Aliens

Megalītiskās Spānijas kristāla ieroči

Vairākums aizvēsturisko akmens priekšmetu, rīki un ieroči, ir izgatavoti no tādiem triecienizturīgiem un plaši pieejamiem iežiem kā granīts, bazalts, diorīts... Tāpat ļoti plašu pielietojumu guvis trauslākais, taču cietais, asais un prasmīgai apstrādei pakļāvīgais krams. Retāk izmantoti mazāk pieejami materiāli, piemēram, vulkāniskais stikls, obsidiāns. Taču pavisam reti ir sastopami priekšmeti, kas darināti no tik trausla un apstrādē nepraktiska, sarežģīta, taču vizuāli pievilcīga un jau kopš senseniem laikiem dažādām simboliskām nozīmēm apveltīta materiāla kā kalnu kristāls. Kā secināts izdevumā “Quaternary International” nesen publicētā rakstā, Senās Eiropas vēlajā neolītā un vara laikmetā, t.i. periodā pirms metāla rīku ieviešanās un tās sākumā, kalnu kristāla apstrādes tehnoloģijas visaugstāko attīstību bija sasniegušas mūsdienu Andalūzijā, Spānijas dienvidrietumu daļā.

Kalnu kristāls

Par kalnu kristālu tiek saukti viendabīgi, caurspīdīgi, liela izmēra, sešskaldņu kvarca monokristāli ar anizotropisku atomāro struktūru (materiāla kristāliskais režģis nav simetrisks un tādas īpašības kā cietība, izturība, elektro un siltum vadāmība, u.c. dažādos virzienos ir atšķirīga). Kalnu kristāla ķīmiskā formula ir SiO₂. Visbiežāk kalnu kristālus atrod t.s. alpu tipa hidrotermālajās dzīslās, kā arī pegmatītu dzīslās izveidojušās “kabatās,” kur tie auguši miljoniem gadu ilgā laikā. Savu fizikālo īpašību dēļ, galvenokārt cietības un skaldnības praktiskas neesamības dēļ kalnu kristāla apstrāde ir sarežģīta un līdz pat industriālajam laikmetam no tā izgatavoti priekšmeti bija reti sastopami, tikuši augstu vērtēti un kalpojuši kā bagātības un statusa apliecinājums.

Senie grieķi uzskatīja, ka kalnu kristāls (no grieķu: κρύσταλλος — "ledus") veidojas no ilgstoši lielā aukstumā dziļi kalnu iekšienē sasaluša ledus, kas kļūst tik ciets, ka vairs neatkūst pat nonākot siltumā. Šis priekšstats saglabājās līdz pat XVIII gs., kad sāka veidoties modernā mineraloģijas zinātne.

Kalnu kristāla priekšmeti senajās akmens laikmeta kultūrās

Kvarca minerālu kristāli cilvēku uzmanību piesaistījuši jau agrajā paleolītā, tos, piemēram, pirms apmēram 500 000 gadiem vācis un uz savu mitekli nesis sinantrops jeb tā dēvētais Pekinas cilvēks.

Pirms ne mazāk kā 120 tūkstošiem gadu no dūmaina kvarca makrokristāla bultas galu izgatavojuši toreizējie Austrumāfrikas iedzīvotāji Etiopijā.

Dažādus, pārsvarā mikrolītu izmēra vienkāršus priekšmetus no kalnu kristāla gatavojušas arī Eiropas paleolīta kultūras. Tos atrod ar gan ar neandertāliešiem saistītos Dienvidfrancijas un Spānijas Mustjē materiālās kultūras pieminekļos, gan modernā cilvēka senču, Solutrejas kultūras cilvēku, dzīvesvietās Francijā, kur tie no kalnu kristāla darinājuši bultu galus; kalnu kristāla priekšmeti uzieti arī Ungārijas Epigravetes un Morāvijas Madlēnas kultūras apmetnēs.

Ja daļā gadījumu grūti apstrādājamā kalnu kristāla izmantošanu varētu skaidrot ar šī izejmateriāla vietējo pieejamību, kas sakritusi ar rīkiem piemērotākā krama deficītu, tad reizēm šada likumsakarība nav saskatāma un kristāla izmantošanas motīvi rīku izgatavošanā paliek neskaidri.

Plašāku ieskatu par kalnu kristāla priekšmetu nozīmi un to izmantošanu Rietumeiropas megalītiskās kultūras sabiedrībās akmens laikmeta beigās un vara laikmetā sniedz augstāk minētā “Quaternary International” publikācija, kurā aplūkoti uz IV un III tūkstošgadi pirms mūsu ēras attiecināmie kvarca monokristālu ieroču atradumi Spānijas dienvidrietumu megalītos.

Pavisam šajā reģionā šobrīd ir zināmas 33 senvietas, galvenokārt megalītiski kapi, kurās atrasti kalnu kristāla priekšmeti vai neapstrādāti kristāli. Lielākajā daļā vietu atrasti tikai viens vai daži no viendabīgā kvarca monokristāliem izgatavoti priekšmeti. Priekšmetu vidū nav liela dažādība – atrasti ir tikai mikrolīti (sīki asmeņi), daži kristāla kodoli, nedaudz atšķilu, bultu gali, četras krelles un viens, unikāls kristāla duncis.

Īpašu vērību aplūkojamā raksta autori pievērsuši Valencina de la Concepción senvietā (ap 450 ha liels Ibērijas vara laikmeta komplekss; sastāv no vairākiem lieliem megalītiem, mītņu vietām kā arī daudzām citām, mazāk nozīmīgām, saistītām vietām) pēdējās desmitgades laikā notikušajos izrakumos atrastajam duncim un kristāla kodolam. Tie abi, teikts publikācijā, ņemot vērā to izmērus un tehniskos parametrus, patiešām ir unikāli priekšmeti.

Kristāla duncis

Kristāla dunci arheologi uzgāja 2007.-2008.g. sezonā, izpētot izrakumu dokumetācijā par “struktūru 10042e10049” nosauktu, no lielām akmens plāksnēm būvētu divkameru megalītisko kapu. Vienā, daļēji izpostītā kamerā atrada četru indivīdu atliekas. Šie cilvēki bija tikuši guldīti kapā līdz ar bagātīgām piedevām – vairāk nekā 2000 pērlītēm rotātā apģērbā, apdedzinātu māla figūriņu, māla traukiem, kas bija saplīsuši vairāk nekā 8000 lauskās; daļa bija darināti uz podnieka ripas; bultu galiem, nelielām salauztu ziloņkaula priekšmetu daļām, u.c. Visi apbedījumi bija pārklāti ar sarkano okeru.

Otra struktūras 10042e10049 kamera bija saglabājusies ievērojami labāk. Tā sastāvēja no diviem, ar akmens plāksnēm stratigrāfiski atdalītiem horizontāliem slāņiem. Apakšējā slānī uzgāja embrija pozā guldīta, apmēram 17-25 gadus jauna vīrieša apbedījumu. Gan mirušais, gan tam blakus novietotie daudzie priekšmeti, kuru vidū atradās arī virs galvas likts neapstrādāts ziloņa ilknis, 23 krama bultu gali, krama āva ar dzintara ruktura pogu un vairāki ziloņkaula priekšmeti, bija apbērts ar sarkanās krāsas pigmentu.

Savukārt kameras augšējā slānī pētnieki atsedza piecus lielus māla traukus, 38 veselus krama asmeņus un 16 citu asmeņu fragmentus, vienu krama bultas galu, daudz salauztu, dekorētu ziloņkaula priekšmetu, to vidū vienu paleti (kosmētikai?) un vienu ilkņa galu, 90 krelles, tagad pazudušu strausa olu un kalnu kristāla dunci. Blakus duncim bija ziloņkaula priekšmeti, kas varētu būt bijuši tā rokturis un maksts. Arī šie priekšmeti bija apbērti ar sarkano pigmentu.

214 mm garais, platākajā vietā 59 mm platais un 13 mm biezais divasmeņu duncis izgatavots no apmēram 220 mm gara un 60 mm plata monokristāla. Dunča forma ir līdzīga citiem Ibērijā atrastiem šī laikmeta dunčiem, taču materiāla ziņā šis ir vienīgais zināmais, no kalnu kristāla izgatavotais ierocis (pārējie darināti no krama).

Izpētot dunci mikrogrāfiski un analizējot tā virsmā redzamās apstrādes pēdas, zinātnieki izvirzīja hipotēzi par tehnoloģiskā procesa soļiem tā izgatavošanā:
  1) izejmateriāla iegūšana. Ibērijā nav atrastas nevienas senās klinšu kristāla raktuves. Tas nozīmē, ka kristāli visdrīzāk tika meklēti dabīgos atsegumos, iespējams arī ievesti no tālākām vietām;
  2) sagataves izveidošana. Dunča abas puses ir pulētas un tas ļauj spriest, ka pulēšana bija daļa no sagataves izveides. Parasti sagatavi no izejmateriāla iegūst ar uzsitienu metodi, taču strādājot ar kvarca monokristālu tas nav iespējams tā iekšējās struktūras dēļ. Sagataves izveidošana ar pulēšanas metodi ļautu izvairīties no iespējamu bojājošu plaisu rašanās, taču, ņemot vērā, ka dabīgā kristāla biezums bijis ap 60 mm, tā prasītu ļoti ilgu darbu. Alternatīva metode būtu zāģēšana, kas ļoti iespējams ir izmantota kristāla bultu sagatavju iegūšanā;
  3) formas izveide. Nākošais solis bija aso divpusējo griezējšķautņu un roktura piestiprināšanas izliekumu izveide. Tās tika izveidotas ar spiediena un citām krama apstrādē aprobētām redukcijas metodēm. Nelīdzenumi pēc tam tika mazināti ar pulēšanu.
  4) nobeiguma retuša.

Sociālā un simboliskā nozīme

Apkopojot ziņas par klinšu kristāla priekšmetu atradumiem reģionā, pētnieki, norāda, ka 90% no atrastajiem bultu galiem kā arī aplūkojamais duncis uziets tikai 4 lielākos megalītos. No tā iespējams secināt, ka vara laikmetā akmens apstrādes tehnoloģijas Dienvidrietumu Spānijas megalītiskās kultūras sabiedrībā bija sasniegušas ievērojamu meistarību, taču klinšu kristāla apstrādes māksla nebija vispārizplatīta prasme. Visdrīzāk iegūtās iemaņas atsevišķi meistari nodeva ģimenes vai dzimtas ietvaros, no paaudzes, paaudzē. Tāpat autori uzsver, ka, lai arī neapstrādāti, dabīgi kalnu kristāli silikātu klintīm bagātajā apvidū salīdzinoši nebija pārāk grūti atrodami, tomēr no tiem izgatavoto priekšmetu lielā pievienotā vērtība tos ļāva iegūt tikai megalītos apglabātajiem sabiedrības virsslāņa pārstāvjiem.

Vienlaikus pētnieki atzīmē, ka ne kalnu kristāla bultu gali, ne arī unikālais duncis megalītu kapenēs nav uzieti tieši blakus apbedītajiem. Duncis, piemēram, atradās kameras augšējā slānī, kur gan vēl bija novietotas arī citas apbedījuma piedevas, taču nebija paša apbedītā indivīda, kas gulēja apakšējā slānī. Iespējams, tas liecina, ka kalnu kristāla priekšmeti megalītiskajā struktūrā tikuši likti kā ziedojumi uz altāra vai tam pielīdzināmā vietā un veltīti nevis kādam atsevišķam indivīdam, bet senčiem kopumā. Par šādu iespējamību liecina virkne literatūrā minēti piemēri, kuros aprakstīta kristālu izmantošana amuletiem un to apotropisko (ļaunumu atvairošo), arī vitalizējošo un maģisko, tai skaitā saziņā ar senčiem un pareģošanu saistīto īpašību izcelšana, kas novērojama laikā no vēlās aizvēstures, cauri grieķu-romiešu periodam, kristīgajiem viduslaikiem, līdz pat jaunajiem laikiem - zīlnieces lūkošanos kristāla bumbā nākotnes noteikšanas nolūkā dziesmā “Kā pa miglu” apdzied vēl Ilmārs Dzenis. Interesanti, ka līdzīgs kalnu kristālu pielietojums kā Eiropā novērojams arī pirmskolumba laika Amerikas kontinenta indiāņu kultūrās. No kalnu kristāla darināti bultu un šķēpu gali uzieti jau ap 14 000 gadu senos Klovisas kultūras priekšmetu depozītos.

Hronoloģiski klinšu kristāla priekšmetu izmantošana apbedījumu inventāros Ibērijas pussalā aizsākās IV tūkstošgadē pirms mūsu ēras, savu lielāko popularitāti sasniedza III tūkstošgadē, lai pilnībā izzustu bronzas laikmetā. Kāpēc tas noticis, pētnieki nezin, lai gan skaidrojums visdrīzāk meklējams tā laika Spānijas iedzīvotāju reliģisko priekšstatu izmaiņās.

Avoti:
researchgate.net
mineralminers.com
quartzpage.de
aggsbach.de
lithiccastinglab.com
blog.sivanaspirit.com
aldiaconespanaychile.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.