Prisciliāns, Avilas (4.gs. otrā puse)

Ievēlēts par Avilas bīskapu. Viens no galvenajiem askētisma iedvesmotājiem. Pauda Romas kundzības aizvainotās aristokrātijas daļas intereses. Viņš tika iesaistīts konfliktos, kuru rezultātā Akvitāniju un Spāniju aizvien vairāk okupēja rietumgoti. Priscilliāns lika pamatus arī dažādām mūku un mūķeņu organizācijām. Liekas, viņš uzsvēra vajadzību atturēties no dzimumsakariem un gaļas ēšanas. Viņu apsūdzēja millenārismā, manihejismā un gnostiskā ķecerībā. Tāpat tika norādīts, ka viņa mācība par trīsvienību un tās triju personu definējums robežo ar panteistiska tipa teoloģiju. Imperators Maksims pavēlēja viņu apcietināt līdz ar 6 skolniekiem, kuru vidū bija viena sieviete. Saragosas sinode 381.gadā un Bordo sinode 384.gadā jau bija sodījušas bīskapu ar padzīšanu no sabiedrības. Pēc spīdzināšanas viņam piespriests nāvessods. Viņa sekotāji atzina to par visaugstākā godājuma cienīgu svēto un mocekli. Pēc viņa palika stabila priscilliānisma kustība. Sekotāju grupas pastāvbēja vēl 6.gs. beigās gan Rietumos gan Austrumos.

Avoti. Gandrīz vienīgās ziņas par Priscilliāna gaitām sniedz Sulpīcija Sevēra „Hronikas.”