Nodokļi
Viena no valsts varas funkcijām ir nodokļu iekasēšana no iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai tādejādi nodrošinātu valsts kopējās vajadzības.
Nodokļi Senajā Ēģiptē. Jau kopš pašiem Senās Ēģiptes vēstures pirmsākumiem svešzemnieki tika uzstatīti par piederīgiem haosa pasaulei – Isfet, kas ir Maat pretstats. Svešzemnieki tika attēloti kā gūstekņi, sasieti un samīti zem faraona sandales. XVIII dinastijas laikā Ēģipte dominē starptautiskajā tirdzniecībā. Šajā laikā dažās privātajās tēbiešu kapenēs tā sauktajos nodevu ainu gleznojumos parādās jauni ārzemnieku tēli. Tur redzami ārzemju dižciltīgie kopā ar bērniem, izejvielām, amatnieku precēm un dzīvniekiem, kuri atvesti kā nodevas faraonam – šajā gadījumā Tutanhamonam. Šie gleznojumi izceļas ar krāšņumu un eksotiku, atstājot otrajā plānā bagātības reālo precīzo novērtējumu. Tās ir pretstats tempļu sienu gleznojumiem, kur pieminēts tikai cilvēku un preču/nodevu skaits.
Kušas nodevas galvenokārt sastāvēja no zelta un citām izejvielām, tostarp arī tādām, kas nāca no Āfrikas dzīlēm – ziloņkaula, dārgakmeņiem, strausa olām un spalvām, leopardu ādām un eksotiskiem dzīvniekiem. Tomēr Huja kapeņu sienu gleznojumos attēloti arī amatnieku ražojumi, piemēram, zelta dārzi.
Tomēr svarīgi būtu nošķirt ēģiptiešu propagandas frāzes no vēsturiskās realitātes: Nūbija, Egeja jūras salas, Palestīnas un Sīrijas reģiona teritorijas, pilsētvalstis atbilstoši politiskajai situācijai atradās mainīgas atkarības attiecībās ar Ēģipti, kamēr ēģiptieši savā lepnumā gribēja, lai mēs noticētu viņu nedalāmajai dominancei un nesagraujamai varenībai. Sākot ar Tutanhamona valdīšanu, no seno ēģiptiešu kapeņu sienu gleznojumiem pazuda Egejas salu nodevu tēma un Huja kapenēs TT40 tā vairs nav atrodama.
Jēdziens “inou” (nodevas/dāvanas) ietver īstus nodokļus, kurus tieši iekasē Ēģiptes administrācija (piemēram, Nūbijā), diplomātiskas dāvanas (kur gaidīja kaut ko pretī) un komerciālo tirdzniecību. Nodevu/dāvanu ainas apliecina kapeņu īpašnieka prestižu, jo tas nozīmēja, ka viņš savas dzīves laikā bija iesaistījies starptautiskajās lietās, tās liecināja arī par viņa tuvumu faraonam un spēju iegūt svešzemju luksusa produktus. Svešzemju materiālu haotisko dabu kompensēja stingra kārtība preču parādē, kas apliecina Ēģiptes valsts spēju ieviest kārtību šajās zemēs, kā arī liecina par kapeņu īpašnieka spēju uzvarēt haosu, kas simbolizē nāvi.
Senajā Grieķijā pastāvēja tā saucamais "brīvības nodoklis," kas bija jāsamaksā pilsonim, kurš bija nolēmis piešķirt savam vergam brīvību. Tomēr nereti paši vergi smagā darbā gan sakrāja izpirkuma maksu, lai iegūtu brīvību no saimnieka, gan sapelnīja naudu brīvības nodoklim.
1660.gadā Londonā pilsētniekiem noteica īpašu "skursteņa nodokli." Tad cilvēki sāka krāpties un uz vienu skursteni mūrēja vairākas krāsnis.Tas noveda pie biežiem ugunsgrēkiem un pēc 1684.gada lielā ugunsgrēka nodokli pilnībā atcēla.
1689.gada 17.aprīlī krievu cars Pēteris I valsts modernizācijas reformu rezultātā ieviesa tā saucamo "bārdas nodokli." Pilsētnieki drīkstēja nēsāt bārdu tikai nomaksājot nodokli 50 rubļu gadā. Savukārt zemnieki drīkstēja bārdu nēsāt savā sādžā, taču, ierodoties pilsētā, ik reizi bija jāmaksā kapeika.
XVIII gs. Vācijā ikvienam kārtīgam pavalstniekam bija jānosit 12 zvirbuļi, lai mazinātu lauksaimniecībai nodarīto postu. Uzrādot putnu līķīšus, bija iespējams saņemt nelielu atlīdzību. Savukārt vāciešiem, kas kādu iemeslu dēļ nevarēja nosist pietiekami daudz zvirbuļu, bija jāmaksā īpašs "zvirbuļu nodoklis."
XX gs. sākumā Kanādā darbojās īpašs režīms pret pieaugošo ķīniešu skaitu to imigrācijas dēļ. Lai ķīnieti ielaistu valstī, kādam par viņu bija jānomaksā tā sauktais "ārzemnieku nodoklis." To atcēla 1923.gadā, kas ķīniešiem iebraukt Kanādā aizliedza vispār."
PSRS pastāvēja "bezbērnu nodoklis 6% apmērā no algas. To maksā ja iedzīvotāji reproduktīvajā vecumā: sievietes 20-45 gados, vīrieši 25-50 gadiem. Nodoklis pastāvēja no 1941.gada līdz PSRS sabrukumam 1991.gadā.
1993.gadā Venēcijas varas iestādes noteica tā saucamo "ēnas nodokli," kā lielums bija atkarīgs no laukuma, ko nosedz uz ielām izvietoto kafejnīcu papildvietu saulessargi. Tas tika ieviests kā atbilde uzz manipulēšanu ar ielas kafejnīcu peļņas rādītājiem.
Kopš 2010.gada aprīļa Lielbritānijā ir "televīzijas nodoklis" - noteikta maksa par TV skatīšanos. Par melnbaltiem televizoriem jāmaksā mazāk, bet pilsoņiem, kas juridiski atzīti par neredzīgiem, jāmaksā puse no nodokļa.
