Nuradži
"Zinām par nuradžu laikmetu daudz ko, taču mums gandrīz nekas nav zināms par pašiem nuradžiešiem. Senā tauta bija un paliek kā vieni no noslēpumainākajiem Zemes iedzīvotājiem."
Frančesko Sazula
Nuragji.
Megalītiska tipa akmens torņi Sardīnijas salā Vidusjūrā.
Sardīnijas teritorijā ir daudz vietvārdu ar sakni nur. Daži pētnieki uzskata, ka šī sakne ir ārkārtīgi sena un, iespējams, preindoeiropiešu cilmes.
Atrašanās vieta. Torņi pārsvarā atrodas Sardīnijas rietumos, pie Oristāno purvājiem.
Vēsture. Torņi, kurus sauc par nuradžiem (nuragji), ir 5000 gadu veci. Senākie celti ap 3000.g.pmē. Taču tādi Sardīnijā būvēti vēl tūkstoš gadus vēlāk. Arheologi šo torņu celtniecību saista ar Priekšāzijas zemju ietekmi.
Nuradžu kultūras noriets sācies līdz ar feniķiešu ierašanos.
II gs.pmē. Sardīnija tika pakļauta Romai. Tai laikā nuradžu kultūra mazpamazām izzuda. Izzuda arī paši nuradži.
Vecums. Senākos no tiem apgalvo par 5000 gadu veciem. Tomēr torņu datēšanā ir lielas grūtības. Sardīnijā atrodamas vēl daudzas citas būves, kas celta pirms nuradžu vēsturiskā perioda. Tādēļ pašus pašus senākos, nosacīti "protonuradžus," datē pat ar 3500.g.pmē., tomēr vairums torņi celti Bronzas laikmetā - XVIII-XV gs.pmē. un varbūt pat vēlāk, iespējams, līdz pat romiešu atnākšanai.
Šāda plaša hronoloģiska variācija ir par traucēkli skaidras Sardīnijas senās vēstures ainas noskaidrošanai.
Konstrukcija. Sakrāmēti bez javas no bazalta akmens blokiem ap 3 t svarā. Torņos nav logu, nav tikusi kurināta uguns.
To funkcija ir neskaidra.
Izpēte. Kopumā nuradži izpētīti visai labi.
Tos apskatījis un aprakstījis norvēģu zinātnieks Tūrs Heijerdāls.
Patlaban Sardīnijā zināmas ap 8000 tādu celtņu. Pētnieki uzskata, ka senatnē to skaits bijis pat 20-30 tūkstoši. Daudzi nuradži sagruvuši, nojaukti, vai to atliekas slēpj zeme.
Laiku pa laikam tādi tiek atklāti no jauna. Piemēram, 1949.gadā pēc spēcīgiem plūdiem pie Barumini ciema vienas nakts laikā parādījās vesels nuradžu komplekss.
Apraksts.
Forma. Apraksta kā cilindriskas formas torņi ar nošķeltām virsotnēm. Tomēr patiesībā to forma būtu jāapzīmē kā viegli koniska, jo stabilitātes nodrošināšanas dēļ katra nākamā augstākā apļveida akmeņu klājuma kārta tika mazliet nobīdīta uz centru. Nošķeltā virsotne ir savdabīga terase (saukta arī par parapetu), kurā varēja nonākt pa spirālveida kāpnēm.
Torņu augstums var sasniegt 20 m.
Sakrauti no palieliem akmens blokiem, kas klāti koncentriskās kārtās bez jebkādas saistvielas. Stabilitātes nodrošināšanai katra nākamā augstākā kārta ir novirzīta uz centru. Tās pašas stabilitātes dēļ torņu celtniecībā izmantori dažādu iežu akmeņi, kuru cietība atšķiras. Stabilitāti šāda tipa krāvumos nodrošina arī pašas celtnes svars.
Tajos ir zemas ieejas; sarežģītas formas, šauri apļveida gaiteņi, ar milzu akmens bloku sienām, kuras griestos saiet kopā, veidojot neīstu smailarku; zemas pārejas starp ārējo un iekšējo gaiteni, kuras tālāk ved uz iekšējām telpām ar vītņu kāpnēm, kas ved augšup līdz torņa skatu laukumam.
Gaisma torņa iekšpusē krita pa šauriem lodziņiem biezajās sienās.
Ieeja atrodas 6 m augstumā. Arheologi to uzskata par rezerves izeju. Saite ar ārpasauli esot nodrošinājušas virvju kāpnes vai paceļami koka tiltiņi.
Īstā ieeja atradusies apakšā un gandrīz vienmēr bijusi vērsta pret dienvidiem.
Pēc ieejas seko plašs gaitenis, kas noved apaļā istabā ar arkotiem griestiem. Dažkārt tādu istabu nuradžā ir vairākas.
Nuradžu funkcijas. Torņu funkcija mums ir nezināma. Neko nedod vietas, kurās torņi celti, jo daži celti kalnu nogāzēs, bet citi - kalnu virsotnēs.
Aizsardzības. Nocietinātas apmetnes funkvcija ir visai iespējama, ne velti vizuāli nuradžu kompleksi atgādina viduslaiku feodāļu cietokšņus. Ir izteikta arī doma, ka iesākumā nuradžus cēluši aizsardzībai, bet pēc tam padarījuši par rituālajiem centriem. Par labu šai funkcijai liecina līdzīga svanu tradīciju, kuri Gruzijas ZR vēl šodien saglabā aizsardzibai domātus torņus.
Apglabāšanas.
Dzīvošanas. Tāda funkcija varētu pastāvēt vienlaicīgi ar aizsardzības funkciju.
Reliģiskā. Nuradža torņa komplektā nāca vēl pazemes aka, akmeņi ar solārajām zīmēm un upurēšanas altāri.Daudzviet ap nuradžiem bija pastāvējuši dzīvojamie ciemati.
Daudzfunkciju. Pie tādas versijas tagad turas pētnieku vairākums. Parastie nuradži kalnu virsotnēs varēja kalpot par sargtorņiem, torņi jūras malā - jūras novērošanai un laicīgas apmešanās vietas ostās iebraukušiem tirgoņiem.
Apdzīvoto vietu tuvuma celtajiem nuradžiem ir komplicētāka uzbūve. Tie varēja kalpot kā sapulču norises vietas, vai arī būt kā svētnīcas, vadoņu dzīvesvietas, vai arī pildīt visas šīs funkcijas reizē.
Nuradžu kompleksi. Eksistē arī veseli nuradžu kompleksi, kad ap centrālo torni tiek uzslieti vēl daudz un dažādu augstunu citi torņ, kas savienoti ar cietokšņa aizsargsienām līdzīgu mūri. Tādos kompleksos atrodamas arī apaļas akmens mītnes (pinneta), kas sadrūzmētas visai cieši viena ie otras tā, ka "ieliņas" starp tām mēdz būt pat šaurākas par metru.
Pēc arheologu restaurācijas nuradžu kompleksi visai līdzinās viduslaiku feodāļu pilīm.
Nuradžu autori - nuradžieši? Par tiem ziņas ir visai skopas.
Nav skaidra to izcelšanās un etniskā piederība. Vienīgais, par ko pētnieki šai jautājumā ir visai vienprātīgi, ka viņi nav bijuši indoeiropieši. Pirmie cilvēki Sardīnijā parādījušies gandrīz pirms 10 000 gadiem, iespējams, no Korsikas, jo tai laikā abas salas veidoja vienotu sauszemi. Daži pētnieki, savukārt, pieļauj, ka vēlā Akmens laikmetā varētu būt eksistējis tilts Āfrika-Sardīnija-Korsika, tā ka senie iedzīvotāji varēja atnākt no jebkurienes.
Otrs ieceļotāju vilnis noticis jaunākajā Akmens laikmetā - neolītā pirms kādiem 4-5 tūkstošiem gadu. Krievu zinātnieks A.Ņemirovskis uzskata, ka Sardīnija nuradžu celšanas laikā bijusi starppunkts etrusku migrācijas procesā no Mazāzijas uz Itāliju. Tas saistīts ar to, ka nuradžiešu kultūras priekšmetos vērojamas līdzības gan ar etrusku, gan arī ar izstrādājumiem no Vidusjūras austrumu rajoniem.
Tikmēr speciālists etrusku vēsturē MasimoPalotino uzskata, ka nuradžu arhitektūra olaik bijusi visprogresīvākā visā Vidusjūras rietumu daļā, pat salīdzinot ar Dienviditāliju un Grieķiju.
Tādejādi nuradžiešus gan var, gan arī nevar īsti uzskatīt par etruskiem, jūras tautu, ibēriem, Sardīnijas pamatiedzīvotājiem vai ziemeļafrikāņiem.
Jautājums ir atklāts - vai tā ir patstāvīga kultūra, vai tomēr kultūru simbioze. Pie tam liels ir kārdinājums uzskatīt nuradžiešus par vienu no nedaudzajām tautām, kas stāvējusi pie Eiropas civilizācijas avotiem.
Nuradžu aprakšanas tradīcija. Interesanti - daļa pētnieku uzskata, ka nuradžieši savus torņus burtiskā nozīmē "apglabāja." Tāda hipotēze radās tādēļ, ka visi zem zemes esošie nuradži atradās vienādas formas uzkalniņos. Sanāk tā, ka pametot nuradzi, iedzīvotāji aizkrāmēja tā ieejas ar akmens gabaliem un tad apbēra to ar zemi. Tomēr torņu tuvumā nebija bedru. Vai tad zeme šrpu tikusi atvesta no citurienes? Kā gan tas noticis?
Interesanti vilkt paralēles arī ar citām tādām "aprakšanām." Tādas bijušas visai populāra Centrālamerikā: olmeki apraka savas bazalta galvas un pilsētas, tolteki Tulē apraka savus Atlantus.
Ievērojamākie nuradži.
Barumīnas nuradžu komplekss. (Su Nuraxi) Pats lielākais no Sardīnijas nuradžu kompleksiem. Atrodas uz ziemeļiem no Kaljāras apmēram stundas braucienā ar auto pie Barumīnas apdzīvotās vietas. 1949.gadā pēc spēcīgiem plūdiem pie Barumini ciema tika uziets vesels nuradžu komplekss, kas bija slēpies zemē veselus 25 gadsimtus. Kompleksa celtniecība savulaik uzsākt ano vienīgā torņa centrā un turpinājās 8 gadsimtus (1500-700.g.pmē.). Lielākā kompleksa uzplaukuma laikā te dzīvoja līdz pat 600 cilvēkiem.
Santuantinas nuradžs. (Santu Antine)
Atradumi.
Briežu ragi. Tādus arheologi atrodot gandrīz visos nuradžos. Tie atradušies īpašos padziļinājumos zem nuradžu sienām.
Bronzas izstrādājumi. Tādi nuradžiešu kutūrai bijuši raksturīgi - īpaši nelielas bronzas statuetes bronzetto. Tās liecina par augsti attīstītu metalurģiju.
Statuetes ļauj, kaut nedaudz, uzzināt par nuradžiešu dzīvi. Visbiežāk tajāsattēloti virsaiši, mednieki, dzīvnieki. Daudz retāk - sievietes, arī sieviešu dzimuma dievi, iespējams, Tanitu. Karavīri bieži attēloti ar loku un vairogu aizsardzībai. Dažkārt statujas, iespējams, ataino mītiskus sižetus.
Analogas būves citur pasaulē. Observatorija maiju pilsētā Čičenicā. Čulpas - torņi Peru (Silustānā u.c.). Talajoti Menorkas salā. Torņi arī Lieldienu salā, Japānā un Svanetijā.
Saites.
Akmens torņi.
Sardīnija.
Menorkas salas megalīti.
