Aliens

Suņi

"Labi suņi saimniekam atnes čības, gudri - naudu."

Iespējams, pirmais cilvēka pieradinātais dzīvnieks. Ilgi tika uzskatīts, ka piejaucēts ap 9500.g.pmē., bet nu jau konstatēti arī daudz senāki mājas suņu atradumi.

Suņi šobrīd ir visdaudzveidīgākie dzīvnieki uz mūsu planētas – oficiāli ir atzītas vairāk nekā 300 dažādas suņu šķirnes, taču patiesais šķirņu skaits pasaulē varētu būt pat vēl lielāks. Lielā suņu daudzveidība ir skaidrojama ar selektīvo audzēšanu, ko cilvēki piekopuši gadu tūkstošiem ilgi.

Lielākā daļa mūsdienu suņu nepieder nevienai tīrasiņu šķirnei un nav pat moderno šķirņu sajaukums. Skaitliski lielākā daļa suņu ir tā saucami "lauku suņi" (village dogs) jeb latviski vienkārši kranči, kas brīvi krustojas un to kontakts ar cilvēku aprobežojas ar to, ka suņi mitinās apdzīvotu vietu tuvumā. Kranči ir mūsdienās ģeogrāfiski visplašāk izplatītākā un ģenētiski daudzveidīgākā suņu grupa, jo mākslīgā selekcija ir krasi samazinājusi šķirņu ģenētisko daudzveidību. Lielā daudzveidība līdztekus ievērojamiem populāciju izmēriem ir iemesli, kādēļ kranči lieliski reprezentē tādu suņu ģenētiku, kāda, tā bijusi pirms modernajiem laikiem.

Vēsture.
Pieradināšanas vecums. Suņa un cilvēka draudzības pirmsākumi meklējami gadu tūkstošiem tālā pagātnē, kad senais cilvēks pieradināja kādu no pelēkā vilka pasugām. Tomēr ir daudz neskaidrību, un zinātniekiem joprojām nav izdevies vienoties par precīzu laiku, kad notikusi pirmā pieradināšana. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns no vilku saimes atdalījies pirms aptuveni 15 000 gadu, taču daļa zinātnieku uzskata, ka suns kopā ar cilvēku dzīvojis arī senāk. Piemēram, Altaja kalnos Centrālāzijā atrastas 33 000 gadu vecas fosilijas, kas varētu būt piederējušas senajiem suņiem, savukārt Beļģijā atrastas pat 36 000 gadu vecas fosilijas. Tāpat līdz galam nav skaidra arī mūsdienu mājas suņa Canis lupus familiaris vai Canis familiaris precīza izcelsme.

Senu suņu atlieku atradumi. Jaunākie dati ir rakstā par Sibīrijas suņiem no Altaja Laupītāju alas (Разбойничья). Šo suņu vecums izrādījās 33 000 gadu sens. Suņa galvaskauss atrasts sen – 1975.gadā, bet tikai 2008.-2009.gadā paveiktas vecuma noteikšanas analīzes pēc radioaktīvā oglekļa metodes.
Salīdzinot Āzijas un Eiropas atradumus, izrādījās, ka Austrumeiropas suņi bija ļoti līdzīgi atradumiem Šovē (Chouvet) un Goijē (Goyet) alās Francijā. Suņa galvaskauss Goijē alā bija atrasts ļoti sen – 1860.gadā. Mūsdienās šīs galvaskauss ir izpētīts gan ar radioaktīva oglekļa metodi, gan ar izotopu metodi. Konstatēts, ka šī suņa vecums no Šovē alas ir 26 000 gadi, bet no Goijē alas - 31 700 gadi (Germonpre et al., 2009). pēc visjaunākās informācijas – Goijē alas suņa vecums varētu būt ap 36000 gadiem.
19 000 gadu vecais atradums rieteņu Krievijā pie Ukrainas robežas - akmens laikmeta apmetnē uzieti divu suņu galvaskausi, kas ir ļoti līdzīgi Sibīrijas haskiju skeleta daļām.
Suņu atliekas atrastas arī citviet Krievijā un Ukrainā un šo atradumu vecums ir starp 14 000 un 10 000 gadiem.
Šajā intervālā iekļaujas atradums no Oberkaselas Vācijā – apmēram 13 000 gadu veci. Tas bija zēna apbedījums kopā ar suni.
Brjanskas apgabala Jeļisejeviču apmetnē Krievijā atrasti labi saglabājušies suņu galvaskausi, kuru vecums ir 13 900 gadi. Šie suņi fenotipiski bija līdzīgi Kaukāza suņiem.
5600 gadu senas suņu atliekas uzietas Bančiangas kultūrā Taizemē.
Pēc citiem datiem cilvēks ar godu suņus esot apbedījis jau 14 000 gadu atpakaļ. Līdz šim atrastas ap 50 suņu apbedījumu vietas visos kontinentos izņemot Antarktīdu. Vissenākā no tām esot Vācijā. Suņu skeletu atliekas atrastas Izraēlā, Irākā un Irānā.
Latvijā Zvejnieku kapulauka 62.kapā ir atrasti zobi, kurus vairāki speciālisti uzskata par suņa, nevis vilka zobiem (viens no šiem zobiem ir Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā „Latviešu etnoģenēze"). Suņi Latvijā konstatēti kopš 8000 gadu vecas senatnes.

Suņi antīkajā pasaulē. Senēģiptiešu nāves un pazemes dievību Anubisu simbolizēja suns (vai melns šakālis). Viņu senie ēģiptieši pielūdza tik ļoti, ka eksistēja masīvs suņu balzamēšanas kults, piemēram, 8 miljoni kucēnu un pieaugušu suņu mūmiju tika uziets katakombās Sakārā, tuvāk - šeit. Senās Ēģiptes agrīno dinastiju (3100.-2686.g.pmē.) periodā Anubisu attēloja kā suni (vai šakāli). 

Vācu un skandināvu pagāniskajām dievībām suņi visai bieži spēlē biedru un palīgu lomu, piemēram, tādi suņi ir bijuši skandināvu dievei Frigai. Vēl suņu tēls senajā Eiropā bijis saistīts ar auglību un veselību. Piemēram, labu ražu gaidot, ģermāņi "cienāja" vindhaundu ("vēja suni"). Ķeltiem suņi bija zirgu un medību dieves Eponas pavadoņi. Savukārt melnus suņus senajā Eiropā uzskatīja par raganu un burvji pavadoņiem.

Suņu evolūcija. Gēnu analīzes rādot, ka pilnīgi visi suņi atšķēlušies no viena kopīga priekšteča - pelēkā vilka (Canis lupus) kādus 15–40 000 gadu apakaļ. Pēc ilgstošām diskusijām biologi esot atraduši pārliecinošus pierādījumus suņa un vilka radniecībai – vilki, suņi un dingo ir ciešāk saistīti savā starpā nekā ar jebkuru citu Canidae grupas pārstāvi.
Pētnieki izteikuši arī pieņēmumu, ka laikā, kad suņi pakāpeniski attīstījās no vilkiem, tikai tie dzīvnieki, kas spēja izveidot ciešu saikni ar cilvēku, saņēma viņu rūpes un aizsardzību, tā palielinot savas izdzīvošanas iespējas. Šī saikne varētu būt bijusi nozīmīga arī seno cilvēku izdzīvošanā, jo oksitocīna līmeņa pieaugums mazina uztraukumu

Sākotnēji suņi kā mājdzīvnieki tika turēti praktisku iemeslu dēļ. Tie pildīja sargu, medību palīgu un apmetņu sanitāru funkciju. Mūsdienās lielākajai daļa mājas suņu šīs funkcijas vairs nav aktuālas, un suņi visbiežāk tiek turēti kā uzticami draugi un kompanjoni. Milzīgā suņu popularitāte liek aizdomāties par jautājumu, kas īsti ir ciešās suņa-cilvēka saiknes pamatā.

Suņu pieradināšanas vietas.
2009.gada Pītera Savolainena (Peter Savolainen) ar kolēģiem rakstā teikts, ka, izpētot 1543 suņu 40 vilku DNS, viņi konstatējuši, ka suņi ir cēlušies no vilkiem Ķīnas teritorijā uz dienvidiem no Jandzi upes ne agrāk kā pirms 16 300 gadiem.
Tajā pašā 2009.gadā Dr.Ādams Boiko (Adam Boyko) no Kornela universitātes (ASV), intervijā „The New York Times" apgalvoja, ka suņu domestikācija notikusi kaut kur starp Āfriku un Austrumāziju, visdrīzāk – Kaukāzā.

Suņi Latvijā. Ziņas par suņiem cilvēku apmetnēs ir arī Latvijas teritorijā. Pirmajos gadu tūkstošos pēc ledāja atkāpšanos suņu šeit vēl nebija. Klimatam kļūstot siltākam, mainījās vides apstākļi. Cilvēki sāka apmesties uz dzīvi noteiktās vietās, veidojot apmetnes, tad viņiem parādījās arī suņi. Piemēram, Zvejnieku kapulauka 62.kapā ir atrasts zobi, kurus vairāki speciālisti uzskata par suņa, nevis vilka zobiem (viens no šiem zobiem ir Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā „Latviešu etnoģenēze"). Zvejnieku II apmetnē suņi konstatēti kopš vidējā mezolīta, vairāk nekā pirms 8000 gadiem. Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā bija ziemeļbriežu mednieki, kas ienāca no dienvidrietumiem gar Baltijas ledus ezera krastu apmēram pirms 11 000 gadiem. Toreiz viņiem suņu vēl nebija. Acīm redzot suņi bija pieradināti šeit uz vietas vēlāk. Pastāv iespēja, ka domestifikācija notikusi bez īpašām cilvēka pūlēm: kādi vilku īpatņi sapratuši, ka izdevīgi dzīvot cilvēkam blakus un „pieradinājušies" paši. Jebkurā gadījumā šie suņi ir pierādījums tam, ka domestifikācija varēja notikt dažādā laikā dažādās vietās.

Suņi - cilvēku "labākie draugi." Beznosacījumu mīlestība, pozitīvas emocijas un kompanjons uz mūžu. Suņu mīļotāji zina, ka mājdzīvnieks var būt cilvēka labākais draugs un vairot prieku. Zinātnieki atzīst, ka saimnieka un mājdzīvnieka attiecības var pielīdzināt vecāku izjūtām pret bērniem.
2016.gadā veiktā pētījumā atklāts - 71% suņu īpašnieku uzskata, ka četrkājainie mīluļi padara viņus laimīgākus, toties teju 80% aptaujāto ir vieglāk pamosties no rīta, ja ķepaiņi viņus sveicina. Savukārt teju visi jeb 94% aptaujas dalībnieku apgalvo, ka savu mājdzīvnieku dēļ viņi kopumā ir labāki cilvēki. 

  1. Suņi neļauj justies vientuļi. Daudzi cilvēki jūtas norobežoti un atsvešināti no citiem. Izrādās, ka, esot saimnieka klātbūtnē un sniedzot emocionālo atbalstu, suņi palīdz novērst sociālo izolāciju un mazina vientulības sajūtu. Ikdienas saskarsme ar savu četrkājaino draugu uzlabo cilvēka noskaņojumu arī ilgtermiņā. Ģimenes mīlulis spēj emocionāli rezonēt ar savu saimnieku un pat atpazīt viņa emocijas. Toties rūpes par dzīvnieku palīdz justies vajadzīgam un vēlamam, kā arī novērst uzmanību no dažādām problēmām ikdienā. Jāatzīmē, ka ķepaiņu īpašnieki arī visbiežāk iepazīst svešiniekus un veido jaunas draudzības, pastaigājoties parkos, dodoties pārgājienos vai pat esot zooveikalā. Suns ir lielisks iemesls sarunas uzsākšanai un sociālo kontaktu veidošanai, tā radot pozitīvas sajūtas. Kādā pētījumā pat pierādīts, ka aptuveni 40% suņu īpašnieku ir vieglāk iegūt draugus.
  2.  Suņi uzlabo veselību. Veselības speciālisti pieaugušajiem iesaka nedēļā vismaz divarpus stundu veltīt mērenām fiziskām aktivitātēm. Četrkājaino draugu īpašniekiem par to nav jāsatraucas – pat ikdienas pastaiga ar savu kompanjonu palīdz būt aktīvam. Interesanti, ka visbiežāk tieši ķepaiņu īpašnieki mazāk apmeklē ārstu, turklāt nereti viņiem ir zemāks ķermeņa masas indekss un holesterīna līmenis. Pētījumi arī atklāj, ka suņu īpašniekiem ir stabilāks asinsspiediens, turklāt saikne starp cilvēkiem un četrkājainajiem draugiem samazina stresu, kas ir galvenais sirds un asinsvadu problēmu cēlonis. Nesenais pārskats par pētījumiem, kas publicēti laikā no 1950. līdz 2019.gadam, atklāj, ka suņu īpašniekiem ir arī mazāks nāves risks. Bet ne tikai – dzīvnieka adoptēšana no patversmes ir pirmais solis uz labsajūtu, jo pozitīvu darbu veikšana cilvēkus padara laimīgākus un veselīgākus.
  3.  Suņi padara cilvēkus pievilcīgākus – pat virtuālā vidē. Četrkājainā mīluļa klātbūtne cilvēkiem liek justies simpātiskiem un pašpārliecinātiem. Kādā pētījumā lūdza indivīdus novērtēt cilvēkus fotogrāfijās un atklājās, ka personas, kas attēlotas kopā ar suni, izskatās laimīgākas un pārliecinātākas par sevi. Pēc psiholoģijas ekspertu domām vīriešus, kuriem ir savs mājdzīvnieks, biežāk uzskata par gādīgiem un pašaizliedzīgiem, toties sievietes suni vīrieša dzīvē uztver kā pozitīvu signālu. Savukārt kāds cits pētījums liecina, ka arī virtuālajā vidē četrkājainā drauga klātesamība sociālo mediju profilos padara personas pievilcīgākās un uzticamākas citu acīs. Šādu pieeju visbiežāk izmanto tieši dažādās iepazīšanās lietotnēs, kur cilvēku profilos bieži novērojamas fotogrāfijas ar četrkājainajiem mīluļiem. 
  4.  Suns palīdz ikdienā uzturēt kārtību un disciplīnu. Katram no mums ir gadījies apmaldīties ikdienas steigā. Tomēr pat haosā saimnieki spēj pielāgoties sava ķepaiņa vajadzībām, kas palīdz būt atbildīgākam un kārtīgākam arī citās dzīves jomās. Proti, mīluļiem ir nepieciešams regulārs barošanas grafiks, rūpes un noteikts laiks, kad doties ārā, jo pastāvīga rutīna dzīvnieku uztur līdzsvarotu un mierīgu. Tā savukārt palīdz arī cilvēkam plānot savu laiku. Neatkarīgi no jūsu garastāvokļa, viens mājdzīvnieka skatiens liks izkāpt no gultas un doties ierastajās dienas gaitās, kas ir svarīgi gan pašam četrkājainajam draugam, gan saimniekam. 
  5.  Suņi palīdz tikt galā ar stresu. Pētījumi liecina, ka pazīstama suņa glāstīšana normalizē sirdsdarbību, palēnina elpošanu un mazina muskuļu sasprindzinājumu, jo dzīvnieka klātbūtne ietekmē kortizolu, kas ir galvenais stresa hormons cilvēka ķermenī. Pierādīts, ka, pavadot tikai dažas minūtes kopā ar savu mājdzīvnieku, mazinās trauksme un nemiers, kā arī paaugstinās serotonīna un dopamīna līmenis – divas neiroķīmiskas vielas, kurām ir liela nozīme cilvēka labsajūtā un stresa mazināšanā. Tādēļ tieši suņus bieži vien izmanto dažādās terapijās, piemēram, lai palīdzētu cilvēkiem cīnīties ar depresiju. 

Starptautiskā suņu diena. To svin 26.augustā visā pasaulē. Šos īpašos svētkus visā pasaulē svin jau kopš 2004.gada. To iniciatore ir Kolīna Peidža, mājdzīvnieku un ģimenes dzīvesveida speciāliste un dzīvnieku aizstāve. Ideja radās pavisam vienkārši - Kolīna 26. augustā ieviesa savu pirmo kucēnu Šeltiju. Sieviete dedzīgi iestājās par to, ka visi suņi ir pelnījuši mājas, pievēršot uzmanību tieši četrkājaino mīluļu skaitam patversmēs, iedrošinot cilvēkus tos paņemt un iegūt uzticīgu draugu uz mūžu.

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Suņu pasugas.

Argentīnas dogi. Šķirni pirms gandrīz 100 gadiem izveidoja kādas Argentīnas universitātes profesors Antonio Noress Martiness. Viņš krustoja suņus ar stabilu nervu sistēmu - Kordovas baltos cīņas suņus, vācu dogus, bokserus, buldogus, bulterjerus, pointerus, Bordo dogus, spāņu mastifus, īru vilku suņus un baltos Pireneju kalnu suņus.Profesors 30 gadu laikā izveidoja savam medību vaļaspriekam atbilstošu šķirni - Argentīnas dogu. Šķirnes standarts apstiprinārs 1928.gadā.
Savā dzimtenē tie medī pekarus, dzīvnieku nenogalina, bet aiztur, kamēr ierodas mednieks.
Suns ir draudzīgs pret cilvēkiem.

Baltie Pireneju kalnu suņi.
Bokseri.
Bordo dogi.
Buldogi.
Bulterjeri.
Čaučau.
Dalmācieši. Par to dzimteni uzskata Dalmācijas salas tagadējā Horvātijā.
Īru vilku suņi.
Kordovas baltie cīņas suņi.
Pointeri.
Samojeds. Leģenda vēsta, ka tad, kad Dievs esot radījis debesis, šis ziņkārīgais suns esot nolaizījis debesu maliņu, tāpēc viņa mēle kļuvusi zila.
Šarpejs.
      Sibīrijas laika.
Šicū.
Spāņu mastifi.

Takši. Pirmās rakstveida ziņas par takšiem sastopamas IX-X gs., bet pirmais šķirnes standarts publicēts 1879.gadā.
To augstums ir 20-25 cm, paši gari uz zemām, muskuļotām un līkām kājām. Galva ir gara, purns virzienā uz galu sašaurinās. Ausis garas un nokarenas.
Takšus pārsvarā izmantoja āpšu medībām alās. Takšus bija iemīļojuši Pikaso, Čehovs, Vorhols un Napoleons. Stāsta, ka pēdējais nekad nav ņēmis tos līdzi kara laukos, jo bažījies, ka tiem varētu notikt kas ļauns. Takši kļuva par Vācijas simbolu I Pasaules kara laikā, pateicoties ķeizaram Vilhelmam II, un stāsta, ka ASV un Lielbritānijā tie uz ielas apmētāti ar akmeņiem, tā izrādot naidu pret Vāciju.

Vācu dogi.
Zelta retrīveri.

Pieminekļi suņiem. Uzticīgajiem suņiem daudzās pasaules malās uzslieti pieminekļi - Edinburgā, Krievijā, Japānā.

Suņi - gleznotāji. Tāds, piemēram, ir Semijs no Mērilendas.

Raksti.
Atklāts, kas ļāva sunim kļūt par cilvēka labāko draugu.
Vai neandertāliešu izmiršanas iemesls bija cilvēku-suņu sadarbība?
Cik sen suņi dzīvo blakus cilvēkam?
Jauns atklājums par suņu-cilvēku saikni: saimnieka ienaidnieki ir arī suņa ienaidnieki.
Suņu pirmsākumi, iespējams, meklējami Centrālāzijā.
Suns atceras, ko tu izdarīji: suņu epizodiskā atmiņa.
Zinātnieki apstiprina teicienu "kāds suns, tāds saimnieks": suņi pārņem saimnieka personību.

Saites.
Cilvēka evolūcija.
Suņu dzimta.