Olmeku civilizācija (1300.-300.g.pmē.)
"Gliemeža ļaudis" - maiju val, "kaučuka zemes ļaudis" - nauatlu val.
Senākā kultūras tauta Centrālamerikā, kas parādījusies Meksikas līča piekrastē, tagadējās Tabaskas un Verakrusas pavalstīs ap 1300.g.pmē. Olmeku kultūra izzudusi mūsu ēras sākumā.
Līdz pat šim brīdim zinātniekiem nav izdevies uziet nekādas liecības par olmeku kultūras rašanos un attīstību. Part olmeku kultūru informācijas ir visai maz un nepietiekami, maz zināms par olmeku sabiedrības sociālo struktūru un reliģiskajiem priekšstatiem. Zināms, ka olmeki dieviem upurēja cilvēkus. Nav zināms pie kādas valodu grupas pieder olmeku valoda. Laikam nav uziets arī neviens olmeku skelets, pēc kura varētu noskaidrot to etnisko piederību.
Vienīgais informācijas avots ir leģenda, par to, ka senos laikos šais vietās ienāca tauta ar vareniem priesteriem, stipriem ķēniņiem, veikliem meistariem un zināšanu glabātājiem. Spāņu mūks un hronists Sāguns, balstoties uz acteku nostāstiem, apgalvo, ka olmeki runājuši kaut kādā barbaru mēlē un nākuši no uzlecošās saules zemes, kas pilna ziedošu puķu un zaļu dārgmetālu. Acteki šo zemi saukuši par Tlalokānu ("Bagātā"). Ar zaļo akmeni, laikam jau, domāts nefrīts, kas bijis cienīts olmeku vidū, no tā darināja figūriņas un rotas lietas.
Pašas pārsteidzošākās liecības par olmekiem ir viņu darinātās galvas 3 m augstumā un 40 t svarā no bazalta. Pirmās tādas galvas 1930.gadā uzgāja arheologs Metjū Stirlings. Galvas attēlo seju ar biezām lūpām, nedaudz ieslīpām acīm un platu plakanu degunu - tās atgādina nēģeru sejas.
Saites.
Olmeku mitoloģija.
-------------------------------------------------------------
Olmeki – "gumijas ļaudis."
Olmeku nosaukums. Pēc amerikāņu zinātnieka Metjū Stirlinga Laventas pilsētas atklāšanas kļuva skaidrs, ka tapusi zināma agrāk nepazīstama un sena civilizācija. Meksikāņu zinātnieks Alfonso Kaso (Montealbānas pētnieks) un pazīstamais meksikāņu mākslinieks Migels Kovarubiass kļuva par iniciatoriem tādas konferences sasaukšanai, kas būtu veltīta jaunatklātajai kultūrai.
Meksikāņu zinātniskā burziņa dalībnieki (piedalījās arī pats M.Stirlings) nāca pie kopēja secinājuma, ka šī kultūra bijusi visu vēlāko Centrālamerikas kultūru "māte." meksikāņu vēsturnieks Himeness Morēno piedāvāja tos nosaukt par tenoselome ("cilvēki ar jaguāra rīkli"). Konference atbalstīja šo nosaukumu, tomēr tas neiegājās.
Jau pirmajās avīžu ziņās žurnālisti iesauca jauno kultūru par olmekiem (no acteku vārda olli -"kaučuks") - "ļaudis no zemes, kur iegūst kaučuku" jeb "kaučuka/gumijas ļaudis." Tā sauca indiāņus, kas dzīvoja Meksikas līča piekrastē pirms spāņu ierašanās, viņu zemēs bagātīgi auga hevejas koki.
Beigu beigās amerikānistiem neatlika nekas cits kā arī pieņemt šo nosaukumu. Tomēr, lai atšķirtu nesen dzīvojošos etnogrāfiskos olmekus no senajiem, tad pēdējos paskaidrojoši sauca par arheoloģiskajiem olmekiem.
Kultūras rašanās. Radusies visai pēkšņi Meksikas līča piekrastē II g.tk.pmē. sākumā (citur teikts, ka arī ap 3000.g.pmē.), un izplatījās visos virzienos. To kultūras pēdas atrod mūsdienu Meksikas Verakrusas un Tabaskas pavalstīs. Uzplaukumu sasniedza ap 1200.g.pmē. (vairāki zinātnieki gan dod priekšroku 1500.g.pmē.). Ap 800.g.pmē. tie jau bija atstājuši ietekmi uz visām Centrālamerikas kultūrām. Kultūras beigas datē ar 400.g.pmē., kad stafete tika nodota nākamajai – maiju kultūrai.
Ir interesanta teorija, kuras faktiskais izteicējs ir Lemūrijas/Mu pētnieks Džeimss Čerčvards, ka nogrimušās Lemūrijas priesteri dibinājuši olmeku kultūru.
Par senāko olmeku pilsētu patlaban tiek uzskatīta Sanlorenca (1200.g.pmē. pēc oglekļa analīzes), Laventa esot vēlāka, lai gan ne visi pētnieki ir vienisprātis.
Vēl laba hipotēze ir par to, ka olmeki bijuši nekas cits kā celtnieku-kalnrūpnieku tauta, ko Atnācēji mētājuši pa pasauli visādos sev vajadzīgos darbos. Bieži olmeki tiek attēloti, kā iznācēji no altāriem, kas būtībā ir ieejas zemes dzīlēs (raktuvēs), vai alās ar noslēpumainiem instrumentiem rokās (stēla no Laventas - olmekiem pie ķiverēm piestiprināti spoguļi). Viss tas norāda, ka olmeki bijuši kalnrači. Ar to sasaucas arī „Leģenda par Votanu,” kurā runā par tuneļiem kalnos. Tāpat olmekiem bija arī kalnraču dievs Tepeioloti. Tas bieži tiek attēlots ar Tules „atlantu” plazmas instrumentu rokās. Zīmējumā no Tressapotekas pavadonis alā rokās tur apgaismes priekšmetu. Stēlā no Čalkatcingo attēlota sieviete, kura vada kādu sarežģītu (kalnrūpniecības!?) ierīci.
Olmeku izcelsme. Olmeku izcelsme, par spīti dažādām teorijām, ir un paliek mīkla.
Domā, ka šo civilizāciju radījuši bārdaini baltie ļaudis un nēģeri, kas ieradušies pa jūru no austrumiem. Verakrusā uzietais zīmējums kā reizīti rāda šādu ierašanās ainu. Atrastā plāksne Alvarado liecina, ka melnie un bārdainie ļaudis tikušies aci pret aci. Stēlā no Izapas redzams kā viens Spārnotais Dievs nocērt galvu citam dievam (līdzīgi zīmējumi Šumerā).
Olmeku personā mums ir darīšana ar veselu melnās rases tautu, par ko liecina liels daudzums atrasto zīmējumu un figūriņu visā Centrālamerikā – Čičenicas upurakā, Tahinas bumbu spēles bareljefi, terakotas statuetes no Džainas salas.
Olmeku kultūra divreiz esot uzņēmusi varenu bēgļu straumi no Lemūrijas puses. Tas esot sakritis ar diviem olmeku uzplaukuma periodiem XVII un XIII gs.pmē.
Hārvardas universitātes profesors Leo Vīners darbā Africaand the Discovery of America izvirza hipotēzi par olmeku izcelsmi. Balstoties uz ārējo izskatu un lingvistisko analīzi, autors secinājis, ka olmeku valoda piederējusi mande valodu saimei, kurā runājošie dzīvo Rietumāfrikā starp Nigēras un Kongo upēm.
Acteku vēsturnieki rakstīja par olmeka cilti, kā par senas tautas pēcnācējiem.
Pēc tam, kad meksikānis Hosē Melgars i Serano 1862.gadā bija izpētījis tolaik vienīgo zināmo milzu bazalta galvu, viņš pamanīja, ka tās sejas vaibsti ir negroīdi, un kopš tā laika zinātnieki ir izvirzījuši teorijas par to, ka olmeki patiesībā bijuši ieceļotāji no Āfrikas. Turpretī citi uzskata, ka galvās samanāmas mongoloīdas iezīmes, tāpēc apgalvo, ka olmeku senči savulaik ienākuši no Āzijas. Tam par pamatu ir apstāklis, ka bazalta galvu sejām ir arī epikants, kas raksturīga aziātiem. Tā ka olmeku izcelsme nebūt nav tik vienkārša un vēl joprojām nenokaidrota.
Kultūras areāls. Patlaban atklāti ap 40 olmeku apdzīvoto centru. Galvenās no tām: Laventa, Treszapoteka, Sanlorenca. Visur ir vērojami apjomīgi un plānveidīgi zemes ierīkošanas darbi. Olmeku kultūra cēlusies Meksikā un izplatījusies Belizas, Gvatemalas, Salvadoras un daļēji arī Hondursas teritorijā. Ilgu laiku olmeku kultūra pēdas netika atrastas ārpus tā saucamā Mezoamērikas koridora, kas stiepjas no Meksikas līdz Hondurasas vidienei, bet nu arī Hondurasas DA atrasti olmeku galvaskausi ar raksturīgajiem izkropļojumiem (kādiem?).
Olmekiem bija pirmā rakstība Centrālamerikā, pirmā skaitīšana ar punktu un svītriņu izmantošanu, pirmais Garais Rēķins ar Pirmo Dienu 3113.g.pmē. 13.augustā, pirmās astronomiski orientētās celtnes, pirmie nefrīta rotājumi.
Olmeku kultūras noriets sākās ap 300.g.pmē., kad tie pakāpeniski atstāja savas metropoles, sākot ar Meksikas līča piekrastes pilsētām. Vērojama bija tāda kā pilsētu konservācija - izraktās tranšejās tika guldītas vajadzīgas lietas un apbērtas ar zemi. Atstātajās pilsētās vērojamas arī zināmas vardarbības pēdas: uz bazalta galvām bojājumi, tās nogrūstas no postamentiem un noripinātas lejā. Tresapotekas pilsētā atrasts bareljefs ar 31.g.pmē., tas varētu liecināt, ka pilsētu atstāšana norisinājusies pakāpeniski, vairāku simtgažu laikā. Attēlos, kas nākuši no vēlākiem laikiem dienvidu pilsētās, olmeki attēloti kā kareivji ērgļu un jaguāru maskās kopā ar baltajiem bārdainajiem vīriem, taču tā arī nekļūst skaidrs – kā ienaidnieki vai kā sabiedrotie.
Montealbānas pilsētā, Oahakas pavalstī, redzamas daudzas akmens plāksnes ar negroīdiem sakņupušiem cilvēkiem. Tos sauc par „dejotājiem” (danzantes). Tagad domā, ka tie ir izkropļotie olmeku ķermeņi, gājuši bojā kara vai sacelšanās rezultātā. Starp daudzajiem attēliem ir arī viens sakņupis baltais bārdainais cilvēks.
Joprojām nav skaidri Olmeku civilizācijas beigšanās cēloņi.
Olmeku kultūras mantojums. Par olmeku kultūru mūsdienu cilvēki uzzināja tikai XX gs. sākumā, kad iesākumā tika uzietas bazalta galvas. XX gs. 40.gados amerikāņu zinātnieks Metjū Stirlings pasaulei atklāja Laventas pilsētu Tabaskas pavalstī. Tad tapa skaidrs, ka darīšana ir ar līdz šim nezināmu civilizāciju.
No bagātā mantojuma šodien palikušas vien dažas olmeku pilsētas Meksikas līča piekrastes zemienē, uz dienvidiem no Verakrusas Tabaskas pavalstī. Noslēpumainākā no tām – Laventa.
Dabiska olmeku civilizācijas pārmantotāja bija maiju civilizācija ap 400.g.pmē. Lai gan šo civilizāciju mijiedarbība ir visai neskaidra, tomēr paši maiji sevi sauca par olmeku mantiniekiem gan materiālā, gan arī garīgajā plānā. Pilnīgi droši, ka maiji no olmekiem ir pārņēmuši kalendāru un arī rakstības elementus.
Mūsdienu arheologi un antropologi uzskata olmeku kultūru par vēlāko Meksikas kultūru avotu.
Olmeku apbedījumi. Tādi uzieti pavisam nedaudz. Apglabāto atliekas tajos ir bijušas tik sliktī saglabājušās, ka nekādas DNS analīzes pašlaik nav bijušas iespējamas.
Olmeku arhitektūra. Daudzos olmeku kultūras centros uzieti piramidāli pakalni.
Olmeku lauksaimniecība. Iespējams, olmeki nodarbojās ar lauksaimniecību.
Aplūkojamie objekti.
Meksikas līča zāle Meksikas Valsta arheoloģijas muzejā. (Sala Golfo de Mexico) Te izstādīti olmeku civilizācijas atradumi, piemēram, divas bazalta galvas no 10 Sanlorencā atrastajām.
Saites.
Olmeku rakstība.
