Aliens

Okeānija

Apmēram 10 000 salu kopa Klusā okeāna vidusdaļā un DR starp 28^o ziemeļu platuma un 52^o dienvidu platuma. Okeānija kopā ar Austrālijas kontinentu veido pasaules daļu.

Okeānijas daba un iedzīvotāji atšķiras no apkārtējiem kontinentiem. To nosacīti iedala: 
      - Melanēzijā;
      - Mikronēzijā;
      - Polinēzijā;
bez tam atstatu austreņos stāvošās Lieldienu sala u Salas i Gomesa salas.

Raksturlielumi. Platība - ap 1 250 000 km2, ap 1 050 000 km2 aizņem lielās salas Jaungvineja un Jaunzēlande.
Iedzīvotāji - vairāk kā 9 000 000 (1973.g.).

Vēsture. Jau pirms eiropiešiem Okeānijas salu pasauli apzināja vietējie iedzīvotāji, kas bija teicami jūrnieki, kā arī DA Āzijas salinieki.
XVI gs. no Amerikas puses Kluso okeānu šķērsoja F.Magelāna, A.Saavedras, R.Viļalovosa u.c. spāņu ekspedīcijas, atklājot galvenokārt Mikronēzijas salas.
Ž.Menezišs, I.Retess atklāja Jaungvineju, XVI gs. 2.pusē un XVII gs. sākumā. A.Mendaņa de Nejra, P.Kiross - Zālamana, Jaunhebridu, Marķīza, Tuamotu salas.
Vēlāk ievērojamus atklājumus Okeānijā veica holandieši A.Tasmāns 1642.-1643.gados - Jaunzēlandi, Tongas un Fidži salas, un J.Rogavēns (1722.g. Lieldienu salu un Samoas salas).
XVIII gs. 2.pusē sākās Okeānijas kolonizācija, kurā konkurēja Anglija un Francija. 1768.gadā francūzis L.Bugenvils un ap to laiku angļi Dž.Bairons, S.Voliss, F.Kārterets, Dž.Gilberts atklāja daudzas salas (dažas otro reizi). 
Ar Dž.Kuka 3 ekspedīcijām 1768.-1778.gados (atklāja Havaju salas) sākās Okeānijas sīka kartēšana un pētniecība - tika kartētas Jaunzēlande, Biedrības, Tuamotu salas. To turpināja franči Ž.Laperūzs (1786.-1788.g.), Ž.Dimons d'Irvils, krievu jūrasbraucēji - I.Krūzenšterns, J.Ļisjanskis, F.Belinshauzens, M.Lazarevs, F.Litke u.c. XIX gs. sākumā.
XIX gs. 30.gados pēc ceļojuma ar kuģi Beagle Č.Dārvins sniedza koraļļu rifu veidošanās teoriju.
"Challenger I" okeanogrāfisko pētījumu ekspedīcijā 1872.-1876.gados tika kartēti arī Okeānijas salu krasti.
Okeānijas tautas pētījuši O.Kocebū, N.Mikluho-Maklajs, mūsdienās T.Heijerdāls (Lieldienu salā).
Kopš 1949.gada Okeānijā darbojās krievpadomju okeanogrāfijas kuģi Vitjazj, Dmitrij Mendeļejev u.c.

Okeānijas ģeoloģija. Austrālijai tuvākās, lielākās un augstākās salas - Jaungvineja, Bismarka arhipelāgs, Zālamana, Jaunhebridu salas, Jaunkaledonija, Fidži, Tongas salas, Jaunzēlande - galvenokārt kontinentālas, tektoniskas izcelsmes. Okeāna zemūdens garoza kainozojā sakrokota alpīnās grēdās, kas Jaungvinejas Centrālajos kalnos sasniedz5029 m, Jaunzēlandes Dienvidalpos - 3764 m vjl.
Klusā okeāna malas ģeosinklinālēs aktīvs vulkānisms, seismisms.
Kontinenta salu loku austreņos ierobežo Pasaules okeāna dziļākās dziļvagas, tā rieteņu pusē atrodas Klusā okeāna malas jūras: Koraļļu, Fidži, Tasmāna jūras.
Okeāna videnes gultne pārveidota vertikālās kustībās. radušās horstu-cilu grēdas, kuru virsotnes paceļas virs ūdens - tālākie salu loki: Karolīnu, Māršala, Gilberta, Tuvalu, feniksa, Samoas, Kuka, Tubuajas salas, aiz tām Tuamotu, Biedrības, Marķīza, Lainas, Havaju salas.
Gar lauzuma joslām Okeānijas austreņu daļā vulkāniskās saas un zemūdens grēdas. Vulkāni Maunakea un Maunaloa (abi vairāk kā 4000 m), ņemot vērā vairāk kā 5000 m dziļumu pie Havaju salām, ir augstākie zemes garozas izciļņi.
Okeānijas ekvatoriālai un tropu joslai raksturīgi rifi, ko uz krasta šelfa vai ap vulkānu konusiem veidojuši kalcifilie augi (rieteņu daļā) un koraļļpolipi (austreņos). Okeāna dibenam iegrimstot, rifi aug biezumā un pārvēršas barjerrifos (garākais pie Jaunkaledonijas - vairāk kā 600 km) un atolos, kam vidū ieapaļa lagūna līdz 100 km diametrā (Kvandžaleina atols) ar vairākām zemām salām vai bez tām. Koraļļu salas ir pārsvarā Polinēzijā vai Mikronēzijā. Tajās nozīmīgas fosfātu atradnes (Nauru, Ošena). vairāk izrakteņu ir vulkāniskajās salās: zelts, niķeļa, hroma, dzelzs rūda.

Klimats. Galvenokārt ekvatoriāls un tropu klimats. Okeāna gaisa masu cirkulāciju nosaka subtropu anticiklonu cikloni (ap 20o ziemeū platuma un dienvidu platuma: pie havaju salām un uz austreņiem no Tuamotu salām). Ziemeļu puslodē ZA, dienvidu puslodē - DA pasāti. Uz rieteņiem no 160o austreņu garuma, kontinentu tuvumā, vasarā veidojas musoni: uz ziemeļiem no ekvatora - DR musons, uz dienvidiem - ZR musons, kuri nes lietusgāzes. melanēzijas ziemeļos un Mikronēzijā nokrišņi vairāk kā 3000 mm gadā.vasaras beigās pie Karolīnu, Jaunhebridu un Samoas salām rodas tropu cikloni (taifūni). Okeānijas lielākā daļa ir 24o gada izotermas robežās ar mēness temperatūras svārstībām -+2o. Vienīgi Jaunzēlandē sala periodi, Dienvidsalā vēsākā mēneša (jūlijs) vidējā temperatūra ir 8o.

Iedzīvotāji. Okeānijas aborigēnus pēc antropoloģijas un etniskā sastāva iedala melanēziešos, polinēziešos un mikronēziešos. 
Lielākās polinēziešu tautas: havajieši, maori, samoāņi, taitieši, tongieši.
Lielākās melanēziešu tautas: fidžieši u.c.
Šīs 3 tautu grupas pieder pie austronēziešu valodu saimes, savrupa cilšu grupa ir papuasi (Vairāk kā 3 000 000 cilvēku).
Atsevišķās salās un izolētos apvidos dialektu un valodu skaits sniedzas simtos. Lieto arī angļu un franču valodu.
1/2 Okeānijas iedzīvotāju dzīvo Melanēzijā, 1/3 - Jaunzēlandē. Lies dabiskais pieaugums, no dažām pārapdzīvotām salām iedzīvotāji migrē uz Jaunzēlandi, ASV. Okeānijā dzīvo ap 3 000 000 jaunzēlandiešu, amerikāņu un angļu. melanēzijā un Mikronēzijā jau pirms eiropiešiem ieceļoja indonēzieši, filipīnieši. Vēlāk Okeānijā apmetās indieši (ap 300 000, galvenokārt Fidžijā), japāņi (220 000 Havaju salās), ķīnieši - 70 000.

Daba. Polinēzijas florā un īpaši faunā maz sugu, toties Melanēzijā ir vairāk kā 13 000 augu sugu (3/4 endēmu). Lielajās salās biezi mitrie tropu meži, mangroves, zemajos atolos pārsvarā savannas, aug dažādas palmas.
Merlanēzijā mīt somaiņi u.c. lielāki zīdītāji, Polinēzijā tikai grauzēji.
Ievesti mājdzīvnieki.
Daudzveidīga putnu fauna, Jaunzēlandē arī bezspārnu putni.