Galli
Ķeltu ciltis, kas apdzīvojušas tagadējās Francijas, Šveices un Beļģijas teritorijas.
Strīdīgs ir jautājums par gallu izcelsmes zemi. Domājams, ka galvenā gallu masa VI gs.pmē. nākusi pār Reinu un sākusi apdzīvot Francijas rietumu un DR apgabalus.
Raksturojums. Gallus apraksta kā liela auguma, zilām acīm, gariem gaišiem matiem. Viņi dzīvojuši koka vai režģa mājās ar salmu vai dēļu jumtiem. Atšķirībā no citiem Eiropas iedzīvotājiem nēsāja bikses. Romieši atzīst, ka galli cīņās bijuši varonīgi, taču tiem bieži pietrūcis izturības. Tas gan nebūs tiesa, jo tieši romiešiem būs pietrūcis izturības, jo tiem neizdevās iekarot visu Galliju. Galli paši zemi neapstrādāja, viņu vietā to darījuši vergi. Romieši, skatoties no Romas puses, izšķīra Šimpusalpu un Viņpusalpu Galliju. Gallija nebija vienota, bet sastāvēja no mazākām valstīm un cilšu teritorijām. Katras cilts priekšgalā bija lielo zemes īpašnieku ievēlēts kungs. Tas pakļāvās zemju īpašniekiem.
Par gallu valodu ziņu nav.
Gallu noriets. VI gs. pmē. sākās to noriets. Šai laikā galli pārvaldīja tagadējo Franciju, Ziemeļitāliju, Beļģiju, kā arī daļu Šveices, Nīderlandes un Vācijas. Rakstu avoti tos pieminēja arvien retāk. Tos izspieda ķelti.
III gs. pmē. Austrmgallijā sāka iepiesties ģermāņi.
69.-70.gados batāvu sacelšanos pret Romu vadīja Cīvils. Nemierniekiem pievienojās citas ģermāņu ciltis un galli. 70.gadā sacelšanās tika apspiesta, bet batāvus atbrīvoja no nodokļiem.
Gallu iebrukums Itālijā. Gallu iebrukums Itālijā bija kopējās gallu migrācijas sastāvdaļa. Šī iebrukuma hronoloģija vēl joprojām ir neskaidra - min dažādus laikus posmā no VI-IV gs.pmē.
Iesākumā galli sagrāba nozīmīgu daļu Etrūrijas, te apmetās uz dzīvi un sadūrās ar Romas interesēm.
IV gs.pmē. sākumā kareivīgās gallu ciltis virzījās uz Romu. Būdami gara auguma cilvēki, pinkainiem matiem, apbruņoti ar garu šķēpu un milzīgu vairogu, galli iedvesa šausmas ar savu izskatu vien. Pēkšņā uzbrukumā viņi izklīdināja romiešu karaspēku kaujā pie Tibras pietekas Alijas 390.g.pmē. vai 387.g.pmē.
Pēc tam gallu karotāji iebruka Romā. Daļa romiešu paslēpās nepieejamā Kapitolija pakalnā un atvairīja gallu uzbrukumus. Tad nakts tumsā galli uzrāpās Kapitolija pakalnā. Ne sardze, ne arī sargsuņi viņus nepamanīja. Tikai zosis sāka gāgināt un tā pamodās romiešu karavīri. Tā radusies paruna: „Zosis izglāba Romu.”
Galli apsolīja no pilsētas aiziet, ja saņems izpirkumu – vairāk nekā 300 kg zelta. Zelta svēršanas laikā gallu karavadonis Brenns it kā iemeta atsvaru kausā savu smago šķēpu (zobenu?). Kad romieši sāka protestēt, viņš atbildēja: „Nelaime [būt] uzvarētiem.” Galli Romu izlaupīja un nodedzināja.
Pēc Romas ieņemšanas galli atkāpās un apmetās uz ziemeļiem no Po upes.
Cizalpu Galliju romieši pakļāva 222.g.pmē.
279.g.pmē. gallu ciltis ieplūda Balkānos un visbeidzot galli sasniedza Anatolijas pussalas centrālos rajonus, kur radīja tur vienīgo zināmo ķeltu valstisko veidojumu - Galatijas valsti.
Maķedonijas ķēniņš Antigons II Gonāts atvairīja gallu uzbrukumu 277.g.pmē. kaujā pie Lisimahijas.
III gs.pmē. galli ieņēma Šveices teritoriju.
II gs.pmē. gallu ziemeļu atzars - beļģi - apmetās Gallijas ZA rajonos - tagadējā Beļģijas teritorijā.
Galliju iekaro Roma (58.-51.g.pmē.). 58.g.pmē. par Gallijas provinces pārvaldnieku kļuva karavadonis Jūlijs Cēzars. Tolaik romieši kontrolēja tikai Po upes ieleju un Vidusjūras piekrasti.
Cēzars uzsāka karu ar galliem, lai iekarotu visu viņu zemi. Kari Gallijā ilga 8 gadus, bet Cēzars bija nenogurdināms kareivis un talantīgs karavadonis. Viņš piesaistīja savā pusē daļu gallu dižciltīgo, kuri viņam kalpoja par izlūkiem un ceļvežiem mežainajā un purvainajā zemē.
Galli varonīgi pretojās, taču romiešu leģioni bija pārāki. Tā Cēzara vadībā romieši iekaroja visu Galliju. No gallu svētvietās nolaupītā zelta Cēzars palielināja kareivjiem algas un apsolīja piešķirt arī zemi. Gallijas iekarošanas rezultātā verdzībā tika pārdots ap miljons gallu. Romā lika sarīkot izrādes un dalīt maizi nabagiem.
„Bagaudu” nemieri. Saukti par „nožēlojamiem.” Tie bija plaši nemieri, sākot ar III gs. vidu un vairāk nekā 100 gadu, norisinājās Romas provincē Gallijā. III gs. Romas impērijas vājumu izmantojot, Gallija atkrita no impērijas.
Bagaudus sakāva imperatora Diokletiāna armija. Tā ielauzās Gallijā, dedzināja ciemus un nogalināja iedzīvotājus. Dzīvi palikušie ieslēdzās cietoksnī un leģionāri ielenca tos un pieveica ar badu. Bagaudi padevās, daļu gūstekņu nonāvēja, bet pārējos kopā ar ģimenēm padarīja par vergiem. Gallijas vergturi slavēja Diokletiānu kā dievu.
Romas sabrukums. Romas impērijas sabrukuma laikā Gallijas romiešu vadonis pasludināja neatkarību no Romas un ņēmās valdīt Gallijā.
Franki iekaro Galliju. V gs. beigās franku (ģermāņu cilts, kas apdzīvoja Reinas lejteci) priekšgalā izvirzījās karavadonis Hlodvigs. Noslēdzis savienību ar citu cilšu vadoņiem, Hlodvigs savus karotājus veda uz Galliju, kuru tolaik vadīja no Romas atšķēlies un par neatkarīgu pasludinājies vietvaldis.
486.gadā franki sakāva vietvalža armiju un kļuva noteicēji pār lielāko daļu Gallijas.
Franku saimniekošana Gallijā. Iekarotajā zemē franki apmetās kaimiņu kopienās. Viņi sadalīja savā starpā daļu Romas vergturu zemju. Hlodvigs sagrāba milzīgas teritorijas, kas agrāk bija piederējušas Romas imperatoram. Dižciltīgie franki ieguva lielus īpašumus kā rezultātā tie kļuva par lieliem zemes īpašniekiem. Zemes gabaliņus dabūja arī vienkāršie franki.
Tie Romas vergturi, kas steidzīgi atzina Hlodviga varu, saglabāja savu stāvokli un mantu. Viņi pamazām saplūda ar franku aristokrātiju un asimilējās.
Gallu kristīšana. Jaunais franku karalis Hlodvigs izlēma, ka kristīgā ticība būtu viņam izdevīga un sāka to ieviest savā valstī. Iesākumā nokristījās viņš pats, karadraudze un aristokrātija. Tad pienāca kārta arī parastajiem Gallijas iedzīvotājiem – arī galliem.
Gallu izzušana. VI-VII gs. pamazām zaudēja ietekmi un izzuda. Domājās, tos asimilēja franki.
Gallu ciltis.
Leponti. Lugano apkaimē.
Saites.
Gallu valoda.
Gallu ķēniņi.
Gallija.
Galatijas valsts.
