Laodzi
Visagrākā un vienlaikus vispilnīgākā Laodzi (Lao-czi) biogrāfija sastopama slavenajā vēstures aprakstā „Vēsturiskie pieraksti” (Ši cziņ), kuru sastādījis slavenais senās Ķīnas vēsturnieks Sims Čjaņs (I gs.). Tieši tur 69.cjuaņā sastopam „Laodzi un Haņ Fei-čzi dzīves aprakstu” (Laodzi Haņfei čžuaņ). Citos senās Ķīnas filozofu darbos Laodzi pieminēts kā Daodedzin autors, viņa biogrāfija netiek pieminēta.
Dzīvesgājums. Pierakstos rakstīts – „Laodzi dzimis ciematiņā Čjuižeņ Li apriņķī, Kusaņas apgabalā Ču karaļvalstī. Viņa uzvārds bija Li, vārds Er, iesauka Bojan, pēcnāves vārds Daņs. Viņš bija Čžou valsts arhīva vēsturnieks-sargātājs.
Kaut kad Konfūcijs ieradās Čžou, lai pajautātu Laodzi par rituālu jēgu. Laodzi teica „Tie, par ko jūs runājat, jau miruši, viņu kauli pārvērtušies pelnos. Palikuši tikai viņu vārdi.” Kad pienāk laiks, cēls vīrs sēžas ratos, kad vēl laiks nav pienācis, viņš apsedz sevi un aiziet. Dzirdēju, ka labs tirgonis uzglabā savas preces tā, ka viņa lāva liekas tukša, bet cēls vīrs, kurš piepildīts ar viedumu, pēc izskata liekas dumjš. Atbrīvojaties no lepnības gara, daudzajām vēlēšanās un centieniem pēc panākumiem. Tas viss jums neatnesīs labumu. Lūk, viss ko vēlējos Jums teikt.”
Atgriezies Konfūcijs vērsās pie saviem skolniekiem: „Es zinu, ka putns var lidot, zivs var peldēt, bet dzīvnieks – skriet. Tam, kurš bēg, var izlikt slazdus, to, kurš peld, var notvert ar tīklu, tam, kurš lido, var atrast bultu. Bet kas attiecas par drakonu – man neizprast, kā viņš spējīgs, apseglodams vēju un mākoņus, pacelties debesīs. Šodien es redzēju Laodzi – viņš tiešām līdzinās drakonam!”
Lao-czi apguva Dao un De. Viņa mācības būtība bija pieturēties pašatklāsmei lai nonāktu bezapziņā. Viņš ilgu laiku bija apmeties Čžou valstī, bet redzot, ka Čžou sākas sabrukums, to pameta. Kad viņš sasniedza robežpunktu, robežapsardzes priekšnieks Iņ Si teica: „Jūs tūlīt mūs pametīsiet (burtiski – „aiziesiet vientuļnieka gaitās”), es ļoti, lūdzu, uzrakstiet man grāmatu. Un Laodzi uzrakstīja grāmatu divās daļās, kur atklāja Dao un De būtību, kura sastāvēja no piectūkstoš vārdiem. Pēc tam viņš aizdevās prom, un neviens nezina, kur viņš beidza.
Tāpat runā, ka Lao Lai-czi tāpat bija dzimis Ču valstī, un viņš uzrakstīja grāmatu ar piecpadsmit daļām, stāstīdams par daosu skolas izmntošanu. Un bijis Konfūcija laikabiedrs. Visticamāk Lao-czi nodzīvoja vairāk kā līdz 160, vai pat līdz 200 gadiem, un tikai tāpēc, ka piekopa Dao un „iebaroja” sevī daudzgadību.
129 gadus pēc Konfūcija nāves, kā rakstīts vēsturiskajās hronikās, dižais vēsturnieks Daņs saņēma audienci pie Cziņ valdnieka Sjaņa (valdījis 384.-362.g.pmē.), un paziņojis – „Sākumā Cziņ pievienosies Čžou, pēc tam sadalīsies. Pēc piecsimt gadiem atkal apvienosies. Bet pēc tam, pēc septiņdesmit gadiem parādīsies dižens valdnieks.” Daži saka, ka Daņs arī bija Lao-dzi, citi turpretī saka, ka tas tā nebija. Neviens nezina, kā bija patiesībā.
Lao-czi bija cēls vīrs, kurš dzīvoja pienācīgi. Lao-czi dēlu sauca Čzun. Čzun kļuva par karavadoni Vei valstī. Čzun dēls bija Čžu, bet Čžu dēls bija Gun. Guna maz-mazdēls kļuva Čzja, kurš bija ierēdnis Haņu dinastijas imperatora Sjao Veņ-di (valdīja 179.-157.g.pmē.) laikā. Čzja dēls – Čze kļuva par diženu audzinātāju (taičuaņ) Cjunam, princim no Cjaosi, un pēc tam viņš pārcēlās uz Cji.
Šodien Laodzi sekotāji noniecina konfuciānismu, bet tie, kuri seko konfuciānismam, savukārt noniecina Laodzi. Cilvēkiem, kuri seko dažādiem ceļiem, neatrast vienotību vienam ar otru. Vai to var nosaukt par melīgu?”
Tā, ka jau Sims Čjaņs pieminējis veselus trīs personāžus kā iespējamos Daodedzin autorus (pie vainas šeit noteikti arī bija pirmā imperatora grāmatu dedzināšanas politika!).
Laodzi daoisma panteonā. Tā priekšgalā atrodas trīsvienība: no oficiālā kulta aizgūtais Šandi, ko daosieši pārvērta par Juihuanu (Jašmas valdonis), 167.g.pmē. dievam pielīdzinātais Laodzi, ko godināja kā reliģijas dibinātāju, un mītiskais pasaules radītājs Paņgu.
