Aliens

Polisas krīze: brīvā tirgus un globalizācijas pirmais uznāciens

Polisa, grieķu pilsētvalsts un kopdzīves forma – brīvu, autarķisku, ciešu sadzīvisko un liktens vienotību apzinošos, senču dievu kultu un asins saišu saistītu, nemitīgā visas dzīves jomas caurstrāvojošā sacensībā-agonā dzīvojošu indivīdu sociāli kulturālā kopība, ir viens no mūsdienu eiropejiskās identitātes stūrakmeņiem. Pašpārvalde, neatkarība, pilsoniskā līdzdalība valsts pārvaldē, tiešā demokrātija – visi šie un citi, ar tiem saistītie, mūsu ikdienā par pašsaprotamiem uzskatītie jēdzieni lielā mērā sakņojas Senās Grieķijas vēsturē.

Polisas pirmsākumus vēsturnieki datē ar tā sauktajiem Tumšajiem laikiem, kas iestājās VIII gs.pmē., Mikēnu civilizācijas pagrimuma laikā. Laikā no VII līdz V gs.pmē., antīkās pasaules arhaiskajā periodā, polisa attīstījās un ieguva dažādās, mums no Hērodota (~490./480. līdz ~425.g.pmē.) “Vēstures,” Platona (~427. līdz ~348.g.pmē.) “Valsts” un citiem antīkajiem avotiem pazīstamās formas un izpausmes. Pavisam hellēņu zemēs, pie tām pieskaitot arī Itālijā, Mazāzijā un citviet Vidusjūras baseinā dibinātās kolonijas, izveidojās ap 1000 polisu. Taču jau V gs.pmē. II pusē grieķu polisas, tām nespējot pārvarēt vēsturiskās attīstības atnestos izaicinājumus, pārņēma krīze, kas, pieņemot dažādas, arvien asākas un nežēlīgākas izpausmes turpinājās līdz IV gs.pmē. beigām, kad viena pēc otras, kādreiz spēcīgās, bet iekšēju pretrunu un savstarpējo konfliktu novājinātās centrālās Hellādas polisas pakļāvās uzlecošajai Maķedonijas impērijai. Šajā nelielajā rakstiņā, ņemot vērā klasiskās polisas krīzes norišu zināmo cēloņsakarīgo saistību ar mūsdienu sociālpolitiskajām un kultūras parādībām, aplūkosim dažus būtiskākos un zīmīgākos polisas krīzes aspektus.

Polisas krīze hellēņu pasaulē izpaudās visās dzīves sfērās – politikā, saimniecībā, kultūrā un ideoloģijā/vērtību sistēmā. Faktiski visas tradicionālās polisas sabrukuma pazīmes sāka parādīties jau Peloponēsas kara laikā. Piemēram, aprakstot notikumus Kerkīras salā 427.g.pmē., Tukidīds (~460. līdz ~390.g.pmē.) stāsta, kā demokrātu partijas piekritēji, izmantojot situāciju, nežēlīgi apkāva savus līdzpilsoņus – tirānijas atbalstītājus: “Septiņas dienas (..) kerkīrieši slepkavoja savus pretiniekus, apsūdzot viņus demokrātijas gāšanas nodomos, bet daži tika nogalināti arī personīgā naida dēļ. Netaupīja pat tos, kas, atbilstoši senai paražai, meklēja glābiņu dievu tempļos.”

Politiski polisas norietu iezīmēja arī V un IV gs.pmē. izveidojušies jaunie, par suverēno polisu teritorijām plašākas ģeogrāfiskas robežas aptveroši valstiskie veidojumi – vispirms Dēlas un Peloponēsas līgas, vēlāk Boiotijas savienība, Bospora valsts. Izpratne par polisu kā vienotu pilsoņu kopienu ar kopīgu teritoriju un vērtībām izbālēja. Par to stāsta vairāki autori, piemēram Aristofāns (~448/446. līdz ~386.g.pmē.), kurš savā komēdijā “Plūts” dieva Hermeja mutē liek vārdus: “Kur labi klājas man, tur ir tā īstā dzimtene.” Līdzīgi “Runā pret Filonu” uzstājas slavenais orators Līsijs (~445. līdz ~380.g.pmē.). Viņš liecina, ka par valsts padomes locekli grib kļūt cilvēks, kuram “jebkura valsts viņam ir dzimtene, kur viņam ir līdzekļi (..) viņš par dzimteni uzskata ne savu valsti, bet labklājību.”

Par polisu ikdienu kļuva valsts pārvaldes institūcijas cauraugoša korupcija, politikānisms, kopienas interešu atklāta neievērošana un pat nodevība. Atēniešu orators un aktīvs politiķis, sadarbības ar Maķedoniju atbalstītājs Aishīns (389. līdz ~314.g.pmē.) runā “Par Ktēsifontu” saka: “Bet kopš tiem laikiem, kad ir zudis viss, kas agrāk vienbalsīgi tika uzskatīts par labu, un daži sāka viegli piedāvāt pretlikumīgus priekšlikumus, bet citi likt tos uz balsošanu, paši tikdami pie priekšsēdētāja amata ne taisnīgā ceļā (t.i. - ar lozēšanu), bet caur dažādām mahinācijām, un ja kāds cits no padomes locekļiem, kas tika ievēlēts ar lozēšanu, godīgi pasludina par jūsu ievēlēšanas rezultātiem, tad visi tie, kas uzskata valsti ne par kopējo, bet par savu īpašumu, draud viņam ar ārkārtējām apsūdzībām un tādējādi paverdzina vienkāršus pilsoņus, bet paši iegūst sev despotisku varu, un, kad pārstāja būt tiesas prāvas pēc likumiem, bet tiesāt sāka vadoties no naida un īpašiem lēmumiem, tad (..) oratoru patvaļa nepakļaujas vairs nedz likumiem, nedz padomes priekšsēdētājiem, nedz klātesošiem, nedz tiem, kas ir priekšsēdētāji fīlās, kaut gan tā ir mūsu pilsētas desmitā daļa.

Vai tas nav briesmīgi, ka ar Padomi un ar tautu neviens vairs nerēķinās, ka vēstules un sūtniecības pienāk uz privātām mājām, turklāt ne no gadījuma cilvēkiem, bet gan no pirmajiem cilvēkiem Āzijā un Eiropā! Un lietas, par kurām pēc likuma pienākas nāvessods, tās lietas viņi nenoliedz, bet visas tautas priekšā viņi atzīstas šajās lietās, nodod viens otram vēstules lasīšanai un turklāt, daži no viņiem pieprasa, lai uz viņiem raudzītos kā uz demokrātijas aizstāvjiem, bet citi pieprasa sev dāvanas kā tēvijas glābējiem. (..) Bet tauta visa notikušā dēļ ir kļuvusi mazdūšīga, it kā uzreiz novecojusi, vai pat sajukusi prātā, un jau patur sev tikai tautvaldības nosaukumu, bet lietas nodod citiem, tiem, kas pagadās. Tādēļ jūs aizejiet no tautas sapulcēm uz mājām ne tā, kā no sapulcēm, bet kā no kopīgām draugu maltītēm, no kurām jums tiek tikai drupatas.”

Saimniecībā polisas krīze iezīmējas ar īpašuma un vērtību pārdali jaunu ekonomisko attiecību ietvaros un no tā izrietošo sociālo noslāņošanos – rodas daudz cilvēku, kuru mērķis ir arvien lielākas bagātības uzkrāšana. Viņi spekulē ar precēm un zemi, iedzīvojoties uz karos izpostīto līdzpilsoņu rēķina. Ļoti asprātīgi par to runā Ksēnofonts (430.–354.g.pmē.), kurš sacerējumā “Mājsaimniecība” liek Sokrātam uzstāties pret kādu Isomahu, kura tēvs spekulējis ar zemi. Sokrats saka: “tiešām [tavs tēvs] ir bijis liels zemkopības mīlētājs, tāpat kā maizes tirgotāji ir maizes mīlētāji. Jo arī tirgotāji savas milzīgās maizes mīlestības dēļ, tikko būs izdzirdējuši, ka kaut kur ir daudz maizes, tūdaļ dodas tai pakaļ.”

Laikmetam raksturīgo sociālo noslāņošanos uzsver arī Platons, kurš “Valstī” raksta, ka grieķu polisas “ietver sevī divas naidīgas valstis: viena ir nabago valsts, otra – bagātnieku valsts (..) tātad tu kļūdīsies, ja uzskatīsi tās par kaut ko vienotu.” 

Attēlā: Atēnu akropole. Avots: wikipedia.org.

Avots:
Tumans, Harijs. MĀCĪBU MATERIĀLI: POLISAS KRĪZE.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.