Aliens

Phagpas bulta, vai budisti pret daoistiem

Domāju, ka apgalvojums, ka tibetiešu budisms ļoti reti ir tieši konfliktējis ar citām reliģijām, ir pamatots. Un, kaut arī ar abām rokām esmu par dažādo reliģiju harmonisku līdzāspastāvēšanu, tomēr daži tiešās konfrontācijas gadījumi ir diezgan interesanti. Tā paskatīsimies, kas notika, kad reiz cīņā saķērās budisms ar daoismu.

Tas notika imperatora (kahana – hanu hana) Hubilaja kosmopolītiski daudznacionālajā galmā, mongoļu varas ziedu laikos. Tajā laikā darbojās jauna, ļoti enerģiska daoistu skola Csjuaņčžiņ (Quanzhen 全真 Patiesības Pilnība). Šī skola tika dibināta XI gadsimtā, un XII gadsimta sākumā tai jau skaitījās 4000 klosteru un ap 20000 priesteru. Savā mācībā šās skolas piekritēji propagandēja cilvēku „iekšējo alķīmiju,” noliedzot pirms tam daosiem tik populāros dažādos eliksīrus, kā primāro mācot kultivēt savu iekšējo dabu (xing 性), un dzīvības spēku (ming 命). Un attiecībā uz mūsu stāstu, viņi bija entuziasma pilni, lai tā sakot, visur izplatītu savu reliģiju.

Ap 1250.gadu Csjuaņčžiņ mūki klejoja pa visu Ķīnu, sev pievācot nelielus budistu klosterus un tos pārtaisot par daosu. Vēl ļaunāk, šo klosteru svētās grāmatas viņi sameta kaudzēs un sadedzināja. Un protams, tāpat kā visi pārējie, viņi arī centās iekļūt mongoļu galmā, meklējot sev ietekmīgus patronus. Tieši tur arī sākās strīdi starp daosiem un budistiem. Hubilaja priekštecis kahans Munke jau divas reizes bija sarīkojis debates, 1255. un 1256.gadā, kurās budistus pārstāvēja mīklains mūks vārdā Namo. Otrais Karmapa, Karma Pakši, tajā laikā atradās kahana Munkes galmā un arī piedalījās 1256.gada debatēs.

Tās bija pirmās, sākotnējās sadursmes. Bet izšķirošās debates noritēja Hubilaja valdīšanas laikā. Daosu piekoptā darbība klosteru pārņemšanā un grāmatu dedzināšanā neatslāba. Un piedevām, viņi arī izplatīja savu „Brīnišķīgais kanons kā Laodzi apmācīja barbarus” (Laozi huahu jing 老子化胡妙经), apšaubāmi polemisks teksts, kurā vēstīts kā daoisma pamatlicējs Laodzi devies uz Indiju un tur izgudrojis budismu kā zemāko doktrīnu barbariem.

Hubilaja budisma skolotājs tolaik bija Čjogjals Phagpa, Sakja skolas dibinātājs, un pateicoties kahana labvēlībai, arī Tibetas pārvaldītājs. Phagpu ļoti apbēdināja daosu darbība, un viņš lūdza kahanu sarīkot vēl vienas debates. Taču šoreiz ar augstākām likmēm – zaudētājs pats atdos savus svētos tekstus sadedzināšanai.

Pateicoties ķīniešu un tibetiešu avotiem, mēs zinām, ka šīs debates patiešām notika 1258.gadā. Mums tāpat ir arī paša Phagpas stāstījums – „Vārsmas par Csjuaņčžiņ skolotāju sakāvi” – saglabājušās viņa sacerējumos...

Pēc paša visu cilvēku Kunga aicinājuma
Kuram piemīt dižens analītiskais prāts
Un nopelnus un labklājību visur vairojošais.
Bulta, patiesos rakstus nesošā,
Bruņota ar vadžras (dimantcietās analīzes) loģikas asmeni,
Novietota uz analīzes stiegras,
Un palaista ar iedvesmotās runas strēlnieku.

Visu cilvēku Kungs ir Hubilajs, visu gudro Kunga Budas laicīgā analoģija. Sniedzis savam patronam pienācīgos godinājumus, Phagpa ar iespaidīgi izvērstas metaforas palīdzību sevi apraksta kā svēto strēlnieku. Bet vai Phagpas palaistā bulta sasniedza savu mērķi? Par to viņš nestāsta uzreiz, bet pāriet pie sava daosu pretinieka apraksta:

Ar centīgām pūlēm gaišredzības ceļā,
Viņš sevī attīstījis paredzēšanas spēju,
Un maģiskos spēkus.
Bet pateicoties viņa neskaitāmo iepriekšējo dzīvju nospiedumiem,
Viņš tic, ka materiālajiem agregātiem piemīt pašeksistence.
Tāpēc viņš nekad nespēs kļūt
Par atbrīvošanās trauku.
Šis Csjuaņčžiņ skolas labākais skolotājs,
Sekotājs tam, ko viņi dēvē par Lao-Cjuaņu (Laodzi),
Labi pārzina savas tradīcijas tekstus,
Bet viņš pilnībā saindēts
Ar lepnību par savu ievērojamo slavu,
Un viņš laupīja un dedzināja
Mūsu svētās grāmatas.

Nevienā no vēsturiskajiem avotiem nav saglabājies Phapas daosu pretinieka vārds. Skumji, jo acīmredzot savā laikā viņš ir bijis plaši pazīstams. Pēc Phagpas domām, viņa pirmais noziegums ir filozofisks: pa cik viņš tic esības pašeksistencei (fenomenu spējai eksistēt pašiem no savas puses, neatkarīgi no savstarpēji atkarīgās rašanās likuma), viņš nekad nesapratīs budisma bez patības filozofiju. Viņa otrais noziegums – lepnība, kas lika viņam dedzināt budisma grāmatas. Un tā, kurš uzvarēja?

Pielietojot eliksīru, kas transformē
Drošā intelekta metālu
Par autentisko tekstu zeltu.
Es piespiedu viņu pieņemt solījumus
Lieliskajā Visgudrākā jogas tradīcijā.

Ahā, Phagpa uzvarējis, un izskatās, ka viņa pretinieks, atbilstoši tradīcijai, pieņēmis budismu. Faktiski, Phagpas piezīmēs norādīts, ka veseli septiņpadsmit daosu mūki tikuši pievērsti budismam. Starp citu, ievērojāt kā šajā dzejolī Phagpa izrīkojās ar metaforām? Diezgan sarkastiski vēršot daosu alķīmijas tradīciju pret savu oponentu, Phagpa apraksta savus personīgos argumentus kā alķīmisku procesu, transformējot savu pretinieku kā dzelzi cieto intelektu par budistu mācības zeltu. No loka šāvēja par alķīmiķi.

Noslēgumā Phagpa izsaka cerību, ka viņa uzvara palīdzēs citiem pievērsties Budas mācībai:

Mācītie bija ļoti apmierināti,
Un pateicoties viņu priekam, vēsts par šo
Izplatījās debesis pār visām karalistes zemēm.
Lai tas palīdz visiem, kuri dodas pa nepareizu ceļu,
Vai kuriem nav sava ceļa, pievērsties mācībai.

Ko viņš nepiemin, ka pēc debatēm četrdesmit piecas daosu grāmatas tika sadedzinātas. Acīmredzot tās bija daosu grāmatas, kuras tika glabātas mongoļu galmā. Taču tas vēl nebija strīda galīgais atrisinājums. Pēc dažām desmitgadēm noritēja vēl vienas debates 1281.gadā, jau pēc Phagpas nāves. Budisti no jauna uzvarēja, un šoreiz viss daosu kanons (izņemot Laodzi „Dao un De”) tika sadedzināts. Un, lai arī šķiet, ka tās bija daosu ietekmes beigas mongoļu galmā, tās nebija Csjuaņčžiņ skolas beigas. Tā izdzīvoja un arī šodien ir viena no lielākajām daosu mūku skolām.

*  *  *

Labākai skaidrībai, arī komentārs pie Phagpas vārsmām:

Pagātnē Ķīnā piedzima vīrs vārdā Tao Šans Lao Cjuaņs, (Laodzi), pirms tam mātes klēpī pavadījis 82 gadus, un guva prieku vientuļniecībā. Tiekdamies visā pilnībā iegrimt apcerē, viņš ieguva gaišredzību un maģiskās spējas. Viņš nodeva sava ceļa mācību saviem skolniekiem, un radās mācība, līdzīga Samkhajas (Śāṃkhya – indiešu filozofiskā sistēma) mācībai. Viņa sekotāji pieauga ļoti kuplā skaitā, un viņu mācību nodēvēja par Csjuaņčžiņ. Redzot, ka viņi veic ļaunu Sūgatu (Budas sekotāju) mācībai, cilvēku pavēlnieks Hubilajs pavēlēja atspēkot šo maldīgo sistēmu. Zemes zirga gada (1258.g.) vasaras vidus mēneša 23.dienā, Phagpa, kurš ilgus gadus veltījis studijām un kļuvis ļoti zinošs savā filozofijas sistēmā, pieveicis septiņpadsmit [skolotājus], kuri kļuva par mūkiem. Rakstīts kā atmiņas par to. 

Augšējā attēlā: Sakja skolas budistu klosteris Tibetā. Avots: youtube.com.

Avoti:
1. Drogön Chögyal Phagpa. “Verses on the Defeat of the Quanzhen Teachers.” Sa skya bka’ ‘bum: 7.304.
2. Eskilden, Stephen. 2004. The Teachings and Practices of the Early Quanzhen Masters. New York: SUNY.
3. Tao-Chung Yao. 2004. “Quanzhen—Complete Perfection.” In Kohn, Livia (ed.), Daoism Handbook. (2 vols.) Leiden: Brill. II.567–593. 

Autors: Sam van Schaik; tulkoja: Imants Kore.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.