Aliens

Parakasas kultūra. Atklāšana: Kavernu un Nekropoles kapulauki

Dienvidamerikas civilizācijas kultūru vidū īpašu vietu ieņem Parakasas kultūra un no tās daļēji izaugusī, ar tuksnesī izveidotajiem milzīgajiem ģeoglifiem pasaules atpazīstamību ieguvusī Naskas kultūra.

Par arheoloģisko kultūru pieņemts saukt savrupu, pēc keramikas/tekstīliju/rotu/rīku darināšanas, rotāšanas veida, apbedījumu tipiem utml. pazīmēm vienotu materiālās kultūras kompleksu. Parakasas kultūra, kas nosaukta pussalas vārdā, kurā veikti nozīmīgākie ar to saistītie arheoloģiskie atklājumi, izveidojās ap 800.g.pmē. un pastāvēja līdz aptuveni mūsu ēras 100.gadam, tās senvietām plešoties apmēram 375 km garā Peru dienvidu piekrastes apgabalā, kuram cauri, teritorijā no Činčas ielejas ziemeļos līdz Naskas plakankalnei dienvidos, tek no Andu kalniem uz okeānu plūstošās upes. Šo upju baseinos dzīvojošie cilvēki, pārtiekot no lauksaimniecības, zvejas un medībām, dzīvojot sezonālās apmetnēs, radīja savdabīgu, autohtonu kultūru, kas pazīstama gan ar savām unikālajām, sausajā klimatā neparasti labi saglabātajām, attēlu motīvu, to informatīvās ietilpības, krāsu košuma un auduma kvalitātē pirmskolumba Dienvidamerikas vēsturē nepārspētajām tekstīlijām, gan ar apbedījumiem ar mākslīgi pagarinātajiem galvaskausiem, kuri gan rosinājuši zinātniskas diskusijas un pētījumus par parakasiešu sabiedrības modeli un struktūru, gan devuši iemeslu dažādu nezinātnisku un, kā vēlāk redzēsim, tendenciozi spekulatīvu hipotēžu izvirzīšanai.

Parakasas kultūrai veltītu rakstu sērijā, kā avotus izmantojot dažādas zinātniskas un populārzinātniskas publikācijas, disertācijas un grāmatas, kā arī tīmekļa rakstus, aplūkosim gan Parakasas galveno kapulauku un apmetņu atklāšanas un izpētes vēsturi, raksturosim atradumus, sniegsim vispārīgu ieskatu parakasiešu materiālajā un garīgajā kultūrā, sabiedrības sociālpolitiskajā organizācijā, tās attīstībā laika gaitā, gan pievērsīsimies atsevišķām tēmām, kas, izvērstas publicētos pētījumos, dod dziļāku ieskatu parakasiešu pasaulskatā, reliģiskajās praksēs un materiālās kultūras savdabībā, kā arī viņu saiknei ar hronoloģiski un kultūrvēsturiski Parakasai sekojošo Naskas kultūru. Atsevišķa nodaļa būs veltīta Parakasas kultūras atklājējam, sava laika Peru vadošajam arheologam Dr.Hulio Sezāram Teljo un viņa atradumu ietekmei uz Peru arheoloģijas vēsturi, ar to pārzināšanu, saglabāšanu, izpēti un interpretāciju saistītajām politiskajām peripētijām.

***

Kavernu kapulauks

1925.gadā, kad Limas melnajā senlietu tirgū sāka bieži parādīties neparasti skaistas, iepriekš neredzētas kvalitātes tekstīlijas, par kurām bija ziņas, ka tās nāk no izlaupītiem kapiem tuksnešainajā Parakasas pussalā, peruāņu arheologi Peru Arheoloģijas muzeja direktora Hulio Sezāra Teljo un viņa skolnieka Toribio Meja Ikspes (Toribio Mejía Xesspe) vadībā sāka izrakumus tur esošā Sjerrokolorādas (Cerro Colorado) pakalnā un tā apkārtnē. Sjerrokolorādas ziemeļu pusē, kā arī netālajā Arenablankas (Arena Blanca) apkaimē tika atklātas mītņu vietas. Taču nozīmīgākie atradumi parādījās, kad vairākās terasēs virs Sjerrokolorādas apmetnēm Teljo un Meja uzgāja pudeles formā smilšakmens slānī izcirstas apakšzemes kameras, kurās atradās vairākos auduma gabalos ietītas, kopā ar polihromiem māla traukiem un citām kapa piedevām apbedītas abu dzimumu un visu vecumu mūmijas. Par Parakasas Kavernām vēlāk nosauktajā kapulaukā atrastās tekstīlijas bija samērā vienāršas, taču piedevu vidū izcēlās ar sveķu bāzes krāsām pēc apdedzināšanas koši krāsotā un ar iegravētu kontūru izceltiem figurāliem veidojumiem rotāta keramika. Kavernu podnieki savu darinājumu krāsošanai bija izmantojuši sarkano, dzelteno, brūno, melno un balto krāsu. Bija redzams, ka šī keramika ir senākās, no atradumiem Pisko-Ikas ieleju apkārtnē zināmās “Parakasas” tradīcijas turpinājums. Trauku vidū visbiežāk sastopamie veidi bija bļodas, divsnīpju pudeles ar šķērsi, kakla un snīpja pudeles, šaurkakla sautējamie vai vārāmie trauki (ollas), kā arī krāsotas krūzes. Otru Kavernu kapulaukā sastopamo keramikas tipu raksturoja tā sauktie “negatīvi veidotie” krāsotie zīmējumi, kuru pamatu veidoja mālā iespiesti punkti, krustu šķērsu ievilktas līnijas un vertikāls strīpojums.

Parakasas Kavernu tekstīlijās biežāk sastopamie motīvi bija savstarpēji savijušos čūskām un zivīm līdzīgu figūru attēlojumi ar trīsstūrainām galvām un robotiem ķermeņiem, kā arī kaķveidīgas un cilvēkveidīgas, biežāk auduma struktūrā iekļautas nekā īpaši izšūtas figūras.

Ja vērtē pēc ģeogrāfiskās izplatības, tad Parakasas Kavernu stila tekstīliju un keramikas tradīcija visizplatītākā ir Ikas ielejas lejasdaļā un Okukajas (Ocucaje) upes baseinā. Lielākā daļa kolekciju nāk no Ikas upes baseina un daļa pētnieku uzskata, ka tur arī meklējama Parakasas kultūras izcelsme. Kavernu stila senlietas atrodamas arī Naskas plato un tur arheologu domas dalās – daļa uzskata, ka šeit vērojams Ikas baseina iespaids, daļa – ka Naska iekļaujama Parakasas Kavernu perioda pamatteritorijā.

Lai cik tas nebūtu savādi, bet, gatavojot šo materiālu, neizdevās atrast kādu zinātniskajā literatūrā publicētu pētījumu, kurā būtu sniegts Kavernu kapulauka datējums. Tāpat nevienā no citādi samērā izsmeļošajiem un plašajiem Parakasas kultūras aprakstiem Andu arheoloģijai veltītos apkopojošos darbos šī Kavernu kapulauka datējuma trūkuma problēma netiek pat aplūkota. Ņemot vērā kapulaukā iegūtā organiskā materiāla lielo apjomu, it kā nevarētu būt problēma to nodatēt ar C14 metodi... Spriežot pēc dažām piezīmēm atsevišķās tīmekļa lapās, kurām diemžēl trūkst kādas atsauces vai paskaidrojuma par izmantotajiem avotiem, aptuvenais Kavernu kapulauka pastāvēšanas laiks varētu būt no apm. 400.g.pmē. līdz 200.-150.g.pmē.

Kavernu kapulauka kameras, ņemot vērā, ka tajās atrodas abu dzimumu, dažādu vecumu un statusa apbedījumi, tiek uzlūkotas par ģimeņu jeb dzimtu kapenēm. Vienā no kapenēm, Kavernas V kamerā, atradās 55 mirušie – vīrieši, sievietes un bērni. Raksturīgi, ka lielākajai daļai Kavernu kapulaukā apbedītajiem mirušajiem tika konstatētas trepanācijas (galvaskausa kaula daļēja izņemšana, ko parakasieši visdrīžāk veica, skrāpējot ar obsidiāna nazi, terapeitiskos vai maģiskos nolūkos) pazīmes kā arī mākslīga okcipitāla (t.i. – veidojot spiedienu uz pakauša kaulu Os occipitale) galvaskausa deformācija, kas galvas formu padara nevis šauru un garu, bet platu, stilizētas sirds formā veidotu. Pie vairākiem bērnu apbedījumiem atrada galvaskausa deformēšanai izmantotas ierīces. Teljo arī atzīmēja, ka apmēram 40% no Kavernu kapulaukā apbedītajiem skeleta konstitūcijā bija vērojamas fiziska vājuma pazīmes, kas viņaprāt liecināja par populācijas kopējo vājo veselības stāvokli.

Parakasas Nekropole

No kultūrvēsturiskā viedokļa pati nozīmīgākā Parakasas atradumu vieta – Nekropole – pētniekiem tomēr uzreiz rokā nedevās. Tikai 1927.gada 25.oktobrī Teljo komandai, turpinot sistemātiski pētīt Sjerrokolorādas terases, kur viņi 1925.gadā bija atklājuši Parakasas Kavernu kultūru, veicot pārbaudes rakumu pie kādas senas celtnes sienas paliekām, Teljo par Wari Kayan (“Senču mītne” - kečvu val.) vēlāk nosaukta zemesraga ziemeļu daļā, izdevās atrast kapulauku ar lielu mūmiju sakopojumu. Mirušie kapā bija guldīti saliektā, sēdošā pozā, sasieti, piešķirot ķermenim apļveida formu, tad rūpīgi satīti audumos, gan to starpā, gan saiņa ārpusē liekot dažādas piedevas. Atšķirībā no Kavernām, mirušais, pirms to tālāk ietīt apbedījuma sainī, reizēm vēl bija ielikts seklā, pītā grozā, kā arī īpašu interesi izraisīja jaunatrasto apbedījumu saiņos atrodamās tekstīlijas, kas bija kvalitatīvi austas, neparasti elegantas, košās krāsās, lielākoties rotātas ar dažādiem ikonogrāfiskiem attēliem. Mūmiju saiņi bija novietoti tā, lai mirušā skats vērstos ziemeļu virzienā, pāri stāvai nogāzei un tālāk Parakasas līcim.

Atrastie apbedījumi, kopskaitā vairāk nekā 400 (Teljo dažādos tekstos, runājot par Nekropolē atrastajām mūmijām, min skaitļus 429 un 451, bet mūsdienu zinātniskajā literatūrā visbiežāk tiek norādīts pirmais skaitlis) kļuva pazīstami kā Parakasas Kavernu kultūras turpinājums – Parakasas Nekropoles kultūra. Par to, ka Nekropoles apbedījumi ir jaunāki nekā Kavernu perioda kapi, liecināja jau tas, ka Nekropole bija ierīkota Kavernu kultūras cilvēku celto (to noteica pēc drupās atrasto keramikas lausku tipoloģijas) mājokļu vietā. Ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi nosakot Nekropoles apbedījumu vecumu, ir noskaidrots, ka tie tikuši ierīkoti no apm. 150.g.pmē. līdz apm. mūsu ēras 200.gadam.

Nekropoles kapi atšķīrās no Kavernu apbedījumiem ne tikai pēc priekšmetu stila, bet arī pēc formas – tie bija veidoti kā taisnstūra formas ģimeņu kapenes ar neapdarinātām vai ar akmens blokiem apšūtām sienām. Dažās no šīm kapenēm atradās četrdesmit un vairāk mūmiju saiņi, lielākais no kuriem pirms attīšanas bija 1,5 x 1,5 m izmērā. Mūmiju saiņos atradās pats mirušais (dažos gadījumos vienā sainī bija apbedīti vairāki cilvēki), viņa apģērbs, apģērba daļas, kas, domājams, dotas līdzi kā ziedojums, ēdiena ziedojumi un dažādi nelieli priekšmeti, no kuriem īpaši jāatzīmē vīriešu kapos bieži liktie t.s. ceremoniālie zižļi, vēdekļi un šķēpmeši. Piedevu vidū bija arī mūzikas instrumenti – no putna kaula darinātas flautas un stabules. Arī saiņa priekšā atradās audumā ietīti ziedojumi – parasti neliels grozs un māla trauks. Jāatzīmē, ka pats mirušais Nekropoles apbedījumos guldīts bez apģērba, kails, taču vienmēr ar galvassegu un seklu bļodiņu rokās. Tā kā mirušajiem līdzi dotās tekstīlijas daļā gadījumu ir nepabeigtas un uz tām nav nodiluma pēdu, vieni pētnieki domā, ka tās varētu būt tikušas izgatavotas speciāli apbedīšanas rituāla vajadzībām. Citi, savukārt, pieļauj, ka nodiluma/lietojuma pazīmju trūkumu varētu skaidrot ar to, ka šie apģērba gabali bijuši noteikts ceremoniālais ietērps, ko mirušais dzīves laikā reti lietojis un rūpīgi glabājis.

Parakasas Nekropoles tekstīlijas tiek iedalītas trīs hronoloģiski secīgās kategorijās: lineārā, platas līnijas un t.s. blokkrāsas grupā. Katrai no tām izmantotas atšķirīgas darināšanas metodes, bet vienojošā pazīme – liels, vienas krāsas laukums, kuru rotā uzšūti attēli un ornamenti. Izšuvumi bija pazīstami jau Kavernu periodā, taču tikai Nekropoles audumu darinātāji sasniedza Dienvidamerikas pirmskolumba vēsturē nepārspētu izcilību audumu aušanā, krāsošanā un izšūšanā. Visvairāk Nekropolē apbedītajiem kapā līdzi doti mantijas (pončo) tipa apmetņi ar vidējo garumu 1,3 m. Tāpat sastopamas tunikas, gan turbāna tipa, gan īsāki galvas apsēji, svārki. Galvenā atšķirība no Kavernu tekstīlijām ir tāda, ka Nekropoles audumos rakstu un attēlus veido nevis ieausti, bet izšūti elementi.

Parakasas, tāpat kā citu tradicionālo kultūru apģērbu rotājumam, uz tā izveidotajiem tēliem, rakstiem un krāsām bija vairākas nozīmes un funkcijas; svarīgākie bija tie vai apkārtējiem cilvēkiem demonstrētie vai pašam indivīdam nozīmīgie apģērba rotājuma vēstījumi, kas saistījās ar attiecīgās sabiedrības/kopienas reliģiju, sociālpolitisko iekārtu, nēsātāja sociālo statusu, tikai tad sekojot estētiskajam un dekoratīvajam aspektam.

Nekropoles tekstīliju motīvus var iedalīt trīs kategorijās: ģeometriskie, naturāliskie un mītiskie. Ģeometriskajos motīvos sastopami tādi elementi kā ciļņi, dimanta formas un zigzaga atveidi. Naturālistisko vidū redzamas čūskas, zivis, kolibri, vanagi, kondori, vikunjas, dažādi reptīļi un kaķu dzimtas dzīvnieki, kā arī tērpos ģērbti cilvēki, karavīri. Mītiskos motīvus pārstāv dažādas antropomorfas būtnes, kurām, atšķirībā no citās tekstīlijās attēlotajiem tērpos ģērbtajiem cilvēkiem piemīt kādas dzīvnieku iezīmes – plēsīga putna nagi, spārni, čūskas kā ķermeņa pagarinājumi utml. Vairumā mītisko būtņu attēlos sastopams atribūts ir nocirsta, trofejā iegūta cilvēka galva.

Nekropoles keramika atbilst jau 1960.gados izdalītajam Toparas stilam, kas noformējies Kanetes, Toparas, Činčas un Pisko ielejās uz ziemeļiem no Parakasas pussalas. Gan formas, gan krāsu un estētikas ziņā Toparas stils ievērojami atšķiras no Kavernu perioda keramikas. Smalki un meistarīgi veidotie Nekropoles apbedījumu piedevās atrastie plānsienu trauki lielākoties ir nekrāsoti un neornamentēti, bet ir arī neliela daļa tādi, kas rotāti gan ar līnijām un punktiem, kuri iespiesti pirms apdedzināšanas un vēlāk krāsoti ar sveķu bāzes krāsām, gan arī izdaiļoti, izmantojot vairākkārtējas apdedzināšanas tehniku, kad virsmu katrā apdedzināšanas reizē pārklāj ar citas krāsas māliem. Tomēr neskatoties uz dažādajām darināšanas tehnoloģijām Kavernu un Nekropoles keramikai ir kopīgas trauku formas, kas liecina par vienotu, reģionam raksturīgu, laika gaitā attīstījušos tradīciju.

Ja Kavernu apbedījumos daudziem mirušajiem dzīves laikā bija izdarītas galvaskausa trepanācijas, tad Nekropolē šī operācija līdz šim konstatēta tikai četriem indivīdiem, no kuriem visi ir vīrieši.

Līdz pat XX gs. beigām tika uzskatīts, ka Nekropolē apbedītajiem kopumā raksturīga no Kavernu kapulauka cilvēkiem krasi atšķirīga veida galvaskausa formas modifikācija (izveidojot šauras, cilindriski pagarinātas galvas, iegūstot tā saukto tabula cilindrica formu), taču jaunākie XXI gs. pētījumi, kuros Nekropoles materiāls tika rūpīgi pārvērtēts un atkārtoti salīdzināts, noskaidrots, ka nelielai daļai Nekropoles indivīdu tomēr vērojams no apbedīto vairākuma atšķirīgs galvaskausa mākslīgo deformāciju veids – saplacināts pieres un pakauša kauls (tabula erecta forma, kas raksturīga daudziem Kavernu apbedījumiem). Šīs atšķirības, ņemot vērā ķermeņa mākslīgo modifikāciju saistību ar atsevišķu etnisko un sociālo grupu identitātes ārējo izpaudumu un tā lielo nozīmi tradicionālo sabiedrību ikdienas dzīvē, pētniekiem ļāvušas secināt, ka Nekropolē nav apbedīti tikai kādas vienas atsevišķas sociālas vai etniskas grupas pārstāvji, bet arī no citām, tuvākā vai tālākā apkārtnē dzīvojušām grupām nākuši indivīdi, kas Nekropoles kopienā iekļāvušies vai nu adopcijas, vai precību, vai kādā citā ceļā. Tādi, iespējams, varētu būt arī augstāk minētie četri vīrieši ar galvaskausa trepanācijām. Pagaidām, kamēr mūmijām nav pētīts stroncija izotopu sastāvs (kas ir vienāds cilvēkiem, kas dzimuši un auguši vienā vietā ar tās īpašo minerālu sastāvu augsnē un augos/dzīvniekos, bet atšķirīgs tiem, kas nākuši no attālākiem apvidiem) šajā sakarā gan var tikai izteikt pieņēmumus… Tas pats attiecās arī uz DNS pētījumiem, kuri ir sākti, bet rezultāti, šķiet, vēl nav publicēti.

Daudziem mirušajiem – kā vīriešiem, tā sievietēm, konstatēti tetovējumi un ķermeņa krāsojumi, kurus analizējot tāpat parādās par citu grupu pārstāvju klātbūtni liecinošas būtiskas atšķirības.

Lai gan tas nav pierādīts, ir izteikts pieņēmums, ka Nekropolē apbedīto ķermeņi pēc nāves, lai nodrošinātu to saglabāšanos, varētu būt tikuši apstrādāti ar kādām mumificēšanas metodēm. Teljo raksta, ka mirušajiem, izveidojot atvērumu galvaskausa pamatnē, tikušas izņemtas smadzenes; tāpat gandrīz visiem apbedītajiem pārgriezts krūšukurvis, lai izņemtu sirdi un plaušas, kā arī vēders, no kura izņemti tā dobumā esošie orgāni. Atsevišķos gadījumos izņemti arī roku un kāju muskuļi. Tāpat Teljo, atrodot uz mūmijām apdeguma un salinizācijas (sāls šķīduma iedarbības) pēdas, secina, ka mumifikācijas procesā ticis izmantots arī uguns un kādi ķīmiski procesi.

Vēl citi Nekropoles perioda apbedījumi tika atrasti arī Arenablankas apvidū.

Ņemot vērā, ka Parakasas Nekropoles kapos lielākā daļa apbedīto ir vidēja un vecāka gadagājuma vīrieši, kā arī kapu lielo skaitu, mūsdienu zinātnieki piekrīt jau Teljo izteiktajam secinājumam, ka mirušie varētu būt ievērojamu sociālo statusu sasniegušu elites dzimtu locekļi, kas uz pussalā esošajām kapenēm kā nozīmīgu kolektīvu rituālu un senču piemiņas vietu, nogādāti no plašākas apkārtnes. Lai gan arī jautājums par apbedīto vecumu tiek pārskatīts – piemēram Parakasas kultūras izpētē specializējusies Pensilvānijas universitātes Arheoloģijas un antropoloģijas muzeja Anna Hadsone Petersa savā 2016.gada publicētajā rakstā “The cemetery of Paracas Necropolis: Mortuary Practice and social network” norāda, ka apbedīto vecumu Teljo noteicis pēc tādiem vispārīgiem kritērijiem kā zaudēto zobu skaits un saaugušas galvaskausa šuves, taču Parakasas kultūras cilvēkiem zobu zaudēšana bijusi izplatīta problēma jau jauniešiem, savukārt galvaskausa šuvju salīdzinoši ātra saaugšana ir mūsdienu zinātniekiem labi pazīstama galvaskausu mākslīgas deformācijas blakusparādība. 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.