Aliens

Zevs

Zeus.

Zeva vārdam ir indoeiropiska izcelsme un tas nozīmē „dzidrās debesis.” Antīkajā pasaulē Zeva vārda etimoloģija bija saistīta ar vārdu „dzīve,” „tas caur ko viss eksistē.”

Raksturojums. Sengrieķu mitoloģijā galvenais un augstākais dievs, zibens un pērkona dievs. Viņa ierocis un simbols ir zibens. Dievu un cilvēku tēvs, Olimpa valdnieks.
Planēta – Jupiters. Plūtarha rakstos ir interesanta detaļa par grieķu Zevu: it kā Eidokss stāstījis, ka senēģiptieši mītā par grieķu Zevu apgalvojuši, ka tam bijušas kopā saaugušas kājas un tas nav varējis staigāt. Tādējādi te būtu saskatāma kāda līdzība ar babiloņu amfībijbūtni Oanesu.
Zevs bija varens dievs. Reiz Zevs esot sacījis, ka ja ap debess jumolu apmestu zelta tauvu un visi dievi un dieves ķertos klāt, lai novilktu Zevu zemē, viņiem tas neizdotos. Taču, ja pats Zevs pavilktu aiz tauvas, tad viņš visus dievus uzrautu augšā un piesietu pie Olimpa klints.
Zevu uzskatīja par dievu un cilvēku valdnieku. Zeva galvenā funkcija bija labā un ļaunā izpausmju sadalīšana uz zemes.
Tomēr Zeva vara nebija absolūta. Viņš bieži nezināja likteņa lēmumus un tos noskaidroja, izmantojot zelta svarus. Pat vēl vairāk. Zevs pats, pēc sengrieķu priekšstatiem, bija pakļauts liktenim. Paradoksālā kārtā likteņa dievietes moiras bija viņa meitas, kuras lēma dievu (arī paša Zeva) un cilvēku likteņus.
Senie grieķi uzskatīja, ka valsts, harmonijas un morāles sākumi ir saistīti ar Zeva darbību, nevis ar Prometeja dāvanām, kas padarīja cilvēkus pārmēru lepnus. Zevs bija tas, kurš deva cilvēkiem kaunu un sirdsapziņu. Tās ir īpašības, kas nepieciešamas sociālajā dzīvē.
Zevs Olimpietis ir cilvēku un pils dzīves sargātājs. Apvainoto aizstāvis, lūdzēju aizgādnis. Viņš valdīja par dieviem un cilvēkiem. Zevs tika uzskatīts par dzīva un dzīves radītāju. Zevs rūpējās par dzimtu, tādēļ viņu uzskatīja par dzimtas aizstāvi.
Eshila darbā „Lūdzējas” Zevs tiek attēlots kā varens dievs, taisnīgs cilvēku aizstāvis.
Zevs ir likumu devējs un sargātājs, un Horkija veidolā viņš rūpējas par to lai tiktu ievēroti zvēresti, ko cilvēki deva paceldami pret debesīm rokas un acis un piesaukdami viņa vārdu.
Zevs ar pavārdu Ksenijs sargāja viesmīlības likumu. Zevs ir aizgādnis ceļiniekiem, kuri lūdz viņam palīdzību. Viņa aizbildniecībā atradās sūtņi un heroldi. Pat pēdējais nabags varēja sevi pasargāt no nicinājuma, piesaucot Zeva vārdu, un, un ja viņš pieskārās mājās pavardam, tad ne mats nedrīkstēja nokrist no viņa galvas.
Zevs dāsni atalgo krietnus cilvēkus, bet soda tos, kas pārkāpj viesmīlības likumu.

Sinonīmi un analogi. Tā analogs šumeru mitoloģijā – Enlils.
Zevs ir radniecīgs indiešu Dyaus, senvācu Ziu un latīņu Jupiteram (no Diovispater). Šajos vārdos dzirdams indoeiropiešiem kopējais elements div, kas tulkojumā nozīmē "mest," "šaut," "zibēt."

Epiteti. Htoniskais Zevs, „olimpietis,” „Tesālijas Zevs,” „zibeņmetis,” „palīgs nelaimēs,” „glābējs,” „pilsētu glābējs,” „dibinātājs,” „apsargātājs,” „valsts valdnieks,” „tēvišķais,” „tēvs,” „kareivīgais,” „uzvaras nesējs,’’ „sceptera nesējs,” „valdnieks,” „valdnieku valdnieks,” „svētlaimīgo un pilnības augstākā vara,” „visu valdnieks,” „hellēniskais,” „vishellēņu valdnieks.”
Šajos epitetos atspoguļojās Zeva funkcijas.

Radniecība. Krona un Rējas jaunākais dēls. Tāpēc Zevs reizēm tika dēvēts par Kronīdu.
Brāļi – Hadess (Aīds) un Poseidons, arī Faetons (?)(ļaunas mēles gan saka, ka mīļākais).
Māsas - Hēra, Dēmetra un Hēstija.
Sākumā Zevs sagājās ar viedo dievieti okeanīdu Metīdu, kura viņam dzemdēja meitu Atēnu.
Pēc tam Zevs sagājās ar citu dievieti, taču tās bērni nekļuva par Olimpa dieviem.
Zevs nopietni aizdomājās par dēlu un pievērsās pats savām māsām – vidējai māsai Dēmetrai. Taču dēla vietā tā dzemdēja meitu Persefoni.
Harmonija dzemdēja Zevam deviņas meitas. 
Lēta dzemdēja dēlu Apolonu un meitu Artemīdu, kurus tūdaļ pieskaitīja galvenajiem dieviem.
Otru Zeva dēlu Hermeju dzemdēja dieve Maija.
Vēl vienu dēlu Dionīsu tam dzemdēja paša meita Semela.
Vēl viņam ir dēli Hērakls un Persejs.
No mīļākās Īo dēls Epafs.
No feniķiešu pilsētu Tīras un Sidonas ķēniņa Agenora meitas Eiropas tam bija 3 dēli - Mīnojs, Radamantijs un Sarpēdons.
Tātad Zevs bija daudzu dievu tēvs: Apollona, Artemīdas, Hermeja, Areja, Hēfaista, Atēnas, Afrodītes, Dionīsa u.c.
Viņš bija arī daudzu ievērojamāko Grieķijas varoņu tēvs: varoņi Persejs, Hērakls, Dioskūri, Sarpēdons, valdnieki un gudrinieki Mīnojs, Radamantijs, Ajaks u.c.

Atribūti. Zeva galvenais atribūts ir ciklopu kaldinātie zibeņi. Tos viņš liek lietā gan negaisa laikā, gan iznīcinādams ienaidniekus. Šī iemesla dēļ senie grieķi Zevam piešķīra epitetu "zibeņmetis." Zeva atribūti ir vairogs aigīda un scepteris. Dažreiz āmurs.

Dzīvesgājums. Dzimis Krētā.
Rēja mazo Zevu noslēpa no Krona dusmām Idus kalna pakājes alā (Sicīlijas Diodors). Bites nesušas viņam medu, kaza Amalteja dzirdījusi viņu ar pienu un pieskatījušas nimfas. Jaunieši, kas vien spējuši turēt ieročus, pulcējušies, lai mēģinātu pasargāt no tēva Krona, kas mēdzis ēst bērnus.
Kad kurēti (?) nesuši mazuli prom no salas, tā nabas saite palikusi Tritonas upes krastā un kļuvusi par omfālu.
Atņēma troni savam tēvam Kronam ilgās cīņās ar tēva sūtītajiem briesmoņiem. 10 gadu Zevs cīnījās ar titāniem, līdz notrieca tos Tartarā. Izšķirošā cīņa ar čūskveidīgu briesmoni Tīfonu notika Kasiona kalnā (pēc Apolodora versijas) kaut kur Sinaja pussalā (varbūt tomēr Grieķijā?). Uzvarējušo Zevu atzina par galveno dievu. Taču viņš varā dalījās ar saviem brāļiem Hadesu un Poseidonu. Zevam palika debesis.
Saskaņā ar mītiem Zevs Grieķijas kontinentālajā daļā nonāca no Krētas. Tur viņš slēpās pēc tam, kad pavedināja Tīras feniķiešu valdnieka meitu. Sengrieķu teika vēsta, ka feniķiešu pilsētu Tīras un Sidonas ķēniņa Agenora meitu Eiropu, pieņemdams vērša izskatu, nolaupījis un uz Krētas salu aizvedis pats dievu valdnieks Zevs. Krētā Eiropa kļuva par Zeva sievu un dzemdēja trīs dēlus - Mīnoju (vēlāko Krētas valdnieku, kuram piederēja liela flote, ar kuru tas valdīja visās jūras), Radamantu un Sarpedonu.
Pēc cita nostāsta Zevs varoni Kiknu pārvērtis par putnu un novietojis pie debesīm Gulbja zvaigznāja vietā par to, ka tas izrādījis līdzcietību viņa brālim Faetonam.  

Vēsture.
Zevs mikēniešu mitoloģijā. Tikai nedaudzos tekstos pieminēti vēlāk klasiskā perioda Grieķijā labi zināmu dievu vārdi, piemēram, Zevs, Poseidons un Atēna. Taču mikēniešu mitoloģijā viņi spēlēja atšķirīgas lomas. Zevs vēl nebija dievu valdnieks.

Zevs ir sens grieķu dievs. Grieķu pasaulē Zevam tika parādīts visaugstākais gods. Visās lielākajās pilsētās viņam bija uzceltas svētnīcas. Likāonā, Arkādijā Zevam par godu tika organizētas slepenas ceremonijas ar cilvēku upuriem. Galvenie Zeva kulta centri atradās Dodonā, kur tika pielūgts ozols (ozols bija Zeva svētais koks) un Olimpijā, kur reizi četros gados notika sporta sacensības.

Krētas Zevs. Krētas salā saglabājušies senākie Krētas Zeva godināšanas fetiši. Tas ir divasmeņu cirvis - labrys, kas bija nogalinošs un dzīvību dodošs burvju ierocis, postošs un radošs ierocis. Šis divasmeņu cirvis starp vērša ragiem attēlots arī uz priekšmetiem, kuri tika izmantoti rituālos. Vērsis Krētā bija zoomorfisks Zeva atveidojums, jo pieņēmis vērša izskatu, Zevs nolaupījis Eiropu un atvedis viņu uz Krētu.
Uzskatīja, ka Labrandas Zeva galvenā uzturēšanās vieta atradusies Labirintā. Viens no Krētas Zeva veidoliem bijis Minotaurs - fantastiska daļēji cilvēkam līdzīga būtne ar vērša galvu.
Arhaiskā Zeva tēls ir tuvs Zagrejam, kas vēlāk tika uzskatīts par Zeva dēlu.
Zevu kā akmens piramīdu (fetišisms) pielūdza Sikionas pilsētā, Peloponesas pussalā. Savukārt Likaja kalnā Arkādijā Zevs tika pielūgts kā kolonna. Šeit viņu pielūdza arī kā vilku.
Delfos tika pielūgts arhaisks fetišs omfāls. Omfāls bija akmens, ko Krons bija aprijis Zeva vietā. Zevs novietoja omfālu Delfos pie Parnasa.
Senākajā Grieķijas vēstures periodā Zevs valdīja gan par dzīvajiem, gan par mirušajiem; viņš sprieda tiesu par mirušajiem. Viens no Zeva epitetiem bija „htoniskais’’ (pazemes). Htonisko Zevu pielūdza Korintā. Pat vēl Klasiskajā periodā grieķi runāja par Olimpa Zevu un Pazemes Zevu.
Grieķu priekšstati par Zevu, hellēniskajai civilizācijai attīstoties mainījās. Būdami vēl pusbarbari grieķi pirmām kārtām Zevā cienīja spēku, bet vēlāk tie Zevam piešķīra aizvien pievilcīgākas sirds un prāta īpašības, līdz izveidojās ideāls visaugstākā dieva tēls, kura varai bija pakļautas visas dzīves sfēras. Zevu kā viesmīlības sargātāju godināja ar pievārdu Ksenijs, bet kā likumu dēvēju viņu sauca par Horkiju.
Katrai apdzīvotājai vietai bija savs Zevs ar pievārdu Herkejs, kas bija īpašuma tiesību un dzimtas/kopienas nesatricināmības aizbildnis.
Homēra laikmetā (XI- VIII gs.pmē.) Zevs lokalizējās Olimpā un ieguva epitetu „Olimpietis”’ vai „Tesālijas Zevs. Homērs Zevu sauc par „pērkona dievu,” „augstu dārdošo,” „mākoņu stūmēju,” vēju un lietus uzsūtītāju.
Tomēr, vietumis mītos vēl arvien jaušamas Zeva pirmsolimpiskās iezīmes (Zeva laulības ar mūzu, Kalipso, kura dzemdē ekstāzes pārņemtos koribiantus, Lielas mātes Kibeles kalpotājus. Pretestības apspiešanai vai sodīšanai aizvien izmantojis savus senos ieročus - pērkonu un zibeņus).
Hēsiods vēsta, ka Zevs uzsūta lietusgāzes. Alkajs izteicies, ka Zevs „līst.” Pausānijs stāsta, ka Atēnās bijusi statuja, kurā attēlots, kā zemes dieviete Gāja lūdz Zevam lietu.
Atēnieši lūguši Zevam nolīt, kā lietum par druvām.
Zevs Oliempieša mitoloģijā atspoguļo basileju, it sevišķi Mikēnu valdnieku patriarhālās varas nostiprināšanos. Taču Zeva valdnieka vara netika absolutizēta. Hēsiods raksta, ka Zevu par valdnieku iecēluši dievi.
Hellēnisma laikmetā priekšstatos, Zevs kļūst par pasaules valdnieku un likteņa lēmēju. Orfiķu himnās un stoiķa Kleonta himnā „Zevam” apdziedāts „valdnieku valdnieks,” un „vishellēņu valdnieks.”
Hellēnisma laikmetā, veidojoties grieķu cilšu kopīgajai nacionālajai identitātei, Zevs ieguva pavārdu Hellēns. Šajā laikā universālais un kosmiskais Zevs ieguva monoteitiskas iezīmes. Zevam kā vishellēņu valdniekam Atēnas bija īpašs kults.
Hellēnisma laikmetā par Zeva izpausmi ēģiptiešu mitoloģijā uzskatīja Amonu. Romieši Zevu identificēja ar Jupiteru.
Zevam nebija daudz kulta svētku. Atsevišķas viņa funkcijas bija pārņēmuši citi dievi (Apollons, Demētra un Atēna), Zeva gribas izpildītāji. Šie dievi bija daudz tuvāki cilvēkiem.

Eihēmera viedoklis. Visai interesantu viedokli par Zeva un citu sengrieķu dievu izcelsmi sniedz sengrieķu rakstnieks Eihēmers. Viņš III gs.pmē. sākumā uzrakstīja ceļojumu romānu ar nosaukumu „Svētais uzraksts” (Hieraanagrafee). Šajā romānā Eihēmers stāsta, ka viņš izbraucis no Laimīgās Arābijas ostas, jūrā sacēlies stiprs vējš, kas aizdzinis kuģi līdz nezināmai salai Indijas okeānā. Šī sala bijusi ļoti auglīga un skaista. Salas vidienē atradies Zeva templis. Templī bija zelta kolonna, kura visa bija aprakstīta ar hieroglifiem. Eihemērs lūdzis Zeva tempļa priesterus iztulkot šos uzrakstus. Viņš uzzinājis, ka šie uzraksti ir dievu ciltsraksti. Pēc šiem ciltsrakstiem dievi sākumā bijuši cilvēki, kuri dievu kārtā iecelti vai nu pēc tautas gribas, vai arī pēc viņu pašu pavēles. Piemēram, Zevs bija valdnieks iekarotājs, kas no saviem pavalstniekiem pieprasījis dievināšanu, lai panāktu vēl lielāku paklausību. Zevs ar brāli Poseidonu ceļojuši pa pasauli, kamēr sadalījuši tajā varu - poseidons valdījis jūrā, bet Zevs - uz sauszemes.
Būtībā jau Dēnikena teorija par dievu izcelsmi ir tuva Eihēmera versijai. Tikai atšķirība ir tāda, ka pēc Dēnikena, dievi bija astronauti-citplanētieši.

Dodonas Zevs. Dodona atrodas Ēpīrā, pie Tainara kalna. Šeit atradās sena dodoniešu svētnīca. Leģenda vēsta, ka uz šo svētnīcu no tālās Ēģiptes, no svētās Tēbu pilsētas atlidoja dūja un nolaidusies ozolā zaros ierunājas cilvēka balsī. To dodonieši uzskatījuši par dievu zīmi un šajā vietā izveidojuši svētnīcu, kurā dievkalpojumus noturējuši priesteri, ko sauca par selliem. Sellu dzīves veids bija skarbs, viņi gulēja uz kailas zemes, nekad nemazgājās, tādējādi līdzinādamies vēlākajiem askētiem. Viņu pienākums bija pēc ozollapu šalkām iztulkot Zeva gribu.
Ozols pēc seniem nostāstiem bija Zeva miteklis vai pat viņa veidols. Ozola lapotnē mituši svētie baloži, bet no sakņu apakšas urdza brīnumavots. Tur stāvēja bronzas mazgājamā bļoda, kura tika izmantota nākotnes paredzēšanai. Nākotne tika pareģota pēc tā, kā aukliņā pakārta bronzas lodīte atsitās pret bronzas bļodas malām. Priesteri pareģoja atbildot uz jautājumiem, kuri iepriekš bija iegravēti svina plāksnītēs.
Arheologi Dodonē izrakumos atraduši daudz šādu plāksnīšu. Uz vienas no tām ir rakstīts: „Agīds jautā, vai segas un spilveni nozaudēti vai nozagti.”’ Priesteri atbildēja vārsmās, kas iesākās ar vārdiem: „Zevs bija, Zevs ir, Zevs būs.”
Pirmos izrakumus Dodonē 19.gs. otrajā pusē izdarījis polis Zigmunts Minejko.
Dodones Zeva sieva bijusi okeanīda Dione.

Olimpija. Galvenais un visslavenākais Zeva kulta centrs atradās Olimpijā, Ēlidā, Peloponesas pussalā. Divu upju, Alfejas un Kladejas, satecē starp mežiem klātiem pakalniem, zaļojošu pļavu vidu atradās svētā vieta, kur bija izvietojušas daudzas svētnīcas, priesteru mājokļi, ēkas sporta nodarbībām un mantnīcas dārgu dāvanu glabāšanai.
Olimpija bija savdabīga svētnīcu kopa, kur priesteri spēļu laikā izpildīja noteiktus rituālus. Olimpijā ik pēc četriem gadiem par godu Zevam tika organizētas sporta spēles. Pirmās oficiālās Olimpiskās spēles datētas ar 776.g.pmē. Olimpiskās spēles tika rīkotas līdz pat mūsu ēras 393.gadam, kad tās kā pagāniskas aizliedza Romas impērijas kristīgais valdnieks Teodosijs.
Olimpiskās spēles tika rīkotas otrajā vai trešajā pilnmēnesī pēc vasaras saulgriežiem, augustā vai septembra vidū. Olimpisko spēļu laikā tika pārtraukta, karadarbība, tika izsludināts „dieva miers.” Alfejas ielejā tirgotāji slēja teltis, būvēja nojumes, ierīkoja letes. Gani no Arkādijas un Mesēnijas atdzina uz šejieni liellopu, kazu un aitu barus, kas ātri vien tika izpirkti upurēšanai. Uz Olimpiju devās svētceļnieku pūļi. Viņi dziedāja reliģiskas vai jautras dziesmas. Tāpat Olimpijā no visas Grieķijas pulcējās spēļu dalībnieki, katrs ar savu ģimnastikas skolotāju. Te ratos sabrauca augstmaņi, kuru zirgi piedalījās sacensībās. Grieķu pilsētu svinīgās procesijas veda bagātīgas dāvanas Zeva svētnīcai.
Olimpiskās spēles ilga vairākas dienas. Tajās tika pārstāvēti visi spēka un veiklības sacensību veidi. Gan skatītājiem, gan spēļu dalībniekiem bija jāievēro stingri noteikumi. Olimpisko spēļu dalībniekiem bija jātrenējas vismaz desmit mēnešus. Sportistiem bija jābūt brīviem grieķiem, kuri nav pastrādājuši slepkavību, vai kādu citu noziegumu svētvietā. Trīsdesmit dienas pirms spēļu sākšanās sportisti pulcējās treniņnometnē Ēlidā, kas atradās 57 km attālumā no Olimpijas. Visi olimpisko spēļu dalībnieki dzīvoja vienādos apstākļos vienkārši iekārtotās telpās un saņēma līdzvērtīgu barību. Olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai vīrieši. Sievietēm un vergiem bija aizliegts pat skatīties olimpiskās spēles, nemaz nerunājot par dalību tajās. Bija pat tāds likums, kurš noteica, ka sievietes, kuras tiktu pieķertas skatāmies sacensību norisi, būtu jānogrūž no kraujas.
Laikam tāpēc atlētiem bija jāstartē kailiem. Vēlāk ģimnastikas skolotājiem tika uzlikts pienākums gādāt par to, lai atlēti būtu kaili arī treniņu laikā. Olimpisko sacensību tiesnešiem un skatītājiem bija jābūt pārliecinātiem, ka viss notiek godīgi pēc noteikumiem.
Spēļu vēsturi detalizēti dokumentējuši dažādi vēsturnieki. „Vēstures tēvs” Hērodots (490.-426.g.pmē) esot Olimpijā skaļi lasījis savus darbus, tā kļūdams slavens laikabiedru vidū.
Sengrieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors (ap 100.g.pmē.) kā skatītājs apmeklējis 180. olimpiādi.
Olimpisko spēļu uzvarētāju apbalvoja ar olīvu vaināgu. Atlēts, ko greznoja šis svētais zariņš, atgriezās dzimtajā pilsētā kā triumfators. Sportists, kurš bija uzvarējis olimpiskajās spēlēs, tika atveidots statujās. Viņam par godu tika sacerētas himnas un viņam publiskajās svinībās tika ierādīta pirmā vieta. Uzvarētājs saņēma valsts uzturu. Olimpiskās spēles bija visu grieķu polisu vienotības un saticības simbols. Daudzajās pilsētvalstīs saskaldīto Grieķiju vienoja Zeva labvēlīgais skatiens. Olimpijā tika pasludināti vispārēji svarīgi rīkojumi un līgumi. Šeit vēsturnieki (piemēram, Hērodots) un dzejnieki lasīja savus darbus, šeit uzstājās arī oratori un filozofi.
Olimpisko uzvarētāju saraksti pieder pie pirmajām arhaiskās Grieķijas rakstītajām liecībām, izmantojot burtu rakstību(tas bija laiks, kad Grieķija tika ieviests pēc feniķiešu parauga izveidots alfabēts). Regulāri pārtraukumi starpa olimpiskajām spēlēm radīja iespēju datēt grieķu vēsturi, ko grieķu vēsturnieki ieviesa III gs.pmē. Pirms tam katrai polisai bija savi laika aprēķini.
Olimpijas templī atradās izcilā Atēnu tēlnieka Fīdija veidotā Zeva statuja, kas tika uzskatīta par vienu no antīkās pasaules "7 brīnumiem."

Zevs mākslā. Ir saglabājušās daudzas Zeva kulta statujas. Viņš tika attēlots arī ciļņos un glezniecības darbos. Antīkajā pasaulē pazīstamākais Zeva attēlojums bija Feidija veidotā Zeva statuja Olimpijas templī, kas gan nav saglabājusies līdz mūsu dienām.
Arī jaunāko laiku mākslā- XVI-XVIII gs glezniecības darbos izmantoti mīti par Zevu un Danaju, Eiropu, Īo, Lēdu.

Zeva dzimšana un bērnība. Krons ar sirpi izkastrēja savu tēvu Urānu un gāza viņu no troņa. Viņš sāka valdīt par pasauli, taču viņš nebija drošs, ka vara paliks viņa rokās. Krons baidījās, ka viņu no troņa gāzis paša bērni un viņu piemeklēs tāds pats liktenis, kādu viņš bija sagādājis savam tēvam Urānam. Tas viņu bija nolādējis. Krons baidījās no saviem bērniem, tāpēc viņš pavēlēja savai sievai Rejai atnest visus viņai piedzimušos bērnus un viņš bez žēlastības tos aprija. Tā Krons bija aprijis jau piecus savus bērnus: Hestiju, Demētru, Hēru, Aīdu (Hadesu) un Poseidonu.
Kad Reja juta, ka gaida sesto bērnu, viņa griezās pēc padoma pie saviem vecākiem. Krona sieva gribēja, lai vismaz vienam viņas bērnam iet secen pārējo bērnu liktenis. Pēc savu vēcāku Urāna un Gajas padoma Reja devās uz Krētas salu un tur Diktes kalna alā dzemdēja jaunāko dēlu Zevu. Šajā alā viņa paslēpa dēlu no nežēlīgā tēva.
Jaunākā dēla vietā RejaKronam aprīšanai iedevusi autiņos ietītu akmeni. Kronsaprīja akmeni, domādams, ka aprij dēlu. Stāsta, ka Krons, neko nenojauzdams, esot pat piedāvājis Rejai pabarot mazuli, pirms viņš to aprij. Dieviete izlikdamās izšļākusi piena strūklu, no kuras radies Piena ceļš.
Zevu uzaudzinājušas nimfas barodamas viņu ar kazas Almatejas pienu. Zevs gulējis zelta šūpulī Diktes kalna alā. Nimfas Adrasteja un Ideja auklēja mazo Zevu un baroja viņu ar kazas Almatejas pienu. Mazajam Zevam savu mīlestību izrādījusi visa daba. Bites nesa Zevam medu no Diktes kalna nogāzēm. Baloži no Okeāna krastiem nesa jaunajām dievam ambroziju. Ik vakaru atlidoja ērglis nesdams nagos krūzi ar nektāru. Viena no nimfām uzdāvinājusi Zevam paiju. Tā bija caurredzama lode no zelta gredzeniem, starp kurām vijās effejstīgas. Kad gaisā pamesta lode krita zemē, aiz tās debesīs palika mirdzoša sliede. Bija brīži, kad mazais Zevs raudājis, tad Rejas priesteri kureti sākuši ar zobeniem vai šķēpiem dauzīt vairogus, lai Krons nesadzirdētu bērna raudāšanu un Zevu nepiemeklētu viņa brāļu un māsu liktenis.
Zeva bērnība pagāja Krētas salā Diktes kalna alā. Viņš izauga par skaistu un spēcīgu dievu. Šeit viņš arī apprecēja savu pirmo sievu okeanīduMetīdu. Bija pienācis laiks, iziet no slēptuves un doties cīņā ar savu tēvu Kronu.

Titanomafija. Dieviete Metīda iedeva Zevam burvju dzērienu, ko iemānīt Kronam. Izdzēris šo dziru, Krons atrija pārējos bērnus: Poseidonu, Aīdu, Hēru, Demētru un Hestiju. Pēc tām Zevs ar brāļiem un māsām uzsāka karu ar titāniem.
Sengrieķu dzejnieks Hesiods poēmā "Teogonija" (VII gs.pmē.) apraksta cīņas starp Olimpa dieviem un titāniem, sīki attēlojot ieročus, trokšņus un temperatūru [Dievu kari]. Tā bija cīņa par varu. Drausma un sīva bija Olimpa dievu cīņa ar titāniem. Bargi un vareni bija dievu pretinieki titāni. Kaujas lauks esot bijis Tesālijā (citur teikts, ka viņi cīnījušies Mikonas salā Kiklādu arhipelāgā). Krons ar titāniem nocietinājās Otrijas kalnā, bet Zeva vadītie dievi nocietinājās augstajā Olimpā. Zeva pusē nostājās arī daži titāni: titāns Prometejs, titāns Okeāns un viņa meita Stiksa ar bērniem: Dedzību, Varu un Uzvaru.
"....Arī titāni pastiprināja savas ekskadras... skaļi brīkšķēja zeme, debess velve dārdēja... un tūlīt no debesīm un no Olimpa zibsnīdams drāzās Pērkona dievs. Spēriens pēc spēriena, ar dārdoņu un zibsnījošiem uzliesmojumiem... locījās svētās liesmas... visapkārt degot krakšķēja pārtikas devēja augsne, svelmē sprakstēja varenie mežu masīvi... svētais gaiss liesmoja tā, ka pat visspēcīgāko acis apžilbinātas raudzījās pērkona un zibens starā mirdzošajā spožumā... it kā zemei tuvotos debess velve, atskanēja visskaļākais troksnis... Dievi atsteidzās uz kauju, nikni plosījās vēji, virpuļoja putekļi un gruveši... tad Zevs raidīja savu vareno šāviņu un izcēlās apdullinošs troksnis..."
Un vēl viens citāts: „Karsts tvaiks ietina titānus, Gājas dzemdētos; neaprakstāmas liesmas šāvās augšup. Pērkona akmens zibsnījošais zibens žilbināja viņiem acis, tik spēcīgs tas bija. Neciešams karstums radīja haosu...”
Zevam palīgā atsteidzās milži kiklopi (vai ciklopi), kuri viņam izkala zibeņus un pērkonu. Zevs no debess velves raidīja uz titāniem blīkšķošus zibens šāviņus, kas uzvārīja jūru, nodedzināja veselus apgabalus un lika zemei nodrebēt. Karš starp Olimpa dieviem un titāniem ilga 10 gadus.
Titāni karā ar Olimpa dieviem zaudēja. Uzvarētāji ar uzvarētajiem titāniem apgājās nežēlīgi. Zevs pavēlēja titānus ieslodzīt drūmajā Tartarā. Par sargiem viņš norīkoja milžus simtročus. Titānu varai pasaulē bija pienācis gals.

Zeva cīņa ar Tīfonu.
1. Taču miers pēc uzvaras karā ar titāniem nesekoja. Gaja stājās laulība ar drūmo Tartaru un dzemdēja pūķi Tīfonu. Tā parādīšanās dieviem iedvesa šausmas "...pūķis briesmīgi locijās un uz tā pleciem grozijās simts galvas, laizīdamās visapkārt ar tumšām mēlēm, un no katras galvas izšāvās karsts stars... tā skatiens dedzināja, kā uguns. Visās šausmīgajās galvās bija skanīgas balsis."
Dievi, izņemot Zevu, lielās bailēs aizbēga uz Ēģipti. Īsti zaķapastalas bija dievi! Bet Zevs nenobijās. Viņš drosmīgi metās cīņā ar Tīfonu:
„Tumšzilo jūru tad pārņēma versme no abējām pusēm -
Gan no negaisa šautrām, gan ari no briesmoņa uguns,
Gan no viesuļu vētrām, gan ari no spožajiem zibšņiem."
Zeva raidītie zibens šāviņi sadedzināja pelnos Tīfona simts galvas. No uzvarētā Tifona dvesa tāds karstums, ka viss apkārt kusa. Zevs iemeta Tīfonu drūmajā Tartarā.
2. Pēc citas versijas Tīfonu radījusi Hēra uzsitot ar roku pa zemi. Viņa gribēja atriebties Zevam par Atēnas radīšanu. Hēra Tīfona audzināšanu uzticēja Pitonam, ko vēlāk nogalināja Apollons.
Pēc šīs versijas Zevs Tīfonu uzveicis ar lielām grūtībām. Tīfons apvijās ap Zevu kā čūska un pārgrieza viņam cīpslās. Tīfons ieslodzīja Zevu Korikijas alā Kilikijā. Par sargu Tīfons nolika pūķi Delfīnu[Pitonu]. Taču Hermejam un Aigipanam izdevās atgūt Zeva cīpslas un Zevs atguvis spēku metās vajāt Tīfonu. Galu galā Zevs uzveicis Tīfonu un uzvēlis tam virsu Etnas kalnu Sicīlijā. No turienes Tīfons izgrūž liesmas.

Gigantomafija. Taču dieviem priekšā stāvēja cīņa ar gigantiem. Apolodors uzskatīja, ka Zeva cīņa ar gigantiem notikusi pirms cīņas ar Tīfonu. Giganti bija dievietes Gajas bērni, apveltīti ar ārkārtīgi lielu spēku, un viņi ar to lepojās. Giganti nebaidījās no dieviem. Giganti gribēja atņemt dieviem varu pār pasauli. Viņi sāka kauju ar dieviem Flegras laukos, kas atrodas Halkidikas pussalā Pallēnē. Dievu ieroči nespēja nogalināt gigantus: viņu māte bija tiem devusi aizsardzības līdzekli. Tikai cilvēki varēja nogalināt gigantus. Pret cilvēku ieročiem Gaja gigantus aizsargāt nevarēja. Viņa gan pa visu pasauli meklēja tādu zāli, kas gigantus varētu pasargāt arī no cilvēku ieročiem, bet Zevs bija visu pārklājis ar tumsu un pats to zāli noplūcis.
Cīņa bija nikna. Giganti meta uz dieviem milzīgus klintsbluķus. Zevs bez mitas raidija liesmojošus zibens šāviņus, taču nogalināt gigantus nespēja pat Zeva varenie ieroči. Tikmēr dieviete Atēna Zeva uzdevumā aizlidoja uz Kosas salu, kur pēc karagājiena uz Troju uzturējās Zeva dēls Hērakls. Atēna aicināja Hēraklu palīdzēt dieviem karā ar gigantiem. Kaujas gaita uzreiz mainījās par labu dieviem, kad kaujas ierindā stājās diženais varonis Hērakls. Viņa ar Lernes hidras indi saindētās bultas nesa gigantiem nāvi. Tā ar Hērakla palīdzību dievi uzveica un iznīcināja gigantus.

Zevs - Olimpa valdnieks. Zevs ar brāļiem sadalīja varu pār pasauli. Zevs savā valdījumā paņēma debesis un zemi līdz ar Olimpu, Poseidona pārvaldībā nonāca jūra, bet veļu valstība - Aīda pārziņa. Zevs pasludināja sevi par augstāko dievu, kuram pārējiem bija jāpakļaujas. No sākuma gan brāļi ne reizi vien sadumpojas, bet beigu beigās bija spiesti pakļauties.
Zeva rezidence atradās Olimpa kalnā, Tesālijas ziemeļos. Šeit atradās arī pārējo Olimpa dievu pilis: Hēras, Demētras, Aīda, Poseidona, Hestijas, Atēnas, Artemīdas, Dionīsa, Apollona, Afrodītes, Areja, Hermeja un Hēfaista pilis. Tās visiem dieviem bija uzcēlis Hēfaists.
Olimps bija īsta Zeva valstība. Ieeju augstajā Olimpā sargāja trīs skaistas horas, jaunavīgās gadalaiku dievietes; kad dievi devās lejup uz zemi vai arī devās augšup uz Zeva pili, tās pacēla mākoni, kas vienmēr aizklāja vārtus. Viņš bija noliedzis meža zvēriem tuvoties Olimpa kalnam. Tur nekad nepūta auksts vējš, nekad nesniga sniegs un nekad nelija lietus. Debess virs Olimpa vienmēr bija skaidras un dzidras. Olimpā valdīja mūžīgais pavasaris. Laimīga bija dievu dzīve gaišajā Olimpa. Tur nepazina slimības, tikai retumis kāds dievs, kas neapdomīgi bija iesaistījies kaujas, atgriezās ievainots, bet pateicoties augsti attīstītajai medicīnai, kāda nebija pieejama cilvēkiem, brūces ātri vien sadzija. Strīdi un ķīviņi Olimpa dievu starpā bija īslaicīgi, jo Zevs ātri vien mācēja atrisināt jebkuru strīdu. Tikai retumis dieviem uznāca skumjas, bet tās ātri vien pārgāja.
Zeva pils atradās augstākās Olimpa virsotnes pakājē, tā bija celta no zelta un dārgakmeņiem. Zevs sēdējis augstā zelta tronī. Pie dievu valdnieka troņa stāvējušas miera dieviete Eirēne un uzvaras dieviete Nīke.
Zeva pils bija tā vieta, kur pulcējās dievi, lai apspriestu svarīgus jautājumus. Šīs sanāksmes nemaz nelīdzinājās mūsdienu valstu parlamentu sēdēm. Šeit dievi dzīroja un līksmojās, dzēra nektāru un mielojās ar ambroziju. Dievus apkalpoja Zeva jaunā meita Hēbe un Trojas valdnieka dēls Ganimēds. Viņi iznēsāja un pasniedza dieviem ambroziju un nektāru. Reizēm to darīja lielais meistars Hēfaists. Tas izraisija jautrību dievos. Viņi smējās skatīdamies, kā Hēfaists klibodams pasniedz dieviem ambroziju un nektāru. Taču Hēfaists to neņēma ļaunā, viņš to darīja tikai tādos gadījumos, kad vajadzēja remdēt Zeva dusmas. Ar dziesmām un dejām dievus izklaidēja daiļās Haritas un mūzas. Šajās dzīrēs dievi izlēmuši visu, tur viņi noteikuši pasaules un cilvēku likteņus.
No Olimpa Zevs pārvaldījis pasauli. No šejienes viņš sūtīja cilvēkiem savas dāvanas. Zevs bija tas, kurš uz zemes nodibināja kārtību un likumību. Senie grieķi ticēja, ka Zeva rokās atradās cilvēku likteņi; laime un nelaime, ļaunais un labais, dzīvība un nāve- to visu izlēma Zevs. Pie Zeva pils vārtiem atradās divi lieli trauki. Viena traukā bija viss labais, otrā - viss ļaunais. No tiem Zevs smēlis labo un ļauno un sūtījis cilvēkiem. Vai bija tam, kuram Zevs smēla tikai ļauno. Vai tam, kurš bija pārkāpis Zeva iedibināto kārtību, pārkāpis viņa likumus. Tādos brīžos Zevs bārgi saraucis uzacis un melni mākoņi tad apklāja debesis. Dusmās Zevs dārdinājis debesis, zibeņojis. Tad drebējis viss Olimps. Tā stāsta paši senie grieķi, viņu mīti.
Pie Zeva troņa stāvējusi taisnības dieviete Temīda. Viņa bija likumu sargātāja. Pēc Zeva pavēles viņa sasauca dievu sapulces gaišajā Olimpā un tautas sapulces virs zemes. Viņas pienākums bija sekot, kā tiek ievēroti likumi un kārtība. Savukārt par taisnu tiesu rūpējās Zeva meita Dike. Viņas uzdevums bija ziņot par netaisniem tiesnešiem, kuri neievēroja Zeva dotos likumus. Zevs bargi sodīja tos. Dike bija taisnības aizstāve, kura vairāk par visu pasaulē neieredzēja krāpšanu.
Gaišajā Olimpā dzīvojušas arī likteņa dievietes Moiras: Kloto, Lahese, un Atropa. Moiras izlēma gan cilvēku, gan dievu likteņus; pat Zeva liktenis atradās Moiru rokās.
Vēl viena Olimpa iemītniece bija laimes un labklājības dieviete Tihe.

Sacelšanās. Reiz pret Zevu sacēlās Poseidons, Hēra un Atēna. Zevs tika tā sasiets, ka varenais Olimpa valdnieks nespēja pat pakustēties. Nezin, kas būtu noticis, ja jūras dieviete Tetīda nebūtu no Tartara atvedusi simtroci Briareju, no kura baismā izskata vien trīs sazvērnieki sabijās un Zevs tika atbrīvots. Tā ar Tetīdas palīdzību Zevs saglabāja varu.

Zeva sievas, mīļākās un bērni. Laulības dzīve Zevs bija neuzticams vīrs sievai. Viņš visai bieži spēra sānsoļus. Viņam bija daudz mīļāko. Cik Zevam bija mīļāko, to neviens nevar pateikt. Par to vēsture klusē. Zināmas tikai pašu ievērojamāko varoņu mātes, kurām reiz bija mīlas sakars ar dievu pavēlnieku.
Zeva pirmā sieva bija gudrības dieviete Metīda. Gāja bija pareģojusi, ka Zeva pirmā sieva okeanīdaMetīda vispirms dzemdēšot meitu, bet pēc tam pasaulē nākšot dēls, kurš atņems tēvam varu. Pēc cita varianta, tās bija Moiras, kuras atklāja šo noslēpumu. Zevs to uzzinot izbijās. Viņš pēc Urāna un Gājas padoma iemidzinājis Metīdu un tad aprijis viņu. Pēc kāda laika no Zeva galvas pilnā bruņojumā iznākusi Atēna, Zeva mīļākā meita.
Otra Zeva sieva bija Demētra ( kura no abām dievietēm bija Zeva otrā sieva? ), kurai piedzima meita Persefone. Otra sieva Temīda ( kura no abām dievietēm bija Zeva otra sieva? ) Zevam dāvāja gadalaiku dievietes horas un likteņa dievietes moiras.
Trešā un galvenā sieva bija Hēra, kura Zevam dzemdēja Areju, Hēbi, Eileitiju. Zeva un Hēras laulība ilga 300 gadus.
Pēc tam Zevs sāka saieties arī ar citām dievietēm, kas Hērai, laulības aizstāvei, dikti nepatika. Šī iemesla dēļ viņa Olimpā bieži rīkoja scēnas un skandālus.
Mīlas dieviete Afrodīte bija Zeva meita, kuru pēc vienas versijas pasaulē laida titāne Diona. Zeva meitas bija arī skaistuma un prieka dievietes haritas, kuras dzemdēja Eirinome.
Zevs tika uzskatīts arī par mūzu tēvu; tās viņam dāvāja atmiņas dieviete Mnēmosine.
PlejādaMaja Zevam dzemdēja izmanīgo dievu ziņnesi Hermeju. Zeva bērni bija arī dievišķie dvīņi Apollons un Artemīda, kurus Dēlas salā dzemdēja titāne Lēto.
Zevam bija daudz mīļāko arī starp mirstīgajām. Zeva mīļākā bija arī Tēbu valdnieka Kadma meita Semele. Pēc greizsirdīgās Hēras padoma, Semele palūgusi Zevu ierasties pie viņās visā savā varenībā. Zevs, nevarēdams atteikt, jo bija zvērējis pie Stiksas ūdeņiem, ieradās Kadma pilī zibeņu mirdzumā. Kadma pilī izcēlās ugunsgrēks, kurā Semele gāja bojā. Pirms tam viņai piedzima sešus mēnešus vecs, neiznēsāts bērns. To Zevs paguva izglābt no liemām. Tā kā bērns bija tik vārgs, ka nebūtu varējis izdzīvot, tad Zevs bērnu iešuvis sev gurnā. Turpmākos trīs mēnešus bērns attīstījies tēva miesās un pieņēmies spēkā, piedzima otrreiz no Zeva gurna. Tā pasaulē nāca jaunais vīnkopības dievs Dionīss.
Zevs bija iemīlējies skaistajā Argas valdnieka Īnaha meitā Īo. Lai paslēptu savu mīļāko no sievas Hēras acīm, Zevs Īo pārvērtis par govi. Taču Hēra, kaut kā izdibināja, ka Zevs savu mīļāko pārvērtis sniegbaltā govī un pieprasīja, lai Zevs to uzdāvina viņai. Zevs, nevarēdams atteikt sievai, atdeva arī. Hēra govi nodeva sargāt Argam.
Argu pēc Zeva pavēles nogalināja Hermejs un Īo bija brīva. Taču Hēra nelikās mierā un uzsūtīja Īo milzīgu dunduru, kas viņu pastāvīgi vajāja. Īo savu īsto izskatu atguva Ēģiptē, kur viņa Zevam dzemdēja dēlu Epafu, kurš kļuva par Ēģiptes pirmo valdnieku. Epafs bija arī lielas varoņu paaudzes ciltstēvs, no, kuras cēlies arī dižais Hērakls.
Argosas valdnieks Akrisijs savu daiļo meitu Danaju bija ieslodzījis dziļi no bronzas un akmeņiem izbūvētās pazemes telpās, lai neviens vīrietis viņu nedabūtu. Tā viņš cerēja izvairīties no ļaunā likteņa, kas viņam bija pareģots, proti, viņu nogalinās Danajas dēls. Te gan jāatgādina teiciens: no likteņa neizbēgsi.
Zevs zelta lietus veidā iekļuvis šajās istabās un mīlējies ar skaisto Akrisija meitu Danaju. Danaja Zevam dzemdēja dēlu Perseju, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu varoni, no viņa dzimtas nācis arī lielākais Grieķijas varonis Hērakls (par Danaju, Perseju, Hēraklu un citiem grieķu mitoloģijas varoņiem būs atsevišķas esejas).
Zevs pieņēmis varoņa Amfitriona izskatu ieradās Tēbas pie viņa skaistās sievas Alkmenes. Drīz atgriezās arī Amfitrions. Tā sanāca, ka no Zeva un Amfitriona Alkmenei piedzima dvīņi. Viens no viņiem bija Hērakls, kurš pieaudzis kļuva par lielāko varoni visā Grieķijā.
Pieņēmis vērša izskatu Zevs nolaupīja Feniķijas pilsētas Sidonas valdnieka Agēnora skaisto meitu Eiropu un aizveda viņu uz Krētas salu, kur viņai no Zeva piedzima trīs dēli: Mīnojs, Radamantijs un Sarpēdons.
Gulbja veidolā, Zevs ieradās pie varoņa Tindareja sievas Lēdas, kura viņam dāvāja dvīņus Dioskūrus un meitu Helenu. Gandrīz ikviens grieķu valdnieks centās savas dzimtas izcelsmi saistīt ar Zevu.
Acīmredzot Zevs bija biseksuāls. Par to liecina mīts par skaisto jaunekli Ganimēdu, Trojas valdnieka dēlu, kurā Zevs iemīlējās. Zevs viņu nolaupīja un uznesa Olimpa.

Zevs un Tetīda. Zevs gribēja apprecēt Tetīdu. To pašu gribēja arī viņa brālis Poseidons. Taču dieviete Temīda darīja zināmu, ka skaistā jūras dieviete Tetīda dzemdēs dēlu, kurš būs varenāks par tēvu un šis brīdinājums atvēsināja gan Zeva, gan Poseidona karstās jūtas.
Pēc citas versijas šo noslēpumu atklāja titāns Prometejs, kuru Zevs bija bargi sodījis, liekot viņu piekalt pie klints Kaukāza kalnos. Zevs atbrīvoja Prometeju, tiklīdz viņš bija ar mieru atklāt šo noslēpumu (par Prometeju būs atsevišķa eseja).
Tika nolemts Tetīdu atdot par sievu varonim Pelejam.

Zevs soģis. Būdams dievu un cilvēku valdnieks Zevs bija arī nežēlīgs soģis. Pēc Zeva pavēles pie klints Kaukāza kalnos tika piekalts Prometejs, kurš bija nozadzis uguni no Hēfaista darbnīcas, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem Zevs bija lēmis nožēlojamu likteni. Dievu valdnieks vairākas reizes iznīcināja cilvēku dzimumu, jo vēlējās radīt jaunu pilnīgāku būtni. Zevs nogremdēja Atlantīdu, jo tās iedzīvotāji atlanti bija aizmirsuši godāt dievus. Pie reizes viņš (laikam) ar to ierieba Poseidonam, jo Atlantīda ar tas iedzīvotājiem atradās Poseidona valdījumā.
Viņš uzsūtīja zemei plūdus, kuros izdzīvoja tikai Prometeja dēls Deikalions un viņa sieva Pirra.
Lai sodītu cilvēkus par viņu negodīgumu Zevs veicināja Trojas kara sākšanos. To Zevs darīja pēc zemes dievietes Gajas lūguma. Ar Trojas karu noslēdzās ceturtais - varoņu laikmets.
Zevs uzsūtīja lāstus atsevišķiem varoņiem un veselām paaudzēm (Tantāls, Sīzifs, Atreidi, Kadmīdi).
Homēra darbā "Odiseja" Odiseja pavadoņi sadusmojuši Zevu. Tas iespēris kuģī liesmojošu zibeni un kuģis nogrimis. Izglābies vienīgi Odisejs, kas bijis pieķēries pie nolauzta masta gabala.

Mīts par pieciem laikmetiem. VII gs.pmē. dzīvojošais sengrieķu dzejnieks Hēsiods poēmā „Darbi un dienas” izklāsta mītu par pieciem laikmetiem.
Vispirms bija zelta laikmets. Tad debesīs valdījis Krons. Zelta laikmetā cilvēki dzīvoja kā dievi, nepazīdami ne rūpes, ne pūles, ne bēdas. Zelta laikmeta cilvēki nepazina vecuma nespēku. Viņi līdz pat nāvei saglabāja jaunību. Viņu rokas un kājas bija stipras. Nāve zelta laikmeta cilvēkiem atnāca kā mierīgs, kluss miegs.
Valdīja pārpilnība. Zeme pati deva cilvēkiem bagātīgus augļus. Viņiem nenācās smagi strādāt laukos un dārzos. Lieli ganāmpulki ganījās leknajās ganības. Tecējušas piena upes un no kokiem lāsojis vissaldākais medus. Mierīga un bezrūpīga bija zelta laikmeta cilvēka dzīve. Dievi nereti nāca ar viņiem apspriesties.
Taču zelta laikmeta beigas notika dievu karš - Olimpa dievu cīņas ar titāniem. Un līdz ar Krona gāšanu beidzās zelta laikmets virs zemes. Zelta laikmeta cilvēki kļuvuši par gariem, jaunu cilvēku paaudžu sargātājiem. Tā Zevs zelta laikmeta cilvēkus bija apbalvojis.
Zevs radīja otro cilvēku paaudzi. Tas bija sudraba laikmets, kas nebija tik laimīgs, kā pirmais - zelta laikmets. Sudraba laikmeta cilvēki nebija tik spēcīgi un tik gudri kā zelta laikmeta cilvēki. Viņi bija savu māšu izlutināti. Bērnība ilgusi simts gadus. Šo laiku viņi nodzīvojuši mājas pie savām mātēm. Tās viņi atstāja tikai tad, kad bija pieauguši. Taču pieauguši sudraba laikmeta cilvēki nedzīvoja ilgi. Tā kā prāts sudraba laikmeta cilvēkiem nebija attīstīts, tad viņi dzīvē piedzīvoja daudz bēdu un nelaimju. Sudraba laikmeta cilvēki bija ļauni un vīzdegunīgi. Bija nepaklausīgi un nav gribējuši upurēt dieviem. Zevs iznīcinājis sudraba laikmeta ļaudis līdz pēdējam. Viņš sadusmojās par šis cilvēku paaudzes nepaklausību dieviem, kas dzīvo gaišajā Olimpā. Zevs lika viņiem dzīvot drūmajā pazemes valstībā; tur viņi dzīvojot nezinādami ne priekus, ne arī bēdas.
Pēc tam Zevs radīja trešo cilvēku audzi un trešo laikmetu- vara[bronzas] laikmetu. Tas atšķīrās no sudraba laikmeta. Šī laikmeta cilvēkus Zevs radīja no šķēpa kāta. Viņi bija vareni un briesmīgi. Vara laikmeta cilvēki bija augstprātīgi, viņiem patika kari. Ar zemkopību vara laikmeta cilvēki nenodarbojās, jo nepazina to. Viņi neēda zemes augļus, ko dod dārzi un druvas. Šī laikmeta cilvēkiem piemita milžu spēks un arī augums viņiem bija milzīgs. Vara laikmeta cilvēki bija drosmīgi un vīrišķīgi. Viņi nepazina dzelzi un viņu darbarīki, un ieroči bija no vara. Mājas arī bija no vara (?). Ar savām rokām vara laikmeta cilvēki nogalināja cits citu.
Zevs iznīcināja arī šo cilvēku dzimumu, uzsūtot zemei plūdus, kuros izglābās tikai divi cilvēki - Deikalions ar sievu Pirru.
Nākamais ceturtais laikmets bija pusdievu - varoņu laikmets. Arī varoņi gāja bojā niknos karos, šausmīgās, asiņainās kaujās. Šajā laikā dzīvoja lielākais grieķu varonis Hērakls, drosmīgais Tēsejs. Tieši ceturtajā pusdievu- varoņu laikmetā notikusi Olimpa dievu cīņa ar gigantiem, kurā piedalījās arī Hērakls. Iespējams, ka arī Zeva cīņa ar Tīfonu notikusi šajā laikā, jo tā pēc Apolodora domām notikusi pēc olimpiešu kara ar gigantiem. Liela daļa varoņu gāja bojā Kadma zemē pie septiņvārtuTēbām, cīnīdamies par Oidipa (Edipa) mantojumu. Varoņlaikmetu noslēdza Trojas karš, kur ahajiešu varoņi cīnījās ar Trojas varoņiem dēļ skaistās Helenas. Zevs visiem varoņiem pēc nāves ierādījis dzīvesvietu pasaules malā, tālu no dzīvajiem cilvēkiem. Pēc sengrieķu priekšstatiem varoņi mīt svētlaimīgo salās pie Okeāna vētrainajiem ūdeņiem. Šeit viņi dzīvo laimīgu, priekpilnu dzīvi. Auglīgā zeme trīsreiz gadā dod viņiem augļus, kas esot saldi kā medus.
Piektais laikmets ir dzelzs laikmets, kurš turpinās vēl tagad virs zemes. Šo laikmetu raksturo grūts darbs, bēdas, nelaimes, kari, slimības. Ļaunā ir vairāk, nekā labā. Bērni negodā vēcākus, draugs nav uzticīgs draugam, nav mīlestības starp brāļiem. Cilvēki neievēro un pārkāpj doto zvērestu, neciena patieso un labo. Visur valda varmācība. Cieņā ir augstprātība un spēks. Godbijības un taisnības dievietes sen atstājušas cilvēkus.
Grieķu mītam par pieciem laikmetiem analoģiski mīti ir arī citu tautu mitoloģiskajās sistēmās (indiešu, hinduisma, džainisma, pat acteku, maiju un kečvu u.c.).

Zeva loma Lielajos plūdos izlasāma šeit - Lielie plūdi. Sengrieķu versija.

Filēmons un Baukīda. Reiz Zevs vienkārša ceļinieka izskatā kopā ar Hermeju apmeklējis kādu pilsētu/ciemu Frīģijā. Nevienā mājā ceļiniekus neielaida. Tikai divi vecīši - Filēmons un Baukīda, kuri dzīvoja trūcīgā būdiņā, kas atradusies kalnā ārpus pilsētas, ar lielu viesmīlību uzņēma ceļinieka izskatu pieņēmušos dievus. Viņi dalījušies it visā, kas viņiem bija. Kad redzējuši, ka uz trūcīgi klātā galda parādās zelta servīzes un ēdiena kļūst aizvien vairāk, Filēmons un Baukīda, saprata, ka ciemiņi ir dievi. Vecīši krita viņu priekša ceļos. Filēmons gribēja dieviem upurēt savu vienīgo zosi, bet Zevs viņu atturējis. Visi četri uzkāpa kalna galā. Nākamajā rītā pamodušies vecīši ieraudzīja savas būdas vietā krāšņu templi, kas spoguļojies lielā ezerā. Zevs bija neviesmīlīgo pilsētu applūdinājis un tās iedzīvotājus pārvērtis par vardēm.
Filēmons un Baukīda kļuva par jaunā tempļa priesteriem un dzīvoja vēl ilgus gadus. Abi nomiruši reizē un mirstot pārvērtušies par dieviem kopā saaugušiem kokiem, kas auga no vienas saknes. Frīģijas iedzīvotāji godināja šos kokus, rotājot tos ar vainagiem. 

Saites.
Sengrieķu mitoloģija.