Ūra
„Pilsēta.” (rakstīts, ka šis neesot šumeru vārds).
Vēsture. Pilsēta nodota Enlila pirmdzimtā dēla Nannas un viņa sievas Ningalas valdīšanā, kuru laikā tā uzplauka – bija Šumeras galvenā graudu klēts. Par to var izlasīt poēmā „Žēlabas pēc sagrautās Ūras.” Ķēniņu pāris pameta pilsētu vēl pirms sagraušanas nezināmu iemeslu dēļ, bet Anu un Enlila spiediena dēļ. 3.tūkstošgadē tur valdīja ķēniņš Šuļga. Ap 2113.g.pmē. pie varas pilsētā nonāk III.dinastija, sastāvoša no 5 ķēniņiem. Ap to pašu laiku pilsētā ierodas arī priesteris Farra ar dēlu – bībelisko Ābramu. Jaunās dinastijas ķēniņš tika izvēlēts Ur-Nammu („Ūras prieks”), pusdievs, kura māte bija dieve Ninsuna. Pilsēta, tāpat kā visa šumeru civilizācija, iet bojā 2024.g.pmē. atomieroču pielietošanas rezultātā.
Šumeru pilsētas, piemēram, Ūra, tirgojās ar Indas ieleju - ieveda, kokvilnu, kokmateriālus, ziloņkaulu un dārgakmeņus. III gadu tūkstotī pmē. Ūrā pastāvēja pat hārapiešu tirgotāju kolonija.
Konservatīvā vēsture uzskata, ka pilsēta tikusi sagrauta Šumeras sagrāves laikā no elamiešiem un klejotāju ciltīm. Pēdējais 5. Ūras III dinastijas ķēniņš Ibi Sins tika aizvests gūstā uz Elamu.
Ūra ir iznīcināta, izmisīgi skan raudas,
Kā izkausēta bronza veidnē visapkārt līst asinis,
Kritušo ķermeņi sadalās gluži kā tauki saulē,
Templis ir sagrauts, dievi mūs pametuši, aizlidojot kā gājputni,
Tikai dūmi kā līķauts nu tin mūsu pilsētu.
(„Raudas par Ūras sagraušanu”)
Atklāšana un izpēte. Izrakumus veica apvienotā Britu muzeja un Pensilvānijas universitates arheologu komanda angļu arheologa sera Leonarda Vūlija vadībā. Viņš veica vismaz 6 izrakumu kampaņas no 1922.-1929.gada vasarai. Pavisam drīz arheologs uzgāja daudz liecību par šumeru tautu.
Atrada Ūras I dinastijas ķēniņu kapenes, kur bija daudz dārgumu un arī citu artefaktu. Kapos tika atklātas visai šaušalīgas lietas – likās, tur notikuši slaktiņi. Vienā no kapiem gulēja sardzes kareivji, kuri visi bija nogalināti. Kādas kapa kameras malā gulēja 9 galma dāmas, arī nogalinātas. Ratos bija nogalināta važoņa skelets. Līdzās vēršu skeletam gulēja nogalināto kalpu kauli.
Ar lielu uzcītību anglis rakās cauri visiem kultūrslāņiem 14 m dziļumā, līdz strādnieki uzdūrās plašam un „tīram” māla slānim, kurš varēja būt radies tikai plūdu rezultātā un bija vairāk nekā 2,5 m biezumā. Zem tā, pretēji gaidītajam, neatradās neskarta zeme, bet gan akmens laikmeta apmetne ar rupji veidotu māla trauku lauskām un krama bultu uzgaļiem. Viss tas būtiski atšķīrās no šumeru kultūras. Leonards Vūlijs ar šiem izrakumiem pierādīja, ka Lielie plūdi ir bijis vēstures fakts, nevis bībeliski izdomājumi.
Savus atradumus Ūras ķēniņu kapenēs Vūlijs datēja ar IV gadu tūkstoti pmē. un līdz tam laikam precīzu ziņu par tik senu laikmetu nebija.
Arhitektūra. Apkārt tai bija kanāls. Divas ostas – ziemeļu un dienvidu. Ūrā pirmo reizi uziets tāds arhitektonisks jaunievedums kā velves – tie bija ķēniņu kapeņu velvētie griesti.
Izrakumos atraktās ielas izskatās tāpat kā vēl šodien Irbilā, Kirkūkā vai Nedžefā redzamie ielu labirinti. Mājās bija iekšējie pagalmi, ventilācijas sistēmas un serdabi – zem māju pamatiem ierīkotas telpas, kurās varēja patverties no karstuma.
Aplūkojamie objekti.
Lielais zikurāts E.KIŠ.NU.GAL. – „trīdesmita nams, lielās sēklas.” Celts par godu Narram/Sinam. Patreiz guļ drupās, taču vienalga paceļas virs apkārtējās ainavas un pārsteidz ar apmēriem. Šai templī par virspriesteri bija Sargona I meita Eheduanna.
Apbedījums. To atklāja Lenards Vūlijs. Viņš, kā parasts, izraka tranšeju. 12 m dziļumā viņš uzgāja pelnu, ķieģeļu šķembu, māla lausku, gruvešu un atkritumu slāni. Šais gruvešos šumeri bija rakuši kapus saviem ķēniņiem. Kādas valdnieces kapā uzgāja lielu daudzumu rotaslietas, zelta traukus, divas 60 cm garas Eifratas laivas, vienu no vara, bet otru no sudraba.
Ķēniņienes Šubadas kaps. Te Vūlijs uzgāja nogalinātas galma dāmas guļam divās rindās. Pēdējais gulēja nogalināts arfas spēlmanis, kas pēc nāves vēl bija apkampis savu instrumentu. Pati valdniece gulēja katafalkā, bet tam blakus bija vēl divi sakņupuši nogalināti ģindeņi. Rādās, ka šeit bija notikusi apzināta cilvēku upurēšana. Atradums ir visai unikāļs, jo šādas upurēšanas ir gaužām neparastas, vēlākos laikos tādas nav konstatētas.
Ninhursagas svētnīca. To uzgāja Lenards Vūlijs Elobeīdas pakalnā netālu no Ūras. Kāpnes, terase, vestibils, koka kolonnas, kas bija apsistas ar varu un bagātīgi rotātas mozaīkām, ar lauvu un briežu skulptūrām. Templī atrada arī zelta krelli ar uzrakstu: „Aanepada, Ūras ķēniņš, Mesaepadas, Ūras ķēniņa dēls.”
Kurigalza I svētnīca. Vēl šodien te var redzēt arku, kas tiek datēta ap 1400.g.pmē.
Atradumi. Skaistas vāzes, rotājumi, rati, zelta, sudraba un bronzas bruņucepures, tiesu protokoli, aušanas darbnīca.
Vairāk kā 2,5 m dziļš dubļu slānis. Datēts ar 3500.-4000.g.pmē. Atklājis arheologs sers Leonards Vūlijs 12 m dziļumā. Slānis bija pilnīgi tīrs un nesaturēja nekādus civilizācijas atradumus. Tā bija pirmā arheoloģiskā liecība par Lielajiem plūdiem.
Zelta rota – atrasta 2800 g.pmē. ķēniņa kapenēs un šodien atrodas Britu muzejā.
Apaļa plāksne ar Eheduannas attēlu. Sers Leonards Vūlijs uzgāja Nannas templī.
Auns – ap 2000.g.pmē.
Šumeru valdnieces parūka rotājums – to atrada šumeru ķēniņienes kapā Vūlijs. Uz biezi izpolsterētas parūkas bija sarindotas trīs lazurīta un sarkanā serdolika virtenes. Apakšējai bija piekārti zelta gredzeni, otrajai – zeltītas gobas lapas, trešajai – vītola lapas un zelta ziedi. Iespraustā piecstūrainā ķemme bija rotāta ar zelta ziediem un lazurīta inkrustācijām. Zelta sieples spirāles rotāja deniņus un smagi pusmēnesveida auskari – ausis. Atradēja sieva Katrīna Vūlija pēc viena no šeit atrastajiem galvaskausiem mēģināja modelēt ķēniņienes galvu. Šis modelis tagad glabājas Filadelfijas universitātes muzejā. Pēc tā var spriest par juveliermākslas augsto līmeni senajā Ūrā.
Ūras mozaīkstandarts – to atrada Vūlijs un datē ar 3500.g.pmē. Tas sastāvēja no divām taisntūra plāksnēm ar izmēriem 55 x 22,5 cm un vēl diviem trijstūrveida piekariem. Iespējams, ka plāksnes tikušas piekarinātas pie kārts un nestas gājienu priekšgalā. Plāksnes bija klātas neskaitāmām sīkām, no perlamutra un gliemežnīcām darinātām figūriņām zilā lazurīta fonā. Uz tā bija redzamas dzīres, lopu vešana uz kaušanu, gūstekņu un karavīru gājiens, kaujas rati. Tas viss sniedza detalizēt ieskatu šumeru tā laika dzīvē.
Zelta krelle – to atrada Vūlijs.
2 skeletu apbedījums plūdu slānī. Tātad tie bija pēcplūdu cilvēki, abi tika nosūtīti uz Pensilvānijas universitātes muzeju un aizmirsti. Par tiem atcerējās tikai mūsdienās pēc 85 gadiem.
Vara un zelta bruņucepures. Tādas uzietas Ūras ķēniņu kapenēs (III g.tk.pmē.) un laikam ir senākās pasaules bruņucepures.
Ūras tirdzniecības sakari ar Indas ielejas civilizāciju. Izrakumi Mohendžodarā, Hārapā un citās vietās Indas ielejā pierāda, ka sirmā senatnē starp šumeru valstīm un augsti attīstītās Indas ielejas pilsētām pastāvējuši intensīvi tirdzniecības sakari. Tāpat arī rheologi atraduši šumeru pilsētās Indas ielejas amatnieku darinātos spiedogus un akmens vāzes. Tāpēc daži pētnieki izteikuši pat hipotēzi, ka tirgotāji no Mohendžodaras un Hārapas dzīvojuši Ūrā (Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”). Ūras slavenais pētnieks L.Vūlijs, veicot izrakumus šajā senajā šumeru pilsētā, atklāja no dedzinātiem ķieģeļiem celtu ēku grupu, kas pēc Džona Māršala sacītā, "ir vienīgās [Mezopotāmijā] zināmās celtnes, kas līdzinās Mohendžodaras paraugiem un atbilst vēlajā pilsētas apdzīvotības periodā nevīžīgi celtajām mājām." Ūras ķieģeļu ēkas Vūlijs datējis ar III dinastijas laiku (2278.-2170.g.pmē.).
Kādās Ūras kapenēs arheologi uzgāja tupoša pērtiķa statueti, kas bija līdzīga Mohendžodaras drupās izraktajām pērtiķu figūrām. Šīs pērtiķu figūriņas, iespējams, var uzskatīt par prototipu Hanumānam, seno indiešu eposā Rāmajana daudzinātajam dievišķā Rāmas palīgam. Indiešu arheologs S.K.Dikšits rakstīja: „Tā kā senajā civilizētajā pasaulē pērtiķis pazīstams kā tipisks Indijas dzīvnieks un tā kā to diez vai būt sākuši attēlot skulptūrā, ja tas nebūtu bijis svēts dzīvnieks, tad var domāt, ka Rietumāzijas zemes jau bronzas laikmetā aizguva no Indijas dažas reliģiskas idejas.” Tomēr statuete visdrīzāk varēja piederēt kādam protindiešu tirgotājam, kas bija apmeties Divupē, jo, kā uzskata Dikšits, "rietumzemju tirgoņi, šķiet, nesvārstīdamies atzina par likumīgu darījumu, kas noslēgts svēto dievību aizbildniecībā."
Raksti.
Pensilvānijas Universitātes muzeja pagrabā atrod 85 gadus aizmirstībā nogulējuša, 6500 gadus veca pēcplūdu cilvēka skeletu.
Saites.
Divupes kultūras centri.
Ūras ķēniņi.
Ūras zikurāts.
