz tam salīdzinoši mazrezultatīvo, kara laikā daļēji apturēto PSRS atombumbas projektu. 1945.gada 20.augustā, 14 dienas pēc Hirosimas bombardēšanas, ar Staļina parakstītu Valsts aizsardzības komitejas lēmumu № 9887сс/оп tika izveidota Īpašā komiteja – tās uzdevums bija "visu, ar atomenerģijas izmantošanu saistīto darbu" vadība. Lēmuma nopietnību un nozīmību raksturo fakts, ka par komitejas vadītāju tika iecelts čekas priekšnieks Lavrentijs Berija kā arī tas, ka komitejai tika piešķirtas ārkārtējas pilnvaras visu PSRS valdības rīcībā esošo resursu piesaistīšanai atomprojektam. Praktisko darbu – zinātniski pētnieciskās darbības, projektētāju un konstruktoru organizāciju, rūpniecisko uzņēmumu – vadīšanai tiešā Īpašās komitejas pakļautībā PSRS Tautas komisāru padomes (MK) ietvaros tika izveidota Pirmā galvenā pārvalde (PGP). Par PGP priekšnieku iecēla Bruņojuma tautas komisāru (ministru) B.Vaņņikovu. PGP pārziņā tika nodoti daudzi citu nozaru pakļautības uzņēmumi, ražotnes un iestādes, tai skaitā no izlūkdienesta zinātniski-tehniskās nodaļas, NKVD rūpnieciskās celtniecības nometņu Galvenās pārvaldes un NKVD kalnrūpnieciski-metalurģisko uzņēmumu Galvenās pārvaldes (kopskaitā 293 tūkstoši ieslodzīto). Atbilstoši Staļina direktīvai, PGP līdz 1948.gadam bija jānodrošina padomju urāna un plutonija atombumbas izgatavošana.

Ņemot vērā, ka Maskava ar Manhetenas projektā (ASV atombumbas izstrādes programma) iefiltrētā spiegu tīkla palīdzību regulāri saņēma plašu un izvērstu informāciju par amerikāņu atombumbas uzbūvi un ar to saistītajām tehnoloģijām (Pēc atomizlūkošanā vadības līmenī tieši iesaistītā čekas ģen  erāļa Sudoplatova atmiņās teiktā, galvenokārt tas attiecās uz sprādzienu fokusējošo lēcu sistēmas konstrukciju, urāna un plutonija kritiskās masas lielumu, K.Fuksa noformulēto implozijas principu, detonācijas ierīču uzbūvi un pašas bumbas uzbūves tehnoloģiskajiem procesiem, to secību.), svarīgākie uzdevumi savas, "proletāriešu," bumbas radīšanā boļševikiem bija rūpnieciskas urāna-235 un plutonija-239 ražošanas uzsākšana. Lai to paveiktu, pirmais uzdevums bija pētniecisku un pēc tam rūpniecisku kodolreaktoru izstrāde kā arī radioķīmisko un speciāli-metalurģisko rūpnīcu būvniecība.

Minēto uzdevumu veikšanai tika iesaistītas vairākas jau esošas zinātniski pētnieciskās institūcijas, kā arī veidotas jaunas. Lai nodrošinātu padomju bumbas projektam nepieciešamo kvalificēto darbaspēku, 1945.gada 28.septembrī PSRS Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu "Par zinātnisko iestāžu, atsevišķu zinātnieku un citu speciālistu papildu piesaisti ar atoma iekšējās enerģijas izmantošanu saistītos darbos." Praksē tas cita starpā nozīmēja vācu speciālistu un PSRS lēģeros ieslodzīto zinātnieku "mobilizāciju."

Vācu zinātnieku un tehnisko speciālistu loma padomju atomprojektā

Pavisam Padomju savienībā 1945.–1946.g. no Vācijas kopā nonāca ap 7000 zinātnieku un palīgnozaru speciālistu (stikla pūtēji, mehāniķi, tehniķi, meistari, laboranti, atslēdznieki, virpotāji un pat bibliotekāres un sekretāres...), kuri deva ievērojamu ieguldījumu gan boļševiku atombumbas, gan, vēlāk, civilās atomindustrijas un, protams, kosmosa apguves radīšanā. Minot tikai dažus no ievērojamākajiem padomju kalpībā nonākušajiem vācu zinātniekiem var nosaukt Nobela prēmijas fizikā laureātu (1925.g.), Siemens II Pētnieciskās laboratorijas vadītāju Gustavu Hercu (Gustav Hertz), Ķeizara Vilhelma Fizikālās ķīmijas un elektroķīmijas institūta direktoru Peteru Adolfu Tīzenu (Peter Adolf Thiessen) un Maksu Volmeru (Max Volmer), Berlīnes Tehniskās augstskolas Fizikālās ķīmijas institūta direktoru.

Par vācu speciālistu lielo lomu PSRS tapšanā par kodollielvalsti liecina, piemēram, Nikolasa Rīla (Nikolaus Riehl), urāna metalurģijas vadoša speciālista, karjera PSRS – 1949.gadā, pēc veiksmīga atombumbas izmēģinājuma, Rīls par ieguldījumu atomprojektā saņēma Sociālistiskā Darba Varoņa zvaigzni, 350 000 rubļu lielu naudas prēmiju un automašīnu "Pobeda." Ne mazāk vērtīgi ieguvumi padomju atomprojektam bija vācu zinātniskās ierīces – uz PSRS atveda trīs no četriem vācu ciklotroniem (elementārdaļiņu paātrinātāji, kurus izmantoja kodolfizikas eksperimentos), spēcīgus magnētus (ciklotronu detaļas), elektronu mikroskopus, oscilogrāfus, augstsprieguma transformatorus. Tāpat krievi savām vajadzībām izmantoja visu Vācijā un citviet okupētajā Eiropā sagrābto urāna rūdu, kuras ieguve rūpnieciskos apjomos pašas PSRS teritorijā sāka attīstīties tikai 1945.gadā.

Īpašā, speciāli Staļinam sagatavotā ziņojumā, raksta dw.com, teikts, ka vācu militārie speciālisti strādā 30 dažādās, deviņām ministrijām pakļautās PSRS rūpnīcās. Vācu zinātnieku darbības pārraudzīšanai tika izveidota Īpašo institūtu pārvalde (PSRS NKVD 9.nodaļa). Atomzinātnieki galvenokārt bija piesaistīti Suhumā izveidotajiem institūtiem "A" un "G," "Laboratorijai 2" (vadītājs Kurčatovs – padomju bumbas projekta zinātniskais vadītājs) un "Zinātniskās pētniecības institūtam Nr.9" Maskavā, Rūpnīcai Nr.12 Elektrostaļā (pilsēta 58 km no Maskavas), laboratorijai "B" Sungulā kā arī laboratorijai "V," kas atradās pie Varšavas šosejas, 110 km attālumā no Maskavas. No šīs, atbilstoši PSRS TKP 1945.gada 19.decembra lēmumam Nr. 3177-937cc, 1946.gada 31.maijā dibinātās laboratorijas, kas vēlāk kļuva par I.Leipunska (fiziķis-čekists) vārdā nosaukto Fizikāli-enerģētisko institūtu, mūsdienās vienu no vadošajām Krievijas zinātniski pētnieciskajām institūcijām kodolenerģētikas jomā, faktiski arī izauga Obņinskas zinātniskā pilsēta.

Vācu zinātnieku uzdevumos padomju atombumbas projekta ietvaros galvenokārt ietilpa tādi darbi kā urāna bagātināšanas un attīrīšanas (izotopu atdalīšanas) iekārtu, dažādas konstrukcijas reaktoru būvniecība kā arī atomprocesu teorētiskā pētniecība un mērinstrumentu izstrāde.

Laboratorija "V"

Par laboratorijas "V" neoficiālo, bet faktisko zinātnisko vadītāju 1946.gadā kļuva kodolfiziķis, profesors Rūdolfs Heincs Poze (Rudolf Heinz Pose). Poze, viens no nacistu atombumbas projekta, Uranverein, dalībniekiem, II Pasaules kara gados bija strādājis ar tādiem jautājumiem kā neitronu spontānā emisija no urāna un torija; izmantojot urāna plāksnes, nūjiņas un kubus, salīdzinājis neitronu emisijas efektivitāti reaktorā ar parafīna moderāciju; piedalījies ar ciklotrona izstrādi un pilnveidošanu saistītos darbos.

Deutche Welle krievu redakcijas publicētajā materiālā teikts, ka Poze pats piedāvājis padomju pusei savus pakalpojumus, taču, šķiet, ka tā nav taisnība. Vikipēdijas rakstos, arī krievu versijā norādīts, ka Poze tika piespiests (добровольно-принудительно) pieņemt boļševiku piedāvājumus. Jāņem vērā, ka viņam bija jādomā ne tikai par ģimeni ar sievu un pieciem bērniem Vācijā, krievu okupācijas zonā, bet vēl arī par brāli Verneru, kas atradās padomju gūstā, Krievijā. Vēlāk Poze izkārtoja, ka brālis no karagūstekņu nometnes tiek pārcelts uz laboratoriju "V."

1946.gada februārī Poze kopā ar ģimeni atbrauca uz Maskavu un, atstājis piederīgos čekas "gādībā," gandrīz tūlīt pat, 5.martā, NKVD ģenerāļa Kravčenko un vēl divu virsnieku pavadībā devās atpakaļ uz Vāciju, lai sameklētu un nolīgtu labākos speciālistus uzstādītā mērķa – rūpnieciskā urāna reaktora uzbūvēšanai – panākšanai. Tāpat pēc Pozes norādēm no AEG, Karl Zeiss, Schott Jena un Mansfeld ražotnēm tika rekvizēts un pārvests uz Krieviju darba uzsākšanai nepieciešamais aprīkojums.

No Vācijas Poze sev līdzi uz Obņinsku citu starpā atveda vairākus savus bijušos kolēģus, līdzautorus slepenajiem ziņojumiem Lielvācijas vadībai par kodolpētījumu progresa jautājumiem, ar kuriem Uranverein ietvaros bija kopā strādājis vērmahta izmēģinājumu poligonā Gotavā. Trīs no tiem – Čuliusu (Czulius), Hermani (Herrmann) un Rekseru (Rexer) – Poze iecēla par Laboratorijas "V" nodaļu-laboratoriju vadītājiem. Vēl daļa pētnieku – gan krievu u.c. tautību padomju zinātnieki, gan vācieši (kā, piemēram Pozes brālis Verners) tika sameklēti un pārvesti no GULAG nometnēm. Tādējādi laboratorija "V" tika izveidota kā viena no t.s. šaraškām – slepeniem eksperimentāliem konstruktoru birojiem padomju GULAG'a sistēmas ietvaros, kuros anonīmi, čekas uzraudzībā kā ieslodzītie strādāja zinātnieki un inženieri. Šaraškās ieslodzīto pētījumu rezultāti parasti tika publicēti ar citu, ievērojamu padomju zinātnieku vārdiem. Viens no pazīstamākajiem šarašku zinātniekiem, kurš savu pieredzi vēlāk atklāja literārā darbā, bija Marfinas šaraškas (atradās Piemaskavā) ieslodzītais Aleksandrs Solžeņicins. Šeit ar rūgtu ironiju varam citēt Krievijas Kalugas apgabala oficiālo mājas lapu. Tajā, Obņinskai veltītajā apakšlapā, teikts: "Zinātnes pilsētas Obņinskas sākumi rodami slepenajā objektā "V," kas tika izveidots PSRS iekšlietu ministrijas sistēmas ietvaros. (..) Darbam Laboratorijā "V" uz kontrakta pamata tika uzaicināti vācu speciālisti no Ķeizara Vilhelma laboratorijas un Leipcigas universitātes kā arī padomju speciālisti no valsts labākajām augstskolām." Diemžēl, Kalugas apgabala sabiedrisko attiecību speciālisti "aizmirsa" uzrakstīt, ka "slepeno objektu" izveidoja bijušās mazgadīgo noziedznieku kolonijas "Modrā dzīve" teritorijā, apsardzi, protams, pastiprinot, un, ka "valsts labāko augstskolu" beidzēji, tāpat kā "kontraktētie" vācu speciālisti, bez bruņota čekista pavadības nevarēja pat brīvdienā iziet pasēņot tuvējā mežiņā. Nevar gan teikt, ka čeka neizprastu svarīgo zinātnieku-gūstekņu morālā noskaņojuma nozīmi. Vācu speciālistiem ne tikai reizēm ļāva izlocīt kājas, sajūtot zināmu brīvības devu un ieelpojot svaigu gaisu sēņojot, – speciāli priekš viņiem laboratorijas-šaraškas teritorijā tika uzbūvētas ķieģeļu mājas, kurās, atšķirībā no PSRS "labāko augstskolu" absolventiem, kuri tajā pašā teritorijā dzīvoja komunālajos dzīvokļos, vāciešiem piešķīra atsevišķus dzīvokļus. Pats Poze – gandrīz kā profesors Preobraženskis no Bulgakova "Suņa sirds" – ar savu piecu bērnu ģimeni mitinājās septiņu istabu dzīvoklī. Tāpat vāciešiem savām vajadzībām bija iespējams no Maskavas un Vācijas pasūtīt dažādu literatūru un citas preces. No Heinca Pozes personīgās ģimenes bibliotēkas vēlāk tika izveidotas divas pirmās Obņinskas fizikāli-enerģētiskā institūta bibliotēkas...

Par Laboratorijas "V" pētniecības uzdevumiem liecina tās pirmo laboratoriju specifika. Sākotnēji Poze bija plānojis, ka viņa vadītajā institūtā pavisam tiks izveidotas 16 laboratorijas (pētnieciskas nodaļas). Praktiski gan nodibināja tikai astoņas:

• Heinca Pozes vadīto laborotoriju — kodolprocesu pētniecība;
• Vernera Čuliusa — urāna reaktori;
• Valtera Hermaņa — atsevišķu kodolsadalīšanās procesu pētniecība;
• Vestmaijera — kodolreakciju sistemātika;
• prof. Karla Frīdriha Veisa — dabīgās un mākslīgās radioaktivitātes pētniecība;
• Šmita — kodolreakciju mērījumu metodoloģija;
• prof. Ernesta Rekslera — praktiskā kodolfizika;
• Hanss Jirgens fon Ertcens — ciklotronu un augstsprieguma pētniecība.

Vispārīgos, padomju atomprojekta tēmai veltītos rakstos par 1940.gadu II pusē Laboratorijā "V" veikto pētījumu gaitu tikpat kā nekādas konkrētas ziņas nav atrodamas. Rodamas tikai atsevišķas, nereti līdz galam nesaprotamas un pretrunīgas norādes. Piemēram, nav skaidrs tieši cik un kādas konstrukcijas eksperimentālie reaktori Laboratorijā "V" tika izstrādāti. Cik tālu tika īstenota to praktiskā būvniecība, utml. Taču, acīmredzot, Pozes vadītajā laboratorijā veikto darbu rezultāti, īpaši reaktoru izstādes jomā bija tik ievērojami, ka tad, kad 1949.gadā pēc pirmā veiksmīgā padomju atombumbas izmēģinājuma PSRS augstākajos ešelonos, vadoties no praktiskajām tautsaimniecības vajadzībām, tika nolemts nopietnāk pievērsties arī atomtehnoloģiju izmantošanai civiliem mērķiem, tieši Laboratorija "V" bija tā vieta, kur nolēma būvēt pirmo "uzvarējušā sociālisma" valsts atomelektrostaciju.

"Atom mirnij"

PSRS Ministru padomes 1950.gada 1.jūlija rīkojumā № 2857-1145cc "Par PSRS Ministru Padomes Pirmās galvenās pārvaldes zinātniski-pētniecisko institūtu darbu" teikts:

II. Par Laboratorijas "V" darbu

5. Par Laboratorijas "V" direktoru iecelt fizikas un matemātikas zinātņu doktoru D.I.Blohincevu.
6. Laboratorijai "V" uzdot:

a) (..) izstrādāt enerģētisko iekārtu, kura tiek būvēta kā augstas temperatūras kristalizators (t.i. - reaktors), kas darbojas ar alvas hidrātu un alumīnija oksīdu kā bremzētāju un šķidru metālu vai neonu kā dzesētāju. (Galvenie izpildītāji: prof. Leipunskis, prof. Poze, inž. Šolkovičs, doktors Čuliuss);
b) veikt jaunu kristalizatoram izmantojamu materiālu izpēti: alumīnija un alumīnija oksīda kā bremzētāja izpēte; alvas sakausējumu ar citiem metāliem izpēte siltumu izdalošu elementu izgatavošanai; kristalizatora dzesēšanai izmantojamu šķidro metālu un sakausējumu atlase un izpēte, kā arī attiecībā pret pēdējiem nerūsējošu materiālu atlase. (Doktors Vircs, inž. Tīme, doktors Reksers, doktors Krīgers, doktors Baroni);
c) izpētīt speciālu vielu plašākas ieguves iespējas, veikt ar ātru un pārejas nulles punktu kristalizatoru izstrādi saistītu teorētisko un eksperimentālo pētniecību. (prof. Leipunskis, prof. Blohincevs);
d) izstrādāt kodolpētījumu vajadzībām jauna veida elektronisko aparatūru. (doktors Šintelmeisters, inž. Šmits).

Kā redzam no rīkojumā norādīto atbildīgo personu vārdiem, Laboratoriju "V," PSRS 1950.gadā uzsākot enerģētiskā kodolreaktora izstrādi, joprojām gandrīz pilnībā praktiski vadīja vācu zinātnieki. Vienīgais izņēmums bija ciklotronu būvniecība un izmantošana, kuru no vāciešiem jau bija pārņēmuši profesori-fiziķi Leipunskis un Blohincevs. Vācu speciālistu lielākā daļa Laboratorijā "V" nostrādāja līdz 1952.gadam, kad tiem tika ļauts atgriezties atpakaļ dzimtenē. Pats laboratorijas "V" zinātniskais vadītājs Poze Obņinskā gan palika līdz pat 1955.gadam, kad AES bija ne tikai iedarbināta, bet arī pārbaudīta, uzlabota un tās reaktors vairs nevarēja sagādāt nekādus negaidītus pārsteigumus. No Obņinskas Poze pārcēlās uz Dubnas Apvienoto kodolpētniecības institūtu. Tur viņš strādāja līdz pat 1959.gadam, kad boļševiki beidzot izpildīja solīto un ļāva bijušajam nacistu zinātniekam atgriezties Vācijā. Atgriezies Vācijā (VDR), Poze tika iecelts par Drēzdenes Tehniskās universitātes Kodolfizikas institūta direktoru un šajā amatā, izaudzinot daudzus austrumvācu kodolfiziķus, nostrādāja vēl vairākus gadus.

Turpinot iepriekš aizsākto stāsta pavedienu, jāatzīmē, ka nepilnu mēnesi vēlāk, 1950.gada 29.jūlijā Staļins parakstīja rīkojumu par AES celtniecību Obņinskā un darbi varēja sākties. Ar koda nosaukumu "AM" (ko parasti tulko kā "Atom mirnij," krievu – "mierīgais atoms") apzīmētā reaktora projektēšanu uzdeva N.Doležala vadītajai Laboratorijai №2. Vienlaikus sāka projektēt arī stacijas ēku un iekārtas.

Tīmeklī publicētajos rakstos, atsaucoties uz PSRS MK 1950.gada maijā izdotu rīkojumu, atrodamas norādes, ka sākotnēji bijis plānot uzbūvēt trīs dažādas konstrukcijas atomreaktorus, kuri secīgi būtu devuši jaudu (10-30 MW) vienai turbīnai. Tiek minēts urāna-grafīta reaktors ar ūdens dzesēšanu; urāna-grafīta reaktors ar hēlija dzesēšanu un urāna-berilija reaktors ar hēlija vai šķidra metāla dzesēšanu. Praksē Obņinskā gan tika realizēta tikai urāna-grafīta ūdens dzesēšanas tipa reaktora ("AM") būve – šāda iekārta, gan būvēta kā rūpniecisks ieroču kodolsprāgstvielu ieguves reaktors, tobrīd jau darbojās slepenā rūpnīcā pie Čeļabinskas (Čeļabinska-40, šodien – Ozerska). Vai pārējās minētās iekārtas uzbūvēja kā eksperimentālus maza izmēra stendus jeb šo izstrāžu realizācija tika atlikta vai īstenota kādā citā vietā, – to šī raksta ietvaros noskaidrot neizdevās.

Ja pirmajā brīdī varēja šķist, ka pāreja no ieroču reaktora tipa uz enerģijas ražošanai atbilstošu iekārtu nebūs nekas sarežģīts, tad ātri vien izrādījās, ka tā nebūt nav. Iepriekš izstrādātie ieroču plutonija un bagātinātā urāna ieguves rūpnieciskie reaktori darbojās zema ūdens spiediena (arī zemākas ūdens temperatūras) apstākļos darba kanālos - ūdens dzesēja urāna blokus un ar to rūpnieciskajam reaktoram bija pietiekami. Turpretī enerģiju ražojošā reaktorā darba kanālos bija jāuztur augsts spiediens (reaktorā "AM" spiediens bija 100 atmosfēras) nepieciešamās tvaika jaudas nodrošināšanai turbīnai. Temperatūra dzesējošā ūdens plūsmā "AM" reaktorā sasniedza 300 grādu pēc Celsija skalas atzīmi. Reaktora aktīvajā kodoldalīšanās telpā bija jāiekļauj vairāk darba jeb t.s. tehnoloģisko kanālu – pamīšus urāna stieņiem tika ievietoti siltumu noņemošie elementi, tvaika ģeneratori. Otrkārt nedrīkstēja pieļaut radioaktīvo elementu noplūdi AES turbīnu sektorā. Tas nozīmēja, ka bija jāveido divkontūru shēma, kas vēl vairāk sarežģīja konstrukciju un, no tā izrietoši, paildzināja izstrādes un būvniecības laiku. Staļina sākotnēji uzstādītais stacijas būves pabeigšanas termiņš, 1951.gads, izrādījās pilnīgi nereāls.

Tomēr, lai arī AES būvei nepieciešamie konstruktīvie risinājumi bija sarežģītāki nekā parastam ieroču reaktoram, tie nebija tehnoloģiski nepārvarami un 1953.gadā lielākā celtniecības un montāžas darbu daļa bija izdarīta: uzbūvēts reaktora korpuss un turboģeneratora ēka, samontētas reaktora metāla konstrukcijas, tvaika ģeneratori, cauruļpārvadi, turbīna un daudz kas cits. Jau iepriekšējā, 1952.gadā bija uzbūvētas dzīvojamās mājas un sabiedriskās ēkas pētnieku un apkalpojošā personāla vajadzībām, dzelzceļa pievadi un aizsprosts uz Protvas upes. 1953.gadā celtnei piešķīra Minsredmaša (1953.gadā PGP tika pārveidota par Vidējās mašīnbūves ministriju) nozīmīgākās būves statusu. Uz būvlaukumu bieži vien atbrauca pats padomju atomprojekta vadītājs Kurčatovs – viņa ērtībām mežā uzcēla nelielu koka mājiņu, kurā viņš vadīja objekta celtniecības vadītāju sanāksmes.

Atgriežoties pie jautājuma par Laboratorijas "V" konkrēto zinātniski inženiertehnisko devumu Pirmās AES konstruktīvo risinājumu izstrādē, jāsaka, ka bez pieejas institūta arhīvam to nebūt nav vienkārši noteikt. Protams, ka lielu daļu darba reaktora projektēšanā paveica Doležala laboratorijas un citu atompētniecības institūciju speciālisti (vācu zinātnieki joprojām strādāja vai bija strādājuši un ielikuši pētnieciski metodoloģiskos pamatus pilnīgi visās padomju atomprojekta pētnieciskajās iestādēs un institūtos), taču, piemēram tvelu, kodoldegvielu saturošo reaktora aktīvās daļas elementu, izstrādi, pēc tam, kad tas nebija izdevies ne Laboratorijai №2, ne Zinātniski-pētnieciskajam institūtam 9, ne Harkovas universitātes fizikāli-tehniskajam institūtam, sekmīgi paveica tieši Laboratorijā "V."

1954.gada I pusē tika veikta Obņinskas reaktora korpusa hermētiskuma pārbaude un grafīta matricas (grafīts reaktorā kalpoja kā neitronu moderators ķēdes reakcijas uzturēšanai) ievietošana. Darbs notika nepārtrauktā diennakts režīmā, prasīja augstu precizitāti un operāciju zāles līmeņa sterilitāti – strādnieki, meistari un zinātnieki – visi bija ietērpti spectērpos un darba vieta nemitīgi tika uzkopta. Pat neliels putekļu daudzums, nejauši iekļuvis reaktorā, varēja pazemināt tā efektivitāti. Kad reaktora sirds un visas saistītās, termālo enerģiju noņemošās sistēmas bija gatavas, varēja ķerties pie kodoldegvielas uzpildes tvelos.

Reaktora pārbaudei Laboratorijā "V," telpā, kas atradās tieši zem direktora Blohinceva kabineta, uzbūvēja nelielu kritisko stendu. 1954.gada 3.martā stendā panāca urāna dalīšanās ķēdes reakcijas norisi.

1954.gada 9.maijā, iepildot atomdegvielu 61.tehnoloģiskajā kanālā (pavisam tādu reaktorā "AM" bija 128), reaktors sasniedza kritisko stāvokli un tajā iesākās pašuzturoša urāna kodolu dalīšanās reakcija. Vēl vairāk nekā mēnesis bija vajadzīgs, lai reaktoru pārbaudītu darbībā un noregulētu. Tad, 26.jūnijā, Kurčatovam un, domājams, arī Pozem vērojot notiekošo, tika atvērts uz turbīnu plūstošā tvaika kanāls un Obņinskas AES bija iedarbināta. Viss strādāja kā plānots. Jaudu vēl palielināja un nākošajā dienā, 27.jūnijā, valdības pieņemšanas komisijas klātbūtnē notika Obņinskas AES svinīgā atklāšana – turbīnas saražotā elektriskā strāva tika ievadīta Mosenergo (Maskavas apgabala elektriskie tīkli) sistēmā.

Drīz pēc oficiālās atklāšanas reaktora sistēmās parādījās dažādas problēmas. Daļa kanālu, piemēram, zaudēja hermētismu. Bija jānomaina bojātie kanāli, jānoskaidro un jānovērš sūču rašanās iemesli. Reaktoru apturēja un veica nepieciešamos remontdarbus. Tie norisinājās vairākus mēnešus līdz 1954.gada oktobrī Obņinskas AES atkal sasniedza projektā paredzēto jaudu. Par piedalīšanos stacijas izstrādē, iedarbināšanā un apgūšanā Blohincevam, Doļežalam, Krasinam un Maliham piešķīra Ļeņina prēmiju. Nacists Poze nedabūja neko...

Pirmās atomelektrostacijas izejas jauda bija 5 megavati. Tas nebija daudz, taču savam laikam pietiekami, lai nodrošinātu elektroenerģiju pilsētai ar 30-40 tūkstošiem iedzīvotāju. Ar vienu uzpildi AES varēja darboties 80 līdz 100 dienas, gadā patērējot apmēram 2 tonnas bagātināta (saturoša 5% urāna-235 izotopus) urāna.

Obņinskas reaktors, kalpojot gan elektrības ražošanai, gan, jo vairāk, jauno PSRS atomzinātnieku apmācībai un dažādiem eksperimentiem, kas bija vajadzīgi citu, daudz jaudīgāku staciju konstruēšanai, nostrādāja 48 gadus. 2002.gada 29.aprīlī Obņinskas reaktoru apstādināja, stacijai tādējādi kļūstot arī par pirmo, Krievijā apturēto AES. Kā apturēšanas iemesls oficiāli tika norādīts ekonomiskais neizdevīgums - stacijas droša darbināšana ar katru gadu esot prasījusi arvien lielākus un lielākus ieguldījumus.

Aprakt un aizmirst

Visā savas darbības laikā Obņinskas AES, ja var ticēt oficiālajai informācijai, iztikusi bez nopietniem starpgadījumiem; no reaktora un pirmās kontūras nav notikusi radioaktīvo vielu noplūde un stacijas personāls nav saņēmis lielāku starojuma daudzumu par pieļaujamo.

Pavisam cita aina, arī, starp citu, gan oficiālo un pusoficiālo, ar Obņinskas AES saistīto mājas lapu, gan Vikipēdijas noklusēta, paveras, kad ielūkojamies Krievijas vides aizsardzības organizācijas "Bellona" vietnē. Tur, lasot 2014.gadā publicētu materiālu, uzzinam, ka Laboratorijas "V" teritorijā 1955.gadā celtā un līdz 1961.gadam izmantotā radioaktīvo atkritumu glabātuve (RAG) jau vismaz kopš 1999.gada atrodas avārijas stāvoklī. Viena no četrām pazemē izbūvētajām betona tilpnēm ir applūdusi un noticis grunts piesārņojums ar radioaktīvajām vielām, kas nonākušas līdz pat 8 metru dziļumam. ""Celtnes 227" konstrukcija liecina par to, ka 1950.gados šis objekts visdrīzāk tika uzlūkots nevis kā īslaicīgs pārkraušanas punkts, bet kā ilgtermiņa RAG," teikts minētajā publikācijā. "Radiācijas bīstamību tolaik pienācīgi nenovērtēja un pret bīstamiem atkritumiem bieži vien izturējās pēc principa "ierakt un aizmirst." Par to liecina arī fakts, ka 1961.gadā, objekta izmantošanu izbeidzot un to iekonservējot, nekāds ekspluatācijas termiņš noteikts netika. Nebija arī paredzēta iespēja veikt celtnes konstrukciju pārraudzību, tieši pretēji – tilpes tika pilnībā apraktas; netika ierīkota gruntsūdeņu drenāža. Projektētāji droši vien domāja, ka novietojot RAG augstā apvidus terasē, nogāzes tuvumā izslēdz iespējamību, ka to varētu appludināt ūdens."

Leipunska Fizikāli-enerģētiskā institūta pārstāvji problēmu cenšas risināt, saņemot valdības finansējumu ir uzsākts avārijas likvidēšanas projekts, taču neatbildētu jautājumu joprojām ir daudz. Piemēram, institūts, aizbildinoties ar slepenību, atsakās informēt sabiedrību par to, tieši cik daudz un kādu konkrētu vielu izotopi pirms vairāk nekā 50 gadiem ievietoti "Celtnes 227" tilpnēs un šobrīd atrodas Obņinskas pilsētas teritorijā.

Ļeņina prēmijas vietā "Atoma Prometejs"

2014.gada 27.jūnijā Obninskas Fizikāli-enerģētiskajā institūtā notika pasaulē pirmās AES palaišanas 60 gadskārtai veltīts svinīgs pasākums. Krievijas atomindustrijas vadītāju, valsts un pašvaldību pārstāvju, nozares speciālistu un veterānu klātbūtnē tajā tika pagodināts arī Haincs Poze – viņa dēlam R.H.Pozem, izsakot pateicību par tēva ieguldījumu Laboratorijas "V" zinātniskajā vadībā, pasniedza īpašu, no zelta izgatavotu piemiņas zīmi "Atoma Prometejs."

Fotografēt aizliegts

Tagad Obņinskas AES ir ierīkots Krievijas atomnozares memoriālais komplekss – muzejs. Tas ir atvērts apmeklētājiem, tiesa, saglabājot iepriekšējo slepenības un drošības auru – apmeklējumi pasaulē pirmajā atomelektrostacijā iespējami tikai grupās, filmēt un fotografēt kā arī ienest stacijas telpās jebkādas elektroniskas ierīces ir aizliegts un grupas vadītājam tās dalībnieku saraksts vismaz divas nedēļas iepriekš jāiesniedz Institūta drošības dienestam pārbaudei. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.