Maķedonijas valsts
Atrašanās vieta. Maķedonija atradās Balkānu pussalā, ZA no Grieķijas.
Maķedoniešu valsts rašanās (IV gs.pmē. vidus). Maķedonijā pār zemniekiem valdīja aristokrāti, kas gandrīz nemaz neatzina ķēniņa varu. IV gs.pmē. vidū turienes ķēniņam Filipam II izdevās nostiprināt savu varu un izveidot Maķedonijas dinastiju. Grūti saprast vai maķedonieši patiesi būtu uzskatāmi par grieķiem, taču visus vēlākos gadsimtus viņus tieši tā arī sauca.
Šodien uz kartes apmēram tai vietā eksistē valsts Maķedonija, bet šo viņas nosaukumu ne par ko negrib atzīt Grieķija, kuras sastāvā ir tāda pat nosaukuma province.
Maķedoniešu militārisms. Filips II organizēja stipru karaspēku. No zemniekiem viņš nokomplektēja kājnieku vienības, kas kaujas laikā tika izkārtoti falangā. Tajā karavīri izkārtojās 16 rindās. Karavīriem pirmajā rindā bija 2 m gari šķēpi, bet sestajā rindā – gandrīz 6 m gari šķēpi. Kaujā 6 rindu karavīri varēja vienlaicīgi rīkoties ar saviem šķēpiem.
Falangas priekšā gāja viegli bruņotie karavīri.
Dižciltīgie maķedonieši dienēja kavalērijā, kas kaujā gāja falangas sānos.
Kopumā maķedoniešu falanga bija draudīgs spēks, taču tikai līdzenumā.
Maķedonieši pakļauj Grieķiju. Pēc Jūras savienības iziršanas un Grieķijas sadrumstalošanās nekāda stipra centrālā vara vairs nebija. Citu pēc citas Filips II sāka pakļaut grieķu pilsētas, kuras liela daļa padevās pašas. Bieži Filips II uzpirka kādus pilsētniekus un vārti tika atvērti: „Ar zeltu apkrauts ēzelis ieņems jebkuru pilsētu,” – tā viņš zobojās.
346.g.pmē. Pellā (Maķedonija) grieķi un maķedonieši parakstīja Filokrāta miera līgumu. Atēnas atzina Maķedonijas ķēniņu Filipu II par Egejas jūras ziemeļu piekrastes valdnieku. Pēc Filokrāta miera Maķedonijas ietekme Grieķijā stpri pieauga.
Atēnu pilsēta nevēlējās padoties labprātīgi. Daļa Vidusgrieķijas pilsētvalstu apvienojās, lai karotu ar maķedoniešiem. Izšķirošā kauja ar maķedoniešiem notika pie Haironejas 338.g.pmē. Kauja bija nikna un ilga. Iesākumā atēniešiem maķedoniešus izdevās atspiest. Tomēr pretinieks bija labāk organizēts un apbruņots. Atēnieši zaudēja un līdz ar to arī gandrīz visa Grieķija jau tika pakļauta maķedoniešiem.
Filipa II valdīšanas beigas. Pēc Grieķijas pakļaušanas Filips II sāka lūkoties Persijas virzienā un sāka organizēt karagājienu uz Austrumiem. Viņa karaspēkā iestājās karavīri no visas Grieķijas un tas bija visai spēcīgs. Tomēr gatavošanās laikā viņu 336.g.pmē. nogalināja sazvērnieki. Iespējams, ka sazvērestību bija organizējuši persieši.
Maķedoniešu Austrumu karagājiena sākums. Tēva iesāktos darbus turpināja tā 20 gadus vecais dēls Aleksandrs, kas mantoja troni 336.g.pmē. Viņš ar karaspēku 334.g.pmē. iebruka Mazāzijā un divās kaujā sakāva persiešus. No Mazāzijas viņš virzījās cauri Palestīnas zemēm uz dienvidiem – Ēģiptes virzienā. Pa ceļam ieņēma pilsētas un bargi izrēķinājās ar tiem, kas viņam pretojās.
Feniķijas pilsētas labprāt padevās Aleksandram, jo vēlējās atbrīvoties no persiešiem. Tikai Tīras pilsēta bija jāieņem sīvā kaujā. Par to Aleksandrs pavēlēja nogalināt 8000 cilvēku, bet 30 000 – pārdot verdzībā.
Maķedonieši Ēģiptē. Ēģipte maķedoniešu armijai padevās bez cīņas, jo arī bija persiešu okupēta. Ēģiptiešu priesteri pasludināja Aleksandru par dievu.
Persiešu valsts sagrāve. No Ēģiptes Aleksandrs ar karaspēku devās uz Divupi. Lai pretotos, Persijas ķēniņš Dārijs III sapulcināja daudz karapulku, ziloņus un kaujas ratus. Tomēr tā armija nebija pilnīgi uzticama, jo tajā bija daudz kareivju no apspiestajām tautām, kas negribēja cīnīties par persiešiem.
Maķedoniešu un persiešu armijas tikās kaujas laukā pie Gaugamelu ciema Tigras upes krastā. Persiešu armija tika gauži sakauta un pats ķēniņš ar karaspēku bēga. Dāriju III vēlāk nogalināja viņa paša pietuvinātie.
Tālākie iekarošanas kari. Atsevišķi apgabali, kas iepriekš ietilpa Persijas impērijā, turpināja pretoties maķedoniešiem. Sevišķi sīvi to darīja Vidusāzijas iedzīvotāji.
Pārgājis Zagrosa kalnus, Aleksandrs ar karaspēku šķērsoja Oksas upi un nonāca līdz Samarkandai. Savā ceļā viņš nodibināja pilsētas, kas plaukst un zeļ vēl šodien. Baktrijā viņš ar karaspēku gandrīz aizgāja bojā.
Tikai pēc 3 gadus ilga kara, kad bija iznīcināti tūkstošiem cilvēku, Aleksandram izdevās pakļaut nelielu daļu Vidusāzijas.
Aleksandra karaspēks Indijā iekļuva pa Kiberas pāreju un nodibināja kolonijas pie ZR robežas. Šīs pilsētas kļuva par grieķu-indiešu kultūras centriem. Indieši asi pretojās grieķiem, karavīri jutās noguruši un Aleksandrs nevarēja vairs tos pierunāt doties tālāk. 325.g.pmē. Aleksandrs ar karaspēku devās atpakaļ.
Atpakaļceļā no Indijas Aleksandrs ieraudzīja Bābeles drupas un bija pārsteigta par to grandiozitāti. Viņš lika 10 000 strādnieku un visai savai armijai 2 mēnešus strādāt drupu novākšanas darbos.
Aleksandrs vairs neatgriezās Maķedonijā. Bābeli viņš padarīja par savas milzīgās valsts galvaspilsētu. Atdarinādams Persijas ķēniņus, viņš ierīkoja žilbinoši greznu galmu un prasīja, lai augstmaņi tam klanītos līdz zemei.
Aleksandra nāve. Delfu orākula pareģojums izpildījās un karavadonis mira 323.g.pmē. ar drudzi jauns – tikai 33 gadu vecs.
Maķedonijas impērijas sašķelšanās. Aleksandrs vēl nebija apglabāts, kad viņa karavadoņu vidū sākās cīņa par varu. Lielvalsts sašķēlās vairākās daļās: lielākās no tām bija Maķedonija, Ēģipte, Sīrija. Par šo valstu karavadoņiem kļuva Aleksandra karavadoņi: Ēģiptē Ptolemajs, Sīrijā Antiohs, Maķedonijā-?
Diadohs Lisimakss 303.-302.g.pmē. sekmīgi karoja Mazāzijā ar citiem diadohiem - Antigonu I Vienaci un Dēmetriju I Poliorketu. Pēc Antigona I bojāejas kaujā pie Ipsas 301.gadā, Lisimakss sagrāba virkni Mazāzijas apgabalu, bet 287.-286.g.pmē. pakļāva sev arī Maķedoniju.
Sīrijas valsts sagraušana. Vēl tālāk virzīdamies uz austrumiem tie iekaroja Antiohu Sīrijas valsti, kas bija vislielākā valsts Vidusjūras austrumu piekrastē. Sīrijas valsts saira daudzās mazās, kas nonāca Romas vasaļatkarībā.
Romieši sagrauj Maķedonijas valsti. Pēc Kartāgas sagraušanas romieši sāka lūkot pēc jauniem iekarojumiem Grieķijas virzienā. Šeit romieši plaši izmantoja „skaldi un valdi” politiku, jo karā pret maķedoniešiem piesaistīja to pakļautos grieķus, apsolīdami tiem neatkarību.
I Maķedonijas karš (215.-205.g.pmē.).
II Maķedonijas karš (200.-197.g.pmē.). Tā laikā maķedoniešu armija ķēniņa Filipa V vadībā tikās kaujā Kinocefālu kalnos Tesālijā ar romiešu armiju konsula T.Kvinkcija Flaminīna vadībā. Abu pušu rīcībā bija ap 26 000 kareivju. Romiešu manipulārā kaujas ierinda svinēja uzvaru pār Maķedoniešu smagās falangas ierindu. Romiešu uzvara šai kaujā nozīmēja maķedoniešu valdīšanas beigas Grieķijā, jo noslēdza mieru, saskaņā ar kuru Maķedonijas ķēniņam Filipam V bija jāatsakās no visiem valdījumiem Grieķijā.
Flaminīns atbalstīja aristokrātiskos elementus grieķu polisēs.195.g.pmē. Spartā un Argosā apspieda sociālās kustības, kuras vadīja tirāns Nabiss.
Izšķirošajā kaujā romiešu leģioni satikās ar maķedoniešu falangu, kas likās neuzvarama. Tomēr romieši spēja izjaukt maķedoniešu ierindu un ielauzties tajā. Garie maķedoniešu šķēpi kļuva nederīgi, toties romiešu īsie zobeni bija pašā laikā. Falanga tika sagrauta un Maķedonija iekarota.
III Maķedonijas karš (171.-168.g.pmē.).
Pēdējais Maķedonijas ķēniņš Persejs ar bērniem tika sagūstīts un triumfā vests pa Romas ielām.
Arī grieķus romieši apmānīja un nekādu brīvību pēc Maķedonijas sagrāves nepiešķīra vis.
IV Maķedonijas karš (149.-148.g.pmē.). Šai laikā kāds Andrisks, kas uzdevās par Filipu - pēdējā Maķedonijas ķēniņa Perseja dēlu, pacēla pretromiešu sacelšanos, ko reizēm dēvē par IV Maķedonijas karu. Isākumā uzurpatoru pavadīja veiksmi, tomēr drīz viņa armiju sakāva romieši pretora Kvinta Cecīlija Metella vadībā (par šo kauju izpelnījās goda nosaukumu "Maķedonijas"). Maķedonija tika iekļauta Romas impērijā kā Ahaijas provinces sastāvdaļa.
Maķedonija romiešu varā. Republikāņi ar Brutu priekšgalā, kas noslepkavoja Jūliju Cēzaru, 44.g.pmē. atbēga uz Maķedoniju, kur savāca armiju un tikās ar Oktaviāna un Antonija karaspēku kaujā pie Filipu pilsētas. Republikāņi tika sakauti un Bruts nonāvējās, mezdamies uz zobena.
Bizantijas impērijā. Līdz ar vienotas Romas impērijas sagrāvi 495.gadā Maķedonija kopā ar visu Grieķiju nonāca Bizantijas impērijas sastāvā.
VI gs. slāvu ciltis devās pāri Donavai un sāka ielauzties Bizantijas impērijā. Karos ar Bizantiju viņi iemācījās ieņemt cietokšņus un cīnīties kaujas ierindā. Bizantiešu algotņu karaspēks tika sakauts. Viņi veselām ciltīm apmetās uz dzīvi Bizantijas impērijas teritorijā – aizņēma Balkānu pussalas ziemeļus un iespiedās Maķedonijā un Grieķijā.
2004.gadā lidmašīnas katastrofā Bosnijā gāja bojā Maķedonijas prezidents Boriss Trajkovskis.
Saites.
Senā Grieķija.
