Aliens

Budisms, budisti

Viena no trijām pasaulē visvairāk izplatītajām reliģijām (pēc kristietības un islāma) ar 350 miljoniem sekotāju, kas radusies VI-V gs.pmē. Ziemeļindijā, vēlāk guvusi plašu izplatību centrālās un austreņu Āzijas zemēs.

Šīs reliģijas pamatlicējs bija VI gs.pmē. dzīvojošais šakju cilts valdnieka Šudhodana dēls Gautama Gudrais.

Budisma mitoloģiju veido mītu, tēlu, personāžu un simbolu kopums.

Budisma novirzieni. 2500 gadu laikā izveidojušās dažādas budisma skolas, kuras gan ir visai līdzīgas. Skolu doktrīnas tiek balstītas uz budas pirmo skolnieku zināšanām un pieredzi, kas iegūta apskaidrības laikā. Pieņemts budismu iedalīt trīs virzienos:
    Hinajāna - "Mazie rati" vai "pestīšanas šaurais ceļš."
    Mahajāna - "Lielie rati" vai "pestīšanas platais ceļš."
    Vadžrajāna - "Dimanta rati."

Budisma filozofija. Budisms māca, ka visa pamatā ir mūžīgs, neizzināms dievišķīgs garīgs pirmsākums, kas atrodas absolūtā mierā - nirvānā. Visa apkārtējā redzamā pasaule ir tikai ilūzija, šī dievišķā gara izpausme. Dzīve, saskaņā ar budisma mācības, ir ļaunums un ciešanas, tāpēc budisms sludina mūku dzīvi, pasivitāti, atteikšanos no dzīves priekiem, visu iegribu apspiešana, lai sasniegtu  pestīšanu un ienirtu nirvānā.
Budisms pilnībā noliedza bramaņu civilizāciju, dalījumu kastās un upurēšanas kultu. Vēdu maģisko domu budisms nomainīja ar jaunu racionālismu, kas iemiesots Budas "četrās cildenajās patiesībās."
Budas mācības kodolu veido „četras cildenas patiesības”: dzīve ir ciešanas, to cēlonis ir cilvēka vēlmes, tiekšanās gūt pasaulīgas baudas un mūžīgo dzīvošanu, kas noved pie tā, ka dzīva būtne atkal un atkal atdzimst tāda vai citādā veidolā. Principā dzimšanas un nāves aplis var turpināties bezgalīgi, ja vien to neaptur. Taču ciešanas var izbeigt, novēršot cēloņus, pārstājot vēlēties un atsakoties no pieķeršanās pasaulei. To nevar panākt ar stingru askētismu, pašmocībām, lūgšanām, upurēšanu un himnu dziedāšanu dieviem. Arī svēto rakstu studijas nedod ceļu uz glābšanos no sansāras rata. Buda mācīja, ka ar pašiedziļināšanos iespējams iznīcināt vēlmes, pieķeršanos dzīvei. Tikai tā var sasniegt nirvānu. Budas mācībā liela vieta atvēlēta arī ētikai: pareiza rīcība, cilvēkmīlestība, žēlsirdība, labestība, paklausība vecākiem.
Pats galvenais, ko Buda, - kā uzskata viņa mācības sekotāji, - pierādīja, ir tas, ka jebkurš cilvēks ar savu dzīvesveidu, neatkarīgi no piederības konkrētajai varnai, var izglābties no pārdzimšanas sansāras dažādajos līmeņos un sasniegt nirvānu.

Vēsture. Budisma rašanās priekšnoteikums bija sabiedriskās dzīves pārmaiņas, kas notika Indijā VI gs.pmē. Tam laikmetam bija raksturīga tendence izveidot lielas vergturu despotijas. Budisms kļuva par attīstītas vergturu sabiedrības ideoloģiju Indijā, izstumdams brahmanismu, kas bija cilšu periodā agrīnās vergturības reliģija. Līdz ar vergturu despotiju izveidošanos paātrināja brīvo kopienas locekļu un pilsētu iedzīvotāju zemāko slāņu izputēšanas un verdzināšanas process. Šai laikā sagrīļojās brahmaņu priesteru kastas stāvoklis, tā varu sāka apstrīdēt cita kasta - kšatriji, kas sastāvēja galvenokārt no militārās birokrātijas, no lielajiem vergturiem.
Par budisma dibinātāju tiek uzskatīts šakju cilts ķēniņa dēls Gautama, kas, pārdomās sēdēdams zem vīģeskoka Bodgajā dievišķas apskaidrotības brīdī atklāja 4 cildenas patiesības:
      1)  dzīve ir ciešanas:
      2)  ciešanu cēlonis ir kaislības un vēlmes;
      3)  lai atbrīvotos no ciešanām, jāatbrīvojas no vēlmēm;
      4)  lai atbrīvotos no vēlmēm, jāiet pa Budas norādītā pestīšanas ceļa 8 takām - pienācīga ticība, lēmumi, valoda, darbība, dzīvesveids, centieni domāšana un apcere.
Brahmanisms kā budisma avots. Budisms ideoloģiskā zimņā nebija pilnīgi oriģināla mācība. Tā pamattēzes bija aizgūtas no agrākās indiešu reliģijas - brahmanisma. Brahmanisma pasaules uzskats tāpat izrietēja no priekšstata, ka visa pamatā ir neizdibināma garīga būtne - pasaules gars Brahma jeb Atmans. Brahmanisms tāpat ietvēra mācību par dzīvo būtņu iemiesošanos no jauna, par dvēseļu ceļošanu, atmsaksas (karmas) likumu par grēkiem, ko cilvēks nodarījis savā iepriekšējā dzīvē (pirms jaunas atdzimšanas pēc nāves). Brahmanisms, tāpat kā budisms, uzskatīja par galējo ideālu nirvānas sasniegšanu, saplūšanu ar pasaules garu. Aizguvis no brahmanisma šo pasaules uzskatu, budisms to attīstīja tālāk un dažā ziņā pārveidoja. Piemēram, cilvēku iemiesošanos pēc nāves tas sāka iztēlot nevis kā zināma indivīda dvēseles pārceļošanu no vienas materiālas, miesīgas čaulas otrā, bet kā vienas garīgo daļiņu (dharmu) kombinācijas sairumu un jaunas šo dharmu kombinācijas izveidošanos. Sakarā ar to budisms noliedz, ka pastāv dvēsele kā noteikta cilvēka nemainīga substance. Pēc tam budisms pasludināja mesiānisma ideju - mācību par bodisatviem un budām, kas nonāk Zemes virsū, lai pestītu cilvēkus, palīdzētu viņiem sasniegt nirvānu, kā arī mācību par paradīzi un elli.
Nebūdams oriģināls ideoloģiskajā ziņā, budisms būtiski atšķiras no brahmanisma metodēs, paņēmienos, kā tas ietekmē ticīgos, ceremonijās un panteonā.
Salīdzinājumā ar brahmanismsu budismam ir raksturīgs savdabīgs demokrātiskums. Piemēram, brahmanisms mācīja, ka sasniegt nirvānu iespējams vienīgi brahmaņiem, bet budisms izvirzīja tēzi par pestīšanas ceļa vienlīdzību visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņa piederības pie vienas vai otras kastas (tomēr izņemot vergus). Brahmanisms monopolizēja starpniecību starp dieviem un cilvēkiem šaura priesteru (brahmaņu) loka rokās. Budisms, organizēdams plašu klosteru tīklu ar  lielu daudzumu mūku (lamu) tajos, ārkārtīgi paplašināja šīs "starpnieku" aprindas, pie kam par lamām uzņēma ne vien brahmaņu kastas, bet arī citu kastu locekļus. Budisma sprediķi un dievkalpojumi notika attiecīgo apvidu iedzīvotāju sarunu valodā, turpretim brahmaņi lietoja tikai senindiešu sanskrita valodu, kas masām grūti saprotama. Budisma panteona priekšgalā ir buda Šakjamuni un citi budas, bet nevis Brahma. Budisma ceremoniāls atršķirībā no brahmanisma paredz greznu reliģisko svētku - mistēriju rīkošanu ar simtiem mūku-lamu piedalīšanos daudzu tūkstošu liela ticīgo pūļa klātbūtnē. Tāds savdabīgs demokrātiskums, tāds kurss uz masveidību veicināja sekmīgu budisma izplatīšanos.
Budisms, būtībā pauzdams kšatriju kastas intereses, lielo vergturu intereses viņu cīņā pret brahmaņu kastu, tomēr rīkojās vēl plašāk kā kastu sistēmas pretinieks vispār - tas sevi postulēja kā cilvēku vienlīdzības cīnītājs. Budisma pamattēze cīņā pret kastu iekārtu bija tēze par cilvēku vienlīdzību, taču par vienlīdzību reliģiskā izpratnē - tādā ziņā, ka visiem ir vienādas iespējas sasniegt nirvānu jeb "pestīšanu." Budisms neaicināja aktīvā cīņā pret sociālo nevienlīdzību, tas sludināja pasivitāti un iecietību pret ļaunumu, aicināja savus piekritējus atteikties no aktīvas piedalīšanās sabiedriskajā dzīvē, koncentrēt pūles uz  personīgo pilnveidošanos, atteikties no mēģinājumiem pārkārtot sabiedriskās attiecības. Tomēr, neatkarīgi no budisma mācības subjektīvajiem mērķiem, neatkarīgi no vienlīdzības jēdziena tīri ideoloģiskās jēgas budisma aicinājumiem tā laika apstākļos, ko raksturoja krass kastu antagonisms, bija progresīva nozīme, jo tas vājināja kastu sistēmu.
III gs. pmē. ķēniņš Ašoks, apvienojis savā varā lielāko daļu Indijas, padarīja budismu par valsts reliģiju un aktīvi veicināja tā izplatīšanos kā Indijā, tā arī aiz tās robežām. Pēc tam vairāk kā tūkstoti gadu budisms bija plaši izplatīts Indijā, tomēr pakāpeniski zaudēja savu nozīmi. Mūsu ēras X gadsimtā tam vairs bija tikai neliels skaits piekritēju indiešu vidū. Tā vietu bija ieņēmis hinduisms - brahmanisma un budisma savdabīgs maisījums. pakāpenisko budisma panīkšanu Indijā noteica pārmaiņas Indijas sabiedriski politiskajā dzīvē. Feodālismam, kas nomainīja vergturu iekārtu, Indijas apstākļos vairāk atbilda kastu sistēma un tās ideoloģiskais izpaudums - hinduisms, kas, tāpat kā brahmanisms, sankcionēja kastu sistēmas negrozāmību.
Budisma sekotāji dažādi traktēja un attīstīja tā principus, tāpēc radās vairāki budisma novirzieni un skolas, kas sludināja sociālās pasivitātes ideālus - katram jācenšas nodrošināt sev labāku pēcnāves pārdzimšanu, lai visām dzīvajām būtnēm pārdzimšanas loks noslēgtos nirvānā.
      Hinajāna.
      Mahajāna. I gs.
      Dzenbudisms. VI gs.
      Lamaisms. XIV gs. beigas.
I-V gs. veidojās galvenās budisma filozofiskās skolas - vaibašika, sautrantika, madjamika, jogačara. Budisms dziļi ietekmēja šo reliģiju pieņēmušo tautu dzīvi un kultūru.

Budisma agrīno sludinātāju izteicienus un sprediķus vairāku gadsmitu laikā budistu mūki atstāstīja no mutes mutē. nav šaubu, ka mutvārdu atstāstījumu gaitā izdarīti pārgrozījumi un papildinājumi, un tāpēc budisma mācība, kas izklāstīta Pāli kanonā, ir budisma sludinātāju vairāku paaudžu jaunrades produkts.

Budisma dogmātika. Budisti savu reliģiju sauc par darmu (dharma - "mācība," "likums" sanskritā) un tās filozofija un ētika balstās uz senindiešu Vēdām un Upanišadām. Budisms saglabā ticību Vēdu dieviem, atzīst arī to tautu dievības, kas pieņēmušas budismu, kā arī attīsta bramanisma mācības par sansāru, karmu un nirvānu.
Budisms stāv mazliet savrup citu reliģisko mācību virknē. Tā pasaules uzskats ir ievērojami komplicētāks nekā, piemēram, kristietībai, ciktāl budisms mēģina dot filozofisko pamatojumu savai koncepcijai par  pasaules izcelšanos un  likumsakarībām. Budisms neiztēlo Dieva esamību konkrētas, personificētas visvarenas būtnes veidā un apgalvo, ka viss pasaulē atrodas pastāvīgā kustībā, pārmaiņā, ka lietas un parādības saistītas savā starpā un ka visu regulē cēloņa un seku likums. Šāda rakstura idejas liecina par ievērojamu filozofiskās domas attīstību Indijā jau senos laikos.
Tomēr tas, ka budismā ir stihiskās dialektikas elementi, nedod pamatu domāt, ka budisms nav reliģija, bet filozofiskais pasaules uzskats, kā to tiecas darīt daži reliģiju pētnieki. Kaut arī budisms neiztēlo Dievu kā konkrētu būtni, kas radījusi pasauli, tomēr tas atzīst bezveida garīgu pirmsākumu, ko nosauc par budu sevī, par budu nirvānā. Bez tam budismam, tāpat kā citām reliģijām, ir savs kults, rituāls un kulta kalpi.
Budisma ilgajā attīstības gaitā veidojās sarežģīts budu un bodisatvu godināšanas kults.
Budisma dogmātiskā grāmata ir Pāli kanons, kas sastāv no 29 sējumiem, kopapjomā vairāk par 10 000 lappaspusēm.

Budistu kosmoloģiskie priekšstati. Budisma kosmoloģijai, kas izklāstīta budistu svētajās grāmatās, ir visai fantastisks raksturs.
Budisti uzskata, ka Zeme ir plakana. Pasaules centrā ir svētais Meru kalns. Ap šo kalnu griežas saule, mēness un zvaigznes. Uz dažādām pusēm no kalna atrodas 4 lieli un 8 mazi kontinenti un 7 jūras starp tiem. Uz zemes dzīvo cilvēki un dzīvnieki, uz saules, mēness un zvaigznēm - dievi un gari. Septiņās Meru kalnam apkārt esošajās jūrās izvietojas dažādi apziņas līmeņi. To pavisam ir 31 un tie aiziet tālu Visumā. Piemēram, tur ir jēgas ķēniņvalsts, smalkās matērijas ķēniņvalsts un amorfisma ķēniņvalsts. 
Visumā eksistē bezgalīgs pasauļu un debesu skaits, kas atrodas milzīgos attālumos viena no otras. Parādās un izzūd veselas galaktikas. Mūsu laikā eksistē 10 100 000 Visumu, kas līdzīgi mūsējam un ir dažādu dzīvu būtņu apdzīvoti. 
Visa šī pasaule un būtnes, kas to apdzīvo, cēlušās no tukšuma, no kāda neizdibināma garīga pirmsākuma, kas pastāv mūžīgi. Izceļoties kustībai šajā tukšumā, parādījušās gaisa un ūdens stihijas, no kurām pēc tam radusies zeme un visa daudzveidīgā dzīvnieku un augu pasaule. Materiālo pasauli budisti sauc par sansāru, tā pēc zināma laika sabrūk un no jauna iestājas sākotnējais tukšums. Tādējādi budisms māca, ka gars ir mūžīgs, bet matērija pārejoša: tai ir sākums un gals.
Budiskās trīsvienības iemiesojums ir stūpa. Tā tiek uzskatīta arī par līdzekli nokļūšanai Dievu valstībā un par Meru kalna simbolu. Tādēļ visai bieži tās iekšienē ir Budas statuja. Primāri stūpai esot bijusi pārgrieztas olas forma ar tajā iespraustu mastu. 
Bez redzamās pasaules sansāras, kā māca budisms, pastāv divas neredzamas pasaules: no tām pirmā - augstākā pasaule ir nirvāna - garīgā pirmsākuma miteklis, pilnīga tukšuma un absolūta miera valstība; otrā - vidējā pasaule ir svētlaimes valstība, ko apdzīvo garīgas būtnes, kas sasniegušas bodisatvu stāvokli, bet vēl nav ienirušas nirvānā, t.i. nav pārgājušas augstākajā pasaulē. Budisms māca, ka šajā vidējā svētlaimes pasaulē pastāv paradīzes valsts, tā sauktā "gaišā zeme," kuras ķēniņš ir buda Amitaba. Pateicoties tam ticīgie guvuši iespēju pārdzimt Amitabas "gaišajā zemē," ko sauc par paradīzi Sukavatu, lai pēc tam pārietu nirvānā.
Kopējs visām trim pasaulēm ir noslēpumainais, neizdibināmais garīgais pirmsākums. Šis visur esošais gars izpaužas dažādās pasaulēs dažādi. Pirmajā - augstākajā pasaulē tas ir pilnīgi brīvs no matērijas važām un atrodas pilnīgā bezdarbībā un mierā, t.i. nirvānas stāvoklī. Otrajā - vidējā pasaulē gars, kaut arī nav saistīts materiālām važām, tomēr atrodas darbībā, būdams sakaros ar zemāko sansāras pasauli ar to budu un bodisatvu starpniecību, kuri, lai palīdzētu cilvēkiem, nolaižas zemes virsū un iemiesojas cilvēkos, tā kļūstot par hubilganiem ("iemiesotajiem").
Trešajā - zemākajā pasaulē, ko apdzīvo cilvēki, dzīvnieki un tengriji (neredzamas būtnes), gars saistīts matērijas važām un nemitīgi cīnās par  savu "atbrīvošanos," par izeju no dzīves riņķojuma, no "pārdzimšanu" ķēdes. Materiālo važu pārvarēšanas gadījumā cilvēks pēc daudzām "pārdzimšanām" kļūst par budu vai bodisatvu un pāriet vidējā pasaulē, bet gadījumā, ja viņš piedzīvo neveiksmi cīņā ar jutekliskās pasaules kārdinājumiem un kaislībām, viņš tiek nogāzts pazemes valstībā, kur to sagaida elles mocības.
Lai panāktu labu pārdzimšanu un pēc tam arī nirvānu, cilvēkam jābūt budistam, jāatsakās no visiem dzīves priekiem un kaislībām, jānogrimst pašapcerē, jāpilda visas budisma ceremonijas, cītīgi jāskaita lūgšanas un visās lietās jāklausa lamu norādījumiem un padomiem.

Budisma panteons. Budistu panteonā ir vairāk par tūkstoti dažādu burhanu, kas personificē vispirms Šakjamuni, citus budas un daudzos bodisatvas. Budisma universālisms un pielāgošanās spēja radīja priekšnoteikumus tam, ka panteonā uzņēma lielu daudzumu vietējo, veco reliģiju dievības - pat ne tikai tos, bet arī dažus budismu pieņēmušo zemju un reģionu vadoņus un ķēniņus. Šī budisma metode ievērojami atviegloja budisma izplatīšanos un tā spējas uzsūkt iezemiešu reliģijas ar visu viņu pašmāju panteonu un rituālu. Piemēram, Tumetas Altanhanu, pirmo mongoļu feodāli, kas sāka plaši ieviest budismu Mongolijā, budistu autoritātes jau viņa dzīves laikā pasludināja par hubilganu, t.i. pieskaitīja viņu svēto pulkam.
Budistu panteonā uzņemts arī Čingizhans, kam par godu uzceltas pat svētnīcas. Politisku apsvērumu dēļ budistu dievību kārtā uzņemti dažkārt arī ķecerīgu (kristīgo) zemju valdnieki. Tā, piemēram, lamaistu budisti pasludinājuši Krievijas ķeizarieni Katrīnu II par bodisatvas-sievietes Daraehes hubilganu.
Budistu burhanu attēli mēdz būt ļoti dažādi: lielas statujas un mazas statuetes no dažādiem metāliem, galvenokārt no vara, koka figūriņas, reliģisku tematu zīmējumi un gleznas.
Budistu dievības iedala divās lielās grupās: tā sauktajos amurlingajos ("mierīgajos") un dokšitos ("negantajos"). Amurlingujus savukārt iedala divos veidos. Pie pirmā veida pieder, pirmkārt, pats Šakjamuni, otrkārt, budas, par kuriem viņš sprediķoja, t.i. dievības, kas veido budistu panteona pamatu. Pie otrās grupas amurligujiem pieder tie budas, kas nav figurējuši viņa sprediķos un ir sasnieguši augstākā svētuma stāvokli, t.i., nirvānas stāvokli, jau pēc Šakjamuni.
Budisma panteonā budu ir ārkārtīgi daudz, Šakjamuni sprediķos vien ir mācība par tūkstoš budām. Vēl vairāk ir bodisatvu, t.i. dievību, kas gan sasniegušas augstu svētuma pilnību, bet nav vēl ienirušas svētlaimīgajā nirvānā, kurā uzturās budas. Aiz bodisatvām nāk ļoti daudz hubilganu (budu un bodisatvu laicīgo iemiesojumu).
Negantās dievības - dokšitus tāpat iedala divās grupās: pie pirmās grupas pieder daļa budu, piemēram, Mahakala, Jamandaga u.c., pie otrās grupas - daļa bodisatvu, piemēram, tā sauktie čo-čžini. Dokšitus attēlo riebīgu briesmoņu veidā ar cilvēku sejām. Šo briesmoņu parastā poza - dejas poza ar plaši izplestām kājām, izstieptām rokām un noliektu galvu.
Bez burhanu attēlojumiem svētnīcās izkar arī reliģiski tikumiska satura gleznas un gleznas, kurās attēlotas dažādas budistu svētvietas (Utaišaņas kalns, Lasa u.c.). No reliģiski tikumiskajām gleznām sevišķi izplatīta tā sauktā "Pasaules rats" (Sansarijn hurde). Šī glezna tēlaini izteic budisma ētisko mācību, mācību par atmaksu. Tajā attēloti 3 apļi, kas ietverti viens otrā. Centrālajā aplī attēlota cūka (tumsonība), čūska (dusmas) un vista (saldkaisle), kas simbolizē 3 galvenos netikumu cēloņus. Otrajā aplī ir materiālās pasaules 6 valstību attēli: cilvēku (tie attēloti lamu izskatā), dzīvnieku, biritu (cilvēkveidīgas būtnes, kas cieš Tantala mokas), tengriju ar viņu ķēniņu Hormustu priekšgalā, asūru (abas šīs būtņu kategorijas ir debesu iemītnieki, kas savā starpā nepārtraukti karo) valstības un, visbeidzot, elles valstības attēls. Elle sadalās 20 nodaļās: no tām viena ir elles ķēniņa Erlikhana mājoklis, 9 ir elles karstās nodaļas, 10 aukstās nodaļas. Zīmējumos attēlotas grēcinieku mocības dažādos veidos un pakāpēs. Trešajā gleznas aplī simboliskos zīmējumos attēloti 12 nidani, t.i., tie galvenie cēloņi, kas pēc budisma mācības ir poriekšnoteikumi dažādām materiālās un garīgās pasaules parādībām.

Svētie raksti. Tripitaka.

Budisma rituāli. Budisma rituālajai pusei ir vairākas īpatnības. Dievkalpojumus budistu svētnīcās notur vienīgi garīdzniecība, bez laicīgo cilvēku klātbūtnes, pie tam sievietes vispār neielaiž svētnīcās pēc saulrieta. Laicīgajiem cilvēkiem, arī sievietēm, ļauj piedalīties masu reliģiskajās ceremonijās - mistērijās, ko rīko divas trīs reizes gadā (piemēram, mistērija "Maidaras riņķojums"). Šos lielos dievkalpojumus-mistērijas notur ārpus svētnīcām, atklātos laukumos, un laicīgo cilvēku piedalīšanos tajās ir pasīva; viņi drīzāk ir skatītāji, nevis dievlūdzēji. No tā neizriet, ka tikai lamas lūdz dievus, lūdz arī laicīgie cilvēki - savās mājās pie mājas altāra, stepē pie obo (piramidālas akmeņu kaudzes, kas sakrautas pauguros un kalnu pārejās par godu zemes gariem) un klosteros pielūdz burhanus un "dzīvos dievus" (hubilganus).
Budistiem ir daudz kulta kalpu - dažādu pakāpju mūku (lamu), kas dzīvo daudzajos budistu klosteros. Pēc mūku kārtas svētuma pakāpēm, ko noteic attiecīgo mūku solījumu došana, budistu mūkus iedala vairākās grupās.
Zemākā pakāpe ir ubaši solījumi, tad nāk bandi solījumi, tālāk - gecula un, beidzot, geluna. Ubaši pakāpe ir iepriekšējā iesvētīšana; pirmā mūku pakāpe ir bandi. Tomēr iesvētīšana par ubaši, kas gan nepiešķir mūka pakāpi, svarīga tādēļ, ka no šī brīža lamaists iegūst oficiālu skolotāju - audzinātāju: to lamu, kas viņu iesvētījis.
Pirms iesvētīšanas lama - ceremonijas vadītājs uzdod ievētāmajam jautājumus. Šie jautājumi ir trafareti, un tiem ir formāls raksturs, tomēr tie ir interesanti ar savu noteikto politisko un sociālo ievirzi un ar cenšanos piešķirt ceremonijai noslēpumainu, mistisku jēgu. Starp jautājumiem ir, piemēram, tādi: "Vai jūs neesat vergs?", "Vai jūs neesat zemas cilmes?", "Vai jums ir hana atļauja stāties garīdznieka kārtā?", "Vai jūs nav izvēlējies kāda uzdevuma pildīšanai hans vai valdība?", "Vai jūs nepiederat pie ķecerīgas mācības piekritējiem?", "Vai jums nav sakaru ar ķeceriem?", "Vai jūs neesat cēlis neslavu garīdzniecībai?" Pie mistiska rakstura jautājumiem pieder, piemēram, šādi: "Vai jūs neesat visur esoša būtne?", "Vai jūs nepiederat pie draudīgo būtņu ziemeļu tibu (Kontinenta)?", "Vai jūs nepiederat pie māņu būtnēm?", "Vai jūs neesat vīrietim līdzīga sieviete?" Pēdējais jautājums norāda, ka principā lamaisms uzskata sievieti par zemāku radījumu nekā vīrietis.
Pastāv spēcīgas budistu mūku organizācijas. Ietekmīgākā starp tām ir Vispasaules budistu brālība, dibināta Starptautiskajā budistu kongresā Kolombā 1950.gadā. Tajā ietilpa arī PSRS Centrālā garīgā budistu pārvalde (1946.g.), ko vadīja bandido-hambolama Ivolgas dacanā (budistu klosteris 40 km uz dienvidiem no Ulanudes).

Budisms par ilūziju. Budisms māca, ka materiālā, redzamā pasaule nepastāv reāli, patstāvīgi, bet ir tikai mistiskā garīgā pirmsākuma izpausme. Šī izpaušanās notiek bezgalīgās dharmu kustības veidā. Šo dharnu dažādās kombinācijas rada visu dabas parādību daudzveidību, tai skaitā arī cilvēku. Dharmu sairums noved pie to vai citu priekšmetu izzušanas, pie dzīvo būtņu nāves. Tomēr dzīvās būtnes, cilvēka nāve nenozīmē pilnīgu izzušanu. Nāve ir moments, kad sairst dharmu kombinācija, kas veido, teiksim, vienu vai otru cilvēku; pēc šās kombinācijas sairšanas dharmas savā tālākajā kustībā veido jaunu savienojumu, kas noved pie tā, ka parādās, piedzimst jauns organisms cilvēka vai dzīvnieka veidā. Pamatojoties uz to, budisms māca, ka dzīve ir bezgalīgu pārdzimšanu virkne, ka šais pārdzimšanās ir zināma pēctecība, cēloņsakarība. Tāpēc, māca budisms, cilvēks nes atbildību (karmu) par savām iepriekšējām pārdzimšanām. 
Materiālo pasauli budisti sauc par sansāru, tā pēc zināma laika sabrūk un no jauna iestājas sākotnējais tukšums. Tādējādi budisms māca, ka gars ir mūžīgs, bet matērija pārejoša: tai ir sākums un gals.

Budisma tradīcijas.
Lotoss. Budisti no šī auga sēklām mēdz gatavot lūgšanu krelles, un uzskatīja, ka tās paildzina dzīvi. Budismā šis augs simbolizē tīrību, jo sakņojas dūņās, aug uz augšu cauri ūdenim un gaismā uziet.

Budisma izplatība pasaulē. Budisms izplatījās daudzās zemēs Centrālajā un Austrumu Āzijā - Ķīnā, Mongolijā, Nepālā, Taizemē, Birmā, Indoķīnā, Ceilonā. Tagadējās Krievijas impērijas teritorijā budisma piekritēji bija burjati, kalmiki, tuvieši. Budisma plašo izplatīšanos sekmēja tā lielā pielāgojamība vietējiem apstākļiem un ticējumiem dažādās zemēs. Šī budisma pielāgojamība noteica arī atšķirību tā nokrāsās atkarībā no dzīves veida īpatnībām un paradumiem vienā vai otrā zemē. Tiesa, šīs nokrāsas un īpatnības attiecas galvenokārt uz panteonu un rituālu, bet pēc pamattēzēm, kanoniskajām tēzēm budisms visās zemēs bija viena tipa. Tomēr izveidojās divi galvenie budisma strāvojumi: hinajānas jeb dienvidu budisms un mahajānas jeb ziemeļu budisms.
Dienvidiem raksturīgais budisms izplatījās Birmā, Taizemē, Kampučijā, Laosā, Vjetnamā un Ceilonā. Ziemeļu budisms nostiprinājās Ķīnā, Japānā, Mongolijā un daļēji Nepālā. Organizatoriskā ziņā budisms katrā zemē ir autonoms, tam nav vienojoša centra.

Budisms Burjatijā. Budisms izplatījās  XVII-XVIII gs.

Budisms Nepālā. Lai gan Nepāla tiek uzskatīta par prinča Gautamas dzimteni, budismu piekopj vien neliela daļa nepāliešu.

Budisms Indijā. Lai gan iesākumā Indijā budisms bija populārs, tomēr IX gs. tas te faktiski bija izzudis. Tā idejas pilnībā pārņēma hinduisms. Šai procesā liela loma bija jaunajam filozofam no Keralas Adi Šankaram. Tomēr vēl līdz šim Budas statuetes ir visizplatītākā prece svētceļnieku pulcēšanās vietās Indijā, un Buda tiek uzskatīts par vienu no dieva Višnas inkarnācijām.
Bet tieši no Indijas budisms izplatījās Āzijā un tālāk pasaulē.

Budisms Kazahijā. Tamgaly Tas. Terekty. Šie petroglifi un Budas gravējums ir vienīgais pierādījums par budisma klātesamību Kazahijā.

Budisms Ķīnā. Budisms kā pirmais ienāca Rietumķīnā I gs. - budistu klosteru drupas šodien saglabājušās gar Lielo zīda ceļu. Apbrīnojamie budistu gleznojumi tūkstoš alās Duņhuanā. Pašā impērijas sirdī pie Huanhē upes saglabājušās milzīgas statujas, alu tempļi un klosteri, piemēram, Longmeņa alu svētnīca pie Luojanas.
Budisms ķīniešiem iepatikās ar savu demokrātismu, ateismu un rituāliem. Rietumu doma par vienu Dievu ķīniešiem bija pilnīgi sveša. Ķīnu klāja neskaitāmu klosteru tīkls, kas aizņēma daudz zemes. IV-VII gs. budisms Ķīnā izauga par lielu ekonomisku un politisku spēku un tam bija liela loma Ķīnas agrīnajā feodālismā.
Tanu dinastijas laikā (618.-907.g.) ķīniešu zinātnieki devās misionāru braucienos uz Indiju un Tibetu, lai pārvestu Budas mācības tekstus un relikvijas. 
Slavenākais no tādiem misionāriem bija Džans Cjaņs. Viņš apglabāts nelielā un klusā svētnīcā netālu no Siaņas. Tepat tiek glabāti arī daži viņa pārvestie teksti no Indijas VII gs. Manuskripti rakstīti uz palmu lapām pāli valodā - tajā runāja budisti Ceilonā. Domājams, ka Cjaņs tos iegādājās Kanši - Dienvidindijas zinātnieku centrā. Līdz mūsu dienām saglabājušies fragmenti no 650 grāmatām, kuras viņš un viņa palīgi bija atveduši tulkošanai uz Ķīnu. 
Vēlāk budisms Ķīnā atdeva vietu konfuciānismam, lai gan joprojām bija plaši izplatīts.

Budisms Mongolijā. Mongolijā budisms lamaisma formā izplatījās XVI-XVII gs. Tibetas budistu galvai dalailamam agrāk bija ietekme arī Mongolijā, kur viņš noteica kandidāta izvēli galvenā lamas postenim lamaistiskajā Mongolijā, taču pēc 1921.gada revolūcijas un Mongolijas Tautas republikas nodibināšanas šī mongoļu lamaistu atkarība no Tibetas dalailamas beidzās.

Budisms Tibetā. Tas te ienāca VII gs. sākumā un saplūda ar vietējo pagānisko bon reliģiju, veidodams politeisku sintēzi, kā rezultātā izveidojās tā savdabīga forma - lamaisms. Vairāk par to lasāms esejā Ievads piecās tibetiešu tradīcijās. Tibetas budistu galva ir dalailama, agrāk viņam bija ietekme arī Mongolijā, kur viņš noteica kandidāta izvēli galvenā lamas postenim lamaistiskajā Mongolijā, taču pēc 1921.gada revolūcijas un Mongolijas Tautas republikas nodibināšanas šī mongoļu lamaistu atkarība no Tibetas dalailamas beidzās.

Budisms Japānā. Budisms ainu apdzīvotajās Japānas salās ienāca tikai VIII gs. vidū (teikts arī, ka VI gs.), kad no nemieru pārņemtās Āzijas uz salām bēga daudz ķīniešu un korejiešu, kas, sajaukdamies ar ainiem, arī radīja tagadējās japāņu nācijas pamatu. Pirmās dinastijas pēdējais ķēniņš Mumaijado pārgāja no šintoisma uz budismu VI gs. neilgi pirms savas nāves. Japāņu budisms tādējādi ir pārņēmis daudz no ainu pagāniski-dabiskās šintoisma reliģijas. Tādi vārdi kā "dievs," "lūgšana" un "reliģiskie upuri" vēl joprojām ir vienādi ainu un japāņu valodās. Pēc Meidzi revolūcijas 1868.gadā par galveno reliģiju Japānā kļuva šintoisms, tomēr vēl joprojām ievērojamās pozīcijās ir arī budisms. Japānā (arī Ķīnā) budistu priesterus un mūkus medz dēvēt par bonzām.

1956.gada novembrī IV Vispasaules budistu konferencē, kas notika Nepālā budas Šakjamuna nāves 2500.gadadienā, budisti vienprātīgi izteicās par mieru, pret karu, pret atomieroču izgatavošanu un lietošanu, par 5 mierīgas līdzāspastāvēšanas principiem (pančašila).

Simbolisms. 
Ugunskrusts. Labās un kreisās puses ugunskrusti ir labi pazīstamas DA Āzijā, kur tiek uzskatītas par Budas labo un kreiso kāju, tiek saistīti ar viņa apgaismības ceļojumiem pa pasauli. 

Budistu svētceļotāji apmeklē reliģijas aizsācēja Gautamas četras darbības vietas:
 - trīs vietas Indijā - Budas apskaidrības gūšanas vietu, pirmās mācības pasniegšanas vietu, miršanas vietu;
 - vienu vietu Nepālā - Budas dzimšanas vietu.

Banjāns. Svētais koks budismā, jo tā lapu ēnā veldzējies Buda.

Raksti.
Budistu templis Taizemē par nelielu samaksu piedāvā iespēju nomirt un augšāmcelties.
Arheologi paziņo, ka Nepālā atklājuši pasaulē senāko budistu svētnīcu.
No Aleksandra Bērziņa lekcijas. Ievads piecās tibetiešu tradīcijās.

Saites.
Buda.
Pāli kanons.
Budisma mitoloģija.
Budisma māksla.