Peloponēsas karš (431.-405.g.pmē.)

Arī spartieši vēlējās būt dominējošie nodibinātajā Jūras savienībā un visu laiku vēlējās ieņemt Atēnu vietu. Tādēļ 431.g.pmē. izcēlās karš starp abām stiprajām pilsētām - jau Perikla laikā. Tajā piedalījās gandrīz visas Grieķijas pilsētvalstis, katra savā pusē. Karš turpinājās gandrīz 30 gadus un beidzās ar Atēnu sagrāvi.

Kara gaita. Sākumā atēnieši izsēdināja desantu Sicīlijā.
Atēnu karavadonis Nīkijs 421.g.pmē. apturēja karu, noslēgdams tā saukto "Nīkija mieru."
412.g.pmē. Spartas valstij izdevās pakļaut Rodas salu, bet 396. (vai 395.) g.pmē. salinieki no jauna nostājās Atēnu valsts pusē.
Peloponēsas karā peloponēsiešu floti vadīja spartietis Lisandrs. Viņš sakāva atēniešus pie Notija zemesraga 407.g.pmē.
405.g.pmē. spartieši Lisandra vadībā pabeidza karu sagraujot atēniešu floti pie Egospotāmiem Dardaneļos. Jūras savienība izira. Plūrtarhs raksta, ka uzvara tikusi panākta ar „dievišķo iejaukšanos.”

Kara rezultāti. Pēc Atēnu aplenkuma 405.-404.g.pmē. Atēnās tika nodibināta reakcionāra "trīsdesmit tirānu" valdība, ko ar militāru spēku atbalstīja Lisandrs. Tomēr oligarhiskā eforu kolēģija Spartā atstādināja Lisandru no komandēšanas.
Karš noveda pie plašiem nemieriem. Grieķija bija izpostīta, tā arī nekad vairs neapvienojās un palika kā savstarpēji naidīgu pilsētvalstu kopa.