Aliens

Jauns pētījums apstiprina vēlā paleolīta kanibālu dzīres Dienvidpolijas alā

Jauns, žurnālā “Nature Scientific Reports” publicēts pētījums apstiprina citu autoru iepriekš izteiktos uzskatus par kanibālisma pēdām uz Mazickas alā atrastām vēlā paleolīta cilvēku atliekām Polijā.

Mazickas ala atrodas Dienvidpolijā, Krakovas apriņķī, Pradņikas upes ielejas kreisajā krastā un ir viena no nozīmīgākajām Madlēnas kultūras apmetnēm Centrāleiropā. Ap 33 m dziļajā alā, kuras izpēte sākta jau 1883.gadā un turpināta 1960.gados, atrastas daudzas vēlā paleolīta cilvēku apdzīvotības liecības, tostarp kaula un krama rīki, dažādi ar iegriezumiem rotāti kaula un raga priekšmeti, liels daudzums pārtikā izmantotu dzīvnieku kaulu un to vidū arī vairāku cilvēku – vīriešu, sieviešu un bērnu – skeleta atliekas. Visi cilvēki, spriežot pēc atlieku novietojuma, bija miruši vienā laikā un uz lielākās daļas saglabājušos kaulu bija redzamas kanibālisma liecības – griezumi, cietu priekšmetu sitienu un lauzumu vietas. Sākotnēji Mazickas alas vēlā paleolīta apdzīvotība tika datēta ar 14-15 tūkstošiem gadu pirms mūsdienām, bet jaunākie datējumi norāda uz laiku pirms 18 tūkstošiem gadu.

Ja par ķermeņu pēcnāves sadalīšanas faktu Mazickas alas pētnieku vidū īpašu domstarpību nebija, tad domas dalījās par tā motivāciju un kontekstu. Vai mirušie tikuši apēsti apbedīšanas rituāla ietvaros vai mežonīgu kanibālu slepkavu dzīrēs? Nesen, 2017.gadā, tika izvirzīta arī hipotēze, ka Mazickas alas cilvēki vispār nav ēsti, bet notikusi tikai miesas atdalīšana no kauliem kā daļa no apbedīšanas prakses. Tomēr kanibālisms Madlēnas kultūras kromaņjoniešu vidū nebija nekas neparasts. Drīzāk tas uzskatāms par šī laikmeta neatņemamu sastāvdaļu, lai arī iemesli tam var būt dažādi. Par kanibālisma izplatību Madlēnas kultūras cilvēku vidū liecina virkne atradumu Vācijā, Francijā, Lielbritānijā – pavisam 17 vietās, Mazickas alu ieskaitot. Vairākās vietās uzieti arī no galvaskausiem izgatavoti dzeramie trauki (Sk. Britu senči gatavoja traukus no galvaskausiem, atklajumi.lv, 03.03.2011.)

Tāpēc, lai šo jautājumu izšķirtu, starptautiska spāņu, vācu un poļu zinātnieku komanda nolēma vēlreiz rūpīgi izpētīt Krakovas Arheoloģijas muzejā glabātās Mazickas alas cilvēku atliekas. Pētījumā, izmantojot 3D mikroskopijas tehnoloģijas, tika analizēti 63 cilvēka kaulu fragmenti.

69,8% pētīto kaulu bija galvaskausa un žokļu kauli, bet 30,2% – no pārējā skeleta. Tika noteikts, ka kauli piederējuši vismaz 10 indivīdiem – 6 pieaugušajiem un 4 bērniem un jauniešiem.

Cilvēka darbības pazīmes (griezumu līnijas, lauzumu un sitienu pēdas) atklāja uz 36 kauliem, kas sastādīja 67,9% no kopējā daudzuma. Tostarp uz 24 galvaskausa un žokļu kaulu paraugiem (64,8%), visiem atrastajiem plecu daļas kauliem (5 paraugi) un 6 garajiem roku un kāju kauliem.

Pētnieki secināja, ka galvaskausa un žokļu kaulos konstatētās cilvēka darbības pēdas liecina par skalpēšanu, miesas atdalīšanu un galvaskausa atvēršanu, lai piekļūtu smadzenēm. Līdzīgi secinājumi tika izdarīti arī par garajiem kauliem – tiem bija gan miesas atdalīšanas, gan sitienu un lauzumu pēdas, kas norādīja, ka attiecīgās darbības veiktas, lai piekļūtu kaulu smadzenēm. Attiecīgās apstrādes pēdas bija vienādas gan uz pieaugušo, gan bērnu un jauniešu kauliem.

Garo kaulu lauzumiem, kā pētījumā norādīts, ir īpaša nozīme Mazickas alas osteoloģiskā materiāla interpretācijā. Gan cilvēku, gan dzīvnieku kaulu smadzenes (tāpat kā galvas smadzenes) ir kalorijām bagātu uzturvielu avots, kas plaši izmantots paleolīta mednieku-vācēju un neolīta/bronzas laikmeta lopkopju un zemkopju sabiedrībās. Taponomiskā analīze pierāda, ka Mazickas alas cilvēku ķermeņi intensīvi apstrādāti, lai no tiem atdalītu visus audus un tos izmantotu kā pārtikas avotu. Līdzīgās proporcijās attiecīgās apstrādes pēdas un ar kanibālismu saistītu darbību liecības dokumentētas arī citās Madlēnas kultūras vietās kā Gofas (Gough) alā Lielbritānijā (65%) un Brilehēlas (Brillenhöhle) alā Vācijā (64%).

Pētījumā atklātais pilnībā noraida hipotēzi par Mazickas alas cilvēku sadalīšanu – ar vai bez apēšanas – apbedīšanas rituāla ietvaros. Ja tāds būtu noticis, tad mirušo atliekas būtu novietotas veidā, ko varētu uzskatīt par cieņpilnu, līdzīgi kā nedaudzajos Rietumeiropā atklātajos madlēniešu apbedījumos. Līdzīgi, kā etnogrāfiskos piemēros. Tomēr šeit kauli, vispirms no tiem atdalot visu, kas izmantojams uzturā, bija izsvaidīti pa alas telpu un atradās kopā ar iepriekš apēsto dzīvnieku kauliem.

To, kas tieši notika Mazickas alā, mēs, saprotams, nekad neuzzināsim. Pētījuma autori pieļauj, ka tās iemītniekus varētu būt pārsteiguši, nogalinājuši un apēduši kādi ienācēji no Eiropas rietumiem, kas reizēm varēja doties izlūkošanas ekspedīcijās nesen no ledus atbrīvojušās teritorijās Eiropas ziemeļaustrumos.

Madlēnas kultūra ir Rietumeiropas vēlā paleolīta un agrā mezolīta kultūra, kas pastāvēja laikā no apm. 18000 līdz 12000 gadiem pirms mūsdienām. Madlēnas kultūra nosaukta pēc tās atraduma vietas Vēzas upes ielejā Francijā. Tai piederošie cilvēki apdzīvoja teritoriju no Portugāles rietumos, līdz Polijai austrumos. Madlēnas kultūras cilvēki bija mednieki, iespaidīgas figurālās un alu mākslas radītāji un... mežonīgi kanibāli.

Avots: nature.com