Ķīna
Valsts Austrumāzijā.
Galvaspilsēta - Pekina.
Tūristam. Lai gan Ķīna ir vienota valsts, tomēr dažādu reģionu apmeklēšanai ārzemniekiem vajadzīgas atsevišķas vīzas. Lai otrreiz apmeklētu Pekinu, nepieciešama daudzkārtējā Ķīnas vīza.
Ceļojot uz Ķīnu ir jābūt ārsta izziņai, kurā ir uzskaitīts un pamatots līdzi ņemamo zāļu daudzums.
Nosaukums. Ķīnieši paši savu apdzīvoto zemi sauca par "Vidus impēriju" (Čžungo), no kā eiropieši darinājuši savu Ķīnas nosaukumu.
Vēsture.
Senās Ķīnas vēsture - šeit.
XVII gs. 70.gados Krievijas sūtniecības vadītājs Ķīnā N.Spafarijs sniedza sīku šās valsts un Sibīrijas aprakstu.
Ķīna Cinu dinastijas valdīšanas laikā (1644.-1912.g.). Šo dinastiju nodibināja iekarotāji mandžūri, kas sagrāba varu Ķīnā garu gadu karā, ko sāka 1618.gadā un valdīja Ķīnā no 1644.gada. Ķīniešu feodāļi pasauca mandžūru karaspēku palīgā apspiest zemnieku sacelšanos Lī Czi-čena vadībā. Pēdējā no Ķīnas imperatoru dinastijām, kas izbeidzās līdz ar Ķīnas Tautas republikas nodibināšanu 1911.gadā. Impērija krita pēc 2100 gadu pastāvēšanas.
Cinu dinastijas valdīšanu var iedalīt 4 lielos periodos:
1. No mandžūru iebrukuma brīža Ķīnā līdz mandžūru varas nodibināšanai Minu Ķīnas robežās (1644.-1683.g.), Šundži un Kansī valdīšana.
2. Relatīvs Cinu dinastijas iekšējās stabilitātes periods un iekarošanas karagājieni pret Halhas mongoļu kņazistēm, krievu apmetnēm pie Amūras, Džungārijas (Oiratu?) hanisti, Tibetu, Austreņu Turkestānu, Vjetnamu, Birmu, Nepālu u.c. (XVII gs. 80.gadiem līdz XVIII gs. 70.gadiem), Kansī, Junčžena un Ceņluņa valdīšana
3. Sākas Cinu monarhijas iekšējā trūdēšana un nepārtraukta novājināšanās haņu ķīniešu zemnieku un neķīniešu tautību sacelšanos kā arī Rietumu imperiālistisko valstu agresijas rezultātā. Ceņluņa, Czjacina, Daoguana, Cjaņfina, Tunčži, Huansjuja valdīšanas.
4. No ķīniešu-japāņu kara (1894.-1895.g.) līdz Cinu atteikšanās no troņa, kad dinastija pildīja paklausīga ieroča lomu iekšējā mandžūru-ķīniešu feodālās kompradoru reakcijas un imperiālisko lielvalstu rokās. Šai posmā notika Cinu impērijas pārvēršanās process par Rietumvalstu puskoloniju - Huansjuja un Sjuaņtuna valdīšanas.
Cinu realizētā feodālās kārtības politika un pretošanās kapitālistiskās saimniekošanas metodēm, visu mazākumtautību nezēlīga apspiešana, teritoriālās piekāpšanās lielvalstīm - tas viss no veda pie tā, ka plašas ķīniešu tautas masas Cinu dinastiju uzlūkoja pē pirmiemeslu visām tautas nelaimēm un ciešanām. Siņhajas revolūcijas (1911.-1913.g.) rezultātā Cinu dinastija tika gāzta - pēdējais imperators Pi U oficiāli atteicās no troņa 1912.gada 12.februārī.
XIX gs. 2.pusē Ķīnai uzspieda nelīdztiesīgus līgumus Britu impērija, sagrāba tās Sjanganas pussalu (Honkongu) un izmantoja to tālākai ekspansijai Ķīnā.
1897.gadā Cindao (Šaņdunas province) pie Dzeltenās jūras iekaroja Vācija un tajā ierīkoja jūras kara bāzi.
Bokseru sacelšanās (1898.-1900.g.). To apspieda 8 ārvalstu veidota militāra Alianse, ieņemtot Pekinu 1900.gada sākumā.
Učaņas sacelšanās. Viss sākās ar stihisku sacelšanos vienā no artilērijas daļām 1911.gada septembrī. Kareivji atteicās pakļauties virsniekiem. Dumpis gan tika apspiests, taču gatavošanās nīstās mandžūru Ciņu dinastijas gāšanai turpinājās.
Sacelšanās Czjansja pagastā (viens no Ķīnas centrālajiem rajoniem) bija nolikta uz 1911.gada 16.oktobri. Tomēr par to tapa zināms varas iestādēm, kas sāka sazvērnieku arestus. Ar revolucionāriem izrēķinājās faktiski bez jebkādas izmeklēšanas, gandrīz vai aizturēšanas vietā. Tomēr ar represijām neizdevās novērst sacelšanos. 10.oktobrī sacēlās sapieru bataljona kareivji, tiem pievienojās divi kājnieku pulki un atilērijas divizions. Sacēlušies burtiski dažās stundās visu Czjansju pagastu, bet pēc tam pārņēma arī tā saucamo "Uhaņas trijpilsētu," kuras iedzīvotāji ar entuziasmu uzņēma sacelšanos. Tā sākās Učanas sacelšanās, no kuras cēlās un izvērsās Siņhajas revolūcija.
Jaunā vara pasludināja Ķīnu par republiku. Sacēlušies par atsvabināšanās zīmi no mandžūru jūga grieza bizes, kas bija valdošās kārtas atšķirības zīme. Valdošās dinastijas nepopularitāte bija tik liela, ka tās sūtītais karaspēks pārgāja dumpinieku pusē. Jaunā valdība kā pirmo nosūtīja notas ārzemju pārstāvniecībām ar paziņojumu, ka tā neatzīst Ciņu dinastijas noslēgtos nelīdztiesīgos līgumus.
Siņhajas revolūcija (1911.-1913.g.). Revolūcijas rezultātā Cinu dinastija tika gāzta - pēdējais imperators Pi U oficiāli atteicās no troņa 1912.gada 12.februārī.
Impērija krita vēl pēc pusotra gada. Uzvarētāji tūdaļ sāka savstarpēju cīņu par varu un tā vilkās vairākas desmitgades.
4.maija kustība (1919.g.). 1919.gada 4.maijā sarkankrievu Oktobra apvērsuma iespaidā sākās nemiernieku kustība. To ievadīja Pekinas studentu protesta demonstrācija pret vldības politiku, kas nodeva nacionālās intereses. 5.jūnijā sākās plašs strādnieku streiks Šanhajā. Nemieri aptvēra visu valsti. Kustība izbeidzās 1919.gada jūlijā, kad tika atlaisti vairāki sakompromitējušies valsts darbinieki. Šie nemieri veicināja marksisma ideju izplatīšanos Ķīnā.
Ķīnas komunistiskās partijas rašanās. 1921.gada jūlijā kādā necilā ēkā Šanhajā kopā sanāca ducis kreisi noskaņotu ķīniešu un nolēma dibināt komunistisko partiju Ķīnā. Pēc imperatora gāšanās valstī valdīja jukas. Pēc dažām dienām jaunos komunistus no viņu štāba padzina kāda vietējā karavadoņa kaujinieki un partijas dibināšanas kongress un nākamās sapulces notika uz baržas upē.
Guančžovas sacelšanās (1927.g.). Tās galvenas organizētājs un vadītajs bija ķīniešu komunists Džans Tailei.
1931.gadā pēc divu gadu ilga sausuma perioda Ķīnā sākās spēcīgas sniega vētras, lietavas un augsta ciklonu aktivitāte. Tā izraisīja Jandzi un Huanhes upju pārplūšanu. Lēš, ka upuru skaits šajā katastrofā ir no 2,5 līdz 3,7 miljoniem, tostarp arī cilvēki, kas pēc tam mira bada un dažādu slimību dēļ. Plūdi iznīcināja labību, bet piesārņotais ūdens atnesa dažādas infekcijas slimības. Visvairāk cieta Uhaņa, rosīgā metropole Jandzi vidienē, kad sabruka aizsprosti, kas apņēma pilsētu. Aizturētais ūdens šausminošā ātrumā ieplūda pilsētā, noslaukot visu savā ceļā. Pēc šī notikuma Ķīnas valdība izveidoja efektīvu katastrofu pārvaldības sistēmu.
1932.-1945.gados Ķīnas ZA pastāvēja japāņu marionešu valsts Mandžouga ar galvaspilsētu Čanaņu. 1945.gadā ieņēma krievpadomju armija.
Japānas iebrukums Ķīnā (1937.g.). 1937.gadā japāņi izraisīja liela mēroga karu Ķīnā. 1937.gadā tika sasaukta 19 valstu - PSRS, ASV, Ķīnas, Francijas, Itālijas, Lielbritānijas u.c. konference sakarā ar Japānas agresiju Ķīnā. Ķīna un PSRS prasīja vērst pret Japānu ekonomiskās sankcijas, bet Rietumvalstis šo prasību noraidīja. Konference konstatēja, ka Japāna parkāpusi Deviņu valstu līgumu, kas tika noslēgts Vašingtonas konferencē 1921.-1922.gados. praktiski pasākumi pret Japānas gresiju tā arī netika veikti.
Komunistu nākšana pie varas (1949.g.). Pēc komunistu nākšanas pie varas par partijas dibināšanas dienu tika pasludināts 1.jūlijs. Komunisti proklomēja Ķīnas Tautas republiku.
1958.gadā ķīnieši nogalināja 1,96 miljardus zvirbuļu, tā pret viņiem cīnoties kā pret lauksaimniecības kaitēkļiem.
1958.-1960.gados Ķīnā izcēlās bads, kā iemesls bija Mao "Lielā lēciena" politika.
Robežkarš pret Indiju (1962.g.). Šī robežkara sekas šodien ir neskaidrā Ķīnas-Indijas robeža.
1966.gadā Mao uzsāka tā saucamo Kultūras revolūciju, kas izraisīja 10 gadu ilgu haosu.
1978.gada 18.decembrī Ķīnas KP vadība deva zaļo gaismu toreizējā valsts vadītāja Dena Sjaopina idejai radikāli mainīt ekonomiku, pielāgojot to brīvā tirgus principiem. Ķīna atteicās no Mao Dzeduna ievestās kolektivizācijas politikas, kas bija padarījusi lielo valsti par vienu no nabadzīgākajām pasaulē. Tautsaimniecību pārveidoja reformējot lauksaimniecību, liberalizējot privāto sektoru, modernizējot rūpniecību un ļaujot ienākt ārvalstu uzņēmumiem.
Pēc padomju-ķīniešu spēku kopīgi apspiestās uiguru sacelšanās (1933.-1934.g.) uz Ķīnu tika nosūtīti padomju militārie padomnieki, kuru vidū bija arī nākamais maršals Pāvels Ribalko (Павел Рыбалко).
Jasmīnu revolūcija (2011.g.). Pavisam īsa un neveiksmīga.
Pēdējās desmitgadēs Ķīna piedzīvojusi lielus ekonomiskās izaugsmes tempus, miljoniem ķīniešu izkļuva no nabadzības. Laika posmā no 1980. līdz 2017.gadam Ķīnas IKP pieauga 42 reizes no 305 miljardiem līdz 12,7 triljoniem dolāru. Pašlaik Ķīnā dzīvo visvairāk miljardieru - 620. Bag;atākais no tiem ir e-tirdzniecības milža "Alibaba" dibinātājs Džeks Ma, kura kopējo bagātību lēš uz 39 miljardiem ASV dolāru.
Pēdējā laikā ekonomiskā izaugsme ir palēninājusies. To vēl vairāk apdraud tirdzniecības karš ar ASV.
Sji Dziņpiņa valdīšana (). Uzskata, ka Dziņpiņš savās rokās koncentrējis lielāko varu kopš Mao Dzeduna laikiem.
Tika pieņemts lēmums par vērienīga strīdus teritorijas Dienvidķīnas jūrā plāna īstenošanu. Rietumvalstīsšis plāns tika nodēvēts par Lielo Ķīnas smilšu mūri (2015.g. ASV Klusā okeāna flotes komandiera admirāļa Hārvija Harisa pirmo reizi izteiksts apzīmējums).
Ķīnā ieviests autoritārisms. Vēsturē tas izpaužas kā "vēsturiskais nihilisms" - mēģinājumi atsaukties uz vēsturiskiem notikumiem, lai apstrīdētu ĶKP noteicošo lomu, varas iestādes cenšas noklusēt un cenzēt nepatīkamus vēstures notikumus. Ķīnas Sociālo zinātņu akadēmijā izveidota īpaša vēsturnieku grupa, kas uzspodrina KP vēsturi un dzēš nepievilcīgās epizodes. 2021.gadā izveidota īpaša tālruņa līnija, pa kuru var ziņot par "nihilistiem" varas iestādēm.
Saasinājums uz robežas ar Indiju (2020.gada jūnijs). 2020.gada jūnijā notika sadursmes uz robežas ar Indiju, bojā gāja vismaz 20 indiešu un 4 ķīniešu karavīri.
Ķīnas teritoriālās pretenzijas Krievijai. Tās radušās II Opija kara rezultātā, kad Krimas karā sakautā Krievijas impērija attiecībā pret Ķīnu abos Opija karos darbojās kā Rietumvalstu sabiedrotā, kopā ar tām izlaupot politiski un militāri vājo Ķīnu.
II Opija kara beigās, pakļaujoties krievu sūtņa Ignatjeva spiedienam, kas apsolīja apturēt angļu-franču karaspēka laupīšanas Pekinā, Ķīnas imperators Huns piekrita parakstīt pazemojošu mieru ar Angliju un Franciju, pie tam samaksājot Krievijas impērijai ar milzīgām teritorijām.
Laikā no 1858.-1915.gadam ar tiešas militāras šantāžas draudiem Cinu dinastija atdeva Krievijas impērijai ap 1,5 miljoniem kvadrātkilometru teritorijas. Kopā tika noslēgti vairāki līgumi, katrs no tiem nodeva zemes Krievijai. Kopš tā laika ķīnieši mēdz saukt šīs zemes par "zaudētajām teritorijām," šodien min pat 10 miljonus kvadrātkilometru.
2004.gadā Putina režīms piekāpās un atdeva Ķīnai Damaņas salu (остров Даманский), kur robežkonfliktā tika nogalināti 58 padomju robežsargi. 2005.gadā Krievija un Ķina veica robežas demarkāciju. Tās ietvaros tika sadalītas salas Amūras upē, par kurām pastāvēja ilgstošs robežstrīds. Krievija Ķīnai nodeva dažas no salām.Ķīnieši paziņoja, ka robežstrīdi esot izsmelti, tomēr jau 2012.gadā izvirzīja jaunas pretenzijas - šoreiz Altajā. Domājams, ka Ķīna ar laiku izvirzīs pretenzijas arī uz Tuvu, Vladivostoku un Sahalīnu.
Ķīnas izpēte. 1903.-1905.gados vācu ģeogrāfs V.Filhners ceļoja pa Tibetas dienvidiem un Ķīnas vidieni.
1926.-1928.gados tas pats V.Filhners vadīja ekspedīciju Zemes magnētisma mērīšanai Tibetas dienvidos un Ķīnas rieteņos.
Iedzīvotāji.
Buji. 2 100 000, galvenokārt Guidžovas provincē.
Ķīnieši.
Dongi. Dzjansu provincē.
Dungani. Lielākā to daļa dzīvo Ķīnā.
Džuani. 11,5 miljoni, Ķīnas dienvidos.
Mjao. Dzjansu provincē.
Uiguri.
Tibetieši.
Evenki - ap 6000 (arī tuvu radnieciskie oročoni - 3000).
Administratīvais iedalījums - 22 provinces un 5 autnomie rajoni, kā arī īpaša administratīvā teritorija Honkonga no 1997.gada. 4 Ķīnas pilsētām - Šanhajai, ... ir atsevišķas provinces statuss.
Anhoja.
Cinhaja.
Dzjansu.
Džilina.
Džedzjana.
Fudzjana.
Gansu.
Girina.
Guanduna.
Guidžova.
Hebeja.
Heilundzjana.
Henaņa.
Hubeja.
Hunaņa.
Junaņa.
Ļaonina.
Sičuana.
Šanduņa.
Šanhaja.
Šansi.
Šensi. Ciņ Šihuana kapene, daļēji Lielais Ķīnas mūris.
Taivāna. Atsevišķa salu valsts, ko kontinentālā Ķīna spītīgi turpina uzskatīt par savējo teritoriju.
5 Ķīnas autonomie reģioni:
Iekšējās Mongolijas AR.
Huansi Džuanu AR. Guangxi Zhuang Autonomous Region.
Ninsjas Hueju AR. Lielais Ķīnas mūris, daļēji.
Siņdzjanas-Uiguru AR. Ķīnas okupētā Austrumturkestānas teritorija ar uiguru iedzīvotāju vairākumu.
Tibetas AR. Patlaban Ķīnas okupēta.
4 Ķīnas pilsētas veido atsevišķas, provincēs neietilpstošas muinicipalitātes - Pekina, Čonkvinga, Šanhaja un Tiandžina.
Honkonga un Makao. Īpašas administratīvās teritorijas kopš 1997. un ????gada atbilstoši.
Hidroloģija. Janczi upe. Garākā Ķīnas un Āzijas upe.
Aplūkojamie objekti. Siaņa - senā Ķīnas galvaspilsēta un Lielā Zīda ceļa sākumpunkts. Lielais Ķīnas mūris - grandioza aizsargceltne. Guijanā izveidota Ķīnas NLO pētīšanas bāze, jo 1994.gadā šeit tika nopļauti 27 ha priežu meža ar akurāti sakārtotām skujām. Šizihes apmetnē no Ķīnas akmens laikmeta apmetnē pie Dzeltenās upes atrastie graudberži un to virsmas padziļinājumos saglabājušās cietes un graudu paliekas pierāda graudzāļu apstrādi un lietošanu uzturā pirms 23 000 gadiem. Gebihes alu sistēma, kuras sastāvā ir Miao grota - tā mēdz tikt minēta arī kā lielākā pasaulē (kā tad Sondongas ala Vjetnamā?). Pasaku tilts. (Xianren) Tiek uzskatīts par garāko, dabiski izveidojušos tiltu pasaulē un to ar Gogle Earth palīdzību atklāja tikai 2009.gadā! Jaņčžaņas akmenslauztuves ir 15 km no Nankinas, tur atrodas 3 lielākie megalītiskie bloki pasaulē. Ķīnā esot arī sava Nāves aiza, ko saista ar cilvēku pazušanām.
Inčžou. Mistiska/okulta vieta. Aliens.lv vietu nezina.
Saites.
Ķīnieši.
