Izmainītas apziņas stāvoklis
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Pastāv uzkrītoša līdzība starp nāvei ļoti tuvu esošu cilvēku izmainīto apziņas stāvokli – ieskaitot žilbinoši balto gaismu un mirušo radinieku grupas klātbūtni – un to cilvēku pieredzi, kuri redzējuši NLO. Džona F.Kenedija universitātes zinātniece Loreina Deivisa veica eksperimentu: izmantojot Ringa izstrādāto aptaujas lapu par izjūtām nāves tuvumā, viņa sazinājās ar 261 cilvēku, kas apgalvoja par saskari ar NLO.
Pētniece saņēma 93 atbildes, un atklāja nemainīgu modeli. Tāpat kā dzīvē atgriezušies, arī NLO kontaktanti stāstīja par dvēseliskām pārmaiņām: attieksme pret sevi un citiem vairs neesot tik egocentriska. Izmainījusies arī reliģiskā orientācija, ateisti, sektanti vai tradicionālo konfesiju pārstāvji nākuši pie stingras pārliecības par sava veida universālu garīgo kārtību. Ievērojami augušas viņu uztveres spējas.
Iespējams, ka NLO redzējums ir tikai sekas kādam iepriekšējam notikumam indivīda dzīvē.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
„Neiropsiholoģiskās alu mākslas teorijas” izvirzītājs Deivids Luīss-Viljams uzskata, ka reliģiskie priekšstati par pārdabisko cilvēkiem radušies, ieejot „izmainītas apziņas stāvokļos.” Tādu transu laika cilvēki saskārās, un arī saskaras šodien, ar neparasti reālām vīzijām.
Mūsdienās pētījumi šai sakarā ir ierobežoti, jo XX gs. 70.gadu vidū Rietumos vairumā tika aizliegts izmantot narkotiskās vielas klīniskos eksperimentos. Vairums šo transa pētījumu notika izmantojot psihotropās vielas – psilobicīnu, meskalīnu un LSD. Retāk izmantoja elektromagnētisko lauku (Maksa Knola eksperimenti). Aizlieguma dēļ šodien tā arī nav tapis līdz galam skaidrs, vai narkotiku izsauktās parādības sakrīt ar elektromagnētiskā lauka izsauktajām. Tomēr nozīmīga līdzība ir tikusi konstatēta.
Transā nonākšanas veidi. Laikam apmēram 2% cilvēku populācijas īpatņi spēj transā nonākt spontāni, bez īpašas piepūles.
Ar psihotropām vielām. Daudzi mūsdienu antropologi uzskata, ka senie cilvēki nonākšanai transos plaši izmantoja dažādus narkotiskus augus. Tos šamaņi ieguva no mizām, ogām, sēnēm, zāles, saknēm u.c.
Populārākie no tiem ir alus un vīns. Grieķi, piemēram, uzskatīja vīnu par dievu dāvanu un izmantoja to tikai svētītos nolūkos – lai kontaktētos ar dieviem un iegūtu no tiem pamācības. Tomēr senos laikos vīns bija visai vājš alkohols. Lai to pastiprinātu, būtu bijis vajadzīgs gatavot stiprinātos vīnus (pievienot tiem vēl alkoholu). Tādēļ vajadzētu mācēt attīrīt ūdeni, ko primitīvajās kultūrās nemācēja darīt. Tādejādi senie vīns un alus visai vāji kalpoja šamaņa „dvēseles lidojumam.”
Aijavaska.
Dimetiltriptamīns (DMT).
Tabaka. Par svētu to uzskatīja Jaunās pasaules indiāņu kultūrās. Tabaka saasina uztveri un pastiprina koncentrēšanās spējas, vienlaicīgi atslābinot ķermeni. Domāšanas skaidrība tiek sasniegta pateicoties smadzeņu kapilāru paplašināšanai – cerebrovazodilatācijai. Tādēļ caur smadzenēm iziet vairāk asiņu, smadzenes tiek bagātinātas ar skābekli. Tikmēr tabaka sašaurina asinsvadus pārējā organismā, paaugstina asinsspiedienu. Tas vēl vairāk saasina maņas, jo asinis cauri smadzenēm iet ar lielāku spiedienu. Bez tam tabaka ir analgētiķis (sāpju noņēmējs), tai ir antipsihotiskas īpašības (ir efektīvs trankvilizators, kas noņem trauksmi).
Abu Ameriku šamaņi bija atkarīgi no tabakas. Pīpēšanai tie satina sausas tabakas lapas vai arī sapravīja tās pīpē, bet varēja tās arī košļāt vai dzert izspiesto sulu.
Koka. Lieto Dienvidamerikas šamaņi. Košļāja kokas krūma lapas norijot sulu kopā ar siekalām. Tas radīja eiforiju un atbrīvoja no noguruma un nespēka. Parastie cilts locekļi izmantoja kokas lapas kā dopingu, smagu fizisku darbu gadījumā. Kokaīnu iegūt indiāņi neprata, jo trūka mācēšanas.
Tabakas sula lielos daudzumos ir nāvējoša inde. Tabakas sulu vēl šodien dzer kampa indiāņi Peru austreņos.
Peijota (Lophophora williamsii). Meskalīnu saturoši vairāku veidu kaktusi aug Meksikā un ASV DR. Šī kaktusa darbība labi pazīstama tagad pasaulē no Karlosa Kastanedas grāmatām. Satur aktīvo vielu – meskalīnu.
Narkotisko vielu lietošana šamaņiem notiek lielā daudzumā un regulāri. Tas smagi iespaido viņu veselību.
Ar ritmisku bungu rīboņu, ritmiskam dejām, monotonu dziedāšanu. Šī ir visefektīvākā un vienlaikus arī bīstamākā metode. Darbīgā komponente šai metodē ir ritms. Ritmiskie sitieni spēj izmainīt sirds ritmu un arī daudz smalkākus organisma bioritmus. Bungu sišanu nereti pavada monotona dziedāšana – izdzied atsevišķus vārdus vai frāzes. Reizēm tās tiek skandētas vairākas stundas, zemā balsī, šūpojot ķermeni. Ritmisko mūziku bieži papildina ritmiska deja bungu pavadībā vai ritmiska plaukšķināšana.
Seneiropiešu šamaņi ritmu izsita ar lielu plakanu bungu (bubena) palīdzību, pa kuru sita ar līku koku. Tika uzskatīts, ka to izgriezuši no Pasaules koka stumbra, Visuma ass.
Līdzīgas bungas izmanto ziemeļamerikāņu indiāņi.
Ar monotonas mūzikas palīdzību transos ieslīgst saoras ciltī Orisas pavalstī (ZR Indija). Bungas un zvaniņus tādam mērķim izmanto megaru cilts burvji Nepālā. Dažās DA Āzijas valstīs izmantota pat prakse, kad burvji nonāca transā pēc ilgstošas un monotonas rīsu graudiņu dzenāšanas ar vēdekli. Zinātnieki: „Atkārtojoša monotona darbība.”
Šādi nonāk transā arī Kalahari tuksneša bušmeņi Namībijā.
Šādu tehniku novēro arī mūsdienu reliģijām: katoļi ar rožukroni dzied savas lūgšanas, žīdi dzied pie Raudu mūra Jeruzālemē, musulmaņi dzied Korāna sūras. Ne vienmēr iznākums ir astrālā ķermeņa atdalīšanās, bet biežī šādas darbības noved pie pacilātas un pat ekstātiskas sajūtas.
Daudz retāka šamaņu izmantotā taktika ir ilgstoša tīru skaņu izdošana svilpiena veidā. Svilpj tik ilgi, līdz beidzas gaiss plaušās, tad svilpj atkal. Reizēm tam izmanto flautas vai svilpes. Reizēm šī metode izrādās ļoti efektīva.
Skaņu toņi tiek atlasīti intuitīvi. Šamanis izvēlas tādus, kas sniedz vislabāko rezultātu. Regulārās atkārtošanās formē rituālu un iedibina kulturālo tradīciju, kad atsevišķas toņkārtas tiek uzlūkotas kā maģiskas un ar okultu spēku. Šāda tradīcija pāriet no paaudzes uz paaudzi.
Ar hiperventilāciju. Plaši izmanto dažādās jogu praksēs.
Ar ilgstošu un intensīvu deju. Ritmisko mūziku bieži papildina ritmiska deja bungu pavadībā vai ritmiska plaukšķināšana. Ķermenis piekūst no dejas – notiek organisma pārslodze.
Sanu bušmeņiem (nu jau izmirusi kultūra) bija apgrozībā traka deja, kas arī izraisīja hiperventilāciju un noveda transā.
Turpmāk Kalahari bušmeņu dejas apraksts, tas notiek arī mūsdienās.
Cilts sasāpējušo jautājumu risināšanai ik pa laikam tika organizēta deja. Šim mērķim pulcējās visa cilts. Sievietes sasēdās aplī ap uguni, saskaroties ar pleciem. Tās sāk dziedāt rituālās dziesmas, kas aicina pavērties vārtiem uz Citpasauli. Ap viņām stājas vīrieši – gan šai ziņā pieredzējušie, gan arī iesācēji un debitanti.
Dziedājumam skanot, vīrieši sāk dejot, ātri un enerģiski kustoties pa apli. „Visi cilvēki, vīrieši un sievieši, nostājas aplī un sākas deja. Tā viņi dejo visu nakti. Daži gāžas gar zemi. Daži kļūst līdzīgi slimiem un vājprātīgiem. Bet citiem sāk tecēt asins no deguna...” (Kinga etnogrāfiskās piezīmes) Daudzi no viņiem vicinās ar īpašām slotiņām, kuras lieto tikai rituāla laikā. Tas viss tiek pavadīts ar tarkšķi, kuru rada pie vīriešu kājām piesietās ierīces. Reizēm sievietes-šamanes pamet savu apli ap uguni un arī dejo kopā ar vīriešiem. Antropologi novērojuši, ka pat visintensīvākajās dejas stadijās ceremonijā ir klāt visa cilts, ieskaitot pat mazus bērnus. Bērni spēlējas turpat blakus un savās spēlēs atdarināja ceremoniju.
Deja ilga veselas 24 stundas, šamaņi iegāja transā. Stunda rit pēc stundas un dejotāji gurst. No karstuma un slodzes tie ir sviedros slapji.
Galu galā pieredzējušie šamaņi pirmie nonāk IAS, ko bušmeņi sauc par !kia. Dehidratācijas un lielās slodzes dēļ plīst deguna kapilāri un no deguna sāk tecēt asinis. Tas ir izplatīts sižets alu/klinšu mākslā - cilvēks vai jau teriantrops, kam no deguna pil asinis.
Bagātīga asiņošana no deguna prezentēja IAS sākuma stadiju. Ķermeni pārņēma mazliet biedējoša maņa - vispārējs karstums visā ķermenī. Dejotāji-šamaņi kļuva par dzīvniekiem, un tādā veidā iegāja citpasaulēs.
Lūk, ko par to saka pats bušmeņu šamanis: „Šī zāļviela patiesi nodara sāpes! Kā tikko jūs sākat ieiet transā, n/om mums iekšā lēni aizdegas. Tas paceļas augšup un sagrābj visas mūsu iekšas, aiznesot prom jebkuras domas. Sajūtas un saprāts pamet jūs, un jūs vairs nespējat skaidri domāt. Viss apkārt kļūst savāds un sāk mainīties. Jūs jau nedzirdat ļaudis un neesat spējīgi saprast, par ko tie runā. Jūs lūkojaties uz tiem, un tad tie kļūst pavisam niecīgi. Tagad mums iekšā – tikai n/om. No šī brīža tas arī ir viss, ko esat spējīgs sajust.”
Šamanis grīļodamies klīst starp dejotājiem, pa laikam plaukstā notraukdams no deguna pilošās asinis, sajauc tās ar saviem sviedriem – tā top ārstnieciska viela n/om. Pēc tam viņš ar to notriepj ārstējamo pacientu. Vēl viens veids – asiņsviedrainais šamanis noguļas uz ārstējamā (tāds motīvs ir vērojams arī klinšu zīmējumos).
Bušmeņi uzskatīja šos cilvēkus par „sabojātiem” ar dejas palīdzību. Šī deja līdz mūsdienām ir saglabājusies pie Kalahari tuksnesī (Namībijā un Botsvānā) dzīvojošajiem bušmeņiem.
Ar brūču radīšanu. Tā piemēram, Ziemeļamerikas dakotu indiāņu Saules deja, kuras laikā sāpīgi caurdur ādu. Zinātnieki to dēvē par „sensoru pārslodzi.” Tādā veidā, sevi durstīdams ar asu naža galu ilgāk kā diennakti, IAS nonācis siu indiāņu virsaitis Sēdošais Bullis un ieguvis no saviem dieviem liecību par sekmīgu kaujas iznākumu pret ģenerāli Kastro.
Izplatīti tādi gadījumi bija Eiropas viduslaiku reliģiskajā dzīvē. Piemēram, Kolumba no Rjetas (1467.-1501.g.) ekstāzē sevi šaustīja ar pātagu, jo tā bija nonākusi IAS un astrālā lidojuma laikā redzējusi Jēzus ciešanas.
Ar badošanos.
Ar meditāciju, dziļu atslābināšanos.
Ar ilgu ūdens nelietošanu.
Reliģiskas ekstāzes laikā. Šādu nonākšanu IAS īpaši praktizē kristiešu sektas, piemēram, pentakosti.
Citos veidos.
Ieiešana IAS bez narkotisko augu palīdzības tika praktizēta vietās, kur tie nebija pieejami.
Zināmi vēsturiski un arheoloģiski objekti, kuros cilvēki var nonākt IAS. Piemēram - Maltas megalītiskajā pazemes kompleksā Hipogejā.
Transa stadijas.
1.stadija. Parasti novēro tā sauktos „entopiskos fenomenus” („formu konstantes,” „fosfēnus”). Liekas, tieši šai stadijā novērotās ģeometriskās figūras un musturi tikuši zīmēti senajā alu/klinšu glezniecībā (saskaņā ar Deivida Luīsa-Viljama „neiropsiholoģisko teoriju”). Šie fosfēni nerodas acs iekšienē, bet gan kaut kur starp acs ābolu un galvas smadzeņu garozu. Entopiskie fenomeni būtu skaidri jānošķir no halucinācijām, kas ir jau pašas CNS radīti redzējumi un satur lokālās kultūras elementus.
Citi redzējumi šai stadijā netiek novēroti.
2.stadija. Šai stadijā cilvēks cenšas aptvert redzēto, pārveidojot to portretiskos tēlos (t.i. entopiska zigzaga līnija var tikt interpretēta kā čūska utt.).
3.stadija. Pāreja šai stadijā nereti notiek spēji rotējošas spirāles pavadībā. Reizēm tā pieņem konusa, „piltuves,” „virpuļa” vai pat „tuneļa” formu. Tiek uzskatīts, ka šis „virpulis” kardināli atšķiras no entopiskajiem fenomeniem, un to būtu pastiprināti jāpēta. „Piltuves” malas veido tādi kā tv ekrāniņi (kvadrātu režģis). „Ekrāniņos” parādās portretiski tēli. Vēlāk „ekrāniņi” pārklāj visu „piltuvi,” kas liecina, ka entopiskais fenomens pilnīgi atdevis vietu portretiskajiem tēliem.
Šai stadijā jau redz tēlus – dzīvniekus, cilvēkus, teriantropus, himēras un visneiedomājamākos briesmoņus.
Lai gan transs sadalīts stadijās, tomēr nav obligāti, ka tā tas strikti arī būs. Vērojama spēcīga stadiju pārklāšanās un mikslis. 1.stadijas entopiskie objekti bieži vien klājas uz portretiskajiem tēliem no 3.stadijas.
Fizioloģiskās izmaiņas transa laikā.
Sacēlies pimpis - erekcija. Viena no transu pavadošām fizioloģiskajām parādībām ir pipeles sasliešanās (smalki ļaudis var teikt – „itifallisms”). Transā nonākušie pēc tam to raksturo kā „enerģijas uzplaiksnījums... kuras tecējums pēc tam ticis ievirzīts vienā gultnē, ģenitāliju rajonā” un „enerģija, kas plosījās pa visu ķermeni, piepeši sakoncentrējas ģenitāliju rajonā, bet pēc tam sāka celties augšup.” Vēl citi to raksturo ka līdzīgu orgasmam – tikai galvā.
Bušmeņu šamaņi stāsta par pārdabisko spēku !ig, kas dejas laika uzplūda no vēdera apakšdaļas, cēlas augšup pa mugurkaulu un izplūda galvā, izmetot Citpasaulē. (Vai tik indieši šo pašu nesauc par kundalini?)
Ne velti cilvēki ar sacēlušos pipeli zīmēti seno bušmeņu klinšu gleznojumos, Senēģiptiešu zīmējumos, zīmējumos arī Eiropā, piemēram, šamanis no Laskas alas Šahtas.
Asiņošana no deguna.
Polimelija. Somatiskās halucinācijas pavada arī polimelijas sajūta – it kā parādītos papildus rokas, kājas un/vai pirksti (no šejienes sešpirkstainie cilvēku attēli Eiropas un bušmeņu klinšu zīmējumos). Pie tam ekstremitātes pagarinās pavisam neiespējamā veidā.
Bez tam, ieejot transā, sanu bušmeņi stāsta arī par matiem, ar ko apaug viss viņa ķermenis.
Tirpšana un durstīšana. Tirpšana („skudriņas”!) un it kā durstīšana ar mazām adatiņām ir sajūtama visā ķermenī. Daži šo sajūtu raksturo tā, it ka elektriski lādiņi skraidītu zem ādas. Iespējama pat pavisam patoloģiska sajūta it kā zem ādas veidotu alas un skraidītu riebīgi kukaiņi. Ziemeļamerikāņu indiāņu hitksanu cilts burvis Īzaks Tensa to apraksta ka bišu dzēlienus. Tas būtu interpretējams arī ka citpasauļu būtņu raidītas bultas saurbušas miesā (no šejienes varbūt alu mākslas „ievainotā cilvēka” motīvs). Tungusu šamaņi transos iegāja ēdot mušmires, tas viņiem izsauca neparasti sāpīgas sajūtas – it kā miesā saurbtos bultas, šķeltu miesu, izrautu kaulus. To pašu apmēram saka arī bušmeņu burvji – viņi to vairāk asociē ar kukaiņu kodieniem.
Sajūtu saasināšanās. Cilvēki transa laika spēj sajust dažādas garšas un smaržas.
Hipotēzes.
IAS kā pirmējo reliģiju avots. Pasaulē paliek arvien mazāk tautu, kas praktizē šamanismu ar ieiešanu IAS kā reliģijas formu. Vairums šamaņu visriņķī pasaulei izmanto dažādus psihoaktīvus līdzekļus.
Ļoti izteikti tas ir Amazones upes baseina indiāņiem, kuri šiem mērķiem lieto ajauasku. Āfrikā (tās centrālajā daļā) nēģeru tautas izmanto ibogu („augs, kas ļauj redzēt mirušos”). Tādu praksi veda arī Centrālamerikas maiji un acteki, kas šim mērķim izmantoja sēnes, ipomejas sēklas un ūdensliliju. Beigas tam padarīja spāņu konkistadori ar kristietības ieviešanu.
ASV teritorijā šodien Iedzimto amerikāņu baznīca cīnās par savām tiesībām atjaunot seno praksi un lietot savās ceremonijās legāli peijotas kaktusu (to apraksta slavenā K.Kastanedas grāmatu sērija).
Bibliotēkas hipotēze. Zinātnieki materiālisti izvirzījuši hipotēzi, ka dīvainie halucināciju tēli (entopiskie fenomeni, visdažādākie teriantropi, himēras u.c.) veido tādu kā arhīvu-bibliotēku, un ir kopēja psiholoģiska iezīme visiem cilvēkiem, un tādēļ arī rādās. Ja tā, tad tomēr jājautā – ka tas nācies, ka mūsu apziņā noformējusies tik dīvaina bibliotēka? Un vēl – kamdēļ tāds arhīvs būtu svarīgs cilvēkam, un kā tas palīdz viņam dzīvot?
Ezotēriķu skaidrojums. Tādejādi biedējošas halucinācijas izjūt alkoholiķi delīrija laikā. Tiem rēgojošies radījumi nav viziski, bet gan no zemākajiem astrāla līmeņiem pamata līmenī pacēlušies astrālie neradījumi, kas "uzklājušies" alkoholiķa fiziskajai realitātei. Alkoholiķis ir spējīgs tos ieraudzīt tikai tādēļ, ka alkohola saindēšanās ir spējusi novest to izmainītas apziņas stāvoklī.
Mūsdienās, pēc eksperimentiem, kļuva redzams, ka šamaņu redzējumi ir visai līdzīgi mūsdienu brīvprātīgo redzējumiem. Daži zinātnieki transu izsaukšanai izmantoja visai mūsdienīgas metodes – iedarbojās uz smadzenēm ar elektrisku un elektromagnētisku starojumu, uz acīm ar mirkšķinošu gaismu. No halucinogēniem mūsdienās visbiežāk eksperimentos pielieto meskalīnu (no peijotas kaktusa), psilocibīnu (no noteikta paveida sēnēm) un LSD (sintezē no sporiņjas).
Saites.
Psiholoģija.
Ekstrasensorika.