Naskas plakankalnes ģeoglifi
https://www.youtube.com/watch?v=ESaARvHjQVE
Milzums pirms 2300-1500 gadiem izveidotiem ģeoglifiem - līnijām, ģeometriskām figūrām un dzīvnieku zīmējumiem, kas izveidoti Naskas plakankalnē Peru, lielākie tādi uz Zemes.
Atrašanās vieta. Atrodas Naskas plakankalnē Peru dienvidos, pie Naskas pilsētas, 400 km attālumā no Peru galvaspilsētas Limas.
Apraksts. Ap 60 km garumā, 200 km2 platībā.
Pateicoties īpašajam klimatam, šie zīmējumi jeb ģeoglifi ir saglabājušies līdz mūsdienām.
Atklāšana un izpēte. Par zīmējumiem kļuva zināms sākot ar 1939.gadu, kad tos pirmie ieraudzīja plakankalni pārlidojošie lidmašīnu piloti.
Pirmā nopietnus pētījumus te veikusi vācu zinātniece Marija Raihe.
Tomēr plašāku popularitāti šī vieta ieguvusi pēc šveiciešu publicista Ērika fon Dēnikena grāmatām. Viņš arī izvirzījis teoriju, ka daudzie joslu, ģeometrisko figūru un dzīvnieku attēlojumi plato melnajās smiltīs vērsti pret debesīm, lai ieinteresētu citplanētiešu kosmiskos ceļotājus.
Pētnieki norāda dažādus ģeoglifu zīmēšanas laikus: gan V-X gs., gan krietni agrāk - pirms 2000 gadiem.
Saites.
Peru ģeoglifi.
Naskas kultūra.
Raksti.
Nelikumīga zemes izmantošana apdraud Naskas arheoloģiskās vietas pie Ikas.
-----------------------------------------------
Zīmējumi Naskas plato ir unikāli ģeoglifi, kuriem pasaulē praktiski nav analogu - ja nu vienīgi krīta zīmējumi ir Britu salās (piemēram, "Afingtonas zirgs" un "Dorčesteras milzis"). Plakankalnē uzskaitītas apmēram 13 000 līnijas, 100 dažādas spirāles, vairāk kā 700 taisnstūra un trapecveida laukumi.
Atrašanās vieta un topogrāfija. Naskas līdzenums atrodas 450 km uz DA no Peru galvaspilsētas Limas un 160 km attālumā no Pisko. Neauglīgais, tuksnesīgais līdzenums 60 km garumā un 15 km platumā plešas Peru dienvidos, starp Andiem un Kluso okeānu. Vietumis sen izžuvušu upju gultņu izvagots. Plakankalnes platība ir 1300 (120 km2?, 500?) kvadrātkilometru! Šis līdzenums ir slavens ar saviem iespaidīgajiem zīmējumiem, kuri saskatāmi tikai no liela augstuma.
Vairums zīmējumu izvietoti taisnstūra laukumā, ko no ziemeļiem norobežo Inhenio upe, bet no dienvidiem - Naskas upe. Šis laukums ir apmēram 500 km2 platībā. Neizprotamie zīmējumi ir skatāmi apvidū starp Palpas un Naskas pilsētām. Abas pilsētas atrodas pie Panamerikas autostrādes.
Lietus šeit līstot pusstundu divos gados, ne vairāk. Pampā pārsvarā ir tumša akmens virsma, kura lieloskvantumos uzkrāj siltumu, kā rezultātā rodas biezs karsta gaisa "spilvens." Augsne bagāta ar ģipsi, kas rīta rasas iespaidā it kā sasaista sīkos akmentiņus, tā neļaujot geoglifiem deformēties. Pateicoties minētajiem faktoriem, zīmējumi ir labi saglabājušies.
Cauri Naskas līdzenumam plūst izžūstošā Rioinhenio-Riograndede Naskas austrumu pieteka, un netālu no figūru novada ieplūst Klusajā okeāna. Pie upes grīvas atrodas nelielā Kavaljo osta. Plašā apkaimē ap Rioinhenio upi atrodas nozīmīgākie Naskas attēli.
Tūristam. Lai aplūkotu "pasaules lieāko bilžu galeriju," jāierodas nelielajā Naskas pilsētiņā, no kuras tiek rīkoti lidojumi virs plato. Biļetes cena ir 150 ASV dolāri. Lidmašīniņās satilpst 3-5 pasažieri, maršruts ir labi aprobēts, lai varētu redzēt pēc iespējas vairāk zīmējumu. Rekomendējam, tas ir tā vērts!
Tiesa, neiztiek arī bez nelaimēm. 2008.gada aprīlī avioavārijā nositās 5 franču tūristi. 2010.gada 25.februārī cieta avāriju kompānijas Nasca Airlines tour company lidmašīna Cessna, bojā gāja pilots, 3 peruāņu un tik pat čīliešu tūristi, kopskaitā 7 cilvēki.
Atklāšana un izpēte. Šais vietās apmēram mēnesi nodzīvoja spāņu konkistadors Fransisko Ernandess, bet viņa dienasgrāmata, lai gan pilna dažādu sīkumu, neko mums nevēsta par dīvainajiem zīmējumiem.
Tomēr pēc dažām ziņām Naskas līdzenuma zīmējumi tomēr esot minēti vienā no pirmajām spāņu konkistadoru hronikām 1548.gadā - "Peru hronikā," kurā tie nosaukti par "ceļiniekiem domātām rādījumu līnijām."
1926.gada septembrī arheologs Hulio Sesars Teljo Kantaljo netālu no Naskas līdzenuma veica arheoloģiskos izrakumus. Pusdienas pārtraukumā divi Teljo asistenti uzkāpa blakus esošajā pakalnā, lai baudītu interesanto skatu pāri tuksnesīgajām līdzenumam. Viņi izbrīnā sastinga, ieraugot šķietami tuksnesīgajā, vienmuļajā Naskas līdzenumā milzīgus zīmējumus, kuri acīmredzot bija cilvēku radīti. Citur literatūrā minēts, ka pirmais zīmējumus no kalna nogāzes 1927.gadā ieraudzījis peruāņu zinātnieks Torbija Mehija Ksespe. Tā ka šī lieta mums ir neskaidra. Iespējams, šis pētnieks bijis viens no diviem Teljo asistentiem.
Tomēr sensāciju tas vēl tad neradīja, jo dīvainos zīmejumus "norakstīja" ka senas apūdeņošanas sistēmas kanālu paliekas.
1931.gadā jauni puiši no Ņūdžersijas Roberts Šēpijs un Džordžs Džonsons lidojot virs Naskas līdzenuma, fiksēja zīmējumus, taču nespēja izskaidrot to nozīmi.
Tomēr plašu atpazīstamīmu zīmējumi guva tikai 1939.gadā, kad Longailendas Universitāte uz Naskas līdzenumu nosūtīja arheologu Polu Kosoku. Profesoram vajadzēja pārbaudīt hipotēzi vai Naskas līdzenumā atklātie zīmējumi nav senas apūdeņošanas sistēmas paliekas. Viņš kāpa lidmašīnā un palūkojās uz Naskas līdzenumu no putna lidojuma. Naskas tuksneša tumšbrūnajā virsmā iezīmējās dzeltenīgi bālas trapeces, trīsstūri un taisnstūri. Tie bija vairākus simtus metrus gari un plati. Naskas līdzenumu šķērsoja daudzas bezgalgaras taisnes, kas noteiktos punktos krustojās un turpinājās tālāk. Šo ģeometrisko figūru vidū Pols Kosoks pamanīja arī milzīgas dzīvu būtņu figūras.
Viņš uzreiz saprata, ka sākotnēji izvirzītājai hipotēzei par apūdeņošanas sistēmu nav zinātniska pamata. Kad profesors Pols Kosoks presē publicēja ziņojumu par savu atklājumu, rakstam klāt pievienojot aerofotogrāfijas, neviens negribēja tam ticēt. Profesors Pols Kosoks, pauzdams apbrīnu Naskas attēlu galerijai, sacerēja pat skaņdarbu, ko nosauca par "Andu simfoniju" (profesors bija arī mūziķis un komponists). Viņa simfoniju Peru Nacionālais simfoniskais orķestris pirmoreiz atskaņoja XX gs. 50.un 60.gadu mijā, kad profesors bija jau aizgājis uz to pasauli.
Marijas Reihes (1903.-1998.g.) pētījumi. Marija Reihe (Maria Reiche), saukta par "tuksneša eņģeli," dzimusi Drēzdenē 1903.gadā. Viņa bija studējusi matemātiku vispirms Hamburgā, bet pēc tam Drēzdenes Tehniskajā augstskolā. 1932.gadā pabeigusi augstskolu, viņa devās uz Peru. Marija Reihe astronoma Rolfa Millera apcerējuma par senajām indiāņu būvēm, kuras senajā Peru apzīmēja ar vārdu intihuatana iespaidā, domāja par matemātikas iespējām seno astronomisko zināšanu izpratnē. Intihuatana tulkojumā nozīmē "vieta, kur sagūstīta saule." Intihuatana savā ziņā bija senperuāņu observatorija un Marija Reihe devās uz Peru, lai pētītu šīs būves.
Viņa strādājusi par auklīti. Dzīvojusi Kuskā un līdztekus skolotājas darbam tulkojusi zinātniskos rakstus. Limā viņa sapazinusies ar arheologu profesoru Polu Kosoku, kurš viņai pavēstījis par neparastajiem atklājumiem Pampa de Naska. Tas tik ļoti ieinteresēja Mariju Reihi, ka viņa turpmāko dzīvi veltīja pētījumiem novadā starp Palpas un Naskas pilsētām. Ar Naskas līniju, figūru un attēlu pētniecību viņa sāka nodarboties 1946.gadā.
Marija Reihe kļuva par arheologa profesora Pola Kosoka asistenti. 1947.gadā Marija Reihe kopā ar profesoru Polu Kosoku izdeva pirmo grāmatu par Naskas līnijām. Taču tā neizraisīja plašāku interesi. Abu sadarbība turpinājās līdz 1948.gadam, kad profesors Kosoks pameta Nasku. Bet Reihe palika un turpināja iesāktos pētījumus. Viņa apmetās tuksnesī uz dzīvi. Tuksneša nomalē, kur pienāk Sanpalo latifundijas lauki, tās īpašnieki profesorei uzcēla nelielu namiņu, kur dzīvot. Te atradās viņas štābs - vienīgā darbnīca dīvaino zīmējumu un līniju izpētei. Nelielajā būdiņa Marija Reihe pēcpusdienās, kad tuksnesī bija tik liela svelme, ka labāk tur nerādīties, zīmēja, rēķināja. Rasēja un atkal rēķināja. Vakaros zinātniece bruņojusies ar teodolītu, kompasu un lentmēru izgāja tuksnesī. Naktis viņa pavadīja guļammaisā. Augšā cēlas jau pirms saullēkta, lai varētu iet tuksnesī pētīt Naskas līnijas. Jo tieši agri no rīta līnijas vislabāk varot redzēt no zemes. Taču Naskas attēlus visā pilnībā var redzēt tikai no lidmašīnas. Uz zemes var redzēt tikai zīmējumu līnijas. Tāpēc nereti profesore savos pētījumos izmantoja helikopteru. No sākuma viņa par saviem nelielajiem ienākumiem īrēja helikopteru, vēlāk Peru aviācijas pavēlnieks ģenerālis Vargass Prada piešķīra zinātniecei pastāvīgā lietošanā armijas helikopteri. Reizēm Marija Reihe kāpa ārā un, trosē karādamās, no 500 m augstuma fotografēja Naskas zīmējumus. Parasti gan viņa izmantoja kameru, kas bija uzstādīta īpašā ligzdā zem helikoptera.
Naskas līniju pētniece Marija Reihe pēc ilgstošiem un skrupuloziem pētījumiem 1950.gadu vidū tika izskaitļojusi, ka senie mākslinieki izmantojuši mērvienību 5,95 pēdas, kāda nav izmantota nevienā citā Andu kultūrā.
Naskas līniju, attēlu izpēte, var teikt ir profesores Marijas Reihes mūža darbs. Viņa Naskā pētījumus veica līdz pat savai nāvei 1998.gadā.
Marija Reihe visu mūžu centās pamatot teoriju par Naskas līniju astronomisko nozīmi. Vai viņai tas izdevās? Laikam, ka nē!
Un, taisnību sakot, Marija Reihe savos pētījumos, sekoja Pola Kosoka iezīmētājai taciņai, jo viņš bija pirmais, kurš Naskas līnijas saistīja ar astronomiskajiem novērojumiem.
Marija Reihe savos aprēķinos uzgāja ta saukto " Naskas pēdu" - mērvienību 322 mm, ko savos darbos bija lietojuši senie celtnieki.
Darbi. "Tuksneša noslēpums."
10 gadu laikā ar visai vienkāršiem instrumentiem Reihe sastādīja plato zīmējumu karti, kuru pētnieki lieto vēl šobaltdien.
Marijas Reihes muzejs.
Amerikāņu astronoma profesora Džeralda Hoskina pētījumi. Šis vīrs būtībā apgāza Pola Kosaka un Marijas Reihes teoriju par Naskas līniju astronomisko nozīmi. Amerikāņu astroarheologs profesors Džeralds Hoskinss, kurš izmantodams datoru bija noteicis astronomisko orientāciju Stounhendžā, Eivberijas kompleksā, 1968. gadā ieradās Peru, lai pārbaudītu Marijas Reihes teoriju.
Viņš vispirms ar datoru sarēķināja, cik no izraudzītājām 186 līnijām var saistīt ar kādu ekstrēmu Saules vai Mēness stāvokli. Rezultāts: 39 līnijām (no 186) varēja noteikt astronomisko saistību. Un tikai! Rezultāts procentuāli tikai nedaudz pārsniedza nejaušību.
Tad D.Hokinss pārbaudīja zvaigznes. Viņš datorā ievadīja visas zvaigžņu konstelācijas līdz pat 10 001. g. pmē., lai pārnestu tās uz iespējamajām līnijām. Datora aprēķinātie rezultāti pilnībā atspēkoja kalendāra teoriju. Tikai dažas līnijas norādīja uz kādu zvaigzni, kura kaut kādā vēstures brīdi atradusies pie debesjuma šai vietā.
Ērihs fon Dēnikens. Viņa nopelnus Naskas mīklas pētniecībā nevar nepieminēt. Jāsaka, ka Pola Kosoka un Marijas Reihes publikācijas par atklājumiem Naskā palika nepamanītas plašakai publika. Pasaulei Naskas gigantisko tēlu galeriju atklāja šveiciešu rakstnieks Ērihs Dēnikens. Viņš uzrakstīja dižpārdokli "Atmiņas par nākotni," kas pirmizdevumu piedzīvoja 1968.gadā. Šajā grāmatā viņš pieminēja un aprakstīja Naskas līnijas, figūras un dažādu dzīvnieku attēlus, kas tikai no liela augstuma saskatāmi. Viņa grāmatu lasīja daudzās valstīs visā pasaulē. Kopš tā laika ikviens, gandrīz ikviens kaut cik izglītots cilvēks, ir informēts par Naskas zīmējumiem.
Vācu režisors Haralds Reinis pēc Dēnikena grāmatas uzņēma dokumentālu pilnmetrāžas filmu, kur skatītāji visa pasaulē varēja apbrīnot arī Naskas attēlu galeriju. Šī filma tika rādīta arī Padomju Savienībā.
Dēnikens apzinās savu lomu Naskas līniju popularizēšanā. Grāmatā "Vēstījumi un zīmes no Visuma" to piemin: "Kad es pirms dažiem gadiem tiku godināts Naskas apgabala domē, pilsētas galva savā svinīgajā uzrunā sacīja, ka esot daudz teoriju par līnijām Naskas līdzenumā. Vai tās bijušas tikai kalendārs vai starta laukums baloniem, kas pildīti ar karstu gaisu, vai paliekas no inku būvētiem ceļiem, vai maģiski zīmējumi, vai sporta laukuma mērķu līnijas, vai zemes marķējums ārpuszemes intelektam, viņš to nevarot izšķirt. "Mūs, kas šeit dzīvojam un strādājam," - sacīja Naskas pilsētas galva, - "pirmām kārtām neinteresē, kuriem no zinātniekiem ir taisnība. Taču viens ir skaidrs: fon Dēnikena kungs ir atvedis visvairāk tūristu uz mūsu reģionu.""
1995. gadā slavenais šveicietis, lidojot lidmašīnā pāri Naskai blakus esošajam kalnu apvidum Palpai, kā arī turpat netālu esošajai Ingenio ielejai atrada figūras, kuras atgādināja šaha galdiņu. Ērihs fon Dēnikens atrada arī figūras, kuras ir līdzīgas indiešu mandalām. Par šiem attēliem Naskas pētniekiem tolaik vēl nebija ne jausmas.
Džima Vudmena un Džuliana Nota lidojums gaisa balonā. Šie vīri centās pierādīt, ka Naskas līniju radītāji pārvaldījuši gaisa kuģniecību. Izmantojot augu šķiedras un salmus abi amerikāņu pētnieki izgatavoja gaisa balonu, kurš varēja izturēt viņu abu svaru. Pētniekiem izdevās radīt audumu, kas bija tik izturīgs kā mūsdienu izpletņu audums. Gaisa balonu viņi nosauca par Condor I. To rotāja zīmējums, kas bija vienkārši pārkopēts no kādas Naskā atrastās māla trauka lauskas. Lidojums notika 1975.gada novembrī.
Džims Vudmens un Džulians Nots gaisa balonā "Condor I" pacēlās 180 m augstumā. Viņu lidojums ilga 20 minūtes, līdz vēja brāzma nogādāja balonu atpakaļ uz zemes. Tādējādi balona konstruktoriem izdevās pierādīt, ka Naskas līdzenuma iedzīvotāji būtu vārējuši lidot. Jautājums, tikai vai naskieši tiešām lidojuši gaisa balonos, lai varētu papriecāties par milzīgajiem, patiešām iespaidīgajiem, zīmējumiem. Pagaidām, tā ir tikai teorija, kas prasa tālākus pētījumu. Par Dž.Vudmena un Dž.Nota eksperimentālo lidojumu izsmeļoši pastāstīts esejā Naskas tuksneša lidojošie indiāņi.
Jaunākie pētījumi un atklājumi Naskas līdzenumā. Drēzdenes universitāte ir izveidojusi īpašu nodaļu par godu Marijai Reihei un viņas darbam. Tās uzdevums un mērķis ir reģistrēt un ievietot katalogā visu zīmējumu un līniju attēlus, lai tos saglabātu arī nākamajām pētnieku paaudzēm.
1995.gadā Ērihs fon Dēnikens atklāja jaunas līdz tam zinātnei nezināmas figūras.
Japāņi čakli īsteno savus pētniecības projektus ar mērķi fiksēt kartē Naskas līdzenuma dienvidu daļu un tai blakus pieguļošos apgabalus. Tāpat viņi vēlās noteikt lielo zīmējumu izplatības robežas.
Itāļu zinātnieks Džuzepe Orefiči netālu no plato uzgājis pilsētu, kuru nosaucis tāpat kā tuvējo ciemu - Kahuači, kas tiek uzskatīta par Naskas indiāņu galvaspilsētu. Pilsētā uziets daudz keramikas ar plato tipa zīmējumiem. Balstoties uz šiem atradumiem, zinātnieki pat ieviesuši zināmu secību dažādu zīmējumu veidu tapšanā. Ap 500.g.pmē. indiāņi zīmējuši spirāles un pirmās putnu figūras. Tad viņi pārgājuši jau pie lielākiem zīmējumiem un radījuši vairumu no patlaban redzamajiem putnu un dzīvnieku attēliem. Šie ģeoglifi attiecas uz Naskas kultūras Zelta laikmetu III-IV gs. VI gs. notikusī zemestrīce izpostījusi Kahuači un aizsprostojusi upes. Indiāņi zaudējuši ticību un no svēto dzīvnieku attēliem pārgājuši uz līniju/joslu zīmējumiem.
2006.gadā japāņu zinātnieki paziņoja, ka viņi ir atklājuši 100 jaunus Naskas zīmējumus. Viņi tos bija atraduši, pētot satelītu uzņemtos fotoattēlus.
Vēsture. Tradicionālā zinātne uzskata, ka gigantisko Naskas līniju un tēlu galeriju radījuši paši Naskas indiāņi. Tiek pat rakstīts, ka arheologiem neesot šaubu par to, ka zīmējumu autori ir Naskas kultūras (uzplaukuma laiks 400.g.pmē.-600.g.) indiāņi.
Zinātniekiem nav vienota viedokļa par Naskas zīmējumu vecumu. Tiek minēts gan 300.g.pmē., gan pat 1700.g.pmē. Kurš cipars ir pareizais?
Viena no hipotēzēm tomēr vēsta, ka zīmējumu autori varētu būt noslēpumainās Salavari kultūras pārstāvji, kas Peru dienvidu piekrasti apdzīvojuši pirms 7000 gadiem. Tomēr mazticami, ka zīmējumi plato varētu saglabāties tik ilgu laiku.
Naskas zīmējumu vecuma noteikšanai tika izmatota arī radioaktīvā oglekļa datēšanas metode, lai gan pašas līnijas pēc oglekļa metodes datēt nav iespējams. Arheologs Viljams Dankens Strongs netālu no kāda zīmējuma atrada koka mietiņu, kuru (pēc M. Stingla domām) Naskas galerijas radītāji būs iedzinuši, lai orientētos šajā līniju labirintā. Radioaktīva oglekļa testa rezultāti liecināja, ka koksne datējama ar 526.gadu (+- 80 gadi) - tātad ar laikposmu, kad šajā novadā dzīvoja kareivīgo priesteru vadītie Naskas indiāņi. Vai tas nozīmē, ka to ir paveikuši Naskas indiāņi? Šī viedokļa piekritēji kā argumentu min pašus Naskas zīmējumus. Daudzi zīmējumi esot līdzīgi vietējās keramikas gleznojumiem.
Marija Reihe esot uzgājusi pašu zīmējumu radītāju atstātās pēdas. Tas pierādot, ka gigantiskos zīmējumus, līnijas, trapeces, radījuši Naskas indiāņi nevis citplanētieši. Viņa atradusi daudzus atzīmju mietiņus, kā arī lielo zīmējumu samazinātās skices, kuras zīmētas pirms senie mākslinieki ķērušies pie pašu lielo zīmējumu veidošanas.
Bez tam tādam pat laikam atbilst uzieto vietējo apmetņu atliekas un indiāņu kapi. Kapos uzieti daudzi keramikas paraugi - ūdens krūkas ar tādiem pat zīmējumiem kā uz plato.
VI gs. zemestrīce aizsprostojusi upes un pārvērtusi plato par pilngi neauglīgu tuksnesi. Iedzīvotāji šo vietu pameta un VII gs. Naskas kultūra beidza pastāvēt - arī zīmējumus neviens vairs neveidoja.
Šeit ieradušies inki XII gs. nekādus ģeoglifus neievēroja, jebšu arī nepiešķīra tiem nekādu nozīmi.
Vācu paleo-SETI pētnieks Lars A.Fišingers Naskas indiāņu lomu lielo Naskas zīmējumu tapšanā apšauba. Viņš grāmatā "Dievu laiki" raksta: "Arī pieņēmums, ka iegrebtie attēli attiecoties uz tā dēvēto Naskas kultūru, ir apšaubāms. Ko gan stāsta tā laika atrastā keramika vai līdzenumā atklātās ugunsvietas? Tikai to, ka reiz te dzīvojuši cilvēki. Bet vai tāpēc viņi būtu arī šo attēlu radītāji?"
Kas tad radīja gigantisko Naskas tēlu un līniju galeriju? Arheologi atzīst, ka viņi par Naskas attēlu galerijas autoriem tikpat kā neko nezina. Atrastās keramikas lauskas un ugunskuru pēdas nespēj neko pastāstīt ne par māksliniekiem, ne arī par to kā viņi dzīvoja. Pārāk maz pēdu!
Naskas plato geoglifu jautājums jāskata kontekstā ar Naskas indiāņu kultūru.
Naskas zīmējumu galerija. Līnijas un ģeometriskās figūras, kā arī dažādu dzīvnieku attēli (bioglifi) no gaisa ir aplūkojami līdzenajā akmens tuksnesī starp Palpu ziemeļos un Nasku dienvidos.
Pols Kosoks un Marija Reihe konstatēja, ka līdzenuma ir atrodami vairāki dažādu tipu zīmējumi un atzīmes:
1. Līnijas un joslas. Plakankalnē uzskaitītas 13 000 līnijas. Tās pēkšņi sākās līdzenumā un tikpat pēkšņi tajā izbeidzas, šķērso plato no viena gala līdz otram. Dažas līnijas/joslas ir pat 8 km (citur teikts, ka tās sasniedz pat 12 km vai 20 jūdzes) garas. Dēnikens apgalvo, ka garākā līnija stiepjas 23 km garumā! Joslu platums sasniedz 200 m. Tās veidotas ar apbrīnojamu precizitāti - viena kilometra posmā tās noliecas tikai par 2 m. Apbrīnojami kaut vai, tāpēc, ka līnijas nereti iet pāri pakalniem, dažādām ieplakām, šķērso upju gultnes un gravas. Beidzas bez jebkāda iemesla.
Dažas līnijas/joslas iet paralēli viena otrai, citas krustojas, bet citas saplūst 800 m garās trasēs. Ir arī lauzītas līnijas. Marija Reihe domāja, ka līnijas ir astronomiski orientētas (astronoms Hokinss vēlāk pierādīja, ka tas tomēr tā nav). Līniju skaits mērāms tūkstošos - pieticīgākie aprēķini vēsta, ka to daudzums varētu būt ap 13 000. Ir gadījies literatūrā lasīt, ka to skaits esot 762(?). Atklāto līniju un figūru kaits nemitīgi aug, jo tagad pat tiek pētīts ne tikai ar aviāciju, bet ņemot palīgos arī ZMP.
2. Ģeometriskās figūras. Tie ir izstiepti taisnstūri, kvadrāti, rombi, un trīsstūri, trapeces (ir arī trapecēm līdzīgas figūras, kam tomēr malas nav paralēlas), bultveidīgas figūras, spirāles, "ķemmes." Šīs precīzi izveidotās ģeometriskās figūras arī izmēru ziņā ir iespaidīgas. Peruānists profesors Džordžs Bašnels izmērīja kādu trapeci: tās garums bija 1700 m, bet platums - 50 m. Citos avotos norādīts, ka lielākā figūra esot 80x780 m. Taisnstūri ļoti atgādina pacelšanās joslas, taču augsne zem tiem ir visai irdena un tā tie nevarētu tikt izmantoti.
Starp ģeometriskajām figūrām izmētātas t.s. "dekorācijas" - pātagveidīgas figūras (trijstūris ar līniju, kas leņķī iznāk no tā virsotnes), taisnstūra un sinusoīda zigzagiem, spirālēm, bez sava skaita. Bez tam, plakankalnē izvietoti vairāk kā 10 tā sauktie "centri" - punkti, no kuriem uz dažādām pusēm iziet līnijas.
Viena no spirālēm 270 pēdu diametrā ir attēlota tuvējās Ingēnijas upes dienvidu krastā, un atrodas tieši virs ūdens avota (tāpat kā viena mērkaķa zīmējuma spirāliskā aste). Tāds apstāklis norāda uz saistību ar ūdeni.
3. Milzīgi dzīvnieku un augu attēli - bioglifi. Šīs figūras pārsvarā koncentrētas Naskas plakankalnes malā - Inheņas upes (Rio Inhenio) ielejas nogāzē. Zīmējumi, skaitā 40, proporcionāli tie sastāda apmēram 0,2% no kopējā zīmējumu skaita. Visi attēli "vilkti" ar vienu līniju, kas nekad nekrustojas - nu gluži kā elektriskais celiņš radiotehnikas platēs. Novērots, ka vēlākās līnijas un figūras iet pāri senākām, dzēšot un iznīcinot tās.
Putni. 18 putnu attēli, kuru izmēri liek mums brīnīties (to garums sasniedz 8 līdz 150 m).
Kondors. 130 m garš, kas ir lielākā no putnu figūrām. Šaura galva, lokans kakls. Viņa
Kolibri. Garums - 50 m. Pasaulē mazākais putniņš, kas Peru dienvidu piekrastē nemaz nedzīvo.
Albatross. Spārnu plētums - 2 100 pēdas.
Jūras vanags.
Papagailis.
Pelikāns. Pilda ar ūdeni savu maisu zem knābja, tamdēļ labi saistās ar teoriju par ūdens kultu.
Putnelis. Šis geoglifs norāda uz izsausējušu ūdens avotu ar četru pirkstu roku (atkal saistība ar Virakoču).
Dzīvnieki.
Zobenvaļi. (arī divas grūsnas mātītes?). Iespējams, vecākais no dzīvnieku zīmējumiem.
Ķirzaka. Tur ir arī 190 m gara ķirzaka (zaurs?), kura gan ir stipri bojāta, jo tai pāri iet 1916.gadā būvētā Panamerikas maģistrāle. Laikam ir arī vēl citu lielo leguānu un reptīļu attēlojumi.
Pērtiķis. Pērtiķu zīmējumi ir vairāki - laikam divi.
Viens no tiem - 180 pēdu garš, ir īpatnēji attēlots. Tā labā priekškāja ir ar četriem pirkstiem, bet kreisā ar pieciem. Domā, ka četrpirkstu roka ir saistībā ar Virakoču, kam arī labai rokai bija tikai 4 pirksti. Aste pērtiķim ir satīta milzu spirālē un zem tās atrodas ūdeni saturošs iezis (saistība ar ūdens kulta teoriju!).
Lapsa. Vietējās leģendās to saista ar Lielajiem plūdiem.
Zirneklis. Ricinulei pasuga. Groteski izstiepta aizmugurējā labā pakaļkāja - tamdēļ arheologi nosprieda, ka šeit attēlots kāds mītisks pasaku zirneklis. Tomēr 1991.gadā tieši tādu eksemplāru uzgāja zoologi Brazīlijas tropu mežos - tātad otrā Dienvidamerikas malā. Ricinulei zirneklim uz šīs izstieptās kājas atradās vīrišķais dzimumorgāns un ar šo kāju viņš uzsūc rīta rasas ūdens lāses no lapām - (saikne ar ūdeni, kas apstiprina "ūdens kulta teoriju"). Tas ir pats mazākais zirneklis, kuru gandrīz vai nav iespējams ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Ir apbrīnojami, ka senie indiāņi laikam jau zinājuši par zirnekļa garās kājas ūdens savākšanu, un spējuši tim niecīgu radību arī detalizēti izpētīt.
Suns.
Zivis.
Augi.
Koks.
Zieds.
Cilvēku attēlojumi. Tie Naskas līdzenumā ir sastopami retāk un tie nav tik izteiksmīgi kā dzīvnieku tēli. Lidotājs Solers uz stāvajām Inheņas (Rio Inhenio) krasta kraujām atrada vairākus, agrāk nezināmus cilvēku attēlojumus.
Viena no cilvēciskām figūrām 90 pēdu augstumā ar vienu roku rāda uz zemi, bet ar otru - pret debesīm, it kā lūdzoties.
Zīmējumi uz klinšu sienām visapkārt Naskai. Tajos redzami cilvēki, no kuru galvām izšaujas stari.
Putnu cilvēku attēli (saistība ar Lieldienu salas kultu?).
Sieviete ar pūces galvu. 30 m garš cilvēks ar pūces galvu. Viena no cilvēciskām figūrām 90 pēdu augstumā ar vienu roku rāda uz zemi, bet ar otru - pret debesīm, it kā lūdzoties. Bijušais peruāņu lidotājs Eduardo Errans Gomess de la Torre norāda, ka tādi attēli plaši sastopami uz Naskas un Parakasas kultūru izstrādājumiem. Tie ir indiāņu attēli pūču maskās, kuras tie visai godājuši.
4. Raksti, ko veido nelielas akmeņu kaudzītes, kuras iespējams, kādreiz kalpojušas par lielāku figūru skicēm.
5. Centri. Tādi esot 12, no tiem radiāli atiet līnijas, kas norāda uz citu centru atrašanās vietu.
Zīmējumu radīšanas tehnika. Pētnieki vienprātīgi uzskata, ka Naskas zīmējumi, kurus tikai nosacīti var dēvēt par zīmējumiem, veidoti mākslīgi. Tie ir faktiski, izkasīti akmeņainajā Naskas tuksneša virsmā. Zīmējumu līnijas veidotas, atbrīvojot augsni no virsējā, tikai dažus centimetrus biezā melno vai pelēki-brūno oļu slāņa ("tuksneša iedeguma"), atsedzot dzeltenīgo un gaišo tuksneša smilti zem tā. Izgrebtā grāvīša dziļums parasti ir ap 25 cm, bet platums - ap 65 cm. Izraktās melnās smiltis senie mākslinieki izlīdzināja pa grāvīša malām vai sanesa kaudzēs nostāk. Īpašie Naskas tuksneša apstākļi ļāva zīmējumiem saglabāties ilgi.
Naskas zīmējumu autoriem noteikti bijuši mērīšanas rīki un mērvienības, ar kuru palīdzību viņi savas mazās skices varēja pārnest gigantiskos izmēros. Marija Reihe pēc ilgiem un skrupuloziem pētījumiem 1950.gadu vidū noskaidrojusi, ka Naskas zīmējumu autoriem pamatmērvienība bija 1,10 m (5,95 pēdas), kāda nav izmantota nevienā citā Andu kultūrā. Turklāt attēlu radītāji pratuši to dalīt 10 daļās - tātad pazinuši decimālo sistēmu.
Zinātnieki vēl tikai meklē atbildi uz jautājumu, kādus mērinstrumentus izmantojuši Naskas zīmējumu radītāji. Viņi atzīst, ka tas ir tehniskas dabas jautājums, kas vēl jāizdibina. Marija Reihe rakstīja: "Zīmētājiem, kuri par savu veidojumu pilnīgumu varēja pārliecināties tikai no gaisa, sākumā vajadzēja tos izplānot un uzzīmēt mazā mērogā. Kā viņi pēc tam, lielos attālumos varēja katrai līnijai atrast savu vietu un virzienu - tā ir mīkla, kuras atminēšanai vēl būs nepieciešami gadi."
M.Reihe bija pārliecināta, ka mazās figūras (dažus desmitus dzīvnieku figūru) lielā formātā bija iespējams izveidot pavisam vienkārši, izmantojot auklu un atzīmju mietiņus.
Profesors Markuss Raindels uzskata, ka ģeoglifi netika radīti uzreiz. Iesākumā tikušās zīmētas nelielas zīmes uz klintīm, tad jau lielākas - no 10-20 m uz kalnu nogāzēm. Tādus ģeoglifus var aplūkot vēl šodien. Līdz beidzot indiāņi sāka zīmēt jau savus gigantiskos attēlus.
Zīmējumu veidošana praksē. Īstenībā zemes attīrīšana no "tuksneša iedeguma" ir visai ātrs un viegls pasākums. 1 kvm attīrīšana aizņem ap 3 minūtēm, 10 km garas un 15 cm platas līnijas izveidošana prasītu 80 stundas, t.i. to lēnā garā spēj paveikt viens pats cilvēks.
Producents Tonijs Morisons spēja nodemonstrēt, kā novilkt taisnu līniju ar trīs kāršu un virves palīdzību. Iesākumā trīs kārtis iesprauž vienā rindā. Pēc tam kārti pārnes uz priekšu un iespraužot izlīdzina pēc palikušajām. Interesanti, ka arheologi patiesi līnijās ir uzgājuši caurumus, kas palikuši pēc iespraustām kārtīm. Tie atradušies ik pēc jūdzes.
Bez tam Naskas indiāņu apbedījumos uzieti ieliekti spoguļi ar atveri centrā. Iespējams, ka senie zemes ierīkotāji tos izmantojuši līniju un punktu atzīmēšanai.
Apļi un spirāles varēja tikt uzzīmētas koncentriski pēc ģeoglifa vidū iedzītas tapiņas.
Amerikāņu pētnieks Džo Nikels 1982.gadā mēģināja uzzīmēt 130 m garā kondora piktogrammu pie sevis - laukā Kentuki pavalstī. Viņa rīcībā bija 5 palīgi, virves, iezīmētas ik pa 322 mm (M.Reihes izskaitļotā " Naskas pēda"), iedzenamie mietiņi un no dēļiem sasists krusts - pariktes, kas varēja būt seno Naskas meistaru rīcībā. "Indiāņu" brigāde ķērās pie darba 7.augusta rītā un pabeidza to pēc 9 stundām, laika tika ieskaitīts arī pusdienu pārtraukums. Darba procesā strādnieki dabā iezīmēja 165 punktus un savstarpēji tos savienoja. Gaišās līnijas tika uzkaisītas ar kaļķi. Darba noslēgumā no lidmašīnas 300 m augstumā tika veikti fotouzņēmumi.
Rezultātā Nikels varēja būt apmierinats. Kondors bija sanācis labu labais, domājams, precīzāks nekā īstajiem indiāņiem, kas neizmantoja iezīmētu virvi, bet gan attālumus nomērīja ar soļiem. Bez tam naskieši bija atzīmējuši arī mazāk punktu.
Problēmas rada tikai garu līniju pilnīgi taisna vilkšana, kas ir ārkārtīgi sarežģīti.
Teorijas un hipotēzes. Jautājumā par milzīgo zīmējumu funkcijām, kādiem mērķiem tie radīti, zinātnei vēl līdz pat šai dienai nav vienota viedokļa. Ir izvirzītas vairākas teorijas, kas mēģina atbildēt uz jautājumu par Naskas līniju, figūru nozīmi. Tomēr, nevar izšķirt, kurai teorijai ir dodama priekšroka un kuras ir atmetamas.
Nejauša dabas spēle. Šī versija tika atmesta uzreiz, jo neviens nešaubās, ka plakankalnes līnijas veidotas mākslīgi, atšķirībā no Apļiem laukos (par tiem nav tik vienprātīga viedokļa).
Astronomiskā kalendāra teorija. Šo teoriju izvirzīja amerikāņu arheologs profesors Pols Kosoks. Viņam tika pastaigāties pa tuksnešaino Naskas līdzenumu saulei rietot, jo tad sarkanīgi ietonētais tuksnesis izskatās īpaši pievilcīgs. Kādu vakaru viņš, stāvēdams līdzenumā uz nejauši izvēlētas līnijas, ievēroja, ka saule noriet pašā līnijas galā. Tas bija 22.jūnija vakars, ziemas saulgrieži dienvidu puslodē. Tā profesoram dzima doma par līniju saistību ar astronomiskajiem novērojumiem. Viņš uzskatīja, ka "galerija" bija lielākā astronomijas grāmata pasaulē. P.Kosoks domāja, ka līnijas attēlojušas ne tikai Saules un Mēness, bet arī zvaigznāju kustību.
Vēl viņš attīstīja (kādas blēņas!) teoriju, ka Naskas zīmējumus radījis varas alkstošs garīdznieks-astronoms.
Viņa kalendāro teoriju turpināja attīstīt vācu zinātniece Marija Reihe.
Arī viņa uzskatīja, ka Naskas līdzenuma līnijām, galvenokārt bija astronomiska nozīme. Pēc Marijas Reihes domām līnijas attēlo vairāku zvaigznāju parādīšanos un norietu dažādos gadalaikos. Tāpat līnijas ir saistītas ar ziemas un vasaras saulgriežiem, kā arī ar pavasara un rudens ekvinokciju. Marija Reihe izteica pieņēmumu, ka arī daudzas dzīvnieku figūras ir saistītas ar saulgriežiem.
Vairāki astronomi pārbaudījuši Reihes aprēķinus un nav konstatējuši nekādu sakarību starp dažādajiem astronomiskajiem notikumiem un Naskas līniju virzienu. Jau minētais amerikāņu astronomijas profesors slavenais astronoms Dž.Hokinss, izmantojot datoru, atspēkoja kalendāra teoriju. Dators izskaitļoja, ka mazāk par 20% līniju norāda uz Sauli vai Mēnesi. Astronomiskā saistība ar zvaigznēm ir vēl vājāka. Kalendāra-astronomisko teoriju var uzskatīt par apgāztu, lai gan nevar izslēgt iespēju, ka daži no zīmējumiem vai joslām/līnijām tiešām tikuši astronomiski orientēti.
Marija Reihe rakstīja: "Nav pilnīgi droši, vai ir iespējams visu līniju skaidrojums no astronomijas viedokļa, jo ir tādas (to vidū daudzas Z-D virziena līnijas), kuras šai laikposmā neatbilst nevienai pie apvāršņa redzamai zvaigznei. Ja zvaigžņu stāvoklis tiktu fiksēts ne tikai uz apvāršņa, bet arī virs tā, tad līniju interpretācijas iespējas būtu tik lielas, ka būtu ārkārtīgi grūti iegūt noteikti pierādāmus rezultātus."
Paleo-SETI tēze. To vispilnīgāk reprezentē šveiciešu rakstnieks Ērihs fon Dēnikens. Viņš grāmatā "Vēstījumi un zīmes no Visuma" raksta: "Netālu no vietas, kur šodien atrodas Naskas pilsēta, cilvēku neapdzīvotā līdzenumā, kaut kad nolaidās svešā intelekta pārstāvji un iekārtoja lidlauku saviem kosmiskajiem aparātiem, kuriem vajadzēja veikt operācijas Zemes tuvumā.
Ideālajā apvidū viņi ierīkoja divus skrejceļus. Vai nolaišanās joslas marķēja ar kādu mums nepazīstamu materiālu?
Pirms inkiem šeit dzīvojušās ciltis, kas bija vērojušas darbā svešās būtnes, kvēli ilgojās, lai šie dievi atgriežas. Viņi gaidīja gadiem ilgi, un kad vēlēšanās nepiepildījās, sāka līdzenumā veidot jaunas līnijas, kā bija redzējušas to darām dievus. Tā radās abu pirmo skrejceļu papildinājumi.
Bet "dievi" joprojām neparādījās. Ko viņi bija izdarījuši nepareizi?
Priesteri atcerējās, ka dievi atnākuši no zvaigznēm, tāpēc deva padomu, pavērst aicinošas līnijas uz zvaigznēm.
Darbs atsākās no jauna. Radās pret zvaigznēm vērsti ceļi.
Bet dievi neieradās.
Pa šo laiku nāca un aizgāja paaudzes. Sākotnējie, īstie svešā intelekta būvētie skrejceļi sen bija sabrukuši. Nākošās indiāņu paaudzes tikai no nostāstiem zināja par "dieviem," kas reiz bija nokāpuši no debesīm.
Faktu nodošanas vietā priesteri izveidoja reliģiskas tradīcijas un pieprasīja, lai "dieviem" tiktu uzstādītas aizvien jaunas zīmes, kas liks viņiem kādu dienu atgriezties. Tā, kā ar līniju vilkšanu nekāds rezultāts sasniegts netika, cilvēki sāka veidot lielas cilvēku figūras.
Sākumā attēloja dažāda veida putnus, kuriem vajadzēja simbolizēt lidojumu, vēlāk viņu fantāzijā radās zirnekļu, pērtiķu un zivju atveidi.
Katrs var pārliecināties, ka skrejceļu koordinātes un dzīvnieku simboli uztverami tikai no liela augstuma."
Teorijas kritika. Tāda ir Dēnikena teorija. Kritiķi nereti Dēnikenam pieraksta apgalvojumus, kurus viņš nekad un nekur savās grāmatās nav ne ar pušplēstu vārdu pieminējis. Dēnikens nav apgalvojis, ka Naskas līnijas ir radījuši citplanētieši. Dēnikens nesaka, ka Naskas līdzenums bijis milzīgs NLO nolaišanās laukums - šo apgalvojumu viņam pieraksta viņa niknākie kritiķi.
Ērihs fon Dēnikens tikai izteicis pieņēmumu, ka Naskas līdzenumā reiz (hipotētiski) nolaidies viens vai vairāki lidaparāti, kuriem bija vajadzīgi divi skrejceļi (vai kuri tos atstājuši) un kurus vēlāk indiāņi kopējuši. Pie tam ar vārdiem "nolaišanās skrejceļš" šveicietis apzīmējis tikai iespaidu, kādu šīs līnijas patiešām rada, raugoties no gaisa.
Pret Dēnikena teoriju visai nikni uzstājās pati M.Reihe, kas norādīja, ka līdzenuma augsne ir pārlieku irdena, lai kalpotu par labu gaisa kuģu nosēšanās laukumu. Jebkura aparātu nosēšanās izsauktu putekļu mākoni, kas nosegtu apkārtējos zīmējumus. Atkal jāatzīmē, ka Dēnikens jau neapgalvo, ka citplanētiešu ierašanās laikā zīmējumi eksistējuši, bet gan to, ka tie tapuši pēc tam - ar domu pielabināt "dievus."
Informatīvu zīmju hipotēze. Lars A.Fišingers uzskata, ka Naskas iegrebtie attēli bija zīmes debesu dieviem-atnācējiem no kosmosa. Arī viņš nesaka, ka Naskas lielos zīmējumus radījuši citplanētieši.
Ja jau citplanētieši tik ļoti iespaidojuši iezemiešus, kādēļ tad te nav NLO attēlu? Uz to Dēnikens norāda, ka ir cilvēku attēli ar apaļām galvām kā skafandros. Bijušais peruāņu lidotājs Eduardo Errans Gomess de la Torre gan aizrāda, ka tādi "astronautu" attēli plaši sastopami uz Naskas un Parakasas kultūru izstrādājumiem. Nu un kas? Vai tad arī tie nevarētu būt " astronauti"? Lidotājs gan uzstāj, ka tie ir indiāņu attēli pūču maskās, kuras tie visai godājuši.
Kopumā skaista, bet uz faktiem nebalstīta teorija ar zināmu loģisku pamatojumu.
Plato postīšanas teorija. Daži citplanētiešu teorijas piekritēji izvirzījuši domu, ka kāda neapmierināto grupa sagrābusi lidaparātu(s) un no tiem ar staru palīdzibu vilkuši nejēdzīgas taisnes un joslas, tā bojājot plato sakrālo vienotību. Tas izskaidrotu, kādēļ līnijas/joslas ir jaunākas par zīmējumiem.
Visai mazticama teorija.
A.Belokoņas enerģētisko staru hipotēze. Krievu Naskas ģeoglifu pētniece un radiofizikas inžaniere Alla Belokoņa (Аллa Тарасовнa Бeлoкoнь, www.alla-belokon.narod.ru) no KZA Maskavas Radiofizikas institūtan līniju izvietojumā uzgājusi kādu matemātisku loģiku un piedāvā hipotēzi, ka "zīmējumi" veidoti ar nezināmas enerģētiskas dabas "stariem" no augšas. A.Belokoņa uzskata, ka viņa ieguvusi kādu "kristālveidīgu kompozīciju" apmēram 21x7,5 km izmērā, tās autors ir kāds "Nezināms Saprāts," un Naskas plakankalnes švīkājumi ir šī "Saprāta" darbības pēdas. Tātad "kāds" ir lidinājies virs plakankalnes un ar nezināmas dabs stariem švīkājis plato "iedegušo" virsmu.
Kā apstiprinājumu savai "zīmēšanai no gaisa" pētniece min parādību, ka uz nevienmērīgajā reljefā vilktās "taisnas" līnijas tādas patiešām izskatās no gaisa, taču uz zemes tās ir ģeoloģisko nelīdzenumu izkropļotas. Ufologi atzīmē, ka šajā ziņā var saskatīt kādu sakarību ar t.s. "anomālo" vai "cieto" NLO gaismu, par kādu stāstījuši aculiecinieki Apļu laukos veidošanās gadījumos.
Tā kā dzīvnieku zīmējumi plakankalnē sakopoti Inheņas upes ielajas nogāzē, A.Belokoņai šaiviet esot izdevies noteikt dažu savstarpēji paralēlu līniju (A.Belokoņa tās sauc par "koordinātām") matemātiskas sakarības - attālums starp tām atbilstot proporcijai 5:6:7:8. Ja turpina šo aritmētisko progresiju nulles virzienā, tad izrādoties, ka uz kopējās Naskas līniju shēmas eksistē vēl viena - trešā "koordinātu līnija," un tad kopējā matemātiskā proporcija būtu aprakstāma kā 4:5:6:7:8. Tas pētniecei esot palīdzējis numurēt "centrus" uz koordinātu līnijām. A.Belokoņa uzskata, ka šos centrus var asociēt ar Saules sistēmas planētām: 3 - Zeme, 4 - Marss, 5 - asteroīdu josla (bijušais Faetons), 6 - Jupīters, 7 - Saturns, 8 - Urāns. Visu koordinātu sistēmu 80 grādu leņķī šķērso līnija, kas varētu būt saistīta ar ziemas saulstāvi - tas stiprina uzskatu, par sistēmas astronomisko raksturu.
Bez tam, A.Belokoņa uzskata, ka kāds informatīvs vēstījums ir ietverts 12 "centros." Kopējā shēmā savienojot centrus ar "trūkstošām" līnijām, viņa konstatējusi, ka 5 līniju pāri ir savstarpēji paralēli un veido 2 ģeometriskas figūras: sešstūri un paralelogrammu, tuvu rombam (viena no romba diagonālēm (kura?) ir 21 km gara). Abu figūru iekšienē un uz paralelogramma diagonāles novietots 3.centrs (Zeme), tieši tā tuvumā atrodas vienīgais (?) cilvēka zīmējums plakankalnē.
Lieta visai sarežģīta un laiks rādīs, vai šai krievu pētnieces izvirzītajai hipotēzei vispār ir kāds reāls pamats. Var jau būt, ka liktenim labpatiks un Naskas noslēpumu atrisinās teorētiska krievu pētniece, kā tas reiz jau noticis ar maiju valodu.
Sporta laukuma teorija. Ir arī tāda. To 1980.gadā izvirzīja vēsturnieks G.van Brūnings. Viņš domāja, ka vietējie iedzīvotāji zīmējumu līnijas izmantojuši kā skrejceļus. Vēsturnieks rūpīgi izpētījis Naskas zīmējumus gan no gaisa, gan tieši no zemes un secināja, ka līnijas ir paredzētas ilgstošiem skrējieniem.
Viņa teorija balstījās uz faktu, ka skriešanās sacensības vietējo iedzīvotāju vidū skaitījās tradicionāls nacionālā mēroga notikums. Brūninga teoriju it kā apliecina zīmējumi uz senajiem traukiem, kas uzieti arheoloģiskajos izrakumos.
Šai teorijai pretī runā kaut vai tas, ka dažas figūras iegrebtas tik slīpi klints sienā, ka tās vienkārši nevarēja izmantot tādam mērķim.
Maz ticama teorija.
Inku ceļu teorija. Daži pētnieki uzskata, Naskas līniju tīkls esot inku ceļu paliekas. Absurda teorija. Kam vajadzīgi ceļi, kuri pēkšņi sākās līdzenumā un tikpat pēkšņi tajā izbeidzas un nekur neved. Dzīvnieku attēli šajā teorijā pilnīgi neiederas.
Viljama H.Izabela teorija. Šis pētnieks saskatīja līdzību peruāņu piramīdu celtnieku un Naskas zīmējumu radītāju darba stilā. Viljams H.Izabels uzskatīja, ka piramīdas un Naskas zīmējumi radīti vienā un tajā pašā laikā. Pēc viņa teorijas, senperuāņu valdnieki, priesteri organizējuši strādnieku brigādes un nodarbinājušas tās ceremoniālu objektu celtniecībā. Gigantisku celtņu celtniecība bija iespējama pateicoties materiālajai labklājībai. Viņš izteica domu, ka darbietilpīgie celtniecības projekti varas orgāniem kalpoja kā sociāls mehānisms tautas kontrolei.
Reliģiskā teorija. Anglis Tonijs Morisons izteica pieņēmumu, ka Naskas zīmējumi un līnijas bija dažādu reliģisku un tautu simboli.
Džona Hoskina ugunīgo zīmējumu teorija. Arheoastronomijas speciālists. Viņš domā, ka Naskas zīmējumiem un līnijām bija rituāla nozīme, tāpat arī Naskas keramikai. Viņš īpaši akcentē faktu, ka Naskas zīmju apvidū uziets liels daudzums trauku ar izliektu dibenu. Šos traukus nav iespējams izmantot sadzīvē. Tiem bija rituāla misija, kas bija saistīta ar Naskas zīmējumiem. Uz Dž.Hoskina ekspedīcijas veikto uzmērījumu pamata krievu pētnieks A.Belokoņs (А.Белоконь) mēģinājis novērtēt ģeoglifu izveidošanā ieguldīto darbu - apmēram 100 000 cilvēkgadu.
Svētku dienās naskieši lielās masās esot izgājuši pampā, nesot rokās māla krūzes ar izliekto dibenu. Tas bija piepildītas ar augu eļļu vai kukurūzas degvīnu. Svētku procesā tās tika aizdedzinātas un ievietotas zīmējumu līnijās. Svētkos piedalījušies ap 250 tūkstošiem cilvēku (vai tiešām?).
Pats Dž.Hoskins savus iespaidus rezumāja kā "Dzīve iesaldētas matemātikas ellē."
Krievu ufologs Mihails Geršteins, kopumā piekrīt Hoskinsa teorijai. Viņš domā, ka svētki notikuši naktī. Krūkas bijušas pildītas ar ūdeni. Pie tam svētki notikuši pilnmēness naktī. Mēness gaisma atspīdēja ūdenī. Pēc viņa pārliecības Naskas tuksnesī esot labvēlīgi apstākļi mirāžas radīšanai, vai vismaz tādu ir iespējams radīt. Mirāžai labvēlīgus apstākļus radīja bezvējš, gaisa slāņa, kas atrodas ciešā kontaktā ar zemi, sasilšana.
Mazticama teorija.
Rituālo labirintu teorija. Tādu izvirzījis vēsturnieks Alans Sauers. Viņš uzskatīja, ka šamaņi un indiāņi, ilgstoši ejot pa līnijām, nonāca izmainītas apziņas stāvoklī - iejutās atainotā dzīvnieka/totēma vai priekšmeta "būtībā." Viņam pastaiga pa līnijām esot sniegusi līdzīgu garīgo piedzīvojumu, kādu gūst musulmanis, ejot ap Kābas svēto akmeni Mekā.
Tādējādi ir iespējams, ka senie ļaudis meditatīvo pastaigu pa zīmējumu līnijām izmantoja ūdens atradņu vizualizācijai lūgšanu laikā.
Visumā jauka versija, tikai saprotams, kāda meditatīva funkcija varētu būt līnijai, kas iet no nekurienes uz nekurieni?
Apūdeņošanas kanālu teorija. Acīmredzams absurds. Teorijai bija nozīme neilgi pēc milzu zīmējumu uziešanas, bet tā tika atmesta uzreiz pēc pirmajiem Naskas plato aviopārlidojumiem 1931.gadā.
Pazemes upju atzīmju teorija. Arheologs Deivids Džonsons (pētīja plato ar kolēģiem no Masačūsetsas universitātes) izvirzījis versiju ka plato virszemes zīmes iemarķē vietas, kur zem zemes plūst ūdens. Visur, kur viņa vadītā pētnieku grupa atrada pazemes avotus, virszemē attiecīgi atradās kāda zīme. Dažas no līnijām iet paralēli jau sen izžuvušu ūdens avotu gultnēm. Viens no lielajiem trapecoīdiem skaidri norāda lejup pa straumi.
Vērā ņemama teorija, taču, ņemot vēra lielo zīmju skaitu apvidū, tām varētu arī nebūt nekāda sakara ar pazemes avotiem. Vēl jo vairāk tādēļ, ka zīmes atrodas arī pilnīgi neapūdeņotās vietās.
Teorija gūst netiešus apliecinājumus arī izrakumos Kahuačē (Naskas plato), kur staru veida līnijas arī saistītas ar ūdens straumēm.
Ūdens kulta teorija. Profesors Markuss Raindels uzskata, ka zīmējumi tikuši izmantoti reliģiskas ceremonijās, kas saistītas ar ūdens un auglības kultiem. Šo pieņēmumu apstiprina daudzas pie līnijām atrastās jūras gliemežnīcas un ūdens trauki. Pēc viņa un kolēģa Johana Reinharda domām gliemežnīcas un ūdens trauki bija upuri dieviem, lai tie dotu valgmi zemei.
Ļoti ticama un vērā ņemama teorija, taču tā nekādi neizskaidro zīmējumu gigantiskos izmērus, jo upurēt dieviem var arī dažādos pieticīgākos veidos.
Par labu ūdens kultam varētu runāt arī daļa no bioglifiem - tie atbilst valgmei un auglībai: jūraszāles, fregatputns, pelikāns savāc ūdeni maisā zem knābja, albatross, valis un divas grūsnas valienes, zirneklis Ricinulei (pagarinātā labā pakaļkāja savāc ūdeni no rīta rasas pilēm uz lapām).
Trīs konkrēti glifi norāda uz ūdens avotiem: spirālveida aste mērkaķa zīmējumā, spirāle 270 pēdu diametrā (atrodas Ingeniuma upes labajā krastā), Putnēna geoglifs (norāda uz jau izžuvušu avotu).
ļoti iespējams, ka lielākā naskas indiāņu problēma bija cīņa ar ūdens trūkumu un tuksneša uzmākšanos. Ģeologi atzīst, ka šie apgabali kļuvuši tuksnešaini 5-6 000 gadu atpakaļ un tā iedzīvotājiem ūdens iegūšana vienmēr bijusi pirmšķirīga problēma.
Šodien "ūdens kulta teorija" tiek uzlūkota kā ticamākā.
Pie indiāņiem dzirdēta versija. Lielie ģeoglifi tikuši izveidoti vietās, kur nav bijis nekāda ūdens. Pēc tam pa līnijām nogāja īpašs rituālais gājiens, kas ar paranormālu spēku palīdzību izsauca tais vietās ūdeni ne no kurienes.
Sekes līniju teorija. Amerikāņu astronoms A.Avenijs un holandiešu vēsturnieks un etnogrāfs T.Zeidens uzskata, ka Naskas līnijas esot kaut kas līdzīgs sekes sistēmai. Seke ir līnijas, kas sākušās no svētā centra - Kuskas galvenā tempļa, sazarojās uz visām pusēm, norobežojot atsevišķu klanu teritoriju un sasaistot vienā rindā izvietotās svētnīcas. Sekes sistēmā atspoguļojās inku priekšstati par sabiedrības struktūru, viņu mitoloģija un kalendārs.
Šai teorijā kaut kas ir.
Mirāžu teorija. Krievs Konstantīns Hazanovičs izvirzijis savu visai interesantu versiju. Viņš uzsver, ka rituāli tuksnesī kaut kā tikuši saistīti ar keramiskajiem traukiem, kuru lauskas visai daudz uzietas plato. To dibeni bija apaļi un tie bija piemēroti novietošanai irdenā augsnē. Līniju platums 40-65 cm liekot uzskatīt, ka tas bijis ritualais celiņš pa kuru virzījusies procesija, kas izkārtojusi noteiktos attālumos trauciņus uz līnijām. Trauciņi bijuši pildīti ar degošu šķidrumu (augu eļļa vai kukurūzas šņabis?), kas tika aizdedzināti. Tādējādi varētu būt panākti kādi īpaši optiski efekti, vairāk naktī, kam būtu liela reliģiska nozīme.
Artura Klārka viedoklis. Viņš rakstīja: "Iespējams, ka Naskas līnijas, lai cik mīklainas tās neapšaubāmi ir, liecina tikai par cilvēka pirmatnējo dziņu atstāt milzīgu izmēru zīmi par savu esamību, tādu kā "Es te biju."
Īstenībā mūslaiku mākslinieks Kristo ar savām kilometriem garām konstrukcijām arī nav darījis neko citu.
Un kas gan šajās tikai no gaisa ieraugāmajās dzīvnieku figūrās ir tik noslēpumains? Vai tad cilvēki no laika gala nav piepildījuši debesis ar dieviem un zvaigznājus izskaidrojuši kā dažādus savādus dzīvniekus? No tā līdz tēlainam atveidojumam uz zemes, varbūt cerībā uz atalgojumu debesīs, ir tikai neliels solis, un iespējams paveikt apjomīgu, toties ne pārāk smagu darbu. Tā nu tas reiz ir: vienkāršākā atbilde bieži ir pareizā..."
Ēsma tūristiem. Atrodas tādi dīvaini indivīdi, kas uzskata, ka Naskas līnijas savilkusi vācu nacisti, kas pēc II Pasaules kara aizbēguši uz Dienvidameriku. Tie apmetušies ļoti nomaļās un neauglīgās vietās, tā ka nācies likt lietā izdomu, lai iedzīvotos - izdomājuši tūristu rūpalu. Pilnīgi idiotiska teorija, kurai pierādījumus apkopo kāds krievs A.Martinovs savā projektā "Nezināmā planēta" (А.Мартынов, "Неизвестная планета").
Ģeoglifu līdzība ar citām vietām un kultūrām.
Palpas zemeszīmes. Tikai 10 km uz ziemeļiem no Naskas, ir vieta, kur aplūkot Naskas ģeoglifiem līdzīgas zīmes.
Parakasas trejdeksnis. Šo dīvaino ģeoglifu pie Parakasas pilsētas, kas gan nav Naskas plakankalnē, droši var uzlūkot par Naskas zīmējumu turpinājumu.
Vēl uzietas daudz zemeszīmes tai pašā Peru, Bolīvijā un arī Čīlē (piemēram, Atakamas robots), bet nekur tik lielā skaitā.
Šāda tipa koncentriska stila zīmējumi ārkārtīgi reti, bet tomēr, sastopami ārpus Klusā okeāna austrumu daļas un Dienvidamerikas.
Lieldienas salas Anakenas pludmalē uziets zivs attēls, kas zīmēts tādā pat stilā kā valzivs attēli Naskas plakankalnē. Fregatputna attēls Naskas plato sastopams kā Putnucilvēka attēlojums Lieldienu salas rongorongo rakstos, kas arī līdzinās fregatputnam.
Saites.
Peru zemeszīmes.
