Aliens

Anglikānisms, anglikāņi

Angliski - Anglican Communion.
No Romas Katoļu baznīcas atdalījusies, reformēta un protestantisma principus pārņēmusi valsts baznīca Britu salās.

Lai gan šo baznīcu atzīst par protestantisku, tomēr tai ir īpatnības, kas to padara daudz tuvāku katolismam. Tādēļ dažkārt to uzlūko kā īpašu kristietības paveidu līdzās katolicismam, pareizticībai un protestantismam.

Anglikāņu konfesija ir 38 patstāvīgu nacionālo baznīcu savienība. Kopumā draudzēs ir ap 77 miljoniem cilvēku. Garīgais vadītājs ir Kenterberijas arhibīskaps Rovans Viljams. Amerikas anglikāņu baznīcā par mācītāju iecelts pederasts.

Saskaņā ar ticības apliecinājumu ir zināms kompromiss starp katolicismu un protestantismu.

Vēsture. Jau no normāņu iekarošanas laika 1066.gadā Anglija pretojās pāvesta varas ietekmei. Pakāpeniski tika aizliegts novēlēt un dāvināt baznīcai īpašumus, netika ielaisti Anglijā pāvesta ielikteņi, galvenokārt itāļi, un vispār netika ievērotas pāvesta bullas par iecelšanu.
Terminu "anglikānisms" lietoja jau labu laiku pirms neatkarīgas baznīcas nodibināšanas Britu salās. Tiesa, tolaik ar to saprata tikai vietējo baznīcu, kas tomēr atradās Romas Katoļu baznīcas ietekmē.
Jau XIV gs. angļu dievvārdis Dž.Viklifs savos traktātos uzstājās pret pāvesta virsvadību, jo pāvests ir "grēka cilvēks" (Pāvila 2.vēstule tesaloniķiešiem, 2.-3.). Viņš arī pārtulkoja Bībeli angliski. Lai izplatītu savus uzskatus, Dž.Viklifs nodibināja "nabadzīgo garīdznieku" kristiešu kopienu, kuras locekļi, kā kādreiz apustuļi, klejoja apkārt un sludināja. Viņa darbību sekmēja tas, ka Romas pāvests nostājās Francijas - angļu gadsimtu naidnieces pusē.
Tomēr drīz vien vēsturiskie apstākļi mainījās. Sludinātāji atrada dzirdīgas ausis vienkāršo Anglijas iedzīvotāju vidū, drīz vien 1381.gadā izcēlās Vota Tailera sacelšanās. "Nabadzīgo garīdznieku" dalība dumpjos un attiecību uzlabošanās ar Romu noveda pie Viklifa ideju vājināšanās. Tikai XVI gs. reliģiskā separātisma ideja atkal atdzima Anglijā.
Kad XVI gs. Eiropu pārņēma Reformācija, Anglija izvēlējās savu atsevišķu ceļu. Anglijas karalis nolēma izvest pats savu "reformāciju" - administratīvā ceļā.
Par iemeslu tādai savrupībai kļuva Romas pāvesta atteikums atcelt toreizejā Anglijas karaļa Indriķa VIII laulību ar Aragonas Katrīnu, ko viņš bija apprecējis uzreiz pēc kāpšanas Anglijas tronī 1509.gadā. Sākumā viss gāja labi, bet vēlāk visi laulībā dzimušie bērni dzima nedzīvi vai mira, būdami pavisam maziņi. Tā nu karalis vērsās pie parlamenta, un sakari ar Romu pilnīgi tika pārtraukti 1534.gadā, kad ar "Aktu par virsvaldību" Anglijas parlaments pēc Indriķa VIII norādījuma pasludināja karali par anglikāņu baznīcas galvu.
Pakāpeniski tika aizliegti maksājumi par labu Romas kūrijai un atcelta pāvestu augstākā jurisdikcija attiecībā uz anglikāņu garīdzniecību; tiesības iecelt bīskapus un  arhibīskapus ieguva karalis. Likvidēja ap 700 klosterus, bet klosteru zemi konfiscēja par labu kronim un muižniecībai; dievkalpojumus sāka noturēt angļu valodā. No angļiem prasīja pilnīgu pakļaušanos jaunajai baznīcai, par tās pamatprincipu noliegšanu ieveda sodus, pat nāves sodus.
Tiesa, pretinieku jaunajai reliģiskajai reformai gan aristokrātijas, gan garīdzniecības vidū nebija daudz.
Pēc Indriķa VIII un viņa dēla Eduarda VI nāves kādu laiku virsroku guva feodāli katoliskā reakcija, jo valdīja katoliete Marija Tjūdore, kuru par reformācijas darbinieku vajāšanu iesauca par "asiņaino."
Anglikānisms galīgi uzvarēja, valdot karalienei Elizabetei I, kas ar parlamenta aktu 1563.gadā pasludināja anglikāņu baznīcas "39 pantus" par angļu ticības apliecinājumu.
Angļu reformācija atrāva no Romas ne tikai Angliju, bet vēlāk arī visu britu koloniālo impēriju. Eiropā XVI gs. reformācija izpaudās grandiozā sabiedriskā kustībā, turpretī Anglijā tā sākumā bija karaļa varas roku darbs.
Iesākumā Anglikāņu baznīcai bija daudz kopēja ar protestantismu, bet jau XVI gs. otrajā pusē anglikāņi sāka noliegt daudzas liturģijas formas un bīskapa institūtu.
1687.gada aprīlī karalis Džeimss II pieņēma "Deklarāciju par reliģisko iecietību," kas pavēra ceļu uz katolicisma padarīšanu par Anglijas valsts reliģiju. Visos svarīgākajos posteņos anglikāņus nomainīja ar katoļiem. Tomēr opozīcija spēja Džeimsu II gāzt no troņa un anglikāņu pozīcijas Anglijā tika saglabātas.
XVIII gs. 1.pusē anglikāņu baznīcā radās metodisms, kas galīgi nošķīrās no anglikānisma 1891.gadā.
1919.gadā valstiskai baznīcas vadīšanai Anglijā nodibināja īpašu Nacionālo asambleju, kas izdod likumus baznīcai. Asambleja pakļauta karalim un parlamentam. 
1957.gadā Anglikāņu baznīcas vadītājs Fišers, ka Vispasaules baznīcu padome apsveiktu Romas pāvestu kā vienu no saviem priekšsēdētājiem. 

Anglikānisma galvenās īpatnības. Anglikāņu ticības mācība balstās uz Svētajiem rakstiem, Agrīnās baznīcas tēvu rakstiem un Apustuliskās baznīcas tradīcijām un nostāstiem.
Anglikāņu baznīcas savs ticības simbols ir „Trīsdesmt deviņi artikuli” (1562.g.), pieņemti karalienes Elizabetes I laikā - tie ir pilni protesta gara, bet tie ar nodomu apiet tos jautājumus, kas sašķēla protestantus XVI gs. un turpināja tos šķelt XVII gs. - jautājumus par svēto vakarēdienu un predestināciju. Te nav arī dogmas par pāvesta "bezgrēcīgumu."
Panti tika sastādīti kontinenta protestantisko teologu ietekmē un viņiem piedaloties; par galveno palīglīdzekli te noderēja "Augsburgas konfesija." Šajos pantos jāizšķir:
1) dogmas, kam ir vispārkristietisks raksturs, piemēram, mācība par trīsvienīgo Dievu, pasaules radītāju un aizgādni, par Dieva dēlu, viņa iemiesošanos, par divēju būtību - dievišķās un cilvēciskās savienošanos viņā, viņa augšāmcelšanos, uzkāpšanu debesīs un otro atnākšanu utt.;
2)  protestantiskā šķīstītavas un induligenču neatzīšana, priekšraksts noturēt sprediķi un dievkalpojumu tautas valodā, garīdznieku obligātās bezlaulības atcelšana, pāvesta varas noliegšana, mācība par to, ka svētie raksti satur visu pestīšanai nepieciešamo,  mācība par taisnošanu tikai ar ticību, noliegums godināt svētbildes un relikvijas, jaunas iemiesošanās noliegšana;
3)  apstiprinājums, ka baznīcas galva ir kronis, t.i. anglikāņu baznīcas augstākais vadonis ir karalis, kas realizē savu varu ar paklausīgās garīdzniecības starpniecību. Karaļa varai Anglija ir tiesības iecelt bīskapus vakanatajās katedrās, sasaukt konvokācijas, t.i. visu provinces bīskapu un ievēlēto zemākās garīdzniecības pārstācju sanāksmes, tā ir augstākā apelācijas instance baznīcas lietās. Ar laiku karaļa virsvaldība pār baznīcu pārvērtusies parlamenta virsvaldībā pār baznīcu. iecelšana bīskapa katedrā ir atkarīga no premjerministra, augstākās apelācijas instances lomu pilda īpaša protestantu padome, kuras locekļi var arī nebūt anglikāņi un parasti arī nav.
Pati raksturīgākā anglikāņu baznīcas īpatnība ir tā, ka tajā saglabājusies baznīcas hierarhija. Saskaņā ar anglikāņu baznīcas mācību tikai garīdzniecībai ir visa īstenās hierarhijas dievišķīgā svētība, garīdzniecība atšķiras no laicīgajiem cilvēkiem, kas atbīdīti no jebkādas baznīcas dzīves vadības. Anglikānisms eklektiski apvienojis katolisko dogmu par baznīcas pestītāju spēku ar dogmu par taisnošanu caur ticību.
Anglikānismā nav celibāta.

Anglikāņu baznīcas uzbūve. Pēc uzbūves anglikāņu baznīca ir episkopāla. Garīdzniekus iedala 3 grupās: bīskapos, prezbiteros un diakonos; viņus visus amatos iesvētī bīskaps. Ap savu dievnamu sagrupējušies ticīgie beido baznīcas draudzi. Ticīgie savās draudzes sapulcēs nosaka nodokli par labu  baznīcai un ievēlē no sava vidus kuratoru jeb vecāko draudzes lietu pārzināšanai. Draudzes mācītājus ieceļ vietējie patroni. Ir saglabājušās baznīcas tiesas, bīskaps spriež tiesu savas bīskapijas tiesā. Bīskaps pēc sava amata ieņem lorda stāvokli, un daudzi bīskapi ir parlamaenta augšnama locekļi.
Anglikāņu baznīcas dievkalpojumu kārtība izklāstīta "Kopējo lūgšanu grāmatā," kas ir pirms reformācijas Anglijā lietotās Romas katoļu dievkalpojumu grāmatas nedaudz grozīts tulkojums angļu valodā. Anglikānismā saglabāts greznais kults un tiek lietoti liturģiskie tērpi. Baznīcas pārvaldes ziņā Angliju iedala divās provincēs: Kenterberijas un Jorkas provincēs, kuru priekšgalā stav arhibīskaps, pie kam Kenterberijas arhibīskapu sauc par visas Anglijas primātu.

Anglikāņu baznīcas īpatnību dēļ daļa pētnieku to uzlūko kā īpašu protestantisma formu, kurā nav dominējošā līdera figūra. Citi to uzlūko kā atsevišķu kristietības atzaru.

Anglikānisma saites ar valsti. Tās tiek uzturētas divējādā veidā: 
      1)  ar monarha starpniecību, kurš ir arī anglikāņu baznīcas galva. Karalis vai karaliene pēc premjerministra ieteikuma ieceļ visus bīskapus un katedrāļu priekšniekus. garīdzniecība zvēr uzticību karalim un lūdz par viņu dievkalpojumos;
      2)  ar lordu palātas starpniecību. Uz palātu baznīca sūta augstākās garīdzniecības pārstāvjus - divus Kenterberijas un Jorkas arhibīskapus un 24 virsbīskapus. Bez parlamenta piekrišanas Anglikāņu baznīca nevar izdarīt grozījumus ticības apliecinājumā un dievkalpojuma rituālā.

1919.gadā valstiskai baznīcas vadīšanai Anglijā nodibināja īpašu Nacionālo asambleju, kas izdod likumus baznīcai. Asambleja pakļauta karalim un parlamentam. Asamblejas pieņemtajiem lēmumiem pēc karaļa sankcijas saņemšanas ir tāds pats spēks un nozīme kā parlamenta aktiem. Asambleja sastāv no 3 palātām - 43 bīskapu palātas (29 no Kenteberijas un 14 no Jorkas arhibīskapa novada diacēzes), zemākās garīdzniecības palātas un draudzes locekļu ievēlēto laju palātas. Galīgi asambleja var izņemt tikai tādus baznīcas jautājumus, kam nav vajadzīga parlamenta piekrišana.
Valsts sargā baznīcas īpašumu, uztur kapelānus armijā un cietumos, piešķir baznīcai dažādas privilēģijas, atbrīvo baznīcas īpašumu un garīdzniecības mantojumu no nodokļiem, līdz ar to sniedzot vērā ņemamu finansiālu atbalstu baznīcai.

Anglikānisms ārzemēs. Anglikānism adarbība neierobežojas tikai ar Angliju vien un patstāvīgi tā atzarojumi ir dažādās pasaules daļās. Ir 14 pastāvīgas anglikāņu baznīcas vēl bez Anglijas baznīcas: Velsas baznīca, Īrijas baznīca, ASV episkopālā baznīca, baznīca Skotijā, Austrālijā, Tasmānijā, Jaunzēlandē, Dienvidāfrikā, Meksikā un Brazīlijā, Korejā, Japānā, Indijā, Pakistānā, Mjanmā un Ceilonā, Rietumāfrikā.
Ziemeļamerikā anglikānisms iespiedās tās kolonizācijas pašā sākumā. Pirmo eiropiešu nometni Ziemeļamerikā - Džeimstaunu (1607.g.) dibināja anglikāņi. 1787.gadā Amerikā anglikāņi nodibināja patstāvīgu protestantisku episkopālu baznīcu. Tai nav nekādu juridisku sakaru ar Anglijas baznīcu, tās priekšgalā atrodas ģenerālkonvencija, kas sastāv no divām palātām: bīskapu palātas un garīgo un laicīgo delegātu palātas.
Kopš 1867.gada reizi 10 gados Kenterberijas arhibīskapa Lembetas pilī DA Lambetas konferencē pulcējas visu anglikāņu sanāksmes (konferences). Te sabrauc anglikāņu bīskapi no visas pasaules, lai nodotos kopējām lūgšanām, apcerēm un sarunām. Te apspriež un izšķir ticības mācības, morāles, baznīcas iekārtas u.c. jautājumus, bet šo sanāksmju lēmumiem nav likuma spēka anglikāņu baznīcās.
Sākot ar XVIII gs. veikti mēģinājumi tuvināt Anglijas baznīcu Krievu pareizticīgajai baznīcai.

Saites.
Protestantisms un protestanti.