Ķīnieši
Pašnosaukums - han, han žen.
Ķīnas pamatiedzīvotāji.
Skaits. Kopskaits - 823 000 000, no tiem ap 22 000 000 dzīvo ārpus Ķīnas. (1975.g.)
Ķīnā ķīnieši sastāda ap 94% valsts iedzīvotāju.
Galvenokārt DA Āzijā - Taizemē, Malaizijā, Sjanganā, Indonēzijā, Singapūrā, Vjetnamā, Mjanmā, Filipīnās, Kampučijā.
ASV.
Etnoģenēze. Antropoloģiskā ziņā liela daļa ķīniešu ir austrummongolīdi, dienvidu daļā pārsvarā dienvidmongolīdu varianti.
Ķīniešu tautība izveidojusies no senķīniešu aborigēnu ciltīm - sja, pēc tam šan jeb in Huanhes upes baseinā, pakāpeniski izplatīdamās uz D, R un Z, asimilēdama daudzas austronēziešu, monkmeru, taidžuaņu, mjaojao, tibetbirmiešu, mongoļu un tungusmandžūru ciltis.
Lielajā izplatības teritorijā, kuras daļas savā starpā bija maz saistītas, saglabājušās vietējās atšķirības. Pēc kultūras paražām un valodas ziemeļķīnieši stipri atšķiras no dienvidķīniešiem.
Ģenētika. Ķīniešu zinātnieku 2008.gada pētījumi parādīja, ka 90% ķīniešu ir tikai viena - II asins grupa. Tas, iespējams, apliecina hipotēzi par vienu kopīgu senci visiem ķīniešiem (Ķīnas civilizāciju dibinājis mītiskais "dzeltenais imperators" Huandi).
Speciālie pētījumi parādīja, ka ķīniešiem un mongoļiem denisoviešu gēnu nav.
Vēsture. Ķīnas nosaukums radies no Viduszemes ķīniešu nosaukuma – Džango.
Ķīnas civilizācijas dabas apstākļi. Ķīnas austrumos atrodas plašs līdzenums, kas piekļaujas jūrai. Ķīnas rietumu daļu aizņem plašas klinšainas plakankalnes un klinšu grēdas.
Jūras piekrastē bieži līst lietus, bet jo tālāk uz rietumiem, jo nokrišņu paliek mazāk. Nereti gadās arī lieli sausuma periodi.
Pa līdzenumu tek divas lielas upes – Dzeltenā (Huanhe) un Janczi. Dzeltenās upes krasti izveidojušies no lesa, kas atgādina smalkas, ļoti blīvas dzeltenās smiltis. Tās bija viegli apstrādāt ar kapli un arklu un tas ir auglīgs, ja ir pietiekami daudz mitruma. Lietus laikā Dzeltenā upe stipri pārplūst un appludina pat simtiem kvadrātkilometru lielas platības. Ūdens viegli izskalo lesu. Vairākkārt upe ir izārdījusi gultni un iegūlusi jaunā gultnē. Tas sagrāva daudzus ciemus un ķīnieši to sauca par „apkārt klīstošo upi,” „Ķīnas postu” un „tūkstoš nelaimju upi.”
Arī Janczi upes krastos zeme ir auglīga. Senatnē upes krastus klāja biezi meži.
Leģendārais pirmvaldnieku laiks. Pēc nostāstiem tie bijuši Debesu Dēli, kas liesmotajos Pūķos jeb ugunīgajās bumbās nolaidās uz Zemes.
Ķīnas neolītiskās kultūras. Tādas tiek atzīmētas kā Janšao un Honšaņas kultūras, kas eksistēja ap 2000 gadu, bet tad strauji pazuda. To vietā nāca daudz attīstītākā Lančžu kultūra, kurā jau bija pazīstama pilsētplānošana un organizēta lauksaimniecība. Tika audzēti zemesrieksti, kas pilnīgi droši ir nākuši no Amerikas.
Civilizācijas rašanās. Ķīna ir pēdējā no Vecās pasaules civilizācijām, kas attīstījās neatkarīgi, un tā atšķiras no citām kaut vai ar to, ka Ķīnas pilsētas radās bronzas laikmetā nevis tirdzniecības centros vai kādās citās cilvēku pulcēšanās vietās, bet gan rituālu vietās, kurās priesteri un Dievu ieceltie ķēniņi „runāja ar Dieviem.”
Ķīniešu vēsturnieki uzskata, ka tas noticis jau V g.tk.pmē. Tā laika naži, keramika, sudraba un bronzas izstrādājumi, porcelāna un zīda izstrādājumi bijuši jau augsta līmeņa. Ķīniešiem, tāpat kā daudzām citām tautām, bija sava leģenda par Lielajiem plūdiem.
Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka ķīniešu civilizācijas sākums bijis Aņjanā Huanhes upes ielejā. Šai ielejā celts vairums bronzas laikmeta ķīniešu pilsētu, jo toreiz šeit bija maigs un mitrs subtropu klimats ar bagātu floru un faunu.
Viena no versijām par Ķīnas civilizācijas centru uzskata tagadējās Amojas pilsētas rajonu, kur 1970.gadu beigās tika uzieti paleolīta laika artefakti.
Civilizācijas attīstība. III g.tk.pmē. ķīniešu dzīvē notika ievērojamas izmaiņas. Tie sāka nodarboties ar lauksaimniecību, piejaucēt mājdzīvniekus, būvēt mājas no niedrēm, pulēt akmens darbarīkus. Viņu senās apmetnes pārsvarā atrastas Huanhe un Janczi upju ielejās Ķīnas ziemeļos.
III tūkstošgades beigās pēc Lielajiem plūdiem pie varas nāca Sjā (Xia) dinastija.
Huandi laiki. Tas bija leģendārs valdnieks un impērijas dibinātājs. Viņa laikā Ķīnā attīstījās lauksaimniecība, labības audzēšana, ķīnieši sāka audzēt zīdtārpiņus un ieguva zīdu. Viņa laikā parādījās ķīniešu rakstība.
Šanu dinastija. Šaņu dinastija parādījās pēkšņi, bija visai attīstīta. Tās krišanu esot pavadījuši briesmīgi notikumi, kas risinājušies tieši Aņjanā. Tās galvaspilsēta Šana nav uzieta vēl joprojām. Pēc tās palika lieliski bronzas izstrādājumi Dzeltenās upes līdzenumā.
Čžou dinastijas laiks. Šis laiks ķīniešu senajos rakstos tiek aprakstīts kā cilvēku un dievu kara laiks. Izšķirošās kaujas rezultātā 1122.gadā pmē. pie Mue, uz dienvidiem no Veiguifu tika uzvarēta Čžou 700 tūkstošu armija.
Sākotne. Ķīnas teritorijā spējas un neizskaidrojamas pārmaiņas notika ap 1800.g.pmē. Pilnīgi bez kādām pakāpeniskas attīstības pēdām necili lauku ciemi kļuva par nocietinātām pilsētām, izplatījās bronzas ieroči, kaujas rati un rakstība. Ir pamats domāt, ka pārmaiņu cēlonis ir rietumu migrantu parādīšanās, kas šīs zināšanas atnesa uz Ķīnas teritoriju. Tie varētu būt šumeri, kuri migrēja no savas sagrautās valsts. Kā pirmā tika nodibināta Šaņu dinastija.
„Karojošo ķēniņvalstu laikmets” (480.-221.g.pmē.). Šai laikā Ķīnā bija izveidojušās vairākas valstis, kas savā starpā naidojās. Daļa ķīniešu aristokrātijas šai laikā pārcēlās uz Korejas pussalu mierīgākas dzīves meklējumos. Vēl pēc tam tie pārcēlās un Japānas salām, kur sajaucās ar eiropeīdajiem salu pirmiedzīvotājiem – ainiem. Tā rezultātā radās mūsdienu japāņu nācijas pamats.
Ķīnas apvienošana III gs.pmē. III gs. par spēcīgāko tādu kļuva Tsina valsts. Ar viltību un spēku Tsinas valdnieks pakļāva visu tā laika Ķīnu. 221.g.pmē. viņš sevi pasludināja par „Pirmo Tsinas ķēniņu” (Tsin Ši-huandi).
Šī ķēniņa laikā tika veikta Lielā Ķīnas mūra celtniecība, lai aizsargātu valsti pret huņņiem.
Hanu dinastijas (206.g.pmē.–220.g.) laikā. sevišķi daudz tika veikti iekarošanas kari. Haņi centās iekarot Vidusāzijas zemes. Ķīnieši sakāva huņņus smagos karos un īslaicīgi sagrāba teritorijas, pa kurām gāja karavānu ceļš uz Rietumiem – Lielo zīda ceļu.
Haņu dinastijas laikā – I gs., notika vislielākā tautas sacelšanās – Sarkano uzacu sacelšanās. Sacelšanās gan guva panākumus un pat nocirta galvu imperatoram, bet rezultātus izmantot neprata. Viņi ļāva iecelt aristokrātijai jaunu ķēniņu.
Arī II gs. beigās notika Dzelteno turbānu sacelšanās. Brāļi Čžani aicināja tautu gāzt imperatora varu un slepeni tika organizēts liels dumpis. 184.gadā nodevējs izpauda sacelšanās plānu, tika saķerti un sodīti ap 1000 gaidāmā dumpja dalībnieku. Brāļi deva pavēli sākt sacelšanos. Valsts centrālajos apgabalos sacēlās simtiem tūkstošu zemnieku un vergu. Tie ieņēma pilsētas, aplaupīja un nogalināja turīgos, atbrīvoja ieslodzītos un vergus. Dumpinieki galvas apsēja ar dzelteniem turbāniem, no kurienes arī nosaukums.
Sakari ar ārpasauli. 166.gadā Ķīnā bija Romas impērijas vēstniecība.
Ķīnas izolācijas faktors. Gobi tuksnesis un Tibetas plakankalne bija visai nopietni ģeogrāfiskie šķēršļi un tāpēc Ķīnas civilizācija attīstījās visai izolēti no pārējās pasaules. Atvērtība palielinājās tikai līdz ar Lielā zīda tirdzniecības ceļa rašanos II gs.
Sakari izveidojās ar Centrālāziju, Persiju un visvairāk ar Indiju, no kuras Ķīna saņēma savu trešo garīgo avotu – budismu (pēc konfuciānisma un daoisma).
Ķīna III gs. Šai laikā Ķīnas vietā pastāvēja vairākas savstarpēji naidīgas valstis. To vājumu izmantoja klejotājciltis, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Lielā mūra. Iebrukumi sekoja viens otram un vairākus gadsimtus klejotāji postīja Ķīnas ziemeļus, jo sadrumstalotā Ķīna nespēja cienīgi militāri atbildēt.
III un IV gs. sāka veidoties feodālā iekārta.
Ķīnas apvienošana VI gs. beigās. Vienoto valsti pārvaldīja imperators ar lielu armiju. Pēc apvienošanas Ķīnas ziemeļu daļa tika atbrīvota no klejotājiem un tika atjaunota saimniecība – zemnieki saveda kārtībā kanālus, nostiprināja aizsprostus lielajās upēs Janczi un Huanhe.
Ķīna VIII gs. Feodāļi sāka sagrābt zemes – radās muižas un zemnieku saimniecības. Pirmo reizi tika nodibināti pastāvīgi politiskie sakari starp Tanu Ķīnu un Abasīdu kalifātu kalifa Haruna al Rašīda (786.-809.g.) valdīšanas laikā.
Zemnieku sacelšanās IX gs. 875.gadā Ķīnas ZA atsevišķas zemnieku vienības apvienojās lielā armijā, ko vadīja zemnieks Huan Čao. Dumpinieki ieņēma apgabalu pēc apgabala un izrēķinājās ar nīstajiem feodāļiem un ierēdņiem, bagātības izdalīja trūcīgajiem. Imperatoram nepietika spēka sacelšanos apslāpēt un dumpinieki pārstaigāja visu valsti no ziemeļiem uz dienvidiem. Triecienuzbrukumā ieņēma lielo tirdzniecības pilsētu Guančžovu (Kantonu).
Sapulcinājuši papildspēkus ap 500 000 dumpinieki devās uz Ķīnas galvaspilsētu Čanaņu ziemeļos. Imperatora karaspēks bēga un bēga arī pats imperators. Iegājuši Čanaņā, zemnieki pasludināja par ķēniņu Huan Čao. Tas atcēla smagos nodokļus un pavēlēja izsniegt trūcīgajiem labību no valsts klētīm.
Lai tiktu galā ar tautas sacelšanos aristokrātija aicināja talkā nežēlīgos ziemeļu klejotājus – tautā sauktus par „melnajiem kraukļiem.” Klejotāju kavalērija ielauzās pilsētā un Čanaņas lielāko daļu nodedzināja. Arī Huan Čao bija spiests pamest Čanaņu.
884.gadā dumpiniekus izklīdināja un viņu vadonis gāja bojā. Taču bruņotie zemnieki vēl 20 gadus pēc tam turpināja cīņu dažādās Ķīnas vietās.
Sacelšanās tomēr panāca daļēju atvieglojumu.
„Piecu dinastiju” laiks (907.–960.g.). Vidus zeme pēc asiņainiem kariem bija sabrukusi, radot vairākas atsevišķas valstis.
Sunu dinastija (960.-1279.g.). Šo laiku sauc par Ķīnas Zelta laikmetu, jo ļoti attīstījās visa laika mākslas, zinātnes, rūpniecība un amatniecība. Tika iespiestas pirmās grāmatas un no 886.gada tās iznāca regulāri.
1126.gadā iebrucēji no ziemeļiem iekaroja Kaifenu un vairāk kā 100 gadu Ķīna bija sadalīta. Dienvidos joprojām valdīja Sunu dinastija ar galvaspilsētu Handžou. Dinastiju sagrāva mongoļu iebrucēji.
Karakitaju valsts. 1125.gadā Ķīnas ziemeļos un rieteņos notika sadursmes starp čžurčžeņiem un kidaniem (kitajiem), kā rezultātā daudzi kidani devās uz rieteņiem un nodibināja tā saucamo Karakitaju valsti. Šī valsts sāka apdraudēt Lielo seldžuku austreņu provinces.
1141.gadā sultāna Sandžāra karaspēku sakāva karakitaji pie Samarkandas (Transoksānijā), kas pārņēma varu Vidusāzijā. Karakitaji izrādīja reliģisku iecietību un pilnīgi nekā nevērsās pret musulmaņiem.
Karakitaju valsti 1218.gadā iznīcināja Čingizhana mongoļi.
Mongoļu iebrukums un Juaņu dinastija (1279.-1368.g.). Šo dinastiju dibināja mongoļu iekarotāji, kas iekaroja Ķīnu. Mongoļiem bija pilnīgi vienaldzīgi ķīniešu kultūras sasniegumi un tie nemaz nepazina dzīvi pilsētās.
1211.gadā Čingishana vadībā mongoļi iebruka Ziemeļķīnā. Tie uzvarēja imperatora armiju un ieņēma Ziemeļķīnas lielāko pilsētu – Pekinu.
Dodoties karagājienos uz Rietumiem, mongoļi turpināja arī Ķīnas iekarošanu. Ķīnieši sīvi pretojās un visu valsti mongoļi pakļāva tikai 1279.gadā.
Par spīti tam, ka valsts kara laikā tika stipri izpostīta, šīs dinastijas laiks bija vēl viens Ķīnas uzplaukums. Ķīna kļuva par milzīgās mongoļu valsts galveno daļu, arī galvaspilsēta bija Pekina.
Šai laikā Ķīnu pirmo reizi ieraudzīja eiropieši (Marko Polo ceļojums) un bija pārsteigti. Ķīna kļuva par biezāk apdzīvoto valsti pasaulē.
Sarkano turbānu sacelšanās (XIV gs. vidū). Zemnieku sacelšanās pret mongoļiem sākās Ķīnas dienvidos. To pazīšanās zīme bija sarkans turbāns ap galvu. Ķīnieši nogalināja mongoļu ierēdņus un sacelšanās turpinājās veselus 20 gadus un pārauga atbrīvošanās karā. Tā rezultātā 1368.gadā mongoļi no Ķīnas tika padzīti.
Pēc mongoļu padzīšanas uzplauka ķīniešu saimniecība, jo mongoļiem atņemtās zemes tika sadalītas zemniekiem.
Timura invāzijas draudi. Pašās XIV gs. beigās kaut kādi Timura sirojumi Ķīnā jau bija notikuši. Pēc Bajazīda I osmaņu armijas sagraušanas Timurs 14-5.gadā devās Ķīnas iekarošanas karagājienā, bet ķīniešiem par laimi februārī saslima un nomira Otraras pilsētā.
Minu dinastija (XV gs). Nesaprotamu iemeslu dēļ tika aizliegta uzplaukusī jūrniecība, kuģi tika sacirsti. Minu imperatori pārnesa valsts galvaspilsētu uz Pekinu ziemeļos. Cīnījās pret ziemeļu klejotāju tautām. Literatūrā pastāvēja barga cenzūra, iekšpolitikā barga doktrīna. Pekinā imperatori veica bronzas laikmeta rituālus uz Debesu altāra.
Ķīnas kultūra sāk noslēgties un pašizolēties.
Ķīniešu sniegtais raksturojums eiropiešiem nav visai glaimojošs: „Šiem barbariem ir drūms skats, pinkaini mati, un viņi nelabi smird. Viņiem nav rituālu, kurus būtu vērts pieminēt. Viņi ir meļi un samērā augstprātīgi. Viņi iekaro zemes ar varu un viltu, sākumā izliekoties par draugiem, lai pēc tam vietējos iedzīvotājus apspiestu. Viņu patiesie nolūki ir – pakļaut visus ar varu.” (par spāņiem Filipīnās)
Saskare ar Rietumiem. Rietumu misionāri un zinātnieki pirmo reizi apmetās Pekinā XVI gs.
XVIII gs. arvien biežāk Ķīnā ieradās spāņi, holandieši, portugāļi, angļi, vēlāk – amerikāņi. Tie pārņēma ķīniešu izgudrojumus – šaujampulveri, magnētisko kompasu, kuģa stūri. Tie nāca ne tikai tirgoties, bet arī uzspiest savas preces, idejas un reliģiju. Drīz viņi nodibināja tirgotāju kolonijas un par precēm maksāja galvenokārt ar opiju. Kā kulminācija tam – Opija karš XIX gs.
Rietumu teritoriju sagrābšana. Ķīniešu Ciņu dinastijas imperators Kansi (1661.-1722.g.) 1699.gadā devās karagājienā pret Džungārijas (Oiratu) hanu Haldanu un sakāva to. Atkal(?) nodibināja Ķīnas varu pār "rieteņu teritorijām," kuras apdzīvoja galvenokārt uiguri. Nākamā gadusimteņa laikā ķīnieši paplašināja savus valdījumus līdz pat Pamira kalniem. Zemes iekarošanu pavadīja masveida uiguru izkaušana, kas glābjoties bēga uz ziemeļiem - Krievijas impēriju. 1760.gadā Uigurijas ziemeļu un dienvidu daļas (Džungārija un Austrumturkestāna) faktiski pārvērtās par kolonijām un tika pārveidotas par Siņczjanas (siņdzjaņ - "jaunās teritorijas") apgabalu Ķīnas Ciņu impērijas sastāvā.
Mazo mogolu ķēniņš Džahangīrs 1815.gadā sacēla dumpi un pasludināja svēto karu (džihādu) pret ķīniešu Cinu dinastiju Kašgarā (Tarimas upes ielejā). 1827.gadā Ķīnas imperatora armija apspieda sacelšanos Kašgarā. Džahangīrs krita ķīniešu gūstā, tika aizvests uz Pekinu, kur, visdrīzāk, sodīts ar nāvi.
1871.gadā beidzās sacelšanās Hansjū provincē – tās līderis Hualuns tika sagūstīts un publiski nonāvēts.
1873.gada Junnaņas province tika sagūstīts un nonāvēts Dū Vensjū un musulmaņu sacelšanās izbeidzās. Tomēr nekartības turpinājas uiguru apdzīvotajā Siņdzjaņas provincē.
Opija karš (1839.g.). Briti bija ieinteresēti Ķīnā pārdot arvien vairāk opija, kas praksē nozīmēja ķīniešu „uzsēdināšanu uz adatas.” Opijs Ķīnā bija aizliegts un to pārdot nedrīkstēja. Tāpēc opiju tirgoja nelegāli Ķīnas vienīgajā atklātajā tirdzniecības pilsētā Kantonā vai arī uz salām kā Guančžou. Svarīgs posms šai tirdzniecībā bija Indija, kurā britu koloniālie īpašumi XVIII gs. beigās bija ievērojami paplašinājušies. Pašā Lielbritānijā neražoja neko, kas varētu interesēt ķīniešus, tādēļ opiju audzēja Indijā, nelielā platībā arī kokvilnu. Tos varēja ķīniešiem iemainīt pret tēju, ko traki pirka Anglijā. Tāds, lūk, izveidojās opija un tējas tirdzniecības trijstūris: Anglija, Indija, Ķīna. Opijs XIX gs. beigās bija kļuvis par pieprasītāko preci pasaulē.
1839.gadā Ķīnas valdība mēģināja apturēt opija tirdzniecību, bet briti atbildēja ar karu. Ķīniešu flote nevarēja turēties pretī modernajiem eiropiešu kuģiem un tika nežēlīgi sakauta. Tā Ķīnai nācās atzīt eiropiešu militāro pārākumu.
Ķīnas kolonizācija. Pēc uzvaras Opija karā eiropieši metās dalīt „Ķīnas pīrāgu.” Lai gan vējoja progresīvās vēsmas, Ķīnas imperatoru valdība sīvi pretojās radikālām pārmaiņām. Problēmas bija samilzušas – zemnieku slīgšana nabadzībā, neattīstītā rūpniecība un koloniālā klātbūtne.
„Lielo revolūciju laiku” pravietoja Idzin („Pārvērtību grāmata”).
1855.gada sacēlās musulmaņi Juņnaņas provincē. To izraisīja smagie nodokļi un beztiesība kalnraktuvēs.
1858.gadā krievi sagrāba ķīniešu ostu Džoghinu (tagad Nahodka).
1862.gadā musulmaņu dumpinieki sagrāba Juņnaņas provinces galvaspilsētu Kuņminu. Hansju provincē uzliesmoja otrā sacelšanās.
Taipinu sacelšanās.
Karš ar Japānu. Ķīnu tajā sakāva.
Ihetuaņas (bokseru) sacelšanās.
Republikas nodibināšana 1911.gadā. Pēc komunistu revolūcijas Ķīnā apkaroja Konfūcija idejas. Impērija krita pēc 2100 gadu pastāvēšanas.
Ķīnas KP dibināšana. To formāli nodibināja 1921.gada 1.jūlijā, publicējot ļeņinistu vīziju par proletariāta revolūciju, un tagad tā ir lielākā KP pasaulē. To izveidoja daži intelektuāļi.
Pilsoņu karš. Tas izcēlās 1930.gadā starp komunistiem un nacionālistiem.
Japāņu iebrukums (1931.g.). Tas pārvērta Mao Dzeduna komunistus par nacionālās atbrīvošanas fronti.
1934.-1935.gadā Ķīnas KP savu revolucionāro bāzi pārvietoja no valsts DA uz ziemeļiem, lai izbēgtu no nacionālistiem. Šai laikā par neapšaubāmu līderi izvirzījās Mao Dzeduns.
Komunisti nāk pie varas. Mao komunisti pārņēma varu Pekinā 1949.gadā vispārēja optimisma un līksmības atmosfērā, pēc nacionālistu sakaušanas asiņainā karā.
Mao laiks (1966.-1976.g.). Komunisti turpmākajos gados iznīcināja miljoniem cilvēku.
„Lielais lēciens” 50.gados noveda pie katastrofiska bada un nodarīja lielus postījumus apkārtējai videi.
60.gadu „Kultūras revolūcija” iznīcināja kultūras vērtības un inteliģenci.
Dens Sjaopins (1976.-?). 1978.gadā viņš sāka attālināšanos no marksisma ekonomiskās ideoloģijas un sāka atbalstīt „tirgus spēkus.” Ķīnas ekonomika sāka strauju izaugsmi.
1989.gadā Dena Sjaopina reformas iedrošināja studentus savākties uz mītiņu Pekinas Tjaņanmiņas laukumā un prasīt vairāk demokrātijas. Demonstrācijas tika vardarbīgi apspiestas.
Dzjans Dzemiņs (2001.-2002.g.). 2001.gadā veicināja Ķīnas jauno uzņēmēju šķiras uzņemšanu partijā.
Hu Dziņtao (2002.-šodien). 2002.gadā kļuva par Ķīnas KP vadītāju. 2009.gadā Ķīna atzīmēja 60.gadadienu kopš ĶKP nākšanas pie varas. 2010.gadā viceprezidents Sij Dzjiņpins tika iecelts par Centrālās militārās komitejas vadītāja vietnieku – šo rīcību uzskata par zīmi, ka viņš nomainīs Hu partijas vadītāja amatā.
2012.gadā Japāna no privātiem īpašniekiem atpirka Senkaku salas (Ķīnā sauktas par Diaojui). Tas izsauca lielus protestus Ķīnā.
Ķīniešu valoda.
Ķīniešu kalendārs.
Etnogrāfija. Ķīnieši radījuši senu un augsti attīstītu kultūru - senas nepārtrauktas literatūras un mākslas tradīcijas ap 3000 gadu garumā.
Folklora.
Fens Menluņs. Publicējis paša rediģētus tautasdziesmu, anekdošu, teiksmu, drāmu un stāstu krājumus. Nozīmīgas ir 3 stāstu antaloģijas - "Trīs vārdi," ap 1621.-1627.gados, katrā 40 stāsti), pats sarakstījis daļu šo stāstu.
Reliģija. Izplatītas un koeksistē dažādas reliģijas un ticējumi: senču kults, daoisms, budisms, konfuciānisms. nedaudz ķīnieši ir arī musulmaņi un kristieši.
Tradīcijas. Izplatīta dažāda māņticība.
Skaitlis "4." Tā izruna ķīniešu valodā līdzīga vārdam "nāve," tādēļ tas tiek uzskatīts par nelaimīgu. Ēkās tiek izlaists 4., 14., 24. un citi stāvi ar skaitli 4.
Apaļas jubilejas ķīnieši svin gadu iepriekš, piemēram, 29. vai 39.gadadienā. Loģika - nulles taču nesvin.
Blatu sistēma (guan xi) Ķīnā labi pazīstama.
Ķīniešu Jaunais gads. Tas tiek svinēts lunisolārā kalendāra pirmajā jaunajā ziemas mēnesī, kad ir beidzies pilns mēness cikls. Šis datums mainās katru gadu, svārstoties periodā no 21.janvāra līdz 20.februārim.
Atbilstoši kalendāram katrs gads Ķīnā ir saistīts ar kādu no 5 tradicionālajiem elementiem - koku, uguni, zemi, metālu un ūdeni.12 gadu ciklu iesāk Žurkas gads, tālāk Vērša, Tīģera, Zaķa, Kaķa, Pūķa, Čūskas, Zirga, Kazas, Pērtiķa, Gaiļa, Suņa un Cūkas gads, apvienots ar kādu no 5 elementiem. Pilns cikls attiecīgi ir 60 gadu ilgs (5x12), un tad sākas no jauna.
Jauno gadu simbolizē sarkanā krāsa, tādēļ dāvanas ir pieņemts iesaiņot sarkanā papīrā, naudu pasniegt sarkanā aploksnē utt. Tiek uzskatīts, ka ķīniešu Jaunajā gadā debesīs lido visvairāk petaržu pasaulē.
Kopumā ķīniešu jaunā gada svinības ilgst 15 dienas, uz katru no tām attiecas savas tradīcijas. Galvenie notikumi ir Vecgada vakars, pirmā mēneša pirmā diena, kā arī pilnmēness iestāšanās pēc 15 dienām, kas tiek atzīmēta ar Laternu svētkiem.
- Pirmajā dienā - pieņemts pateikties debesu un zemes labajiem spēkiem. Šai dienā vajag atturēties no gaļas, jo valda uzskats, ka šāda atturēšanās nodrošina ilgu un laimīgu dzīvi;
- Otrajā dienā - pieņemts pateikties senčiem un izrādīt cieņu vecākiem, kas nozīmē vismaz vakariņas ar vecāku piedalīšanos. Visbiežāk Jaunā gada svinības gan tāpat notiek vecāku mājās no sākuma līdz beigām. Interesanti, ka pirmā mēneša otrā diena tiek uzskatīta arī par suņu dzimšanas dienu, un šiem dzīvniekiem tāpat tiek izrādīta īpaša labvēlība;
- Trešā un Ceturtā diena - znotu un līgavaiņu dienas, kad nepieciešams godāt sievas vecākus;
- Piektā diena - atvēlēta Pārticības dieva godināšanai un tiek pavadīta mājās. Ciemošanās pie draugiem vai pat vecākiem ir izslēgta, jo tiek uzskatīts, ka šī vizīte var nest nelaimi abām pusēm;
no Sestās līdz Desmitai dienai - tiek apciemoti un uzņemti radi un draugi, kā arī apmeklētas svētnīcas, lai lūgtu par laimi, pārticību un veselību jaunajā gadā. paralēli septītā diena ir zemnieku jeb ražas diena, bet Astotā atkal ir ģimenes svētku diena;
- no Desmitās līdz Divpadsmitai dienai - atkārtoti tiek uzņemti vai apciemoti radi un draugi;
- Trīspadsmitā diena - atslodzes diena, kad tiek ievērota īpaša diēta, lai attīrītu organismu pēc pārēšanās;
- Četrpadsmitā diena - notiek sagatavošanās darbi Laternu gājienam;
- Piecpadsmitā diena - Jaunā gada svinību noslēgums - Laternu gājiens.
Saites.
Ķīna.
Ķīniešu valoda.
