Aliens

Suhumi

Abhāzijas galvaspilsēta.

Vēsture. 
Grieķu kolonijas dibināšana. Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju pēc tam, kad kuģis "Argo" devās atpakaļceļā no Kolhīdas, Jāsona ceļabiedri "Zeva pēceči" brāļi Dioskūri - Kastors un Plodeiks nodalījās no pārējiem argonautiem un devās uz ziemeļiem. Tur, tagadējā Suhumu līča rajonā viņi nodibinājuši Dioskūrijas pilsētu.
Sengrieķu koloniju Dioskūriju Lielās grieķu kolonizācijas periodā (VIII-VI gs.pmē.) senās Kolhīdas centrā dibinājuši milētiešu tirgoņi apmēram VI gs.pmē. 1.pusē. 
Dioskūrija kā sengrieķu polisa. Sengrieķu vēsturnieku un ģeogrāfu darbos Dioskūrija minēta kā liels Kolhīdas tirdzniecības un kultūras centrs. Strabons: "Šeit sapulcējās līdz pat 300 tautām, kas runāja dažādās valodās, un darījumi notika ar 130 tulku palīdzību." Lai gan Dioskūrija tomēr bija mazāka par citām Melnās jūras piekrastes pilsētām, piemēram Olviju un Taurijas Hersonēsu, tomēr tā plauka, pateicoties tirdzniecībai maizes tirdzniecībai ar metropoli.
Pontas valsts ķēniņš Mitridāts VI Eipators pirmajos savas valdīšanas gados Dioskūrijā kala vara monētas, uz kurām bija attēlotas divas frīģiešu cepurītes un zvaigznes zem tām - brāļu Dioskūru atribūti. 66.g.pmē. Pompeja vadītie romiešu leģioni izspieda Mitridāta VI Eipatora spēkus no Mazāzijas un viņš bija spiests pārlaist 66.-65.g.pmē. ziemu Dioskūrijā. 
Romiešu Sevastopole. Pēc Pontas valsts sakaušanas Dioskūrijā tik nodibināta romiešu vara. I gs. 2.pusē te bija ierīkots Sevastopoles pilsētcietoksnis - nosaukts par godu Romas imperatoram Augustam, kura pievārds bija arī Sevastos ("augstais," "svētais"). Plīnijs Vecākais savā "Dabas vēsturē" ziņo par šo cietoksni, pieminot arī Dioskūriju. 
Galu galā gan Sevastopole, gan Dioskūrija izzūd no antīko hroniku lapām. Arheologi uzskata, ka Sevastopoles cietoksnis, kā jau tas gdās kalnos, noslīdējis no piekrastes jūrā. Iespējams, ka tāpat iepriekš noticis arī ar sengrieķu Dioskūriju. Piemēram, abhāzu mitoloģijā saglabājušies miglaini nostāsti par zemestrīci, kuras rezultātā jūrā ieslīdējušas svešzemnieku pilsētas.
Osmaņu turkiem šeit bija militāra, saimnieciska un kulturāla ietekme. Abhāzijā atradās turku cietokšņi ar garnizoniem, piemēram Suhumikalē.
Pēc krievu-turku kara (1806.-1812.g.). 1812.gadā Bukarestē parakstītais miera līgums izbeidza krievu-turku karu (1806.-1812.g.) un noteica jauno robežu starp Osmaņu un Krievijas impērijām pa Prutas upi. Kaukāzā Krievija Turcijai atdeva Anapu, Poti, Ahalkalaku, bet paturēja Suhumus u.c. punktus Rietumgruzijā, kurus bija ieguvusi pēc Rietumgruzijas iekļaušanas Krievijas impērijā. Krievija pirmo reizi ieguva jūras bāzes Melnās jūras Kaukāza piekrastē. 
Krievu-turku kara laikā (1877.-1878.g.). Ja Donavas frontē krieviem veicās visai labi, tad citādi bija Kaukāzā. 1877.gadā turku emisāri izraisīja kalniešu sacelšanos Abhāzijā. To atbalstīt Suhumā ieradās turku eskadra, no tās tika izsēdināts desants. Tāds trieciens krieviem bija nepatīkams pārsteigums. Visai drīzi visa Abhāzijas Melnās jūras piekraste jau atradās turku kontrolē. Pēc tam sākās sacelšanās arī Čečenijā un Dagestānā.
Suhumas nodalas priekšnieks ģenerālis P.Kravčenko (П.П.Кравченко) mēģināja turkiem atņemt Suhumus, taču darbojās visai neizlēmīgi un viņa mēģinājums izgāzās. Taisnības labad jāatzīmē, ka karaspēka ģenerālim bija visai maz, lai viņš reizē sekmīgi varētu darboties gan pret turkiem, gan pret kalniešiem.
Suhumu izdevās atgūt tikai 1877.gada augusta vidū. Tobrīd uz Abhāziju tika novirzīti papildspēki. Uz Čečeniju un Dagestānu nosūtīja divas kājnieku divīzijas. Ar visai lielām pūlēm turku uzbrukumu Kaukāzā izdevās atsist.
1989.gada 25.-26.augustā Suhumā notika Kaukāza kalniešu tautu I kongress. Čečenijas delegācija izvirzīja ideju par Kaukāza tautu federatīvas valsts izveidošanu.
1993.gada 27.septembrī, tai pat laikā, kad Maskavā notika Jeļcina un Augstākās padomes stīvēšanās, krievu karavīri bez pazīšanās zīmēm triecienā ieņēma Suhumus, algotņi apkāva vairākus tukstošus gruzīnu - mierīgos iedzīvotājus, pat sievietes un bērnus.

Izpēte. Arheologi uzskata, ka Sevastopoles cietoksnis, kā jau tas gadās kalnos, noslīdējis no piekrastes jūrā. Iespējams, ka tāpat iepriekš noticis arī ar sengrieķu Dioskūriju. Piemēram, abhāzu mitoloģijā saglabājušies miglaini nostāsti par zemestrīci, kuras rezultātā jūrā ieslīdējušas svešzemnieku pilsētas.
Arheologi uzskata, ka jūrā neatrodas visa Dioskūrija un tās nomale atrodas zem mūsdienu Suhumu piekrastes daļas. Šī piekrastes daļa tikusi apsekota no kafejnīcas "Pingvīns" līdz Sakanajam tiltam un tajā uziets Dioskūrijas laika priekšmetu slānis. Tādejādi ir apstiprinājusies Voroncova hipotēze par ne visas Dioskūrijas ieslīdēšanu jūrā.
Dioskūrijas laiku saturošais atrodas 5-6 m dziļumā. Virspusē ir XVIII-XIX gs. osmaņu turku laikā būvēto māju pamati, dziļākos slāņos - agrīno viduslaiku keramika ar šņorīšu ornamentiem, kas ir labi pazīstami abhāzu arheologiem no atradumiem kalnu rajonos.

Aplūkojamie objekti.
Cietoksnis (???).
Pērtiķu audzētava. Dibinājis Iļja ..., it kā te esot veicis eksperimentus cilvēku krustošanā ar pērtiķiem.
Suhumas Botāniskais dārzs. (Сухумский ботанический сад)

Antīka aka. IV-III gs.pmē., uzgājuši abhāzu arheologi Suhumu centrā, vietā, kur taisījās būvēt Krievijas vēstniecību. Aka ir 5 m dziļa, salikta no upes akmeņiem bez saistvielas. Akas dibens akurāti bruģēts ar plakaniem akmeņiem, tajā uzietas keramikas lauskas ar melnu laku.
Tāda veida akas iepriekš Abhāzijā nebija zināmas, bet tādas gan bija uzietas Melnās jūras ziemeļu piekrastē, Gelendžikas, Anapas rajonā, Krimas antīkajās pilsētās. Šo aku dibeni akurāti bruģēti ar atveltiem laukakmeņiem, vai arī šķeltiem un apdarinātiem akmeņiem.

Dolmenis. (Сухумский дольмен) Atrodas tieši pie Suhumu Botāniskā dārza, ja stāvēsiet ar seju pret ieeju, tad dolmenis atradīsies pa labi kokos. 

Saites.
Abhāzija.
Dioskuriāda.