Aliens

Glivices "vampīru" kapsēta: liecība viduslaiku māņticībai vai sena soda vieta?

Polijas dienvidos, Silēzijas pilsētā, Glivicē, izbūvējot jaunu apļveida krustojumu, strādnieki nesen uzdūrās apbedījumiem, kurus plašsaziņas līdzekļi jau paguvuši nodēvēt par "vampīru kapiem." Pašlaik arheologi, izdarot aizsardzības izrakumus, turpina uzietās kapsētas atsegšanu un ir atraduši jau 42 skeletus. No tiem 11 indivīdiem galvaskausi neatrodas to parastajā vietā - uz pleciem, bet ir novietoti starp kājām, kā arī, vienā gadījumā - līdzās ķermenim. Vai šie cilvēki uzskatīti par vampīriem, kuri pat pēc nāves spēj nodarīt kaitējumu dzīvajiem un tāpēc tiem kapā nocirstas galvas, kas, pēc tautas priekšstatiem, atgriešanos no viņsaules padarītu neiespējamu? Jeb tomēr iespējami arī citi neparasto apbedījumu izcelsmes skaidrojumi?

Patiešām, atbilstoši vienai no arheologu izvirzītajām darba hipotēzēm, kā avīzei "Dziennik Zachodni" pastāstīja izrakumu vadītājs Dr.Jaceks Pjeržaks, šeit, iespējams, vērojami vampīru neitralizēšanas centieni. Tradīcija nocirst par vampīru uzlūkotam mironim galvu, Polijā bijusi dzīva vēl XX gadsimta sākumā, kad 1914.gadā ar kādu mirušo šādi esot izrīkojušies Stare Mježvices ciema iedzīvotāji Mazovijas apgabalā.

Vampīri un dzīvie miroņi ir populārs poļu un citu slāvu tautu folkloras tēls. Par vampīriem un vampīrēm (upir/upierzyca) pēc nāves varēja kļūt kropļi, garīgi atpalikuši cilvēki, priekšlaicīgā nāvē mirušie, īpaši izceļot pašnāvniekus, ķeceri, ārlaulībā dzimušie un citām sociāli atstumtām grupām piederīgi vīrieši un sievietes. Nelaimīgas sagadīšanās rezultātā, raksta gliwice.gosc.pl, pārvērsties par vampīru varēja pat pavisam cienījams un dievbijīgs pilsonis, ja uz tā līķa... pēkšņi uzlēca kaķis!

Dr.Pjeržaks norāda, ka Glivices apbedījumi, ar kuriem veiktās darbības liek domāt, ka laikabiedri centušies nepieļaut mirušo atgriešanos, nav vienīgie šāda veida atradumi reģionā. Kapi, kuros apbedītie tikuši "neitralizēti" uzieti arī citviet Silēzijā - mirušie tajos guldīti ar seju uz leju, dažreiz ar sasietām kājām un rokām, vai rokām, apliektām apkārt uz krūtīm uzliktam krustam. Citiem apbedītajiem, lai tie nevarētu piecelties, virsū uzliktas smagas akmens plāksnes vai tie piesisti pie zemes ar asiem, caur krūšu kurvi izdzītiem priekšmetiem. Zināmi arī vairāki gadījumi, kad mirušajam nocirsta un nolikta starp kājām galva. Līdzīgi, domāto vampīru apbedījumi atklāti arī vairākās citās Eiropas valstīs. No pēdējā laikā plašāk izskanējušiem atklājumiem droši vien jāmin Venēcijas pievārtē XVI gs. mēra upuru kapsētā atsegtais pavecas sievietes skelets ar mutē ievietoto ķieģeli.

Priekšstats par vampīriem, kas sūc dzīvo asinis, viduslaikos guva plašu izplatību, jo pat ārstiem nebija precīzas zināšanas par cilvēka ķermeņa pēcnāves sadalīšanās procesiem, kas notiek tuvākajās nedēļās un mēnešos pēc apbedīšanas. Vēdera dobuma saturs baktēriju ietekmē sadalās un pārvēršas par tumšas krāsas, asinis atgādinošu šķidrumu, kas, pūšanas gāzu iespaidā, var tikt izspiests laukā pa līķa muti. Ja, piemēram rokot jaunu kapu, šīs parādības bioloģisko skaidrojumu nezinošie, māņticīgie viduslaiku cilvēki šādu mirušo atsedza nav brīnums, ka viņi to uzskatīja par asinskāru briesmoni, kas naktīs klejo apkārt upuru meklējumos.

Tomēr, cīņa ar vampīriem nav vienīgais iespējamais Glivices bezgalvaino skeletu skaidrojums. Ņemot vērā apstākļus - kapsētas atrašanos pilsētas centrā, netālu no bijušās karātavu vietas, arī tautas nostāstus par šajā apvidū kādreiz pastāvējušo "suņu kapsētu" - daudz ticamāks šķiet pieņēmums, ka apbedītie ir noziedznieki, kas savulaik notiesāti uz nāvi, pakārti un atstāti karājoties līdz līķis satrunējis un virves vietā zem sava smaguma pārdalījies uz pusēm. Bendes kalps tad savācis gan galvu, gan rumpi, ko apracis līdzās citiem sodītajiem. Šādai versijai par labu runā arī tas, ka pie mirušajiem pēc arheologu teiktā nav atrasta neviena senlieta vai priekšmets, pat ne bikšu sprādze vai poga.

Jautājumu par to, kādā veidā galva atdalīta no ķermeņa, kā arī - vai mirušie tikuši pakārti - var noskaidrot, izpētot atbilstošos galvas un kakla kaulus. Karātavās mirušajiem, kā likums vienmēr ir salauzts nelielais, zem žokļa esošais mēles kauls. Diemžēl, šobrīd tīmeklī pieejamos materiālos nav ziņu, cik mirušajiem šis kauls ir atrasts (tas ir neliels un sliktos saglabāšanās apstākļos viegli var iznīkt) un kādā stāvoklī bijis. Toties ir zināms, ka līdz 17.jūlijam atklātajos apbedījumos tikai vienam skeletam konstatētas iespējamās galvas nociršanas pēdas - divi salauzti kakla skriemeļi. Arheologi gan nevar pateikt vai galva nocirsta, piemēram, izpildot sodu jeb vēlāk, pēc nāves, kā tas būtu gadījumā, ja mirušo uzskatītu par vampīru.

Vēl viena no izteiktajām hipotēzēm pieļauj, ka kapsētā guldīti holeras epidēmijas upuri, tomēr tas šķiet maz ticams, jo jājautā - kāpēc gan sērgas upuriem atdalīt un novietot starp kājām galvas?

Apbedījuma piedevu un personīgo piederumu trūkums pagaidām neļauj arī noteikt atrasto skeletu vecumu. Pēc dažiem, vienā kapā atrastiem, viduslaikiem raksturīgiem ķieģeļiem, norāda Pjeržaks, tie, iespējams, var tikt attiecināti uz XVI gs. Kad būs izdarīta skeletu paleoantropoloģiskā izpēte, veiktas 14C analīzes un noskaidrotas mirušo apbedīšanas hronoloģiskās robežas, visas izteiktās hipotēzes varēs izvērtēt jau daudz pamatīgāk, atradumus saskaņojot ar vēstures avotos minētajām ziņām un laikmeta paražu aprakstiem.

Attēli: foto: Waldemar Packner.

Avots:
gliwice.gosc.pl