Vācija
Valsts Centrāleiropā.
Vēsture. 843.gadā Verdenā tika noslēgts līgums par Kārļa Lielā Franku valsts sadali starp viņa mazdēliem Lotāru, Ludviķi Vācieti un Kārli Plikpauri. Kārlis Plikpauris saņēma zemes uz rieteņiem no Reinas (Rietumfranku karaļvalsts) un šis notikums vēsturē tiek uzlūkots kā Vācjas valsts sākums.
No 870.gada bija Austrumfranku karaliste ar Frankfurti kā galvaspilsētu - vai tā bija Vācija?
"Spiediens uz Austrumiem." Baznīcas atbalsts īpaši noderīgs izrādījās dažiem vācu firstiem – mazvalstiņu valdniekiem, kuri nepiedalījās karagājienos pret musulmaņiem, par izdevīgākiem pasākumiem uzskatot iebrukumus savu tuvāko kaimiņu – Pieelbas un Piejūras slāvu zemēs, kuras, kā zināms, vēl līdz šim bija palikušas savu sentēvu ticībā. Slāvu pakļaušana vācu feodāļiem šķita vieglāks uzdevums, nekā tālais un grūtais ceļš uz Palestīnu, pie tam šādos pasākumos bija ieinteresētas arī ietekmīgākās vācu pilsētas, kurām nebija tiešu sakaru ar Vidusjūras tirdzniecības ceļiem, toties tām rūpēja pārņemt savā kontrolē visu Baltijas jūras piekrasti, lai nodrošinātu netraucētu tirdzniecību ar Eiropas austrumdaļu, īpaši Krievzemi.
Ap 1147.gadu vācu firsts – grāfs Albrehts Lācis uzsāka Elbas upes augštecē dzīvojošo slāvu – ļutiču zemju iekarošanu. Ap 1170.gadu Pieelbas slāvu pretošanās bija salauzta. Ļutiču zemēs tika izveidota Albrehta Lāča pārvaldītā Brandenburgas markgrāfiste - par tās centru XIII gadsimtā kļuva Berlīne, kas kā pilsēta pirmoreiz minēta 1230.gadā.
Firstistu laiks. Feodālās sadrumstalotības laikos vācu zemēs izveidojās daudzas no ķeizara un karaļa tieši atkarīgas firstistes. Spēcīgākās no tām - Brandenburgas, Austrijas, Bavārijas un Saksijas. 1648.gada Vestfālenes miera līgums nodrošināja to suverenitāti.
XIII gs. pilsētu vācieši iekaroja Bratislavu un nosauca to par Presburgu.
Iekarotajos apgabalos, kā tas jau bija parasts, tika veikta pamatiedzīvotāju piespiedu kristīšana, nepakļāvīgo iznīcināšana. Pakļautās teritorijas sadalīja lēņu apgabalos un piešķīra trūcīgajiem bruņiniekiem un citiem krustakara dalībniekiem, kas bija īpaši izcēlušies cīņās pret “pagāniem”: tādejādi pat vidējo un zemāko sociālo slāņu pārstāvji nereti varēja kļūt par dižciltīgajiem (lēņus saņēma arī tie slāvu vadoņi, kas bija sadarbojušies ar iekarotājiem). Lai mazinātu vietējo iedzīvotāju sacelšanās draudus, no vācu zemēm tika aicināti zemnieki – kolonisti, kurus nometināja labākajos lauksaimniecības reģionos, piešķirot tiem dažādas privilēģijas, to starpā – atbrīvošanu no dzimtniecības (šādas privilēģijas gan nesaglabājās ilgstoši, laika gaitā visi šie zemnieki, pareizāk sakot – viņu pēcteči, no jauna kļuva par dzimtļaudīm), savukārt slāviem atstāja mazvērtīgākās un neauglīgās zemes, kā arī piespieda tos kalpot kolonistiem. Šādi iekarotāju pasākumi samērā ātri noveda pie slāvu zemju pārvācošanas.
Sākotnēji starp skandināviem un vāciešiem veidojās naidīgas attiecības, bet 1161.gadā tika noslēgts savstarpējs līgums, ar kuru gotlandiešiem vācu teritorijās tika piešķirtas tādas pašas tiesības, kā vāciešiem Gotlandē. Samērā īsā laikā Lībeka kļuva par galveno noteicēju Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā jo vācu tirgotāji guva vadošo ietekmi Gotlandes salā dibinātajā tirdzniecības pilsētā Visbijā, kas bija nozīmīgs atbalsta punkts Ziemeļeiropas tirdznieciskajos sakaros ar Baltijas zemēm un Krievzemi.
Luterisma rašanās un nostiprināšanās. 1530.gadā ķeizars Kārlis V katoļu un luterāņu samierināšanai sasauca Augsburgas reihstāgu. Protestantiem bija likts formulēt savu pasaules uzskatu. Tā radās luterānisma pirmā simboliskā grāmata - "Augsburgas konfesija," kuras idejiskais tēvs bija M.Luters. Viņš pats reihstāgā nevarēja piedalīties, jo bija izslēgts no baznīcas un kritis nežēlastībā. Faktiskais izpildītajs bija Melanhtons. Šai grāmatā līdz ar tēzi, ka firsts un nevis pāvests ir baznīcas galva, tika noteikta luterānisma rituālā, arējā puse. Kad katoļi noraidīja "Augsburgas konfesiju," Melanhtons k;a atbildi katoļu kritikai uzrakstīja "Augsburgas konfesijas apoloģiju" - otru simbolisku luterāņu dokumentu.
1531.gadā luterāņi organizēja militāru savienību - Šmālhaldenas līgu, kuras bruņotā cīņa pret Kārli V 1555.gadā noveda pie Augsburgas miera. Pēc tā noteikumiem luterānisms Vācijā kļuva par tādu pašu pilntiesīgu kultu kā katolicisms saskaņā ar principu: "Kas noteicējs valstī, tas noteic arī ticību," - t.i. firsts varēja izvēlēties starp luterānismu un Romas katolicismu, arī viņa pavalstniekiem bija jāpieņem tā ticība, ko pieņēmis firsts.
1701.gadā tika nodibināta Prūsijas karaliste, kas bija spēcīgākā no vācu valstīm, un tai vēlāk bija liela loma Vācijas impērijas izveidošanā.
pēc Sv.Romas impērijas sabrukuma 1806.gadā Vācijā stipri saruka firstistu daudzums.
Vācijas impērijas izveidošana. 1871.gadā Vācijā tika izveidota impērija. 1871.gadā Vācijas impērijā tika iekļauta Brēmenes brīvpilsēta.
1871.gada 10.decembrī Vācijas impērijas kriminālkodeksā tika ieviests 130a pants, ko sauca par "kanceles pantu." Saskaņā ar to garīdzniekiem, kas sprediķoja par politiskajiem jautājumiem, draudēja cietumsods līdz 2 gadiem. Šo pantu VFR atcēla tikai 1953.gadā.
Apvienotajā Vācijā reģionu ap Kēnigsbergu nodēvēja par Austrumprūsiju.
1890.gadā Lielbritānija apmaiņā pret Zanzibāras koloniju Āfrikā Vācijai atdeva Helgolandes salu.
1897.gadā Vācija iekaroja Cindao (Ķīna, Šaņdunas province) pie Dzeltenās jūras un tajā ierīkoja jūras kara bāzi.
Vācija pirms I Pasaules kara. Kamēr Otrā reiha Vācijas kanclers bija Bismarks, kas pats to arī bija radījis, par vāciešu karu pret Krieviju nevarēja būt ne runas - vācieši bijās karot divās frontēs. Taču, kad pie varas nāca grāfs Georgs de Montekukoli (Georg Leo Graf von Caprivi de Caprera de Montecuccoli), viņš apgalvoja: "Nākamo pavasari mums būs karš divās frontēs." Visus četrus gadus šīs grāfs gaidīja karu.
Vācijas plāni pret Krievijai atņemtām zemēm I Pasaules karā. I Pasaules kara laikā vācieši izstrādāja plānus attiecībā uz Krievijai atņemtajām zemēm austreņos, protams, paredzot Vācijas uzvaru šai karā. 1917.gada novembrī Austreņu frontē Vācija bija sapulcinājusi vairāk kā 1,7 miljonus karavīru - pusi visas armijas. Šim karaspēkam bija jākļūst par instrumentu "otrās robežjoslas" projekta iedzīvināšanai, kas bija izstrādāts Berlīnē 1916.gadā un paredzēja Krievijas impērijas rieteņu rajonu aneksiju Baltiju, Ukrainu, Baltkrieviju, Kaukāzu un tālāk varētu vēl domāt pat par Vidusāziju, Irānu, arābu zemēm un pat Indiju. Tomēr Vācijā eksistēja vēl arī otrs piegājiens - tā saucamā "Vidējā Eiropa." Saskaņā ar šo konceptu Vācijas austreņu robežās būtu jāparādās formāli neatkarīgām valstīm, kuras pēc būtības kontrolētu vācieši. Šī koncepta autori tika uzskatīti par "mēreniem" atšķirībā no anektēt gatavās "kara partijas."
Visi šie plāni nebija teorija vien. Pēc Brestas miera noslēgšanas ar Padomju Krieviju, Vācija patiesi ņēmās tos realizēt, pie tam tādā veidā, ko varētu nosaukt par abu iepriekšminēto plānu simbiozi. Virknē jaunizveidoto valstu tika izveidotas monarhijas, piemēram, Lietuvā un Somijā - tur valdīt tika uzaicināti vācu aristokrātisko ģimeņu pārstāvji, karalis Mindaugs II un Kārlis Frederiks attiecīgi. Ukrainā ar tiešu Vācijas atbalstu pie varas 1918.gada aprīlī nāca hetmanis P.Skoropadskis (Павел Скоропадский), kas arī pilnībā bija no tās atkarīgs. Tiklīdz kā 1918.gada novembrī Vācija cieta sakāvi karā, izbeidzās arī hetmaņa vara Ukrainā un sabruka arī citi vāciešu plāni. Ukrainu, Baltkrieviju. Vāciešiem aizejot varu uz vietām mēģināja ņemt vietējās valdības, kas pamatā orientējās uz Antanti, jo pēc Vācijas sagrāves lielas izvēles arī nebija.
1918.gada 9.novembrī Vācija tika proklomēta par demokrātisku republiku.
Vācija pēc I Pasaules kara. Saskaņā ar Versaļas līgumu (1919.g.) impērijas teritorija vēl paplašinājās, jo tā ieguva lielu daļu Vācijas koloniju - Tanganjiku, daļu Togo un Kamerūnas, u.c.
Brēmenes Padomju republika (1919.g., 10.01.-02.02.). To proklamēja Brēmenes strādnieki 1919.gada 10.janvārī revolucionārās kustības uzplūdu laikā Vācijā. Tika izveidota Tautas pilnvaroto padome (3 komunisti, 3 Neatkarīgās sociāldemokrātu partijas pārstāvji, 3 bezpartejiskie), tautas komisariāti. Valdības revolucionāriem pārkārtojumiem pretojās neatkarīgo sociāldemokrātu līderi. F.Ēberta un F.Šeidemaņa valdība pret padomju republiku nosūtīja karaspēku un 4.februārī tā beidza pastāvēt.
Karš pret Latviju. 1919.g.25.novembrī Latvija pārrāva diplomātiskās attiecības ar Vāciju un pasludināja karastāvokli ar to. Formālo karastāvokli izbeidza 1920.g.15.jūlijā noslēgtais līgums abu valstu starpā
Veimāras republikas laiks (1919.-1933.g.). Demokrātiska valsts iekārta Vācijas teritorijā no 1919.-1933.gadam.
Nacistu valdīšanas laiks (1933.-1945.g.). Kopš 1936.gada, kad Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu (tajā laikā Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās), Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju ir konsekventi ieņēmušas samiernieciskas pozīcijas - saglabāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par Pirmo pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski. Tas nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana (Anschluss) 1938.gada martā, tam sekoja Minhenes vienošanās un Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā.
Šajos apstākļos Čemberlens beidzot nolēma parādīt raksturu - 31.martā Anglijas un Francijas vārdā deva Polijai garantijas tās teritorijas neaizskaramībai. Tomēr tas vairs nespēja apturēt Hitleru. Pirmkārt, viņš lāgā neticēja, ka rietumvalstis pildīs savas garantijas. Otrkārt, viņš vēlējās karu ar Poliju, lai parādītu pasaulei Vērmahta ieroču spēku. Tomēr viņš arī saprata, ka, lai izrēķinātos ar Poliju, un gadījumā, ja Anglija un Francija karu tomēr pieteiktu, ir jānodrošina aizmugure. Tāpat viņš bija labi informēts par to, ka kopš 10.aprīļa Maskavā norisēja sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, militāro konvenciju un garantijām valstīm, kas var pakļauties agresijai no Vācijas puses.
Kauja par Britāniju. Trešajā reihā vācieši visā nopietnībā kala plānus Britu salu sagrābšanai un šis plāns bija pavisam īsts, nevis radīts uzmanības novēršanai pirms uzbrukuma PSRS, vismaz tā pirmajā posmā. Šā plāna izstrādi Hitlers pavēlēja sākt 1940.gada vasarā, kad britu un franču spēki cieta vienu sakāvi pēc otras. Berlīnē valdīja pārliecība, ka pēc Francijas kapitulācijas vāciešiem lielu problēmu ar britiem arī nebūs.
Uzbrukuma plāns Britu salām ar nosaukumu "Jūras lauva" tika apstiprināts 1940.gada 16.jūlijā. Tas paredzēja 25 vērmahta divīziju izsēšanos Anglijas piekrastē starp Duvru un Portsmutu un sekojoša uzbrukuma attīstīšanu uz Londonu. Pēcāk vācu komandieri koriģēja plānus, palielinot vācu divīziju skaitu līdz 40. Jau pēc kara bijušais vērmahta operatīvās vadības štāba priekšnieks Alfrēds Jodls paziņoja, ka nacistu plāni zināmā mērā atgādinājuši seno romiešu karavadoņa Jūlija Cēzara Britu salu sagrābšanas plānus.
Protams, Berlīnē tika ņemtas vērā britu varenās flotes iespējas, toties britu aviāciju gan vācieši augstu nevērtēja. Operācijai "Jūras lauva" bija jāsākas pēc tam, kad vācu luftvafe panāktu savu pārsvaru gaisā. Vinstons Čerčils to nosauca par "kauju par Britāniju" un tā sākās 1940.gada jūlijā - vēl līdz tam kā tika apstiprināta operācija "Jūras lauva." Kāzināms,vāciešizaudēja šo kauju un tiem neizdevās iegūt pārsvaru gaisā pār britu aviāciju. Iespējams, ka vāciešu armija bija pārāka uz sauszemes, tomēr, lai to nodemonstētu, bija nepieciesams uz tās izsēsties.
Sakāve kaujā par Britāniju lika mainīt vāciešiem savus plānus. 1941.gadajanvāra sākumā Hitlers deva pavēli atcelt vācu armijas izsēšanos Anglijas krastā, tomēr pilnībā neatteicās no plāna "Jūras lauva" realizēšanas. Tikai 1942.gada februārī Trešā reiha jūras kara flotes komandieris Ērihs Rēders spēja Hitleru pilnībā atrunāt no izcelšanās plāniem britu salās. Tas gan kļuva iespējams tikai pēc zibenskar aplāna izgāšanās karā ar PSRS.
Pēckara Vācija (1945.-patlaban). Saskaņā ar amerikāņu politiķa Čārlza Dauesa izstrādāto plānu ASV kreditēja Vāciju, lai tā spētu maksāt reparācijas uzvarētājvalstīm.
Konrāda Adenauera kanclerēšanas laiks (1949.-1963.g.). Par pēckara Rietumvācijas pirmo kancleru tika izvēlēts Konrāds Adenauers, kas savulaik bija bijis Ķelnes birģermeistars. Adenauera valdība orientējās uz ASV un citām Rietumvalstīm. 1954.gadā Adenauera vadītā valdība parakstīja Parīzes vienošanos, pēc kuras VFR uzņēma NATO. 1956.gadā Vācijā tika aizliegta Komunistiskā partija un citas "sarkanās" organizācijas Vācijā.
Cenzūras ieviešana Vācijā. 1950.gadu sākumā kļuva populāra Vācijas Valsts partija (German Reich Party), ko atbalstīja bijušie karavīri un patrioti. jaunās partijas līderis un vilcējspēks bija ģenerālmajors Otto Ernsts Remers. Panākumu iespaidā viņu apciemoja Sabiedroto delegācija un piedāvāja brīvprātīgi slēgt partiju, vai arī tā tiks aizliegta. Remers nepiekāpās un partiju slēdza. Pie viena slēdza arī komunistu partiju KPD, ko gan drīzumā reanimēja kā DKP (Vācijas Komunistiskā partija).
1954.gadā tika nodibināts "Federālais jauniešus apdraudošās lieteratūras cenzūras birojs." Lai gan tas bija radīts ar nodomu pasargāt jauniešus no pornogrāfijas un vardarbības, tas sāka cenzēt arī aizdomīgas politiskas publikācijas. 1970.gados birojs cenzēja pārsvarā kreizā spārna politiķus, bet kopš 1980.gadiem cenzūrai tika pakļauts galvenokārt labējais spārns.
Politiskā skaislības pat izsauca studentu sacelšanos 60.gados. 60.gadu beigās šie vārda brīvību ierobežojošie likumi stājās spēkā - tos pieņēma konservatīvo un sociālistu Lielā koalīcija. Kā atbilde tika izveidota ārpusparlamentāra opozīcija APO (Ausserparlamentarische Opposition), kas apvienoja spēkus un izveda tos ielās. No APO 70.gados izveidojās teroristiska kustība, kas valdībai ļāva vēl vairāk ierobežot pilsoniskās brīvības - veikt kratīšanas, noklausīties tālruņu sarunas, atvērt sūtījumus bez tiesu akcepta.
Villija Branta kanclerēšanas laiks (1969.-1974.g.). 1966.-1969.gados V.Brants bija vicekanclers un VFR ārlietu ministrs, bet 1969.-1974.gados - federālais kanclers. V.Branta valdības noslēgtie līgumi ar PSRS un Poliju 1970.gadā, ar Čehoslovākiju 1973.gadā veicināja starptautiskā stāvokļa normalizēšanos Eiropā.
Darbi par Vācijas vēsturi.
K.Celtera Vācijas kultūras vēsturi "Germania generalis" (1500.g.).
Administratīvais iedalījums. 16 federālās zemes.
Brandenburgas federālā zeme. Potsdama.
Lejassaksija.
Ziemeļreinas-Vestfālenes zeme.
Aplūkojamie objekti.
Dolmeņi.
Apļi laukos.
Pilsētas.
Berlīne.
Brēmene.
Diseldorfa.
Drēzdene.
Frankfurte pie Mainas.
Hamburga.
Koblenca.
Leipciga.
Lībeka.
Minhene.
Nirnberga.
Potsdama.
Reinas ieleja. Vācu vīna Riesling dzimtene. Pirmais vīnogas ielejā esot iestādījis Austrumfrancijas karalis Ludviķis I Vācietis. Cita versija - to izdarījuši cisterciešu mūki no Burgundijas, kas sākuši darboties ielejā.
Pirmās tika iestādītas vīnogas Pinot Noir, tomēr šī reģiona sarkanvīns nespēja konkurēt ar burgundieti. Tādēļ mēģinājumu rezultātā tika atlasītas Riesling vīnogas, kas ir vispiemērotākās Reinas stāvajām nogāzēm. un ielejas augsnei un klimatam.
Ēberbahas klosteris. Reinas ielejā. Nosaukums - "mežakuiļu strauts," jo reiz, kad šo vietu apmeklējis cisterciešu abats un Maincas arhibīskaps, kuru acu priekšā no krūmiem izlēcis mežakuilis un pārlēcis pāri strautam. Cistercieši Reinas apvidū parādījušies ap 1136.gadu un mitinājušies Ēberbahas klosterī. Vīna darīšana devusi klosterim lielākos ienākumus, tā šis 13 mūku darbs padarījis Ēberbahas klosteri par lielāko Vācijā. Vēlāk pat daļa klostera ceļļu tikusi pārvērsta vīna pagrabos.
1525.gadā klosterim uzbrukuši zemnieki un izdemolējuši tā vīma pagrabus. Izlaupītās bibliotēkas senie manuskripti XIX gs. tikuši pārdoti par mārciņu kā nederīgi papīri. Daļa klostera vērtīgo grāmatu nonāca Britu muzejā, Zviedrijā, privātās kolekcijās.
1803.gadā klosteris pārtrauca savu darbību, bet vīna darīšanas tradīcijas palika.
Kopš 1945.gada klosteris un teritorija atrodas Esenes rajona pārvaldībā, te ir 200 hektāru plaši vīnogu lauki.
Klostera arhitektūrā jaušama romiešu, gan agrīnās un vēlās gotikas un baroka ietekmi. Pēc lieluma tas ir kā atsevišķs ciemats.
Ik gadus klosteris kļūst par Reinas ielejas mūzikas festivāla mājvietu.
Tieši šai klosterī XX gs. 80.gados tikusi filmēti filmas "Rozes vārds" iekšskati (jo īstenībā darbība notika Itālijā) pēc tāda pat nosaukuma Umberto Eko romāna motīviem.
Lorelejas klints. Leģendām apvītas.
Johannisbergas pils. Reinas ielejā, kalna galā. savulaik te atradies benediktīņu klosteris. 1715.gadā zemi iegādājies Fuldas abatijas princis, kurš klostera vietā uzcēla trijstāvīgu pili.
1720.gadā viņš savos īpašumos iedēstījis 294 000 Riesling vīnogulāju. Tas bijis pirmais vīna dārzs, kurā tikušas iestādītas tikai Riesling vīnogas.
Pateicoties liktenīgam kuriozam, radās, tā dēvētais, vēlās ražas vīns - Spātlese. 1775.gadā kurjers, kas ik katru gadu tika sūtīts uz Fuldas abatiju pēc saim nieku atļaujas ražas novākšanai, bija noplostojis pa krogiem ar meitām un nokavēja par veselām 2 nedēļām. Kad sūtnis beidzot ieradies, visas apkārtnes vīnogas jau bijušas novāktas, bet Johannisburgas pils vīnogulājus bija piemeklējusi dižciltīgā puve. Vīndaris tomēr ogas novācis un rezultātā sanācis vīns ar augstāku cukura saturu (Spātlese), kas kļuva par pils stila zīmi. Blakus vīna darītavai ir apskatāms piemineklis leģendārajam kurjeram.
Bibliotheca subterranea - vīnotavas pagrabs ar pavisam veciem vīniem. Vecākais - 1748.gada Riesling.
Rūdesheima. Reinas ielejas pērle, vīna baudīšana.
Velna tilts. Tikai divu stundu brauciena attālumā no Vācijas galvaspilsētas Berlīnes atrodas slavenais tilts “Rakotzbrücke.” Paslēpies maģiskā vietā – Kromlavas Acāliju un rododendru parkā, tas priecē apmeklētājus no visas pasaules jau kopš XIX gadsimta. Tilta abus galus rotā klintis, akmeņainas, robainas smailītes un lapu vīteņi, kas tam piešķir noslēpumainu izskatu. Bet ne tikai – par to klejo unikālas pasakas un teikas. Oriģinālais objekts maģiskā izskata dēļ pat ieguvis nosaukumu “Velna tilts.” Proti, tas būvēts kā loks, taču, atspīdot ūdenī, rada sirreālu, perfekta apļa ilūziju. Leģendas vēsta, ka velns, apmaiņā pret sniegto palīdzību būvniecībā, vēlējās iegūt tā cilvēka dvēseli, kurš pirmais tiltu šķērsos. Savukārt citi mēļo, ka perfektais aplis, ko veido atspulgs, ir kā “vārti” vai “portāls” uz citu pasauli. Apskates vietu ieteicams apmeklēt rudenī, kad saules stari, atspīdot ūdenī, rotājas varavīksnes krāsās.
Umas katedrāle. Pie viena arī augstākā katedrāle pasaulē.
Ziemeļvācija.
Babelbergas Filmu parks. Te var redzēt kā top TV pārraides, kā uzņem filmas un izrādes.
Serengeti safari parks. Mazs Āfrikas gabaliņš Ziemeļvācijas dabas ainavā ar vairāk kā 1000 dzīvniekiem no visas pasaules.
Heideparks. Viens no Vācijas lielākajiem un vislabāk iekārtotajiem atrakciju parkiem.
Soltavas termālais baseins.
Goslara. Romantiska Vācijas mazpilsēta, šauras ieliņas, suvenīru veikaliņi un varena ķeizara pils.
Europa-Rosarium. Pasaulē lielākā rožu kolekcija ar vairāk nekā 8500 šķirnēm vairāk kā 12 ha lielā platībā.
Vernigerode. Atrodas skaista vietā divu upju satekā. Pārsteidz ar daudzveidīgiem māju rotājumiem.
Kvedlinburga. Pasaules kultūras mantojuma pilsēta. Tās vecpilsēta atrodas vairāk kā 1400 pildrežģu mājas, kas celtas no XV -XIX gs., gleznainas un bruģētas ieliņas.
Harca kalni. Apmēram 95 km gara un 35 km plata kalnu saliņa starp leines un Zāles upēm. ar
Brokena kalnu. Šeit augstākais (1142 m). Lasīt - Brokenas spoks.
Rosstrape klints. Tā atrodas iepretim Raganu deju laukumiņam. Klinti var sasniegt ar pacēlāju.
Bad Harzburg. Piedāvā pastaigu taku virs koku galiem.
Titan RT. Vācijā garākais iekārtais tilts.
Lineburga.
Brēmene. Brēmenes muzikantu pilsēta Vezeres upes krastos.
Eizenaha. Eisenach. Pilsēta Erfurtes apgabala DR. Dibināta ap 1170.gadu. Iedzīvotāji 50 600 (1981.g.). M.Lutera, J.S.Baha, R.Vāgnera memoriālie muzeji. Tīringenes etnogrāfiskais muzejs, transportlīdzekļu muzejs. Tīringenes mežs. Arhitektūras pieminekļi: Vartburgas cietoksnis (1067.g.), Sv.Nikolaja baznīca (ap 1200.g., romānika), Sv.jura baznīca (1190.g., gotika), rātsnams (XVI-XVII gs.), pils (XVIII gs.beigas, baroks, arhitekts G.H.Krone).
Kōnigsteinas cietoksnis. Tiek uzskatīts par vienu no senākajiem Eiropas cietokšņiem.
Bastei Klinšu parks. Saksijas Šveices nacionālā parka dabas pērle.
Helgolandes sala.
Rīgenas sala.
Bādene-Virtemberga.
Heidelberga. Federālās zemes Bādenes-Virtembergas piektā lielākā pilsēta. Kalnu ielokā Nekāras upes krastā, dzejnieku un filozofu pilsēta.
Objekti.
Heidelbergas pils. Pils atrodas 80 m augstumā. Pilī kādreiz rezidējis Pfalcas kūrfirsts. Uz pili pamatīfa kāpšana, taču slinkie var uzbraukt ar kaut ko tramvajiņam līdzīgu.
Pili XVII gs. ieņēma un izpostīja 3 reizes. 1764.gadā zibens iespēra pilī un tā nodega līdz pašiem pamatiem. Tikai pēc visām šīm neveiksmēm beidzot tika nolemts jauno pili būvēt no akmens. Pils mūri tomēr nav pilnīgi atjaunoti.
Vienā no pils pagrabiem atrodas viena no lielākajām vīna mucām Eiropā. Tā pagatavota XVIII gs. un tajā satilpstot ap 236 000 pudeļu vīna. Vīna pagraba sienu grezno bijušā īpašnieka kūrfirsta statuja ar lielu vīna kausu rokā.
Vācijas Aptieku muzejs. Atrodas Heidelbergas pilī. Desmit nelielās pils telpās kompakti aplūkota farmakoloģijas vēsture no Senās Grieķijas līdz mūsdienām. Visi nosaukumi latīniski. Muzejā neļauj fotografēt.
Karla Ruprehta universitāte.
Filozofu ceļš. Uz to jākāpj pa tūkstošiem pakāpienu. Iesākumā jāiet pa Čūsku ceļu. Augšā paveras skaists skats uz Heidelbergu, tās septiņiem tiltiem un pili.
Švarcvalde. Tās lepnums - ķiršu torte. Pasaules lielākais dzegužpulkstenis un vecākā Švarcvaldes māja - Vogtsbauernhof.
Švarcvaldes kalnu ceļš. Augstākā virsotne Feldberga, Tribergas ūdenskritums.
Mummelsee ezers.
Tribergas ūdenskritums.
Bad Urach. Švābu Albas sirds, viduslaiku arhitektūras pērle un termālais veselības kūrorts. AlbThermen SPA.
Urahas ūdenskritums. 37 m augsts.
Hohenurahas pilsdrupas. No tām paveras panorāmas skats uz Švābu Albas kalnieni - 220 km garu un 40 km platu kalnu grēdu.
Freiburga. Mežu, gotikas, studentu un vīna pilsēta.
Schauinsland kalns. Pie Freiburgas, uz to iet pacēlājs. No tā skaidrā laikā var redzēt gan Freiburgas pilsētu, gan Reinas ieleju.
Bādenbādene. Elegants kūrorts, ko savulaik bija iecienījuši eiropiešu aristokrāti. Tur kaut kur ir termālais baseins.
Lāra. (varbūt Francija?) Vecpilsēta, krizantēmu svētki.
Ludvigsburga. Pasaulē lielākā ķirbju izstāde.
Lihtenšteinas pils. Romantiska, iemūžināta Vilhelma Haufes romānā.
Eslingene.
Nerdlingene. Vācijas romantiskā ceļa pilsēta.
Reinzemes-Pfalcas federālā zeme.
Mainca. Renzemes-Pfalcas adminstratīvais centrs.
Vēsture. Mednieku apmetnes šais vietās konstatētas jau 20–25 tūkstošus gadu atpakaļ. Mainca ir vienano senākajām Vācijas pilsētām. Šeit apmetās ķelti un pilsēta ieguva nosaukumu no ķeltu dieva Moguna vārda. Beidzoties gallu kariem, romieši tagadējā pilsētas teritorijā izveidoja apmetni, kuru sauca par Moguntiacum.
Šeit dzimis un miris Johans Gūtenbergs ( 1398. – 1468.g. ) – vācu grāmatu iespiešanas un drukmašīnu izgudrotājs.
Objekti.
Vecpilsēta. Ar pildrežģu mājām.
Doms. Ar 6 torņiem.
Gūtenberga muzejs. Te ir vecās drukas mašīnas. Pirmās iespiestās grāmatas un plakāti. Pirmās grāmatas tika iespiestas Korejā 200 gadu agrāk.
Gūtenberga universitāte. Te var apgūt latviešu valodu. Apmaiņas programmas ar Latvijas un Liepājas universitātēm. Ta smagi cieta II Pasaules karā. No jauna tika atvērta 1946.gadā.
Gūtenerga laukums. Caur to stiepjas 50.platuma grāds. Laukumā Gūtenberga piemineklis.
Tradīcijas.
Mainzer Fassenacht. Cilvēki visādi izmaina ārieni un iet gājienā.
Tjuhersfelde. Frankonijas sirds.
Openheima.
Sv.Katrīnas baznīca. Viens no slavenākajiem gotiskajiem dievnamiem Vācijā. Tās pagalmā uzbūvēts Gebeinhaus – šķūnis ar XIV gs. mēra kauliem. Tūristi var lūkoties cauri restēm.
Leģenda par Openheimas rozi. Tas ir viens no logiem Sv.Katrīnas baznīcas dienvidu pusē. Ievērojami ir divi – 1937.gadā no jauna iestiklotais liliju logs un tā saucamā Openheimas roze, kas nemainīti stāv kopš XIV gs. Loga vidū atrodas pilsētas simbols – ērglis. Ap to sarindoti pilsētas rātskungu ģērboņi, sākot ar 1332./1333.gadu.
Pazīstams meistars, rozi veidojot, iedvesmojies no mežrozītes, kas pēc Bībeles ir zīme Dieva mīlestībai uz cilvēku. Ar milzu rūpību izveidojis uzmetumu, taču to izgatavot licis kādam no mācekļiem. Tas, savukārt, uzmetumu izmainījis, tādējādi radot savu mākslas darbu. To ieraudzījuši, pilsētnieki atzina, ka māceklis pārspējis skolotāju. Savukārt meistars mācekli sabāris, ka viņš darbu sabojājis un lielās dusmās iesitis puisim ar dūri tā, ka tas nokritis no sastatnēm, savainojies un miris.
Meistaru notiesāja, piespriežot nāvi. Un tikai pēc daudziem gadiem atklājies, ka īstais slepkava bijis ne meistars, bet kāds cits skaudīgs māceklis.
Mozeles ieleja.
Kohema. Mozeles ielejas metropole un skaistākā pilsēta.
Bernkastel Kues. Pilsēta, arī skaistākā.
Koblenca. Pilsēta pie Mozeles ietekas Reinā.
Emsa. Bad Ems. Balneoloģiskais un klimata kūrorts, netālu no Koblencas, pie Lānas upes. Ārstē netuberkulozes elpošanas orgānu, gremošanas orgānu, vielmaiņas, urīnceļu, ginekoloģiskās saslimšanas.
Trīre. Viena no Vācijas vecākajām pilsētām ar romiešu celtiem vārtiem - Porta Nigra.
Freiburga. Mežu, gotikas, studentu un vīna pilsēta. panorāmas pacēlajs no Freiburgas uz Schauinsland kalnu, no kurienes skaidrā laikā var redzēt gan Freiburgas pilsētu, gan Reinas ieleju.
Latviešu emigranti te nodibināja savu kultūras centru „Bērzaini.”
Rotenburga. Romantiska viduslaiku pilsētiņa. Ziemassvētkiem par godu uzbur teatralizētu uzvedumu ar viduslaiku tradīcijām, saldumu tirgotājiem, svecītēm un bērnu draugu Reiterle.
Meisene. Slavena ar savu porcelānu, jo Eiropas pirmā porcelāna manufaktūra dibināta šeit 1710.gadā. Tā savulaik bija pirmā kvalitatīvāporcelāna fabrika ārpus Ķīnas.
Miegainais ciems.
Tīringenas federālā zeme.
Tīringenes pazemes rūpnīcas un tuneļi Lai paglābtos no kaitējuma, kādu vēlākajā kara gaitā nodarīja sabiedroto spēku uzlidojumi, Trešais reihs sāka būvēt pazemes ieroču ražošanas rūpnīcas un citus ekonomiski nozīmīgus objektus Tīringenes federālajā zemē. Šajās rūpnīcās militāro tehniku ražoja koncentrācijas nometnēs ieslodzītie.
Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme.
Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme.
Danevirkas nocietinājumu sistēma. No Vīkingu laikmeta.
Ēbersvalde-Fīnova. Eberswalde-Finow. Pilsēta Frankfurtes apgabalā. Osta Hāfeles-Oderas kanāla krastā. Dendroloģiskais parks. Ēbersvaldei pilsētas tiesības piešķīra ap 1300.gadu. 1970.gadā apvienota ar Fīnovu. Berlīnes universitātes Mežsaimniecības fakultāte, agrāk 1830.gadā dibināts institūts.
Mainavas sala. Paradīze ar eksotiskiem augiem un ziediem.
Linava. Lindau.
Varthaimas pilsdrupas. Atrodas Mainas un Tauberes upes satekā augstu virs vecpilsētas.
Saksijas zeme.
Baucene. Torņu pilsēta Šrē upes krastā.
Elstere. Bad Elster. Balneoloģisks, dūņu dziedniecības un klimata kūrorts Saksijas dienvidos pie Veises un Elsteres upēm. Ārstē asinsrites, nervu sistēmas, vielmaiņas, gremošanas orgānu, ginekoloģiskās, kaulu un locītavu slimības.
Klāgenfurte.
Minimundus. Pasaules populārākās celtnes un dārzi miniatūrā.
Volksvāgena rūpnīca. Pasaulē lielākā dzelzs rumaku rūpnīca ir “Volkswagen” ražotne Vācijā. Tā nodrošina visu, kas nepieciešams uzņēmuma automašīnām – sākot ar vajadzīgo instrumentu ražošanu un beidzot ar vienu no pasaulē lielākajiem krāsošanas cehiem. Gada laikā tajā saražo vairāk nekā 800 tūkstošus automobiļu.
Populārā auto zīmola rūpnīcas ēkas platība ir vairāk nekā seši kvadrātkilometri. Pati rūpnīca aizņem 1,6 kvadrātkilometrus, taču celtnē atrodas arī, piemēram, noliktavas, administrācijas telpas, kā arī 50 dažādi restorāni, kas nodrošina ikdienas maltītes visiem darbiniekiem un viesiem. Kopējais ražotnes lielums pielīdzināms Monako firstistes platībai, kas rūpnīcu apsteidz vien par 0,6 kvadrātkilometriem.
Ražošanas līnijas tajā ir patiesi iespaidīgas - 300 metrus platas un 2,5 kilometrus garas. 98% rūpnīcas darba ir robotizēts, taču, neskatoties uz to, milzīgajā ēkā strādā vairāk nekā 65 tūkstoši cilvēku.
Eizenhitenštate. Eisenhu:ttenstadt. Pilsēta Frankfurtes apgabala DA. Osta Oderas-Šprē kanāla sākumā (pie Oderas). 48 300 iedz. (1981.g.). Dibināta 1951.gadā kā Stālinštate. 1961.gadā tai pievienota Firstenberga. Te atradies lielākais VDR melnās metalurģijas kombināts "Ost."
Magdeburga. Par Svētā šķēpa īpašnieku pēc Kārļa Lielā kļuva Sv.Romas impērijas valdnieks Otons I, kas īpaši tam 968.gadā uzbūvēja Magdeburgas katedrāli.
Magdeburgas doms. Arhibīskapa Saksijas Ernsta kapa piemineklis, to 1495.gadā darināja vācu tēlnieks Fišers Vecākais.
Brambaha. Brambach. Balneoloģiskais kūrorts Rūdu kalnu rieteņu daļā 575 m vjl. Ārstē sirds-asinsvadu, kustību aparāta, kustību aparāta, ginekoloģiskās slimības. Sanatorijas, balneoloģiskās dziednīcas.
Erfurte. Erfurt. Pilsēta Tīringenē, apgabala centrs. 211 600 iedz. (1981.g.). Zoo.
Erfurte minēta agrajos viduslaikos. 741.gadā dibināta Erfurtes bīskapija. XIV gs. kļuva par lielu Vācijas tirdzniecības un kultūras centru. 1392.-1816.gados Erfurtē darbojās universitāte. 1802.gadā Erfurte tika iekļauta Prūsijā. 1806.gadā Erfurti okupēja napoleona I karaspēks. Pēc Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) lēmuma Erfurti atstāja Prūsijai.
Arhitektūras pieminekļi: doms (XII gs.vidus, pārbūvēts gotikas stilā XV gs.), baznīca Severikirche (1278.-XIV gs., gotika), Sv.Pētera baznīca (1147.g., romānika), Tirgotāju tilts ar ēkām (XIV gs., restaurēts 1969.g.), baznīca Schottenkirche (XII gs.beigas, gotika), augustīniešu baznīca (XIII-XV gs.), XV un XVI gs. renesanses un baroka stila dzīvojamās ēkas.
Citava. Zittau. Pilsēta Vācijas DA, Drēzdenes apgabalā, Neises krastā, pie Polijas un Čehijas robežas. 41 800 iedz. (1979.g.). Augšlauzicas brūnogļu baseina centrs un sens tekstilrūpniecības centrs. Dibināta 1230.gadā.
Arhitektūras pieminekļi: Pētera un Pāvila baznīca (XIII-XV gs.) un klostera ēkas (tagad pilsētas muzejs), Krusta baznīca (1410.g., restaurēta XVIII gs.), Dievmātes baznīca (1572.g.), vairākas XVI un XVII gs. strūklakas, XVII un XVIII gs. birģeru mājas (renesanse un baroks), Jāņa baznīca (1834.g., arhitekts K.F.Šinkels), rātsnams (1845.g., arhitekts K.A.Šramms).
Cvikava. Zwickau. Pilsēta Cvikavas Muldes ielejā. 123 400 iedz. (1979.g.). Kopš 1838.gada ogļrūpniecības centrs. R.A.Šūmaņa memoriālais muzejs, pilsētas muzejs, 3 teātri. Arhitektūras pieminekļi: Sv.Marijas baznīca (XV-XVI gs., vēlā gotika, rstaurēta 1891.g.), rātsnams (XV gs., XIX gs.), Katrīnas baznīca (XV gs., gotika), Gewandhaus (1525.g., gotika, tagad teātris).
Saites.
Vācieši.
