Poze, Rūdolfs Heincs
Rudolf Heinz Pose.
Vācu nacistu laika atomfiziķis, kā gūsteknis darbojies padomju kodolprogrammā.
Dzīvesgājums.
Darbība nacistu Vācijā. Viens no nacistu atombumbas projekta, Uranverein, dalībniekiem, II Pasaules kara gados bija strādājis ar tādiem jautājumiem kā neitronu spontānā emisija no urāna un torija; izmantojot urāna plāksnes, nūjiņas un kubus, salīdzinājis neitronu emisijas efektivitāti reaktorā ar parafīna moderāciju; piedalījies ar ciklotrona izstrādi un pilnveidošanu saistītos darbos.
Darbība PSRS. Par PSRS laboratorijas "V" neoficiālo, bet faktisko zinātnisko vadītāju 1946.gadā kļuva kodolfiziķis, profesors Rūdolfs Heincs Poze. Poze.
Deutche Welle krievu redakcijas publicētajā materiālā teikts, ka Poze pats piedāvājis padomju pusei savus pakalpojumus, taču, šķiet, ka tā nav taisnība. Vikipēdijas rakstos, arī krievu versijā norādīts, ka Poze tika piespiests (добровольно-принудительно) pieņemt boļševiku piedāvājumus. Jāņem vērā, ka viņam bija jādomā ne tikai par ģimeni ar sievu un pieciem bērniem Vācijā, krievu okupācijas zonā, bet vēl arī par brāli Verneru, kas atradās padomju gūstā, Krievijā. Vēlāk Poze izkārtoja, ka brālis no karagūstekņu nometnes tiek pārcelts uz laboratoriju "V."
1946.gada februārī Poze kopā ar ģimeni atbrauca uz Maskavu un, atstājis piederīgos čekas "gādībā," gandrīz tūlīt pat, 5.martā, NKVD ģenerāļa Kravčenko un vēl divu virsnieku pavadībā devās atpakaļ uz Vāciju, lai sameklētu un nolīgtu labākos speciālistus uzstādītā mērķa – rūpnieciskā urāna reaktora uzbūvēšanai – panākšanai. Tāpat pēc Pozes norādēm no AEG, Karl Zeiss, Schott Jena un Mansfeld ražotnēm tika rekvizēts un pārvests uz Krieviju darba uzsākšanai nepieciešamais aprīkojums.
No Vācijas Poze sev līdzi uz Obņinsku citu starpā atveda vairākus savus bijušos kolēģus, līdzautorus slepenajiem ziņojumiem Lielvācijas vadībai par kodolpētījumu progresa jautājumiem, ar kuriem Uranverein ietvaros bija kopā strādājis vērmahta izmēģinājumu poligonā Gotavā. Trīs no tiem – Čuliusu (Czulius), Hermani (Herrmann) un Rekseru (Rexer) – Poze iecēla par Laboratorijas "V" nodaļu-laboratoriju vadītājiem. Vēl daļa pētnieku – gan krievu u.c. tautību padomju zinātnieki, gan vācieši (kā, piemēram Pozes brālis Verners) tika sameklēti un pārvesti no GULAG nometnēm. Tādējādi laboratorija "V" tika izveidota kā viena no t.s. šaraškām. Šeit ar rūgtu ironiju varam citēt Krievijas Kalugas apgabala oficiālo mājas lapu. Tajā, Obņinskai veltītajā apakšlapā, teikts: "Zinātnes pilsētas Obņinskas sākumi rodami slepenajā objektā "V," kas tika izveidots PSRS iekšlietu ministrijas sistēmas ietvaros. (..) Darbam Laboratorijā "V" uz kontrakta pamata tika uzaicināti vācu speciālisti no Ķeizara Vilhelma laboratorijas un Leipcigas universitātes kā arī padomju speciālisti no valsts labākajām augstskolām." Diemžēl, Kalugas apgabala sabiedrisko attiecību speciālisti "aizmirsa" uzrakstīt, ka "slepeno objektu" izveidoja bijušās mazgadīgo noziedznieku kolonijas "Modrā dzīve" teritorijā, apsardzi, protams, pastiprinot, un, ka "valsts labāko augstskolu" beidzēji, tāpat kā "kontraktētie" vācu speciālisti, bez bruņota čekista pavadības nevarēja pat brīvdienā iziet pasēņot tuvējā mežiņā. Nevar gan teikt, ka čeka neizprastu svarīgo zinātnieku-gūstekņu morālā noskaņojuma nozīmi. Vācu speciālistiem ne tikai reizēm ļāva izlocīt kājas, sajūtot zināmu brīvības devu un ieelpojot svaigu gaisu sēņojot, – speciāli priekš viņiem laboratorijas-šaraškas teritorijā tika uzbūvētas ķieģeļu mājas, kurās, atšķirībā no PSRS "labāko augstskolu" absolventiem, kuri tajā pašā teritorijā dzīvoja komunālajos dzīvokļos, vāciešiem piešķīra atsevišķus dzīvokļus. Pats Poze – gandrīz kā profesors Preobraženskis no Bulgakova "Suņa sirds" – ar savu piecu bērnu ģimeni mitinājās septiņu istabu dzīvoklī. Tāpat vāciešiem savām vajadzībām bija iespējams no Maskavas un Vācijas pasūtīt dažādu literatūru un citas preces. No Heinca Pozes personīgās ģimenes bibliotēkas vēlāk tika izveidotas divas pirmās Obņinskas fizikāli-enerģētiskā institūta bibliotēkas...
Par Laboratorijas "V" pētniecības uzdevumiem liecina tās pirmo laboratoriju specifika. Sākotnēji Poze bija plānojis, ka viņa vadītajā institūtā pavisam tiks izveidotas 16 laboratorijas (pētnieciskas nodaļas). Praktiski gan nodibināja tikai astoņas:
Heinca Pozes vadīto laborotoriju — kodolprocesu pētniecība;
Vernera Čuliusa — urāna reaktori;
Valtera Hermaņa — atsevišķu kodolsadalīšanās procesu pētniecība;
Vestmaijera — kodolreakciju sistemātika;
prof. Karla Frīdriha Veisa — dabīgās un mākslīgās radioaktivitātes pētniecība;
Šmita — kodolreakciju mērījumu metodoloģija;
prof. Ernesta Rekslera — praktiskā kodolfizika;
Hanss Jirgens fon Ertcens — ciklotronu un augstsprieguma pētniecība.
PSRS Ministru padomes 1950.g. 1.jūlija rīkojumā № 2857-1145cc "Par PSRS Ministru Padomes Pirmās galvenās pārvaldes zinātniski-pētniecisko institūtu darbu" teikts:
II. Par Laboratorijas "V" darbu
5. Par Laboratorijas "V" direktoru iecelt fizikas un matemātikas zinātņu doktoru D.I. Blohincevu.
6. Laboratorijai "V" uzdot:
a) (..) izstrādāt enerģētisko iekārtu, kura tiek būvēta kā augstas temperatūras kristalizators (t.i. - reaktors), kas darbojas ar alvas hidrātu un alumīnija oksīdu kā bremzētāju un šķidru metālu vai neonu kā dzesētāju. (Galvenie izpildītāji: prof. Leipunskis, prof. Poze, inž. Šolkovičs, doktors Čuliuss);
b) veikt jaunu kristalizatoram izmantojamu materiālu izpēti: alumīnija un alumīnija oksīda kā bremzētāja izpēte; alvas sakausējumu ar citiem metāliem izpēte siltumu izdalošu elementu izgatavošanai; kristalizatora dzesēšanai izmantojamu šķidro metālu un sakausējumu atlase un izpēte, kā arī attiecībā pret pēdējiem nerūsējošu materiālu atlase. (Doktors Vircs, inž. Tīme, doktors Reksers, doktors Krīgers, doktors Baroni);
c) izpētīt speciālu vielu plašākas ieguves iespējas, veikt ar ātru un pārejas nulles punktu kristalizatoru izstrādi saistītu teorētisko un eksperimentālo pētniecību. (prof. Leipunskis, prof. Blohincevs);
d) izstrādāt kodolpētījumu vajadzībām jauna veida elektronisko aparatūru. (doktors Šintelmeisters, inž. Šmits).
Laboratorijā "V" nostrādāja līdz 1952.gadam, kad tiem tika ļauts atgriezties atpakaļ dzimtenē. Pats laboratorijas "V" zinātniskais vadītājs Poze Obņinskā gan palika līdz pat 1955.g., kad AES bija ne tikai iedarbināta, bet arī pārbaudīta, uzlabota un tās reaktors vairs nevarēja sagādāt nekādus negaidītus pārsteigumus. No Obninskas Poze pārcēlās uz Dubnas Apvienoto kodolpētniecības institūtu. Tur viņš strādāja līdz pat 1959.gadam, kad boļševiki beidzot izpildīja solīto un ļāva bijušajam nacistu zinātniekam atgriezties Vācijā.
Drīz pēc oficiālās atklāšanas reaktora sistēmās parādījās dažādas problēmas. Daļa kanālu, piemēram, zaudēja hermētismu. Bija jānomaina bojātie kanāli, jānoskaidro un jānovērš sūču rašanās iemesli. Reaktoru apturēja un veica nepieciešamos remontdarbus. Tie norisinājās vairākus mēnešus līdz 1954.gada oktobrī Obņinskas AES atkal sasniedza projektā paredzēto jaudu. Par piedalīšanos stacijas izstrādē, iedarbināšanā un apgūšanā Blohincevam, Doļežalam, Krasinam un Maliham piešķīra Ļeņina prēmiju. Nacists Poze nedabūja neko...
Darbība VDR. Atgriezies Vācijā (VDR), Poze tika iecelts par Drēzdenes Tehniskās universitātes Kodolfizikas institūta direktoru un šajā amatā, izaudzinot daudzus austrumvācu kodolfiziķus, nostrādāja vēl vairākus gadus.
2014.gada 27.jūnijā Obņinskas Fizikāli-enerģētiskajā institūtā notika pasaulē pirmās AES palaišanas 60 gadskārtai veltīts svinīgs pasākums. Krievijas atomindustrijas vadītāju, valsts un pašvaldību pārstāvju, nozares speciālistu un veterānu klātbūtnē tajā tika pagodināts arī Haincs Poze – viņa dēlam R.H.Pozem, izsakot pateicību par tēva ieguldījumu Laboratorijas "V" zinātniskajā vadībā, pasniedza īpašu, no zelta izgatavotu piemiņas zīmi "Atoma Prometejs."
Raksti.
Nacistu "trofeju" zinātnieku loma pasaulē pirmās atomelektrostacijas tapšanā PSRS.
Saites.
Atomelektrostacijas.
