Kipriāns, Kartāgas (?-258.g.)
Tascijs Kipriāns.
Kartāgas bīskaps, svētais.
Radniecība. Tēvs - bagāts pagānu senators.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 200.gadu Kartāgā (Ziemeļāfrikā).
Te noritēja visa viņa dzīve un darbošanās. Saņēma ļoti labu laicīgo izglītību, kļuva par lielisku oratoru, daiļrunības un filozofijas skolotāju Kartāgas skolā. Viņš bieži uzstājās tiesas sēdēs, lai aizstāvētu savus līdzpilsoņus.
Kipriāns pēc tam atcerējās, ka ilgi “palika dziļā nakts miglā, [..] tālu no Patiesības gaismas”. Bagātību, kas bija saņemta no vecākiem un iegūta ar paša darbošanos, viņš tērēja greznās dzīrēs, bet tās nespēja apklusināt viņā alkas pēc patiesības. Kad viņš ieinteresējās par kristietību, viņš iepazinās ar apoloģēta presbitera Tertuliāna sacerējumiem, kas viņu pārliecināja par kristietības patiesumu. Vēlāk viņš rakstīja, ka šķita neiespējami sasniegt Pestītāja apsolīto atdzimšanu savu slikto ieradumu dēļ.
No tāda smaga un neizlēmīga stāvokļa viņu izveda draugs un pavadonis, presbiters Cecīlijs, kurš pārliecināja viņu par Dieva žēlastības spēku. 46 gadu vecumā skolotākais pagāns tika pieņemts kristiešu kopienā par katehumēnu (grieķu κατηχουμενος, izrunā katehumenos; baznīcslāvu оглаше́нные, latviski tiek saukti "ticībā mācāmie." Tie ir cilvēki, kuri gatavojas pieņemt kristības un kuri tiek apmācīti ticības mācībā (katehēzē) pirms kristību periodā). Vēl pirms kristīšanās viņš izdalīja nabagiem visu īpašumu un pārvācās uz presbitera Cecīlija māju.
Vareno Dieva svētības darbību, ko viņš saņēma kristībās, Kipriāns aprakstīja vēstulē draugam Donātam: “Kad atdzemdējošais ūdens attīrīja manas iepriekšējās dzīves netīrumus, klusa un skaidra gaisma nogāja no Debesīm manā sirdī... un otrā dzimšana ar Debešķīgo Garu pārveidoja mani par jaunu cilvēku. Tad brīnumainā veidā es nostiprinājos pret šaubām, man atklājās noslēpumi (mistērijas), apgaismojās tumsa... es uzzināju, ka tas, kurš bija dzimis no miesas un dzīvoja priekš grēka, piederēja zemei, bet, kuru bija dzīvinājis Svētais Gars, sāka dzīvot no Dieva... Dievā un no Dieva viss mūsu spēks; no Viņa ir mūsu stiprums... Caur Viņu mums, kamēr mēs dzīvojam uz zemes, ir nākotnes svētlaimīgā stāvokļa priekšnojauta.”
Apmēram divus gadus pēc kristībām Kipriāns bija ordinēts par presbiteri, bet, kad nomira Kartāgas bīskaps Donāts, visi vienprātīgi par bīskapu izvēlējās Kipriānu. Viņš piekrita, piekāpjoties neatlaidīgiem lūgumiem, un tika iesvētīts par Kartāgas bīskapu 248.gadā.
Kipriāns vispirms sāka rūpēties par baznīcas labklājība un netikumu izskaušanu garīdzniecības un draudzes vidē. Virsgana svētais dzīvesveids raisīja visos vēlmi līdzināties viņa dievbijībai un gudrībai. Kipriāna auglīgā darbošanās kļuva zināma aiz viņa eparhijas robežām. Bīskapi no citām eparhijām bieži vērsās pie viņa pēc padoma, kā rīkoties dažādos gadījumos.
Pirmās plašākās kristiešu vajāšanas notika 250.gadā. Tika pieprasīts, lai visi impērijas iedzīvotāji upurētu par godu romiešu dieviem. Atteikšanos upurēt romiešu varas iestādes uzskatīja par nelojalitātes pazīmi, draudēja mantas konfiskācija un cietumsods. Bagātie kristieši parasti izpildīja varas iestāžu prasības., imperatora Decija valdīšanas laikā. Decija izraisītās vajāšanas, par kurām Kiprianam ticis atklāts redzējumā miegā, piespieda viņu noslēpties, Kipriāns bēga un nogāja pagrīdē. Viņa dzīvība bija vajadzīga ganāmpulkam ticības un drošsirdības stiprināšanai starp vajātajiem. Pirms viņa aizdošanās no eparhijas svētītājs izdalīja baznīcas iekrājumus starp visiem garīdzniekiem, lai veiktu palīdzību trūcīgajiem un vēlāk viņš sūtīja papildu līdzekļus.
Viņš uzturēja pastāvīgu saikni ar Kārtāgas kristiešiem caur savām vēstulēm, rakstīja vēstules presbiteriem, apliecinātājiem un mocekļiem. Daži kristieši, nobijušies no mocībām, pienesa upurus pagānu dieviem. Šie atkritušie kristieši vērsās pie apliecinātājiem, prasot izsniegt viņiem tā saucamās miera izlīgšanas vēstules, t. i., aizbilstošus rakstus par viņu pieņemšanu Baznīcā. Kipriāns uzrakstīja visai Kartāgas kristiešu kopienai vēstījumu, kurā norādīja, ka vajāšanu laikos atkritušos var pieņemt baznīcā, bet pirms tā jānotiek apstākļu izskatīšanai, kuros notika atkrišana. Bija jāpārbauda kritušo dziļo skumju sirsnīgumu. Viņus var pieņemt tikai pēc baznīciskas nožēlas un ar bīskapa atļauju. Daži no kritušajiem uzstājīgi pieprasīja viņu tūlītēju ielaišanu baznīcā un ar to mulsināja visu kopienu. Kipriāns rakstīja citu eparhiju bīskapiem, prasīdams viņu viedokli, un no visiem saņēma pilnīgu apstiprinājumu saviem norīkojumiem.
Savas prombūtnes laikā Kipriāns pilnvaroja četrus priesterus pārbaudīt cilvēku dzīvi, kuri gatavojās iesvētīšanai par presbiteri un diakonu. Tam pretojās lajs Felicisims un presbiteris Novāts, kuri izraisīja sašutumu pret savu bīskapu. Kipriāns izslēdza no baznīcas Felicisimu un sešus viņa atbalstītājus. Savā vēstulē draudzei svētītājs aizkustinoši pamācīja nenošķirties no baznīcas vienotības, paklausīt bīskapa likumīgajiem norīkojumiem un gaidīt viņa atgriešanos. Šī vēstule noturēja lielāko daļu no Kartāgas kristiešiem uzticīgus baznīcai.
Drīzumā Kipriāns atgriezās pie draudzes. Felicisima sašutumam bija pielikts punkts 251.gada vietējā koncilā. Šis koncils arī nolēma pieņemt baznīcā vajāšanu laikā atkritušos pēc baznīciskas nožēlas un apstiprināja Felicisima izslēgšanu no baznīcas. Šajā laikā brieda jauna šķelšanās, ko vadīja Romas presbiteris Novatiāns, kuram pievienojās Kartāgas presbiters Novāts, bijušais Felicisima sekotājs. Novatiāns apgalvoja, ka vajāšanu laikos atkritušos nedrīkst pieņemt atpakaļ, pat ja viņi nožēlo savu grēku. Turklāt Novatiāns ar Novāta palīdzību pārliecināja trīs itāļu bīskapus likumīgā Romas bīskapa Celerīna vietā iecelt Romas katedrā citu bīskapu. Pret tādu netaisnību svētītājs Kipriāns uzrakstīja virkni apvidus vēstījumu afrikāņu bīskapiem, bet pēc tam veselu grāmatu “Par Baznīcas vienotību.”
Kad Kartāgas Baznīcā sāka norimt nesaskaņas, sākās jauna nelaime – uzplaiksnīja nāvējoša sērga. Simtiem cilvēku bēga no pilsētas, atstājot slimos bez palīdzības, bet mirušos – bez apbedīšanas. Kipriāns, parādot vīrišķības un nesatricināmības piemēru, pats aprūpēja slimos un apbedīja mirušos, turklāt ne tikai kristiešus, bet arī pagānus. Nāvējošo sērgu pavadīja sausums un bads. Barbaru-numīdiešu orda, izmantodama nelaimi, uzbruka iedzīvotājiem un aizveda tos gūstā. Kipriāns pamudināja daudzus bagātos Kartāgas iedzīvotājus ziedot savus līdzekļus, lai paēdinātu izbadējušos un izpirktu sagūstītos.
Kad sākās jaunas kristiešu vajāšanas imperatora Valeriāna laikā (253.-259.g.), Kartāgas prokonsuls pavēlēja Kipriānam pienest upuri elkiem. Viņš stingri atteicās to darīt, kā arī nosaukt Kartāgas baznīcas presbiteru vārdus un atrašanās vietu. Kipriānu izsūtīja uz pilsētu Kurubu. Diakons Pontijs labprātīgi sekoja savam bīskapam izsūtījumā.
Dienā, kad svētais ieradās sava izsūtījuma vietā, viņam bija redzējums, kas pareģoja viņam drīzu mocekļa nāvi. Atrodoties trimdā, Kipriāns uzrakstīja daudz vēstuļu un grāmatu. Vēloties ciest Kartāgā, viņš pats tur atgriezās. Atvedot viņu tiesas priekšā, viņu palaida brīvībā līdz nākamajam gadam. Gandrīz visi Kartāgas kristieši atnāca atvadīties no sava bīskapa un saņemt no viņa svētību.
Tiesā Kipriāns mierīgi un stingri atteicās pienest upuri elkiem un tika notiesāts uz galvas nociršanu ar zobenu. Sadzirdēdams spriedumu, Kipriāns teica: “Pateicība Dievam!” Un visa tauta vienbalsīgi iesaucās: “Un mēs gribam nomirt ar viņu!”
Nonākot nāves soda vietā, Kipriāns atkal visus svētīja un prasīja iedot no viņa 25 zelta monētas bendei. Pēc tam viņš aizsēja sev acis, bet rokas pastiepa sasiet viņam blakus stāvošajam presbiterim ar ipodiakonu un nolieca galvu. Kristieši ar raudām izklāja viņa priekšā lakatus un drānas, lai savāktu svētās asinis. Kipriānu sodīja ar nāvi 258.gadā, viņa ķermeni naktī paņēma un apbedīja prokuratora Makrobija Kandidiāna privātajos kapos.
Vēlāk, karaļa Kārļa Lielā laikā (771.-814.g.), viņa svētās relikvijas tika pārnestas uz Franciju.
Uzskati. Apgalvoja, ka „ārpus baznīcas nav atpestīšanas.” Tādi ir daudzie Tertuliāna un Aleksandrijas Klementa sacerējumi, visi Origēna un Kipriāna darbi, kā arī vairāki kristiešu kapu uzraksti. Kā VD teokrātijas principa īstenojumu centās panākt stipras hierarhiskas varas izveidi baznīcā. Uzskatīja Romu par "māti un sakni visai kristīgajai ticībai."
Darbi.
Kartāgas Kipriāns atstāja Baznīcai vērtīgu mantojumu: savus sacerējumus un 80 vēstules. Kipriāna rakstu darbi tika pieņemti visā baznīcā kā pareizticīgās apliecības paraugs un tika lasīti Vispasaules Koncilos (III Efesas Koncilā un IV Halkidonas Koncilā). Kipriāna sacerējumos izklāstītā pareizticīgā mācība par baznīcu: Tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus dibināta un apustuļu nostiprināta un iekārtota. Iekšējā vienotība izpaužas ticības vienotībā un mīlestībā, ārējo vienotību īsteno Baznīcas hierarhija un svētnoslēpumi (sakramenti). Kristus Baznīca ietver visu dzīves un pestīšanas pilnību. Sevi nošķirošie no Baznīcas nesatur sevī īsteno dzīvi. Kristīgā mīlestība ir Baznīcas sastiprinājums. “Mīlestība ir visu tikumu pamats, tā vienmēr būs ar mums Debesu Valstībā.”
Sarakstījis veselu sēriju iedvesmas pilnu apoloģētisku grāmatu, lai pierādītu, ka no Etiopijas atnākusī mēra epidēmija ir Dieva sods.
„Par mirstību.”
„Demetriānam.”
Saites.
Bīskapi.
