Čičenica
Maiju senpilsēta Jukatānā, ziemeļu zemieņu reģiona nozīmīgākais centrs, viena no lielākajām senās Vidusamerikas civilizācijas pilsētām.
Čičen-Ica – „akas mute.” Iepriekšējais pilsētas nosaukums līdz tolteku iekarošanai – Uukjabnala.
Atrašanās vieta. Meksika, Jukatānas pussalas austrumu daļa. Seno maiju pilsētas Čičenicas drupas atrodas Tinúm pašvaldībā, Jukatanas pavalstī, Meksikā.
Vēsture. Zinātnieki uzskata, ka cilvēki šai pilsētā apmetās jau I g.tk.pmē.
„Čilam Balam” vēsta, ka Čičenica 450.gadā kļuvusi par galveno maiju pilsētu Jukatānas pussalā un tās hegemonija ilga 200 gadu. Tai laikā pilsēta saucās Čičen („akas mute”), dēļ upurakas.
Apmēram ap mūsu ēras 455.gadu vai pat 20 gadus agrāk maiju cilts iki Jukatanas pussalas ziemeļos atrada dabisku aku, pie kuras nodibināja apmetni, kas laikā gaitā izauga par vienu no krāšņākajām un politiski ietekmīgākajām maiju pilsētām.
Čičenicas kā pilsētas pirmsākumi meklējami VIII gadsimtā.
Maijapānas valdnieka Hunaka Keela karapulki sagrāva pilsētu. Iki aizbēga un nepieejamā vieta pie Petenicas ezera uzbūvēja jaunu savu galvaspilsētu. IX gs. maiji pilsētu atstāja.
692.gadā iku-maiji pilsētu pametuši. No VII gs. beigām pāri pilsētai klājās aizmirstības migla. Celtnes palika tukšas un pārklājās ar veģetāciju.
Laika posmā no VIII līdz XII gadsimtam Čičenica bija maiju ziemeļu zemieņu reģiona nozīmīgākais centrs. Tā bija viena no lielākajām senās Vidusamerikas civilizācijas pilsētām.
Periodā starp VIII un X gadsimtu Čičenicā tika uzceltas daudzas iespaidīgas monumentālas Puukas stila celtnes un celtņu grupas, kas šodien pazīstamas ar nosaukumiem “Sieviešu klosteris,” “Baznīca,” Akabdziba, Chichan Chob, “Fresku templis” un “Briežu templis.”
Otrais Čičenicas vēsturē nozīmīgs periods saistīts ar X gadsimtā notikušo tolteku karotāju grupas ierašanos Jukatanā, atnākot no Meksikas plakankalnes.
Pēdējie pilsētas iedzīvotāji pirms tolteku atnākšanas bija tautiņa ica. Tad 987.gadā šeit ieradās tolteki Topilcīna-Ketcalkoatla vadībā. (Cita informācija: 968.gadā četras icu nodaļas ielauzās ziemeļu Jukatanā, sagrāba Uukjabnalu un pārdēvēja par Čičenicu. Kaujā viņus vedis pats Topilcīns.) Tolteki pārbūvēja pilsētu pēc Tollanas līdzības. 1178.gadā to iznīcinājuši citu pilsētvalstu karotāji. Maiju hronikas vēsta, ka 1221.gadā tur notikusi iekšēja sacelšanās un sācies pilsoņu karš. Tad sācies pilsētas noriets. 1531.gadā spāņi mēģināja pasludināt šo apdzīvoto vietu par iekarotās Jukatānas administratīvo centru, taču vietejie spējuši šos plānus izjaukt.
Saskaņā ar plaši izplatītu versiju, apmēram starp 967. un 987.gadu Čičenicu iekaroja Tules valdnieks Se Akatls Topilcins Kecalkoatls jeb Kukulkans.
Pēc tam, kad tolteki bija iekarojuši Jukatānu, attīstījās arhitektūras un mākslas stils, kurā sajaucās maiju un tolteku tradīcijas. Čičenica ir spilgts divu dažādu kultūru sakausēšanās piemērs. Šajā laikā Čičenicā tika uzceltas daudzas no maiju stila atšķirīgas monumentālas celtnes; pilsētas ziemeļu daļā atrodas Kukulkana piramīda, no kuras tikai 500 metru attālumā uz dienvidiem atrodas par Karakolu nosaukta observatorija; ziemeļrietumos atrodas Lielais bumbas spēles laukums, Galvaskausu siena, Jaguāra templis un Ērgļu māja; ziemeļaustrumos atrodas Karavīru templis, “Tūkstoš kolonnu pagalms, tirgus un “Lielais bumbas spēles laukums; dienvidrietumos novietotas virspriestera kapenes.
Pilsētas nozīme sāka mazināties XII gadsimtā un XIII gadsimtā Čičenicā vairs netika uzcelta neviena monumentāla būve.
Pilnībā Čičenica pagrima pēc 1440.gada.
Atklāšana un izpēte. XIX gs. sākumā Čičenicu un teritoriju ap to nopirka ASV konsuls Meridā Edvards Tompsons, kuram pienākas pilsētas atklāšanas gods. Izmantojot sarežģīto poitisko situāciju, t.i. pilsoņu karu pret diktatoru Porfīriju Diasu, viņš kā nebūt spēja nokārtot papīrus un sāka izrakumus. Uzskata, ka visai daudz artefaktus viņam izdevās izvest un tie nogūluši privātkolekcijās ārzemēs. Viņam arī piedēvē tādu lietu kā seno stēlu, bareljefu un pat veselus celtņu bloku pārvilkšanu pilsētā un novietošanu pie celtnēm un vietās, ar kurām tām nav nekāda sakara. Tompsons centās visu sajaukt. Tāpat Tompsons veica arī Upurakas izsmelšanu. Izrakumus 1924.gadā vadīja amerikāņu arheologs Jakšaktūnas atklājējs Silvāns Grisvolds Morlijs.
Arhitektūra. Uzskata par vislabāk atjaunoto arhitektūras pieminēkli Meksikā. Ansamblis ar tempļiem, pilīm, stadioniem, tirgiem un pirtīm aizņem 6,5 ha. Ansambļa centrs – Kukulkāna piramīda.
Aplūkojamie objekti. Maiju celtnes atrodas dienvidu daļā, piem. Akab-Cib („Melno Rakstu Māja”), Sieviešu klosteris un Priekšnojautu templis. Ikas tauta uzbūvēja savu kulta centru uz ziemeļiem no maiju centra drupām.
Karakola observatorija. Caracol. Uzcēla ika tauta. Observatorijas logi tika izcirsti daudzus gadsimtus vēlāk pēc celtnes uzbūvēšanas. Patreizējā celtne ir maiju pārbūvēta un datējama ar 800.gadu.
Kukulkāna piramīda. Senpilsētas pazīstamākā celtne, bieži dēvēta par "akmens kalendāru."
Karavīru templis. Precīza „atlantu” piramīdas kopija no Tollanas (ar orientāciju, novietojumu, kāpnēm, akmens čūskām ar spalvu galvasrotām, rotājumiem un skulptūrām).
Bumbasspēles laukums. Taisnstūra laukums 166x68 m izmēros. Vislielākais Centrālamerikā (nākamais lielākais atrodas Ništunčičā, Gvatemala). Sānos mūra sienas 35 pēdu augstumā ar akmens riņķiem centrā. Apakšējā daļā bareljefi, tajos spēles cīņu ainas. Austrumu sienas centrālajā panelī redzams uzvarējušās komandas kapteinis turam rokā zaudētājkapteiņa galvu. Pie mūriem 7 m augstumā stiprinās akmens gredzeni, kuros vajadzēja iesist bumbu.
Upuraka. Atrodas precīzi uz ziemeļiem no Kukulkana piramīdas. Uz to ved bruģēta aleja. Patreiz attālums līdz ūdens līmenim ir 20 m, bet dziļums aptuveni 100 pēdas. Senotes atvere ir ovāla ar izmēriem 250 un 170 pēdas. Ir pierādīts, ka aka tika mākslīgi paplašināta, un lejā uz to veda pakāpieni. Malā vēl joprojām saglabājusies piepacelta platformiņa un svētnīcas drupas. Šeit norisinājās ceremonijas par godu ūdens un lietus dieviem, kuru laikā akā meta meitenes un vērtslietas (bīskaps Landa). 1885.gadā Edvards H.Tompsons tika nozīmēts par ASV konsulu Mehikā. Drīz pēc tam viņš par 75 USD iegādājās Čičenicas džungļu gabalu 100 kvadrātjūdžu platībā. Tompsons organizēja niršanas šai akā, kā rezultātā viņš atrada: 40 skeletus, vairāk kā 3400 nefrīta priekšmetus, simtiem zelta priekšmetus, bija arī sudraba un vara. Vērtīgi, jo sudraba un vara iegulu Jukatānā nav. Vairāki priekšmeti pagatavoti no zeltīta vara vai no vara sakausējumiem, tai skaitā no bronzas. Šādu metalurģijas mākslu maiji nav pazinuši. Pats mīklainākais – tika atrasti tīras alvas diski. Dabā alva tīrā veidā nepastāv, to var iegūt tikai sarežģītu metalurģisku procesu rezultātā. Alvas rūdas iegulu Cetrālamerikā nav. Tāpat atrasti arī daudz kulta priekšmetu ar bārdaino cilvēku attēliem.
-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Tolteku ierašanās. 987.gadā (vai apmēram tāi laikā) šeit ieradās tolteki Topilcīna-Ketcalkoatla vadībā, kas bija padzīti no Tollanas. (Cita informācija: 968.gadā četras icu nodaļas ielauzās ziemeļu Jukatanā, sagrāba Uukjabnalu un pārdēvēja par Čičenicu. Kaujā viņus vedis pats Topilcīns.) Tolteki pārbūvēja pilsētu pēc Tollanas līdzības, tamdēļ te atrodamas tolteku celtniecības izmaiņas.
Tolteki no XI gs. sākuma valdīja pār Čičenicu.
1004.gadā triju tolteku klanu iekarotās Maijapāna, Čičenica un Ušmala izveidoja savienību - Maijapānas līgu. Pirmo vijoli šai savienībā spēlēja Čičenica kopā ar sabiredrotajiem Ušmalas Šiviem. 2 gadsimtus valdīja miers, taču Maijapānas Kokomu dinastija ar tādu kārtību nebija apmierināta.
Izcēlās karš un Čičenicas armija pulcējās, lai dotos pret Maijapānu. Taču Unaks Sēls, savienības galvaspilsētas pavēlnieks nolīga tolteku algotņus. Pēkšņā uzbrukumā 1178.gadā Čičenica tika ieņemta. Tika sagūstīts Čičenicas ķēniņš - Čak-Šib-Čaka ("Lielais sarkanais cilvēks") un tās augstmaņi, kurus aizveda uz Maijapānu.
Pēc šīs sakāves pilsēta pamazām panīka. Maiju hronikas vēsta, ka 1221.gadā tur notikusi iekšēja sacelšanās un sācies pilsoņu karš. Tad sācies pilsētas noriets, un tā pārvērtusies par drupām. iedzīvotāji galīgi atstāja pilsētu.
No visas pilsētas palika funkcionējot tikai Upuraka.
1531.gadā spāņi mēģināja pasludināt šo apdzīvoto vietu par iekarotās Jukatānas administratīvo centru, taču vietējie spējuši šos plānus izjaukt.
Mūsdienās. UNESCO atzinis senpilsētu par pasaules kultūras mantojumu.
2007.gadā veiktā aptaujā Čičenica atzīta par vienu no jaunajiem Septiņiem pasaules brīnumiem".
Pārrunas starp pavalsts gubernatoru Ivonu Ortegu Pačeko (Ivonne Ortega Pacheco) un zemes īpašnieku Hansu Jurgenu Tiesu Barbačano (Hans Jurgen Thies Barbachano) sākās aptuveni pirms gada un noslēdzās 2010.gada 30.martā. Zeme tika nopirkta par 220 miljoniem peso (17,8 miljoni ASV dolāru). Tiek vēstīts, ka Barbačano, lai saglabātu Jukatānas vēsturisko mantojumu, pats esot uzstājis uz šī īpašuma pārdošanu.
Atklāšana un izpēte.
Bīskapa Landas sniegtās ziņas. Pirmo reizi Čičenica un tās Upuraka bija minēta kādā bīskapa Djego de Landas grāmatā. Pamatojoties uz seniem nostāstiem, Landa vēstīja, ka, aptrūkstoties debesu valgmei, priesteri un tauta pa platu ceļu gājuši uz aku, lai remdinātu lietus dieva dusmas. Viņi upurējuši jaunekļus un meitenes, kuras pēc svinīgās ceremonijas iegrūstas dzelmē. Tāpat bīskaps apgalvoja, ka tiem līdzi doti dārgumi, un akā vajag būt lielām bagātībām.
Dons Djego Sarmjento de Figeroja, Valjadolidas alkalds 1579.gadā vēstīja par upurēšanas rituālu. Viņš raksta, ka tās sievietes, kas spējušas ilgi peldēt akā, vēlāk ar virvēm no turienes tikušas izvilktas.
Kazervuda, Kebota un Stīvensa meklējumi. XIX gs. vidū te pētīt ieradās slavenā trijotne - Kazervuds, Kebots un Stīvenss. Visi apmetās dona Huana Sosas asjendā, kam piederēja plašas zemes apvidū, ieskaitot zemi, uz kuras atradās Čičenicas drupas. lai gan uzņemšana bija karaliska, trijotne šeit pavadīja tikai dažas dienas. Viņi atzīmēja pilsētas galvenās būves un atzina, ka "bezšaubām, pašas zīmīgākās drupas, kādas viņiem gadījies redzēt." Kazervuds uzzīmēja izslavēto Iglesijas celtni un dažus bumbas spēļu laukumus. īpaši viņu ieinteresēja galvenā bumbu spēles laukuma "grozi," kas bija bagātīgi ornamentēti. Pēcāk ar viena uzzīmētā "groza" kopiju Kezervuds noformēja titullapu savai grāmatai, kuru tas kopā ar Stīvensu izdeva pēc pāris gadiem.
Pēc tam sekoja 60 gadu ilgs posms, kad sacēlušies maiji neielaida Jukatānā nevienu balto. Bagātā kreola dona Huana Sosas ģimene tika nogalināta.
Ogista de Planžona pētījumi. 1890.gados šeit pētījumus vadīja franču zinātnieks Ogists de Plonžons ar savu amerikāņu sievu un nodzīvoja Čičenicas drupās 5 gadus. Viņš bija pirmais pētnieks, kas veica senpilsētas visa areāla izpēti, attīrīja daudzas celtnes no džungļiem un tās uzzīmēja.
Kaut kādā veidā uz vienas no ēkas sienām teicās iztulkojis maiju hieroglifus, kas apzīmēja Čakmūlu - lietus dievu, un aprakstu, kurā vietā noslēpta tā statuja. Rīkojoties pēc instrukcijas, Plonžona strādnieki 20 pēdu dziļumā šo statuju arī atrada, izcēla no bedres un tā uzreiz tika Meridas varas iestāžu konfiscēta. Pēc tam Meridā ieradies meksikāņu karakuģis un pieprasījis statuju nodot kuģa kapteinim. Patlaban tā izstādīta Mehikā (kur?). Pats Planžons gan uzskatīja, ka Čakmūla statuja attēlo kādu no senajiem pilsētas ķēniņiem.
Planžons bija pirmais, kas noteica, ka El Karakolas drupas ir observatorijas paliekas.
Tomēr Planžons pat sevi izsvītrojis no maiju pētnieku rindām ar ārkārtīgi nekritisko pieeju maiju Atlantīdas izcelsmes tēmai. Tā vietā, lai nopietni un rūpīgi fiksētu senās Čičenicas celtnes, Planžons tikai meklēja pierādījumus savai Atlantīdas teorijai.
Edvarda Herberta Tompsona meklējumi Upurakā. Par Upuraku vēstīja jau Djēgo de Landas manuskripts - viņš vēstīja, ka sausuma laikā tajā mestas meitenes un dārgas veltes lietus dievam. No šī manuskripta par Upuraku uzzināja amerikānis E.H.Tompsons, kas rakstītajam noticēja, lai gan bija tajā par Čičenicu bija pateiktas tikai vairākas īsas frāzes, kuras tāpat neviens nebija ņēmis nopietni. Lai varētu realizēt savus meklējumus, viņš kļuva par ASV konsulu Jukatānā. Paziņas pareģoja viņa galu no dumpīgo indiāņu rokām, tomēr viņš devās ceļā un 1880.gados pilsētas drupas uzgāja - tā kļudams par nākamo balto pēc Stīvensa komandas, kas bija ieradies Čičenicā. Senpilsētā Tompsons saskaitīja vismaz 12 celtnes, pilnīgi ieaugušas džungļos, bet pa šauru taciņu viņš uzgāja arī slaveno Upuraku, kas tolaik izskatījās kā milzīgs caurums zemē 50x60 m, piemests ar akmeņiem un pildīts dūņām.
Atradis senpilsētu, Tompsons atgriezās ASV uz kādu zinātnisku kongresu.
Viņš XIX gs. sākumā Čičenicu un teritoriju ap to nopirka par 75 ASV dolāriem. Precīzāk sakot, viņš nopirka San Izidoro asjendas atliekas ar tai piederošo teritoriju, uz kuras atradās Čičenica, no dona mantiniekiem (būtībā atkārtoja Stīvensa fokusu ar Kopanas nopirkšanu). Paskrienot uz priekšu gribam teikt, ka šeit viņš arī pavadīja gandrīz visu savu turpmāko mūžu. Līdz viņa darbavietai - konsulātam Meridā, bija daudzu stundu jāšana, bet saviem oficiālajiem pienākumiem Tompsons veltīja maz vērības. Visas viņa dzīves mērķis bija baisās senotes izpētīšana, bet nebija nekādu resursu - naudas nebija, arheologa pieredzes arī ne, neprata strādāt zem ūdens. Bet viņa trumpis bija tas, ka priekšā bija vesela dzīve.
Galu galā vairākas amerikāņu organizācijas iedeva viņam naudu Akas izpētei, lai gan viņu uzskatīja par jukušu. Taču līdzekļu ūdenslīdējiem nebija. Neatradis neviena, kam varētu uzticēt Akas zemūdens izpēti, Tompsons niršanas māku nolēma apgūt pats. Atrada arī sev skolotāju - amerikāņu ūdenslīdēju Īfraimu Nikersonu no Longvorfas, kas jau 20 gadu bija pensijā. Tompsons par viņu rakstīja: "...viņa pacietīgajā un profesionālajā vadībā es drīzumā kļuvu par visai ciešamu, lai gan nevarētu teikt, ka nevainojamu, ūdenslīdēju, par ko man nācās pārliecināties pēc dažiem mēnešiem." Tā viņš Bostonā apguva zemūdens niršanas māku, tad atgriezās Čičenicā.
Tompsona plāns bija šāds: dūņas viņš gatavojās izsmelt ar īpašu zemessmēlēju, bet vērtslietas, kuras paliktu guļam Akas dibenā viņš savāktu kopā ar saviem nirējiem pats. Ar Tompsonu strādāja divi grieķu nirēji no Bahamu salām, viens no tiem Nikolass vārdā.
Tātad pirmā daļa - bija nepieciešams dabūt šurp zemessmēlēju ar grieztuvi, trīsi un 30 pēdas (10 m) garu sviru, ko bija nopircis ASV un ar kuģi nosūtījis uz Jukatānas Progresas ostu. Pēc tam zemessmēlēju izjauca vairākās daļās un ar pajūgiem nogādāja Citas ciemā - no šejienes līdz Čičenicai bija 25 km, un zemessmēlēju turp nogādāja indiāņu nesēji uz savām mugurām. Un tā vienā jaukā dienā zemessmēlējs atradās Upurakas malā.
Izmantojot sarežģīto politisko situāciju, t.i. pilsoņu karu pret diktatoru Porfīriju Diasu, Tompsons spēja nokārtot papīrus un sāka izrakumus. Ar loti viņš konstatēja, ka gļotu slānis sākas kādu 25 m dziļumā. Viņš grūda lejā koka bluķus, lai iztēlotos kādā veidā tas tika darīts senatnē ar upuriem. Tad lietā laida zemessmēlēju. Dienu pēc dienas iekārta nesa krastā dubļus, koka gabalus un dzīvnieku kaulus - tā tas notika tūkstošiem reižu. Senotes krastā izauga brūngans dūņu kalns, Tompsona nolīgtie 30 indiāņi pārskatīja to saturu, bet pagaidām viss velti.
Bet tad pienāca diena arī pirmajiem atradumiem - Tomsons dūņās uztaustīja divus dzeltenbaltus murskuļus, kas pasildot izrādījās kvēpināmie sveķi (kopala?). Tas bija pirmais panākums. Vēl pēc pāris dienām krastā tika paceltas groza atliekas ar vairākām mārciņām šādu sveķu bumbiņu. Nākamais atradums - hulče (primitīvs maiju darbarīks no koka), pēc kura dienasgaismā nemitīgi tika izcelti dažādi artefakti: darbarīki, rotaslietas, vāzes, šķēpu gali, obsidiāna naži, žadeīta bļodas. Atrada arī pirmo meitenes skeletu (labi saglabājis 17 gadu vecas meitenes galvaskauss) - bīskapam Landam bija taisnība par maiju cilvēkupurēšanas rituāliem. Pēc tam tādi tika izvilkti vēl otrs un trešais.
Pēc ilgiem darbiem zemessmēlējs cēla ārā tikai dažus akmeņus un Tompsons saprata, ka nu laiks niršanai. Pa telegrāfu no Bahamu salām tika izsaukti abi grieķu nirēji, un darbi varēja sākties. Grieķi atveda sev līdzi visu nepieciešamo - ūdenslīdēju tērpus, smagas kurpes ar svina zolēm, pārrunu caurules un sūkņus, kas apgādāja ūdenslīdējus ar gaisu. 30 indiāņi, kas līdz šim kārpījās pa dubļu čupām, tagad tika mācīti kā apieties ar sūkņiem un kā pareizi saprast komandas, kuras tiem ar virves raustīšanas palīdzību no akas dibena sūtīs ūdenslīdēji. Visa nirēju komanda pārvācās uz stabilu pontonu, kuru indiāņ ar virvēm nolaida akā.
Un, lūk, pienāca ilgi gaidītā diena. ASV konsuls Jukatānā uzvilka vara ķiveri, pamāja ardievas krastā esošajiem indiāņiem un pa virvju kāpnēm iegremdējās Akā. Indiāņi donu Eduardo (tā viņš tika te saukts) un viņa abus grieķus-nirējus pavadīja grūtsirdīgiem skatiem, jo uzskatīja, ka viņš vairs neatgriezīsies. Kā nekā Akas dziļumā dzīvoja milzu čūskas un bīstami reptiļi! Reizēm akas ūdens krāsojās sarkans!
Pirmie 5 m no kopējā 25 m dziļuma bija saules gaismas caurausti. Tālāk tika izmantots grieķu atvestais zemūdens apgaismes prožektors, taču arī tas maz ko bija spējīgs izdarīt šokolādes brūnajā putrā, ar kādu bija aizpildītas 2/3 senotes. celmu, aru un akmeņu starpā ūdenslīdējiem vajadzēja darīt visu pēc taustes. Tā dienu pēc dienas trīs "aklie" aptaustīja senotes dibenu, cerībā atrast to, ko nebija varējis izvilkt zemessmēlējs.
Kopumā atradumu bija ļoti daudz un tie bija vērtīgi, tā ka Tompsona cerības sāka attaisnoties. Ūdenslīdēji atrada desmitiem priekšmetus (tie uzskaitīti pie Upurakas apraksta).
Reiz, aplūkodams senotes dibenā lielu lietu zvanu, strauji iznirstot, Tompsons aizmirsa atvērt gaisa ventīļus. Kad viņš atspērās no akas dibena, tad aizlidoja pretim ūdens virsmai kā gaisa balons. Par laimi tomēr pirms pašas izniršanas tos tomēr paspēja atvērt, atsitās ar galvu pret pontonu un pazaudēja samaņu. Šīs neapdomīgās uzpeldēšanas sekas bija sabojāts dzirdes aparāts.
Arheologs-amatieris Tompsons maiju kultūras izzināšanai veltīja būtībā gandrīz vai visu savu mūžu, ko pavadīja savā nopirktajā San Izidoras asjendā.
Uzskata, ka visai daudz artefaktus no pašas senpilsētas viņam izdevās izvest un tie nogūluši privātkolekcijās ārzemēs. Viņam arī piedēvē tādu lietu kā seno stēlu, bareljefu un pat veselus celtņu bloku pārvilkšanu pilsētā un novietošanu pie celtnēm un vietās, ar kurām tām nav nekāda sakara. Tompsons centās visu sajaukt.
Dēkainis Helibertons. Pēc Tompsona senpilsētu apmeklēja kāds amerikāņu ceļotājs un avantūrists Helibertons, kas no krasta ielēca Upurakā ar visām drēbēm, izpeldējās tajā un izrāpās. Uz ilgu laiku akas mieru vairs neviens netraucēja.
Izrakumus 1924.gadā vadīja amerikāņu arheologs Jaksaktūnas atklājējs Silvanuss Grisuolds Morlijs.
1925.gadā Čičenicā ieradās Ērls Moriss, kas ņēmās attīrīt pilsētu un sāka ar karavīru templi. Viņa pētījumus finansēja Vašingtonas Kārnegija fonds, kas parakstīja līgumu, ka 10 gadus tam pieder ekskluzīvas tiesības pētīt un rekonstruēt senpilsētu. Līgums stājās spēkā ar 1924.gada 1.janvāri. bet pēc dažiem mēnešiem šeit ieradās Ērls Moriss ar sievu, palīgu Monroju Emsdenu, kartogrāfu Dž.O.Kilmārtinu un citiem. 28.maijā sākās pirmie darbi. Darbi bija ļoti veiksmīgi un atnesa Morisam pasaules slavu.
Mūsdienās. Maiju Upuraka nedod miera arī mūsdienu pētniekiem, kas uzskata, ka Tompsons ar tik primitīviem līdzekļiem noteikti nav spējis kārtīgi pārmeklēt senotes dibenu. Tā piemēram, amerikānista Eisēbija Davalosa Urtado izpētes plāns ar nosaukumu "Portrojāla" (nogrimušās Jamaikas pirātu pilsētas vārdā), jo Čičenicas upuraku bija plānots izmeklēt ar to pašu zemessmēlēja tehnoloģiju un metodiku kā nogrimušo Portrojālas pilsētu. Izmantots tika tieši tas pats zemessmēlējs, kuru Urtado izdevās izprasīt Amerikāņu Ģeogrāfiskajai biedrībai un devās ar to pie akas. Tajā kopš Tompsona un dēkaiņa Helibertona laikiem neviens vairs nebija niris.
Kā ūdenslīdējus Urtado pieaicināja sportistus no ūdenssporta kluba ar akvalangiem. Šādi labi ekipētie meksikāņu nirēji (to akvalangi vairs nesvēra 50 kg kā Tompsona laikos!) spēja pavisam rūpīgi apsekot senotes dibenu. Sevišķa uzmenība tika pievērsta dziļākajām vietām, kur varēja būt nogrimuši vissmagākie mestie priekšmeti un klāt netika arī zemessmēlējs.
Pārsteigumi bija jau pirmajā dienā - 30 cm augstu maiju dievības statuju no kaučuka. Vēlāk tādas uzgāja vēl vairākus desmitus. Vienlaikus pa 12 stundām dienā strādāja arī zemessmēlējs, kas arī deva jaunus atradumus. Urtado ar palīgiem rakņājās pa dūņām un cēla no tām ārā atradumus kā rozīnes.
Kopumā ekspedīcija te nostrādāja 4 mēnešus. Pēc tam zemessmēlējs tika atdots amerikāņiem.
Eksistē projekti kā pilnībā izsausēt senoti un izpētīt to "pa sauso." Tādai izpētei būtu daudz priekšrocību. Pētnieks Urtado plānoja šādu izpēti veikt 1968.gada pavasarī, taču pēkšņi mira 1967.gada 24.janvārī.
Liekas, pašlaik vēl joprojām nekas tāds vēl nav realizēts.
XX gs. 70.gados Upurakas malā tika uzietas tvaika pirts atliekas. Pašā senotē uzgāja upurkeramikas atliekas (no vēlīnā klasiskā un postklasiskā perioda) un bērnu skeletus.
Arhitektūra. Arhitektūras ziņā šī pilsēta uzskatāma par Jaunās valsts laika pilsētu. Salīdzinot to ar vecajām pilsētām jūtama svešāda ietekme, kuru šeit atnesuši tolteki.
Uzskata par vislabāk atjaunoto arhitektūras pieminekli Meksikā. Ansamblis ar tempļiem, pilīm, stadioniem, tirgiem un pirtīm aizņem 6,5 ha. Ansambļa centrs – Kukulkana piramīda. Akmens celtnes savā starpā saistītas ar maiju ceļiem - sakbe.
Objekti. Maiju celtnes atrodas dienvidu daļā, piem. Akab-Cib („Melno Rakstu Māja”), Sieviešu klosteris un Priekšnojautu templis. Icas tauta uzbūvēja savu kulta centru uz ziemeļiem no maiju centra drupām.
Melno Rakstu māja (Akab-Cib). Nosaukumu ieguvusi no maiju priestera attēla centrālās telpas dienvidu daļā - priesteri rotā vainags, kas sastāv no melnas krāsas maiju hieroglifiem.
Domājams, Čičenicas senākā celtne. Atrodas kādus 200-300 soļus uz dienvidiem no Upurakas.
Bez priestera un melnajiem hieroglifiem celtnes iekštelpās uzieti arī sarkanas krāsas roku delnu nospiedumi, un tādu nav pilnīgi nekur citur maiju pilsētās.
Šī celtne rada nepabeigtas, vai pamestas būves sajūtu. Telpas vidējā daļā ved platas kāpnes, taču nākamā stāva celtniecība tā arī nav sākusies. No 18 telpām tikai viena klāta ar reljefiem.
Sieviešu klosteris. Atrodas pavisam netālu no Akab-Cib. Plaša 4 stāvu ēka ar lielu daudzumu telpu. "Cellēs" varēja iekļūt no galerijām, kas aplieca atsevišķus stāvus.
Pētnieks Le Planžons ar visai barbarisku metodi noteica, ka pirmējā ēka bijusi daudz mazāka. Proti, viņš tagadējā celtnes sienā ielika nelielu dinamīta lādiņu. Pēc uzspridzināšanas izbrukumā tapa redzams daudz vecāks un mazāks akmens salikums.
Arī Ušmalā ir tāda nosaukuma celtne.
Baznīca. (Iglesia). Atrodas pie Sieviešu klostera austreņu spārna. Sauc par "baznīcu" tādēļ, ka tā atrodas tuvu "klosterim." Liela un skaista fasāde, kuru rotā trīsdaļīgs antablements. Neliela durvju aile ir vienīgā ieeja rieteņu sienā. galvenais sižets fasādē ir snuķainais Čaks. Starp dievības attēliem redzams arī bruņurupucis, krabis, jūras molusks gliemežvākā un bruņnesis. Tie ir četri dzīvnieki, uz kuru ķermeņiem, pēc maiju ticējumiem, balstās dievišķās debesis.
Karakola observatorija. Caracol - "gliemeža" (spāņu val.). Tās īstais nosaukums nav zināms. Celtne sākumā bijusi veltīta Ketcalkoatlam, jo jūras gliemezis ir viens no tā simboliem.
Uzcēla ienācēji tolteki, kā pirmo pēc pilsētas iekarošanas. Apaļa celtne, laikam vienīgā tāda Jukatānā (tomēr nē - vēl viena tāda esot Maijapānā), maijiem ļoti neraksturīga. Pēc tam maiji apaļajai celtnei riņķī uzbūvēja taisnstūra terasi, uz apaļās celtnes pirmā stāva uzbūvēja apaļu otro, tikai daudz mazāku. Uz otro stāvu ved visai šauras vītņu kāpnes. Tas kļuva iespējams, jo ienācēji tolteki droši vien jau bija saplūduši ar vietējiem maiju iedzīvotājiem.
Četri kantainie observatorijas logi tika izcirsti daudzus gadsimtus vēlāk apaļās celtnes otrā stāva sienās pēc celtnes uzbūvēšanas, un pa tiem var vērot noteiktas zvaigznes, bet pirmām kārtām jau saules kustību un saulstāves dienas. Rieteņu aile, piemēram, kalpoja rudens un pavasara ekvinokciju noteikšanai - tā bija konstruēta tā, ka 21.martā un 21.septembrī saule atradās tieši tās priekšā. Cita aile bija orientēta tieši uz dienvidiem. Novērošanas vieta bija veidota seperāti, lai astronoms netraucēti varētu nodarboties ar savu darāmo.
Patreizējā celtne ir maiju pārbūvēta un datējama ar 800.g. Tā kļuva par maiju astronomijas centru.
Pētnieki atzīmē, ka tā līdzinās aimaru svētajam tornim - čulpai, no Dienvidamerikas.
Celtnes astronomiskais raksturs ticis apstiprināts arī ar astronomiskiem novērojumiem mūsdienās.
Kukulkana piramīda (El Castiljo). Lielākā piramīda Amerikā, saukta arī par "akmens kalendāru." Uzcēla ikas tauta. Pēc tam tolteki pāri uzbūvēja savu – lielāku piramīdu. Ārēji var redzēt tikai tolteku piramīdu, taču nejauši tika atklāta eja pa kuru var iekļūt spraugā starp piramīdām. Iekšējā piramīda arī ir 9 pakāpju. Kaut kā tur var nokļūt iekšā un nonāk svētnīcas telpā. tajā atrodas jaguāra tronis ar 73 nefrīta plankumiemm arī acis no nefrīta, bet zobi atplestajā mutē - no krama. Tik fantastisks jaguāra tronis nav atrasts vairs nekur Amerikā.
9 pakāpju piramīda, augstums 30 m. Ieeja svētnīcā no ziemeļu puses. Pamatu veido kvadrāts ar malas garumu – 55,50 m. Katrā piramīdas skaldnē ir 91 pakāpiens (4 X 91=364) plus 1 – pēdējais, tas ir tempļa virsotnē, simbolizē 365 gada dienas.
Taču piramīdas celtnieki ar to vien nav aprobežojušies un tajā iemūžinājuši arī kalendāra mēnešus. Katra no piramīdas skaldnēm sadalīta uz pusēm ar kāpni. Tātad 9 piramīdas pakāpes sadalītas uz 2 ir 9 puspakāpes katrā pusē - kopā 18 (365 dienu gada mēnešu skaits).
Piramīdas apakšējā stāva frontoni sastāv katrs (tādi laikam ir 4?) no 52 smalki izrotātām akmens plāksnēm, par godu tolteku svētajam skaitlim 52. Virsotnē izvietota Kukulkana svētnīca, ieeju kurā rotā divas kolonas ar Spalvainās Čūskas attēliem. katrā piramīdas skaldnē ir kāpnes, pa kurām sasniegt plakano virsotni ar templi.
21. martā un 21.septembrī (pavasara un rudens ekvinokcija) var novērot fantastisku gaismas spēli – pa piramīdu uz leju locās čūska, pēc tam atkal augšā - tā sauktais Čūskas skrējiens. Tas tiek pavadīts ar starmešiem, tais reizēs savācas itin prāvs skaits tūristu.
Piramīdas akustiskās īpašības. Jau 2004.gadā beļģu zinātnieki atklāja, ka celtnei piemīt rezonējoša spēja pastiprināt apkārtējās skaņas - putnu čivināšanu un lietus skaņu. Nu jau zinātnieki domā, ka tā nav nejaušība un piramīda celta tā, lai maiju priesteri spētu sazināties ar dieviem. Tā īsti jau nevar pateikt vai šāds efekts tomēr nav radies nejauši.
Horhe Kruss no Mehikas mehānisko un elektronisko inženierzinātņu profesionālās skolas un Niko Deklērks no Džordžijas Tehnisko zinātņu institūta nolēma noskaidrot kā rodas atbalsis piramīdā. Viņi izmērīja skaņas frekvenci, kas rodas cilvēkiem staigājot pa Kukulkana piramīdu un Mēness piramīdu Teotivakanā (pa kāpnēm staigāja viņu studenti). Lietus līšanu atgādinošais troksnis tika konstatēts pie abām piramīdām. No tā zinātnieki izsecināja, ka dobjā trokšņa radīšanā nav vainīgs tukšums zem Kukulkana piramīdas. drīzāk atbalsis rodas, skaņas viļņiem plūstot augšup pa pakāpieniem un atsitoties pret rievoto virsmu. Tur viļņi tiekot lauzti un radušies trokšņi ir līdzīgi lietus skaņai. Tas viss vedina domāt, ka piramīda celta lietus dievam Čakam par godu, ne tik vien Kukulkanam.
Tiesa, ir arī kāds arguments pret to. Abas piramīdas ir atjaunotas, tādējādi šīs teorijas autoriem būtu jāpierāda, ka piramīdu virsma ir stipri līdzīga oriģinālajām.
Atradumi. Lietus dieva Čaka maska piramīdas virsotnē.
Karavīru templis. Precīza „atlantu” (Venēras) piramīdas kopija no Tollanas: ar orientāciju, konstrukciju (tās pašas 4 pakāpes), novietojumu, izmēriem (40 X 40 m), kāpnēm, akmens čūskām ar spalvu galvasrotām, rotājumiem un skulptūrām. Augšā atrodas svētnīca ar divām durvju ailēm, Čakmūla akmens figūra un altāris (laikam upurēšanai).
Šeit atrasti zīmējumi, kas līdzīgi Bonampakas zīmējumiem, taču ir stipri jaunāki.
Tempļa priekšā ir divas "Spalvainā pūķa" kolonnas.
Freskas. Čičenicas Karavīru templī ir gleznojums ar dramatisku kaujas ainu, kurā redzami vīri ar baltu ādu un bārdām: viņi redzami laivās, uz krasta. Sienu gleznojumos attēlotie vīri ieradušies maiju zemē pāri jūrai laivās ar uzliektiem galiem. Starp laivām attēloti krabji. Krastā izkāpušie bārdainie vīri ir iesaistījušies sīvā kaujā ar indiāņiem. Šī freska uzlūkojama kā pierādījums balto cilvēku esamībai Amerikā vēl pirms Kolumba: vai nu tie ir atbraucēji no Eiropas vai arī Lemūrijas katastrofā izdzīvojušie baltādainie iedzīvotāji.
M.Stingls savā grāmatā vienu fresku apraksta kā jūras kauju.
Otra freska attēlo pilnīga miera ainu - salmiem apjumtas būdas, sievieti, kas mazgā drēbes jūras krastā, bairākas klīstošas sievietes, vīrietis, kas uz muguras nes smagu nastu, citus vīriešus - galvenokārt zvejniekus. Zvejnieki pa trim kanu laivās peld pa jūru, tiem jūrā apkārt redzami bruņurupuči, zivis un krabji. Ciema svētnīcā redzams Spalvainais Pūķis.
Šo celtni kā pirmo attīrīja arheologs Ērls Moriss 1925.gadā. Celtne nebija pilnībā segta ar mālaino zemi, kolonāde (aplieca ēku) ZA pusē bija pavisam viegli pieejama. No šīs vietas arī tika sākta celtnes attīrīšana. Viena pēc otras kļuva redzamas kolonnas. Kad Moriss bija attīrījis visas ZA esošās kolonnas, viņš tajā saskaitīja 10 kolonnu rindas. Katru no tām rotāja frīze, kas attēloja tolteku kareivi parādes ietērpā.
Pēc tam pētnieki sāka attīrīt rieteņu kolonādi, ko veidoja liela grupa 3 m augstu kolonnu. Šī rieteņu kolonnu grupa bija 125 m gara un 11 m plata.
Trešā kolonāde arī stiepās 125 m garumā, taču kolonnas šeit bija zemākas un apaļas.
Domājams, ka visas kolonnas bija zem jumtiem, kas sen jau vairs neeksistē.
Moriss noskaidroja arī, ka Karavīru tempļa pamatos iemūrēta kāda senāka celtne. Tādēļ viņš caursita ārējā tempļa sienu un iekšā uzgāja tādu pašu, tikai mazāku. Iekšējā tempļa svētnīcā Moriss uzgāja lieliskas freskas, kas attēloja "Spalvainā pūķa" karavīru varoņdarbus Jukatānā un vēl vienu Čakmūla statuju (tā palika Čičenicā).
Izteikta doma, ka pirmo un iekšējo templi varbūt ir būvējis pats leģendārais "Spalvainais pūķis," bet ārējo - pilsētas maiju pēcteči.
Iekšējā tempļa atklāšana Morisam sagādāja lielu slavu. Moriss turpināja rūpīgus pētījumus, cerībā atrast arī kulta priekšmetus, taču meklējumi bija veltīgi. Līdz kādu dienu Moriss, klaudzinot grīdas plāksnes zem akmens altāra virsotnē, saklaudzināja vienu atšķirīgu akmens plāksni. To paceļot atklājās dārgumu slēptuve: te atradās nefrīta bumba, nefrīta dēlītis ar iegrieztu cilvēka seju, apkārt - desmitiem kalarotu no mazām jūras gliemežnīcām. Kad no dārglietām ar kamieļa vilnas otiņu notrausa putekļus, tapa redzama lieliska tirkīza mozaīka.
Atradumi.
Čakmūla statuja. To 1925.gadā uzgāja Moriss iekšējā svētnīcā. Tā tagad uzlikta ārējā tempļa virsotnē un ir apskatāma, lai gan tūristus tur augšā tagad nelaiž.
Dārgumu krātuve. To uzgāja Moriss slēptuvē tempļa virsotnē zem akmens altāra. Te atradās nefrīta bumba, nefrīta dēlītis ar iegrieztu cilvēka seju, apkārt - desmitiem kalarotu no mazām jūras gliemežnīcām.
Tirkīza mozaīka no 3000 smalki apstrādātiem gabaliņiem - gaišzila. Nostiprināta uz koka diska. Koks laika gaitā bija pārvērties trūdos un tirkīza gabaliņi sabira čupā. Restaurators no Tokijas (uzskata, ka tikai daži japāņu meistari spēj strādāt tik smalki un pacietīgi kā maiji) no jauna nokomplektēja mozaīku un nostiprināja to uz jauna pamata (triju slāņu sapota(?) koka). Savā atskaitē Moriss uzrakstīja, ka "šī mozaīka ir pats skaistākais no visiem Amerikas indiāņu mākslas paraugiem, kas jelkad uziets izrakumos."
Tūkstoš kolonnas. Visas monumenta kolonnas rotātas ar karavīru attēliem, kas ir tieši tādi paši kā tolteku Tollanā. Visdrīzāk, ka agrāk tās klātas ar jumtu.
Jaguāru templis. Te uzieta liela freska, kurā tolteku kareivji nikni uzbrūk maiju ciemam. Ciema iedzīvotāji attēloti pretuzbrukumā, aizsargādamies ar lieliem vairogiem. Ciema būdās patvērušās maiju sievietes, viena no tām rūgti raud. Aiz uzbrūkošo meksikāņu mugurām paceļas liels pūķis, visdrīzāk - Ketcalokatls.
Compantli. "Galvaskausu siena." Galvaskausu motīvs arī ir tolteku ienests. Līdzīgu celtni spāņi pirmo reizi ieraudzīja acteku Tenočtitlānā - tajā tika glabāti upurēto galvaskausi (vairāki desmiti tūkstošu!). Šī Galvaskausu siena ir stipri līdzīga, tamdēļ domā, ka arī šeit varētu būt glabāti upurēto galvaskausi.`
Sienā galvaskausi attēloti trijās rindās viena virs otras. Kopā to ir vairāki simti.
Uz augšējo sienas platformu (droši vien tieši tur notika upurēšanas) ved kāpnes, kas rotātas ar tolteku karavīru bareljefiem, kuri nes naidniekiem nocirstas galvas.
Bumbas spēles laukums. Taisnstūra laukums 166 x 68 m izmēros. Vislielākais Centrālamerikā. Sānos mūra sienas 35 pēdu augstumā ar akmens riņķiem centrā. Apakšējā daļā bareljefi, tajos spēles cīņu ainas. Austrumu sienas centrālajā panelī redzams uzvarējušās komandas kapteinis turam rokā zaudētāja kapteiņa galvu. Pie mūriem 7 m augstumā stiprinās akmens gredzeni, kuros vajadzēja iesist bumbu.
Upuraka. Atrodas precīzi uz ziemeļiem no Kukulkana piramīdas un ir pati nozīmīgākā svētvieta indiāņu Centrālamerikā.
Uz to ved bruģēta aleja 274 m garumā un 10 m platumā, tā līdzinās sakbe (maiju ceļiem). Tā savieno divas pašas svētākās Čičenicas vietas - Upuraku un Kukulkana piramīdu. Alejas galā pie upurakas labi saglabājusies neliela svētnīca - "Pēdējās ceremonijas svētnīca," kurā Jum-Kašu līgavām veica attīrīšanas rituālu. Blakus neliels rituālais laukumiņš, iespējams, no tā meta senotē meitenes.
Patreiz attālums līdz ūdens līmenim ir 20 m, bet kopējais dziļums aptuveni 60 m. Senotes atvere ir ovāla ar izmēriem 250 un 170 pēdas. Ir pierādīts, ka aka tika mākslīgi paplašināta, un lejā uz to senotes sienā veda pakāpieni. Malā vēl joprojām saglabājusies piepacelta platformiņa un svētnīcas drupas.
Kalpoja kā ūdens rezervuārs pilsētniekiem.
Spāniski aka tiek saukta par senoti, kas ir maiju dzonot latinizētā forma. Tā ir dabiskas izcelsmes karsta pazemes ūdenstilpne, kam iebrucis sedzējslānis. Pilsētas teritorijā ir vairākas šādas senotes.
Reliģiskā nozīme. Esot veltīta dievam Štolokam, tā vārdā arī nosaukta. Citur teikts, ka Upurakā piekopts lauku un mežu dieva Jum-Kašu kults, un esot ticis uzskatīts, ka šis dievs mājo tieši Upurakas dibenā. Svētceļnieki lūdza Upurakas dievībai tiem dāvāt dzīvības devēju valgmi. Par atlīdzību akā meta dažādus vērtīgus priekšmetus, jaunas meitenes un arī bērnus (to kauli tika uzieti izpētot senoti).
Šeit norisinājās ceremonijas par godu ūdens un lietus dieviem, kuru laikā akā meta meitenes un vērtslietas (bīskaps Landa). Pie Upurakas svētceļnieki nāca vēl ilgi pēc Čičenicas pilsētas pamešanas.
Ir leģendas, ka upurakas ūdens mēdzot palikt sarkans kā asinis. Parasti tas ir zaļš dēļ kādas mikroskopiskas aļģes. Brūnā krāsa rodas no trūdošajām lapām, bet kādas sarkanas puķu sēklas padarot ūdeni līdzīgu asinīm.
Vietējie iedzīvotāji uzskatīja, ka akas dzelmē mīt lielas čūskas un citi briesmoņi. Tādi tur atrasti netika.
Upurakas izpēte. 1885.gadā 20 gadu vecais Edvards Herberts Tompsons tika nozīmēts par ASV konsulu Mehikā. Drīz pēc tam viņš par 75 USD iegādājās Čičenicas džungļu gabalu 100 kvadrātjūdžu platībā.
Atradumi. Tompsons organizēja niršanas šai akā, kā rezultātā viņš atrada:
40 skeleti. Ar zemessmēlēju tika izcelti 3 meiteņu galvaskausi. Pārējos alikam uzgāja nirēji. Tie bija ne tikai jaunu sieviešu, bet arī bērnu. Skeletu esamība apliecināja bīskapa Landas stāstīto par cilvēku upurēšanu senotē;
Vairāk kā 3400 nefrīta priekšmeti, nefrīta statuetes. Liekas, ka arī nefrīts maiju zemē nebija atrodams;
Simtiem zelta priekšmetu. 20 zelta gredzeni, 21 zelta figūriņa (vardes, skorpioni u.c. dzīvnieki), brīnišķīga zelta maska (maskas acis aizvērtas, varbūt nāves maska), vairāk kā 100 zvaniņu (pirms iemešanas Akā tiem bija izrautas mēlītes. Indiāņi ticēja, ka lietas arī dzīvo, tamdēļ pirms upurēšanas tās "nogalināja"), 26 reljefos zelta diskus (uz tiem bija attēloti maiju dievi, cilvēku upurēšanas, kā tolteki ieņēma maiju pilsētas un pat jūras kauju epizodes). Visskaistākais zelta atradums bija kas līdzīgs kronim, rotātam ar divkāršu "Spalvainā pūķa" gredzenu, šo kroni Tompsons uzskatīja par vissmalkāko jebkad atrasto maiju zelta juvelierizstrādājumu.
Sudraba priekšmeti. Sudraba iegulu Jukatānā nav;
Vara priekšmeti. Vara iegulu Jukatānā nav;
Alvas priekšmeti. Pats mīklainākais – tika atrasti tīras alvas diski. Dabā alva tīrā veidā nepastāv, to var iegūt tikai sarežģītu metalurģisku procesu rezultātā. Alvas rūdas iegulu Cetrālamerikā nav;
vairāki priekšmeti pagatavoti no zeltīta vara vai no vara sakausējumiem;
bronzas priekšmeti. Šādu metalurģijas mākslu maiji nav pazinuši;
daudz kulta priekšmetu ar bārdaino cilvēku attēliem;
hulče - primitīvi maiju ieroči no koka, izplatīti tolteku iekarotāju laikos - tie tika atrasti desmitiem;
upurēšanas nazis - tā rokturis bija izveidots kā čūska. Ar šādiem nažiem tolteku priesteri izgrieza upuru sirdis.
Lelle no koka un vaska - tā izvilkta no Upurakas, un to rotā romiešu uzraksti. Būtisks pierādījums, ka romieši senatnē apmeklējuši Ameriku.
Eisēbija Davalosa Urtado ekspedīcija uzgāja:
kaučuka statujas - pirmā bija 30 cm augsta, maiju dievība. Pēc tam tādas uzgāja vēl vairākus desmitus;
apzeltīts vara gredzens. Pēc kaut kā ir noteikuši, ka tas še nonācis no Belīzas teritorijas;
dīvaina koka maska ar lieliski izgrieztiem ornamentiem - tāda nekad agrāk nav tikusi redzēta;
upurnazis - spals pārklāts ar lapu zeltu, uz tā arī hieroglifisks uzraksts;
zelta figūriņas - no Panamas;
esot kaut kādas mantiņas no Kostarikas, Hondurasas, Belīzas. Liekas, ka pat no Kolumbijas.
Noturīga folklora upurakai pieraksta vēlēšanu izpildi.
Tvaika pirts. Kaut kur pilsētas nomalē pie saimniecības ēkām. Cēluši tolteki XI vai XII gs. Ir priekštelpa. pašā pirts telpā ir divi soli. Uz grīdas līdz pat mūsdienām saglabājušās pavarda atliekas, kurā līdz kvēlei tika sakarsēti akmeņi, uz kuriem lēja ūdeni un dabūja tvaiku. Pirts telpas sienās ir atveres, kas kalpojušas gaisa vēsināšanai.
Tirgus (Merkado). Turpat netālu pie tvaika pirts. "T" formas celtne, tiešām kalpojusi tirdznieciskiem mērķiem. Pie tirgus dienvidu sienas saglabājusies vairāk kā 80 m gara kolonāde ar pieguļošu kvadrāta formas ātriju. Šeit izvietojās Čičenicas tiesa. Pagalmiņa vidū pat esot daļēji saglabājies maiju tiesneša (hol-pop) tronis.
Maiju rituālās alas. Dažas tādas uzietas ap/zem Čičenicas.
Balamkas ala.
Balankančas ala.
Atradumi.
Lelle no koka un vaska - tā izvilkta no Upurakas, un to rotā romiešu uzraksti (??? - vai patiesi???).
Alvas diski - uzieti Upurakā.
Bronzas priekšmeti - uzieti Upurakā. It kā uzskata, ka maiji bronzu nav pratuši iegūt.
Nefrīta priekšmeti - tādi upurakā uzieti veseli 3400 gabali.
Liets metāla zvans.
Smaržīgo sveķu gabali.
Zelta un vara plāksnes ar figūrām.
Daudz skeletu palieku.
Daži veci auduma fragmenti.
Zelta izstrādājumi - bija no tīra zelta, bet arī bija no tādiem zelta sakausējumiem, kuri saturēja vairāk vara nekā zelta. Domājams, ka priekšmeti bija ziedojumi un pirms iemešanas akā tika salauzti - lietas tika "nogalinātas."
Čakmūla statuja. Monumentāla statuja, ko pēc sena maiju uzraksta apraktu 20 pēdu dziļumā uzgājis franču pētnieks Ogists le Plonžons. Svars - 2 t. Attēloja vīrieti pusguļus stāvoklī, kas virs vēdera tur bļodu ("Zemes nabas" pirmsplūdu kults?). Šo figūru saista ar Lemūriju.
Freska ar baltiem bārdainiem vīriem. Karavīru templī. Domā, ka te attēlota lemūriešu ierašanās.
Tompsons no akas izvilktos priekšmetus nodeva Hārvardas universitātes Pībodija muzejam, kur tie aplūkojami vēl šobaltdien un ir muzeja lepnums un prieks.
Eisēbija Davalosa Urtado no akas izvilktie priekšmeti atrodas Meksikas Valsts antropoloģijas muzejā Mehikā. Interesanti, ka vairums no Urtado atrastajiem priekšmetiem nenāk no Jukatānas, bet no visai tāliem rajoniem
Saites.
Maiji.
Maiju kultūras centri.
