Troja
Atrašanās vieta. Turcija, Hisarlikas pakalns.
Atklāšana un izpēte.
Pirms Šlīmaņa. Frankam Kalvertam Amerikas vicekonsulam, pēc tautības anglim, netālu piederēja villa Hisarlikas pakalnā, kas daļēji bija viņa īpašums. Kalverts bija veicis arī nelielus izrakumus un nonācis pie viedokļa, ka šeit atradusies Troja. Tādās pašās domās bijuši arī skots Maklarens un vācietis Ekenbrehers, taču viņu balsis netika sadzirdētas.
Atklājējs – Henrihs Šlīmanis 1871.gadā. Tā laika zinātnieki par Trojas vietu uzskatīja nelielo Bunarbašas ciematiņu, kur esot divi avotiņi. Šlīmanis iesākumā aplūkoja šo vietu, saskaitīja tuvākajā apkaimē vismaz 34 avotus, un nolēma, ka vieta nav īstā. Pavadonis apgalvoja, ka avotu šeit ir 40, tādēļ arī vietu sauc Kirk Giēs – „40 acis.”
Jau 1869.gadā savā grāmatā "Ithaka der Peloponnes und Troja" viņš izteica domu, ka teiksmainās Trojas atrašanās vieta ir Hisarlika pakalns Mazāzijā.
Tad Šlīmanis pievērsās Hisarlikas („Pilis”) apkaimes izpētei 2,5 stundu gājienā uz ziemeļiem no Bunarbašas. Šlīmanis divas reizes pārmeklēja kāda pakalna virsotni – četrstūrainu līdzenu plato ar 233 m garām malām. Izpētes rezultātā viņam radās pārliecība, ka atklājis Troju.
Šlīmanis izrakumus sāka 1870.gada aprīlī. 1871.gadā tie ilga 2 mēnešus, 1872. un 1873.gados pa 4,5 mēnešiem. Kopumā Šlīmanis Troju raka veselos 4 piegājienos: 1870.-1873.g., 1878.-1879.g., 1882.-1883.g. un 1889.-1890.g.
Viņa rīcībā bija apmēram 100 strādnieku. Pētnieks darbojās ar milzu entuziasmu. Pakalnā atrada ieročus un sadzīves priekšmetus, rotas un vāzes – nozīmīgas liecības, ka šeit pastāvējusi bagāta pilsēta. Zem Jaunīlijas drupām viņš atraka citas drupas, bet zem tām – nākamās. Pakalns līdzinājās milzu sīpolam, no kura Šlīmanim vajadzēja nolobīt slāni pēc slāņa. Ikviens no šiem slāņiem bija ticis apdzīvots citā laikā.
Ilgākā laikā tika atklātas septiņas tādas kārtas, vēlāk vēl divas. Otrajā un trešajā slānī no apakšas viņš atklāja ugunsgrēka pēdas, varenu vaļņu paliekas un kādu milzīgu vārtu drupas.
1873.gada 15.jūnijā bij aparedzēts pārtraukt izrakumus. Taču pēdējās dienas priekšvakarā gadījās kas negaidīts – Šlīmanis sestajā slānī uzgāja Priāma dārgumus. Tos viņš slepus nogādā Atēnās, bet vēlāk uz laukiem. Turku varas iestādes apzīmogoja viņa māju, bet no zelta nebija ne vēsts.
1878.-1879.gadā Šlīmanis ar Virhova atbalstu veica otros izrakumus Trojā.
1882.-1883.gadā raka trešo reizi kopā ar V.Derpfeldu.
Karla Blēgena izrakumi. Tos amerikāņu profesors sāka 1930.gadā un veica 7 gadus un pārtrauca to 1938.gadā. To laikā viņš atklāja 7 Trojas slāņus, no kuriem 7.slānis bija Homēra laika un pats nabadzīgākais. Viņi atklāja, ka XIII gs.pmē. Troju skārusi spēcīga zemestrīce. Iespējams, tā sagrāva 6.līmeņa Troju. Bleigens atrada arī pārogļojušās pilsētas atliekas. Tad 50 gadu nekādi pētījumi vairs nenotika. Bleigens konstatēja, ka Šlīmanim un Derpfeldam nebija taisnība: Homēra Troju (1200.–1190.g.pmē.) slēpa nevis VI, bet gan VII slānis.
Vācu arheologu izrakumi. Tībingenas un Cincinatas universitāšu zinātnieki. Izmantoja modernus sonorus. 400 m uz dienvidiem viņi atrada plašu aizsarggrāvi, kas apjoza visu 6.slāņa pilsētu. Tās teritorija tādējādi palielinājās 7 reizes
Vēsture. „Iliādā” teikts, ka Trojas mūrus cēlis Poseidons.
Trojas karš. Tajā aprakstīts mikēniešu un trojiešu karš, kas ilgst 11 gadu un izcēlies skaistas sievietes Helēnas dēļ. Beigās uzvar grieķi, pielietojot kara viltību – Trojas zirgu. Ar tā palīdzību mikēnieši slepus iekļūst pilsētā, naktī nogalina sargus un atver vārtus. Nogalināja visus trojiešu vīriešus ieskaitot valdnieku Priāmu.
Vēlāk Trojas vietā atradās Jaunīlijas pilsēta.
Arhitektūra.
Slāņi virzienā no apakšas:
Otrais slānis. Ugunsgrēka pēdas.
Trešais slānis. Ugunsgrēka pēdas.
Aplūkojamie objekti.
Priāma pils. Pēc „Iliādas” tajā bija 62 istabas un ciklopiski mūri.
Ahilleja kaps. Kaut kur pilsētas apkārtnē. Bet tas izrādījās tukšs.
Atradumi.
Krona vāze – atradis Šlīmanis un atstājis mazdēlam Paulam Šlīmanim franču bankā, kurš to atvēris tikai 1906.gadā. Tā esot bronzas vāze ar māla plāksnītēm, metāla priekšmetiem, monētām un pārakmeņotiem kauliem. Uz vāzes esot bijis uzraksts: „No Atlantīdas ķēniņa Krona.”
Šlīmaņa zelts – tas ceļoja. Bija nacistu Vācijā, tad PSRS. Laikam ar to domāti ķēniņa Priāma dārgumi.
Avoti.
Homēra „Iliāda.”
Hetu ķīļraksti.
Saites.
Senā Grieķija.
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Troja, citā vārdā Īlija vai Iliona.
Atrašanās vieta. Turcijas ZR, Hisarlikas pakalns. Tai vietā vēlāk atradusies Jaunīlijas pilsēta, kas Šlīmaņa laikā arī jau bija drupās.
Vēsture.
Trojas kulturālās izcelsmes problēma. Īsti nav zināms, kas tieši uzcēlis pilsētu un pētnieku vidū valda dažādas domas. Skaidri esot zināms, ka tie noteikti nav bijuši grieķi. Pēc karstām diskusijām pašlaik pieņemts uzskatīt, ka tā bijusi kāda Mazāzijas cilts.
Dīvaini, bet Trojai līdzīgas pilsētas reģionā tā arī nav tikušas uzietas. Tas ļāva izvirzīt hipotēzi par Troju kā atlantu koloniju. Tam par labu runā tā sauktais Rihtera papiruss (tā autentiskums gan stipri tiek apšaubīts): "Šaurās jūras [Vidusjūras] austreņu daļā Amona dēla Meherna valdīšanas laikā tika dibinātas vairākas pilsētas. Knesa uz salas un Troa pie šaurumiem kļuva par galvenām no tām. Un izplatījās Amona bērnu vara šais zemēs, un gāja uz tām zemēm daudzi tirdzniecības kuģi."
Šī pilsēta-valsts bija uzcelta stratēģiski reti izdevīgā vietā - tieši pie Bosfora un Dardaneļu šaurumiem, un tādējādi tā konstatēja kuģu ceļu no Vidusjūras uz Melno jūru un atpakaļ.
„Iliādā” teikts, ka Trojas mūrus cēlis Poseidons, kas arī varētu norādīt uz saikni ar Atlantīdu.
"Trojas karš." Par šo pilsētu mēs zinām slavenā Trojas kara sakarā, kas aprakstīts Homēra episkajās poēmās "Iliāda" un "Odiseja," kā arī vēl dažās citās grieķu leģendās. Trojas karš ir viens no centrālajiem grieķu mitoloģijas motīviem.
Antīkie avoti kā kara cēloni min Zeva gribu: viņš vēlējies "mazināt Zemes nastu," dot iespēju palikt slaveniem dievišķajiem varoņiem jebšu saglabāt nākamo paaudžu atmiņā viņa meitas Helēnas skaistumu.
Par kara iemeslu kalpoja strīds starp trim dievēm - Hēru, Atēnu un Afrodīti. Tas radās par ābolu (no šejienes teiciens - "strīdus ābols"), kuru tām bija piespēlējusi Erida, tam bija uzraksts "Visskaistākajai." Tas viss tika saistīts ar Pereja un Fetīdas kāzām, uz kurām bija ielūgti visi dievi, izņemot Eridu. Zevs, vēlēdamies izšķirt dieviešu strīdu, lika Hermejam tās visas uz Idas kalna Trojādā, kur ganīja lopus jaunais Pariss.
Tajā aprakstīts mikēniešu un trojiešu karš, kas ilgst 10 gadu un izcēlies skaistas sievietes Helēnas dēļ. Zinātnieki uzskata, ka šis karš noticis ap 1200.g.pmē.
Pret pilsētu karagājienā devās daudzas grieķu-mikēniešu ciltis ar saviem vadoņiem priekšgalā. Pilsēta likās neieņemama, jo atradās augstā pakalnā un tai apkārt bija stipras akmens sienas. Grieķi uzvilkja krastā savus koka kuģus, ierīkoja pie tiem nometni un 10 gadus Troju turēja aplenkumā.
Poēma "Iliāda" mums vēsta par notikumiem, kas saistīti ar aplenkuma pēdējo - desmito gadu. Ilgstošais un neveiksmīgais aplenkums bija iedragājis grieķu karavīru cīņas sparu. Lai tos uzmundrinātu, karavadoņi sasauca tautas sapulci un grieķu nometnes laukumā sapulcējās trokšņains pūlis. Sapulcē vienkāršs karavīrs Tersīts apvainoja dižciltīgos par to, ka viņi piesavinās visu kara laupījumu, un aicināja karavīrus atgriezties mājās. Karavadonis Odisejs nežēlīgi piekāvis Tersītu un apklusinājis to. Vadoņi tikai ar grūtībām pierunāja kareivjus palikt pie Trojas un turpināt aplenkumu.
Kaujas starp grieķiem un trojiešiem no jauna atsākušās. Par labāko kareivi grieķu vidū tika uzskatīts kādas grieķu cilts vadonis Ahillejs. Visstiprākais trojiešu karavīrs bija Hektors. "Iliādā" aprakstīta kauja starp tiem un Ahillejs tajā uzvarēja.
Eposā stāstīts, ka cīņās ņēmuši dalību arī Dievi: vieni līdzējuši grieķiem, citi - trojiešiem. Kalēju dievs hēfests pagatavojis Ahillejam bruņas.
Par Trojas bojāeju stāsta jau citas grieķu teikas. Drīz pēc divkaujas ar Hektoru gāja bojā arī Ahillejs, kuru saindēta bulta ievainoja tā vienīgajā vājajā vietā - papēdī. Grieķi-mikēnieši pagatavojuši milzīgu koka zirgu ar tukšu vidu, kurā paslēpās grieķu kareivji. Pārējais grieķu karaspēks paslēpies tuvējā salā, bet zirgs atstāts pie Trojas sienām. Trojieši, nopriecājušies par aplenkuma pārtraukšanu, izlauza sienā caurumu un ievilka zirgu pilsētā. Naktī karavīri izlīda no zirga un uzbruka guļošajiem trojiešiem. Tai pašā laikā no salas ieradās pārējais grieķu karaspēks un pilsēta tika ieņemta. Grieķi nokāva visus vīriešus un sievietes, ieskaitot ķēniņu Priāmu, bērnus aizveda verdzībā. Pilsētu izlaupīja un aizdedzināja, grieķi atgriezās mājās.
Troju uzskatīja par dzimteni Ainejam, no kura savus ciltsrakstus sācis Jūlijs Cēzars.
Ap 1260.g.pmē. pilsēta iznīcināta ugunsgrēkā. Šo brīdi saista ar Trojas karu. Pēc ahajiešu aiziešanas pilsēta atjaunojās, saglabāja kultūrtradīciju, taču pilsētas nozīme mazinājās.
Ap 1190.g.pmē. šeit ienāca jauna ļaužu grupa no balkānu pussalas ziemeļiem. Tie ienesa jaunus bronzas ieroču veidus un savādāku lipināmo keramiku.
Tāda veida jauktā apdzīvotā vieta 1100.g.pmē. atkal tika ieņemta un nopostīta karā. Pamirums ilga veselus 400 gadus.
Ap 700.g.pmē. grieķi nodibināja še pilsētu, kas grieķu-romiešu laikmetā tika dēvēta par Jaunā Īlija.
Atklāšana un izpēte. Iespējams, pirmais arheologs, kas racies Hisarlikas pakalnā bija jezuītu mūks un serbs pēc tautības Rože Boskovičs kaut kad pēc 1740.gada. Par viņa panākumiem redakcijai nekas nav zināms.
Kāds britu inženieris Džons Brantons racies Hisarlikas pakalnā jau 1854.gadā, parasti literatūrā tieši šie nosaukti par pirmajiem izrakumiem Trojas apkārtnē. Tai laikā risinājās Krimas karš un viņš cēla lauka hospitāļus Dardaneļos, tādēļ rakšanas darbos izmantoja kareivjus. Tomēr Trojas atklājums viņam gāja secen.
Pirms Šlīmaņa. Šlīmanis pētīja Homēra "Iliādu" un uzskatīja, ka tur rakstītais atbilst īstenībai un Troja reāli ir pastāvējusi.
Frankam Kalvertam - Amerikas vicekonsulam, pēc tautības anglim, netālu piederēja villa Hisarlikas pakalnā, kas daļēji bija viņa īpašums. Kalverts bija veicis arī nelielus izrakumus un nonācis pie viedokļa, ka šeit atradusies Troja. Tādās pašās domās bijuši arī skots Maklarens un vācietis Ekenbrehers, taču viņu balsis netika sadzirdētas.
Atklājējs – Henrihs Šlīmanis 1871.gadā. Tā laika zinātnieki par Trojas vietu uzskatīja nelielo Bunarbaši ciematiņu, kur esot divi avotiņi. Šlīmanis iesākumā aplūkoja šo vietu, saskaitīja tuvākajā apkaimē vismaz 34 avotus, un nolēma, ka vieta nav īstā. Pavadonis apgalvoja, ka avotu šeit ir 40, tādēļ arī vietu sauc Kirk Giēs – „40 acis.”
Tad Šlīmanis pievērsās Hisarlikas („pilis”) apkaimes izpētei 2,5 st. gājienā uz ziemeļiem no Bunarbaši. Viņš divas reizes pārmeklēja kāda pakalna virsotni – četrstūrainu līdzenu plato ar 233 m garām malām. Izpētes rezultātā viņam radās pārliecība, ka atklājis Troju.
Šlīmanis izrakumus sāka 1870.gada aprīlī. 1871.gadā tie ilga 2 mēnešus, 1872. un 1873.gados pa 4,5 mēnešiem. Viņa rīcībā bija apmēram 100 strādnieku. Pētnieks darbojās ar milzu entuziasmu. Pakalnā atrada ieročus un sadzīves priekšmetus, rotas un vāzes – nozīmīgas liecības, ka šeit pastāvējusi bagāta pilsēta. Zem Jaunīlijas drupām viņš atraka citas drupas, bet zem tām – nākamās. Pakalns līdzinājās milzu sīpolam, no kura Šlīmanim vajadzēja nolobīt slāni pēc slāņa. Ikviens no šiem slāņiem bija ticis apdzīvots citā laikā.
Ilgākā laikā tika atklātas septiņas tādas kārtas, vēlāk vēl divas. Otrajā un trešajā slānī no apakšas viņš atklāja ugunsgrēka pēdas, varenu vaļņu paliekas un kādu milzīgu vārtu drupas.
1873.gada 15.jūnijā bija paredzēts pārtraukt izrakumus. Taču pēdējās dienas priekšvakarā gadījās kas negaidīts – Šlīmanis sestajā slānī uzgāja Priāma dārgumus. Tos viņš slepus nogādā Atēnās, bet vēlāk uz laukiem. Turku varas iestādes pārmeklēja un apzīmogoja viņa māju, bet no zelta nebija ne vēsts.
1878./79.gadā Šlīmanis ar Virhova atbalstu veica otros izrakumus Trojā.
1882.gadā raka trešo reizi kopā ar Derpfeldu.
Karla Blēgena izrakumi. Tos profesors sāka 1930.gadā un veica 7 gadus un pārtrauca to 1938.gadā. To laikā viņš atklāja 7 Trojas slāņus, no kuriem 7.slānis bija Homēra laika un pats nabadzīgākais. Viņi atklāja, ka 13.gs. pmē. Troju skārusi spēcīga zemestrīce. Iespējams, tā sagrāva 6.līmeņa Troju. Bleigens atrada arī pārogļojušās pilsētas atliekas. Tad 50 gadu nekādi pētījumi vairs nenotika. Bleigens konstatēja, ka Šlīmanim un Derpfeldam nebija taisnība: Homēra Troju (1200.–1190.g.pmē.) slēpa nevis VI, bet gan VII slānis. Pavisam Briams noteica 12 Trojas slāņus.
Vācu arheologu izrakumi. Tībingenas un Cincinati universitāšu zinātnieki izmantoja modernus sonorus. 400 m uz dienvidiem viņi atrada plašu aizsarggrāvi, kas apjoza visu 6.slāņa pilsētu. Pilsētas teritorija tādējādi palielinājās 7 reizes.
Знаменитая Троя оказывается на 600 лет старше, чем принято считать. И здесь сделано редчайшее за 156 лет археологических раскопок открытие.
2 комментариев 8 поделились
В 13 веке до нашей эры ахейцы в союзе со спартанцами осадили город Илион (другое название — Троя), которая увековечена греческим поэтом Гомером в эпической поэме "Илиада". По свидетельству историков это было любимое произведение Александра Великого. У изголовья ложа этого полководца и македонского царя стоял ларец со свитком поэмы.
Первые раскопки на холмах Хисарлык были предприняты в 1870 году одним из пионеров археологии немецким бизнесменом Генрихом Шлиманом. Правительство Турции объявило 2018 год "Годом Трои" в честь 20-летия признания одного из самых известных археологических памятников в мире в качестве объекта Всемирного наследия ЮНЕСКО.
По мнению археологов, новые раскопки в северо-западной турецкой провинции Чанаккале на полуострове Малая Азия позволяют предположить, что этот район использовался как поселение более чем на шесть веков раньше, чем это было известно ранее. Древний город Троя неоднократно разрушался и восстанавливался после войн, пожаров и землетрясений. За 156 лет было раскопано в общей сложности 10 культурных слоев поселений, каждый из которых назван и пронумерован от Трои I до Трои XI. Обнаруженный в этом году новый культурный слой решили обозначить как Троя 0.
Получается, что Троя была основана примерно в 3500 году до н. э. Судя по более ранним раскопанным слоям, люди селились в этих местах с 3000 г. до н. э. по 1300 г. н. э. Другими словами, с догомеровских времен и вплоть до византийской эпохи.
Еще одним важным открытием, помимо уточнения времени основания поселения на месте будущей Трои, стало обнаруженное археологами новое святилище, предшествующее появлению самого древнейшего из городов, носивших имя Троя. На раскопанное языческое капище археологи возлагают большие надежды. Есть все основания думать, что находка прольет свет на дотоле неизвестные подробности быта древних цивилизаций, населявших этот район.
Профессор Рустем Аслан из археологического факультета университета Чанаккале, который ведет раскопки в Трое, в беседе с корреспондентом турецкого агентства Anadolu отметил, что он и его коллеги нашли третье святилище. Всего третий храм за 156-летний период неустанных археологических раскопок — это стоит дорогого.
По словам профессора Аслана, раскопки в Трое, которая расположена недалеко от деревни Тевфикие , были впервые предприняты в 1863 году археологом-любителем Фрэнком Калвертом. При этом ученый отметил, что открытие нового святилища является настолько важным, поскольку оно имеет значительные последствия с точки зрения изучения истории как Трои, так и всего района Анатолии.
— В этом году в ходе археологических раскопок мы получили потрясающие результаты, касающиеся южного въезда в древний город Трою, — сказал Аслан и добавил: "Мы пришли к выводу, что в Трое появился новый историко-культурный заповедник, касающийся в особенности эллинистическо-римского периода в истории этого города".
Сделанные находки в Трое приоткрывают завесу тайны на отношения города с анатолийской и хеттской культурами и той роли, которую Троя играла в Западной Анатолии.
Читайте больше на https://www.pravda.ru/science/1430965-troy_sanctuary/
Arhitektūra.
Slāņi virzienā no apakšas (tādi laikam ir veseli septiņi?!):
Pirmais slānis (ap 2200.g.pmē.). Pilsēta iznīcināta ugunsgrēkā, domājams kara rezultātā.
Otrais slānis (2200.-2050.g.pmē.).
Trešais slānis (2050.-1900.g.pmē.).
Ceturtais slānis (1900.-1800.g.pmē.).
2., 3. un 4.slānis liecina, ka pilsēta joprojām palikusi kā cietoksnis.
Objekti.
Pergamas pils. Tā bija Trojas ķēniņa Priāma pils. Pēc „Iliādas” tajā bija 62 istabas un ciklopiski mūri.
Ahilleja kaps. Kaut kur pilsētas apkārtnē. Bet tas izrādījās tukšs.
Atradumi.
Krona vāze. Iespējams, tādu atradis Šlīmanis un atstājis mazdēlam Paulam Šlīmanim franču bankā, kurš to atvēris tikai 1906.gadā. Tā esot bronzas vāze ar māla plāksnītēm, metāla priekšmetiem, monētām un pārakmeņotiem kauliem. Uz vāzes esot bijis uzraksts: „No Atlantīdas ķēniņa Krona.”
Šlīmaņa zelts – tas ceļoja. Bija nacistu Vācijā, tad PSRS. Laikam ar to domāti ķēniņa Priāma dārgumi, ko pētnieks uzraka 2.slānī.
Āzijas Afrodīte. H.Šlīmaņa uzietā svina sievietes skulptūriņa. Uz tās pežas ir ugunskrusts.
Avoti.
Homēra „Iliāda.”
Hetu ķīļraksti.
Vergīlija "Eneīda." Šai poēmā viņš apdzied mitoloģisko Trojas aizstāvi un pusdievu Eneju.
