Aliens

Piezīmes par Gallu karu, Cēzars

Autors. Gajs Jūlijs Cēzars.

Sarakstīšana. Rakstītas laika posmā no 58.–52.g.pmē. Saglabājušies manuskripti, no kuriem tikai 9 vai 10 ir labā stāvoklī. Vecākais no tiem tapis apmēram ap 900.gadu. 

-----------------------------------------------------------------------

Gājs Jūlijs Cēzars

No latīņu valodas tulkoja Gustavs Lukstiņš, 1977

 

PIEZĪMES PAR GALLU KARU

( BELLI GALLICI )
51.g.p.m.ē.

 

 

Anotācija

Gāja Jūlija Cēzara «Piezīmes par gallu karu» ir svarīgs vēstures avots, kurā atspoguļota romiešu cīņa pret galliem 1.gs. pirms m. ē., vienlaikus sniedzot ziņas par attiecī­gajā laikposmā pastāvošo Rietumeiropas tautu ekonomisko un sabiedrisko iekārtu, paražām, ticējumiem.
Šim darbam ir ne vien izziņas vērtība, bet ari liela lite­rārā vērtība — tas ir viens no ievērojamākiem Senās Romas literatūras pieminekļiem.
Grāmata palīdzēs labāk izprast seno un viduslaiku vēsturi, noderēs kā antīkās literatūras paraugs. To varēs izmantot vēstures pasniedzēji un skolotāji, studenti, kā arī ikviens lasītājs, kas vēlēsies padziļināt savas zināša­nas par cilvēces senatni.

CĒZARS UN VIŅA «PIEZĪMES PAR GALLU KARU»

Gājs Jūlijs Cēzars dzimis 101.g. pirms m. ē. Viņa dzimta bija viena no vecākajām patriciešu dzimtām, kas par savu ciltsmāti varēja skaitīt dievieti Venēru, taču tam šajā laikā nebija nozīmes. Jūliji nebija nedz bagāti, nedz ietekmīgi. Gāja tēva māsa bija Marija sieva, bet viņa paša pirmā sieva — Cinnas meita Kornēlija. Tātad viņu ar redzamiem tautas partijas pārstāvjiem vienoja radniecības saites. Sulla tāpēc pieprasīja, lai viņš šķiroties no Kornē­lijas, bet Cēzars atteicās to darīt un bija spiests kādu laiku slēpties. Daži ietekmīgi Cēzara draugi ieteica Sullam viņu saudzēt: no šā jaunekļa taču neesot jābaidās. Sulla ne visai labprāt tam piekrita un teica, ka šis zēns esot vairāku Mariju vērts. Cēzars tomēr atrada par prātīgāku atstāt Romu un doties uz Āziju *(Mazāziju) kur sākās viņa, senāta aprindu jaunekļa, parastās karadienesta gaitas.
Pēc Sullas nāves (78) atgriezies Romā, Cēzars iesaistī­jās politiskajā cīņā tautas partijas pusē. Tautas jeb popu­lāru partija nebija demokrātiska šā vārda mūsdienu no­zīmē. Kaut gan suverēnā vara Romā juridiski piederēja tautai, kas to īstenoja tautas sapulcē, izdodama likumus un vēlēdama amatvīrus, tomēr faktiski Romas republika bija aristokrātiska republika, kurā izpildvara atradās šauru aprindu (t.s. nobilitātes) rokās. Mazturīgus cilvēkus Romā nekad neievēlēja valsts amatos. Tikai retumis par valsts amatvīru (maģistrātu) kļuva kāds bagāts pilsonis[1], kas pēc tam kļuva senators uz visu mūžu, bet viņa dzimta uz visiem laikiem iekļāvās nobiļos.
Likumus ierosināt varēja tikai amatvīri. Iegūt vairākumu tautas sapulcē varēja ar demagoģiju, klaju uzpirkšanu vai ar varu, un tautas sapulcē visai bieži norisa asiņainas sadursmes. Jāatgādina, ka lielu daļu Romas iedzīvotāju veidoja skrandu proletariāts, kas prasīja, lai valsts (t. i., provinces un pārējā Itālija) viņus apgādā ar lētu pār­tiku un izklaidē ar izrādēm. Apmierinot skrandu proleta­riāta prasības, varēja nodrošināt tā atbalstu. Itālijas iedzīvotāji nesen [2] bija izcīnījuši sev pilsoņu tiesības. Tas bija civiltiesiski svarīgi, bet politiski samērā maznozī­mīgi — amatvīru vēlēšanas un balsošana par likumiem notika Romā, un nevarēja gaidīt, ka uz tām ieradīsies pilsoņi, kas nedzīvo Romā. Dabiski, ka nedz senātam, nedz tautas sapulcei nebija lielas morālās autoritātes. Kara­vadonis, kas bija pratis iegūt savu kareivju labvēlību (tie lielākoties bija dažādu Itālijas novadu ļaudis), varēja ignorēt valdības rīkojumus un pavēles. Tā bija rīkojies jau Sulla, kas valstī bija sagrābis neierobežotu vienpersonisku varu (kļuvis par diktatoru) un to izlietojis senāta stā­vokļa nostiprināšanai, bargi izrēķinādamies ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Senātam likumdošanas varas nebija, bet politikas tradīcija prasīja, lai amatvīrs, iesnieg­dams tautas sapulcei likumprojektu, iepriekš būtu ieguvis senāta piekrišanu. Šādu politisku praksi aizstāvēja senāta partija jeb optimāti, turpretī tautas partijas vadoņi gribēja balstīties tieši uz tautas sapulci. Tā rīkojās brāļi Grakhi, bet cieta neveiksmi un gāja bojā, jo aiz viņiem nebija bru­ņotas varas. Ja kādam bija leģionu atbalsts, tad līdz ar to bija nodrošināta ar labu vai ar ļaunu arī tautas sapulces un senāta piekrišana.
Pēc Sullas nāves Romā izvirzījās divi ievērojami poli­tiskie darbinieki — Pompejs un Krass, kas abi pēc savas politiskās ievirzes bija optimāti un septiņdesmito gadu beigas — arī konsuli. Ar dažādām finansu operācijām, vel vairāk ar vergu tirdzniecību, Krass bija sarausis milzu ,, bagātību. Laikam jau pamatoti viņu atzina par bagātāko cilvēku Romā. Turklāt viņš bija arī labs orators un kara­vadonis. Kad Spartaka sacelšanās laikā (73—71) visai Romas vergturu iekārtai draudēja nāves briesmas, pret vergiem sūtīja Krasu, kas sacelšanos noslāpēja asinīs. Krasa sāncensis bija Pompejs, kas bija sekmīgi veicis svarīgus militārus uzdevumus: cīnījies Sullas kara pret mariāniešiem (tautas partijas ļaudīm), uzvarējis Spānija mariānieti Sertoriju, iztīrījis Vidusjūru no pirātu flotēm un veicis lielu karagājienu austrumos (66—62), gūdams tur milzīgu laupījumu un paplašinādams Romas teritoriju (par Romas Provinci kļuva Sīrija). Krass ar bažām rau­dzījās uz Pompeja panākumiem, meklēja kontaktus pat ar tautas partiju un ar vienu no tās vadoņiem — Cēzaru. Cēzaram pastāvīgi nebija naudas, un Krass šajā ziņa va­rēja sniegt palīdzību ... Savukārt Cēzars varēja Krasam sagādāt vairākumu tautas sapulcē.
62. gadā Cēzaru ievēlēja par pretoru, un 61. gadā viņš kā propretors pārvaldīja Tālo Spāniju, kur uzlaboja savu finansiālo stāvokli un guva arī dažus militārus panāku­mus. Tāpēc viņam piešķīra triumfu. Situācija tomēr bija tik sarežģīta, ka Cēzars neizmantoja šīs tiesības. Viņš steidzīgi devās uz Romu, lai pieteiktu savu kandidatūru konsulu vēlēšanās 59. gadā. Atteikties no triumfa, no aug­stākā godinājuma, ko Roma varēja piešķirt kādam savam pilsonim?! Par to, protams, Cēzara kareivji bija ļoti ne­patīkami pārsteigti. Kas Cēzaru_ mudināja tā rīkoties? Vis­pirms jau likums, ka kandidatūra velēšanām bija perso­niski jāpieteic Romā, bet Romas pilsēta savu kāju nevar spert neviens, kam militāra vara. Taču Cēzars nevar triumfēt, ja viņš nav armijas virspavēlnieks. Tātad jāiz­vēlas starp triumfu un kandidēšanu_ vēlēšanas. No perso­nīgas pieteikšanās senāts var atbrīvot, bet to nevarēja cerēt vispāratzīts tautas partijas vadonis. Rodas cits jau­tājums — kāpēc Cēzaram tā bija jāsteidzas? Parasti taču pēc kāda amata izpildīšanas uz citu amatu kandidēja tikai pēc zināma starplaika, lai politiskajam darbiniekam ne­pārmestu pārāk lielu godkārību. Cēzars negribēja gaidīt: pārāk vilinoša bija politiskā situācija.
Pompejs, atgriezies Itālijā pēc sava spoža austrumu karagājiena, atlaida armiju (62). Viņam tas bija jādara saskaņā ar likumu, jo Itālijā nenorisa karš un armija ne­bija vajadzīga. Taču līdz ar armijas atlaišanu viņš izlaida varu no savām rokām, kļuva par privātpersonu, kam visi var uzbrukt, jo visi viņu apskauž un baidās no pārāk lie­las viena vīra varas. Pompejs bija pārliecināts, ka viņš turpmāk varu paturēs arī bez tieša leģionu atbalsta; tik lieli taču esot viņa nopelni, tik vajadzīga taču Romai esot stingra un noteikta vadība. Viņš maldījās: senāts negribēja pakļauties Pompejam, spēcīga bija arī opozīcija tautas sa­pulcē. Pompejs neguva nedz austrumu karagājiena laikā izdarīto pārkārtojumu apstiprinājumu, nedz agrārlikumu, kas piešķirtu viņa bijušajiem kareivjiem zemi. Viņam draudēja politisks bankrots.
Cēzars saprata, ka tagad situsi viņa stunda. Tāpēc pametis Spānijā savu armiju bez triumfa, viņš steidzās uz Romu, lai mestu svaru kausā visu savu ietekmi. Pom­pejam bija vajadzīga palīdzība, un to varēja sniegt Cē­zars. Viņš panāca, ka Krass atteicās no savas opozīcijas pret Pompeju; norunāja, ka turpmāk Pompejs, Krass un Cēzars rīkosies saskaņoti. Izveidojās t.s. triumvirāts (60).
Cēzaru, protams, ievēlēja par konsulu (59), un viņa konsulāta laikā izdeva visus Pompejam vajadzīgos liku­mus. Cēzars pēc konsulāta dabūja uz pieciem gadiem divas provinces — Piealpu Galliju un Illiriju[3] ar trim leģioniem; senāts tām pievienoja Pāralpu Galliju ar vienu leģionu. Ievērojot Cēzara stāvokli Romā, jāpieņem, ka viņš pats izvēlējies šīs provinces. Izvēle bija ļoti zīmīga. Provinces nebija «ienesīgas». Illirija bija nabadzīga. Abās Gallijās dzīvoja daudz Romas pilsoņu, prokonsulam tajās vaja­dzēja ievērot likumus. Taču nevarēja cerēt, ka godkārīgais un uzņēmīgais Cēzars mierīgi pārvaldīs mierīgas provin­ces. Prokonsuls Cēzars karos, par to bija pārliecināti visi. Sajā karā tiks pakļauta brīvā Gallija līdz tās dabiskajām robežām — no jūras līdz Alpiem.
Cēzars tiešām sāka karu (58), un viņa panākumi izrai­sīja Pompeja un Krasa bažas. Ko līdz noruna par saska­ņotu rīcību, ja īsta, reāla vara šajā laikā ir tikai Cēzaram, kas komandē leģionus! Tāpēc triumviri satikās 56. gada pavasarī Lūkas pilsētā Piealpu Gallijā. Sajā sanāksmē uz pieciem gadiem pagarināja Cēzara pilnvaras. Pompejs un Krass 55. gadā kļuva par konsuliem, bet pēc konsulāta dabūja provinces — Krass Sīriju, kur viņš pēc sava ieskata varēja sākt karu pret partiešiem; Pompejs abas Spānijas, taču tur nebija iespējams gūt militārus laurus. Pompejs uz Spāniju neaizbrauca, palika Romas tuvumā (pilsētā ieiet viņam neļāva, likums), bet provinci pārvaldīja viņa legāti. Krass devās uz Sīriju. Tā tika radīts politiskais līdzsvars: visiem triumviriem bija provinces un leģioni. Pompejs, palikdams Itālijā, Romas tuvumā, noteikti cerēja noskaņot savā labā senātu un tautas sapulci, taču tas viņam neizdevās. Šādam stāvoklim bija lemts īss mūžs. Krass sāka karu pret partiešiem un 53. gadā krita Karru kaujā. Triumvirāts izjuka, un Cēzaram ar Pompeju bija nepieciešams sadalīt ietekmes sfēras; turklāt nebija cerību, ka viens no viņiem labprātīgi noies no politiskās skatuves.
Tāds bija politiskais stāvoklis Cēzara aizmugurē, bet viņa aizmugure tagad bija visa varenā Romas valsts. Tajā pēc Krasa bojā ejas rīkojās Pompejs, kuram galu galā izdevās panākt ciešamu sadarbību ar senātu; pie tam viņu atbalstīja arī republikāņi — kā mazāko ļaunumu. Nevar teikt, ka spēku samērs būtu Cēzaram labvēlīgs. Taču Pompejs pārāk augstu novērtēja savas un pārāk zemu Cēzara iespējas.
Tātad Cēzaram bija uzmanīgi jāseko notikumiem Romā, jāmēģina tur gūt pēc iespējas vairāk piekritēju, un vien­laikus Gallijās karš prasīja no viņa maksimālo spēku atdevi. To visu veikt varēja tikai vīrs ar ārkārtējām darba spējām, ar izcilu organizatora un karavadoņa talantu.
Taču ne jau velti par Cēzaru stāsta, ka viņš vienlaikus varējis darīt daudzus darbus. Ļoti aizņemtais Cēzars to­mēr atrada laiku, lai uzrakstītu apceri par gallu karu. Cēzars to rakstījis ātri, viegli un brīvi, radīdams īsajos brīvajos brīžos latīņu prozas meistardarbu. Visā vēsturē nav otra karavadoņa, kas būtu arī viens no spilgtākajiem talantiem savas tautas literatūrā.
Cēzars savas «Piezīmes» (septiņas grāmatas) laida klajā 51.gadā, kad karš Gallijā vēl nebija pabeigts.
Astoto grāmatu vēlāk sarakstīja viņa legāts Hirtijs. Tas norāda, ka Cēzaram bija jāsteidzas izdot šo darbu. Tu­vojās konfrontācija ar Pompeju, un Cēzaram bija svarīgi radīt Romā un Itālijā sev labvēlīgu noskaņojumu. «Piezī­mēm» tātad ir propagandas uzdevums un apoloģijas rak­sturs. Kur vajadzīga un iespējama noklusēšana, tur Cēzars noklusē; kur vajadzīgs attaisnot savu rīcību, tur, protams, Cēzars to dara; kur vajadzīgs sabiezināt krāsas, tur tās tiek sabiezinātas. Lasītājiem tomēr nerodas iespaids, ka Cēzars cenšas sevi izvirzīt, sevi cildināt. Stāstījums šķiet ļoti lietišķs un objektīvs, taču visnotaļ skan Cēzara vārds; visnotaļ redzams, cik viņš gudrs un tālredzīgs; cik viņš ir humāns, ja vien tas ir iespējams; kā viņš rūpējas par saviem kareivjiem, kā tie viņu ciena un mīl; cik viņš ir drošsirdīgs. Lai nerastos aizdomas, ka autors pārspīlē savus nopelnus, Cēzars raksta par sevi trešajā personā. Neviena atzinīga vārda par sevi, nekāda raksturojuma, runā tikai fakti, taču autors ir radījis monumentālu tēlu. Blakus Cēzaram «Piezīmēs» visur redzams arī Tīta Labiēna vārds. Atkal nekāda raksturojuma, nevienas uzslavas, atkal tikai fakti, bet Labiēns nav «Piezīmju» autors, virs­pavēlnieka tiešais pienākums ir teikt par savu krietnāko palīgu arī atzinīgu vārdu. Tas netiek darīts. Triumvira Krasa dēla Publija savlaicīgā iniciatīva varbūt nodroši­nāja uzvaru kaujā pret Ariovistu, bet Cēzara vēsā pie­zīme — Publijs bijis mazāk aizņemts un tāpēc viņam labāk bijis redzams, kas jādara, — pat it kā mazina šā krietnā kareivja nopelnu. Nevar tomēr teikt, ka Cēzars vispār negribētu nevienu uzslavēt, neatzīmētu neviena no­pelnu. Viņš to dara vairākkārt, bet visi vārdā minētie un cildinātie ir centurioni. Pārlasot šīs lappuses uzmanīgi, varam pat konstatēt, ka centurioniem ir piedēvēti veikumi, kas īstenībā nav nemaz iespējami. Ko viens vai otrs centurions ir teicis, kareivjus uzmudinādams, to kaujas trok­snī nevarēja dzirdēt pat viņa centūrijas kareivji; ko viņš ir darījis, to redzēja tikai viņam blakus stāvošie. Kas no­teica šādu attieksmi pret centurioniem? Visi Cēzara legāti ir senāta aprindu ļaudis, bet ar senātu Cēzaram nav labas attiecības. Legāti ir virspavēlnieka palīgi, viņiem jāveic svarīgi uzdevumi, kurus mūsdienu armijā uztic pulkvežiem un ģenerāļiem; turpretī centurioni nav tikai zemākie ko­mandieri; viņiem bieži jāuzņemas liela atbildība, jāprot orientēties sarežģītos apstākļos — tātad nepieciešama zi­nāma izglītība. Šāds zemākais komandējošais sastāvs va­rēja rekrutēties tikai no Itālijas iedzīvotāju vidusslāņa. Cēzara šķiriskā ievirze saskatāma pietiekami skaidri. Ir tomēr viens izņēmums: Cēzars slavē Kvintu Ciceronu, oratora Marka Cicerona brāli. Taču šeit drīzāk gan sa­skatāms nodoms iegūt Kvinta ievērojamā brāļa labvēlību.
Cēzara «Piezīmes», protams, nepatika senāta aprindu ļaudīm. Tie ļoti labi saprata, ko Cēzars grib panākt, bet Cēzars ar senāta noskaņojumu rēķinājās maz: šajā ziņā taču nekas vairs nebija sasniedzams. Tomēr «Piezīmju» propagandas uzdevumi nelabvēlīgi ietekmēja arī gallu kara izklāstu.
Roma kļuva varena, nemitīgi karodama; tāpēc tās vēs­tures literatūra senatnē lielākoties bija karu vēsture. Taču Senās Romas vēsturniekiem nebija militārās pieredzes, viņi pat nemēģināja īsti izprast notikumus, par kuriem rakstīja. Līvijs un Tacits bija diži latīņu prozas meistari, bet par kara mākslu viņi zināja maz. Nav viegli no viņu stāstījuma izlobīt īstenības kodolu. Turpretī Cēzars prata savu lietu, un viņa darbā mēs labi saskatām romiešu militāro organizāciju, stratēģiju un taktiku; taču vienlaikus viņš iekļauj dažas apzinātas novirzes.
Galvenais nav tas, ka Cēzars sev un dažiem centurio­niem piedēvē tādu darbību, ko viņi nav varējuši veikt. Tā, piemēram, karavadonis kauju laikā nedrīkst atstāt komandpunktu un steigties uz apdraudēto vietu, lai glābtu stāvokli. Neviens viņu tur neredzēs, neviens nedzirdēs, ko viņš saka. Visi kaujā kliedz, visi skatās uz ienaidnieku. Vadonim jāpārredz vispārējais stāvoklis, jāpatur savā rī­cībā rezerves. Komandu tādā troksnī var dot tikai ar tauri. Kaujas fronte dažkārt ir divus trīs kilometrus gara.
Taču uzvara ir jāparāda efektīvi, vadoņa nopelniem jā­būt acīm redzamiem, kaut arī tas precīzi neatbilstu īste­nībai. Līķu kaudzes kaujas laukā nav redzamas, īsti lieli zaudējumi armijai ir atkāpjoties, vēl lielāki bēgot, taču tas nav tēlaini, nav dramatiski; tā nerakstīja vēsturi pirms Cēzara, un Cēzars nevarēja pieļaut, ka viņa stāstījums būtu bālāks (it īpaši tāpēc, ka viņš centās sasniegt no­teiktus politiskos mērķus). Šā tradicionālā krāšņuma neat­bilstība īstenībai ir viegli saskatāma, un vispārējā aina cieš maz — nav taču šaubu, ka Cēzaram bija krietni centurioni un viņš pats izcils karavadonis.
Vienlaikus «Piezīmēs» ir arī nopietnākas neprecizitātes, neskaidrības, noklusējumi. Gallijā Cēzars guva milzu ba­gātības. Viņš dāsni varēja dalīt lielas summas saviem piekritējiem Romā un piesaistīt jaunus piekritējus. Kas bija šo līdzekļu avots? Gallijā bija tempļi, kuros bija uz­krāts daudz dārgmetālu. Šo mantu pārvaldīja ļoti ietek­mīgie druīdi, gallu priesteri. Taču «Piezīmēs» par gallu tempļiem un to īpašumiem nav neviena vārda; par druīdiem ir vēstīts tikai lielajā ekskursā, kas, šķiet, nav Cēzara rakstīts. Notikumu izklāstā viņi nav minēti. Tomēr no citiem avotiem mēs zinām, ka, piemēram, Dīvitiaks, Cēzara un Romas draugs, bijis druīds. Tātad «Piezīmēs» nav ietekmīgas ļaužu kārtas ar visiem īpašumiem. Karavadoņi mīl lepoties ar bagātīgo kara laupījumu, ko viņi guvuši Romas tautai. Kāpēc klusē Cēzars? Šķiet, tāpēc, ka viņš necentās rakstīt visnotaļ objektīvu vēsturi par Gallijas pakļaušanu Romai. Cēzara ienaidnieki taču jau tā apgal­voja, ka Cēzars izlaupa Galliju, ar iegūtajiem līdzekļiem vervē sev piekritējus, gatavojas sagrābt vienpersonisku varu. Atspēkot, ka Gallijā iegūti milzu līdzekļi, nebija iespējams; noliegt, ka tie tiks izlietoti republikāniskas iekārtas sagraušanai, bija neērti: tas nozīmētu tieši parā­dīt, ka pastāv šāda iespēja. Tāpēc Cēzars atzina, ka prātī­gākais būtu pilnīgi ignorēt šādas insinuācijas. Turklāt gallu tempļu izlaupīšana romiešiem varēja radīt māņticī­gas bažas, ka svešie dievi atriebsies. Arī druīdu pieminē­šana atgādinātu, ka tiek grauta lielas tautas reliģija. Cēzars labāk apiet šos jautājumus!
55.g. un 56.g. p. m. ē. ziemā pāri Reinai uz Galliju pārcēlās ģermāņi, usipeti un tenkteri, kurus no dzīves vietām bija padzinuši svēbi. Tie meklēja Gallijā patvē­rumu un lūdza Cēzaru atļaut viņiem tajā apmesties. Tādu atļauju Cēzars nevarēja dot, taču situācija bija sarež­ģīta — varēja sagaidīt, ka ģermāņi, nonākuši bezizejas stāvoklī, sīvi pretosies. Cēzars stāsta, ka viņi rīkojušies nodevīgi, bet viņu ļaunprātīgā rīcība atklāta, romieši aiz­steigušies viņiem priekšā un gandrīz visus iznīcinājuši. No romiešiem neesot neviens kritis un tikai daži ievainoti, kaut gan ģermāņu pavisam (ar sievām un bērniem) bijuši 430 tūkstoši. Vispirms jau ienaidnieku skaits ir neiespē­jami liels; to droši var desmitreiz samazināt. Antīkajā historiogrāfijā ienaidnieku skaitu bieži pārspīlē līdz bei­dzamajai iespējamības robežai, un tā dažkārt ir visai tāla. Tas vienmēr ir izdevīgi. Ja mēs esam uzvarējuši, — mums lielāks gods, ja mūs sakauj, — mums mazāks negods. Te varētu atgādināt Kserksa milzīgās masas karā pret mazo Grieķiju.
Par usipetu un tenkteru sakāvi Romā bija saņemtas citādas ziņas, nekā mēs lasām Cēzara «Piezīmēs». Cēzaram pārmeta, ka viņš ģermāņiem esot uzbrucis nodevīgi un viņus apkāvis. Romā pat teica, ka Cēzaru vajagot izdot ģermāņiem, lai Romas tautai nebūtu jāuzņemas morālā atbildība. Mūsdienu vēsturnieki, apsvēruši visas liecības, arī atzīst Cēzara vainu.
Cēzara «Piezīmju» vispārējā tendence, viņa noklusējumi, viņa atkāpes no īstenības ir puslīdz viegli saskatāmas, bet vienā gadījumā problēma ir ļoti sarežģīta. Cēzara stāstā par Ariovistu un par karu pret helvētiem ir tik daudz neskaidrību, tik daudz pretrunu, ka vēl arvien nav izde­vies gūt vispāratzītu un pieņemamu pretrunu izskaidro­jumu. Nemēģināšu, protams, to šeit sniegt, bet «Piezīmju» lasītājiem šīs pretrunas vismaz skaidri jāsaskata.
Sāksim ar helvētiem, kas nolēmuši nodedzināt savas pilsētas un ciemus un doties uz citu, labāku zemi. Kurp, to Cēzars pasaka tikai tad, kad ir pastāstīts par helvētu neveiksmīgo mēģinājumu ar varu iziet caur Romas Pāralpu Galliju. Helvēti grib iet uz santonu zemi, kas atrodas uz ziemeļiem no Garumnas grīvas, jo zeme viņiem esot par mazu, to ietverot kalni, kas kavējot doties tālos siro­jumos uz kaimiņu novadiem. Par motivācijas pirmo daļu mēs nevaram droši spriest, otrā daļa nav dibināta: kalnie­šiem vispār ir loti izdevīgi doties sirojumos uz kaimiņu zemēm un atkal atkāpties savos grūti pieejamos kalnos. Helvēti turklāt nav nomadu vai pusnomadu tauta; viņi ir zemkopji, viņiem ir ciemi un pilsētas — to nodedzinā­šana, lai dotos ar visu iedzīvi simtiem kilometru garajā ceļā uz apdzīvotu novadu, kas jāiekaro, šķiet ļoti dīvaina. Kopā ar dažām ciltīm, kas pievienojušās helvētiem, ceļā devušies 367 000 cilvēku. Skaits ir neiespējami liels, taču pat tad, ja mēs to radikāli samazinātu, gāj kolonna, iedama pa vienu ceļu, kas turklāt nav asfaltēta šoseja, tomēr būtu ļoti gara un helvēti gausi virzītos uz priekšu, bet viņi gāja diezgan ātri. Lietpratēji militārās lietās gājienam ar visu iedzīvi negrib ticēt, un vispār šajā iz­ceļošanā grūti saskatāma jēga. Kāpēc Cēzars tā rakstīja? Kādi motīvi viņu pamudināja tā novērsties no pa­tiesības?
Helvēti lūdz Cēzaram atļauju iet caur Romas provinci. Tā netiekot dota un viņi mēģinot ar varu pāriet pār Rodanu. Cēzara rīcībā ir tikai viens leģions, kam jāsargā gandrīz 30 km gara fronte gar Rodanas upi, kas dažās vietās pārejama pa braslu. Helvēti, protams, mēģina to šķērsot vienlaikus vairākās vietās, taču Cēzars viņus at­vaira (vēlāk viņam nākas grūti uzvarēt helvētus pat ar sešu leģionu palīdzību). Tātad dibinātas šaubas, vai hel­vēti tiešām mēģinājuši ar varu tikt pāri Rodanai. Tas taču nozīmēja bez nepieciešamības izraisīt karu ar Romu, tur­klāt ļoti drīz pēc tam sekvani viņiem atļauj iet caur savu zemi. Visa šī epizode būtu jāatzīst par fiktīvu ieganstu, lai sāktu karu pret helvētiem.
Lai nu tas būtu kā būdams, Cēzars seko helvētiem, kas iet uz santonu zemi, tos sakauj un dzīvajiem pavēl atgriezties savā dzimtenē, lai tā nepaliktu tukša. Pie Cēzara ierodas gandrīz visas Gallijas novadu pārstāvji, apsveic viņu ar uzvaru un, gauži raudādami, lielā slepenībā lūdz viņus glābt no Ariovista nežēlīgās varmācības. Visnelai­mīgākie ir sekvani: Ariovists apmeties viņu zemē, visas pilsētas esot Ariovista rokās. To uzzinājis, Cēzars apsola galliem palīdzību. Kas ir šis nežēlīgais Ariovists, par kuru visā stāstā par helvētu karu nav teikts neviens vārds? Ariovists ir ģermāņu vadonis, kas pakļāvis visu Galliju, ciktāl ta nepieder romiešiem, saņēmis no gallu valstīm ķīlniekus, noteicis tām meslus, Cēzara konsulāta laikā pa­godināts ar Romas tautas drauga nosaukumu. Tātad Cē­zars viņu labi pazīst, bet viņš stāsta tā, it kā tiešām tikai tagad uzzinājis par Ariovista eksistenci. Tūlīt rodas vai­rāki jautājumi, uz kuriem jāatrod atbilde, ja grib saprast notikumu gaitu. Ja helvēti iet uz santonu zemi, tad viņi to dara vai nu ar Ariovista piekrišanu, vai ari pret viņa gribu (bet tas nozīmē karu pret Ariovistu, ļoti grūtu un bīstamu karu). Nekas neliecina, ka helvēti gribētu sākt šādu karu. Iet ar karaspēku (pieņemsim, ka helvēti tomēr nedodas tālā ceļā ar sievām, bērniem un visu iedzīvi) Ariovistam pakļautajā teritorijā var tikai kā sabiedrotie vai kā ienaidnieki, bet Cēzars taču nekad neuzbruktu Ariovista ienaidniekiem: viņam būtu jāmēģina saprasties ar tiem, nevis jāatvieglo Ariovista stāvoklis. Mums ir pamats pie­ņemt, ka karot ar Ariovistu grib Cēzars; Gallijas pakļau­šana viņam ir izlemta lieta.
Vēl daži vārdi par nelaimīgajiem sekvaniem, kurus Ariovists tā terorizē, kuru pilsētas ir ģermāņu rokās. Cēzars, šķiet, to visu ir piemirsis. No tālākā stāstījuma redzam, ka sekvani nav atbruņoti, viņu lielākajā pilsētā Vesontionā ir ļoti daudz karamateriālu, bet ģermāņu nav. Cēzars aizsteidzas Ariovistam priekšā un ieņem Vesontionu. Izteicas viņš diezgan neskaidri: nav teikts, ka pilsēta ieņemta ar kauju, bet nav arī teikts, ka sekvani būtu atvē­ruši pilsētas vārtus un ar gavilēm sagaidījuši savus atbrī­votājus; tāpat nav teikts, ka sekvani būtu sacēlušies pret Ariovistu. Romiešiem palīdz tikai ēduji, bet arī ēduju valstī daudzi jūt līdzi helvētiem (Dumnorīgs), tātad arī Ariovis­tam. Vispār galli drīzāk samierinājās ar ģermāņu nekā ar romiešu kundzību. Tas šķiet gluži saprotams: ģermāņi ir tauta, kas ir apmierināta, ja galli viņus apgādā ar pārtiku. Pret romiešiem galli vairākkārt saceļas, turpretī
Ariovista kundzību Gallijā tie diezgan ilgi panes gluži mierīgi. Arī šajā gadījumā Cēzara vēstījums nav objek­tīvs, un izlobīt no tā patiesību ir visai grūti.
Beidzot, noskaidrosim vēl vienu jautājumu: ka Cēzars ar samērā nelielu karaspēku (sākumā viņam bija seši, kara beigās desmit leģioni) pakļāva tik lielu teritoriju, turklāt galliem bija liels skaitlisks pārsvars pat tad, ja mēs ļoti enerģiski samazinām Cēzara dotos skaitļus? Uz­devums nebija viegls. Atcerēsimies kara mākslas aksiomu: uzbrūkošā armija kūst kā sniegs pavasarī, jo jānodrošina aizmugure. Vairākas reizes Cēzars atradās bezdibeņa malā. Turklāt pietiktu ar vienu lielāku neveiksmi, lai viss pasākums būtu sagrauts — Cēzaram nebija drošas un draudzīgas aizmugures. Galli karoja savā zeme, cīnījās par savu brīvību un pēc katras sakāves atrada iespēju atkal sākt cīņu, bet Cēzara leģionāru skaits nekad nav pārsniedzis 40 000; turklāt kara darbība risinājās no Al­piem līdz Okeānam, no Pirenejiem līdz Reinai.
Romiešu uzvaru sekmēja daži svarīgi apstākļi. Gallija bija politiski sadrumstalota. Starp gallu valstīm bija vecs naids un nopietnas pretišķības, kuras Cēzars ļoti labi prata izmantot savā labā. Ja vairākas valstis rīkojas kopīgi, to armija tomēr sastāvēja no atsevišķu valstu kon­tingentiem un kopīga virspavēlnieka (ja tāds vispār bija) rīcības brīvība vienmēr bija ierobežota. Kad gandrīz visa Gallija devās atbrīvot ielenkto Alesiju un Verkingetorīgu, galliem bija trīs vadoņi. Turpretī Cēzara rokas atradās visa militārā vara, un jāatzīst, ka tā bija ļoti prasmīgas rokās. Galli dažkārt cīnījās apbrīnojami drošsirdīgi, taču viņiem bieži trūka tās neatlaidības un izturības, kas tik raksturīga romiešiem, bet grūti savienojama ar gallu im­pulsīvo temperamentu. Romiešiem bija izveidotas taktiskas vienības — leģioni, kohortas, centūrijas. Nekur «Piezīmēs» netiek minētas gallu taktiskās vienības. Šķiet, ka tās vis­pār pastāvēja, taču bija vāji izveidotas. Romiešu centurioni prata pavēlēt un uzturēt disciplīnu, turpretī galliem, kuru spēkus lielākoties veidoja tautas milicija, šajā ziņa valdīja zināma patvaļa. Brīvais galls neciestu, ka viņu pārmāca ar spieķi, bet kā gan lai soda par sīkākiem pār­kāpumiem? Arests, cietumsods? Risinoties_ kara darbībai, galli (arī romieši) šādus disciplīnas uzturēšanas līdzekļus lietot nevarēja. Priekšzīmīga disciplīna armijā var būt tikai stingri organizētā valstī — gallu valstis tādas nebija.
Gallu kareivis ieradās armijā, lai cīnītos, nevis lai strā­dātu ar cirvi, zāģi un lāpstu, dažkārt nedēļām ilgi, turklāt sliktos laika apstākļos. Romieši prata tādus darbus, ko galli neprata; romiešiem bija metamās mašīnas; viņi prata būvēt un virzīt smagus torņus; prata celt uzejas uz ap­lenktās pilsētas mūra. Romiešu kareivis bija arī amatnieks. Romiešu nometne bija ļoti grūti ieņemams nocietinājums, un tas it īpaši svarīgi bija neveiksmes gadījumā — turp varēja atkāpties. Galli gan saprata, ka arī viņiem jābūvē tādas pašas nometnes kā romiešiem, bet uzcelt nometni pēc grūta pārgājiena, kad kareivji ir noguruši, nav viegli: tad armijā jābūt priekšzīmīgai kārtībai. Cēzars sīkāk no­raksturo gallu kaujas ierindu, bet no viņa stāstījuma var redzēt, ka klajā laukā un cīņā ar aptuveni vienādiem spēkiem romieši ir noteikti pārāki. Romieši, stāvot uz vietas, sagaidīja ienaidnieku triecienu, un visi noteiktā momentā izsvieda metamos šķēpus (pīlus). Varam saprast, ka šāda zalve iedarbojas graujoši, taču maldīgi cerēt, ka šādu taktisko paņēmienu varētu pārņemt ari galli. Neiz­sviest pīlus par agru, kad ienaidnieki, skaļi kliegdami, kā lavīna brāžas virsū, ir taču tik grūti, turklāt nedrīkst arī nokavēt. Derīgo ienaidnieka kara mākslā viegli saskatīt, bet šis derīgais ir tā saistīts ar tradīcijām, ar kareivju raksturu, ar sabiedrisko un valstisko iekārtu, ka aizgūt to ir ļoti grūti, dažreiz tas var būt pat kaitīgi.
Gallu kopējā kara vadība netika galā arī ar pārtikas piegādi. To piegādāja valstis, kas pirmām kārtām rūpējās par saviem kareivjiem. Viegli varēja rasties nepatīkami konflikti, sevišķi tad, ja kādas valsts kareivji sāka paši gādāt sev pārtiku svešā teritorijā. Turpretī romiešiem šī problēma atkrita: ja viņi bija sabiedroto zemē, sabiedro­tajiem bija jāsaprot, ka pārtika jādod bez kurnēšanas, ja viņi atradās ienaidnieku zemē, tad ņēma visu, ko varēja dabūt. Pie tam galli cīņā pret romiešiem nevarēja pietie­kami izmantot arī savu kavalēriju: tā nevarēja frontāli uzbrukt saliedētai kājnieku ierindai, turklāt tai bija nemi­tīgi jāpārvietojas, meklējot jaunas ganības. Tādas bija romiešu priekšrocības šajā karā, un Cēzars prata tās iz­mantot.
49. g. p. m. ē. 7. janvārī senāts pasludināja, ka valstij draud briesmas, un uzdeva Pompejam vadīt karaspēku, jo Cēzars pārgāja Rubikonu, Itālijas robežupi ar Cēzara provinci — Piealpu Galliju. Beidzās Cēzara prokonsula pilnvaras, kļūt par parastu privātpersonu Cēzars, protams, negribēja, saprašanos ar Pompeju un senātu nebija izde­vies panākt, un sākās pilsoņu karš, kas beidzās 45. gadā p. m. ē. Šajā karā Pompejs gāja bojā, un Cēzars kļuva par vienīgo noteicēju Romā. Tajā pašā gadā viņu iecēla par diktatoru uz visu mūžu. Šī iecelšana tikai juridiski fiksēja faktisko stāvokli. Cēzaram bija lieli plāni kā iekš­politikā, tā arī ārpolitikā, bet tie palika tikai ieceres, — jau 44. g. p. m. ē. 15. martā sazvērnieki viņu nogalināja se­nāta sēdē.
Tā mēs īsumā varam raksturot Cēzara dzīvi, viņa «Pie­zīmju» tapšanas vēsturi un to saturu.

G. Lukstiņš

PIRMĀ GRĀMATA
[Karš ar helvētiem]

I Gallija iedalās trijās daļās. Vienā dzīvo beļģi, otrā akvitāņi, trešajā tauta, kura pati sevi dēvē par ķeltiem, bet mēs — par galliem. Katrai tautai ir sava valoda, likumi, valsts un sabiedriskā iekārta. Gallus no akvitāņiem atdala Garumna, no beļģiem — Matrona un Sekvana. No šīm tautām kareivīgākā ir beļģi, jo viņi ir vistālāk no mūsu Provinces izsmalcinātās dzīves un izglītības. Ļoti reti pie viņiem ierodas arī tirgotāji ar precēm, kas ļaudis padara mazdūšīgus un gļēvus. No visām Gallijas tautām viņi ir vistuvāk ģermāņiem, kas dzīvo viņpus Reinas; ar tiem viņiem ir pastāvīgi kari. Tāpēc helvēti ir kareivīgāki un drošsirdīgāki par citiem galliem, jo gandrīz katru dienu viņiem ir cīņas ar ģermāņiem: viņi vai nuatvaira ģermāņu uzbrukumus, vai ari paši iebrūk to zemē.
Tā Gallijas daļa, kurā, kā jau teikts, apmetušies galli, sākas pie Rodanas, sniedzas līdz Garumnai, Okeānam un beļģu robežai; sekvanu un helvētu novados ta sasniedz Reinu un atrodas Ziemeļos. Beļģi dzīvo no mums vistālāk, pie Reinas lejasteces, Gallijas ziemeļaustrumos. Akvitanija atrodas starp Garumnu un Pirenejiem un to Okeāna daļu, kas piekļaujas Spānijai. Tā ir Gallijas ziemeļrietumos.

II No helvētiem dižciltīgākais un bagātākais bija Orgetorīgs. Tīkodams pēc ķēniņa varas, tas Marka Mesallas un Marka Pizona konsulāta laika[4] izveidoja dižciltīgo sazvērestību un pierunāja helvētus atstāt ar visu iedzīvi savu zemi būšot ļoti viegli sagrābt varu par visu Galliju, jo viņi taču esot kareivīgākā gallu cilts. Viņam nebija grūti pārliecināt helvētus, jo pati daba tos pārāk ierobežo no visām pusēm. Vienā pusē ir Reina, kas tos atdala no ģermāņiem, otrajā — ļoti augstie Juras kalni tos nošķir no sekvaniem, trešajā — Lemana ezers un Rodanas upe, helvētu un mūsu Provinces robeža. Viņi tādēļ nevarēja doties tālos sirojumos un viņiem bija grūti iebrukt kaimiņu novados. Kara kārajiem ļaudīm tas nebija panesams. Tur­klāt helvēti domāja, ka viņu zeme, ja ņem vērā iedzīvotāju skaitu, drošsirdību un kareivīgumu, ir pārāk maza, jo tās garums ir tikai divsimt četrdesmit jūdžu, bet platums — tikai simt astoņdesmit jūdžu.[5]

III Šo apsvērumu un Orgetorīga autoritātes dēļ viņi nolēma sagādāt visu, kas vajadzīgs izceļošanai: sapirkt pēc iespējas vairāk ratu un jūga dzīvnieku, apsēt, cik iespējams, lielākas platības, lai ceļā nepietrūktu pārtikas, un noslēgt ar kaimiņvalstīm neuzbrukšanas un draudzības līgumus. Viņi domāja, ka sagatavošanās darbiem pietiks ar diviem gadiem. Pieņēma arī likumu, ka ceļā viņi dosies trešajā gadā. Šo uzdevumu veikšanai izvēl Orgetorīgu, kas dodas kā sūtnis pie kaimiņiem. Sā ceļojuma laikā viņš pierunā sekvanieti Kastiku atgūt tēva Katamantaloida agrāko stāvokli, jo Katamantaloids daudzus gadus sek­vanu zemē bija ķēniņš un senāts viņu bija nosaucis par Romas tautas draugu. Mēģināt to pašu Orgetorīgs pārlie­cina arī ēduja Dīvitiaka brāli Dumnorīgu, ko vienkāršā tauta ļoti cienīja un kas bija ievērojamākais vīrs savā valstī. Viņš tam dod ari savu meitu par sievu. Orgetorīgs cenšas pierādīt, ka šos nodomus esot ļoti viegli īstenot, jo arī viņš esot nodomājis savā valstī sagrābt vienpersonisku varu. Neesot arī šaubu, ka helvēti esot pati varenākā Gallijas tauta. Viņš apgalvo, ka ar saviem līdzekļiem un savu karaspēku palīdzēšot tiem iegūt neierobežotu varu.
Šī runa pārliecina, un viņi zvērē savstarpēju uzticību un cer, balstoties uz trim varenākajām un ievērojamākām tautām, pakļaut sev visu Galliju.

IV Nodevēji par šiem nolūkiem paziņo pārējiem helvē­tiem. Pēc helvētu paraduma, Orgetorīgu vajadzēja iekalt važās, un, ja viņu atzītu par vainīgu, sods būtu nāve uz sārta. Lietas izspriešanas dienā Orgetorīgs savāca no visām malām uz tiesu savu saimi, kādus desmit tūksto­šus vīru, visus no viņa atkarīgos ļaudis un visus savus parādniekus, kuru tam bija ļoti daudz, un tā panāca, ka tiesa nenotika. Kad par to sašutušie helvēti gribēja ar ieročiem aizstāvēt savas tiesības un valsts amatvīri no laukiem sapulcināja daudz ļaužu, Orgetorīgs pēkšņi no­mira, un helvētiem radās aizdomas, ka viņš pats padarījis sev galu.
Pēc viņa nāves helvēti tomēr mēģina īstenot lēmumu un atstāt savu zemi. Domādami, ka ir pietiekami sagatavojušies, viņi nodedzina savas divpadsmit pilsētas un kā­dus četrsimt ciemus, tāpat ari visas privātās celtnes. Sa­dedzina arī pārtiku, atstādami tikai to, ko bija nodomājuši ņemt līdz, lai nepaliktu nekādas cerības uz atgriešanos un viņi drosmīgāk stātos pretim visām briesmām. Pavēl kat­ram ņemt līdz miltus triju mēnešu iztikai un pierunā savus kaimiņus — raurikus, tulingus un latovīkus — sekot viņu piemēram, nodedzināt savas pilsētas un ciemus un iet kopā ar viņiem. Bojus, kas bija dzīvojuši viņpus Reinas un tagad, iebrukuši noriku zemē, aplenca Noreju, viņi iegūst par saviem sabiedrotajiem un ceļa biedriem.
Bija tikai divi ceļi, pa kuriem viņi varēja atstāt savu zemi: viens caur sekvanu zemi, šaurs un ļoti neērts, starp Juras kalniem un Rodanas upi, pa to ar grūtībām varēja braukt tikai pa vienam un to bija iespējams aizsprostot ar ļoti maziem spēkiem; otrs — caur mūsu Provinci, daudz ērtāks un labāks, jo starp helvētu un tikai nesen nomieri­nāto allobrogu zemi tek Rodana, kas dažās vietās ir pār­ejama pa braslu. Pie pašas helvētu robežas ir Gcnava, pēdējā allobrogu pilsēta, un pie tās ir tilts uz helvētu zemi. Helvēti bija pārliecināti, ka allobrogi, kas, liekas, vēl neturēja labu prātu uz romiešiem, būs vai nu pierunā­jami, vai ar varu piespiežami un ļaus šķērsot savu zemi. Kad viss ir sagatavots, lai dotos ceļā, helvēti noteic dienu, kad visiem jāierodas Rodanas krastā. Tā bija piektā diena pirms aprīļa, kalendām Lūcija Pizona un Aula Gabīnija konsulāta laikā.[6]

VII Kad Cēzaram paziņoja, ka helvēti grib iet caur mūsu Provinci, viņš steidzīgi atstāj Romu, pēc iespējas ātrāk dodas uz Pāralpu Galliju un ierodas pie Genavas. Viņš Provincē pavēl savākt cik iespējams vairāk kareivju, jo Pāralpu Gallijā bija tikai viens leģions, un liek nojaukt Genavas tiltu.
Uzzinājuši par Čēzara ierašanos, helvēti sūta pie viņa savus ievērojamākos pilsoņus. Šo sūtniecību vadīja Nammejs un Verukloitijs. Tiem uzdeva teikt: helvēti esot no­domājuši, nekā ļauna nedarot, iet caur Provinci, jo cita ceļa viņiem neesot, viņi lūdzot atļauju to darīt. Bet Cēzars nedomāja dot šādu atļauju, jo atcerējās konsula Lūcija Kasija armijas sakāvi, viņa karaspēka sūtīšanu zem jūga un paša konsula nāvi.[7] Viņš bija arī pārliecināts, ka šī romiešiem naidīgā tauta neatturēsies no postīšanas un vardarbības, ja tai atļaus iet caur Provinci. Tomēr, lai iegūtu laiku, kamēr sanāks kareivji, kurus viņš bija pavē­lējis vākt Provincē, viņš sūtņiem atbildēja: esot vajadzīgs apdomās laiks; ja sūtņi gribot noteiktu atbildi, lai atnākot atkal aprīļa īdas.[8]

VIII Tagad Cēzars uzdod savam leģionam un kareivjiem, kas bija savākti Provincē, celt deviņpadsmit pēdu augstu mūri un rakt sešpadsmit pēdu[9] dziļu grāvi no Lemana ezera (no tā iztek Rodana) līdz Juras kalniem, kas šķir sekvanus no helvētiem. Kad šis darbs ir pabeigts, viņš izvieto sargnodaļas un būvē nocietinājumus, lai varētu vieglāk atvairīt helvētus, ja tie mēģinātu iet caur Provinci pret viņa gribu. Kad pienāca norunātā diena un atkal ieradās sūtņi, Cēzars teica: Romas tauta nekad nevienam neesot devusi atļauju iet caur Provinci; viņš stāšoties tiem pretim, ja tie gribētu izlauzties ar varu.
Kad šī cerība bija zudusi, helvēti sāka lauzt savas laivas un būvēt daudz plostu. Tad, dažreiz dienā, bet biežāk gan naktī, tie mēģina tikt pāri pa Rodanas brasliem, kur upe ir seklāka, bet tūliņ saskrien kareivji, atvaira viņus ar akmeņiem, bultām un šķēpiem, un no šī pasākuma nākas atteikties.

IX Tagad palika tikai ceļš caur sekvanu zemi, bet šaurumu dēļ viņiem pret sekvanu gribu pa to iet nebija iespējams. Paši pierunāt sekvanus viņi nevar, tāpēc sūta pie viņiem ēduju Dumnorīgu, lai tas kā starpnieks to panāktu. Savas devības dēļ Dumnorīgs pie sekvaniem bija ļoti iecienīts; viņš bija arī helvētu draugs, jo bija taču apprecējis Orgetorīga meitu. Tīkodams pēc ķēniņa varas, viņš gatavoja valsts apvērsumu un gribēja, lai pēc iespējas vairāk valstu būtu viņam pateicību parādā. Tāpēc viņš piekrīt šiem lūgumiem un panāk, ka sekvani laiž helvētus caur savu zemi. Abas tautas apmainās ar ķīlniekiem, ka sekvani nekavēs helvētus ceļā, bet helvēti nepostīs un nelaupīs.

X Tad Cēzaram ziņo, ka helvēti nodomājuši iet caur sekvanu un ēduju zemi uz santonu novadu, kas nav tālu no tolosātu zemes, bet tā jau atrodas Provincē. Ja tas tā notiktu, sprieda Cēzars, tad Provincei draudētu lielas briesmas. Tās kaimiņos, līdzenā un sevišķi auglīgā novadā, tad būtu ļoti kareivīga tauta. Tāpēc viņš nesen uzceltajiem nocietinājumiem par komandantu ieceļ legātu Titu Labiēnu, bet pats ātri steidzas uz Itāliju un savāc tur divus leģionus. Viņš izved arī no Akvilejas ziemas nometnes trīs leģionus un ar šiem pieciem leģioniem ātri dodas uz Pāralpu Galliju. Alpos kentroni, grajokeli un katurīgi, ieņēmuši kalnu pārejas, negrib laist pāri karaspēku. Sakāvis tos vairākās kaujās, Cēzars no Okelas, pēdējās pilsētas Piealpu Gallijā, septītajā dienā nonāk pie Pāralpu Gallijas vokontijiem. No turienes viņš ved karaspēku pie allobro giem, no allobrogiem pie segusiāviem, bet tie jau vairs nav Provincē un dzīvo viņpus Rodanas.

XI Helvēti bija jau izveduši savus pulkus pa šaurumiem un sekvanu zemi, un, nonākuši pie ēdujiem, postīja viņu laukus. Nevarēdami nedz sevi, nedz savu zemi no viņiem aizsargāt, ēduji sūtīja pie romiešiem vēstnešus un lūdza palīdzību.
— Tik lieli, — viņi teica, — ir mūsu nopelni Romas tautas labā, ka nav ciešams, ka gandrīz jūsu karaspēka acu priekšā noposta mūsu laukus, aizved verdzībā mūsu bērnus un sagrauj mūsu pilsētas.
Tajā pašā laikā ambarri, ēduju draugi un tuvinieki, ziņo Cēzaram:
— Mūsu lauki ir nopostīti un grūti mums nākas nosar­gāt savas pilsētas.
Tāpat ari allobrogi, kuriem bija lauki un ciemi viņpus Rodanas, bēgšus bēg pie Cēzara ar ziņu:
— Mums palikusi tikai kaila zeme un nav nekā vairāk. Sašutis par postījumiem, Cēzars nolēma, ka nav jāgaida, kamēr, izlaupījuši sabiedrotos, helvēti nonāks pie santoniem.

XII Arara, plūsdama pa ēduju un sekvanu novadiem, ietek Rodanā. Tik neticami lēni tā tek, ka, uz to paskatoties, nav iespējams noteikt, uz kuru pusi plūst ūdens. Sasējuši kopā plostus un laivas, helvēti mēģināja tai pār­celties.
No izlūkiem uzzinājis, ka tie jau pārcēluši pār Araru trīs ceturtdaļas no saviem spēkiem, Cēzars trešās naktssardzes maiņā [10] izgāja ar leģioniem no nometnes un no­nāca pie tās helvētu daļas, kas vēl nebija tikusi pāri upei un kaujai nebija sagatavojusies. Negaidot uzbrucis, viņš lielu daļu no tiem iznīcināja, bet dzīvi palikušie aizbēga uz tuvējiem mežiem. Sos helvētus sauca par tigurīniem — visa helvētu zeme, proti, iedalās četros novados, un tieši šā novada ļaudis, mūsu tēvu laikā iznākuši no savas zemes, sakāva konsulu Lūciju Kasiju kaujā, kurā krita pats konsuls, un sūtīja viņa karaspēku zem jūga.[11]
Tātad tā helvētu daļa, kas Romas tautai bija devusi šo smago triecienu, vai nu gadījuma dēļ, vai arī pēc nemir­stīgo dievu lēmuma pirmā saņēma sodu. Cēzars atrieba ne tikai Romas tautai, bet arī sev personiski nodarīto pārestību, jo tajā pašā kaujā, kurā krita Kasijs, krita arī Cēzara sievastēva Lūcija Pizona vectēvs, legāts Lūcijs Pizons.

XIII Lai varētu vajāt pārējos helvētu pulkus, Cēzars liek pēc šīs kaujas celt pār Araru tiltu un pārved savu karaspēku. Viņa negaidītā ierašanās pārsteidza helvētus. Viņi redzēja, ka Cēzars vienā dienā ir pārgājis pār upi un veicis to, ko viņi paši tikai ar vislielākajām pūlēm sasnieguši divdesmit dienās. Tāpēc viņi sūtīja pie Cēzara Dīvikonu, helvētu vadoni karā pret Kasiju, un citus savus pārstāvjus. Dīvikons teica Cēzaram:
— Ja Romas tauta slēgšot ar helvētiem mieru, helvēti iešot un apmetīšoties tur, kur Cēzars noteikšot un gribēšot, bet, ja viņš neatlaidīgi turpināšot ar tiem karot un tiem uzbrukt, tad lai atceroties gan agrāko Romas tautas ne­veiksmi, gan arī helvētu senseno drošsirdību. Cēzars ar negaidītu uzbrukumu esot sakāvis vienu helvētu novadu, jo tie, kas jau pārgājuši pār upi, nevarējuši palīdzēt sa­vējiem; taču lai viņš pārāk nedižojoties ar savu drošsir­dību un kara prasmi un neniecinot helvētus. No saviem tēviem un senčiem helvēti esot mācījušies karā paļauties uz savu drosmi, nevis uz viltību un slepeniem uzbru­kumiem.
Viņš tāpēc brīdinot Cēzaru, ka vieta, kur helvēti apstā­jušies, varētu saglabāties ļaužu atmiņā un iegūt savu vārdu no romiešu sakāves un karaspēka iznīcināšanas.

XIV Cēzars viņiem atbildēja šādi:
— Viņš labi zinot, kas viņam darāms, jo atceroties visu, ko teikuši helvētu sūtņi; un vēl jo vairāk viņš esot sašutis tāpēc, ka Romas tauta neesot pelnījusi šādu izturēšanos. Ja tā zinātu, ka nodarījusi kādu pārestību, nebūtu jau grūti būt piesardzīgai. Taču tā, būdama pārliecināta, ka neko nav darījusi, kā dēļ būtu jābaidās, maldīgi domājusi, ka nav iemesla baidīties. Ja viņš arī gribētu aizmirst agrākās pārestības, vai tad viņš tiešām varot aizmirst ari nule nodarītās? Helvēti taču pret viņa gribu vēlējušies iet caur Provinci, uzbrukuši ēdujiem, uzbrukuši ambarriem un allobrogiem. Tas pats jāsakot par viņu nekaunīgo dižošanos ar savu agrāko uzvaru, par viņu izbrīnu, ka tik Hgi palikuši nesodīti. Nemirstīgie dievi dažreiz ilgi atstājot nesodītus un dodot pat labklājību un laimi tiem, kurus gribot sodīt par noziegumiem, lai viņi jo sāpīgāk justu sava likteņa maiņu.
Bet, lai nu tas būtu kā būdams, ja viņi došot ķīlniekus, lai viņš būtu pārliecināts, ka viņi pildīs savus solījumus, ja viņi ēdujiem, ja viņi ambarriem sniegšot gandarījumu un atlīdzināšot viņiem pašiem un viņu sabiedrotajiem no­darītos zaudējumus, viņš slēgšot ar tiem mieru.
Dīvikons atbildēja:
— Senči helvētiem mācījuši ķīlniekus ņemt, nevis dot. Romas tauta pati par to varot liecināt.
To teicis, viņš aizgāja.

XV Nākamajā dienā helvēti dodas tālāk. To pašu dara Cēzars un sūta pa priekšu četrtūkstoš jātniekus, kurus viņš bija savācis no Provinces, no ēdujiem un ēduju sabiedrotajiem. Tiem vajadzēja novērot, kurp iet helvēti. Šie jātnieki, pārāk strauji sekodami ienaidnieku arjergardam, sāk kauju neizdevīgā vietā, un daži no mūsējiem krīt. Ar piecsimt jātniekiem piespieduši bēgt tik daudzus ienaidniekus, helvēti kļuva iedomīgi, sāka pārdroši apstāties un izaicināt mūsējos uz cīņu. Cēzars savējos no kaujas centās atturēt un pagaidām tikai kavēja ienaidniekus laupīt un postīt. Viņi piecpadsmit dienas virzījās tā, lai starp ienaidnieka arjergardu un mūsu avangardu nebūtu vairāk kā piecas vai sešas jūdzes.

XVI Šajā laikā Cēzars katru dienu prasīja no ēdujiem labību, ko viņi bija apsolījuši valsts vārdā. Tā kā Gallija, kā jau teikts, atrodas ziemeļos, tad aukstuma dēļ labība laukos nebija nogatavojusies un nepietika pat ganību zāles. Iztikt ar labību, ko pieveda pa Araru ar kuģiem, romieši vairs lāga nevarēja, jo helvēti bija nogriezušies no upes un Cēzars negribēja atpalikt no viņiem.
Dienas ritēja, un labības nebija. Ēduji gan teica, ka to sagādājot, vedot, tā esot jau klāt. Tad Cēzars saprata, ka ēduji piegādi tīšām vilcina; tuvojās ari diena, kad ka­reivjiem vajadzēja izsniegt labību. Viņš aicina pie sevis ēduju ievērojamākos vīrus, kuru nometnē bija daudz, ari Dīvitiaku un Lisku. Lisks bija augstākais amatvīrs, ko ēduji sauc par vergobretu, ko vēlē katru gadu un kam ir vara pār dzīvību un nāvi. Cēzars viņiem rūgti pārmet, ka ienaidnieku tiešā tuvumā un turklāt vēl tādā grūtā brīdī, kad nevar neko nopirkt, neko atrast uz lauka, viņi to neatbalstot, kaut gan karu viņš esot sācis daļēji arī ēduju lūgts, un tāpēc sevišķi sāpīgi izjūtot, ka viņi to piekrāpuši.
Tagad beidzot Lisks, Cēzara runas pamudināts, pastāsta arī to, par ko agrāk bija klusējis.

XVII — Esot daži, kurus vienkāršā tauta ļoti cienot un godājot, kas, nebūdami amatos, varot pat vairāk nekā amatvīri. Viņi terorizējot ar nekrietnām runām tautu un to kūdot nepievest apsolīto labību. Ja ēduji nevarot būt noteicēji pār visu Galliju, tad jau labāk pakļauties galliem, nevis romiešiem. Neesot taču jāšaubās, ka, uzvarējuši helvētus, romieši, tāpat kā visiem citiem galliem, laupīšot brīvību arī ēdujiem. Sie ļaudis ziņojot ienaidniekiem par visiem mūsu nodomiem, par visu, kas notiek nometnē. Savaldīt viņš tos nevarot. Vēl ļaunāk — nepieciešamības spiests, viņš atradis par vajadzīgu to visu ziņot Cēzaram, bet viņš arī saprotot, cik tas ir bīstami, un tāpēc klusējis, cik ilgi vien varējis.

XVIII Cēzars noprata, ka Lisks, to teikdams, domā par Dīvitiaka brāli Dumnorīgu, bet, negribēdams daudzu klātbūtnē šo lietu iztirzāt, drīz atlaiž sapulci, bet aiztur Lisku. Jautā viņam vienam pašam par to, ko viņš teica sapulcē. Lisks tagad runā atklātāk un drošāk. To pašu Cēzars divatnē jautā arī citiem un uzzina, ka tā ir patiesība.
Tas tiešām esot Dumnorīgs, ļoti pārdrošs un nekaunīgs vīrs; vienkāršā tauta viņu ļoti cienot devības dēj, viņš gatavojot valsts apvērsumu. Ilgus gadus viņš lēti atpircis vairāksolīšanā muitas nodevas un visus citus eduju no­dokļus, jo pārsolīt viņu neviens neuzdrošinoties. Tā rīko­damies, viņš vairojis savu mantu un īpašumus, ieguvis arī līdzekļus, ko izdāļāt tautai. Par saviem personiskajiem ienākumiem viņš uzturot daudz jātnieku, kas pastāvīgi esot viņa tuvumā. Liela esot viņa ietekme ne tikai sava, bet arī kaimiņzemēs. Lai savu varu vēl vairotu, viņš izdevis savu māti par sievu kādam ļoti dižciltīgam un ievēroja­mam biturīgam, viņa paša sieva esot no helvētu zemes, savu māsu no mātes puses un savas radinieces viņš izpre­cinājis uz citām valstīm.
Šīs radniecības dēļ viņš esot helvētu draugs un atbal­stītājs; viņš nīstot Cēzaru arī personisku iemeslu dēļ, jo pēc Cēzara ierašanās viņa vara mazināta un viņa brālis Dīvitiaks atguvis agrāko godu un autoritāti. Ja romieši ciestu neveiksmi, viņam būtu vislielākās izredzes ar hel­vētu atbalstu iegūt ķēniņa varu, bet, ja Romas tauta paliktu noteicēja, viņam ne tikai zustu cerība kļūt par ķēniņu, bet būtu jāzaudē arī pašreizējā ietekme. Izjautājot par neseno, pirms dažām dienām notikušo jātnieku kauju, Cēzars uzzināja, ka Dumnorīgs un viņa jātnieki bēguši pirmie, un bailes tad pārņēmušas arī pārējos.

XIX Kad tas bija noskaidrots, aizdomām pievienojas pilnīgi noteikti fakti: Dumnorīgs izvedis helvetus caur sekvānu zemi, viņš panācis ķīlnieku apmaiņu, viņš to da­rījis ne tikai bez Cēzara unēduju vadībasatļaujas; tie to pat nezinājuši, turklāt vēl ēduji viņu apsūdzot.
Ar to pilnīgi pietiek, sprieda Cezars, lai viņš pats viņu sodītu vai uzdotu sodīt ēdujiem.
Pret šādu apsvērumu bija tikai viens iebildums: Cēzars zināja, cik īsts Romas un viņa paša draugs ir Dumnorīga brālis Dīvitiaks; pazina Dīvitiaka izcilo uzticību, taisnī­gumu, savaldību; baidījās, ka brāļa nāves sods varētu viņu dziļi aizvainot. Tāpēc viņš aicina Dīvitiaku pie sevis, sūta projām parastos tulkus, par tulku pieaicina Gāju Valeriju Prokilu, kādu no ievērojamiem Provinces pilso­ņiem, sev ļoti tuvu cilvēku, kuram viņš pilnīgi uzticējās. Sarunādamies ar Prokila starpniecību, viņš Dīvitiakam atgādina, kas viņa paša klātbūtnē teikts par Dumnorīgu, pastāsta, ko par viņu teikuši tie, ar kuriem viņš sarunājies divatne, neatlaidīgi lūdz Dīvitiaku neļaunoties un pēc lietas izmeklēšanas vai nu pašam lemt par Dumnorīgu, vai uz­dot, lai to dara ēduju vadība.

XX Tad Dīvitiaks, gauži raudādams, apkampa Cēzaru un, dievus piesaukdams, lūdza pārāk bargi nesodīt brāli.
— Viņš zinot, tas viss esot taisnība, un nevienam tas neesot tik sāpīgi kā viņam pašam, jo tad, kad viņš bijis varens ka sava valstī, tā pārējā Gallijā, Dumnorīgs bijis vel ļoti jauns un tāpēc gluži neievērojams; ar viņa atbalstu tas kļuvis varens. Šo savu varu un līdzekļus viņš izlie­tojis, ne tikai lai grautu sava brāļa autoritāti, bet arī lai viņu pat pilnīgi iznīcinātu. Tomēr viņš mīlot brāli un viņam esot jāievēro arī vienkāršo ļaužu domas. Ja Cēzars Dumnorīgu bargi sodītu, visi domātu, ka tas noticis ar viņa piekrišanu, jo viņš taču esot tik tuvs Cēzara draugs, un tāpēc visa Gallija no viņa novērstos.
Raudādams viņš neatlaidīgi lūdza Cēzaru, un Cēzars, satvēris viņa labo roku, mierinādams teica: nevajagot vairs lūgties un raudāt: tik ļoti viņš cienot Dīvitiaku, ka uzklausīšot viņa lūgumu, ievērošot viņa vēlēšanos un viņa dēļ piedošot gan sev personiski nodarītās sāpes, gan arī Romas tautai nodarītās pārestības.
Tad Cēzars liek atsaukt Dumnorīgu, pieaicina arī viņa brāli, dara zināmu, ko viņš pārmet Dumnorīgam — gan to ko viņš pats jau izzinājis, gan to, par ko žēlojās ēduji; brīdina, lai turpmāk nerastos nekādas aizdomas. Bijušo viņš piedodot brāļa Dīvitiaka dēļ. Viņš nozīmē arī novēro­tājus, lai zinātu, ko Dumnorīgs dara, ar ko viņš sarunājas.

XXI Tajā pašā dienā izlūki Cēzaram ziņo, ka ienaidnieki apmetušies kalna pakājē astoņas jūdzes no viņa nometnes, un Cēzars sūta izzināt, kāds ir kalns un kādas ir uzejas. Viņam ziņo, ka tikt kalnā esot viegli. Viņš dod rīkojumu Titam Labiēnam, virspavēlnieka vietniekam, trešajā naktssardzes maiņā ar diviem leģioniem un tiem izlūkiem, kas bija izzinājuši ceļu, ieņemt kalna virsotni, paskaidro, kāds ir viņa nodoms. Pats ceturtajā sardzes maiņā dodas pret ienaidniekiem, iedams pa to pašu ceļu, pa kuru tie bija gājuši, un izsūta sev pa priekšu visus jātniekus. Ar izlūkiem sūta arī Pūbliju Konsīdiju, ko vispār atzina par ļoti pieredzējušu karavīru, kas bija dienējis Lūcija Sullas, vēlāk arī Marka Krasa armijā.

XXII Gaismai austot, kad kalna virsotni jau bija ieņēmis Labiēns, Cēzars pats no ienaidnieku nometnes atradāstikai kādas pusotras jūdzes un, kā vēlāk no gūstekņiem uzzināja, ne viņa paša, ne Labiēna ierašanās nebija pa­manīta, pilnos auļos pie viņa piejāj Konsldijs un ziņo, ka kalnu, ko bija uzdots ieņemt Labiēnam, ieņēmuši ienaid­nieki: viņš pazinis gallu ieročus un nozīmes.
Cēzars savus leģionus ved uz tuvāko pakalnu un no­stāda kaujas ierindā. Labiēns, ieņēmis kalnu, gaidīja mūsē­jos un kaujā neielaidās, jo Cēzars bija pavēlējis kauju sākt tikai tad, kad viņa leģioni būs redzami pie pašas ienaid­nieku nometnes, lai ienaidniekiem uzbruktu vienā laikā no visām pusēm. Jau gaišā dienā Cēzars no izlūkiem dabūja zināt, ka kalnu bija ieņēmuši mūsējie, ka helvēti devušies tālāk un Konsldijs pārbīlī ziņojis, ka redzējis to, ko nemaz nebija redzējis. Šajā dienā Cēzars seko ienaidniekiem pa­rastajā atstatumā un triju jūdžu attālumā no tiem apme­tas nometnē.
Tā kā bija palikušas tikai divas dienas līdz pār­tikas izsniegšanai kareivjiem un Bibrakte, pati lielākā un bagātākā ēduju pilsēta, bija astoņpadsmit jūdžu atstatumā, tad Cēzars nolēma parūpēties par pārtikas sagādi, nesekoja vairs helvētiem un nākamajā dienā steigšus devās uz Bibrakti. To gallu jātnieku dekuriona — Lūcija Emīlija pārbēdzēji paziņoja ienaidniekiem. Varbūt helvēti domāja, ka romieši atkāpjas lielās izbailēs (tas likās sevišķi ticami, jo iepriekšējā dienā, ieņēmuši augstieni, viņi kauju neuz­sāka), varbūt arī bija pārliecināti, ka varēs nogriezt tiem pārtikas piegādi, katrā ziņā viņi mainīja savu nodomu un gājiena virzienu, sāka mums sekot, un viņu avangards izaicināja mūs uz cīņu.
To redzēdams, Cēzars aizveda savus kareivjus uz tuvējo pakalnu un izsūtīja jātniekus atvairīt ienaid­nieku uzbrukumu. Pats viņš nostādīja četrus veterānu leģionus trīskāršā kaujas ierindā pakalna nogāzē un divus leģionus, kurus nesen bija savācis Piealpu Gallijā, tāpat ari palīgspēkus kalna virsotnē; tā visu kalnu aizņēma romiešu kareivji. Nastas viņš pavēlēja sanest vienā vietā un to nocietināt tiem, kas bija nostādīti augšējā ierindā. Helvēti," kas sekoja ar visiem saviem ratiem, sabrauca tos vienvietus, un paši, padzinuši mūsu jātniekus un izveido­juši falangu, cieši slēgtās rindās pienāca pie mūsu pirmās ierindas.

XXV Cēzars vispirms pavēlēja aizvest zirgus, kā savu, tā arī visu pārējo, lai briesmas visiem būtu vienādas un zustu katra cerība glābties bēgot. Tad, uzmudi­nājis kareivjus, viņš sāka kauju.
Leģionāri, no augstākas vietas metot pīlus, viegli sagrāva ienaidnieku falangu, tad ar zobeniem metās triecienā pret izjukušo ierindu. Gallus kaujā ļoti kavēja mūsu pīļu caururbtie vairogi. Izurbušies vai­rogiem cauri, pīli tos sasaistīja un, kad dzelzs sa­liecās, tos nevarēja ne izraut, ne enerģiski cīnīties, jo kreisā roka bija tikpat kā saistīta. Tad daudzi hel­vēti, ilgi purinājuši vairogus, tos nosvieda un cīnījās bez aizsega. Beidzot, zaudējuši spēkus no ievaino­jumiem, tie lēnām atkāpās un, tā kā kādas jūdzes atstatumā bija kalns, sāka atiet turp un nostāties uz tā. Mūsējie tiem sekoja. Boji un tulingi, kādi piecpadsmit tūkstoši vīru, kas atradās arjergardā un sedza atiešanu, sāka apiet mūsu atklāto flangu un uzbruka tam, nesastājušies kaujas kārtībā. To redzēdami, tie helvēti, kas bija atkāpušies uz kalnu, devās atkal uzbrukumā un atsāka kauju, bet ro­mieši devās cīņā divos virzienos: pirmā un otrā kaujas ierinda stājās pretī jau reiz uzvarētiem un atspiestiem ienaidniekiem, trešā vērsās pret bojiem un tulingiem.
Kauja bija ilga un sīva, panākumi mainīgi. Kad helvēti vairs nevarēja atturēt mūsu triecienus, viena daļa atkal atgāja uz kalnu, citi atkāpās pie saviem mantu ratiem. Visā kaujā, kaut gan cīnījās no sep­tītās stundas[12] līdz vakaram, neviens neredzēja ienaid­nieka muguru. Pie ratiem cīnījās līdz vēlai naktij. Tie bija novietoti kā aizsargvalnis un, mūsējiem uz­brūkot, helvēti, uz tiem stāvēdami, svieda šķēpus no augšas. Daži meta tragulas un mataras,[13] ari stāvē­dami starp ratiem, un ievainoja mūsējos. Pēc ilgas cī­ņas mūsējie ieņēma no ratiem izveidoto nocietinājumu ar visām mantām un saņēma gūsta Orgetorīga meitu un vienu no viņa dēliem.
Pēc šīs kaujas dzīvi palikušie helvēti — to bija kādi simt trīsdesmit tūkstoši — gāja bez apstāšanās visu nakti. Ceturtā dienā viņi nonāca pie lingoniem. Trīs dienas mū­sējie nevarēja viņus vajāt kritušo apbedīšanasunievainoto dēļ. Pie lingoniem Cēzars sūtīja vēstnešus ar vēstulēm. Tajās bija rakstīts, lai lingoni nepalīdzot helvetiem nedz ar pārtiku, nedz ar kaut ko citu. Ja viņi to tomēr darīšot, Cēzars viņus atzīšot par tādiem pat ienaidniekiem ka helvētus. Pēc` trim dienām viņš tiem sekoja ar visiem speķiem.

XXVII Helvēti pilnīga pārtikas trūkuma dēļ sūtīja pie Cēzara vēstnešus piedāvāt padošanos. Satikuši viņu ceļā, tie metās pie kājām un raudādami lūdza pazemīgi mieru. Cēzars helvetiem pavēlēja nogaidīt viņa ierašanos tajā pašā vietā, kur tie pašlaik atradās, un viņi paklausīja. Tur ieradies, viņš pieprasīja ķīlniekus, ieročus un pie viņiem pārbēgušos vergus. Kamēr to visu sagādāja un savāca, pagāja visa diena un nakts. Nākamas nakts sākumā kādi seši tūkstoši no Verbigēna novada atstāja helvētu nometni un steidzīgi devas uz Reinu pie ģermāņiem. Varbūt viņi baidījās, ka pēc ieroču izdošanas viņus sodīs ar nāvi, varbūt arī cerēja izglābties, domādami, ka viņu bēgšanu nemaz nepamanīs, jo to, kas padevās, bija daudz.

XXVIII To uzzinājis, Cēzars pavēlēja ciltīm, caur kuru novadiem bēgļi gāja, viņus aizturēt un atvest atpakaļ, ja tās gribot būt romiešu draugu
Ar atvestajiem viņš apgājās ka ar ienaidniekiem, bet pieņēma pārējo padošanos, kad tie bija devuši ķīlniekus, nolikuši ieročus un izdevuši pārbēdzējus. Helvetiem, tulingiem un latovīkiem viņš pavēlēja atgriezties savas agrā­kajās dzīves vietās, kuras tie bija atstājuši, un, ta kā nekā­das ražas, no kuras tie varētu pārtikt, viņu novados nebija, viņš uzdeva allobrogiem tiem piegādāt pārtiku. Nodedzi­nātās pilsētas un ciemus viņš pavēlēja, šīm ciltīm pašam atjaunot. Tā viņš darīja visvairāk tāpēc, ka negribēja atstāt tukšu to novadu, kuru bija atstājuši helvetķ lai ģermāni, kas dzīvo viņpus Reinas, auglīgo lauku dēļ nepār­ietu turp un neapmestos kaimiņos Gallijas provincei un allobrogiem. Viņš piekrita ēduju lūgumam un atļāva vi­ņiem nometināt` ar izcilo drošsirdību pazīstamos bojus savā zemē. Eduji viņiem ieradīja laukus un vēlāk piešķīra tādas pašas brīvu pilsoņu tiesības, kādas bija viņiem pašiem.

XXIX Helvētu nometnē atrada un Cēzaram atnesa plāk­snes, uz kurām grieķu burtiem bija rakstīts, cik pavisam atstājuši savu zemi — atsevišķi ieročus nest spējīgie, atse­višķi bērni, veci cilvēki un sievietes. Helvētu bija 263 000, tulingu 36 000, latovīku 14 000, rauriku 23 000, boju 32 000. No tiem ieročus nest spējīgi bija kādi 92 000, bet pavisam kopa kādi 368 000. Pēc saskaitīšanas, ko pavēlēja izdarīt Cēzars, mājas atgriezās 110 tūkstoši.

[Karš ar Ariovistu]

XXX Kad karš ar helvetiem bija galā, gandrīz no visas Gallijas Cēzaru apsveikt ieradās valstu ievērojamākie vīri.
Kaut gan Cēz ars helvetus sodījis par Romas tautai no­darītu netaisnību, viņi tomēr saprotot, ka tikpat svarīga šī uzvara esot Gallijai kā Romas tautai, jo helvēti, kuriem nekas netrūcis, atstājuši savu zemi un sākuši karu pret visu Galliju, lai to pakļautu, lai padarītu pārējās valstis par meslu devējam un no visiem Gallijas novadiem sev par dzīves vietu izvelētos, pēc viņu domām, pašu izdevī­gāko un auglīgāko.
Viņi lūdza Cēzara atļauju noteikt dienu visas Gallijas apspriedei: esot daži jautājumi, par kuriem viņi gribot savstarpēji vienoties, un tad lūgt Cēzara piekrišanu. Kad atļauja bija dota, viņi noteica apspriedes dienu un zvērēja neko neizpaust, ja par to nebūs kopīgi lemts.

XXXI Pēc šīs sanāksmes pie Cēzara atkal ieradās tie paši valstu vadītāji, kas ar viņu jau bija runājuši, un lūdza viņa piekrišanu vest sarunas kā par pašu lūdzēju, tā arī par visu pārējo gallu drošību un labklājību. Kad atļauja bija dabūta, visi krita raudādami Cēzaram pie kājām: arkārtīgisvarīgi, tikpat svarīgi kā lūgumu izpilde, viņiem esot panākt, lai nekas no tā, ko viņi teiks, netiktu izpausts. Ja tas notiktu, viņi paredzot sev vislielāko nelaimi un postu.
Viņu vārdā runāja ēdujs Dīvitiaks:
— Gallijā ir divas valstu grupas. Vienu valda ēduji, otru arverni. Tie daudzus gadus tik neatlaidīgi cīnījās varas deļ.ka arverni un sekvani ataicināja uz Galliju ģer­māņus, solīdami tiem atlīdzību. Sākumā Reinu pārgāja piecpadsmit tūkstoši, vēlāk, kad rupjajiem barbariem iepa­tikās gallu labi koptie lauki un bagātība, pārnāca vēl vairāk. Tagad Gallijā to ir kādi simt divdesmit tūkstoši. Ar tiem ēduji un ēduju draugi vairākas reizes cīnījušies kaujas laukā un tikuši sakauti. Nelaime bijusi liela: viņi zaudējuši visus dižciltīgos, visu senātu, visus jātniekus.[14] Šīs sakāves viņus [ēdujus] tā satriekušas, ka šai droš­sirdīgajai un enerģiskajai tautai, pirms tam pašai varenā­kajai visā Gallijā, romiešu draugiem un sabiedrotajiem, bijis jādod sekvaniem dižciltīgākie pilsoņi par ķīlniekiem un valsts vārdā jāzvēr tos atpakaļ neprasīt, romiešu palī­dzību nelūgt un vienmēr atzīt sekvanu kundzību un varu. Viņš esot vienīgais no visiem ēdujiem, kuru nav varējuši piespiest zvērēt un dot savus bērnus par ķīlniekiem. Ķīl­nieku un zvēresta nesaistīts, viņš bēdzis no savas valsts uz Romu lūgt no senāta palīdzību.
Sekvani esot uzvarējuši, bet uzvarētājiem pašiem klā­jies vēl ļaunāk nekā uzvarētiem ēdujiem, jo viņu zemē apmeties ģermāņu ķēniņš Ariovists, paņēmis trešdaļu no sekvanu laukiem, pašiem labākajiem visā Gallijā, un tagad prasot, lai sekvani atdodot vēl trešdaļu, jo pirms dažiem mēnešiem pie viņa ieradušies četrpadsmit tūkstoši harūdu, kuriem jāsagādā lauki un mītnes.
Jau pēc dažiem gadiem visus gallus no Gallijas padzīšot un visi ģermāņi pamākšot pār Reinu: nevarot taču salī­dzināt gallu laukus ar ģermāņu laukiem, gallu dzīvi ar ģermāņu dzīvi. Ariovists pēc Magetobrigas uzvaras pār galliem valdot augstprātīgi un nežēlīgi. No visiem dižcil­tīgajiem viņš prasot bērnus kā ķīlniekus, un, ja kaut kas nenotiekot pilnīgi pēc viņa prāta un gribas, viņš nepaklau­sīgos briesmīgi mokot. Ariovists esot nesavaldīgs un dus­mās ātrs barbars. Viņa kundzība vairs neesot ciešama. Ja galliem nepalīdzēšot Cēzars un Romas tauta, viņiem būšot jādara tas pats, ko darījuši helvēti, — jāatstāj sava dzimtene, jāmeklē tālu no ģermāņiem cita dzīves vieta, cita tēvija, lai liktenis dotu ko dodams. Ja tas, par ko šeit runā, nāktu zināms Ariovistam, nav šaubu, ka viņš briesmīgi atriebšot ķīlniekiem, kas pašlaik ir viņa varā. Cēzaram un Romas tautai esot liela autoritāte, viņa kara­spēks nupat guvis spožu uzvaru, un viņš varot panākt, ka Ariovists neuzdrošināšoties vest jaunus ģermāņu pul­kus pāri Reinai un Gallija būšot aizsargāta no viņa var­mācības.

XXXII Pēc šīs Dīvitiaka runas klātesošie, gauži raudādami, lūdza Cēzara palīdzību. Cēzars ievēroja, ka vienīgi sekvani izturas citādi nekā pārējie — nokāruši galvas, viņi drūmi raudzījās zemē. Izbrīnā viņš tiem jautāja, kāpēc viņi tik noskumuši. Sekvani neko neatbildēja un tikpat skumji turpināja klusēt. Pat vairākkārt jautādams, viņš ne vārda no tiem nevarēja izdabūt. Tad atkal runāja ēdujs Dīvitiaks.
Sekvaniem esot vēl nožēlojamāks un grūtāks liktenis nekā pārējiem, jo viņi vienīgie pat slepeni neuzdrošinoties žēloties un lūgt palīdzību. Kaut gan Ariovista šeit neesot, viņi tomēr baidoties no tā nežēlīgajām dusmām, it kā viņš pats būtu klāt. Pārējiem tomēr esot iespējams bēgt, bet sekvani Ariovistu uzņēmuši savā zemē, visas viņu pilsētas esot tā varā, visas mocības viņiem būšot jāizcieš.
To uzzinājis, Cēzars drošināja gallus un apso­līja par viņiem parūpēties: viņš esot pārliecināts, ka Ario­vists, kas viņam esot pateicību parādā, aiz cieņas pret viņu turpmāk varmācīgi nerīkošoties. To teicis, viņš atlaida sapulci. Arī vairāki citi apstākļi viņu mudināja pārdo­māt stāvokli un kaut ko uzsākt. Vispirms viņš redzēja, ka ēduji, kurus senāts bieži bija saucis par tuviniekiem un brāļiem, ir verdziskā atkarībā no ģermāņiem, ka Ariovis­tam un sekvaniem ir viņu ķīlnieki. To viņš uzskatīja par kaunu un negodu varenajai Romas tautai. Bīstami esot ari tas, ka ģermāņi pamazām pierod nākt pāri Reinai un daudzi sanāk Gallijā. Jādomā, ka šie rupjie barbari, ieņē­muši visu Galliju, rīkosies tāpat kā agrāk kimbri un teutoņi: iebruks Provincē un tad dosies uz Itāliju. No Pro­vinces sekvanus atdala tikai Rodana. Šādām briesmām jāstājas pretī, cik drīz vien iespējams. Arī Ariovists pats kļuvis tik iedomīgs un augstprātīgs, ka nav vairs ciešams.
Šo apsvērumu dēļ viņš nolēma sūtīt pie Ario­vista vēstnešus. Tiem uzdeva pieprasīt, lai Ariovists izvē­loties sarunas vietu, kas atrastos vidū starp viņiem: viņš gribot apspriest pašas svarīgākās valsts lietas, kas attie­coties uz viņiem abiem.
Ariovists vēstnešiem atbildēja:
Ja viņam būtu kaut kas no Cēzara vajadzīgs, viņš būtu pie tā aizgājis, ja Cēzaram kaut kas vajadzīgs no viņa, tad pie viņa tam arī jānākot. Turklāt bez karaspēka viņam bīstami iet uz to Gallijas daļu, kas atrodas Cēzara rokās, un ļoti grūti esot savilkt vienkopus karaspēku bez liela transporta. Viņš tiešām brīnoties, kas Cēzaram un vispār Romas tautai meklējams Gallijā, kuru viņš uzvarējis un sev pakļāvis.

XXXV Saņēmis atbildi, Cēzars sūtīja pie Ariovista vēst­nešus un lika teikt:
Kā Cēzars pats, tā arī Romas tauta esot Ariovistam darījuši ļoti daudz laba. Cēzara konsulāta laikā senāts viņu atzinis par ķēniņu un Romas tautas draugu, bet Ariovists pateicies tādējādi, ka, uz sarunām aicināts, viņš dažādi atrunājies un nav atradis par vajadzīgu ar romie­šiem apspriesties un lemt par kopēju rīcību. Tāpēc no viņa prasa: pirmkārt, neievest pār Reinu Gallijā jaunus ļaužu pulkus; otrkārt, atdot ēdujiem viņu ķīlniekus un atļaut sekvaniem darīt to pašu ar tiem ēduju ķīlniekiem, kas pašlaik ir pie viņiem; treškārt, neizturēties varmācīgi pret ēdujiem un nesākt karu ne pret viņiem pašiem, ne pret viņu sabiedrotajiem. Ja viņš tā darīs, Cēzars un Ro­mas tauta būs uz visiem laikiem viņam labi draugi; ja viņš nebūs pārliecināms, Cēzars neatstās bez ievērības ēdujiem nodarītās pārestības, jo Marka Mesala un Marka Pizona konsulāta laikā senāts ir pieņēmis lēmumu, ka tam prokonsulam, kas pārvaldīs Pāralpu Galliju, ir jāaizsargā ēduji un citi Romas tautas draugi, ja tas izdevīgi Romas valstij.

XXXVI Ariovists viņam atbildēja:
Esot kara likums, ka uzvarētāji pēc savas patikas pavē­lot tiem, kurus uzvarējuši. Arī Romas tauta paradusi uz­varētiem dot pavēles pēc saviem, nevis pēc citu ieskatiem. Ja viņš Romas tautai neaizrādot, kā tai jāizlieto savas tiesības, tad tai neklājoties arī viņu ierobežot savu tiesību lietošanā. Ēduji, izmēģinādami kara laimi, viņam uzbru­kuši un `uzvarēti kļuvuši par nodevu devējiem. Cēzars rīkojoties ļoti netaisni, nākdams un samazinādams viņam [Ariovistam] pienākošās nodevas. Ēdujiem viņš neatdošot ķīlniekus, taču neuzbrukšot netaisni ne viņiem pašiem, ne viņu sabiedrotajiem, ja viņi ievērošot vienošanos un došot katru gadu meslus. Ja viņi to nedarīšot, viņiem nelīdzēšot Romas tautas brāļu vārds. Cēzars viņu brīdinot, ka neat­stāšot bez ievērības ēdujiem nodarītās pārestības, taču bojā gājuši visi, kas sākuši ar viņu cīņu. Lai uzbrūkot, ja gribot, tad redzēšot, ko drosmīgā cīņā spēj nekad neuz­varētie un kaujās norūdītie ģermāņi, kas jau četrpadsmit gadus dzīvo zem klajas debess.

XXXVII Tajā pašā laikā, kad Cēzaram nodeva Ariovista atbildi, ieradās arī ēduju un treveru sūtņi. Ēduji nāca žēloties, ka harūdi, kas nupat bija pārvesti uz Galliju, postot viņu laukus; pat dodami ķīlniekus, viņi neesot ieguvuši no Ariovista mieru. Bet treveri ziņoja, ka 100 svēbu novadu apmetušies uz Reinas krasta un mēģinot tikt pārī upei. Tos vadot divi brāļi: Nasua un Kimberijs. Ļoti satraukts par šīm ziņām, Cēzars domāja, ka nav jākavējas: kad jaunie svēbu pulki apvienosies ar Ariovista agrāk pārnākušajiem, cīņa būs daudz grūtāka. Pēc iespējas ātrāk sagādājis pārtiku, viņš lieliem pārgājieniem devās pret Ariovistu.

XXXVIII Kad bija iets jau trīs dienas, viņam paziņoja, ka Ariovists ar visu savu karaspēku steidzīgi dodoties uz Vesontionu, sekvanu lielāko pilsētu, un jau pirms trim dienām atstājis savu novadu. Viņa nodomi, sprieda Cēzars, katrā ziņā jāizjauc, jo šajā pilsētā ir lielā daudzumā viss, kas vajadzīgs karam. Tā atrodas tik grūti pieejamā vietā, ka ir viegli aizsargājama, jo Dūbes upe, kā ar cirkuli novilkta, to gandrīz pilnīgi ietver, atstājot tikai nepilnas sešsimt pēdas lielu atstarpi, ko aizņem augsts kalns, kura pakāje abās pusēs sniedzas līdz upei. Kalns ar mūri bija izveidots par nocietinājumu un savienots ar pilsētu. Cēzars steidzās turp ar lieliem pārgājieniem kā dienu, tā nakti un, ieņēmis pilsētu, novietoja tajā garnizonu.

XXXIX Kamēr viņš pārtikas sagādes dēļ dažas dienas kavējās Vesontionā, mūsu kareivji, iztaujādami gallus un tirgotājus un saklausījušies viņu valodas, ļoti izbijās, un visu karaspēku pēkšņi pārņēma ārkārtīgs apjukums un bailes. Ģermāņi, stāstīja galli, esot milzīga auguma un neticami drošsirdīgi vīri, kas lieliski protot rīkoties ar ieročiem. Galli bēgot, tikko ieraudzījuši viņu drausmīgās acis un bargās sejas. Kā pirmos šīs lielās bailes pārņēma kara tribūnus, prefektus un visus pārējos, kas no Romas bija Cēzaram sekojuši draudzības dēļ, jo kara lietās tiem nebija pieredzes. Aizbildinādamies un minēdami dažādus iemeslus, kāpēc viņiem jādodas projām, viņi lūdza Cēzaram piekrišanu atstāt nometni. Dažiem bija kauns, un tie palika, baidīdamies, ka viņus uzskatīs par gļēvuļiem. Izlikties drosmīgi viņi tomēr nespēja un dažreiz nevaldīja arī asaras. Patvērušies teltis, viņi žēlojās par savu likteni vai kopā ar tuvākajiem draugiem gaudās par vispārējām briesmām. Viņu gaudas un izbailes pamazām samulsināja arī tos, kas nometnē nebija pirmo reizi — gan kareivjus, gan arī centurionus un jātnieku prefektus. Tie, kas gribēja likties drosmīgāki, teica, ka viņi nebaidoties no ienaidnie­kiem, bet esot nobažījušies par sliktajiem ceļiem un liela­jiem mežiem, kas viņus šķirot no Ariovista, jābaidoties arī, vai būs iespējams sagādāt pietiekamu pārtiku. Daži pat teica Cēzaram, ka kareivji aiz bailēm atteikšoties paklausīt un iet tālāk, kad būs dota pavēle.

XXXX To redzēdams, Cēzars sasauca apspriedi, uzaicināja uz to visu pakāpju centurionus un bargi teica viņiem:
Kā viņiem varējis nākt prātā taujāt un spriest, kurp viņus ved un kāds ir Cēzara nodoms? Ariovists Cēzara konsulāta laikā dedzīgi centies gūt Romas tautas drau­dzību. Kāpēc gan dažs spriež, ka tagad tas vieglprātīgi nepildīs savu pienākumu? Cēzars esot pārliecināts, ka Ariovists, iepazinies ar viņa prasībām un atzinis, cik tais­nīgi ir nosacījumi, nenoraidīšot ne viņa, ne Romas tautas draudzību. Ja viņš [Ariovists] arī neprātīgā niknumā sāktu karu, vai tad būtu jābaidās? Vai būtu jāzaudē paļāvība uz savu drošsirdību un vadoņa prasmi? Mūsu tēvu laikā draudēja briesmas no šiem pašiem ienaidniekiem, kad Gājs sakāva kimbrus un teutoņus un karaspēks, šķiet, guva tādu pašu atzinību kā karavadonis; bīstams stāvoklis vergu dumpju laikā nupat bija arī Itālijā, turklāt vergi no mums bija mācījušies karamākslu un guvuši militāru pie­redzi. Te mēs varam spriest, cik svarīga ir neatlaidība: labu laiku mēs nepamatoti baidījāmies no neapbruņotiem vergiem, vēlāk uzvarējām apbruņotos un uzvaras guvušos. Bet šie ģermāņi ir tie paši, ar kuriem helvēti bieži ir cīnī­jušies ne tikai savā, bet ari viņu pašu zemē un lielākoties uzvarējuši. Ar mums mēroties helvēti tomēr nevarēja.
Ja dažs labs uztraucas, atcerēdamies gallu sakāvi un bēgšanu, tad lai padomā, un viņam būs jāatzīst, ka galli bija noguruši no ilgā kara, ka Ariovists daudzus mēnešus neatstāja savu nometni un purvus un neielaidās kaujās, bet tad, pēkšņi uzbrukdams nesakārtotiem galliem, kas kauju vairs negaidīja, guva uzvaru nevis drosmīgā kaujā, bet panāca to ar gudrību un izmanību. Šāds cīņas veids bija piemērots karā pret rupjiem un neizglītotiem barba­riem, bet Ariovists pats taču nedomā tā uzveikt mūsu leģionus. Augstprātīgi esot tie, kas izliekas nobažījušies par pārtikas piegādi un sliktajiem ceļiem; tā esot neuz­ticība vadonim un aizrādījuma došana. Par pārtiku gā­dāšot viņš. Labību došot sekvani, leuki, lingoni, laukos raža jau esot nobriedusi. Kādi esot ceļi, par to viņi paši drīz varēšot spriest. Ja viņi saka, ka kareivji neklausīšot pavēlei un neiešot tālāk, tad Cēzaru tas neuztraucot, — viņš zinot, ka visos gadījumos, kad kareivji atteikušies paklausīt, iemesls bijis vai nu vāja vadība un neveiksmes, vai arī atklāta noziedzīga mantkārība; bet visa viņa dzīve liecinot par nesavtību un karš ar helvētiem par panāku­miem un laimi.
Viņš tāpēc rīkošoties nekavējoši, kaut gan gribējis do­šanos ceļā atlikt uz vēlāku laiku. Ceturtajā nakts sardzes maiņā viņš došot pavēli atstāt nometnes, lai tūlīt pārlieci­nātos, vai viņa kareivjiem stiprāka ir godbijība un pie­nākuma apziņa vai bailes. Ja neviens viņam arī nesekotu, viņš tomēr iešot ar vienu pašu desmito leģionu, par kuru viņš nešauboties. Tas būšot viņam pretorija kohorta. Pret šo leģionu Cēzars bija sevišķi labvēlīgs un pilnīgi paļāvās uz tā varonību un drosmi.

XXXXI Pēc šīs runas brīnišķīgā kārtā mainījās vispā­rējais noskaņojums. Visiem radās enerģija, visi vēlējās doties karā. Vispirms desmitā leģiona kara tribūni viņam kareivju vārdā pateicās par labo vērtējumu un apgalvoja, ka esot pilnīgā kaujas gatavībā. Tad kara tribūni un ve­cākie centurioni arī pārējo leģionu vārdā lūdza piedošanu: viņi nekad neesot šaubījušies, nekad neesot baidījušies, vienmēr esot bijuši pārliecināti, ka par kara vešanu ir jāspriež nevis viņiem, bet gan virspavēlniekam. Pieņēmis kareivju atvainošanos un iztaujājis par ceļu Dīvitiaku, kuram viņš uzticējās vairāk par visiem, viņš ceturtajā nakts sardzes maiņā, kā jau bija teicis, devās tālāk, lai, ejot pa kādas piecdesmit jūdzes garu apkārtceļu, vestu karaspēku pa klaju apgabalu. Nepārtraukti iedams, viņš septītajā dienā no izlūkiem uzzināja, ka Ariovista pulki ir divdesmit četru jūdžu attālumā no mūsējiem.

XXXXII Uzzinājis par Cēzara ierašanos, Ariovists sūta pie viņa vēstnešus: viņam neesot iebildumu ierasties uz sarunu, ko Cēzars prasījis, jo Cēzars tagad pienācis tuvāk un nekādas briesmas tāpēc nedraudot. Cēzars neno­raidīja priekšlikumu un domāja, ka Ariovists nācis pie pareizas atziņas, pats to piedāvādams, ko, Cēzaram lūdzot, nebija pieņēmis. Viņš sāka cerēt, ka Ariovists, iepazinies ar noteikumiem, atcerēsies, cik daudz Cēzars un Romas tauta viņam darījuši labu, un kļūs piekāpīgāks.
Sarunu noteica pēc piecām dienām. Šajā laikā bieži no viena pie otra turp un atpakaļ gāja vēstneši. Ariovists prasīja, lai Cēzars uz sarunu nevestu nevienu kājnieku: viņš baidoties no nodevības un slazdiem, kā vienam, tā otram jāierodoties tikai ar jātniekiem — citādi viņš nemaz nenākšot. Cēzars negribēja, ka saruna izjuktu šāda iegan­sta dēļ, bet neuzdrošinājās arī nodot sevi gallu jātnieku varā. Par labāko viņš atzina paņemt gallu jātnieku zirgus, likt, lai tajos sakāpj desmitā leģiona kareivji un tā radīt sev visdrošāko aizsardzību kuram katram gadījumam.
Kamēr to visu kārtoja, kāds no desmitā leģiona kareiv­jiem asprātīgi teica: Cēzars veicis vairāk nekā solījis; viņš solījis desmito leģionu atzīt par pretorija kohortu, bet ierakstījis leģionārus jātniekos.[15]

XXXXIII Bija liels līdzenums un šajā līdzenumā diez­gan prāvs smilšu uzkalns. Tas atradās gandrīz vienādā attālumā no Cēzara un Ariovista nometnes. Turp viņi, kā jau teikts, ieradās uz sarunu. Leģionu, kas jāja uz zirgiem, Cēzars nostādīja divsimt soļu attālumā no uzkalna, tādā pašā atstatumā nostājās arī Ariovista jātnieki. Ariovists bija pieprasījis, lai sarunas laikā viņi sēžot zirgos un lai katrs vedot līdz tikai desmit jātniekus. Kad viņi tur iera­dās, Cēzars savas runas sākumā atgādināja Ariovistam, ko viņam labu darījis Cēzars pats un senāts, kas viņu atzinis par ķēniņu un draugu, kas viņam sūtījis bagātīgas dāvanas. Tāds gods, paskaidroja Cēzars, parādīts tikai ļoti nedaudziem un tikai par ievērojamiem nopelniem. Ariovis­tam neesot bijusi ne iespēja, ne dibināts iemesls to prasīt; visas šīs balvas un pagodinājumus viņš ieguvis ar senāta un Cēzara personisko labvēlību un devību. Cēzars vēl aiz­rādīja, cik sena un cik dibināta ir romiešu draudzība ar ēdujiem, cik daudzas reizes viņi pagodināti ar izciliem senāta lēmumiem. Gallijā viņi visu laiku bijuši pirmajā vielā pat tad, kad vēl nebija centušies kļūt par romiešu draugiem. Romas tauta esot paradusi rūpēties, lai tās sa­biedrotie un draugi ne tikai neko nezaudētu, bet iegūtu vēl lielāku ietekmi, cieņu un godu. Vai tad ciešams, ka viņiem laupa to, ko viņi ieguvuši ar Romas tautas atbal­stu un draudzību? Tad Cēzars prasīja to pašu, ko bija uzdevis prasīt saviem sūtņiem: nesākt karu pret ēdujiem vai viņu sabiedrotajiem un atdot ķīlniekus; ja viņš ari nevarot aizsūtīt atpakaļ uz mājām daļu ģermāņu, tad lai vismaz nepieļaujot, ka jauni pulki nāk pāri Reinai.

XXXXIV Par Cēzara prasībām Ariovists runāja maz, bet daudz dižojās ar saviem varoņdarbiem.
Viņš neesot pārnācis pār Reinu ar paša ierosmi, viņu lūguši un aicinājuši galli; uz lielu atlīdzību cerēdams, viņš atstājis dzimteni un tuviniekus, galli paši viņam ierādījuši mītnes, galli paši labprātīgi devuši ķīlniekus; meslus viņš saņemot uz kara tiesību pamata, jo uzvarētāji tos mēdzot uzlikt pakļautiem. Viņš neesot sācis karu pret galliem, galli sākuši karu pret viņu. Visas Gallijas valstis viņam uzbrukušas, visi gallu spēki vērsušies pret viņu, vienā kaujā šie pulki uzvarēti un sakauti. Ja viņi vēlreiz gribētu izmēģināt kara laimi, viņš esot cīņai gatavs. Ja viņi gribot mieru, tad neesot taisnīgi atteikties no meslu došanas, ko viņi līdz šim labprātīgi darījuši. Romas tautas draudzībai vajagot būt rotai un aizsardzībai, nevis smagai nastai. Ar šādu cerību viņš centies to iegūt, bet, ja Romas tautas dēļ viņam jāzaudējot mesli un atkrītot pakļautie, tad viņš tikpat labprāt no tās atteikšoties, cik labprāt pēc tās centies.
Viņš pārvedot uz Galliju daudz ģermāņu, taču darot to savas drošības labad; viņš negribot uzbrukt galliem. To pierādot tas, ka viņš Gallijā ieradies, gallu lūgts, ka viņš nav sācis karu, bet aizsargājies. Gallijā viņš ienācis pirms romiešiem. Nekad taču agrāk romiešu karaspēks nav iz­gājis no Provinces. Ko Cēzars gribot? Kāpēc viņš iebrūkot Ariovista īpašumos? Sī Gallija esot viņa īpašums, tāpat kā Province mūsu. Ja viņam neatļaujot iebrukt mūsu īpa­šumos, tad arī mēs nerīkojoties pareizi, kavēdami viņu iz­mantot savas tiesības. Cēzars saucot ēdujus par saviem brāļiem, bet arī Ariovists neesot tāds barbars un tīri labi zinot, ka nesenajā karā pret allobrogiem ēduji romiešiem neesot palīdzējuši, tāpat kā romieši neesot snieguši ēdu­jiem nekādu palīdzību viņu cīņās pret sekvaniem. Viņam esot dibinātas aizdomas, ka Cēzara draudzība esot tikai izlikšanās un romiešu armija ievesta Gallijā, lai viņu satriektu. Ja Cēzars no Gallijas neaiziešot un karaspēku neaizvedīšot, Ariovists atzīšot viņu nevis par draugu, bet gan par ienaidnieku; ja viņš Cēzaru nogalināšot, tas būšot tīkami daudziem dižciltīgiem un ievērojamiem romie­šiem. Viņš to uzzinājis no romiešu sūtņiem. Visu viņu pateicību un draudzību viņš varot iegūt ar Cēzara nogali­nāšanu. Turpretim, ja Cēzars aiziešot un atstāšot viņam rīcības brīvību Gallijā, viņš tam bagātīgi atlīdzināšot, un visus karus, kurus Cēzars gribēšot vest, viņš vedīšot tā vietā, un nekādas grūtības un briesmas tie Cēzaram nesagādāšot.

XXXXV Cēzars daudz runāja un norādīja, kāpēc viņš nevarot atteikties no sava pasākuma. Nedz viņš pats, nedz Romas tauta neesot paradusi pamest nelaimē kriet­nus un nopelniem bagātus sabiedrotos; viņš nevarot ari atzīt, ka Gallija vairāk pienākoties Ariovistam nekā Romas tautai. Arvernus un rutēnus karā uzvarējis Kvints Fābijs Maksims, bet Romas tauta viņiem piedevusi, viņu zemes nav padarījusi par provinci un nav piespiedusi viņiem dot meslus. Pat atskatoties uz visscnākiem laikiem, jāatzīstot, ka Romas tautas vara Gallijā bijusi ļoti taisnīga, un jāievērojot arī senāta atzinums, ka karā uzvarētai Gallijai jābūt brīvai, un senāts gribējis, lai tā dzīvotu pēc saviem likumiem.

XXXXVI Šīs sarunas laikā Cēzaram paziņo, ka Ariovista jātnieki tuvojas uzkalnam un apšauda mūsējos ar lokiem un lingām. Cēzars beidz sarunu, atgriežas pie savējiem un pavēl: neizšaut uz ienaidniekiem nevienu bultu un nemest nevienu akmeni. Viņš, protams, redzēja, ka leģionam cīņā pret jātniekiem nedraud briesmas, tomēr negribēja sākt kauju, lai sakautie ienaidnieki nevarētu teikt, ka sarunas laikā viņi nodevīgi ielenkti. Kad pēc tam kareivjiem pa­stāstīja, cik augstprātīgi Ariovists runājis un apgalvojis, ka romiešiem nekas neesot meklējams Gallijā, ka viņa jāt­nieki, lai izjauktu sarunu, uzbrukuši mūsējiem, tad mūsu karaspēks iedegās vēl lielākā cīņas sparā, vēl dedzīgāk tas gribēja doties kaujā.

XXXXVII Pēc divām dienām Ariovists sūta pie Cēzara vēstnešus: viņš gribot turpināt ar Cēzaru sākto, bet nepa­beigto sarunu. Lai tāpēc Cēzars vai nu atkal noteicot sarunas dienu, vai arī, ja tas viņam būtu ērtāk, sūtot pie viņa kādu no savējiem. Cēzars nedomāja, ka saruna būtu vajadzīga, jo vairāk tāpēc, ka vēl pirms divām dienām ģermāņi nebija atturējušies no lingošanas un šaušanas. Sūtīt kādu no savējiem, viņš sprieda, būtu ļoti bīstami, šo sūtni viņš tad nodotu nežēlīgu ienaidnieku varā. Par labāko viņš atzina sūtīt Metiju, kuram ar Ariovistu bija viesmīlības attiecības, un Gāju Valēriju Prokilu, kas bija ļoti krietns un izglītots jauneklis. Viņa tēvam Gājs Valē­rijs Flaks bija devis Romas pilsoņa tiesības. Cēzars viņam uzticējās, viņš prata gallu valodu, un Ariovists šo viņa prasmi bija izmantojis bieži; nebija ģermāņiem ari iemesla pret viņu noziegties. Šiem sūtņiem Cēzars uzdeva paziņot, ko teicis Ariovists.
Ieraudzījis viņus savā nometnē, Ariovists karaspēka klātbūtnē izsaucies: ko viņi pie tā nākot, laikam gan tikai izlūkot. Runāt viņš tiem neļāva un lika iekalt važās.

XXXXVIII Tajā pašā dienā Ariovists devās tālāk un ap­metās kāda kalna pakājē, sešas jūdzes no Cēzara nomet­nes, bet nākamajā dienā viņš aizveda savu karaspēku Cēzara nometnei garām un apmetās divas jūdzes aiz tās, lai nogrieztu piegādi, jo pārtiku Cēzaram veda no sekvanu un ēduju zemes. Sākot ar šo dienu, Cēzars piecas dienas izveda savu karaspēku nometnes priekšā un nostādīja kaujas kārtībā, lai dotu Ariovistam iespēju cīnīties, ja viņš to gribētu. Ariovists paturēja karaspēku nometnē, kaujā katru dienu raidīdams jātniekus. Šajā cīņas veidā ģermāņi bija labi ievingrinājušies. Viņiem bija seši tūkstoši jāt­nieku, tikpat daudz ļoti veiklu un drosmīgu kājnieku. Katrs jātnieks bija izvēlējies drošības un atbalsta labad no visa kājnieku skaita sev cīņas biedru, ar kuru kopā devās kaujās. Pie šiem kājniekiem jātnieki atkāpās un kāj­nieki savukārt steidzās tiem palīgā, ja stāvoklis kļuva grūts. Ja kāds smagi ievainots jātnieks nokrita no zirga, kājnieki sastājās tam sargādami apkārt. Kad bija jādodas tālu uz priekšu vai ātri jāatkāpjas, skriešanā ievingrināju­šies kājnieki ieķērās zirgiem krēpēs un tika tiem līdz.

XXXXIX Cēzars saprata, ka Ariovists neatstās nometni. Lai Ariovists vairs nekavētu pārtikas piegādi, viņš izvē­lējās savai nometnei izdevīgu vietu sešsimt soļus aiz ģer­māņiem. Nostādījis savus kareivjus trīskāršā kaujas ierindā, viņš devās turp. Pirmajai un otrajai ierindai va­jadzēja būt pilnīgā kaujas gatavībā, trešajai pavēlēja no­cietināt nometni. Ariovists turp sūtīja kādus sešpadsmit tūkstošus pilnīgi kaujai sagatavojušos kājniekus un visus jātniekus. Tiem vajadzēja iebiedēt mūsējos un aizkavēt nocietināšanas darbus. Cēzars tomēr, kā jau bija nolēmis, pavēlēja divām karaspēka daļām atvairīt ienaidniekus, tre­šajai pabeigt sākto darbu. Nometni nocietinājis, viņš tajā atstāja divus leģionus un daļu palīgspēku, četrus pārējos atveda atpakaļ uz lielo nometni.

L Nākamajā dienā Cēzars izveda, kā jau bija paredzējis, no abām nometnēm savus spēkus un, atgājis no lielās nometnes, deva ienaidniekiem iespēju cīnīties. Bet, redzē­dams, ka pat tagad viņi negrib nākt laukā, atveda ap pusdienas laiku karaspēku atpakaļ nometnēs. Tad beidzot Ariovists sūtīja daļu no saviem spēkiem uzbrukt mazajai nometnei. Kā romieši, tā ģermāņi sīvi cīnījās līdz pat vakaram. Saulei rietot, Ariovists aizveda savu karaspēku uz nometni. Daudzi ģermāņi bija ievainoti, daudzus arī viņi bija ievainojuši. Cēzars, taujādams gūstekņiem, kā­pēc Ariovists negrib doties kaujā, izzināja: ģermāņiem esot paradums, ka ģimeņu mātes pareģo pēc zīmēm un zintēm, vai kauju vajagot vai nevajagot sākt. Viņas sakot: ģermāņi nevarot uzvarēt, ja cīnīšoties pirms jauna mēness.

LI Nākamajā dienā Cēzars atstāja abu nometņu aiz­sardzībai tik daudz karaspēka, cik atrada par vajadzīgu. Visus sabiedroto palīgspēkus nostādīja mazās nometnes priekšā tā, lai tie ienaidniekiem būtu labi redzami. Viņš gribēja tos izmantot tikai demonstrācijai, jo samērā ar ienaidnieku lielo skaitu viņam bija maz leģionu kareivju. Pats viņš, nostādījis kareivjus trīskāršā kaujas ierindā, aizgāja līdz ienaidnieku nometnei. Tad beidzot ģermāņi, nepieciešamības spiesti, izveda no nometnes savus pulkus un nostādīja pa ciltīm vienādos atstatumos — harūdus, markomannus, tribokus, vangionus, nemetus, sedusijus, svēbus. Apkārt visai kaujas ierindai viņi novietoja ratus[16], lai nebūtu cerību bēgt. Uz ratiem sasēdināja sievietes, kas vaļā atlaistiem matiem vaimanādamas lūdza kareivjus ne­nodot viņas romiešu verdzībā.

LII Cēzars uzdeva kvestoram un legātiem vadīt katram vienu leģionu. Tiem vajadzēja būt par lieciniekiem katra kareivja drošsirdībai. Pats viņš sāka kauju labajā spārnā, jo bija ievērojis, ka tur ienaidnieki ir daudz vājāki. Tik strauji mūsējie pēc dotā signāla devās triecienā, tik negai­dīti un strauji ienaidnieki izskrēja tiem pretī, ka nebija pat laika izsviest uz viņiem pīlus. Pīlus nometa zemē, un sākās tuvcīņa ar zobeniem. Bet ģermāņi, kā parasti, ātri izveidojuši falangu, pieņēma triecienu ar zobeniem. Daudzi mūsu kareivji uzlēca uz ienaidnieku falangas pār galvām paceltiem vairogiem, rāva tos nost un ievainoja no augšas*( Vairogus kaujā sev priekša turēja falangas divu (vai trīs) pirmo rindu kareivji. Tālāko rindu kareivji tos pacēla pār galvu, jo pirmās rin­das tos sedza no priekšas. Vai tas tiešām tā ir, kā Cēzars raksta? — Tulk.). Kad kreisajā spārnā sakautā ienaidnieku ierinda saka bēgt, labajā spārnā mums grūti nācās atvairīt ienaidnieku pārspēku. Kad jaunais Pūblijs Krass, kas vadīja jātniekus, to pamanīja, viņš, nebūdams tā aizņemts kā kaujā iesais­tītie, sūtīja trešo ierindu palīgā grūtībās nonākušajiem.

LIII Tā nelaime bija novērsta, visi ienaidnieki sāka bēgt un apstājās tikai pie Reinas, kādas piecas jūdzes no kau­jas vietas. Tur daži vai nu, paļaudamies uz saviem spē­kiem, mēģināja pārpeldēt upi, vai arī, atraduši laivas, glābās ar tām. Starp tiem bija arī Ariovists, kas, atradis pie krasta piesietu laivu, ar to aizbēga. Mūsu jātnieki, panākuši pārējos, tos nogalināja.
Ariovistam bija divas sievas, viena svēbiete pēc tautības, kas viņam bija līdz no mājām, otra norikiete, ķēniņa Vokiona māsa. Ariovists viņu bija apprecējis Gallijā, kurp brālis to bija atsūtījis. Abas divas bēgot dabūja galu. Viņam bija divas meitas: vienu nogalināja, otru sagūstīja. Gāju Valēriju Prokilu, iekaltu trīskāršās ķēdēs, rāva sev līdz viņa sargi un uzskrēja virsū pašam Cēzaram, kas ar jātniekiem vajāja ienaidniekus. Cēzars par to priecājās tāpat kā par pašu uzvaru: viņš bija atguvis, tieši ienaid­niekiem no rokām izrāvis Provincē tik ļoti godāto, sev tik tuvo vīru un viņa nelaime vairs neaptumšoja vispārējo prieku un laimi. Prokils Cēzaram pastāstīja, ka par viņu trīsreiz metuši kauliņus: vai viņu tūlīt sadedzināt vai arī pataupīt vēlākam laikam. Liktenis bijis labvēlīgs, un viņš palicis dzīvs. Atrada un pie Cēzara atveda ari Marku Metiju.

LIV Kad par šo kauju uzzināja otrā Reinas pusē, pie upes sanākušie svēbi sāka atgriezties mājās. Ūbiji, kas dzīvoja vistuvāk Reinai, tos vajāja un daudzus nogalināja. Pabeidzis vienā vasarā divus lielus karus, Cēzars mazliet agrāk, nekā gadalaika dēļ tas būtu vajadzīgs, aizveda ka­raspēku uz ziemas nometni sekvanu zemē. Par nometnes komandantu viņš iecēla Labiēnu, bet pats devās uz Piealpu Galliju vadīt tiesas sēdes.[17]

OTRĀ GRĀMATA
[Karš ar beļģiem]

I Kad Cēzars, kā jau aizrādījām, uzturējās Piealpu Gallijā, viņš bieži dzirdēja baumas un saņēma arī no Labiēna vēstules, ka visi beļģi, kuri apdzīvo Gallijas trešo daļu, sazvēroties pret Romas tautu un apmainoties ar ķīl­niekiem. Sazvērestības iemesli bija šadi: viņi baidījās, ka pēc visas Gallijas[18] nomierināšanas mūsu karaspēks no­nāks arī pie viņiem, turklāt viņus kūdīja arī daudzi galli, gan tie, kas, negribēdami, ka ģermāņi ilgāk paliek Gallija, dusmojās, ka tur pārziemo un nostiprinās arī romieši, gan arī tie, kas aiz nepastāvības un vieglprātības centās iedibi­nāt citu valsts iekārtu. Bija arī tadi, kuriem bija pietie­kami līdzekļi, lai vervētu sev algotņus un sagrābtu neap­robežotu varu, un kas saprata, ka, pastāvot mūsu varai, tas nebūs vairs tik viegli izdarāms.

II Šīs ziņas un Labiēna vēstules pamudināja Cēzaru savākt Piealpu Gallijā divus jaunus leģionus. Vasaras sākumā viņš sūtīja legātu Kvintu Pediju tos aizvest uz Vidusgalliju. Pats ieradās pie karaspēka, līdzko laukos jau bija pietiekami paauguši zāle. Viņš uzdod senoniem un pārējiem galliem, beļģu kaimiņiem, izzināt, kas notiek, un par to ziņot viņam. Tie ziņo vienādi: vācot karaspēku un savelkot to vienkopus. Tagad Cēzars bija pārliecināts, ka vairs nav jāšaubās, bet jādodas tūlīt, pret viņiem. Sagādājis pārtiku, viņš atstāj nometni un pēc kādam piec­padsmit dienām nonāk pie beļģu robežas.

III Kad viņš tur ieradās, negaidīts un drīzāk nekā kāds to būtu domājis, rēmi, kas no visiem beļģiem ir vistuvāk Gallijai, sūtīja pie viņa Ikiju un Andokumboriju, ievēro­jamus savas valsts pilsoņus. Tiem uzdeva teikt: rēmi no­dodot sevi un savus īpašumus Romas tautas aizsardzībā un vara; viņi neesot pievienojušies pārējiem beļģiem, ne­esot sazvērējušies pret Romas tautu; viņi piekrītot dot ķīlniekus, izpildīt visus rīkojumus, uzņemt romiešus savās pilsētas, palīdzēt tiem ar pārtiku un visu citu. Pārējie beļģi esot ķerušies pie ieročiem, tiem esot pievienojušies ģer­māņi, kas dzīvo šaipus Reinas; tik liels esot viņu neprāts, ka rēmiem neesot izdevies atturēt no savienības ar viņiem patsvesionus, sev tuvo brāļu tautu, ar kuriem viņiem esot kopējas tiesības un likumi, kopēja valdība un amatvīri.

IV Kad Cēzars rēmiem jautāja, kādas valstis ķērušās pie ieročiem, cik lieli to spēki un ko tās spēj karā, viņš uzzināja:
Lielākā daļa beļģu esot cēlusies no ģermāņiem, kuri jau sen pārvesti pār Reinu, šeit apmetušies auglīgās zemes dēļ un padzinuši gallus, kas dzīvojuši šajā zemē. Viņi esot vienīgie, kas mūsu tēvu laikā, kad visa Gallija bija izpostīta, atvairījuši un neielaiduši savā zemē kimbrus un teutoņus. Atcerēdamies šīs uzvaras, beļģi kļuvuši augst­prātīgi un iedomīgi par savu kara prasmi. Par viņu skaitu, teica rēmi, tie visu izlūkojuši un, būdami tuvi kaimiņi un radinieki, izzinājuši, cik lielus spēkus kopējā beļģu ap­spriedē katra valsts apsolījusi šim karam. Pati varenākā beļģu tauta gan sava kareivīguma un autoritātes dēļ, gan ari cilvēku skaita ziņā esot bellovaki. Tie varot savākt simttūkstoš bruņotu vīru, esot apsolījuši sešdesmit tūksto­šus, prasot sev visa kara vadību. Svesioni esot rēmu kai­miņi, viņu lauki plaši un ļoti auglīgi. Mūsu laikā viņiem bijis ķēniņš Dīvitiaks[19], varenākais valdnieks visā Gallijā, kurš ieguvis varu ne tikai pār šiem novadiem, bet ari pār Britāniju. Tagad viņiem ķēniņš esot Galba, kuram tā tais­nīguma, gudrības un pieredzes dēļ ar vienprātīgu atzinumu šajā karā dota virspavēlnieka vara; viņiem esot divpadsmit pilsētas, un viņi solījuši dot piecdesmit tūkstošus kareivju. Tikpat daudz arī nerviji, kurus atzīst par mežonīgākajiem no beļģiem; tie dzīvo vistālāk. Atrebati apsolījuši piec­padsmit tūkstošus, morīni divdesmit piecus, menapiji sep­tiņus, kalēti desmit, veliokasi un viromanduji tikpat.
Kondrūsi, eburoni, kairosi, kaimāni, kurus kopējā vārdā sauc par ģermāņiem, domājot, ka varēšot dot kādus četr­desmit tūkstošus [kareivju].

V Ar rēmiem Cēzars runāja laipni; viņus pamudinājis un uzslavējis, pavēlēja ierasties visam senātam un atvest kā ķīlniekus ievērojamāko pilsoņu bērnus. Remi to apzinīgi izpildīja noteiktā laikā. Cēzars pats ilgi un nopietni runāja ar ēduju Dīvitiaku, aizrādīja viņam, cik svarīgi ir ēduju valstij un visiem citiem neļaut ienaidniekiem apvienoties, lai pret tik lieliem spēkiem nebūtu jācīnās vienlaikus. Tas būtu sasniedzams, ja ēduji ar savu karaspēku ieietu bellovaku zemē un sāktu postīt viņu laukus. Devis šos norādījumus, viņš Dīvitiaku atlaida.
Kad Cēzars redzēja, ka visi beļģu spēki ir apvienojušies un dodas pret viņu, un turklāt no izsūtītajiem izlūkiem un no rēmiem uzzināja, ka tie vairs neesot tālu, viņš steidzīgi pārveda karaspēku pāri Aksonas upei, kas atrodas rēmu zemes otrā malā, un apmetās tur nometnē. Viņa nometnes mala bija uz upes krasta, kas ne tikai sedza nometni, bet arī nodrošināja viņa aizmuguri un piegādi no rēmiem un pārējām valstīm. Pār šo upi bija tilts. Pie tā Cēzars novie­toja sargnodaļu, bet otrā upes krastā atstāja Kvintu Titūriju Sabīnu ar sešām kohortām. Nometni viņš pavēlēja nocietināt ar divpadsmit pēdu augstu valni un astoņ­padsmit pēdu platu grāvi.

VI No šīs nometnes rēmu pilsēta Bibrakte[20] atradās kādas astoņpadsmit jūdzes. Beļģi strauji uzbruka tai bez iepriekšējas sagatavošanās. Galli, tāpat kā beļģi, nocietinājumiem uzbrūk šādi. Ielenkuši ar lieliem spēkiem nocietinājumu, viņi sāk no visām pusēm sviest akmeņus. Aizstāvji atstāj mūrus, bet uzbrucēji zem vairogjumta aizdedzina vārtus un parokas zem mūra, kas tad sabrūk. Tas nemaz nav grūti, jo nevienam nav iespējams palikt uz mūra, ko apšauda ar lingām un lokiem. Kad nakts pārtrauca uzbrukumu, rēms Ikijs, ļoti dižciltīgs, savā valstī sevišķi cienīts vīrs, kas šajā laikā bija arī augstākā amatpersona un nesen bija nācis pie Cēzara vest sarunas par mieru, sūta pie viņa vēstnesi: ja nesaņemšot palīdzību, viņi ilgāk vairs nevarēšot pretoties.

VII Tad Cēzars pusnaktī sūtīja bibraktiešiem palīgā numidiešu jātniekus, Krētas strēlniekus un Balearu lingotājus. Par ceļvežiem tiem deva līdzi tos vēstnešus, kurus bija sūtījis Ikijs. Kad ieradās palīgi, rēmiem līdz ar cerību atvairīt uzbrukumu radās ari cīņas spars, un ienaidniekiem savukārt zuda cerība ieņemt pilsētu. Tāpēc, mazliet uzkavējušies pie pilsētas, nopostījuši rēmu laukus, nodedzinājuši visus tuvākos ciemus un atsevišķas ēkas, viņi steidzīgi devās ar visiem spēkiem uz Cēzara nometni un apmetās nepilnas divas jūdzes no tās. Viņu nometne, cik varēja spriest pēc ugunskuru dūmiem, bija vairāk kā astoņas jūdzes plata.

VIII Cēzars sākumā domāja kaujā neielaisties: ienaidnieku bija daudz, un viņš augstu vērtēja to kareivju drosmi. Tomēr katru dienu viņš jātnieku cīņās gribēja pārliecināties, ko tajās spēj ienaidnieki un cik drosmīgi ir mūsējie, un viņš redzēja, ka mūsējie neatpaliek.
Vieta nometnes priekšā bija ērta un izdevīga kaujas ierindas izvēršanai, jo pakalns, uz kura atradās nometne, mazliet paceldamies pār līdzenumu, ienaidnieku pusebija tieši tik plats, cik varēja aizņemt kaujas kārtībā nostādīta ierinda. Abās pakalna malās bija stāvas kraujas, bet priekšā slīpa nogāze, kas pamazām pārgāja līdzenuma. No kraujajām vietām līdztekus kaujas ierindai viņš lika izrakt kādas četrsimt pēdas garu grāvi, kura galos uzcēla bastionus un tajos novietoja metamās ierīces, lai ienaid­nieki, kuriem bija liels pārspēks, nevarētu mūsējos apiet un uzbrukt no flangiem.
Kad grāvis bija izrakts, viņš atstāja abus nesen saformētos leģionus nometnē, lai varētu tos sūtīt palīgā, kur būtu vajadzīgs, sešus pārējos leģionus nostādīja nometnes priekšā kaujas kārtībā. Arī ienaidnieki nostādīja kaujas kārtībā savus no nometnes izvestos pulkus.

IX Starp mūsu un ienaidnieku karaspēku atradās neliels purvs. Ienaidnieki gaidīja, vai mūsējie neies tam pāri, bet mūsējie — vai tie nesāks iet pjrmie, un biļa sagatavojušies uzbrukt, kad ienaidnieki būs neizdevīga stāvoklī. Sajā laikā starp abām kaujas ierindām risinājās jātnieku sadursmes. Kad nedz _vieni, nedz otri negāja purvam pāri un jātnieku cīņās mūsējie bija guvuši labākus panākumus, Cēzars atveda savējos atpakaļ nometne. Ienaidnieki tūlīt devās uz Aksonu, kas, ka jau teikts, atradās aiz mūsu nometnes. Sameklējuši braslus, viņi mēģināja pārvest kādu daļu no saviem karapulkiem, lai ieņemtu, ja tas būtu iespējams, nocietinājumu, kura komandants bija legāts Kvints Titūrijs, un nopostītu tiltu; bet, ja tas neizdotos, vismaz postītu rēmu laukus, kas mums bija ļoti vajadzīgi kara vešanai, un aizkavētu mums pārtikas piegādi.

X Cēzars, to uzzinājis no Titūrija, pārveda pār tiltu visus jātniekus, viegli bruņotos numidiešus, lingotājus un strēlniekus un steidzīgi devās pret ienaidniekiem. Pie upes sākās sīva cīņa. Mūsējie uzbruka upē nonākušajiem ienaidniekiem un daudzus iznīcināja; tos, kas sevišķi drošsirdīgi mēģināja tikt pāri līķiem, atdzina atpakaļ bultu un akmeņu krusa, bet pārgājušos ielenca jātnieki un nogalināja.
Ienaidnieki tad saprata, ka veltas ir bijušas viņu cerības ieņemt Bibrakti un pāriet upi. Viņi redzēja, ka neizdevīga vietā mūsējie kaujā neielaidīsies, un viņiem saka trūkt arī pārtikas. Sasaukuši apspriedi viņi nolēma, ka prātīgākais būtu katram atgriezties savas mājas. Tiem, kuru novada iebruktu romieši, tad steigtos palīgā no visām pusēm, lai labāk cīnītos savā nekā citu zemē un pārtiktu paši no saviem krājumiem. Tādi bija iemesli, kas viņus pārliecināja rīkoties šādi; turklāt vēl pienāca ziņas, ka Dīvitiaks un ēduji jau tuvojoties bellovaku robežai. Viņi nevarēja pierunāt bellovakus palikt vēl ilgāk un neiet savējiem palīga.

XI Kad tas bija izlemts, viņi otrās nakts sardzes maiņā nekārtīgi un ar lielu troksni atstāja nometni. Tā kā katrs gribēja pirmais tikt uz ceļa un drīzāk nokļūt malās, viņu iziešana pilnīgi atgādinaja_bēgšanu, jo nebija kārtības un vadības. Par to iz­lūki tūlīt paziņoja Cēzararm bet viņš, baidīdamies no ienaidnieku viltības un nezinādams, kāpēc viņi aiziet, sa­vus kājniekus un jātniekus paturēja nometnē. Gaismai austot, kad izlūku ziņas apstiprinājās, viņš izsūtīja visus jātniekus aizkavēt ienaidnieku arjergardu.
Vadīt jātniekus viņš uzdeva legātiem Kvintam Pedijam un Lūcijam Aurunkulejam Kotam. Legātam Titam Labiēnam viņš deva pavēli sekot ar trim leģioniem. Tie, uzbru­kuši arjergardam, vajāja to daudzas jūdzes un nogalināja daudzus bēgošus. Kad tā arjergarda daļa, kuru mūsējie bija panākuši, apstajas_ un drosmīgi atvairīja mūsu ka­reivju uzbrukumu,_ pārējiem šķita, ka briesmas viņiem nedraud, un, dzirdēdami kliegšanu, viņi visi pameta savas daļas, domādami, ka bēgšana ir labākā aizsardzība; nekas viņus nekavēja, nekādas_ pavēles neapturēja. Tā mūsējie bez zaudējumiem iznīcināja tik daudz ienaidnieku, cik pa­guva līdz tumsai. Saulei rietot, viņi apstājās un atgriezās, ka bija pavēlēts, nometne.

XII Nākamajā dienā, lai ienaidnieki nepaspētu attapties no paniskās bēgšanas, Cēzars ar karaspēku iebruka svesionu zemē un vērsās pret Noviodūnu. Viņš mēģināja to ieņemt bez iepriekšējās sagatavošanās, jo bija uzzinājis, ka pilsētā esot maz aizstāvju. Kaut gan aizstāvju tiešām bija maz, platā grāvja un augstā mūra dēļ viņš to neieņēma. Nocietinājis nometni, viņš sāka mūrim pievirzītsargjumtus un sagatavot visu uzbrukumam vajadzīgo. Naktī lielumlielā daļa svesionu, attapušies no bēgšanas, sanāca pilsētā. Kad pie mūra pievirzīja sargjumtus, uzcēla uzbērumu un torņus, galli izbijās no šiem lielajiem sagata­vošanās darbiem un romiešu ātrās rīcības — neko tam­līdzīgu viņi pirms tam nebija nedz redzējuši, nedz dzir­dējuši — un sūtīja pie Cēzara vēstnešus piedāvāt padoša­nos. Tā kā rēmi lūdza viņus saudzēt, Cēzars piekrita.[21]
Kad bija saņemti kā ķīlnieki ievērojamāko pilsoņu bērni (arī divi ķēniņa Galbas dēli) un izdoti ieroči, Cēzars, pieņēmis svesionu padošanos, devās ar karaspēku pret bellovakiem, kas ar visu savu iedzīvi bija sabēguši Bratuspantijas pilsētā. Cēzars atradās no tās kādas piecas jūdzes, kad visi vecie cilvēki, iznākuši no pilsētas, izstiepa pret viņu rokas un lūgdamies teica, ka nākot nodot sevi viņa aizsardzībā un varā, nevis cīnīties ar ieročiem pret Romas tautu. Kad viņš pienāca pie pilsētas un apmetās nometnē, arī bērni un sievietes, uz mūra stāvēdami, rokas pēc sava paraduma paceldami, lūdza no romiešiem mieru.
Par viņiem aizrunā Dīvitiaks, kas bija atgriezies pie Cēzara, kad beļģi bija aizgājuši un ēduju karaspēks atlaists.
Bellovaki visu laiku bijuši uzticami ēduju draugi. Savu vadoņu sakūdīti, viņi atkrituši no ēdujiem un sākuši karu pret Romas tautu, jo tie [vadoņi] teikuši, ka Cēzars esot padarījis ēdujus par vergiem, tiem jāpanesot pazemojumi un apvainojumi. Tagad tie, kas šādu rīcību aizstāvējuši, aizbēguši uz Britāniju, jo sapratuši, kādu postu viņi no­darījuši savai valstij. Lūdzot ne tikai bellovaki, bet arī ēduji, lai Cēzars izturoties pret bellovakiem ar savu pa­rasto saudzību un lēnprātību. Ja viņš tā darīšot, ēduju autoritāte augšot visās beļģu valstīs, bet ēduji paraduši ar beļģu palīdzību un līdzekļiem vienmēr vest visus savus karus.

XV Cēzars teica: Dīvitiaku un ēdujus cienīdams, viņš bellovakus saudzēšot un ņemšot savā aizsardzībā. Tā kā bellovaki bija ļoti ietekmīga beļģu cilts un turklāt viena no lielākajām, viņš pieprasīja sešsimt ķīlniekus. Kad tie bija izdoti un no pilsētas sanesti visi ieroči, viņš devās pret ambiāniem, kas nevilcinoties padevās ar visu iedzīvi.
Viņu zeme robežo ar nervijiem. Iztaujājot par nerviju raksturu un parašām, Cēzars izzināja: tirgotājus viņi savā zemē neielaižot, neļaujot ievest nedz vīnu, nedz kaut ko citu, kas, pēc viņu domām, padarot cilvēkus gļēvus un mazdūšīgus; tie esot mežonīgi, bet drošsirdīgi ļaudis, tie peļot un nosodot pārējos beļģus, kas padevušies romiešiem, nodevuši dzimteni un apkaunojuši savu vīrišķību; viņi ap­galvojot, ka nesūtīšot sūtņus, nepieņemšot miera notei­kumus.

XVI Trīs dienas gājis pa viņu zemi, Cēzars uzzināja no gūstekņiem, ka nepilnas desmit jūdzes no viņa nometnes atrodoties Sabas upe. Šīs upes otrā krastā apmetušies visi nerviji un gaidot romiešus kopā ar saviem kaimiņiem atrebatiem un viromandujiem, kurus tie pierunājuši izmēģināt kara laimi; viņi gaidot arī atuatuku karaspēku, un tas esot jau ceļā; sievietes un tos, kas karam šķita par jauniem vai par veciem, viņi aizsūtījuši uz tādu vietu, kur purvu dēļ karaspēks nevar piekļūt.

XVII To izzinājis, Cēzars sūta izlūkus un centurionus atrast noderīgu vietu nometnei. Kopā ar Cēzaru gāja diezgan daudz padevušos beļģu un citu gallu. Daži no tiem, kavelak izzināja no gūstekņiem šajās dienās, novērojuši mūsu karaspēka gājiena kārtību, pa nakti aizbēga pie nervijiem un viņiem pastāstīja, ka starp atsevišķiem leģioniem atrodoties daudz vezumu un jūga lopu un esot ļoti viegli uzbrukt pirmajam ar nastām apkrautajam leģionam, kad tas būs ieradies nometnē, bet pārējie būs vēl tālu. Kad tas būs sakauts un transports izlaupīts, citi neuzdrošināsies pretoties. Šādu ziņotāju plānu atbalstīja arī apsvērums, ka nervijiem jau izsenis ir ļoti maz jātnieku. Arī tagad viņi par tiem nerūpējas, un, ja karā gūst panākumus, tad tos gūst ar saviem kājniekiem. Lai vieglāk atvairītu kaimiņu jātniekus, kad tie iebrūk laupīt viņu zemē, nerviji aizcērt jaunus kociņus, tos noliec un, kad tiem izauguši kupli zari, samet tajos kazenes un ērkšķus, tā ka rodas mūrim līdzīgs grūti pārvarams žogs, kuram ne tikai nevar cauri tikt, bet pat nevar cauri redzēt. Tā kā šādi žogi kavēja mūsu karaspēku ceļā, nerviji sprieda, ka padoms nav peļams.

XVIII Vieta, kuru mūsu izlūki bija atraduši nometnei, bija šāda^ pakalns, kam no pašas augšas bija vienmērīga slīpa nogāze pret Sabu. Otrā pusē upei šim pakalnam tieši pretī pacēlās tikpat slīps pakalns, kas kādus divsimt soļus no pakājes bija kails, bet augstāk apaudzis ar mežu, un grūti bija saskatīt, kas tur notiek. Šajā mežā kā slēpnī atradās ienaidnieki, bet klajumā pie upes bija redzamas dažas jātnieku sargnodaļas. Upe bija trīs pēdas dziļa.

XIX Izsūtījis pa priekšu jātniekus, Cēzars tiem sekoja ar pārējiem spēkiem, bet gājiena izkārtojums un secība bija citādi, nekā beļģi bija ziņojuši nervijiem. Tuvojoties ienaidniekiem, Cēzars, kā parasti, veda sešus leģionus bez nastām, tiem sekoja visa karaspēka transports, tad divi nesen saformētie leģioni noslēdza gājienu un sedza transportu.
Mūsu jātnieki, lingotāji un strēlnieki, pārgājuši par upi, sāka cīņu pret ienaidnieku jātniekiem. Tie vairākas reizes atkāpās uz mežu pie savējiem un tad atkal devās no meža pret mūsu jātniekiem uzbrukumā, kas uzdrošinājās tiem sekot tikai pa klajo vietu. Pa šo laiku seši pirmie leģioni, nosprauduši nometnes vietu, sāka to nocietināt. Kad ienaid­nieki, kas bija paslēpušies mežā un nebija redzami, ierau­dzīja mūsu pirmos vezumus (bija norunāts, ka šai brīdī jāsāk kauja), viņi, izvērsuši savas daļas ierindā un cits citu uzmudinājuši, piepeši strauji metās no meža laukā un uzbruka mūsu jātniekiem. Tos viegli piespieduši nekār­tībā bēgt, viņi neticami ātri noskrēja lejā pie upes, un gandrīz likās, ka viņi tai pašā laikā atrodas gan pie meža, gan upē, gan tuvcīņā ar mūsējiem. Tikpat ātri viņi uz­skrēja pakalnā pie mūsu nometnes un pie tiem, kas bija aizņemti ar tās nocietināšanu.

XX Cēzaram viss bija jādara uzreiz: jāpaceļ trauksmes karogs, kas nozīmēja, ka visiem jāsteidzas pie ieročiem, ar tauri jāatsauc no nocietināšanas darbiem kareivji un tie, kas bija aizgājuši mazliet par tālu pēc materiāla nometnes celšanai, jānostāda ierindā, jāuzmudina kareivji, jādod kaujas signāls. Lielu daļu no tā visa izpildīt kavēja laika trūkums un ienaidnieku straujā tuvošanās. Šajā grūtajā mirklī Mela nozīme bija mūsu kareivju prasmei un pieredzei, ko viņi bija guvuši agrākajās kaujās, kurās bija mācījušies tikpat labi paši izlemt, kas darāms, kā paklausīt citu rīkojumiem. Liela nozīme bija arī Cēzara legātiem dotai pavēlei neatstāt leģionus un nometnes nocietināšanas darbus pirms to pabeigšanas, jo katram leģionam bija piekomandēts savs legāts, kas ienaidnieka tuvuma un ātrā uzbrukuma dēļ nemaz negaidīja Cēzara pavēles un rīkojās, kā pats atzina par labāku.

XXI Devis vajadzīgos rīkojumus, Cēzars steidzās uzmudināt kareivjus un gadījās, ka viņš vispirms nonāca pie desmitā leģiona. Ilgi viņš nerunāja, teica tikai, lai viņi, atcerēdamies savu agrāko drošsirdību, neapjuktu un drosmīgi atvairītu ienaidnieku uzbrukumu, un, tā kā ienaidnieki bija tikai bultas šāviena attālumā, deva signālu sākt kauju. Dodamies uzmudināt citus kareivjus, atrada tos jau iesaistītus kaujā.
Laika bija tik maz, tik dedzīgi ienaidnieki traucās kaujā, ka kareivji nepaguva pielāgot dienesta nozīmes; nepaguva pat uzlikt bruņu cepuri un noraut apvalku no vairoga. Kur kareivjiem gadījās no nocietināšanas darbiem nokļūt, kā­das karaspēka daļas nozīmi tur pirmo ieraudzīja, tādā daļā viņi arī iekļāvās, lai, meklējot savējos, nezaudētu velti laiku.

XXII Karaspēks bija nostādīts, vairāk ievērojot vietas raksturu, pakalna stāvumu un laika trūkumu, nekā respektējot kara mākslas prasības un paražas. Katrs leģions cīnījās pret ienaidniekiem atsevišķi, biezo žogu dēļ, par kuriem mēs jau aizrādījām, kaujas lauks bija grūti pārskatāms; nevarēja paredzēt, kur jānovieto rezerves, kur būs vajadzīga kāda cita palīdzība, un karavadonim nebija iespējams dot visas vajadzīgās pavēles. Tik dažādos apstākļos dažāda bija arī kara laime.

XXIII Deviņpadsmitā leģiona kareivji, kas bija nostājušies ierindas kreisajā flangā, izsvieda pīlus un ātri no pakalna ietrieca upē no skrējiena aizelsušos un no ievainojumiem spēkus zaudējušos atrebatus, jo šī cilts bija gadījusies viņiem pretī. Kad tie mēģināja tikt upei pāri, mūsējie, tos vajādami, uzbruka ar zobeniem un daļu izjukušo ienaidnieku iznīcināja, tad paši nekavēdamies pārgāja pār upi un nonāca neizdevīgā vietā, kur atrebati atkal sāka pretoties, bet, kauju atjaunojuši, mūsējie piespieda tos bēgt.
Tāpat kādā citā vietā divi leģioni, vienpadsmitais un astotais, satriekusi viromandujus, ar kuriem bija sākuši cīņu, no pakalna bija nonākuši lejā pie paša upes krasta, kur kauja turpinājās. Taču gandrīz visa nometne no priek­šas un kreisā flanga bija palikusi bez aizstāvjiem, bet tas labajā flangā bija nostājies divpadsmitais un netālu no tā septītais leģions. Pret tiem cieši-slēgtās rindās uzbrukumā devās visi nerviji sava virspavēlnieka Boduognāta vadībā. Daļa no tiem sāka apiet leģionus no labā flanga, daļa centās nokļūt pašā augstākajā nometnes vietā.* (Tur atradās pretorijs, laukums ar virspavēlnieka telti –Tulk.)

XXIV Šajā laikā mūsu jātnieki un viegli bruņotie kājnieki, kas bija bēguši, kā jau teicu, kopā ar jātniekiem no pirmā ienaidnieku trieciena, atkāpdamies uz nometni, uzskrēja tieši virsū ienaidniekiem un sāka bēgt uz pretējo pusi, bet vezumnieki, kas no aizmugures vārtiem pakalna virsotnē bija redzējuši, ka mūsējie uzvarējuši un pārgājuši upi, jau izgāja laupīt. Atskatījušies un ieraudzījuši, ka nometne ir ienaidnieku pilna, viņi sāka bēgt pa galvu, pa kaklu. Sākās kliegšana, juceklīga skraidīšana un izbailes arī tajos leģionos, kas nāca kopā ar vezumiem. Kad treveru jātnieki, kurus galli atzīst par sevišķi krietniem un drošsirdīgiem un kurus treveru valdība bija sūtījusi Cēzaram palīgā, redzēja, ka nometnē visur jau ienaidnieki, ka leģioni tik grūtā stāvoklī un gandrīz jau ielenkti, ka vezumnieki, lingotāji, numidieši pilnīgā nekārtībā bēg uz visām pusēm, viņi, lielā satraukumā domādami, ka mūsu stāvoklis pilnīgi bezcerīgs, devās mājās un savējiem ziņoja, ka romieši ir galīgi sakauti un viņu nometne un vezumi ienaidnieku rokās.

XXV Uzmudinājis desmito leģionu, Cēzars devās uz labo spārnu un tur redzēja mūsējo grūto stāvokli, jo karaspēka daļu nozīmes bija sanestas vienkopus un cieši sablīvējušies divpadsmitā leģiona kareivji paši sevi kavēja. Leģiona nozīmes nesējs bija nogalināts, nozīme zaudēta, visi ceturtās kohortas centurioni krituši, gandrīz visi pārējo kohortu centurioni vai nu krituši, vai arī ievainoti. Smagi ievainots vairākās vietās bija arī pirmais centurions Publijs Sekstijs Bakuls, krietns un drošsirdīgs virs, kas bija tā zaudējis spēkus, ka nevarēja vairs noturēties kājās. Ari pārējiem bija zudis cīņas spars, un daži no beidzamo rindu kareivjiem, no bultām un akmeņiem vairīdamies, jau atstāja kaujas lauku; bet ienaidnieki nemitīgi turpināja uzbrukt augšup pa nogāzi un mākties virsū abiem flangiem, nekur nebija rezerves, ko sūtīt palīgā, un stāvoklis kļuva kritisks.
Cēzars, to redzēdams, norāva kādam beidzamās rindas kareivim vairogu no rokas, jo pats viņš bija atnācis bez vairoga, izgāja ierindas priekšā, uzrunāja centurionus, saukdams tos vārdā, uzmudināja pārējos kareivjus, pavē­lēja doties uzbrukumā un izretināt manipulus, lai parocī­gāk varētu cīnīties ar zobeniem.*(Kā tad Cēzaram bija ar dzirdamību un redzamību? — Tulk.) Viņa ierašanās iedvesa kareivjiem jaunu cerību un jaunu drosmi, jo katrs visgrū­tākajā brīdī virspavēlnieka acu priekšā dedzīgi gribēja veikt savu uzdevumu, un tā ienaidnieku uzbrukums tika mazliet aizturēts.

XXVI Kad Cēzars redzēja, ka arī septītajam leģionam, kas bija nostājies blakus, stipri mācas virsū ienaidnieki, viņš aizrādīja kara tribūniem pamazām apvienot leģionus un pāriet uzbrukumā. Tagad leģioni viens otru atbalstīja, un kareivji, nebaidīdamies, ka ienaidnieki viņus apies un nonāks aizmugurē, sāka drosmīgāk pretoties un enerģiskāk uzbrukt. Šai laikā divu to leģionu kareivji, kas atradās arjergardā un sedza vezumus, pēc kaujas signāla pacelšanas sāka ātri steigties uz priekšu, un ienaidnieki viņus ieraudzīja jau pakalna virsotnē, bet Tits Labiēns, ieņēmis ienaidnieku nometni, no augstienes redzēja, kas notiek mūsu nometnē, un sūtīja desmito leģionu mūsējiem palīgā. Šā leģiona kareivji no jātnieku un vezumnieku bēgšanas noprata, kāds ir stāvoklis, kādās briesmās ir nometne, leģioni un virspavēlnieks, un tāpēc steidzās, cik ātri vien spēdami.

XXVII Pēc viņu ierašanās stāvoklis pilnīgi mainījās, un pat tie kareivji, kas bija zaudējuši no ievainojumiem spēkus un atgulušies, tagad, uz vairogiem balstīdamies, devās atkal cīņā. Pat neapbruņotie vezumnieki, redzēdami pārsteigtos ienaidniekus, sāka cīņu ar pilnīgi apbruņotiem, un jātnieki, ar drošsirdību cenzdamies izpirkt bēgšanas kaunu, cīnījās visur, lai izvirzītos priekšā leģionāriem.
Bet ienaidnieki, gandrīz jau zaudējuši cerību uz glāb­šanos, tomēr bija tik drošsirdīgi, ka tad, kad pirmo rindu kareivji bija krituši, nākošās rindas, nostājušās uz viņu līķiem, cīņu turpināja, kad arī tās bija notriektas zemē, līķi krājās kaudzē, un dzīvi palikušie svieda uz mūsējiem šķēpus kā no kalna.[22] Tiešām jāatzīst, ka tik krietni vīri dibināti ir iedrošinājušies doties pāri platai upei, kāpt augstā krastā un sākt kauju tik neizdevīgā vietā. Vīriš­ķībai un drosmei visas šīs lielās grūtības likās viegli pārvaramas.

XXVIII Pēc šīs kaujas, kurā gandrīz pilnīgi tika iznicināta nerviju tauta un pat izdeldēts tās vārds, vecie ļaudis, kas ar bērniem un sievietēm, kā jau teicām, bija_ aizvesti uz purviem un piejūras zemienēm, ar visu pārējo palikušo piekrišanu sūtīja pie Cēzara vēstnešus un viņam padevās, spriezdami, ka uzvarētājiem nekas nav nepieejams, uzvarētiem nekas nav drošs. Tie pastāstīja par savas valsts nelaimi un postu: no sešsimt senatoriem dzīvi palikuši tikai trīs, no sešdesmit tūkstošiem^ ieročus nest spējīgo tikai pieci simti. Cēzars viņus apžēloja un bija ļoti laipns, lai visi redzētu, cik viņš ir saudzīgs pret nelaimīgiem, kas lūdz piedošanu. Nervijiem viņš atstāja viņu zemi un pilsētas un viņu kaimiņiem pavēlēja atturēties no katras pārestības un varmācības.
Mēs jau rakstījām, ka atuatuki, atnākuši nervi­jiem palīgā, tagad, uzzinājuši par šo kauju, atgriezās mā­jās, atstāja savas pilsētas un nocietinājumus un visu savu iedzīvi saveda vienā sevišķi nepieejamā pilsēta. Tai vis­apkārt bija augstas un kraujas klintis, tikai viena puse bija nepilnas divsimt pēdas plata, slīpa pieeja, ko viņi bija nocietinājuši ar ļoti augstu divkāršu mūri, uz kura tagad novietoja smagus akmeņus un noasinātus mietus. Viņi bija cēlušies no kimbriem un teutoņierm kas, doda­mies uz mūsu Provinci un Itāliju, bija atstājuši šaipus Reinas to mantu apsardzībai, kuras nevarēja paņemt līdz, seštūkstoš vīru lielu sargnodaļu. Pēc kimbru un teutoņu bojā ejas tie daudzus gadus cīnījās pret saviem kaimiņiem, gan paši viņiem uzbrukdami, gan viņu uzbrukumus atvai­rīdami, līdzi ar vispārēju piekrišanu noslēguši mieru, iz­vēlējās sev šo novadu par dzīves vietu.
Tūlīt pēc mūsu karaspēka ierašanas viņi devas biežos izbrukumos no pilsētas, bet uzsāka ar mūsējiem tikai nenozīmīgas sadursmes. Vēlāk, uzcēluši ap pilsētu piecpadsmit jūdžu garumā valni ar daudziem bastioniem, viņi no pilsētas vairs laukā negāja. Redzēdami, ka pie­stumj sargjumtus, ceļ uzbērumu un ka nostāk jau paceļas tornis, viņi, uz mūra` stāvēdami, sākumā tikai smeļas un zobojās, ka tāda ierīce tiek celta tik tālu: vai tad tādi vī­reli (salīdzinājumā ar gallu lielo augumu mēs viņiem šķietam niecināmi mazi) tiešām iedomājoties, ka viņiem būšot tik spēcīgas rokas, ka varēšot novietot tik smagu torni uz pilsētas mūra.

XXXI Bet, kad viņi redzēja, ka tornis sāk kustēties un tuvoties mūrim, viņi bija tā pārsteigti un izbijušies no šī vēl nekad neredzētā skata, ka sūtīja pie Cēzara vēstnešus piedāvāt mieru. Tie teica aptuveni šādi:
Viņi domājot, ka romiešiem, ja tie varot tik ātri virzīt uz priekšu tādas milzīgas ierīces, karā palīdzot dievi. Atuatuki tāpēc nododot sevi un savus īpašumus viņu varā un izlūdzoties sev tikai vienu: ja Cēzars savas lēnprātības un iecietības dēļ, par ko viņi dzirdējuši no citiem, nolemtu atuatukus saudzēt, tad lai neatņemot viņiem ieročus. Gandrīz visi kaimiņi esot viņiem naidīgi un apskaužot viņu varoņdrosmi; viņi tos nevarēšot atvairīt, ja būšot nodoti ieroči. Ja stāvoklis kļūtu tik ļauns, tad viņiem būtu labāk paciest drīzāk visu no Romas tautas, nekā mirt mocības no to ļaužu rokas, pār kuriem viņi paraduši valdīt.

XXXII Cēzars viņiem atbildēja:
Viņš saudzēšot atuatukus vairāk gan sava paraduma nekā viņu nopelnu dēļ, ja viņi padošoties, pirms tarāns pieskaršoties pie pilsētas mūra, bet nevarot runāt par padošanas noteikumiem, ja nebūšot izdoti ieroči. Viņš saudzēšot atuatukus tupat kā nervijus, pavēlēšot viņu kai­miņiem nedarīt nekā ļauna tiem, kas padevušies Romas tautai.
Kad atbilde bija paziņota atuatukiem, tie teica, ka pa­vēli izpildīšot.
_ Grāvī, kas atradās pilsētas priekšā, no mūra sasvieda tik daudz ieroču, ka to kaudzes gandrīz sasniedza mūra augstumu. Tomēr, ka vēlāk kļuva zināms, gandrīz trešdaļa ieroču bija noslēpta un paturēta pilsētā. Vārtus atvēra, un šī diena pagāja mierīgi.

XXXIII Vakaram metoties, Cēzars pavēlēja aizslēgt vārtus un kareivjiem iziet no pilsētas, lai naktī viņi nenodarītu pilsētniekiem nekā ļauna. Turpretī tie pēc iepriekš pieņemta lēmuma trešās nakts sardzes maiņā ar visiem spēkiem pēkšņi devās uzbrukumā no pilsētas, kur pieeja mūsu nocietinājumiem likās mazāk stāva, jo domāja, ka pēc padošanās mūsu sargnodaļas būs aizvestas vai vismaz apsardzība nebūs tik modra. Cīņā viņi devās pa daļai ar tiem ieročiem, kurus bija noslēpuši un paturējuši pilsētā, pa daļai ar rīkšu pinuma vairogiem, kas laika trūkuma dēļ bija steigā pārvilkti ar ādu.[23]
Tūlīt, kā Cēzars bija jau iepriekš pavēlējis, tika dots signāls ar uguni, un no tuvākajiem nocietinājumiem visi steidzās turp. Ienaidnieki cīnījās tik nikni, kā jācīnās drošsirdīgiem vīriem, kuriem citas cerības uz glābiņu vairs nav, turklāt vēl jācīnās neizdevīgā vietā pret romie­šiem, kas met šķēpus no vaļņa un torņiem. Kad bija noga­lināti kādi četri tūkstoši, pārējos atdzina pilsētā. Nāka­majā dienā uzlauza vārtus, kurus neviens vairs neaizsar­gāja, ieveda mūsu kareivjus, un Cēzars visu laupījumu pārdeva izsolē. Pircēji viņam paziņoja, ka nopirkuši kādus piecdesmit trīs tūkstošus.[24]

XXXIV Šai pašā laikā Publijs Krass, kuru Cēzars ar vienu leģionu bija sūtījis pret venetiem, unelliem, osismiem, koriosolītiem, esuvijiem, aulerkiem, rēdoniem (tas visas ir piejūras ciltis, kas robežo ar Okeānu), Cēzaram ziņoja, ka šīs ciltis pakļautas Romas tautas varai un kundzībai.

XXXV Kad tas bija nokārtots un visa Gallija nomierināta, barbari bija guvuši tādu priekšstatu par šo karu, ka tie, kas dzīvoja viņpus Reinas, sūtīja pie Cēzara vēstnešus, kas apsolīja, ka viņi došot ķīlniekus un izpildīšot Cēzara pavēles. Šiem vēstnešiem Cēzars lika ierasties nākamās vasaras sākumā. Kad leģioni bija aizvesti ziemas nometnēs, kas bija to vietu tuvumā, kur viņš bija karojis, viņš pats devās uz Itāliju. Uz Cēzara ziņojuma pamata izsludināja piecpadsmit dienu aizlūgumu. Tā neviens līdz tam nebija godināts.

TREŠĀ GRĀMATA
[Karš Alpos]

I Dodamies uz Itāliju, Cēzars aizsūtīja Serviju Galbu ar divpadsmito leģionu un daļu jātnieku uz nantuātu, veragru un sedunu novadiem, kas sniedzas no allobrogu ze­mes, Lemana ezera un Rodanas upes līdz pašiem augstā­kajiem Alpiem. Tā darīdams, viņš gribēja atbrīvot ceļu par Alpiem. Ejot pa to, tirgotājiem parasti draudēja lielas briesmas un bija jāmaksā liela muita. Viņš atļāva, ja Galba to atrastu par vajadzīgu, novietot šajā apgabalā leģionu ziemas nometnē. Pēc dažām sekmīgām kaujām un vairāku nocietinātu vietu ieņemšanas, kad pie Galbas no visam maļam ieradās sūtņi, deva ķīlniekus un noslēdza mieru, [Galba] nolēma novietot divas kohortas pie nantuātiem, bet pats ar pārējām šā leģiona kohortām apmetās ziemas nometne veragru ciemā, ko sauc par Oktodūru. Tas_atradās ielejā, un pie tā bija neliels līdzenums; vis­apkārt ciemam bija ļoti augsti kalni, un upe to dalīja divas daļas. Vienu ciema pusi Galba atstāja, kur pārziemot galliem, otru, no kuras galli bija izvākušies, piešķīra kohortām.

II Kad ziemas nometnē bija pagājušas vairākas dienas un Galba bija pavēlējis tur savest labību, izlūki viņam negaidīti ziņoja, ka no tas ciema daļas, kuru viņš bija atstājis galliem, naktī visi aizgājuši, bet apkārtējos kalnus ieņēmuši ļoti lieli sedunu un veragru spēki. Vairāku iemeslu deļ galli pēkšņi bija nolēmuši sākt karu un negaidot atkal uzbrukt mūsu leģionam, — vispirms jau tāpēc, ka leģions nebija pilna sastāvā, trūka divu kohortu un daudzi ka­reivji bija aizsūtīti gādāt pārtiku. Galli tāpēc no tā ne­baidījās; turklāt tas atradās neizdevīgā vietā un galli varēja mest akmeņus un šaut, skriedami no kalna. Viņi bija ari sašutuši, ka viņu bērni paņemti ka ķīlnieki; bija ari pārliecināti, ka romieši mēģina ieņemt Alpu augstienes ne tikai ceļu dēļ, bet grib tās dabūt sava vara uz visiem lai­kiem un pievienot savai Provincei.

III Saņēmis šādas ziņas, Galba tūlīt sasauca padomi un sāka iztaujāt tās dalībniekus. Nometnes celšanas un nocietināšanas darbi vēl nebija pabeigti, nebija pietie­kamā daudzumā sagādāta pārtika un viss pārējais, jo Galba bija domājis, ka pēc padošanās un ķīlnieku sa­ņemšanas par karu nav ko baidīties. Tā ka negaidīti bija radušās tik lielas briesmas, augstienēs visapkārt bija re­dzams tik daudz apbruņotu vīru un nebija ko gaidīt uz palīdzību un pārtikas piegādi, jo ceļi bija nogriezti, tad daži, gandrīz vai zaudējuši cerību glābties, izteicas ap­tuveni šādi: jāatstājot visi vezumi un mantas; jadodoties izbrukumā un jāmēģinot glābties pa tiem pašiem ceļiem, pa kuriem viņi šurp nākuši. Lielāka daļa tomēr atzina, ka tā rīkoties varētu tikai galējas nepieciešamības gadī­jumā, bet pagaidām vēl jānovēro notikumu tālāka gaita un jāaizstāv nometne.
Nepagāja ilgs laiks. Mūsējie tikko paguva veikt un nokārtot visu, kas bija nolemts, kad ienaidnieki pēc dotas zīmes no visām pusēm sāka skriet lejā no kalniem un sviest uz valni akmeņus un šķēpus. Mūsējie svaigiem spe­ķiem sākumā drošsirdīgi atvairīja uzbrukumu un velti nesvieda no vaļņa nevienu šķēpu. Ja kādā nometnes daļa bija maz aizstāvju un tā šķita apdraudēta, tad steidzas turp palīgā. Taču ienaidnieki bija pārāki, jo ilgajā cīņa nogurušie atstāja kauju un citi ar svaigiem spēkiem stājās viņu vietā, mūsējo turpretim bija tik maz, ka ne tikai nogurušie nevarēja aiziet no kaujas, bet pat ievainotajiem nebija iespējams atkāpties.
Kad kauja jau bija ilgusi bez pārtraukuma vairāk kā sešas stundas, mūsējiem zuda ne tikai spēki, bet trūka arī šķēpu un šāviņu; turpretim ienaidnieki, vēl niknāk uzbrukdami nogurušajiem, sāka ārdīt valni un aizbērt grāvi, un stāvoklis kļuva bezcerīgs. Tad Publjjs Sekstijs Bakuls, pirmais centurions, kurš, kā jau minējam, kauja ar nervijiem bija vairākkārt ievainots un tāpat ari Gajs Volusēns, kara tribūns, ļoti saprātīgs un drosmīgs vīrs, piesteidzas pie Galbas un aizrāda, ka esot vel tikai viena iespēja glābties — doties uzbrukuma un mēģināt izlauz­ties. Galba, sasaucis centurionus, liek paziņot kareivjiem, ka uz kādu brīdi jāpārtrauc kauja, jāatvaira tikai šāviņi un jāatpūšas; tad pēc dotā signāla jāiet izbrukumā un jāievēro, ka tikai drosmīgā cīņā ir glābiņš.

VI Kareivji dara, kā pavēlēts, un pēkšņi pa visiem vār­tiem dodas izbrukumā, neatstādami ienaidniekiem nedz iespēju aptvert, kas notiek, nedz sakārtoties. Kara laime tā mainījās, ka tos, kas bija nākuši, cerēdami ieņemt no­metni, ielenc un iznīcina mūsējie, un no trīsdesmit tūksto­šiem vīru (bija zināms, ka tik daudz barbaru uzbrukuši no­metnei) vairāk nekā trešā daļa krita, bet pārējos, ļoti pārbijušos, mūsējie trenca, neļaudami tiem apstāties pat kalnos. Kad visi ienaidnieku pulki ir pilnīgi sakauti un bēgot nometuši ieročus, mūsējie atgriežas savā nometnē un nocietinājumos.
Pēc šīs kaujas Galba, negribēdams vairāk izmēģināt kara laimi un atcerēdamies, ka viņš ziemas nometnē iera­dies citā nolūkā, bet nokļuvis citā stāvoklī, dodas, jo se­višķi pārtikas trūkuma spiests, nākamajā dienā uz Pro­vinci, nodedzinājis visas šā ciema ēkas. Neviens ienaid­nieks nestājās viņam pretī, neviens nekavēja viņu ceļā, un viņš aizveda leģionu sveiku un veselu uz nantuātu novadu, bet no turienes pie allobrogiem, kur pārziemoja.

[Karš Aremorikā]

VII Pēc šīm uzvarām Cēzars bija pilnīgi pārliecināts, ka Gallija ir nomierināta, jo beļģi bija uzvarēti, ģermāņi padzīti, Alpos sakauti sedūni. Tāpēc viņš ziemas sākumā devās uz Illiriku, gribēdams apceļot arī šos novadus un iepazīties ar to tautām, taču Gallijā izcēlās karš. Tam bija šāds iemesls. Jaunais Publijs Krass ar septīto leģionu pārziemoja andu zemē pie Okeāna krasta un, tā kā šajā apgabalā bija pārtikas trūkums, aizsūtīja vairākus pre­fektus un kara tribūnus uz kaimiņu novadiem sagādāt pār­tiku; Titu Terrasīdiju aizsūtīja pie esuvijiem, Marku Trebiju aizsūtīja pie koriosolītiem, bet Kvintu Velāniju ar Titu Siliju pie venetiem.
Venetu valstij jūras piekrastē noteikti ir vislie­lākā nozīme no visām citām, jo viņiem ir visvairāk kuģu, ar kuriem viņi parasti brauc uz Britāniju. Jūrniecības zi­nāšanas un pieredzē viņi ir priekšā pārējiem un vētrai­najā, atklātajā jūrā, kuras piekrastē ir tikai šur un turdažas ostas, kas turklāt ir viņu rokas, gandrīz visi, kas brauc pa šo jūru, maksā viņiem nodokļus. Viņi ir pirmie, kas aiztur romiešu prefektus, jo domā tā atgūt Krasam dotos ķīlniekus, un viņu piemērs ietekmē pārējos, jo galli mēdz lemt pēkšņi un nepārdomāti. Tā paša iemesla dēļ aiztur arī Trebiju un Tirrasīdiju, un drīz vien vadoņi suta cits pie cita vēstnešus un savu valstu vārdā zvere, ka rīko­sies tikai pēc kopējas vienošanās un kopīgi pacietīs, ko būs lēmis liktenis. Viņi kūda arī pārējās valstis, ka labāk saglabāt no senčiem mantoto brīvību, nekā panest romiešu verdzību. Kad visa piekraste bija drīz pārliecināta, viņi kopīgi sūta vēstnešus pie Publija Krasa — ja viņš gribot atgūt savējos, lai atsūtot viņu ķīlniekus.

IX No Krasa uzzinājis par šo sazvērestību, bet pats atrazdamies pārāk tālu, Cēzars tūlīt liek būvēt karakuģus Ligerā, kas ietek Okeānā, liek savākt Province airētājus un sagādāt matrožus un stūrmaņus. Kad šie rīkojumi bija ātri izpildīti, viņš pats, līdzko gadalaiks atļāva, steidzas pie karaspēka. Veneti, tāpat arī pārējas valstis, uzzinājuši par Cēzara ierašanos, saprata, cik loti viņi ir pret to noziegušies, aizturēdami un iekaldami važas sūtņus, kas visām tautām vienmēr ir svēti un neaizskarami. Tāpēc viņi sāka atbilstoši bīstamajam stāvoklim gatavoties karam un vispirms sagādāt visu kuģiem vajadzīgo. To viņi da­rīja, cerēdami uz labiem panākumiem, sevišķi vel tāpēc, ka viņu zeme ir grūti pieejama: sauszemes ceļi paisuma laikā pārplūst, bet piekļūšanu pa jūru, to viņi labi zināja, apgrūtina piekrastes ūdeņu nepazīšana un ostu trūkums. Viņi bija pārliecināti, ka pārtikas trūkuma dēļ mūsu kara­spēks viņu zemē nevarēs ilgi palikt. Ja arī viss neveiktos tā, kā bija domāts, tomēr viņi varētu vel paļauties uz saviem kuģiem, kuru romiešiem neesot; romieši nepazīs­tot arī jūru, kur nodomājuši karot, tās sēkļus, ostas un salas. Viņi saprata, ka nevar salīdzināt braukšanu pa bezgalīgo un pilnīgi atklāto Okeānu ar kuģošanu pa slēgtu jūru.
To izlēmuši, viņi nocietina savas pilsētas,_ tajās no laukiem saved pārtiku un uz Venetiju savāc pēc iespējas vairāk kuģu, jo tur, kā bija zināms, Cēzars vispirms no­domājis vest karu. Kā sabiedrotos šajā karā viņi pie­aicina osismus, leksovijus, namnetus, ambiliātus, morīnus, diablintus un menapijus, aicina palīga ari no Britanijas, kas atrodas pretī šiem novadiem.

X Mēs jau aizrādījām, kādas bija kara grūtības. Tomēr daudzi apsvērumi Cēzaru mudināja sākt šo karu: netaisni aizturētie romiešu jātnieki[25], dumpis pēc padošanās, sacelšanās pēc ķīlnieku došanas, tik daudzu valstu sazvērestība un visvairāk bažas, ka pārejās valstis varētu iedomāties, ka arī viņam tas atļauts, ja šeit šādu rīcību atstātu bez ievērības. Tā kā viņš saprata, ka gandrīz visi galli nav mierā ar pastāvošo kartību un viegli un ātri ir sakūdāmi uz karu, un visi cilvēki jau pēc savas dabas cenšas būt brīvi un nīst verdzību, tad viņš nolēma karaspēku sadalīt un izvietot plašāk, lai nesazvērētos arī citas valstis.

XI Viņš tātad sūta legātu Titu Labiēnu ar jātniekiem uz treveru zemi, kas ir vistuvāk Reinai. Viņam uzdod doties arī pie rēmiem un pārējiem beļģiem un` panākt, lai viņi turpinātu pildīt savu pienākumu, uzdod arī atvairīt ģermāņus, kurus beļģi esot ataicinājuši palīgā, ja tie ar varu mēģinātu pāriet pār upi. Publijam Krasam ar divpadsmit kohortam un daudz jātniekiem viņš pavēl iet uz Akvitāniju, lai šīs ciltis nesūtītu palīdzību uz Galliju un neapvienotos tik daudz tautu. Legātu Kvintu Titūriju Sabīnu viņš suta ar trim leģioniem uz unellu, koriosolītu un leksoviju novadiem, lai nepieļautu, ka apvienojas to spēki. Jaunajam Decirnam Brutam viņš uzdod vadīt floti un tos gallu kuģus, kuriem bjja pavēlēts ierasties no piktonu un santonu zemes un pārējiem nomierinātajiem novadiem, un, līdzko bus iespējams, ar visiem kuģiem doties uz Venetiju. Pats viņš dodas turp ar kājniekiem.

XII Gandrīz visas venetu pilsētas celtas vai nu uz zemesragiem, vai nēriju galos; kad jūrā ceļas paisums, pa sauszemi turp nevar nokļūt, un tas notiek vienmēr katrās divpadsmit stundās. Kad sākas atplūdi, tur netiek ari ar kuģiem, jo tos sadragauz sēkļiem. Kā paisums, tā atplūdi kavēja uzbrukumu pilsētām. Ja kādreiz gadījās, ka veneti zaudēja cerību atvairīt uzbrukumu,. jo dambji atturēja jūru, un uzbērums jau sasniedza mūru augstumu, tad sabrauca kuģi, kuru viņiem nav mazums, viņi sakrāva tajos savas mantas un aizbrauca uz tuvējām pilsētām, kur atkal aizstāvējās tikpat izdevīgās vietās. Tā pagāja laba daļa vasaras, un venetiem šādi rīkoties veicās tāpēc jo labāk, ka vētrās ar mūsu kuģiem nevarēja braukt. Plašajā un atklātajā jūrā braukt vispār bija ļoti grūti gandrīz pilnīga ostu trūkuma un lielo paisumu dēļ.

XIII Viņu kuģi ir būvēti un aptakelēti šādi: tiem ir daudz plakanāks dibens nekā mūsējiem, lai atplūdu laikā vieglāk tiktu pāri sēkļiem, priekšgali un pakaļgali tiem ir ļoti augsti, piemēroti braukšanai lielos viļņos un vētrās; tie ir no ozolkoka un spēj izturēt visstiprākos triecienus; sijas ir no pēdu biezām plankām, kas pienaglotas ar naglām īkšķa resnumā; enkuriem tauvu vietā ir dzelzs ķēdes; buru audekla vietā šiem kuģiem ir ādas, pat smalki izstrādātas aļaunādas [buras] vai nu tāpēc, ka viņiem maz linu un viņi neprot tos apstrādāt, vai ari tāpēc, un tas ir ticamāk, ka, pēc viņu domām, ar audekla burām tādās Okeāna vētrās un vēja brāzmās tik smagi kuģi nav lāga vadāmi.
Cīņās pret šiem kuģiem mūsu airu kuģiem bija tā priekš­rocība, ka tie bija ātrāki, bet venetu kuģi citādi bija labāk piemēroti un pielāgoti šai jūrai un tās stiprajām vētrām. Ar savu tarānu mēs ienaidnieku kuģiem daudz nevarējām kaitēt, tik stipri tie bija; tie bija ari pārāk augsti, lai tos viegli varētu sasniegt ar mūsu metamiem ieročiem un satvert ar kāšiem. Turklāt, kad sāka trakot vētra, tie drošāk varēja ļauties vēja varai, drošāk uzsēsties uz sēkļa un atplūdu laikā tiem nebija tik bīstamas zemūdens klintis un akmeņi, bet mūsu kuģiem tas viss bija bīstams.

XIV Pēc vairāku pilsētu ieņemšanas sapratis, ka velti uzņemas šādas grūtības, Cēzars nolēma sagaidīt floti, jo, pat ieņēmis pilsētas, viņš nevarēja nedz aizkavēt ienaidnieku bēgšanu, nedz citādi tiem kaitēt. Līdzko flote atbrauca un ienaidnieki to ieraudzīja, kādi divsimt lieliski aptakelēti un ar visu vajadzīgo ļoti labi apgādāti kuģi izbrauca no ostas un nostājās mūsējiem pretī.
Ne Bruts, kas floti vadīja, ne kara tribūni, ne centurioni, kas komandēja katrs savu kuģi, lāga nezināja, ko darīt, kā rīkoties kaujā. Viņi jau zināja, ka ar tarānu nekas nav panākams, un, kaut gan uz mūsu kuģiem bija uzcelti torņi, tomēr barbaru kuģi bija tik augsti, ka mūsu no apakšas mestie šķēpi daudz kaitēt nevarēja, bet gallu mestie lejup lidoja sevišķi sparīgi. Taču mēs bijām izdo­mājuši ļoti derīgu paņēmienu — sevišķi asus sirpjus, mūsu graujamiem sirpjiem ļoti līdzīgus, iestiprināja garās kār­tīs, ar tiem satvēra un aizķēra tauvas, ar kurām rājas bija piesietas pie mastiem, un, kuģi ātri airējot, tās pārgrieza.
Kad tauvas bija pārgrieztas, rājas nogāzās, un kuģi vairs nebija vadāmi, jo gallu kuģi bez burām un rājām nekam neder. Tagad kaujas iznākums bija atkarīgs no drosmes; bet šajā ziņā mūsu kareivji bija daudz pārāki, sevišķi tāpēc, ka cīņa norisa Cēzara un visa karaspēka acu priekšā. Neviens izcilāks veikums nepalika neievērots, jo uz visiem pakalniem un visās augstākās vietās, no kurām bija redzama jūra, stāvēja mūsu karaspēks.
Kad rājas bija nogāztas, divi mūsu kuģi apstāja kādu ienaidnieku kuģi un mūsu kareivji visiem spēkiem centās pāriet uz to. Vairāki viņu kuģi jau bija ieņemti, un barbari, redzēdami, ka nekas vairs nelīdz, meklēja glābiņu bēgot. Kuģi jau bija pagriezti uz to pusi, kurp pūta vējš, kad tas pēkšņi norima, un iestājās tik rāms laiks, ka tie netika ne no vietas, un tas bija sevišķi izdevīgi sekmīgai kaujas nobeigšanai. Mūsu kuģi vajāja ienaidniekus un ieņēma viņu kuģus pa vienam, tā ka no tik daudz kuģiem tikai daži, naktij iestājoties, sasniedza krastu.
Ar šo kauju bija pabeigts karš pret venetiem un visām jūras piekrastes valstīm. Šeit bija sanākusi visa jaunatne un visi vecākie un cienījamie ļaudis, kas varēja dot derīgu padomu; šeit bija sabraukuši no visām malām kuģi un tagad, kad tie bija zaudēti, nebija vairs kurp at­kāpties, nebija vairs iespējams aizstāvēt pilsētas, un viņi ar visu, kas tiem bija, padevās Cēzaram, kas nolēma viņus sodīt sevišķi bargi, lai turpmāk barbari apzinīgāk ievērotu sūtņu tiesības. Viņš visus senatorus sodīja ar nāvi un pārējos pārdeva verdzībā.

XVII Kamēr tā notika Venetijā, Kvints Titūrijs Sabīns ar tiem spēkiem, kurus bija saņēmis no Cēzara, nonāca unellu zemē. Augstākā amatpersona tajā bija Viridovīks, kas bija arī virspavēlnieks pār visu lielo karaspēku, kas bija savākts no atkritušajām valstīm. Sajās dienās aulerki, eburovīki un leksoviji apkāva savus senatorus, kas bija pret karu, aizslēdza vārtus un apvienojās ar Viridovīku. No visām Gallijas malām tur sanāca daudz paklīdušu cilvēku un laupītāju, kuriem patika karot un kurus cerība uz laupījumu bija pamudinājusi pamest ikdienišķos lauku darbus. Sabīns visādā ziņā izdevīgā vietā bija apmeties nometnē un to neatstāja, tam pretī divu jūdžu atstatumā nostājās Viridovīks un, izvedis savu karaspēku kaujas kārtībā, katru dienu deva iespēju sākt kauju. Sabīnu sāka nicināt ne tikai ienaidnieki, bet dažkārt par viņu zobojās ari mūsu kareivji. Ienaidnieki viņu turēja par tik bailīgu, ka iedrošinājās jau pienākt pie nometnes vaļņa. Sabīns tā rīkojās, atzīdams, ka pret tik lieliem gallu spēkiem, turklāt virspavēlnieka prombūtnē, kauju var sākt tikai izdevīgā vietā vai gadījumā.

XVIII Kad ir jau vispār atzīts, ka Sabīns ir bailīgs, viņš izvēlas kādu piemērotu viltīgu gallu no tiem, kas bija nākuši viņam palīdzēt. Solīdams lielu atlīdzību, to pierunā pāriet pie ienaidniekiem un atklāj tam, kāds ir viņa nodoms. Ieradies pie galliem kā pārbēdzējs, tas pastāsta par romiešu bailēm, par to, cik grūta stāvoklī nonācis pats Cēzars venetu zemē; droši sagaidāms, ka nākamajā naktī Sabīns slepus izvedīs karaspēku no nometnes, lai dotos Cēzaram palīgā. To dzirdēdami, visi sauc, ka nav jāpalaiž garām izdevīgs gadījums, jāuzbrūk nometnei. Daudzi apsvērumi mudināja gallus tā rīkoties: Sabīna vilcināšanās iepriekšējās dienās, pārbēdzēja apgalvojums, pārtikas trūkums, par kuru viņi nebija pietiekoši parūpējušies, un cerība uz venetu panākumiem. Vispār taču cilvēki gandrīz vienmēr labprāt tic tam, ko paši grib. Šo ziņu un apstākļu dēļ viņi neļauj Viridovīkam un pārējiem vadoņiem aiziet no sapulces, pirms tie nav atļāvuši viņiem apbruņoties un uzbrukt romiešu nometnei. Kad atļauja bija dota, viņi, it kā uzvara jau būtu iegūta, salasījuši žagarus un zarus, lai aizpildītu nometnes grāvi, dodas priecīgi pret romiešiem.

XIX Nometne atradās uz neliela uzkalna, un no apakšas slīpā nogāze tam bija kādu jūdzi gara. Turp viņi devās ātrā gaitā, lai romiešiem būtu, cik iespējams, mazāk laika sakārtoties un apbruņoties, un nonāca gala jau aizelsušies. Sabīns, savējos uzmudinājis, deva tik nepacietīgi gaidīto kaujas signālu. Ar nastām apkrautie ienaidnieki nebija vēl īsti kaujai sagatavojušies, kad Sabīns pavēLpa diviem vārtiem doties pretuzbrukuma. Tā kā ienaidnieki bija noguruši un pārsteigti neizdevīga vieta, tad viņi neizturēja pat pirmo mūsu drosmīgo un agrākajās cīņās lielu pieredzi guvušo kareivju triecienu un tūlīt metās`bēgt. Daudz viņu nogalināja mūsu _kareivji, kas ar svaigiem spēkiem vāļāja nogurušos; pārējos, kas bija paguvuši aizbēgt no kaujas lauka, panāca jātnieki, un pavisam maz viņu palika dzīvi. Vienā un tai paša laikā Sabīns dabūja zināt par jūras kauju un Cēzars par Sabīna uzvaru, un visas valstis tūlīt padevās Titūrijam.
Galli ir uzņēmīgi un dedzīgi karu sācēji, bet grūtību pārvarēšana nemaz neatbilst viņu nepastāvīgajai dabai, kas viegli ietekmējama.

[Krasa karagājiens uz Akvitāniju, Cēzara karš pret morīnfem un menapijiem]

XX Kad Publijs Krass gandrīz šajā pašā laikā nonāca Akvitānijā, kura pēc lieluma un iedzīvotāju skaita jāatzīst par Gallijas trešo daļu, viņš redzēja, ka jākaro tajās pašās vietās, kur pirms dažiem gadiem legāta Lūcija Valērija Prekonīna karaspēks tika sakauts un pats krita, un kur prokonsuls Lūcijs Manlijs bēga, pametis savu transportu. Tāpēc viņš atzina, ka jābūt ļoti piesardzīgam. Parūpējies par pārtiku un savācis palīgspēkus un jātniekus, viņš uzaicināja daudzus zināmus krietnus vīrus no Tolosas un Narbonas Provinces pilsētām, kas atrodas Akvitānijas kaimiņos, un devās ar karaspēku uz sotiātu novadu. Uzzinājuši par viņa ierašanos, sotiāti savāca lielus spēkus, viņu jātnieki uzbruka romiešiem ceļā. Sākumā tā bija tikai jātnieku kauja, bet, kad ienaidnieku jātniekus piespieda bēgt un mūsējie tos vajāja, sotiāti pēkšņi raidīja cīņā kājniekus, kas bija tuvējā ielejā novietoti slēpnī. Tie, uzbrukuši mūsu izklīdušajiem jātniekiem, atjaunoja kauju.

XXI Cīņa bija ilga un sīva, jo sotiāti, paļaudamies uz savām agrākajām uzvarām, bija pārliecināti, ka visas Akvitānijas liktenis ir atkarīgs no viņu drošsirdības, bet mūsējie gribēja parādīt, ko viņi var veikt bez virspavēlnieka un pārējiem leģioniem, ļoti jauna pavēlnieka vadīti. Beidzot ievainotie un spēkus zaudējušie sotiāti sāka bēgt.
Kad daudzi no viņiem bija iznīcināti, Krass bez saga­tavošanās sāka uzbrukt sotiātu pilsētai, bet, kad tie dros­mīgi pretojās, viņš piestūma pie mūriem sargjumtus un torņus. Sotiāti dažreiz devās izbrukumā, dažreiz raka apakšzemes ejas zem uzbēruma un sargjumtiem, ko viņi sevišķi labi prot, jo viņu zemē daudzās vietās ir vara rak­tuves un akmeņlauztuves, bet, sapratuši, ka mūsu mod­rības dēļ neko nepanāks, sūtīja pie Krasa vēstnešus un lūdza pieņemt padošanos. To panākuši, viņi nodod, kā pavēlēts, ieročus.

XXII Kad visa mūsējo uzmanība bija pievērsta ieroču nodošanai, Adiatuāns, sotiātu virspavēlnieks, mēģināja izlauzties ar sešsimt sevišķi uzticamiem vīriem, kurus akvitanieši sauc par soldurijiem. Tie ir ļaudis, kas, kļuvuši par kāda draugiem, atrodas vienādā stāvoklī ar to, bauda kopa ar viņu visus dzīves labumus un ērtības. Ja viņš krīt kaujā, tad viņa draugi vai nu mirst kopā ar viņu, vai arī pēc tam paši padara sev galu, un neviens vēl neatceras, ka būtu kāds atradies, kas atteiktos mirt, ja nogalināts ir tas, par kura draugu viņš svinīgi solījies būt. Adiatuāns mēģināja izlauzties ar saviem soldurijiem, bet pie mūra sacēlās liela kliegšana, saskrēja kareivji un viņus atdzina pilsētā. Viņi tomēr no Krasa panāca tos pašus agrākos padošanās nosacījumus.
Saņēmis ieročus un ķīlniekus, Krass devās uz vokātiju un tarusātiju novadiem. Tad barbari, uzzinājuši, ka jau dažas dienas pēc ierašanās romieši ieņēmuši nocie­tinātu pilsētu grūti pieejamā vietā, bija ļoti satraukti, sāka sūtīt uz visām valstīm vēstnešus, zvērēt savstarpēju uzticību, apmainīties ar ķīlniekiem un vākt karaspēku. Vēstnešus sūtīja arī uz tām tuvīnās Spānijas valstīm, kas bija kaimiņos Akvitānijai, un aicināja no tām palīgspēkus un vadoņus. Pēc to ierašanās viņi sāk karot ar lieliem spēkiem un ļoti enerģiski. Par vadoņiem izvēlas vīrus, kas visu laiku bija cīnījušies kopā ar Kvintu Sertoriju un bija atzīti par ļoti lietpratīgiem kara mākslā. Tie māca pēc romiešu paraduma izvēlēties vietu nometnei, to nocietināt un nogriezt mūsējiem piegādi. Krass to re­dzēja un saprata, ka viņa spēki ir par maziem, lai tos sadalītu, bet ienaidnieki, atstājot pietiekamus spēkus no­metnes aizsardzībai, var doties visur, kurp vajadzīgs, un tāpēc romiešiem ir ļoti grūti sagādāt pārtiku un visu pā­rējo; turklāt ar katru dienu ienaidnieku skaits aug, un Krass atzina, ka nav ko kavēties un jādodas kaujā. Par savu nodomu viņš ziņoja kara padomei un, redzēdams, ka visi domā līdzīgi, nolēma nākamajā dienā sākt kauju.
Gaismai austot, viņš izveda no nometnes visu karaspēku, nostādīja divkāršā kaujas ierindā un, centrā novietojis palīgspēkus, gaidīja, ko darīs ienaidnieki. Kaut gan tie domāja, ka lielā skaita un senās kara slavas dēļ cīņa pret mūsu neievērojamiem spēkiem nebūs bīstama, tomēr atzina, ka drošāk būs ieņemt visus ceļus, nogriezt mūsējiem piegādi un bez zaudējumiem gūt uzvaru, bet, ja romieši pārtikas trūkuma dēļ sāktu atkāpties, uzbrukt ceļa kaujai nesagatavotiem un tāpēc nedrošākiem. Vadoņi šim plānam piekrita, un, kad romieši izveda karaspēku, viņi pa­lika nometnē. Krass to saprata, bet ienaidnieku kavēšanas bija radījusi kareivjiem pārliecību, ka viņi [barbari] baidās, un iedvesusi tiem lielāku cīņas dedzību, un, kad visur jau bija dzirdamas balsis, ka nav jāgaida, ka jāiet uz ienaid­nieku nometni, tad arī Krass, visiem to veļoties, veda vi­ņus turp.

XXV Tur citi aizpildīja grāvi, citi ar metamiem ieročiem dzina nost no vaļņa aizstāvjus un palīgspēki, uz kuriem Krass kaujā ne visai paļāvās, piegādādami velēnas dambim un akmeņus lingotājiem, šķietami vairoja uzbrucēju skaitu, taču arī ienaidnieki cīnījās neatlaidīgi un drosmīgi un no vaļņa šķēpi netika veltīgi sviesti. Tad jātnieki, apjājuši apkārt ienaidnieku nometnei, Krasam ziņoja, ka aizmugures vārtu pusē nometne neesot tik rūpīgi nocietināta un tur esot viegli iekļūt.
Tad Krass mudināja jātnieku prefektus apsolīt savējiem lielas balvas, lai radītu dedzību un uzņēmību, un izstāstīja savu nodomu. Tie, kā bija pavēlēts, izveda no­metnes apsardzībai atstātās, kaujās nenogurušās kohortas un, apveduši pa garu apkārtceļu, lai tas neieraudzītu no ienaidnieku nometnes, kur visa uzmanība bija pievērsta kaujai, drīz nonāca pie nocietinājumiem, par kuriem mēs jau runājām. Tos sagrāvuši, viņi ielauzās nometnē, pirms galli redzēja un saprata, kas īsti notiek. Dzirdot otra pusē kliegšanu, mūsējiem radās jauni spēki un viņi sāka spa­rīgāk uzbrukt, kā tas parasti notiek, kad rodas cerība uz uzvaru. Tad no visām pusēm ielenktie un katru cerību zaudējušie ienaidnieki sāka lēkt pār sētu un meklēt glā­biņu bēgot, bet jātnieki, vajādami viņus pilnīgi klajos laukos, apkāva vairāk kā trīs ceturtdaļas no piecdesmit tūkstošiem, kuri, kā droši zināms, bija sanākuši no Akvitānijas un Kantabrijas. Tikai vēlu nakti viņi atgriezās nometnē.
Uzzinājusi par šo kauju, lielākā dala akvitāniešu padevās Krasam un bez sevišķa pieprasījuma sūtīja ķīl­niekus. Padevušos skaitā bija tarbelli, bigerioni, ptianiji, tarusāti, elusāti, gati, auski, garumni un kokosāti. Dažas tautas, kas dzīvoja vistālāk, paļaudamās uz vēlo gada­laiku un tuvo ziemu, tomēr to nedarīja.

XXVIII Gandrīz tai pašā laikā Cēzars, kaut gan vasara bija tikpat kā beigusies, devās ar karaspēku pret morīniem un menapijiem, kas vēl nebija nolikuši ieročus un nebija sūtījuši vēstnešus lūgt mieru, kaut gan visa Gallija jau bija nomierināta. Šo karu viņš domāja ātri pabeigt, bet morīni un menapiji karoja pavisam citādi kā pārējie galli. Viņi redzēja, ka pašas lielākās tautas, kas bija cīnījušās izšķīrējā kaujā, ir sakautas un uzvarētas, un, tā kā viņu zemē bija milzīgi meži un purvi, viņi patvērās tajos ar visu mantu. Nonācis līdz šiem mežiem, Cēzars nolēma nocietināt nometni, un līdz tam neviens ienaidnieks vēl nebija redzēts. Mūsējie bija jau izklīduši darbā, kad piepeši no visām pusēm no meža izskrējušie ienaidnieki devās pret mums triecienā. Mūsu kareivji, ātri apbruņojušies, atdzina viņus atpakaļ mežā un daudzus nogalināja, bet, pārāk tālu tos vajādami grūti pārejamā vietā, zaudēja arī dažus no savējiem.

XXIX Pēc tam atlikušajās dienās Cēzars nolēma izcirst mežā ceļu un, lai neapbruņotiem kareivjiem nevarētu negaidīti uzbrukt no sāniem, viņš visus nocirstos kokus novietoja abās pusēs gareniski pret ienaidniekiem kā valni. Kad mūsējie jau bija nonākuši līdz ienaidnieku ganāmpulkiem un beidzamajiem vezumiem, un ienaidnieki jau bēga uz biezākajiem mežiem, sākās tādas vētras un lietusgāzes, ka darbs bija jāpārtrauc, un kareivji vairs nevarēja palikt teltīs. Nopostījis visus ienaidnieku laukus un nodedzinājis ciemus un atsevišķas ēkas, Cēzars atveda karaspēku atpakaļ un izvietoja ziemas nometnēs aulerku, leksoviju un citos novados, kuri vēl nesen pret mums bija karojuši.

CETURTĀ GRĀMATA
[Karš ar usipetiem un tenkferiem]

I Nākamajā ziemā, tā iekrita Gnēja Pompeja un Marka Krasa konsulāta laikā*(55. g. pirms m. ē. — Tulk.) ģermāņi, usipeti, arī tenkteri lielā skaitā pārgāja pār Reinu netālu no jūras, kurā ietek Reina. Pārgāja tāpēc, ka svēbi daudzus gadus mācās viņiem virsū un neļāva nodarboties ar zemkopību. No visām ģermāņu ciltīm svēbi ir pati lielākā un kareivīgākā. Stāsta, ka viņiem esot simts novadu. No katra novada ik gadus viņi izved karā tūkstoti bruņotu vīru. Pārējie, palikuši mā­jās, gādā sev un viņiem pārtiku un savukārt nākošajā gadā iet karā, bet iepriekšējie paliek mājās. Tā netiek pār­traukti lauku darbi un neaizmirstas kara iemaņas un pie­redze. Atsevišķu personisku lauku nemaz nav. Ilgāk par gadu palikt vienā vietā un apstrādāt laukus nav atļauts. Pārtikā viņi nelieto daudz labības, bet iztiek lielākoties ar pienu un gaļu un bieži iet medībās. Šāda kārtība un pār­tika, šāda pastāvīga norūdīšanās un trenēšanās, šāds brīvs dzīves veids vairo viņu spēkus, un viņi izaug par varena auguma vīriem. Jau no bērnu dienām viņus nespiež ne pie kāda darba un mācības, un viņi neko nedara pret savu gribu. Viņi ir tā norūdījušies, ka pat ļoti aukstā laikā mazgājas upēs, un viss viņu apģērbs ir tikai zvērādas, kas atstāj neapsegtu lielu daļu ķermeņa.

II Tirgotājus viņi savā zemē ielaiž galvenokārt tāpēc, lai būtu kam pārdot, ko ieguvuši karā, bet nav viņiem lielas vēlēšanās iegūt ievestas preces. Pat no citurienes ievestus zirgus, kuri tik ļoti patīk galliem un par kuriem tie maksā milzu naudu, ģermāņi neiegādājas, bet iztiek ar vietējiem, kaut ari maziem un neizskatīgiem. Tie ir ne­parasti izturīgi, jo ir pastāvīgi radināti paciest grūtības. Jātnieku kaujās ģermāņi bieži nolec no zirgiem un cīnās kājām. Zirgi viņiem ir iemācīti palikt uz vietas, un jāt­nieki, ja tas vajadzīgs, ātri pie viņiem atkāpjas. Pēc viņu ieskatiem, jājamsegas lietošana ir kauns un gļēvulība, un tāpēc viņi drosmīgi uzbrūk pat pārspēkam, ja šiem jātnie­kiem ir jājamsegas. Ievest vīnu viņi vispār neļauj, jo ir pārliecināti, ka, to lietojot, ļaudis kļūst mīkstčaulīgi un izlutuši.

III Viņi ir pārliecināti, ka valstij ir lielākais gods, ja tai tālu visapkārt ir neapdzīvota zeme; tas nozīmējot, ka daudzas valstis nav varējušas viņus atvairīt. Tāpēc stāsta, ka svēbiem vienā pusē sešsimt jūdžu attālumā zeme esot tukša. Otrā pusē viņiem ir ūbiji, kuru valsts, pēc ģermāņu priekšstatiem, bijusi liela un ziedoša; tie ir arī attīstītāki par citiem ģermāņiem, jo robežo ar Reinu un pie viņiem bieži ierodas tirgotāji. Būdami gallu kaimiņi, viņi ir pie­raduši pie gallu dzīves veida. Svēbi ar ūbijiem bieži bija karojuši un, kaut gan nebija varējuši šo lielo un stipro tautu padzīt no zemes, tomēr, novājinātus un pazemotus, bija padarījuši par saviem mesliniekiem.
Tādā pašā stāvoklī bija usipeti un tenkteri. Daudzus gadus viņi atvairīja svēbu uzmākšanos, beidzot tomēr, pa­dzīti no savas zemes, trīs gadus siroja pa dažādiem Ģermānijas apgabaliem un nonāca pie Reinas. Sajā novadā dzīvoja menapiji. Abos upes krastos viņiem bija lauki, atsevišķas ēkas un ciemi. Izbijušies no tāda ļaužu dau­dzuma, viņi atstāja ēkas, kas viņiem bija otrpus upes, un, novietojuši sargnodaļas šajā upes krastā, nelaida ģermā­ņus pāri. Tie, visu izmēģinājušies un nevarēdami nedz ar varu tikt pāri kuģu trūkuma dēļ, nedz slepeni — menapiju sargnodaļu dēļ, izlikās atgriežamies savā zemē un agrā­kajās dzīves vietās. Trīs dienas gājuši, viņi atkal atgriezās, un viņu jātnieki, veikuši visu ceļu vienā naktī, pilnīgi negaidot uzbruka menapijiem, kas, dabūjuši no izlūkiem zināt par ģermāņu aiziešanu, bija jau droši atgriezušies savos ciemos viņpus Reinas. Ģermāņi, tos nogalinājuši un sagrābuši viņu kuģus, pārgāja pār upi, pirms menapiji šajā upes krastā to bija uzzinājuši, un, apmetušies viņu ēkās, pārējo ziemas daļu pārtika no viņu krājumiem.
Uzzinājis par šiem notikumiem un bažīdamies par gallu nepastāvību, Cēzars domāja, ka jārīkojas noteikti, jo galli ir svārstīgi savos nodomos un gandrīz nekad nav mierā ar pastāvošo kārtību. Viņi ir paraduši apturēt ceļi­niekus pat pret to gribu un iztaujāt, ko tie ir dzirdējuši vai uzzinājuši. Pilsētās ļaudis apstāj tirgotājus un spiež tos stāstīt, no kurienes viņi nāk un ko viņi tur izzinājuši. Saklausījušies dažādas tenkas un baumas, viņi bieži mēdz lemt par pašām svarīgākajām lietām, kas viņiem tūlīt jā­nožēlo, jo tā gūtās ziņas nav drošas un stāstītāji lielāko­ties izdomā un atbild to, ko klausītāji vēlas dzirdēt.

VI Pazīdams gallu raksturu, Cēzars steidzas pie karaspēka agrāk nekā parasti, lai neatrastu priekšā jau nopietnu karu. Tur ieradies, viņš pārliecinās, ka bažas bijušas dibinātas: dažas valstis sūtījušas pie ģermāņiem vēstnešus un tos aicinājušas nākt pāri Reinai — izpildīšot viņi visu, ko tie prasīšot. Šādu izredžu vilināti, ģermāņi bija devušies tālos sirojumos un nonākuši no treveriem atkarīgajās eburonu un kondrūsu valstīs.
Ataicinājis pie sevis Gallijas ievērojamākos vadoņus, Cēzars atrada par vajadzīgu neko neteikt par saņemtajām ziņām, bet runāja ar viņiem laipni. Viņus iedrošinājis un devis pavēli savākt jātniekus, viņš nolēma doties karā pret ģermāņiem.

VII Sagādājis pārtiku un savācis jātniekus, viņš devās turp, kur atradās ģermāņi. Kad viņš no tiem bija tikai dažu dienu [gājiena] attālumā, ieradās to sūtņi, kas teica:
Ģermāņi neesot pirmie uzbrukuši romiešiem, bet viņi neatsakoties cīnīties, kad viņus izaicinot. No saviem sen­čiem viņi esot mācījušies pretoties, nevis lūgties, ja kāds viņiem uzbrūk. Taču viņi esot ieradušies pret savu gribu, padzīti no savas dzimtenes. Ja romieši gribot viņu drau­dzību, viņi varot būt derīgi draugi. Lai ierādot viņiem laukus vai atļaujot paturēt tos, ko viņi ieguvuši ar iero­čiem. Vienīgi svēbi esot par viņiem pārāki, bet tiem pat nemirstīgie dievi nevarot līdzināties, citādi virs zemes neesot neviena, ko viņi nevarētu uzveikt.

VIII Cēzars viņiem atbildēja, ko atrada par vajadzīgu, bet runas būtība bija šāda:
Viņš nevarot būt ģermāņu draugs, ja viņi paliek Gallijā; neesot arī pareizi, ja ļaudis, kas nav varējuši aizsargāt savu zemi, iebrūkot citu zemē; Gallijā neesot neaizņemtu lauku, kurus viņš — nevienam nenodarot pārestību — va­rētu tiem ierādīt, sevišķi vēl tāpēc, ka viņu esot tik daudz. Viņi varot apmesties, ja gribot, ūbiju zemē. Pašlaik pie viņa esot ūbiju sūtņi, kas žēlojoties par svēbu pārestībām un lūdzot no viņa palīdzību. Viņš pavēlēšot ūbijiem uz­ņemt ģermāņus.

IX Sūtņi teica, ka paziņošot to savējiem un, Cēzara priekšlikumu apsprieduši, atgriezīšoties pēc trim dienām. Viņi lūdza, lai Cēzars šajā laikā nenāktu viņiem tuvāk. Cēzars atbildēja, ka pat tam viņš nevarot piekrist, jo bija uzzinājis, ka viņi pirms dažām dienām aizsūtījuši lielu daļu savu jātnieku pāri Mosai laupīt un sagādāt pārtiku ambivarītu zemē. Šos jātniekus viņi pašlaik gaida, domāja Cēzars, un tāpēc grib iegūt laiku.

X Mosa sākas Vbsegu kalnos, kas atrodas lingonu zemē, un, saplūdusi ar Reinas atteku, ko sauc par Vakalu, rada batāvu* (Ķeltu cilts, kas apdzīvoja šo salu. — Red.) salu. Ne tālāk kā astoņdesmit jūdzes no Okeāna tā ietek Reina. Bet Reina sākas lepontiju zemē Alpos, tek strauji lielu gabalu pa nantuātiju, helvētu, sekvanu, mediomatriku, triboku un treveru novadiem un, kad nav vairs tālu no Okeāna, sadalās daudzās attekās, un rada daudzas ļoti lielas salas, kur lielākoties dzīvo mežonīgas barbaru ciltis; tās, kā stāsta, pārtiekot no zivīm un putnu olām; tad Reina ar daudzām ietekām ieplūst Okeānā.

XI Cēzars atradās no ienaidniekiem ne tālāk par divpadsmit jūdzēm, kad pie viņa, kā bija norunāts, atgriezās sūtņi. Sastapuši viņu ceļā, tie ļoti lūdza viņu neiet tālāk. To nepanākuši, prasīja vismaz dot pavēli jātniekiem, kas bija avangardā, un atturēt tos no kaujas, bet viņiem dot iespēju sūtīt vēstnešus pie ūbijiem. Ja ūbiju vadoņi un senāts zvērēšot ievērot Cēzara ierosinātos noteikumus, viņi tiem piekritīšot; lai viņš šo lietu nokārtošanai dodot trīs dienas. Cēzars domāja, ka viņi grib panākt to pašu, ko agrāk — iegūt laiku, lai pagūtu atgriezties aizsūtītie jātnieki, tomēr atbildēja, ka šodien vēl iešot tikai četras jūdzes, lai karaspēkam būtu ūdens; lai viņi atnākot nākamajā dienā pēc iespējas lielākā skaitā ziņot par savām prasībām.
Tad viņš sūta ziņu prefektiem, kas ar visiem jātniekiem bija avangardā, lai tie neizaicina ienaidniekus uz kauju, bet, ja viņi tiktu izaicināti, no tās atturēties, līdz viņš pats ar karaspēku pienāks tuvāk.

XII Bet, līdzko ienaidnieki ieraudzīja mūsu jātniekus, kuru bija kādi pieci tūkstoši, viņi devās uzbrukumā un ātri radīja mūsējos apjukumu, kaut gan viņu bija ne vairāk kā astoņi simti, jo vēl nebija atgriezušies pār Mosu aiz­sūtītie. Mūsu jātnieki uzbrukumu nebija gaidījuši, jo ģer­māņu sūtņi taču vēl nesen bija aizgājuši no Cēzara un izlūguši šajā dienā pamieru. Kad mūsējie sāka pretoties, [ģermāņi] pēc sava paraduma nolēca zemē, dūra no apak­šas mūsu zirgus, notrieca zemē daudzus mūsu jātniekus, pārējos piespieda bēgt un izbailēs bēgošos tā trenca, ka tie apstājās tikai tad, kad ieraudzīja leģionus. Šajā kaujā no mūsu jātniekiem krita septiņdesmit četri, starp tiem ari akvitānietis Pizons, sevišķi krietns, dižciltīga dzimuma vīrs, kura vectēvs savā valstī kādreiz bija ķēniņš. Viņš bija steidzies palīgā ienaidnieku ielenktajam brālim un to izglābis no briesmām, bet pats, notriekts zemē no ievai­notā zirga, cīnījies sevišķi drosmīgi, kamēr vien varējis. Kad [viņš], ielenkts un vairākās vietās smagi ievainots, pa­kritis, brālis, kas jau bija atstājis kaujas lauku, to iztālēm ieraudzījis, pilnos auļos traucies pretī ienaidniekiem un kritis.
Pēc šīs kaujas Cēzars vairs nedomāja uzklausīt sūtņus un pieņemt noteikumus no ļaudīm, kas, viltīgi un nodevīgi lūgdami mieru, bez iemesla sākuši karu. Pilnīgs neprāts būtu gaidīt, kamēr atgriezīsies jātnieki un ienaid­nieku spēki kļūs lielāki. Pazīdams gallu svārstīgumu, viņš saprata, kādu autoritāti ar šo kauju ienaidnieki ieguvuši pie galliem, un atzina, ka nav viņiem jādod laiks apdomā­ties un lemt. Par savu nodomu aprunājies ar legātiem un kvestoru, viņš nolēma, ka kauja nav atliekama. Sevišķi izdevīgi bija tas, ka nākamajā dienā pie viņa nometnē tikpat liekulīgi un nodevīgi kā agrāk lielā skaitā ieradās visi ģermāņu vadoņi un cienījami veci vīri, kas teicās nākuši attaisnoties, ja pretēji tam, ko paši teikuši un lūguši, iepriekšējā dienā notikusi kauja. Krāpdami Cēzaru, viņi katrā ziņā centās panākt pamieru. Cēzars, priecāda­mies, ka tagad tie ir viņa varā, pavēlēja tos aizturēt. Pats izveda no nometnes visus spēkus, bet jātniekiem pavēlēja sekot leģioniem, jo domāja, ka pēc nesenējās kaujas tie ir ļoti izbijušies.
Nostādījis kareivjus trīskāršā kaujas ierindā un ātri nogājis astoņas jūdzes, viņš nonāca pie ienaidnieku nometnes, pirms ģermāņi attapās, kas īsti notiek. Izbijušies kā par mūsu ātro ierašanos, tā arī par savējo aizturē­šanu, viņi pilnīgi apjuka, jo nebija laika nedz apbruņoties, nedz apspriesties: vai doties pretī ienaidniekam vai aiz­stāvēt nometni, vai meklēt glābiņu bēgot. Par viņu iz­bailēm varēja spriest pēc trokšņa un nekārtīgās skraidī­šanas nometnē, un mūsu kareivji, sašutuši par vakarējo nodevību, ielauzās nometnē. Kur ģermāņi bija paspējuši apbruņoties, tur tie kādu brīdi pretojās, cīnīdamies starp vezumiem, bet lielais bērnu un sieviešu bars (viņi taču bija atstājuši mājas un pārgājuši pār Reinu ar visiem savējiem) sāka izklaidus bēgt. Viņus vajāt Cēzars izsūtīja jātniekus.

XV Kad ģermāņi dzirdēja savā aizmugurē kliegšanu un redzēja, ka nogalina sievietes un bērnus, viņi pameta savu daļu nozīmes un bēga pa galvu pa kaklu no nomet­nes. Nonākuši pie Mosas un Reinas satekas, viņi metās upē, kur aizgāja bojā straumes, izbaiļu un noguruma pār­varēti.
Pēc tik lielām izbailēm kara sākumā mūsējie atgriezās nometnē, nezaudējuši nevienu pašu no savējiem (arī ievai­noti bija tikai daži), kaut gan ienaidnieku bija četrsimt trīsdesmit tūkstoši. Cēzars tagad deva atļauju aiziet tiem, kurus bija aizturējis nometnē. Baidīdamies no gallu, kuru laukus viņi bija postījuši, atriebības, viņi teica, ka gribot palikt pie Cēzara, un Cēzars viņiem to atļāva.

[Cēzara pāreja pār Reinu]

XVI Kad karš ar ģermāņiem bija pabeigts, Cēzars daudzu iemeslu dēļ nolēma, ka viņam jāpāriet pār Reinu; tas būtu taisnīgi. Redzēdams, ka ģermāņi tik viegli pamu­dināmi iebrukt Gallijā, viņš gribēja panākt, lai tie sāktu baidīties arī paši par sevi, saprazdami, ka Romas tautas karaspēks ne tikai var, bet arī iedrošinās pāriet pār Reinu. Turklāt tie usipetu un tenkteru jātnieki, kas bija pārgājuši pār Mosu laupīt un nepiedalījās kaujā, pēc savējo bēgša­nas aizgāja pār Reinu pie sugambriem un apvienojās ar tiem. Kad Cēzars aizsūtīja pie sugambriem sūtņus, lai pieprasītu to izdošanu, kas sākuši karu pret viņu un Gal­liju, sūgambri atbildēja:
Romas tautas vara beidzoties pie Reinas. Ja Cēzars atzīstot, ka ģermāņi rīkojoties netaisni, pret viņa gribu pārnākdami uz Galliju, kāpēc gan viņš pieprasot sev no­teikšanu un varu viņpus Reinas?
Taču ubiji, kas vienīgie no pārreiniešiem bija sūtījuši pie Cēzara sūtņus, noslēguši draudzības līgumu un devuši ķīlniekus, ļoti lūdza Cēzaru nākt palīgā, jo viņiem māco­ties virsū svēbi. Ja Cēzaru kavētu svarīgi pienākumi pret valsti, lai viņš vismaz pārvedot pār Reinu karaspēku; tā viņiem būtu pietiekama palīdzība un dotu labas nākotnes izredzes. Pēc Ariovista sakāves un šīs beidzamās kaujas pat vistālākās ģermāņu tautas esot tik augstās domās par Cēzara karaspēku, ka ūbiji būtu drošībā, ja viņus atzītu par Romas draugiem. Karaspēka pārvešanai viņi solīja daudz kuģu.

XVII Minēto iemeslu dēļ Cēzars bija nolēmis pariet par Reinu, bet pārcelšanos ar kuģiem viņš neatzina par pietiekami drošu; turklāt domāja, ka tā neatbilst Romas tautas cieņai. Kaut gan, cik paredzams, tiltu uzcelt būs ļoti grūti, jo upe bija plata, strauja un dziļa, tomēr viņš sprieda, ka tas jādara, un nedomāja citādi pārvest karaspēku. Tilta konstrukciju viņš noteica šādu. Divus pusotras pēdas resnus un apakšā noasinātus baļķus viņš savienoja divu pēdu atstatumā vienu no otra.[26] So baļķu garums atbilda upes dziļumam. Ar sevišķu ierīci tos ielaidis un nostiprinājis upē, iedzina ar zveltni vajadzīgajā dziļuma nevis ka vertikālu tilta balstu, bet slīpi pa straumi. Četrdesmit pēdas lejāk tiem pretī iedzina divus tāpat savienotus baļķus, kas bija vērsti pret straumi. Uz šiem augšējiem un apakšējiem baļķu pāriem novietoja divas pēdas resnus baļķus[27] (tieši tik plata bija atstarpe starp pārī savienotajiem baļķiem) un sasaistīja tos abos galos ar skavām. Tilts bija tik stiprs un tik labi pielāgots straumei, ka, jo spēcīgāka tā bija, jo ciešāk tas turējās kopā. Uz tā lika baļķus, garas kārtis un žagaru kūļus.[28] Turklāt lejpus tilta sadzina slīpi vēl citus pāļus un sasaistīja ar tiltu, lai tie kā tarāni palīdzētu izturēt straumes spiedienu. Pāļus nelielā atstatumā citu no cita sadzina arī augšpus tilta. Tiem vajadzēja uztvert vai vājināt koka stumbru triecienus, ja barbari tos laistu lejup pa upi, lai sagrautu tiltu.

XVIII Desmit dienu laika, sakot ar materiāla piegādes pirmo dienu, darbs ir pabeigts, un karaspēks iet pāri par tiltu. Atstājis abos tilta galos stipras sargnodaļas, Cēzars dodas pret sugambriem. Sajās dienās pie viņa ierodas sūtņi no daudzām valstīm, lūgdami no viņa mieru un draudzību. Cēzars viņiem laipni atbild un pavēl atvest ķīl­niekus, bet sugambri, kas jau no tā laika, kad sāka celt tiltu, bija gatavojušies bēgšanai, tagad, pie viņiem pali­kušo usipetu un tenkteru pierunāti, ar visu savu iedzīvi atstāja savu zemi un patvērās mežu biezokņos.

XIX Sugambru zemē Cēzars palika dažas dienas. No­dedzinājis viņu ciemus un atsevišķas ēkas, nopostījis lau­kus, viņš aizgāja uz ūbiju novadu. Apsolījis ūbijiem palīdzibu.Ja viņiem māktos virsū svēbi, viņš uzzināja:
Pēc izlūku ziņojuma par tilta būvi svēbi pēc sava para­duma noturējuši sapulci un izsūtījuši uz visām pusēm vēstnešus, lai visi atstāj pilsētas, lai aizved sievas, bērnus un visu mantu uz mežiem, bet visi, kas spēj nest ieročus, lai sanāk vienuviet. Šī vieta izraudzīta gandrīz pašā svēbu novadu vidu. Viņi nolēmuši tur sagaidīt romiešus un cī­nīties.
Saņēmis šīs ziņas, Cēzars atgriezās Gallijā un lika no­jaukt tiltu. Viņš domāja, ka guvis pietiekami labuma un goda, jo bija panācis visu, kādēļ bija nolēmis pārvest karaspēku: iedvesis ģermāņiem bailes, atriebies sugam­briem, izglābis ūbijus no lielām grūtībām un to visu veicis astoņpadsmit viņpus Reinas pavadītajās dienās.

[Karagājiens uz Britāniju]

XX Kaut gan vasara bija gandrīz pagājusi un šajā ap­vidū ziema iestājas ātri (visa Gallija ir vairāk ziemeļos), viņš tomēr nolēma doties uz Britāniju, jo zināja, ka gan­drīz visos gallu karos mūsu ienaidnieki no turienes ir da­būjuši palīdzību. Ja arī atlikusī vasaras daļa kara vešanai būtu par īsu, viņš tomēr bija pārliecināts, ka būtu ļoti lietderīgi vismaz pārcelties uz šo salu, izzināt kaut ko par iedzīvotajiem, izlūkot apvidu, ostas un izcelšanās iespējas. Galliem gandrīz nekas par to nebija zināms, jo turp brauc tikai tirgotāju neviens cits bez īpaša nolūka turp nedodas, un ari tirgotāji pazīst tikai piekrastes novadus. Ataicinājis no visiem apkārtējiem novadiem tirgotājus, viņš tomēr neko neuzzināja nedz par salas lielumu, nedz par tautām, kas tur dzīvo un cik tās lielas, nedz par to, kā cīnās viņu karaspēks, kāda viņiem valsts un sabiedriskā iekārta, kā­das ostas un vai tajās ērti var iebraukt lielāki kuģi.

XXI To visu pirms bīstamā pasākuma izzināt viņš suta ar karakuģi Gāju Volusēnu, ko bija atzinis par šādam uzdevumam piemērotu. Tam viņš uzdod visu izlūkot un pec iespējas ātrāk atgriezties. Pats viņš ar visiem speķiem dodas uz morīnu zemi, jo Britānija tai ir vistuvāk. Turp viņš pavēl sabraukt kuģus no visiem kaimiņu novadiem un ierasties arī tai flotei, kuru pagājušajā vasara bija licis uzbūvēt karam pret venetiem. Taču viņa nodoms bija atklājies, tirgotāji par to bija pastāstījuši britiem, tāpēc no vairākām šās salas valstīm pie viņa ierodas sūtņi, kas sola dot ķīlniekus un pakļauties Romas varai. Tos uzklausījis un laipni apsolījis izpildīt viņu velēšanos, viņš 1os mudina ievērot norunu, sūta uz mājam un kopa ar viņiem Kommiju, ko pēc uzvaras pār atrebatiem bija iecēlis par ķēniņu. Kommiju viņš bija atzinis par krietnu, gudru un sev uzticamu vīru, un tā autoritāte šajā apvidū bija liela. Tam viņš uzdod doties uz tām valstīm, kurp iespējams, pierunāt tās nodot sevi Romas aizsardzība un paziņot, ka drīz ieradīsies Cēzars.
Volusēns, izlūkojis šos novadus, cik nu bija iespējams tādam, kas neuzdrošinās izkāpt no kuģa malā un uzticē­ties barbariem, piektajā dienā atgriežas pie Cēzara un ziņo, ko redzējis.

XXII Kamēr Cēzars kavējās morīnu zemē, sagādādams kuģus, no lielas šīs tautas daļas pie viņa ieradās sūtņi, kas lūdza piedošanu par savu agrāko izturēšanos. Viņi esot sākuši karu pret Romas tautu, būdami neizglītoti ļaudis un nepazīdami mūsu parašas; tagad viņi solot izpildīt Cēzara pavēles. Cēzars domāja, ka tas viņam pašlaik ir sevišķi izdevīgi, jo negribēja atstāt aizmugurē ienaidnieku un vēlā gadalaika dēļ nebija iespējams vest karu. Turklāt viņš sprieda, ka šāda nodarbošanās ar sīkumiem nedrīkst aizkavēt karagājienu uz Britāniju, un tāpēc pavel dot daudz ķīlnieku. Kad tie ir atvesti, viņš uzņem morīnus savā aizsardzībā.
Savācis un sakoncentrējis kādus astoņdesmit preču ku­ģus un visus savus karakuģus, viņš sadalīja tos kvestoram, legātiem un prefektiem, jo sprieda, ka divu leģionu pārvešanai šo kuģu pietiks. Tiem jāpieskaita astoņpadsmit preču kuģi, kas, vēja aizturēti, nevarēja ierasties tajā pašā ostā, kur citi. Tos viņš sadalīja jātniekiem. Legatiem Kvintam Titūrijam Sabīnam un Lūcijam Aurunkulejam Kotam viņš uzdeva pārējo karaspēku aizvest uz menapiju zemiun uz tiem morīnu novadiem, no kuriem pie viņa nebija ieradušies sūtņi. Legātam Publijam Sulpīcijam Rūfam viņš pavēlēja aizsargāt ostu ar garnizonu, kādu tas atzina par pietiekamu.

XXIII To visu nokārtojis un sagaidījis braucienam izdevīgu laiku,_ viņš aptuveni trešās nakts sardzes maiņā izbrauca jūra, bet jātniekiem pavēlēja doties uz tālāku ostu, sakāpt kuģos un viņam sekot, taču tie ar pavēles izpildīšanu mazliet nokavējās. Pats aptuveni ceturtajā stundā ar pirmajiem kuģiem sasniedzis Britānijas krastu, ieraudzīja tur uz visiem pakalniem nostādītus apbruņotus ienaidnieku pulkus. Šeit krastam tik tuvu pienāca kalns, ka no tā līdz pat jūrai varēja aizsviest šķēpus un akmeņus. Atzinis, ka šī vieta izkāpšanai malā ir loti neizdevīga, Cēzars līdz devītajai stundai, izmetis enkurus, gaidīja, kamēr ieradīsies pārējie kuģi. Tad saaicinājis legātus un kara tribūnus, viņš pastāstīja, ko bija uzzinājis no Volusēna un ko bija nodomājis uzsākt pats. Viņš tiem atgādināja, ka karā un visvairāk jau jūras karā nekas nav pastāvīgs un viss ātri mainās, un kara māksla prasa, lai tāpēc viss tiktu veikts tūlīt un bez mazākās kavēšanās. Kad tie aizgāja un gadījās tajā pašā laikā gan izdevīgs vējš, gan paisums, Cēzars deva signālu pacelt enkurus un, aizbraucis no šīs vietas kādas septiņas jūdzes, nostādīja kuģus pie līdzena un klaja krasta.

XXIV Taču barbari, izpratuši romiešu nodomu, izsūtīja pa priekšu jātniekus un esedārijus*(Kareivji kaujas ratos. — Tulk.), kurus viņi visvairāk raidīja kaujā, sekoja ar pārējiem spēkiem un kavēja mūsējos izkāpt malā. Stāvoklis bija ļoti smags, jo lielie kuģi nevarēja piebraukt tuvu pie krasta un kareivjiem smagā bruņojumā un nepazīstamā vietā, kad rokas nebija brīvas, bija gan jālec ūdenī, gan jānostājas viļņos droši uz kājām un jācīnās ar ienaidniekiem, kas turpretī, stāvēdami uz krasta vai tikai mazliet iebriduši labi pazīstamajā jūrā, droši svieda šķēpus un akmeņus, jo rokas nebija aizņemtas un kājām bija drošs balsts, un viņu jātnieki savos pieradušajos zirgos auļoja pa visu kaujas lauku. Šādas kaujas pieredzes mūsu kareivjiem nebija; izbijušies un apmulsuši, viņi necīnījās tik dedzīgi un drosmīgi kā parasti kājnieku kaujās.

XXV Cēzars, to ievērojis, lika kara kuģiem atbraukt mazliet nostāk no pārējiem[29] un nostādīja tos pret ienaidnieku nesegto[30] flangu. Šie kuģi bija vieglāk vadāmi, un barbari tādus nebija redzējuši. Tie ar airiem ātri devas uz priekšu un pēc Cēzara pavēles uzbruka ienaidniekiem, un ar lingām, bultām un metamām ierīcēm dzina tos projām no krasta, kas mūsējiem bija ļoti vajadzīgs. Baidīdamies no kara kuģu neredzētā veida, no airu saceltā trokšņa, no dīvainajam metamām ierīcēm, barbari apstājās un sāka pamazam atiet. Tā kā mūsu kareivji kavējās un vilcinājās visvairāk dziļā ūdens dēļ, desmita leģiona ērgļa nesējs piesauca dievus un lūdza, lai šī cīņa leģionam beigtos laimīgi.
— Leciet, kareivji, — viņš izsaucās, — ja negribat, ka ērglis krīt ienaidnieka rokas. Es noteikti izpildīšu savu pienākumu pret valsti un va­doni.
Tā skaļi saukdams, viņš iz­lēca no kuģa un devas ar ērgli pret ienaidniekiem. Tad mūsējie, cits citam uzsauk­dami, ka šāds negods nedrīkst notikt, visi lēca laukā no kuģa. Kareivji no tuvākajiem kuģiem, to redzēdami, sekoja viņu piemēram un devās pretī ienaidniekiem.

XXVI Kā mūsējie, tā ienaidnieki cīnījās nikni un neatlaidīgi, bet mūsējiem nebija iespējams saglabāt kārtīgu ierindu, — viņi nevarēja nedz stingri nostāties, nedz sekot savas daļas nozīmei, un katrs, lai viņš būtu no kura kuģa būdams, pievienojas tai daļai, kas viņam pirmā gadījās ceļa. Ienaidniekiem turpretī bija zināmas visas seklās vie­tas. Kad tie no krasta redzēja mūsu atsevišķos kareivjus atstājam kuģus, viņi pilnos auļos uzbruka mūsējiem, kas atradās neizdevīga stāvoklī, ar lielu pārspēku tos ielenca un apmētāja ar šķēpiem no atklātā flanga. Cēzars, to redzēdams, pavēlēja kareivjiem sakāpt karakuģu laivās un izlūkkuģos un sūtīja palīgā tiem, kam klājās grūti. Bet tikko tiem mūsējiem, kas bija pirmie tikuši krastā, piebied­rojas visi pārējie, viņi devās triecienā pret ienaidniekiem un piespieda tos bēgt. Tālu vajāt viņi tos nevarēja, jo jātnieki bija atpalikuši un nebija izkāpuši krastā. Tikai tāpēc Cēzara panākumi nebija tikpat lieli kā agrāk.

XXVII Tiklīdz kauju zaudējušie ienaidnieki pārstāja, bēgt, viņi tūlīt sūtīja pie Cēzara vēstnešus piedāvāt mieru, apsolīja dot ķīlniekus un izpildīt pavēles. Kopā ar šiem vēstnešiem ieradās ari atrebats Kommijs, par kuru es jau teicu, ka Cēzars viņu bija aizsūtījis jau iepriekš uz Britāniju. Kad viņš, tikko nokāpis no kuģa, sāka kā orators klāstīt Cēzara priekšlikumus, briti viņu tūlīt sagrāba un iekala važās; tagad pēc kaujas viņi Kommiju atlaida.
Lūgdami mieru, viņi vainu par šādu izturēšanos uzvēla vienkāršajai tautai un lūdza piedot neapdomību. Cēzars viņiem pārmeta, ka viņi bez iemesla sākuši karu, kaut gan paši bija sūtījuši uz Galliju vēstnešus un lūguši no viņa mieru. Viņš teica, ka piedodot viņu neapdomāto rīcību, un pavēlēja dot ķīlniekus. Kādu daļu viņi deva tūlīt, par pā­rējiem teica, ka tos došot pēc dažām dienām, kad tos atve­dīšot no attālākām vietām. Viņi pavēlēja saviem ļaudīm atgriezties dzīves vietās, bet augstmaņiem sanākt no vi­siem novadiem; tad viņi sāka nodot sevi un savas valstis Cēzara aizsardzībā.

XXVIII Kad miers bija nodrošināts, astoņpadsmit kuģi, par kuriem mēs jau teicām, ka tie veda jātniekus, tikai piektajā dienā pēc mūsu ierašanās Britānijā ar lēnu vēju izbrauca no tālākās ostas. Kad tie tuvojās Britānijai un jau bija redzami no nometnes, pēkšņi sacēlās tāda vētra, ka neviens no tiem nevarēja ieturēt kursu. Dažus vētra aizdzina turpat atpakaļ, no kurienes tie bija izbraukuši, citus, kas tikai ar lielām pūlēm izglābās no bojā ejas, tā iznesa krastā tajā salas daļā, kas vērsta pret rietumiem.
Kaut gan kuģi noenkurojās, viļņos tie pamazām piesmēlās ar ūdeni un bija spiesti vētrainajā naktī doties atklāta jūrā, lai sasniegtu Galliju.

XXIX Tajā pašā naktī gadījās pilns mēnesis, kas Okeānā parasti rada vislielāko paisumu, bet mūsējiem tas nebija zināms. Paisuma laikā ūdens ieplūda karakuģos, ar kuriem Cēzars bija pārvedis karaspēku un kurus bija licis uzvilkt krastā, bet vētra dragāja transporta kuģus, un mūsējiem nebija iespēju kaut ko darīt un kaut ka palīdzēt. Tā kā daudzi kuģi bija sadragāti un pārējie, zaudējuši tauvas, enkurus un pārējo takelāžu, nebija braukšanai derīgi, karaspēkā, kā to, protams, varēja sagaidīt, radās liels satraukums, jo nebija taču citu kuģu, kas kareivjus varētu aizvest atpakaļ, un trūka arī tā visa, kas vajadzīgs kuģu izlabošanai. Turklāt visi zināja, ka pārziemot bija paredzēts Gallijā, un tāpēc šeit pārtika nebija sagādāta.

XXX To uzzinājuši, Britānijas augstmaņi, kas pēc kaujas bija ieradušies pie Cēzara, apspriedušies nolēma ka vislabākais būtu sacelties, jo redzēja, ka romiešiem trūkst jātnieku, kuģu un pārtikas. Pēc nometnes lieluma viņi sprieda, ka kareivju mums ir maz, jo Cēzars bija pārvedis leģionus bez vezumiem, un nometne tāpēc bija mazāka nekā parasti. Viņi cerēja pēc sacelšanās nogriezt mūsējiem pārtikas piegādi un ievilcināt karu līdz ziemai, būdami pārliecināti, ka pēc uzvaras pār romiešiem, kuriem nav iespējams atgriezties, neviens vairs neuzdrošināsies pārcelties uz Britāniju, lai sāktu tur karu. Viņi tātad saka sazvērestību, cits pēc cita atstāja nometni un slepus aizveda savējos no laukiem.

XXXI Kaut gan Cēzars viņu nodomus vēl nezināja, tomēr ķīlnieku piegādes pārtraukšana un mūsu sadragātie kuģi radīja nojautas, kas vēlāk pilnīgi apstiprinājās, un tāpēc viņš gribēja nodrošināties katram gadījumam. Katru dienu viņš lika piegādāt no laukiem uz nometni pārtiku; izlietoja visvairāk bojāto kuģu koka un dzelzs daļas pārējo kuģu izlabošanai un uzdeva atvest no Gallijas visu, kas kuģiem bija vajadzīgs. Kaut gan divpadsmit kuģi bija gājuši bojā, tomēr, kareivjiem ļoti cītīgi strādājot, pārējos tā salaboja, ka ar tiem jau labi varēja braukt.

XXXII Kamēr to visu veica, vienu leģionu (septīto) aizsūtīja sagādāt pārtiku, un nevienam vēl nebija radušas aizdomas par sacelšanos, jo kāda daļa britu bija palikusi laukos, bet citi pat mēdza bieži ierasties nometne. Taču nometnes vārtu priekšā novietotie posteņi Cēzaram pazi­ņoja, ka tajā pusē, kurp devies leģions, redzams lielāks putekļu mākonis nekā parasti. Cēzars nopratis, ka barbari nodomājuši sacelties, dod pavēli tām kohortām, kas bija sardze, doties ar viņu, divām stāties aizejošo vietā, bet visam citam apbruņoties un steidzīgi viņam sekot.
Aizgājis jau diezgan tālu no nometnes, viņš pamanīja, ka ienaidnieki mācas mūsējiem sparīgi virsū` un tie tikai ar pūlēm atvaira uzbrukumu. Leģions bija sadrūzmējies, un tam uzbruka no visām pusēm ar metamiem ieročiem. Visur citur labība jau bija nopļauta; tā bija palikusi tikai viena vieta, un ienaidnieki, spriezdami, ka mūsējie dosies turp, pa nakti paslēpās mežā, bet, kad mūsējie bija nolikuši ieročus un izklīduši pļaut labību, viņi pēkšņi tiem uzbruka, dažus nogalināja, radīja sajukumu un mūsējos ielenca ar esedam [31] un jātniekiem.
Esedu kauja notiek šādi. Sākumā tās traucas pa visu kaujas lauku un sak tālcīņu. Jau zirgi un ratu rīboņa lielākoties rada izbailes un apjukumu ienaidnieku rindās. Kad esedam izdodas iekļūt starp jātnieku turmām[32], esedariji no tam izlec un cīnās kā kājnieki, bet važoņi cits pēc cita atstāj kaujas lauku un tā novieto ratus, lai esedārijiem būtu viegli atrast patvērumu, ja viņiem pārāk māk­tos virsu ienaidnieku pārspēks. Esedas tātad kaujā iet tikpat atri ka jātnieki, tikpat nesatricināmas kā kājnieki, un esedariji, ik dienas ar tām braukdami, ir guvuši tādu pieredzi un veiklību, ka var pat stāvā vietā apturēt strauji auļojošus zirgus, tos pagriezt un vadīt, var arī skriet pa dīseli, nostāties uz jūga un no tā ļoti ātri nokļūt atpakaļ ratos.
Cēzars ieradās palīgā pašā vajadzīgākajā brīdī, jo mūsējie bija pārsteigti un apjukuši no šī vēl neredzētā kaujas veida. Viņam ierodoties, ienaidnieki apstājās, un mūsējie atguvās no savām izbailēm. To panācis, Cēzars atzina, ka pašlaik nav izdevīgi sākt kauju, palika turpat un pēc neilga laika atveda leģionus atpakaļ nometnē. Ka­mēr mūsējie atgāja un bija aizņemti ar citiem uzdevumiem, briti izklīda.
Tad vairākas dienas no vietas bija nepārtrauktas vētras, kas aizturēja mūsējos nometnē un atturēja ienaidnieku no kaujas. Taču barbari izsūtīja uz visam pusēm vēstnešus, kas plaši un gari stāstīja par mūsu kareivju nelielo skaitu un klāstīja, kāda pašlaik ir iespēja gūt lielu laupījumu un uz visiem laikiem kļūt brīviem, ja viņi padzīs no nometnes romiešus. Ar šādu kūdīšanu sadabūjuši daudz kājnieku un jātnieku, viņi ieradās pie nometnes.

XXXV Kaut gan Cēzars paredzēja, ka sakautie ienaidnieki, tāpat kā tas bija iepriekšējās dienās izglābsies, ātri bēgot, tomēr, dabūjis kādus trīsdesmit jātniekus, kurus atrebats Kommijs bija atvedis sev līdz, nostādīja leģionus nometnes priekšā kaujas kārtība. Sakās kauja, pat ne īsu brīdi ienaidnieki nevarēja izturēt mūsu uzbrukumu un metās bēgt. Mūsējie viņus vajāja, cik vien spēja paskriet, un daudzus nogalināja, tad, tuvu un tālu nodedzinājuši visas ēkas, atgriezās nometnē.

XXXVI Tajā pašā dienā pie Cēzara ieradās ienaidnieku sūtītie vēstneši lūgt mieru. Cēzars noteica viņiem divreiz lielāku ķīlnieku skaitu, nekā agrāk bija pavēlējis, un lika tos atvest uz Galliju, jo tuvu bija saulgrieži un ar saviem daudz cietušajiem kuģiem viņš negribēja doties ziemas vētrās. Pats, nogaidījis mierīgu laiku, drīz pēc pusnakts lika doties jūrā, un visi kuģi bez grūtībām nonāca Gallija. Tikai divi preču kuģi nesasniedza tas pašas ostas ka pārējie un tika aiznesti mazliet lejāk.

[Marinu pakļaušana. Menapiju sodīšana]

XXXVII Kad no šiem kuģiem izcēla malā kādus_ trīs­simt kareivjus, kas devās uz nometni, morīni, kurus Cēzars, pārceldamies uz Britāniju, bija atstājis nomierinātus, ielenca sākumā ar ne visai lieliem speķiem šos kareivjus un pavēlēja nolikt ieročus, ja viņi negribot, ka viņus no­galina. Kad tie, sastājušies aplī, aizsargājas, drīz sanāca, dzirdot kliegšanu, kādi seši tūkstoši morīnu. Saņēmis ziņu par šo uzbrukumu, Cēzars sūtīja savējiem palīga no no­metnes visus jātniekus, bet mūsu kareivji, atvairīdami ienaidnieku uzbrukumu, ļoti drošsirdīgi cīnījās vairāk nekā četras stundas. Tikai daži no viņiem bija ievainoti, bet daudzi no uzbrucējiem nogalināti. Kad parādījās mūsu jātnieki, ienaidnieki, nosvieduši ieročus, bēga, un daudzus no viņiem nogalināja.

XXXVIII Nākamajā dienā Cezars sūtīja Titu Labiēnu un no Britānijas atvestos leģionus pret morīniem, kas bija sacēlušies. Tie gandrīz visi nonāca Labiēna varā, jo purvi bija izžuvuši un viņi vairs nevarēja kā pagājušajā gadā tajos atrast patvērumu.
Bet legāti Kvints Titūrijs un Lūcijs Kota, kas ar le­ģioniem bija devušies uz menapjju zemi, iznīcinājuši tur laukos visu ražu un nodedzinājuši ēkas, atgriezās pie Cezara, jo menapiji bija paglābušies visdziļākajos meža biezokņos.
Visiem leģioniem Cēzars lika iekārtot ziemas nometnes beļģu zeme. Turp ķīlniekus aizsūtīja tikai divas Britānijas valstis, pārejas to darīt neatrada par vajadzīgu. Šo panā­kumu dēļ senāts uz Cēzara ziņojumu pamata nolēma izslu­dināt divdesmit dienu aizlūgumu.

PIEKTĀ GRĀMATA
[Otrais karagājiens uz Britāniju]

I Lūcija Domitija un Apija Klaudija konsulāta laikā[33] Cēzars, dodamies uz Itāliju, kā to katru gadu bija paradis, pavēl legāliem, kuriem bija uzdevis vadīt atsevišķus le­ģionus, ziemā sabūvēt pēc iespējas vairāk jaunu kuģu un izlabot vecos. Aizrāda, kādam jābūt to veidam un īpašī­bām. Lai tos varētu ātrāk piekraut vai izvilkt krastā, viņš liek šos kuģus būvēt zemākus par tiem, ar kuriem brauc mūsu jūrā[34], jo ziemeļos bieži, kā viņam bija zināms, mai­nās paisums un bēgums un viļņi mazāki. Kravas un daudzo jūga lopu vešanai tie bija jābūvē ar» mazliet platāki nekā kuģi braukšanai pārējās jūrās. Tiem vajadzēja būt ātrgaitas kuģiem, un to bija vieglāk panākt, ja kuģi nebija augsti. Visu, kas vajadzīgs kuģu aptakelešanai, viņš pavel vest no Spānijas. Pats viņš pēc tiesu sesiļas vadīšanas Piealpu Gallijā dodas uz Illiriju, jo bija saņēmis ziņas, ka pirustu sirotāji postot tuvākos šis provinces novadus. Tur ieradies, viņš pavēl pilsētām[35] sagādāt kareivjus un tiem sanākt noteiktā vietā. Pirusti, to uzzinājuši, suta pie viņa vēstnešus un tiem uzdod aizrādīt, ka sirojumi notikuši bez viņu valdības ziņas; viņi sola arī visos iespējamos veidos sniegt gandarījumu par nodarītiem postījumiem. Noklau­sījies viņu paskaidrojumus, Cēzars pavel dot ķīlniekus un tos atvest līdz noteiktai dienai. Ja tas netikšot darīts, viņš došoties pret tiem karā. Kad ķīlnieki bija, kā pavēlēts, at­vesti noteiktajā laikā, viņš nozīmē pilsētām šķīrējtiesnešus, kas novērtēs prasības lielumu un noteiks atlīdzību.

II To nokārtojis un pabeidzis tiesas sesiju vadīšanu, Cēzars atgriežas Pāralpu Gallijā un dodas pie karaspēka. Tur nonācis un apmeklējis ziemas nometnes, viņš atrod, ka kareivji, ļoti centīgi strādājot, uzbūvējuši un aptakelējuši, kaut gan trūka gandrīz visa nepieciešamā, kādus seš­simt norādītā veida kuģus un divdesmit astoņus kara­kuģus, tā ka tos gandrīz jau pēc dažām dienām varētu nolaist ūdenī. Uzslavējis kareivjus un darba vadītājus, viņš pastāsta, ko nodomājis darīt, un pavēl visiem ierasties Itijas ostā, jo bija noskaidrojis, ka no šīs ostas vis­ērtāk pārcelties uz Britāniju; līdz tai ir kādas trīsdesmit jūdzes. Šim pasākumam viņš atstāja, pēc savām domām, pietiekamu kareivju skaitu. Pats viņš bez liekas bagāžas ar četriem leģioniem un kādiem astoņsimt jātniekiem do­das pret treveriem, kas nekad neieradās Gallijas sanāk­smēs un neizpildīja pavēles; turklāt stāstīja, ka viņi kūdot Pārreinas ģermāņus.

III Treveriem noteikti ir pati stiprākā kavalērija visā Gallijā un arī daudz kājnieku. Mēs jau aizrādījām, ka šī valsts robežo ar Reinu. Tajā divi ievērojami vīri, Indutiomārs un Kingetorīgs, cīnījās par augstāko varu valstī. Kingetorīgs, tikko uzzinājis par Cēzara un leģionu atnāk­šanu, ieradās pie viņa, apgalvoja, ka viņš pats un visi viņa ļaudis izpildīšot savu pienākumu un būšot uzticami Romas tautas draugi; viņš pastāstīja, kas notiek pie treve­riem. Bet Indutiomārs nolēma gatavoties karam: vāca jāt­niekus un kājniekus, bet tos, kas nespēja nest ieročus, aiz­sūtīja uz Arduennu mežu, kas ir milzīgi liels, sniedzas no Reinas pāri visai treveru zemei līdz pat rēmu robežai. Taču, kad daži ievērojami šīs valsts vīri, būdami tuvi Kingetorīga draugi un izbijušies no mūsu karaspēka iera­šanās, atnāca pie Cēzara un sāka paši sev lūgt viņa sau­dzību, jo valstij viņi līdzēt nevarot, tad arī Indutiomārs, baidīdamies, ka visi viņu var atstāt, sūta pie Cēzara vēstnešus.
Viņš tāpēc esot atšķīries no savējiem[36] un negribējis pie Cēzara nākt, lai vienkāršā tauta pēc visu dižciltīgo aiz­iešanas savā neprātā neizdarītu kaut ko nelabojamu, bet turpinātu pildīt savu pienākumu. Tagad valsts vadība esot viņa rokās. Ja Cēzars atļaušot, viņš ieradīšoties pie tā no­metnē un nodošot viņa aizsardzībā kā sevi, tā valsti.

IV Kaut gan Cēzars saprata, kāpēc tas tika teikts un kāpēc viņš baidās īstenot savu nodomu, tomēr Cēzars pavēlēja Indutiomāram ierasties ar divsimt ķīlniekiem, lai vasara nebūtu jāpavada treveru zemē, kad viss jau sagatavots karam Britānijā. Kad ķīlnieki bija atvesti, to skaita arī paša Indutiomāra dēls unciti viņa tuvinieki, kurus Cēzars bija tieši minējis, vārdā saucot, viņš, iedrošinājis Indutiomāru, piekodināja palikt uzticīgam, bet tomēr ataicināja arī treveru augstmaņus un katru atsevišķa samierināja ar Kingetorīgu, jo atzina, ka Kingetorīgs šādu labvēlību ir pelnījis. Turklāt viņš domāja, ka ir ļoti svarīgi, lai Kingetorīgam būtu pēc iespējas lielāka autoritāte savējo vidū, jo zināja, cik ļoti tas viņam ir draudzīgs. Indutiomārs bija sašutis, ka mazinās viņa ietekme pie treveriem, un, būdams jau agrākmums naidīgs, viņš šā aizvainojuma dēļ sāka vēl dedzīgāk mūs nīst.

V To nokārtojis, Cēzars ar leģioniem nonāk Itijas osta. Tur viņš uzzina, ka sešdesmit kuģi, kas bija uzbūvēti meldu novadā, nav varējuši ieturēt kursu, vētra tos atdzinusi atpakaļ, un tie nonākuši turpat, no kurienes izbraukuši. Pārējos atrada braukšanai sagatavotus un ar visu nepieciešamo apgādātus. Itijas ostā ieradās ari kādi četri tūkstoši jātnieku no visas Gallijas un ievērojami viri no visām valstīm. No tiem tikai dažus, par kuru uzticību viņš bija pilnīgi pārliecināts, viņš nolēma atstāt Gallija, bet pārējos paņēma līdz kā ķīlniekus, jo baidījās, ka viņa prombūtnē Gallijā varētu izcelties nemieri.

VI To skaitā bija ēdujs Dumnorīgs, par kuru mēs jau esam runājuši. Cēzars bija nolēmis to ņemt sev līdz kā vienu no pirmajiem, jo zināja, ka viņš nav mierā ar pastāvošo kārtību, ir varaskārs, drošsirdīgs un uzņēmīgs un viņa ietekme Gallijā ir liela. Turklāt ēduju sapulce Dumnorīgs bija teicis, ka Cēzars viņam piedāvājis ķēniņa varu; par to ēduji bija sašutuši, bet neuzdrošinājās sūtīt pie Cēzara sūtņus, lai noraidītu šādu nodomu vai lūgtu viņu tā nedarīt. To Cēzars bija uzzinājis no saviem eduju draugiem.
Dumnorīgs sākumā neatlaidīgi lūdza viņu atstāt Gallijā; viņš neesot paradis kuģot un baidoties no juras arī viņa reliģiskā pārliecība neatļaujot to darīt, bet redzēdams, ka Cēzars viņa ierunas noteikti noraida, zaudēja katru cerību kaut ko panākt, sāka kūdīt gallu vadoņus, aicināja tos uz sarunām bez lieciniekiem un mudināja palikt Gallija. Viņš centās tos ari iebiedēt: ne jau bez iemesla no Gallijas aizvedot visus dižciltīgos, Cēzars esot nodomājis viņus aizvest uz Britāniju un tur nogalināt, jo baidoties to darīt visu gallu acu priekšā. Dumnorīgs dod tiem svinīgu solī­jumu un prasa uzticības zvērestu par tādu kopīgu lemšanu un rīcību, kas pēc vispārīga atzinuma būtu Gallijas labā. Tā Cēzaram ziņo vairāki.

VII To uzzinājis un par ļoti svarīgu atzīdams ēduju valsts autoritātes saglabāšanu, Cēzars nolēma, ka Dumnorīgs ir jāaptur un jāsavalda ar visiem iespējamiem līdzekļiem, jo redzēja, ka viņa neprāts aug, un tāpēc jāgādā, lai viņš nevarētu kaitēt ne Cēzaram, ne ēduju valstij. Aizkavēts kādas divdesmit piecas dienas Itijas ostā, jo šeit gandrīz vienmēr pūš neizdevīgais ziemeļrietumu vējš, Cēzars pūlējās ne tikai panākt, lai Dumnorīgs būtu uzticīgs, bet ari izzināt visus viņa nodomus. Beidzot, sagaidījis labu laiku, dod kājniekiem un jātniekiem pavēli sakāpt kuģos. Kad visu uzmanība bija pievērsta kuģiem, Dumnorīgs, Cēzaram nezinot, ar ēduju jātniekiem devās mājās. Saņēmis šādu ziņu, Cēzars pārtrauca gatavošanos izbraukšanai un, atlicis visu pārējo, sūtīja lielu daļu no saviem jātniekiem panākt Dumnorīgu un atvest viņu atpakaļ. Viņš jānogalinot, ja viņš pretosies un nepaklausīs. Cēzars atzina, ka viņa prombūtnes laikā nekas saprātīgs no Dumnorīga nav gaidāms, ja, pat viņam klātesot, tas nepakļaujas viņa varai.
Dumnorīgs, kad viņu uzaicina atgriezties, nepaklausa, sāk pretoties ieročiem rokās, lūdz savējos palikt uzticīgiem un sauc, ka viņš esot brīvas valsts brīvs vīrs. Vajātāji to ielenc un, kā bija pavēlēts, nogalina, bet ēduju jātnieki visi atgriežas pie Cēzara.

VIII Tā tas notika ar Dumnorīgu. Cēzars, saulei rietot, izbrauca ar lēnu dienvidrietumu vēju, Gallijā atstājis Labiēnu ar trim leģioniem un diviem tūkstošiem jātnieku. Tiem vajadzēja sargāt ostu, gādāt par pārtiku, izzināt, kas Gallijā notiek, un rīkoties pēc apstākļiem. Cēzars pats ar pieciem leģioniem un tikpat daudz jātniekiem, cik bija ieturēt kursu, un viņu tālu aiznesa paisums. Gaismai austot, viņš pa kreisi ieraudzīja Britāniju. Tad, izmantodams paisuma maiņu, viņš brauca ar airiem, lai sasniegtu to salas daļu, kur, kā viņš bija izzinājis pagājušajā vasarā, ir vislabākā izkāpšana malā. Šajā braucienā ļoti slavējama bija kareivju centība, kas ar smagajiem kravnešiem, ne­pārtraukti airējot, neatpalika no karakuģiem.
Pie Britānijas visi kuģi piebrauca ap pusdienu. Neviens ienaidnieks nebija redzams, bet, kā vēlāk uzzināja no gūs­tekņiem, tie bija atstājuši piekrasti un patvērušies uz tuvē­jām augstienēm, kaut gan viņu bija sanācis ļoti daudz. Viņi bija nobijušies no tik lielas flotes, jo kopā ar pagā­jušā gada kuģiem un tiem, kurus daudzi savas ērtības labad bija uzbūvējuši par pašu līdzekļiem, pavisam to bija vairāk nekā astoņsimt, kas tagad visi bija redzami vienuviet.

IX Kad Cēzars, izcēlis malā karaspēku un izvēlējies nometnei izdevīgu vietu, no gūstekņiem uzzināja, kur apmetušies ienaidnieku karapulki, viņš atstāja piekrastē desmit kohortas un trīssimt jātniekus kuģu apsardzībai un pats trešās sardzes maiņā devās pret ienaidniekiem. Viņš neraizējās par kuģiem, jo tie bija noenkuroti pie līdzena un smilšaina krasta. Par komandieri sargnodaļai un kuģiem viņš iecēla Kvintu Atriju. Naktī nogājis kādas divpadsmit jūdzes, viņš ieraudzīja ienaidnieku pulkus, kas ar jātniekiem un esedām, nonākuši līdz upei un nostājušies augstākā vietā, sāka kauju un atvairīja mūsējos. Mūsu jātnieku padzīti, viņi patvērās mežā, kur grūti pieejamā vietā viņiem bija stiprs nocietinājums. Šķiet, ka tas bija celts jau agrāk vietējo karu gadījumiem, jo visas ieejas bija aizsprostotas ar daudziem nocirstiem kokiem. Nelielas ienaidnieku nodaļas devās no meža izbrukumos un neļāva mūsējiem iekļūt nocietinājumā. Bet septītā leģiona kareivji, zem vairogjumta uzcēluši uzbērumu līdz nocietinājumam, to ieņēma un izdzina ienaidniekus no meža. No mūsējiem šajā kaujā ievainoja tikai dažus. Bēgošos tālu vajāt Cēzars aizliedza, jo vispirms jau nepazina apvidu un turklāt vēl, dienai ejot uz nogali, gribēja atstāt laiku nometnes nocietināšanai.

X Nākamajā dienā no rīta Cēzars, sadalījis kājniekus un jātniekus trīs daļās, izsūtīja vajāt bēgošos. Mūsējie, nogājuši prāvu atstatumu, jau redzēja pēdējos, kad ieradās vēstneši no Kvinta Atrija un ziņoja, ka pagājušajā naktī sacēlusies ļoti liela vētra un gandrīz visi kuģi sadragāti un izmesti krastā, jo enkuru tauvas pārrautas, matroži un stūrmaņi tik stiprā vētrā nav varējuši neko uzsākt. Nelaime esot ļoti liela, jo kuģi uzskrējuši arī cits citam virsū.

XI Saņēmis šādas ziņas, Cēzars pavēl leģioniem un jātniekiem tālāk neiet un palikt uz vietas, bet pats dodas atpakaļ pie kuģiem. Tur viņš ar savām acīm redz to, kas bija rakstīts ziņojumā, tomēr spriež, ka pilnīgi nelietojami ir tikai kādi četrdesmit kuģi, bet pārējos var izlabot, kaut gan darbs būs liels. Viņš tāpēc liek atsaukt no leģioniem visus amatniekus un vest tos arī no Gallijas. Labiēnam viņš raksta, lai tas ar saviem kareivjiem būvē pēc iespējas vairāk kuģu. Pats viņš nolemj, ka vislabākais ir izvilkt visus kuģus krastā un apvienot vienā nocietinājumā ar nometni, kaut gan tas ir ļoti grūts uzdevums. Tā paiet kādas desmit diennaktis, kad kareivji darbu nepārtrauc pat naktīs.
Kad kuģi bija izvilkti krastā un nometne labi nocieti­nāta, viņš atstāj to aizsardzībai tās pašas kohortas un pats atgriežas pie pārējiem kareivjiem. Kad viņš pie tiem nonāca, turp no visām pusēm bija sanākuši arī lielāki britu spēki, [kuru] virspavēlniecība un visa kara vešana ar ko­pēju lēmumu bija nodota Kasivellaunam. Tā valsti no pie­jūras novadiem kādu astoņdesmit jūdžu garumā atdala Tamesas upe. Agrāk Kasivellauns nepārtraukti karoja ar pārējām valstīm, bet, izbijušies no mūsu ierašanās, briti viņam šajā karā bija devuši visu varu un iecēluši par virs­pavēlnieku.

XII Britānijas vidieni apdzīvo ļaudis, kas paši saka, ka, cik viņi atceroties, viņi tajā esot vienmēr dzīvojuši, bet piejūras novadus tie, kas laupīšanas kara dēļ pārgājuši turp no Beļģijas, pēc kara tur palikuši un sākuši kopt zemi. Gandrīz visi saucas to valstu vārdā, no kurām tie cēlušies. Cilvēku tur ir neskaitāms daudzums, daudzas ēkas līdzīgas gallu ēkām, daudz lopu. Viņiem ir Vara vai zelta nauda, vai arī tās vietā noteikta smaguma dzelzs stienīši. Vidienes novados atrod alvu, piejūras — dzelzi, bet tās nav daudz; varu ieved. Koki ir ļoti dažādi, tāpat kā Gallijā, nav tikai skābaržu un egļu. Viņi domā, ka zaķus, vistas un zosis nedrīkst ēst, bet tos tur sava prieka pēc. Klimats tur ir maigāks nekā Gallijā, sals mērenāks.

XIII Salai ir trīsstūra veids. Viena tā mala ir vērsta pret Galliju. Šīs malas stūris, pie kura atrodas Kantija, ir austrumos; tur piestāj gandrīz visi kuģi, kas brauc no Gallijas. Otrs šīs malas stūris ir pret dienvidiem. Šī mala ir aptuveni piecsimt jūdžu gara. Otra mala atrodas pret Spāniju un rietumiem. Sajā pusē ir Hibernija, kas, šķiet, ir divreiz mazāka par Britāniju, no kuras tā ir tikpat tālu kā Britānija no Gallijas. Pašā vidū starp Hiberniju un Britāniju ir Monas sala. Britānijas tuvumā esot daudzas mazākas salas. Daži par tām raksta, ka ziemas saulgriežos nakts tur esot trīsdesmit dienas gara. Mēs, par to jautā­dami, neesam neko izzinājuši. Vienīgi tikai, rūpīgi noteicot laiku ar ūdeni*( Ar ūdenspulksteni. — Tulk) pārliecinājāmies, ka naktis ir īsākas nekā Gallijā. Šīs malas garums, pēc vietējo domām, esot septiņ­simt jūdzes. Trešā mala ir vērsta pret ziemeļiem, un tai pretī nav nekādas zemes, bet viens tās stūris atrodas iepretī Ģermānijai. Tā esot astoņsimt jūdžu gara. Visas salas apkārtmērs tātad ir divtūkstoš jūdzes.

XIV No visiem britiem attīstītākie ir tie, kas dzīvo Kantija. Sis novads atrodas jūras krastā, un pēc sava dzīves veida tā iedzīvotāji daudz neatšķiras no galliem. Zemes vidienē briti lielākoties nesēj labību, bet pārtiek no piena un gaļas un ģērbjas ādās. Visi briti krāsojas ar mēlēm zili, un kaujā viņiem tāpēc ir sevišķi briesmīgs izskats. Mati viņiem ir gari, viss ķermenis, izņemot galvu un augšējo lūpu, gludi skūts. Desmit vai divpadsmit vīriem ir kopējas sievas, parasti brāļiem ar brāļiem vai tēviem ar dēliem. Piedzimušos bērnus atzīst par tā vīra bērniem, kuram jaunava vispirms ir atvesta.

XV Ienaidnieku jātnieki un esedāriji nikni uzbrūk mūsu jātniekiem ceļā, bet mūsējie visur bija pārāki un ietrenca viņus ar mežu apaugušos pakalnos. Daudzus no viņiem mūsējie nogalināja, bet, pārāk dedzīgi viņus vajādami, arī paši zaudēja dažus no savējiem. Bet briti pēc kāda laika, kad mūsējie nepiesardzīgi bija sākuši nocietināt nometni, strauji izskrējuši no meža, uzbruka sargnodaļai nometnes priekšā un uzsāka sīvu cīņu. Cēzars tad sūtīja savējiem palīgā divas kohortas, kas bija pirmās[37] savā leģionā. Kaut gan tās nostājās ļoti tuvu viena pie otras, mūsējie bija izbijušies no neparastā cīņas veida, un ienaidnieki, drosmīgi izlauzušies tiem cauri, atkal bez zaudējumiem atkāpās. Šajā dienā krīt kara tribūns Kvints Labērijs Dūrs. Kad ierodas palīgā vairākas kohortas, ienaidniekus galīgi padzen.

XVI Kauja notika visu acu priekšā pie pašas nometnes, un no tās norises varēja spriest, ka mūsējie sava smagā bruņojuma dēļ nav piemēroti cīņai pret šādu pretinieku, jo viņi nevarēja atstāt nozīmes un vajāt [ienaidnieku], kad tas atkāpās, bet jātniekiem šāda cīņa bija ļoti bīstama, jo briti lielākoties atkāpās ar nodomu. Kad tie mūsu jātniekus bija aizvilinājuši prom no leģioniem, esedāriji nolēca no saviem ratiem un cīnījās kā kājnieki, kas mūsējiem nebija izdevīgi. Jātnieku kaujā turpretī briesmas bija pilnīgi vie­nādas kā uzbrucējiem, tā arī tiem, kas atkāpās. Turklāt briti nekad necīnījās lielākās vienībās, bet izklaidus. Vi­ņiem vietvietām bija izvietotas palīgnodaļas, pie kurām viņi atkāpās, kad bija noguruši; tur viņus nomainīja svaigi un nenoguruši cīnītāji.

XVII Nākamajā dienā ienaidnieki nostājās uz pakalniem tālu no nometnes. Tos varēja ieraudzīt tikai retumis, un gausāk nekā iepriekšējā dienā tie izaicināja mūsu jātniekus uz kauju. Taču dienvidū, kad Cēzars Gāja Trebonija vadībā izsūtīja trīs leģionus un visus jātniekus sagādāt lopbarību, briti no visām pusēm strauji uzbruka sagādātājiem un uzsāka pat kauju ar leģionu kareivjiem. Mūsējie enerģiski devās triecienā, piespieda viņus bēgt un nemitējās vajāt, līdz jātnieki, redzēdami aiz sevis leģionus un paļaudamies uz viņu palīdzību, sāka trenkt britus pa galvu pa kaklu, daudzus nogalināja un nedeva ienaidniekiem iespēju ne apstāties, ne sakārtoties. Esedāriji nepaguva pat nolēkt no ratiem. Tūlīt pēc šīs kaujas aizgāja no visām pusēm sanākušie palīgspēki, un pēc tam ienaidnieki nekad vairs neraidīja cīņā pret mums visus savus spēkus.

XVIII Kad Cēzars izzināja viņu nodomu*(Par to uzzināsim XIX nodaļā – Tulk.) viņš veda karaspēku uz Tamesas upi un Kasivellauna novadu. Tamesu tikai vienā vietā var pāriet pa braslu un arī tur tas ir grūti. Turp nonācis, viņš ieraudzīja otrā upes krastā nostādītus lielus ienaidnieku spēkus, bet uzeja krastā bija aizšķērsota ar asiem mietiem; tādi paši mieti bija tā sadzīti upē, ka tos klāja ūdens. Uzzinājis to no gūstekņiem un pārbēdzējiem, Cēzars, izsūtījis jātniekus, pavēlēja leģioniem sekot. Kaut gan kareivjiem virs ūdens bija tikai galva, viņi devās uz priekšu tik strauji un sparīgi, ka ienaidnieki nevarēja atturēt leģionu un jātnieku triecienu, atstāja krastu un metās bēgt.

XIX Kasivellauns, kā mēs jau aizrādījām, bija atmetis cerību uzvarēt atklātā kaujā. Atlaidis lielāko daļu savu spēku, viņš paturēja tikai kādus četrus tūkstošus esedāriju, novēroja, kurp mēs ejam, un, atgājis mazliet no ceļa, slē­pās grūti pieejamās vietās un mežos. Izzinājis, pa kādu apvidu mēs esam nodomājuši iet, viņš sadzina lopus un cil­vēkus no laukiem mežos, un, kad mūsu jātnieki traucās pārāk neapdomīgi pa laukiem laupīt un postīt, viņš pa visiem ceļiem un takām raidīja pret tiem no mežiem esedārijus. Šīs cīņas mūsējiem nebija vieglas, un tie baidījās tālu sirot. Tāpēc Cēzars tagad neatļāva atiet tālu no leģioniem. Postīt sējumus un dedzināt ēkas, lai tā kaitētu ienaidnie­kam, leģionāri varēja tikai pārgājienu laikā, ja nebija pā­rāk noguruši.
Šajā laikā trinobanti, šā apgabala pati stiprākā cilts, sūtīja pie Cēzara sūtņus, solīdamies viņam padoties un izpildīt pavēles. No šīs valsts bija Mandubrakijs, diž­ciltīgs jauneklis, kura tēvs kādreiz bijis trinobantu ķēniņš. Kasivellauns [tēvu] bija nogalinājis, bet Mandubrakijs bija izbēdzis no nāves, ieradies pie Cēzara Gallijā un nodevis sevi viņa aizsardzībā. Trinobanti lūdza Cēzaru aizsargāt Mandubrakiju no Kasivellauna varmācības un sūtīt viņu atpakaļ uz savu novadu, lai viņš tur vadītu karaspēku un valsti. Trinobantiem Cēzars pavēl dot četrdesmit ķīlniekus un piegādāt kareivjiem pārtiku. Mandubrakiju viņš sūta atpakaļ. Trinobanti ātri izpilda pavēles, sūta noteikto skaitu ķīlnieku un pārtiku.
Kad trinobanti bija aizsargāti un bija arī gādāts, lai kareivji viņiem nenodarītu pārestību, kenimagni, seguntiāki, ankaliti, bibroki, kasi sūta pie Cēzara sūtņus un viņam padodas. No tiem viņš uzzina, ka netālu atrodoties Kasivellauna pils, kurai mežu un purvu dēļ grūti piekļūt un kur sanācis daudz cilvēku un sadzīti daudzi lopi. Briti par pilīm sauc staignus, ar valni un grāvi nocietinātus mežu biezokņus, kur viņi parasti sabēg, lai patvertos no iebrūkošajiem ienaidniekiem. Cēzars dodas turp ar le­ģioniem un atrod stipru nocietinājumu grūti pieejamā vietā. Viņš tomēr enerģiski tam uzbrūk no divām pusēm. Ienaidnieki, īsu brīdi pretojušies un nevarēdami mūsu uz­brukumu atvairīt, izbēga pa citu pusi. Pilī ieguva daudz lopu; daudzus britus panāca un nogalināja bēgot.

XXII Šo cīņu laikā Kasivellauns sūta uz Kantiju vēstnešus. Mēs jau teicām, ka tā atrodas pie jūras. Tajā bija četri ķēniņi — Kingetorīgs, Karvilijs, Taksimaguls un Degovaks. Tiem viņš pavēl savākt savus spēkus un negaidīti uzbrukt kuģu nometnei. Kad viņi ieradās pie nometnes, mūsējie devās izbrukurnā un daudzus nogalināja. Saņē­muši gūstā ievērojamo vadoni Lugutorīgu, [mūsējie] bez zaudējumiem atgriezās nometnē.
Kasivellauns, uzzinājis par šo kauju, sūta ar atrebata Kommija starpniecību pie Cēzara sūtņus piedāvāt padoša­nos, jo viņš bija cietis daudzas neveiksmes un viņa zeme bija izpostīta, bet it sevišķi viņu ietekmēja vairāku valstu atkrišana. Cēzars savukārt baidījās no pēkšņu nemieru izcelšanās Gallijā un tāpēc bija nodomājis tur pārziemot. Ari vasara gāja uz beigām, un viņš saprata, ka drīz var pienākt rudens, tāpēc pavēl dot ķīlniekus, noteic, kādi mesli katru gadu britiem jādod Romas tautai, un stingri aizliedz Kasivellaunam darīt ļaunu Mandubrakijam un trinobantiem.

XXIII Saņēmis ķīlniekus, Cēzars atved karaspēku pie jūras un redz, ka kuģi jau izlaboti. Kad tie bija ievilkti jūrā, viņš nolemj pārvest karaspēku divos paņēmienos, jo viņam bija daudz gūstekņu un laba tiesa kuģu bija gājuši bojā. Jāatzīmē, ka pēc tik daudziem braucieniem ne šajā, ne pagājušajā gadā nebija zaudēts neviens pats no tiem kuģiem, kas veda kareivjus; pārējie gandrīz visi tika iz­kliedēti, tikai daži nonāca galā, — tie bija kuģi bez kra­vas, kurus viņam sūtīja no Gallijas, ka arī tie, kas pēc pirmā veduma bija izcēluši malā kareivjus, un tie sešdes­mit, kurus vēlāk bija licis uzbūvēt Labiens. Cēzars, labu laiku velti tos gaidījis, bija spiests_ciešāk sasēdināt kareivjus, un, lai vēlā gadalaika dēļ vispār butu iespējams doties jūrā (bija klāt jau rudens saulgrieži), otras nakts sardzes maiņas sākuma, kad bija iestājies bezvējš, lika pacelt enkurus un, gaismai austot, sasniedza krastu, at­vezdams visus kuģus veselus un nebojātus.

[Karš pret Ambiorīgu]

XXIV Licis izvilkt kuģus krastā un noturējis visas Gal­lijas sanāksmi Samarobrīvā, viņš bija spiests citādi nekā iepriekšējos gados izvietot vairākas valstis leģionus zie­mas nometnē, jo sausuma dēļ labība nebija padevusies. Vienu [leģionu] viņš uzdeva legatam Gajam Fabijam aiz­vest uz morīnu zemi, otru Kvintam Ciceronam pie nervijiem, trešo Lūcijam Roskijam pie esuvijiem. Ceturtajam Iviņš pavēlēja ar Tītu Labiēnu pārziemot rēmu novadā pie treveru robežas. Trīs viņš novietoja Beļģijā; tos vadīt viņš uzdeva kvestoram Markam Krasam un legātiem Lū­cijam Munatijam Plankām un Gājām Trebonijam. Leģionu, kuru viņš nesen bija saformējis Transpadānā*( Apgabals ziemeļos no Padas upes. — Tulk.), un piecas kohortas viņš nosūtīja uz eburonu novadu, kura lielāka daļa atrodas starp Mosu un Reinu un kurā vara bija_ Ambiorīga un Katuvolka rokās. Sos kareivjus viņš pavēlēja komandēt Kvintam Titūrijam Sabīnam un Lūci­jam Aurunkulejam Kotam. Viņš domāja: tā izvietojis leģionus, visvieglāk novērsīs pārtikas trūkumu, un tomēr šo leģionu ziemas nometnes, ja neskaita to, kuru viņš bija piešķīris Lūcijam Roskijam pilnīgi nomierinātā un` drošā novada, aizņems tikai kādas simt jūdzes[38]. Cēzars pats nolēma palikt Gallijā, kamēr pienāks ziņas, ka leģioni ir izvietoti un nometnes nocietinātas.

XXV Tasgetijs bija ļoti dižciltīgs vīrs karnutu novadā, kur viņa senči kādreiz bijuši ķēniņi. Cēzars Tasgetijam ka krietnam un viņam draudzīgam vīram bija atdevis senču varu, jo visos karos tas viņam bija ļoti noderīgs. Kad tas valdīja jau trešo gadu, to nogalināja viņa ienaid­nieki, kurus atklāti atbalstīja daudzi ievērojami pilsoņi. Par to ziņo Cēzaram. Tā kā sazvērestībā piedalījās daudzi, tad Cēzars baidījās, ka tie varētu panākt karnutu atkri­šanu, un dod pavēli Lūcijam Plankām ar vienu leģionu no Beļģijas doties uz karnutu novadu un tur pārziemot. Viņam bija jāizzina vainīgie Tasgetija nogalināšanā, tie jāapcietina un jānosūta Cēzaram. Šajā laikā visi, kuriem bija nodoti leģioni, viņam ziņo, ka nonākuši ziemas nomet­nes un tas nocietinājuši.

XXVI Aptuveni piecpadsmit dienas pēc leģionu ieraša­nas ziemas nometnēs Ambiorīgs un Katuvolks pēkšņi iz­raisīja sacelšanos un atkrišanu. Ieradušies pie Sabīna un Kotas uz savas valsts robežas, viņi saveda tiem ziemas nometne labību, bet tad, trevera Indutiomāra vēstnešu pierunāti, sakūdīja savējos, negaidīti pārsteidza malkas sa­gādātājus un ar lieliem spēkiem uzbruka nometnei. Kad mūsējie, ātri apbruņojušies, sakapā uz vaļņa, un pa citiem vārtiem izgājušie spānieši uzvarēja jātnieku kaujā, viņi pārtrauca uzbrukumu, vairs necerēdami ieņemt nometni. Tad pēc savas parašas sāka kliegt, lai daži mūsējie iznā­kot uz sarunām, — viņiem esot kaut kas sakāms, un viņi cerot, ka tas varētu mazināt pretišķības.

XXVII Vest sarunas pie viņiem aizsūtīja romiešu jātnieku Gāju Apinēju, labu Kvinla Titūrija draugu, un Kvintu Jūniju no Spānijas, kas jau agrāk Cēzara uzdevumā bieži bija gājis pie Ambiorīga. Tiem Ambiorīgs teica aptuveni šādi:
Cēzars viņam esot darījis daudz laba, un par to viņam nākoties atkal un atkal pateikties: ar Cēzara palīdzību viņš atbrīvots no parasto meslu došanas saviem kaimiņiem atuatukiem, Cēzars viņam atsūtījis atpakaļ dēlu un brāļa­dēlu, kas pie atuatukiem bijuši kā ķīlnieki verdzībā un važās. Ja viņš uzbrucis nometnei, tad to viņš nav darījis pēc savas pārliecības un gribas, bet tautas spiests: ja viņš varot pavēlēt tautai, tad tauta tāpat varot pavēlēt viņam. Eburoni savukārt sākuši karu, nevarēdami nostāties pret gallu pēkšņo sazvērestību. To viņš viegli varot pierādīt ar savu vājumu un nespēku — viņš taču neesot tik nesaprā­tīgs, ka varētu iedomāties ar saviem spēkiem uzvarēt Romas tautu, bet galli to esot nolēmuši kopīgi. Šī esot tā noteiktā diena, kad jāuzbrūk visām Cēzara ziemas nomet­nēm, lai neviens leģions nevarētu doties citam palīgā. Ne­esot viegli panākams, ka galli atteic galliem, sevišķi tad, kad, kā liekas, ir lemts atgūt visiem brīvību. Ja viņš ir izpildījis pienākumu pret tautu, tad tagad viņam jāpilda pateicības pienākums pret Cēzaru: viņš brīdinot un lūdzot Titūriju viņu draudzības labad padomāt par savu un savu kareivju likteni: esot aicināti lieli ģermāņu pulki, tie jau pārgājuši Reinu, pēc divām dienām tie būšot klāt. Viņiem pašiem jāizlemjot, vai nebūtu labāk izvest, pirms kaimiņi to uzzina, no ziemas nometnes kareivjus un doties pie Cicerona vai Labiēna, — viens esot kādas piecdesmit jūdzes [tālu], otrs mazliet tālāk. Viņš svinīgi solot un zvē­rot gādāt par drošu ceļu pa savu zemi. Tā rīkodamies, viņš ne tikai darīšot labu savai valstij, kas tikšot vaļā no ziemas nometnes, bet atlīdzināšot arī Cēzaram par to, kas viņam laba darīts.

XXVIII Apinējs un Jūnijs ziņo legātiem dzirdēto. Tie bija uztraukti par šādu negaidītu vēsti un domāja, ka to nevar atstāt bez ievērības, kaut gan ziņotājs bijis ienaidnieks. Visvairāk viņus mulsināja un [viņiem] šķita gandrīz neticams, ka neievērojamā un vājā eburonu valsts pati pēc savas ierosmes iedrošinājusies sākt karu ar Romas tautu. Tāpēc par Ambiorīga priekšlikumu ziņoja kara padomei, kurā radās krasi pretišķīgi uzskati. Lūcijs Aurunkulejs, vairāki kara tribūni un vecākie centurioni domāja, ka ne­vajagot pārsteigties un bez Cēzara pavēles atstāt nometni. Viņi aizrādīja, ka nocietinātajā nometnē ir iespējams at­vairīt pat vislielākos ģermāņu spēkus. Par to liecinot kaut tas, ka viņi drosmīgi atsituši pirmo uzbrukumu un ievainojuši daudzus ienaidniekus. Pārtikas trūkums viņiem nedraudot. No tuvākajām nometnēm un no Cēzara pa to laiku ieradīšoties palīdzība. Galu galā, vai varot būt vēl kaut kas neapdomīgāks un noziedzīgāks par paklausīšanu ienaidnieka padomam, pieņemot svarīgākos lēmumus.

XXIX Titūrijs turpretī skaļi un neatlaidīgi sauca, ka viss būšot par vēlu, kad sanākšot lielāki ienaidnieku spēki un tiem pievienošoties ģermāņi vai arī tuvākajās nomet­nēs būšot notikusi kāda nelabojama nelaime. Ilgi spriest neesot laika. Viņš domājot, ka Cēzars jau devies uz Itā­liju, citādi karnuti nebūtu iedrošinājušies nogalināt Tas getiju un eburoni, ja Cēzars vēl būtu Gallijā, neiedroši­nātos mūs tā nicināt un uzbrukt nometnei. Neesot svarīgi, ka padomu devis ienaidnieks, jāapsverot, kāds šis padoms: Reina neesot tālu, ģermāņi esot sašutuši par Ariovista nāvi un par mūsu uzvarām, Gallija esot dziļi aizvainota par tik daudz pazemojumiem, par savu pakļaušanu Romas varai un par savas agrākās kara slavas norietu. Beidzot, kas gan varot ticēt, ka Ambiorīgs bez noteikta pamata būtu iedomājies sniegt tādu ieteikumu. Viņa priekšlikums esot drošs kā vienādi, tā otrādi: ja neesot nekā bīstama, viņi droši nonākšot līdz tuvākajam leģionam; ja visa Gal­lija sabiedrojusies ar ģermāņiem, tad ātra rīcība esot vie­nīgais glābiņš. Bet kāds būtu Kotas un viņa atbalstītāju plāna rezultāts? Ja tad nebūtu jābaidās no tiešam bries­mām, tad no ilga aplenkuma un bada gan katrā ziņā.

XXX Tādi strīdā bija apsvērumi par un pret. Tā kā Kota un vecākie centurioni neatlaidīgi pretojās, Sabīns sauca skaļi, lai liela daļa kareivju varētu dzirdēt:
— Lai notiek, kā jūs gribat, es neesmu tas no jums, kas visvairāk baidās no nāves briesmām. Lai viņi zina, lai prasa no tevis atbildību, ja notiks nelaime. Viņi jau pa­rit, ja tu nepretotos, varētu tuvākajā nometnē kopa ar pārējiem paciest visas kara likstas, nevis vieni paši talu no citiem kā izraidīti ietu bojā no bada un ienaidnieku zobena.

XXXI Visi pietrūkstas kājās, apkampj cits citu un lūdz ar stūrgalvību un nevienprātību neiegrūst viņus vislielākās briesmās. Viņi varot palikt, varot iet, nekas neesot grūti, ja viņiem būšot vienas domas un viena vēlēšanās. Nevienprātībā viņi neredzot glābiņu. Līdz pusnaktij ilgst strīds, lād Kota piekāpjas un sniedz roku. Pieņem Sabīna priekšlikumu, paziņo, ka, gaismai austot, dosies ceļā. Neviens neguļ atlikušajās nakts stundās. Katrs kareivis pārdomā, ko viņš var ņemt līdz, kas no ziemas nometnes iekārtas tam jāatstāj. Visi domā, kāpēc tik bīstami būtu palikt. Bezmiega nakts un kareivju nogurums padara stāvokli vēl ļaunāku. Gaismai austot, viņi iziet no nometnes izstieptā gājiena kolonnā ar ārkārtīgi garu vezumu rindu, it kā būtu pārliecināti, ka atstāt nometni ieteicis viņu labākais draugs, nevis ienaidnieks.
Turpretī ienaidnieki, no trokšņainās bezmiega nakts nopratuši, ka romieši dosies ceļā, novietoja izdevīgā vietā mežā divus grūti pamanāmus slēpņus un kādu pāra jūdžu attālumā gaidīja viņu ierašanos. Kad kolonnas lie­lākā daļa bija nonākusi garā ielejā, viņi pēkšņi parādījās abos tās galos un sāka kauju mūsējiem ļoti neizdevīgā vietā, uzbrukdami arjergardam un neļaudami priekšējiem izkļūt no ielejas.
Tikai tagad Titūrijs, kas neko nebija paredzējis, sāka apjukuma skraidīt un nostādīt kohortas, bet arī to viņš darīja nedroši, it kā nezinādams, ko iesākt. Tā tas parasti notiek tad, kad paša kaujas laikā jāpieņem lēmums. Bet Kota, kas jau bija domājis, ka gājiena laikā tā varētu gadīties, un tāpēc nepiekrita iziešanai, bija klāt visur, kur draudēja briesmas^ uzrunājot un mudinot kareivjus, viņš rīkojas ka virspavēlnieks, kaujā kā ierindas kareivis. Ko­lonna bija gara, grūti bija to apstaigāt un pārliecināties, kas katra vietā vajadzīgs, tāpēc viņš deva pavēli pamest vezumus un sastāties aplī. Tāds lēmums šādā situācijā nav peļams, taču šoreiz tas izrādījās nepiemērots. Mūsu kareivjiem zuda paļāvība, bet ienaidniekiem auga cīņas spars.Jo likās, ka tā var rīkoties tikai vislielākajās izbai­lēs un pilnīga izmisuma. Turklāt notika tā (citādi tas ne­maz nevarēja būt), ka kareivji bariem pameta savu daļu nozīmes un devas pie vezumiem, lai steigā paķertu, kas tiem bija pats vērtīgākais, un visas malas skanēja klie­dzieni un raudas.[39]

XXXIV Bet barbari saprata, kas darāms. Viņu vadoņi visai ierindai pavēlēja paziņot, ka neviens nedrīkst atstāt savu vietu. Viss, ko romieši pametīs, būs viņiem drošs laupījums, visu viņiem dos uzvara, par to lai viņi esot pārliecināti.
Mūsējie ar drosmi un cīņas degsmi varēja ienaidniekiem līdzināties, lai gan viņiem nebija ne īsta vadoņa, ne lai­mes. Savu vienīgo glābiņu viņi redzēja vīrišķība. Ja kāda kohorta devās triecienā, tad tur krita daudz ienaidnieku. To ievērojis Ambiorīgs pavēl izziņot: metamie ieroči jā­lieto no lielāka attāluma; nav jāiet tuvu klāt ienaidnie­kiem; kur romieši iet uzbrukumā, tur jāatkāpjas; viegli bruņotiem un nemitīgās cīņas daudz pieredzējušiem eburoniem romieši neko nevarēs kaitēt; romiešiem jāuzbrūk, kad viņi aties pie savu daļu nozīmēm.

XXXV Šo aizrādījumu ienaidnieki ievēroja ļoti cītīgi: ja kāda kohorta, izgājusi no apļa, devas trieciena, viņi bēga atpakaļ, cik ātri vien spēdami, bet šajā laika bija jāatkailina kāda mūsu ierindas daļa un tātad jāatklāj apšaudei labais flangs. Kad mūsējie saka doties atkal turp, no kurienes bija nākuši, viņus ielenca tie, kas bija atkāpušies, un tie, kas stāvēja viņiem vistuvāk, Ja viņi turpretī gribēja palikt uz vietas, tad nebija vairs iespējams drošsirdīgi cīnīties un sablīvējušies viņi nevarēja izvairīties no daudzajām bultām un akmeņiem.
Tomēr par spīti visām nelaimēm viņi turpināja preto­ties, kaut gan daudzi bija ievainoti, un, kad liela dienas daļa jau bija pagājusi (jo cīnījās no pirmās gaismas līdz astotajai stundai[40]), nebija noticis nekas tāds, kas viņus varētu apkaunot. Tad Titam Balventijam, drošsirdīgam un ļoti cienītam vīram, kas iepriekšēja gada bija vecākais centurions, tragula izurbjas caur abiem gurniem; krīt, do­damies palīgā dēlam un drošsirdīgi cīnīdamies, vecākais centurions Kvints Lukānijs; legātu Lūciju Kotu ievainoja ar lingas akmeni sejā, kad viņš uzmudinādams apstaigāja kohortas un centūrijas.

XXXVI Kad Kvints Titūrijs, satraukts par šīm neveiksmēm un likstām, ieraudzīja tālumā Ambiorīgu, kas mudināja savējos, viņš sūtīja pie tā tulku Gnēju Pompeju un lūdza saudzēt viņu pašu un viņa kareivjus. Ambiorīgs atbildēja:
Ja Titūrijs gribot ar viņu runāt — tas esot iespējams. Viņš cerot panākt no tautas saudzību pret Titūrija kareiv­jiem. Titurijam pašam nenotikšot nekas ļauns, viņš par to galvojot.
Titūrijs runā ar ievainoto Kotu, vai tas nepiekristu, ka viņi abi atstātu kaujas lauku un runātu ar Ambiorīgu. Viņš cerot no tā panākt glābiņu kā sev, tā kareivjiem. Kota atteicas iet pie apbruņota ienaidnieka un nebija pārliecināms.
Sabīns pavēl kara tribūniem, kas bija pašlaik pie viņa, un pirmo centūriju centurioniem viņam sekot. Kad viņi piegāja tuvāk Ambiorīgam, viņam pavēlēja no­sviest ieročus. Viņš paklausīja un lika saviem pavadoņiem darīt to pašu. Kamēr viņi runā par noteikumiem un Am­biorīgs ar nodomu velk sarunu garumā, Sabīnu pamazām ielenc un nogalina. Tad eburoni, pēc sava paraduma draus­mīgi^ kliegdami, sveic uzvaru, dodas pret mums uzbru­kuma un saceļ ierindā apjukumu. Cīnīdamies krīt Lūcijs Kota un lielākā daļa kareivju. Pārējie atkāpjas uz atstāto nometni. Viens no tiem, ērgļa nesējs Lūcijs Petrosīdijs, kad viņam uzbruka liels bars ienaidnieku, iesvieda pāri valnim ērgli nometnē un pats nometnes priekšā krita, va­ronīgi cīnīdamies. Mūsējie līdz tumsai ar lielām grūtībām atvaira uzbrukumu nometnei, tad naktī, zaudējuši cerību izglābties, paši viens otru nogalina līdz pēdējam vīram. Tikai daži pēc kaujas, bēgdami pa nepazīstamām meža takām, nonāk legāta Tita Labiēna ziemas nometnē un pastāsta viņam, kas noticis.
Dižodamies ar šo uzvaru, Ambiorīgs tūlīt, ne­apstādamies ne dienu, ne nakti, dodas ar jātniekiem pie atuatukiem, saviem kaimiņiem, un pavēl kājniekiem viņam sekot. Izstāstījis par saviem panākumiem un sakūdījis atuatukus, viņš nākamajā dienā nonāk pie nervijiem un cenšas tos pierunāt nepalaist garām izdevību atbrīvoties uz visiem laikiem un atriebties romiešiem par nodarītām pārestībām.
Divi legāti, viņš stāsta, esot. nogalināti, liela daļa no visiem romiešu speķiem gājusi bojā, esot pavisam viegli pēkšņi uzbrukt leģionam, kas pārziemo ar Ciceronu, un to iznīcināt. Viņš šim pasākumam apsolot savu palīdzību. Ar šo runu viņš viegli pārliecina nervijus.

XXXIX Steidzīgi tiek izsūtīti vēstneši pie keutroniem, grudijiem, levakiem, pleumoksijiem un geidumniem, kas visi ir padoti nervijiem. Tie vāc pec iespējas lielākus speķus un negaidot ierodas pie Cicerona nometnes, kurp vel nebija pienākušas ziņas par Titūrija navi. Kam bija jānotiek, tas notika: pēkšņi ieradušies jātnieki sagrāba dažus kareivjus, kas bija aizgājuši uz mežu gādāt malku un kokus nometnes nocietināšanai. Kad tie bija sagūstīti, eburoni, nerviji, atuatuki un visi viņu sabiedrotie un no viņiem atkarīgie sāk uzbrukumu leģionam. Musejīe ātri steidzas pie ieročiem, sakāpj uz vaļņa. Grūti bija [ienaidniekus] todien atvairīt, jo viņi saprata, ka var cerēt uz panākumu, tikai ātri rīkojoties, un bija pārliecināti, ka, izcīnījuši tagad uzvaru, viņi turpmāk vienmēr būs uzvarētāji.

XXXX Cicerons steidzīgi suta Cēzaram vēstules, nogādātajiem solīdams lielu atlīdzību, bet visi ceļi tiek apsargāti un vēstnešus pārtver. Naktī no kokiem, kas _bija savesti nometnes nocietināšanai, neticami atriuzbuvē kādus simt divdesmit torņus. Beidz tos nocietināšanas darbus, kas šķita vēl nepabeigti. Nākamajā diena ienaidnieki, savākuši daudz lielākus spēkus, uzbrūk nometnei, sak aizbērt grāvi. Mūsējie viņus atvaira tāpat ka agrāk. Arī dažās turpmākajās dienās notiek tas pats. Naktī nocietināšanas darbus nepārtrauc nevienu brīdi, atpūtas nav pat ievainotajiem un slimiem. Pa nakti sagādā rītdienas cīņai vajadzīgo. Sagatavo daudz asu mietu un smagu pīļu, kuras sviež no vaļņa, izbūvē torņos vairākus stāvus, no pinumiem uz torņiem taisa sargmargas un uzrobjus.
Kaut gan Ciceronam bija ļoti vāja veselība, viņš tomēr nedeva sev mieru ne dienu, ne nakti, un kareivji, ap viņu sastājušies, skaļi saukdami, piespieda Ciceronu saudzēt sevi.

XXXXI Tad nerviju ievērojamākie vīri un vadoņi, kuri dažreiz bija runājuši ar Ciceronu un tāpēc varēja sevi dēvēt par viņa draugiem, teica, ka gribot viņam kaut ko teikt. Guvuši` šādu iespēju, viņi stāsta to pašu, ko Ambiorīgs bija teicis Titurijam:
Visa Gallija esot ķērusies pie ieročiem; ģermāņi pārgā­juši Reinu; kā Cēza`ra paša, tā arī visas pārējās ziemas nometnes esot aplenktas.
Viņi pastāsta ari par Sabīna nāvi; lielākas ticamības dēļ kā liecinieku piesauc Ambiorīgu.
— Romieši maldoties, — viņi apgalvo, — ja gaidot kādu palīdzību no tiem, kam pašiem vairs neesot cerību. Viņi tomēr esot tik labvēlīgi pret Ciceronu un Romas tautu, ka noraidot tikai ziemas nometnes ierīkošanu, negribot, ka tā kļūtu par paradumu. Romiešiem viņi at­ļaujot netraucētiem atstāt no­metni pa savu zemi un bez bailēm doties turp, kur tie vēlas. Cicerons atbildēja tikai šādi:
Romas tauta neesot paradusi pieņemt noteikumus no ap­bruņota ienaidnieka. Ja viņi gribētu nolikt ieročus, lai lūdzot viņu par starpnieku un sūtot sūtņus pie Cēzara. [Cicerons] cerot, ka viņi panāks, ko lūdzot, jo Cēzars esot taisnīgs.

XXXXII Vīlušies, nerviji ieslēdz nometni ar deviņas pēdas augstu valni un piecpadsmit pēdas platu grāvi. To viņi bija mācījušies no mums iepriekšējos gados. Pie viņiem bija arī daži sagūstīti mūsu kareivji, kas viņus pamācīja, bet nebija dzelzs darba rīku, kas būtu piemēroti šādam uzdevumam. Ar zobeniem viņi izgrieza velēnas, mēteļos aiznesa zemi. No viņu darba varēja spriest par cilvēku daudzumu, jo nepilnās trijās dienās viņi pabeidza nocietinājumu piecpadsmit jūdžu garumā. Pārējās dienās viņi sāka būvēt torņus vaļņa augstumā, taisīt un gatavot āķus vaļņa graušanai un sargjumtus, un to visu viņiem mācīja gūstekņi.

XXXXIII Septītajā aplenkuma dienā, kad sacēlās ļoti stiprs vējš, viņi sāka sviest ar lingām uz nometnes būdām, kas pēc gallu paraduma bija apjumtas ar salmiem, nokarsētas māla lodes un degošus metamos šķēpus. Būdas ātri aizdegās, un stiprais vējš liesmas iznēsāja pa visu nometni. Ienaidnieki, skaļi kliegdami, it kā uzvara jau būtu panākta un izcīnīta, sāka stumt pie vaļņa torņus un sargjumtus, sliet pie tā kāpnes. Taču tik liela bija kareivju drosme un aukstasinība, ka neviens ne tikai nenokāpa no vaļņa, lai aizietu no kaujas, bet pat atpakaļ nepaskatījās, un visi cīnījās neatlaidīgi un drošsirdīgi, kaut gan apkārt trakoja liesmas, lidoja neskaitāmas bultas, akmeņi un šķēpi, un visi saprata, ka deg viņu vezumi un visa viņu mantība. Tā mūsējiem bija pati grūtākā diena, kas tomēr beidzās ar to, ka ļoti daudz ienaidnieku ievainoja un nogalināja, jo viņi sadrūzmējās pie paša vaļņa, un pirmie vairs netika atpakaļ.
Kad liesmas mazliet aprima un kāds tornis bija pie­stumts pie paša vaļņa," trešās kohortas centurioni atstāja savu vietu uz vaļņa, lika no tās aiziet arī visiem citiem un, mādami ienaidniekiem, sāka saukt, vai viņi negribot nākt iekšā. Neviens neuzdrošinājās. Tad no visām pusēm svieda akmeņus, ienaidniekus no torņa padzina, torni aizdedzināja.

XXXXIV Šajā leģionā bija divi ļoti krietni centurioni, kas jau tuvojās augstākajām centurionu dienesta pakā­pēm — Tits Pullons un Lūcijs Vorēns. Starp tiem bija ne­beidzami strīdi, kuram dodama priekšroka; ilgus gadus viņi dedzīgi sacentās augstāko pakāpju dēļ. Tad Pullons, kad viņi abi pašlaik sīvi cīnījās pie nocietinājuma, izsau­cās:
— Ko tu vēl šaubies, Vorēn? Kādu izdevību tu vēl gaidi, lai parādītu savu drošsirdību? Sī diena izšķirs mūsu strī­dus!
To teicis, viņš izgāja aiz vaļņa un traucās turp, kur ienaidnieki šķita visvairāk sadrūzmējušies. Arī Vorēns nepalika nocietinājumā, bet, baidīdamies no vispārēja no­sodījuma, viņam sekoja. No mērena attāluma Pullons iz­svieda pīļu uz ienaidniekiem un trāpīja vienam no dau­dzajiem uzbrucējiem. Kad tas bez samaņas pakrita, citi viņu aizsedza ar vairogiem, visi meta šķēpus uz Pullonu un nedeva viņam iespēju atkāpties. Viņa vairogs ir caur­urbts, ienaidnieka metamais šķēps, iestrēdzis plecu siksnā, sagriež sāņus zobena maksti un kavē viņu ar labo roku to izvilkt. Aizkavēto Pullonu apstāj ienaidnieki. Viņam naidīgais Vorēns steidzas palīgā un glābj šajā grūtajā brīdī. Pret to tūlīt, pametis Pullonu un domādams, ka viņš nogalināts ar metamiem šķēpiem, vēršas viss bars. Ar zobenu cīnās Vorēns, vienu nogalina, pārējos atdzen maz­liet atpakaļ. Pārāk dedzīgi uzbrukdams, viņš nejauši iekrīt kādā bedrē. Ienaidnieku ielenktajam [Vorēnam] palīdz Pul­lons, un abi neievainoti, daudzus nogalinājuši, atkāpjas uz nometni, visu dedzīgi sveikti. Kā vienam, tā otram bija lemts tā cīnīties, ka viens palīdzēja otram, glāba to no nāves briesmām, un nebija iespējams izšķirt, kurš no viņiem krietnāks un drosmīgāks.

XXXXV Sīvāks un bīstamāks ar katru dienu kļuva uzbrukums, sevišķi tāpēc, ka liela daļa kareivju no ievainojumiem bija zaudējuši spēkus un maz jau bija palicis aizstāvju. Tāpēc arvien biežāk sūtīja vēstnešus ar vēstulēm pie Cēzara. Dažus no tiem sagūstītus nogalināja, spīdzinot mūsu kareivju acu priekšā. Nometnē bija no ievērojamas dzimtas cēlies nervijs, vārdā Vertikons. Tas jau pašā aplenkuma sākumā bija pārbēdzis pie Cicerona un izrādījies viņam ļoti uzticams. Solot brīvību un lielu atalgojumu, tas pārliecināja savu vergu aiznest Cēzaram vēstuli. Piesējis vēstuli pie metamā šķēpa, viņš to iznes no nometnes un, kā jau galls starp citiem galliem, nekādas aizdomas neradījis, nonāk pie Cēzara, kas no viņa uzzina par Cicerona un leģiona bīstamo stāvokli.

XXXXVI Saņēmis vēstuli aptuveni vienpadsmitajā dienas stundā[41] Cēzars tūlīt sūta vēstnesi pie kvestora Marka Krasa bellovaku zemē. Līdz tā nometnei bija divdesmit piecas jūdzes. Viņš pavēl leģionam doties ceļā nakts vidū un ātri nākt pie viņa. Vēstnesis tikko bija ieradies nometnē, kad Krass jau dodas ceļā. Otru vēstnesi viņš sūta pie legāta Gāja Fabija ar pavēli vest leģionu pie atrebatiem, kurp došoties arī pats Cēzars. Labiēnam viņš raksta, lai tas iet ar savu leģionu uz nerviju zemi, ja tas būtu valsts labā. Viņš domā negaidīt pārējo karaspēku, jo tas atrodas mazliet par tālu. No citām nometnēm viņš savāc kādus četrsimt jātniekus.

XXXXVII Aptuveni trešajā stundā Cēzars no izlūkiem uzzina par Krasa ierašanos. Tas šajā dienā nogāja divdesmit jūdzes. Krasam viņš piešķir leģionu un ieceļ viņu par Samarobrīvas komandantu. Tur viņš bija atstājis karaspēka vezumus, gallu valstu ķīlniekus, oficiālus dokumentus un vīšu pārtiku, ko bija licis savākt ziemas iztikai. Fabijs nebija kavējies (tā taču viņam bija pavēlēts) un ar savu leģionu sastapa Cēzaru ceļā. Labiēns, pret kuru bija vērsušies visi treveru spēki, uzzinājis par Sabīna un viņa kohortu iznīcināšanu, atbild Cēzaram ar vēstuli un aizrāda, cik bīstami būtu izvest leģionu no ziemas nometnes. Viņš baidoties, ka nespēšot atvairīt ienaidnieku uz­brukumu. Aiziešana no nometnes atgādinātu bēgšanu; turklāt galli esot tādā sajūsmā par nule kā gūto uzvaru. Viņš apraksta, kas noticis pie eburoniern, aizrāda, ka visi treveru jātnieku un kājnieku pulki apmetušies trīs jūdzes no viņu nometnes.

XXXXVIII Cēzars piekrita viņa lēmumam, un, kaut gan cerēto trīs leģionu vietā viņam bija tikai divi, viņš tomēr atzina, ka vienīgi ātra rīcība var līdzēt un visus glābt. Ar lieliem pārgājieniem viņš ierodas nerviju zemē un tur uzzina, kas notiek Cicerona nometnē, cik lielas tur ir briesmas. Kādu gallu jātnieku[42] solīdams lielu atlīdzību, viņš pierunā aiznest Ciceronam grieķu valodā rakstītu vēstuli, lai ienaidnieki neuzzinātu mūsu nodomus, ja pārtvertu
vēstuli. Viņš pamāca, — ja nesējs nevarētu iekļūt nometnē, vēstuli piesiet pie metamā šķēpa siksnas un pārsviest pār valni. Vēstulē viņš raksta, ka esot ar leģioniem jau ceļā, drīz būšot klāt, mudina neaizmirst agrāko drosmi. Galls, no briesmām baidīdamies, sviež, kā viņam bija aizrādīts, metamo šķēpu. Šķēps iestrēga tornī un mūsējie divas dienas to nepamanīja. Trešajā dienā to ierauga kāds kareivis. Vēstuli aiznes Ciceronam, kas, to izlasījis, nolasa arī kareivju sapulcē un sagādā visiem ļoti lielu prieku. Un tad jau tālumā bija redzami ugunsgrēku dūmu stabi un vairs nevarēja būt šaubu par leģionu ierašanos.

XXXXIX Par to uzzinājuši no izlūkiem, galli izbeidz aplenkumu un dodas ar visiem spēkiem pret Cēzaru. Apbruņotu vīru bija apmēram kādi deviņdesmit tūkstoši. Cicerons no Vertikona, par kuru mēs jau runājām, atkal prasa kādu gallu, kas aiznestu vēstuli Cēzaram (tagad tas bija vieglāk izdarāms), un piekodina vēstnesim būt uzmanīgam un piesardzīgam. Vēstulē viņš raksta, ka ienaidnieki no viņa aizgājuši un visi viņu pulki devušies pret Cēzaru. Kad šo vēstuli ap pusnakti atnesa Cēzaram, viņš par to ziņo saviem kareivjiem un mudina gatavoties drosmīgai cīņai. Nākamās dienas rītausmā viņš iet tālāk un, nogājis kādas četras jūdzes, ierauga viņpus ielejai un strautam lielus ienaidnieku pulkus. Ar tik maziem spēkiem bija ļoti bīstami cīnīties neizdevīgā vietā, tāpēc tagad, zinādams, ka Cicerons ir atbrīvots no aplenkuma, viņš domāja, ka var nesteigties, apstājās un nocietināja nometni pēc iespējas izdevīgākā vietā. Kaut gan [nometne] jau tā bija maza, lielākais, kādiem septiņiem tūkstošiem kareivju, turklāt pilnīgi bez vezumiem, tomēr viņš. cik iespējams, to vēl vairāk samazināja, sašaurinādams ielas, lai ienaidnieki viņu pilnīgi nicinātu. Tad viņš izsūtīja uz visām pusēm izlūkus izzināt, kur visvieglāk varētu šķērsot ieleju.

L Šajā dienā notika tikai dažas nelielas jātnieku sa­dursmes pie ūdens, bet citādi abas puses palika uz vietas, jo galli gaidīja lielākus spēkus, kas vēl nebija pienākuši, un Cēzars cerēja, ka, izlikdamies" nobijies, viņš tos izvili­nās sev izdevīgā vietā un viņi sāks kauju nometnes priekšā šajā ielejas pusē. Ja tas neizdotos, tad, izpētījis ceļus, viņš vismaz drošāk varētu iet pāri ielejai un strautam.
Gaismai austot, ienaidnieku jātnieki piejāj pie nometnes un sāk kauju ar mūsu jātniekiem. Cēzars ar nodomu pavēl savējiem atkāpties un patverties nometnē. Viņš liek no­metni visapkārt nocietināt ar augstāku valni un aizkraut vārtus; to visu darot, jāskraida pēc iespējas vairāk šurp un turp un jāizliekas, ka ir nobijušies.

LI Šāda viltība pamudināja ienaidniekus pāriet pāri ielejai un neizdevīgā vietā izvērst kaujas ierindu. Kad mū­sējie turklāt nokāpj arī no vaļņa, viņi pienāk pavisam tuvu, sviež akmeņus un metamos šķēpus nometnē un pavēl sau­cējiem paziņot, ka līdz trešajai stundai katrs galls vai romietis varot droši pārnākt pie viņiem; vēlāk tas nebūšot iespējams. Viņi bija kļuvuši tik nevērīgi, ka, redzēdami vārtus aizkrautus ar velēnām (tas gan bija darīts tikai izskata pēc, un velēnu bija tikai viena kārta), viņi domāja, ka pa vārtiem iekšā netiks, sāka ar rokām jaukt nost valni un aizbērt grāvjus. Tad Cēzars pavēl pa visiem vārtiem doties izbrukumā, raida cīņā ari jātniekus un ātri piespiež ienaidniekus bēgt tādās izbailēs, ka neviens pat neapstā­jas, lai cīnītos.

LII Tālu tos vajāt pa mežiem un purviem viņš baidījās, taču negribēja tērēt laiku, ienaidniekiem nenodarot gan­drīz nekā ļauna. Tajā pašā dienā viņš nonāk pie Cicerona, un viņa karaspēks nebija cietis nekādus zaudējumus. Viņš brīnās par ienaidnieku uzceltajiem torņiem, sargjumtiem un nocietinājumiem. Kad bija nostādīts leģions[43], viņš pār­liecinājās, ka katrs desmitais kareivis ir ievainots. No tā visa spriež, cik lielas bijušas briesmas un cik enerģiski un drosmīgi tās atvairītas. Viņš cildina Cicerona un le­ģiona nopelnus, atsevišķi uzrunā tos ccnturionus un kara tribūnus, par kuru izcilo varonību bija pastāstījis Cicerons. No gūstekņiem dabū noteiktākas ziņas par Sabīna un Kotas bojā eju.
Nākamajā dienā sasaucis sapulci, viņš pastāsta par neveiksmi, mierina un iedrošina kareivjus. Leģions sa­kauts tikai legāta vainas un vieglprātīgas neapdomības dēļ, un tāpēc, viņš aizrāda, par to nav tik daudz ko ba­žīties. Ar nemirstīgo dievu palīdzību un kareivju varonību šī neveiksme izlīdzināta: ienaidniekiem nebija ilgs prieks, mums nevajag ilgi bēdāties.

LIII Neticami ātri todien Labiēns no rēmiem dabūja dzirdēt par Cēzara uzvaru. Kaut gan no viņa līdz Cicerona nometnei bija kādas sešdesmit jūdzes un Cēzars pie Cicerona bija nonācis pēc devītās stundas, tomēr jau pirms pusnakts pie [Labiēna] nometnes vārtiem sākās kliegšana. Tā bija vests par Cēzara uzvaru un rērnu apsveikums Labienam. Kad ziņas par to nonāca pie treveriem, Indutiomars, kas bija nolēmis nākamajā dienā uzbrukt Labiēna nometnei, pa nakti aizbēga ar visiem karapulkiem atpakaļ uz treveru zemi.

[Senonu un frevcru sacelšanās]

Tad Cēzars sūta Fabiju un viņa leģionu uz ziemas no­metni un pats nolemj ar trim leģioniem pārziemot trijās nometnēs Samarobrīvas tuvumā. Tā kā Gallijā bija sāku­šies nopietni nemieri, viņš nolēma visu ziemu palikt pie karaspēka, jo Sabīna sakāve un nāve jau visiem bija zi­nāma un gandrīz visas Gallijas valstis apspriedās par sacelšanos: uz visām pusēm sūtīja vēstnešus un sūtņus, mēģināja izzināt, ko nolēmušas citas valstis, kur sāksies sacelšanās; nomaļās vietās notika nakts sanāksmes. Šajā ziemā gandrīz neviena diena Cēzaram nepagāja bez rū­pēm un uztraukuma, jo nebija tādas [dienas], kad viņš ne­saņemtu kādu ziņu par gallu nodomiem un nemieriem. Tā, piemēram, Lūcijs Roskijs, kuram viņš bija uzdevis vadīt trīspadsmito leģionu, ziņoja, ka sanākuši lieli gallu pulki no Aremorikas valstīm, lai viņam uzbruktu; tie nebijuši tā­lāk kā astoņas jūdzes no viņa nometnes, bet, saņēmuši ziņu par Cēzara uzvaru, tik ātri aizgājuši, ka šī aiziešana izskatījusies pēc bēgšanas.

LIV Tad Cēzars aicināja pie sevis visu valstu ievēroja­mākos vīrus un lielu Gallijas daļu atturēja no sacelšanās. Dažus viņš brīdināja, teikdams, ka viņam zināms viss no­tiekošais; citus centās pārliecināt. Tomēr senoni, viena no stiprākajām tautām, kurai Gallijā bija liela autoritāte, mēģināja nogalināt pēc savas likumīgās valdības lēmuma Kavarīnu, kuru Cēzars viņam bija iecēlis par ķēniņu. Ari Kavarīna senči bija senonu ķēniņi, un, kad Cēzars ieradās Gallijā, ķēniņš bija viņa brālis Moritasgs. Nopratis viņu nodomu, Kavarīns bēga. Viņu vajāja līdz valsts robežai, atņēma namu un ķēniņa varu. Senoni sūtīja pie Cēzara sūtņus, lai attaisnotos. Cēzars pavēlēja ierasties visam senātam, taču šim rīkojumam viņi nepaklausīja. Tik ļoti svarīgi bija barbariem, ka atradušies, kas ir ar mieru pir­mie sākt sacelšanos, tādu dedzību tas radīja, tādu uzskatu maiņu, ka nebija gandrīz nevienas valsts, kas mums ne­liktos aizdomīga. Vienīgi ēduji un rēmi bija izņēmums; viņiem Cēzars bija parādījis sevišķu godu, jo ēduji jau izsenis bija uzticīgi Romas tautai un rēmiem bija nopelni nesenajā karā ar galliem.
Nezinu, vai tiešām tā jābrīnās, ka Gallijas tautas bija ļoti sarūgtinātas par Romas tautas varu gan vairāku citu iemeslu dēļ, gan jo sevišķi tāpēc, ka, ar savu drošsirdību nesen būdamas pašas ievērojamākās ciltis, tagad bija zau­dējušas šo cieņu.

LV Savukārt treveri un Indutiomārs visu šo ziemu bez mitas sūtīja pāri Reinai sūtņus, kūdīja ģermāņu valstis un solīja naudu: liela mūsu karaspēka daļa, — viņi teica, — esot iznīcināta, palikusi pāri mazāka. Nevienu ģermāņu valsti viņi tomēr nevarēja pierunāt pariet Reinu: tie teica, ka esot jau divreiz mēģinājuši — Ariovists esot karojis Gallijā un tenkteri pārgājuši Reinu, viņi_ vairs laimi neizmēģināšot. Sajās cerībās vīlies, Indutiomārs to­mēr vāca karaspēku, to apmācīja un no kaimiņiem gādāja zirgus, kā arī sāka, lielu atlīdzību solīdams, no visas Gal­lijas aicināt trimdiniekus un notiesātos. Ar šadu rīcību viņš ieguva Gallijā tādu autoritāti, ka no malu maļam pie viņa steidzīgi nāca sūtņi un gan personiski, gan valsts vārdā lūdza palīdzību un draudzību.

LVI Indutiomārs saprata, ka viņam piebiedrojas lab­prātīgi. Senonus un karnutus to darīt mudina izdarītā nozieguma apziņa, bet nerviji un atuatuki paši gatavojas karot ar romiešiem. Viņš domāja, ka viņam netrūks brīv­prātīgo, ja viņš izies no savas zemes, un tāpēc izziņoja kareivju sapulcēšanos[44]. Pēc gallu parašas, tas ir kara sā­kums un vispārīgs viņu likums, ka ieročus nest spējīgiem tad jāierodas visiem ar ieročiem. Kas ierodas pēdējais, to sapulcējušos acu priekšā nogalina ar lielu spīdzināšanu. Šajā sapulcē viņš izsludina par ienaidnieku Kingetongu un atsavina viņa īpašumus. Tas bija viņa znots un otras partijas vadonis, un mēs jau aizrādījām, ka viņš bija uz­ticīgs Cēzaram un nebija no viņa atkritis.
Pēc tam viņš sapulcē paziņo, ka senoni, karnuti un daudzas citas Gallijas valstis aicinot viņu palīgā. Viņš turp došoties pa rēmu zemi un postīšot viņu laukus, bet pirms tam uzbrukšot Labiēna nometnei. Viņš aizrāda, kāds ir viņa nodoms.

LVII Labiēns nebaidījās ne par sevi, ne par savu le­ģionu, jo viņa ļoti labi nocietinātā nometne atradās grūti pieejamā vietā. Taču viņš negribēja palaist garām labu izdevību. No Kingetorīga un viņa radiniekiem uzzinājis par Indutiomāra runu sapulcē, viņš sūta vēstnešus uz tuvējām valstīm, no visām pusēm liek ierasties jātniekiem un no­teic tiem ierašanās dienu. Pa to laiku Indutiomārs gandrīz katru dienu ar visiem jātniekiem jādelē ap viņa nometni: lai izlūkotu tās apkārtni; lai sarunātos ar mūsējiem un tos baidītu. Gandrīz visi jātnieki sviež pāri valnim akmeņus un šķēpus. Labiēns neļāva savējiem iziet no nometnes un, kā vien varēdams, centās izlikties, ka baidās.

LVIII Ar katru dienu nevērīgāk Indutiomārs piejāja pie nometnes, bet Labiēna sargposteņi tik rūpīgi raudzījās, lai neviens neizietu ārpus nocietinājumiem, ka treveri ne­varēja no nometnes saņemt ziņu, — kādu nakti no visām kaimiņu valstīm tajā ienākuši jātnieki, kurus Cēzars bija licis sūtīt. Pa šo laiku Indutiomārs, pēc sava ikdienas pa­raduma piejājis pie nometnes, tur paliek ilgu dienas daļu. Jātnieki sviež akmeņus un šķēpus un, nekaunīgi zākāda­mies, izaicina mūsējos uz kauju. Atbildi no tiem nesaņē­muši un redzēdami, ka klāt jau vakars, viņi izklaidus un nekārtībā dodas prom.
Tad pēkšņi Labiēns pa abiem vārtiem sūta laukā visus jātniekus un pavēl, kad ienaidnieku pretestība būs lauzta un viņi izbailēs bēgs (viņš paredzēja, ka notiks tieši tā), visiem vajāt un uzbrukt tikai Indutiomāram. Viņš aizliedz uzbrukt kādam citam, pirms vajātāji nebūs redzējuši, ka Indutiomārs kritis, jo negribēja, ka viņš iegūtu laiku un aizbēgtu, mūsējiem vajājot pārējos. Viņš sūta jātniekiem palīgā kohortas, solīdams lielu atlīdzību tiem, kas nonāvēs Indutiomāru. Laimes dieve ir labvēlīga Labiēnam: visiem vienu vajājot, Indutiomāru panāk un nogalina upes braslā un viņa galvu aiznes uz nometni. Atgriežoties jātnieki nogalina tos, kas gadās ceļā. Uzzinājuši par šo sakāvi, sanākušie eburonu un nerviju pulki izklīst, un pēc šīs uzvaras Gallija kļuva mierīgāka.

SESTĀ GRĀMATA
[Nemierīgs stāvoklis Gallijā]

I Daudzu iemeslu dēļ Cēzars paredzēja Gallijā nopiet­nākus nemierus un uzdeva legātiem Markam Silānam, Gā­jām Antistijam Regīnām un Titam Sekstijam iesaukt ka­reivjus. Viņš lūdza arī prokonsulu Gnēju Pompeju, kam bija piešķirta Provinces pārvaldīšana, bet kas politisku apsvērumu dēļ bija palicis Romas tuvuma, pavēlēt tiem kareivjiem no Piealpu Gallijas, kas bija devuši viņam uz­ticības zvērestu, ierasties savās daļās un doties pie Cezara. Esot ļoti svarīgi, lai galli arī turpmāk domātu, ka Itālijas varenība ir tik liela, ka tā īsā laikā var ne tikai izlīdzināt karā ciestos zaudējumus, bet pat pavairot savus speķus. Kad Pompejs piekrita lūgumam valsts un personiskas draudzības dēļ un Cēzara legāti ātri pabeidza kareivju iesaukšanu, jau pirms ziemas beigām bija saformeti un at­vesti trīs leģioni un divkāršots to kohortu skaits, kuras bija zaudējis Kvints Titūrijs. Tā Cēzars bija ar atru rīcību un palielināto karaspēku parādījis, ko spej Romas tauta ar savu disciplīnu un līdzekļiem.

II Kad Indutiomārs, kā mēs jau teicām, bija nogalināts, treveri virspavēlnieka varu nodod viņa radiniekiem. Tie nemitas kūdīt kaimiņus ģermāņus un solīt_ naudu. Neva­rēdami neko panākt no tuvākajiem, viņi mēģina pierunāt tālāk dzīvojošos. Pierunājuši dažas valstis, viņi saista tas ar zvērestu un ar ķīlniekiem garantē naudas samaksu. Ar Ambiorīgu viņi slēdz savienības līgumu. To uzzinājis, Cē­zars saprata, ka ātrāk jāgatavojas karam, jo redzēja, ka to dara "visas apkārtējās tautas: nerviji, atuatuki un menapiji, saistījušies ar Pārreinas ģermāņiem, ir jau pilnīga gatavībā; senoni nenāk, kad viņš pavēl tiem ierasties, bet apspriežas ar karnutiem un citiem kaimiņiem; treveri, sū­tīdami vēstnesi pēc vēstneša, musina ģermāņus.

III Tātad, kaut gan ziema vēl nebija beigusies, viņš apvieno tuvākos četrus leģionus un negaidīti dodas uz nerviju zemi. Pirms tie pagūst sapulcēties vai aizbēgt, viņš sagrābj daudz lopu un cilvēku, atstāj šo laupījumu kareiv­jiem un, nopostījis laukus, piespiež nervijus padoties un dot ķīlniekus.
Ātri to nokārtojis, viņš atved leģionus atpakaļ ziemas nometne. Pavasara sākumā viņš sasauc, kā jau `bija no­lēmis, Gallijas sapulci. Kad uz`to ieradās visi pārējie, iz­ņemot senonus, karnutus un treverus, Cēzars atzina to ne­ierašanos par kara un atkrišanas sākumu un pārnes sa­pulci uz parīsiju [pilsētu] Lutētiju. Parīsiji bija senonu kaimiņi un mūsu tēvu laikā bija tiem pievienojušies, bet, ka domājams, [tagad] nebija piekrituši viņu nodomam. Pa­ziņojis no_ tribīnes par gaidāmo sacelšanos, Cēzars tajā paša diena ar leģioniem dodas pret senoniem un ar lieliem pārgājieniem nonāk viņu zemē.

IV Uzzinājis par viņa ierašanos, Akons, šīs sacelšanās ierosinātājs, pavēl visiem sanākt pilsētās. Senoni tā mēģina darīt, bet, pirms viņi to pagūst [veikt], jau pienāk ziņa, ka romieši ir klāt. Viņi ir spiesti no šā nodoma atteikties, un sūta pie Cēzara sūtņus lūgt piedošanu. Starpnieki ir eduji, kuru aizsardzībā senoni bija jau izsenis. Edujiem lūdzot, Cēzars labprāt piedod senoniem un pieņem viņu atvainošanos, jo domā: klāt jau vasara, kad jākaro, nevis jānodarbojas ar nopratināšanu un izmeklēšanu. Viņš pavēl dot simt ķīlniekus un nodod tos sargāt edujiem. Ari karnuti tāpat sūta vēstnešus un ķīlniekus. Par viņiem aizlūdz rēmi, no kuriem tie bija atkarīgi. Viņi saņem tādu pašu atbildi. Noturējis sapulci, Cēzars pavēl galliem sūtīt jātniekus.

V Kad šī Gallijas daļa bija nomierināta, viņš ar visu sirdi un prātu pievēršas karam pret treveriem un Ambiorīgu. Kavarīnam viņš pavēl sekot ar senonu jātniekiem, jo tas bija izpelnījies savu pilsoņu naidu, un Cēzars baidījās, ka Jā nesavaldīgās_ dabas dēļ senonu valstī varētu izcelties nemieri. To nokārtojis un pārliecinājies, ka Ambiorīgs neielaidīsies atklātā kaujā, Cēzars uzmanīgi vēroja, kādi būs viņa turpmākie nodomi. Eburonu kaimiņi bija menapiji, kuriem bija grūti piekļūt bezgalīgo purvu un mežu dēļ. Tie vienīgie visā Gallijā vēl nekad nebija sūtījuši pie Cēzara sūtņus, lai vestu sarunas par mieru, un Cēzars zināja, ka viņiem ir viesmīlības attiecības ar Ambiorīgu. Viņš bija arī izzinājis, ka tie ar treveru starp­niecību ir kļuvuši par ģermāņu draugiem. Cēzars domāja, ka vispirms jāatņem šie Ambiorīga palīgi un tikai tad jāiesaistās karā pret viņu pašu, lai, zaudējis cerību izglāb­ties, viņš nemeklētu patvērumu pie menapiļiem vai nebūtu spiests sadarboties ar ģermāņiem. Tā nolēmis, viņš suta visu karaspēka transportu pie Labiēna uz treveru zemi un pavēl pie viņa doties ar diviem leģioniem. Pats ar pieciem leģioniem iet bez vezumiem pie menapijierm Tie nebija savākuši karaspēku, bet, paļaudamies uz grūti pieejamo apvidu, bēga mežos un purvos un saveda tur visu savu mantību.

VI Ar legātu Gāju Fabiju un kvestoru Marku Krasu sadalījis karaspēku, Cēzars ātri uzbūvē tiltus un uzbrūk trijos virzienos, nodedzina atsevišķas ēkas un ciemus, sagrābj daudz lopu un cilvēkm Pārsteigtie menapiji ir spiesti sūtīt pie viņa sūtņus un lūgt mieru. Saņēmis ķīlniekus, Cēzars noteikti paziņo, ka viņš atzīšot menapijus par ienaidniekiem, ja viņi uzņemšot sava zeme Ambiorīgu vai viņa sūtņus. To teicis, viņš atstāj pie menapijiem ka sargu atrebatu Kommiju ar jātniekiem un pats dodas pret treveriem.

VII Kamēr Cēzars tā rīkojās, treveri, savākuši lielus kājnieku un jātnieku spēkus, gatavojas uzbrukt Labiēnarn, kas ar vienu leģionu ziemoja viņu zeme. Viņi nebija tālāk kā divus pārgājienus no Labiēna, kad uzzināja: atnākuši divi Cēzara sūtītie leģioni. Apmetušies piecpadsmit jūdžu attālumā, treveri nolemj gaidīt ģermāņu palīgspēkus. Uzzinājis par ienaidnieku nodomu, Labiēns cerēja, ka viņu vieglprātības dēļ radīsies izdevība cīnīties. Atstājis vezumu apsardzībai piecas kohortas, viņš ar divdesmit piecām kohortām un daudz jātniekiem dodas pret ienaidniekiem un apmetas nometnē vienujudzi no [viņiem]. Starp Labiēnu un ienaidniekiem bija grūti pārejama upe ar kraujiem krastiem. Nedz pats viņš gribēja doties tai pāri, nedz domāja, ka to darīs ienaidnieki.
Ar katru dienu drošākas kļuva viņa cerības uz palīg­spēku ierašanos. Taču sapulcē Labiēns pavēstīja, kaviņš ne­domājot riskēt ar savu un karaspēka likteni un nākamajā dienā, gaismai austot, iziešot no nometnes, jo tuvojoties ģermāņi.[45] Drīz to paziņo ienaidniekiem. Sasaucis nakti kara tribūnus un vecākos centurionus, Labiēns pastāsta, ko viņš [īstenībā] nodomājis darīt, un pavēl atstāt nometni ar lielāku troksni un lielākā nekārtībā, nekā tas romiešiem parasts, lai ienaidnieki nodomātu, ka viņi bai­dās. Tāpēc iziešana no nometnes atgādināja bēgšanu. Arī to izlūki jau pirms gaismas paziņo ienaidniekiem, jo no­metnes taču bija tik tuvu viena otrai.

VIII Arjergards tikko bija paguvis iziet pa vārtiem, kad galli sāka cits citu mudināt neizlaist no rokām cerēto lau­pījumu: romieši esot pārbijušies; ģermāņu palīdzība vēl ilgi būšot jāgaida; kauns, ja viņi neuzdrošinātos ar tik lieliem spēkiem uzbrukt tik vājam ienaidniekam, kas tur­klāt vēl bēg un nav izvērsies kaujas ierindā; viņi nevilci­nās iet pāri upei un sākt kauju neizdevīgā vietā. To pa­redzēdams, Labiēns mierīgi iet uz priekšu, lai maldinātu ienaidniekus par sava gājiena nolūku un pārvilinātu viņus šajā upes krastā. Tad, izsūtījis uz priekšu nelielu transportdaļu, novietojis to uz kāda pakalna, viņš teica:
— Kareivji, tagad jums ir izdevība, ko jūs gaidījāt: ienaidnieks ir kaujai bīstamā un neizdevīgā vietā; cīnieties manā vadībā tikpat drošsirdīgi, kā jūs to bieži esat da­rījuši, virspavēlniekam jūs vadot, domājiet, ka viņš ir šeit un visu redz.
To teicis, viņš pavērš kareivjus pret ienaidnieku, pavēl izvērsties kaujas kārtībā un, aizsūtījis dažas turmas pie transporta, pārējos jātniekus novieto flangos. Mūsējie drīz sāk kliegt un izsviež pīlus uz ienaidniekiem. Kad tic redzēja, ka romieši nebēg, bet, pretēji tam, kā viņi domāja, dodas uzbrukumā, viņi nespēja atvairīt pat pirmo triecienu un bēga uz tuvējiem mežiem. Labiēns viņus vajāja ar jātnie­kiem, daudzus nogalināja, daudzus saņēma gūstā un pēc dažām dienām panāca viņu padošanos, jo ģermāņi, kas nāca viņiem palīgā, uzzinājuši par treveru bēgšanu, devās mājup. Kopā ar tiem no savas valsts aizgāja arī Indutiomāra tuvinieki, kas bija panākuši treveru atkrišanu. Virs­kundzību un augstāko varu nodod Kingetorīgam, par kuru mēs jau teicām, ka viņš vienmēr ir bijis uzticams.

[Cēzara karagājiens pret svēbiem]

IX Kad Cēzars no menapijiem bija nonācis treveru zemē, viņš divu iemeslu dēļ nolēma pāriet Reinu. Viens no tiem bija ģermāņu sūtītā palīdzība treveriem; otrkārt, viņš gribēja panākt, lai Ambiorīgs tur nerastu patvērumu. Tā izlēmis, viņš nosprieda būvēt tiltu mazliet augstāk no tās vietas, kur viņš jau agrāk bija pārvedis karaspēku. Kareivjiem cītīgi strādājot, darbu pabeidz dažās dienās jau zināmā un izmēģinātā veidā. Atstājis treveru zemē pie tilta stipru sargnodaļu, lai šeit pēkšņi nesāktos nemieri, viņš ved pāri upei pārējo karaspēku un jātniekus.
Ūbiji, kas bija jau agrāk devuši ķīlniekus un padevušies, sūta pie viņa sūtņus, lai attaisnotos. Viņiem uzdod pateikt, ka palīdzība neesot sūtīta no viņu valsts treveriem un tie esot palikuši uzticīgi. Viņi neatlaidīgi lūdza tos saudzēt un naida dēļ pret visiem ģermāņiem nesodīt nevainīgos vainīgo vietā. Ja Cēzars gribot vairāk ķīlnieku, viņi solās tos dot. Lietu izmeklējot, Cēzars pārliecinās, ka palīdzību sūtījuši svēbi, pieņem ūbiju atvainošanos un iztaujā par ceļiem uz svēbu zemi.

X Jau pēc dažām dienām ūbiji viņam ziņo, ka svēbi vācot savus spēkus vienuviet un pakļautajām tautām dodot rīkojumu sūtīt palīgā kājniekus un jātniekus. To uzzinājis, Cēzars rūpējas par pārtikas sagādi un izvēlas izdevīgu vietu nometnei. Obijiem viņš pavēl aizdzīt prom visus lopus un savest no laukiem visu mantu pilsētās. Viņš cerēja, ka nepieredzējušie barbari, pārtikas trūkuma spiesti, būs piedabūjami sākt kauju neizdevīgā stāvoklī. Viņš uzdod ūbijiem sūtīt bieži izlūkus uz svēbu zemi, lai tic izzinātu notiekošo. Ūbiji izpilda pavēli un pēc dažām dienām ziņo: saņēmuši noteiktākas ziņas par romiešu karaspēku, visi svēbi ar saviem un savu sabiedroto savāktajiem karapulkiem atkāpušies uz savas zemes vistālāko nostūri. Tur esot bezgalīgi liels mežs, ko saucot par Bakēnu. Šis mežs iesniedzoties tālu zemes iekšienē un kā pašas dabas celts mūris sargājot heruskus no svēbu un svēbus no herusku sirotājiem un to postījumiem. Šā meža malā svēbi nolēmuši gaidīt romiešu ierašanos.

XI Kad mēs esam tik tālu tikuši, tad, šķiet, nenāktu par ļaunu [mazliet] pastāstīt par gallu un ģermāņu parašām un par atšķirībām starp šīm tautām. Gallijā ne tikai visās valstīs un visos novados un apgabalos, bet gandrīz vai katrā mājā ir partijas. Šo partiju vadoņiem, pēc gallu do­mām, pienākoties pati lielākā cieņa. Viņi pēc saviem ieska­tiem lemj par pašiem svarīgākajiem jautājumiem un no­domiem, un, šķiet, tas tā izsenis ir iekārtots tādēļ, lai nevienam no vienkāršās tautas netrūktu palīdzības pret varenākiem ļaudīm. Partiju vadoni nepieļauj, ka no viņu ļaudīm kādu nomāc un apspiež, jo citādi viņiem nebūtu savējo vidū autoritātes. Tā tas ir vispār Gallijā, un katrā valstī ir divas partijas.

XII Kad Cēzars ieradās Gallijā, vienas valstu savienī­bas priekšgalā bija ēduji, otras — sekvani. Sekvani paši bija vājāki, jo ēdujiem izsenis bija vislielākā ietekme un daudzas valstis bija no viņiem atkarīgas. Tāpēc sekvani bija sabiedrojušies ar ģermāņiem un Ariovistu, kuru tie, nežēlodami līdzekļus un solījumus, dabūja savā pusē. Pēc vairākām sekmīgām kaujām, kurās krita gandrīz visi ēduju dižciltīgie, sekvani guva tādu pārsvaru, ka lielākā daļa to valstu, kas līdz tam bija atkarīgas no ēdujiem, tagad kļuva atkarīgas no sekvaniem, kas saņēma kā ķīl­niekus šo valstu augstmaņu dēlus, un to valdības bija spiestas zvērēt, ka neko neuzsāks pret sekvaniem. Sekvani paturēja arī daļu no karā sagrābtajiem ēduju laukiem un kļuva noteicēji visā Gallijā. Šo neveiksmju dēļ Dīvitiaks bija spiests doties uz Romu pie senāta un lūgt palīdzību. Viņš atgriezās, nekā nepanācis. Pēc Cēzara ierašanās ap­stākļi mainījās: ēdujiem atdeva ķīlniekus, viņi atguva varu pār tām valstīm, kas jau agrāk bija no viņiem atkarīgas, un ar Cēzara palīdzību tām pievienoja vēl citas. Tie, kas bija ieguvuši ēduju draudzību, redzēja, ka viņi ir labākā stāvoklī, ir pakļauti taisnīgākai varai un arī citādi ir iegu­vuši lielāku cieņu un atzinību. Sekvani zaudēja savu val­došo stāvokli. Viņu vietā stājās rēmi, un tie, kas veca naida dēļ nespēja pievienoties ēdujiem, pakļāvās rēmiem, jo redzēja, ka Cēzars viņiem ir tikpat labvēlīgs kā ēdujiem. Rēmi tos dedzīgi aizstāvēja, un tā pēkšņi arī viņiem radās liela ietekme. Stāvoklis tātad bija tāds, ka ietekmes ziņā pirmajā vietā neapstrīdami bija ēduji, bet otrajā — rēmi.

XIII Visā Gallijā ir divas ļaužu kārtas, kurām ir kāda nozīme un cieņa, jo vienkāršie cilvēki ir gandrīz vai vergu stāvoklī, kas paši neko nedrīkst uzsākt un netiek pielaisti nevienā sapulcē, kurā lemj par valsts lietām. Tie lielākoties ir iestiguši parādos. Lielo nodevu un varasvīru pārestību mākti, viņi nodod sevi dižciltīgo kalpībā, kuriem tad pār viņiem ir tāda pati vara kā kungiem pār vergiem. Viena no šīm kārtām ir druīdi, otra — jātnieki.
Druīdi rūpējas par reliģiju, upurē valsts un privātper­sonu vārdā, izskaidro ticības jautājumus; pie viņiem nāk daudz jaunu ļaužu, lai mācītos, un galli druīdus ļoti godā. Viņi izlemj gandrīz visus valsts un privātpersonu strīdus, viņi noteic atlīdzību un sodu, ja izdarīts noziegums, ja kāds nogalināts, ja jāizšķir strīds par mantojumu vai par robežām. Ja kāda privātpersona vai tauta nepakļaujas viņu spriedumam, viņi aizliedz tai piedalīties upurēšanā. Galliem tas ir pats bargākais sods. Tos, kurus skāris šis aizliegums, visi atzīst par bezdievjiem un noziedzniekiem. Visi no tiem izvairās, ar tiem neviens nesatiekas un nerunā, lai no saskares ar viņiem nepiedzīvotu kādu nelaimi. Viņi nevar meklēt aizstāvību tiesā, nevar būt nevienā amatā.
Visiem druīdiem ir viens vadītājs, kam viņu vidū ir sevišķi liela cieņa un autoritāte. Ja tas nomirst, viņa vietā stājas tas, kas viņu vidū tiek sevišķi godāts; ja tādi ir vairāki, tad katrs cenšas iegūt vairāk druīdu balsu, bet dažreiz par augstāko stāvokli cīnās ar ieročiem. Noteiktā gada dienā druīdi sanāk uz sapulci svētvietā, karnutu zemē, kas atrodas pašā Galliļas vidū. Šeit no visām pu­sēm sapulcējas arī tie, kuriem jāizšķir strīdi, un paklausa druīdu lēmumiem un atzinumiem.
Domā, ka druīdu mācība radusies Britānijā un no turie­nes ieviesusies Gallijā. Arī tagad tie, kas grib šo mācību labāk apgūt, parasti dodas turp, lai mācītos.

XIV Druīdi neiet karā, nedod nodevas kā visi pārējie. Viņi ir atbrīvoti no karadienesta un visām klaušām. Šo lielo priekšrocību mudināti, daudzi labprātīgi iet pie vi­ņiem mācīties, daudzus sūta vecāki un tuvinieki. Stāsta, ka viņiem jāiemācoties daudz vārsmu. Daži esot mācībā divdesmit gadu. Viņi ir pārliecināti, ka pierakstīt šis vār­smas būtu pārkāpums; taču gandrīz visās citās kā privā­tās, tā valsts lietās raksta grieķu burtiem. Man šķiet, ka viņi tā noteikuši divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tāpēc, ka viņi negrib pieļaut mācības izplatīšanos vienkāršās1 tautas vidū; otrkārt, viņi domā, ka tie, kas mācās, paļaudamies uz rakstiem, mazāk vingrina atmiņu. Lielākoties taču no­tiek, ka, uzticēdamies uzrakstītam, necenšas vairs tik rū­pīgi iemācīties un iegaumēt.
Druīdi vispirms grib pārliecināt, ka dvēseles neiznīkst, bet pēc nāves no vieniem pāriet pie otriem. Viņi domā, ka šī pārliecība visvairāk var pamudināt būt drošsirdīgiem, jo nav jābaidās no nāves. Turklāt viņi daudz spriež un māca jaunatnei par zvaigznēm un to kustību, par pasaules un zemes lielumu, par dabu un nemirstīgo dievu spēku un varu.

XV Otra kārta ir jātnieki. Tie visi iet karā, ja tas izceļas, un viņi ir vajadzīgi. Pirms Cēzara ierašanās tas parasti notika gandrīz katru gadu, gan iebrūkot citu zemē, gan _ atvairot iebrukumus. Jo dižciltīgāks un bagātāks ir jātnieks, jo lielaka ir viņa karadraudze, jo vairāk viņam ir atkarīgo ļaužu. Viņi pazīst tikai šādu ietekmi un varu.
Visa gallu tauta ļoti- ievēro reliģijas prasības, un tāpēc smagi slimie un tie, kas dodas bīstamās-cīņās, vai nu upurē cilvēkus dzīvnieku vietā, vai svinīgi solās to darīt; šajā upurēšana viņiem palīdz druīdi. Viņi domā, ka cil­vēka dzīvību var atsvērt tikai ar cilvēka dzīvību un citādi nav iespējams iegūt nemirstīgo dievu žēlastību; tādi paši upuri ir paredzēti arī valsts vārdā. Dažām ciltīm ir milzīgi teli. No pinumiem veidotos [tēlu] locekļus piepilda ar dzī­viem cilvēkiem, tad aizdedzina, un šie ļaudis iet bojā, liesmu apņemti. Nemirstīgajiem dieviem, viņi spriež, labāk patīk, ja upurē zādzībā, laupīšanā vai citā kādā nozie­guma pieķertos, bet, ja tādu nav, sāk upurēt arī nevai­nīgos.
No dieviem viņi visvairāk godā Merkūriju; viņa teļu ir visvairāk; viņš esot visu mākslu un amatu atradējs un izgudrotājs un vadonis visos ceļos; galli saka, ka viņš visvairāk varot līdzēt naudas iegūšanā un tirdzniecībā; aiz viņa ievērojamākie ir Apollons, Marss, Jupiters un Minerva. Par tiem viņiem ir gandrīz tāds pats priekšstats kā citam tautām: Apollons atvairot slimības, Minerva mā­cot amatu un mākslu pamatus, Jupiters esot debesu vald­nieks, Marss vedot karus. Nolēmuši doties karā, viņi pa­rasti Marsam svinīgi apsola visu, ko iegūs karā. Guvuši uzvaru, viņi upurē salaupītos lopus un sanes vienkopus visu pārējo. Daudzu valstu svētvietās var redzēt no šīm mantām sakrautas kaudzes, un tikai retumis gadās, ka, neievērodams reliģiju, kāds iedrošinātos paņemt nolikto mantu un paslēpt pie sevis. Par to ir paredzēts visbargā­kais sods ar mocībām.

XVIII Galli apgalvo, ka viņi visi cēlušies no Tēva Plutona, un saka, ka tāda esot druīdu mācība; tāpēc laiku noteic nevis ar dienu, bet gan ar nakšu skaitu. Dzimšanas dienas, mēnešu un gadu sākumu viņi noteic tā, ka naktij seko diena.[46] No citām tautām viņi vispār atšķiras ar to, ka viņu bērniem nav atļauts atklāti pieiet pie tēva, kamēr viņi nav sasnieguši tādu briedumu, ka var uzņemties karadienesta pienākumu. Esot neglīti, viņi saka, ka dēls pusaudža vecumā sabiedriskā vietā redzams kopā ar tēvu.
Tikpat daudz naudas, cik vīri ir saņēmuši no sa­vām sievām kā pūru, viņi pievieno pēc novērtējuma pūram. Ar šo naudu vīrs un sieva rīkojas kopīgi, un ienākumi tiek saglabāti. Kas no viņiem nodzīvo ilgāk, tas dabu abas daļas ar ienākumiem par visu iepriekšējo laiku. Vīriem ir vara pār sievu un bērnu dzīvību un navi. Kad nomirst kāds dižciltīgāks ģimenes galva, tad sanāk viņa tuvākie radi un, ja viņa nāve rada aizdomas, sak nopratināt viņa sievu, tāpat kā pratina vergus, un, ja ir pierādīta vaina, viņu sadedzina pēc briesmīgām mocībām. Bēres samēra ar gallu dzīves veidu ir krāšņas un dārgas, un visu, kas mi­rušajam esot bijis pats mīļākais, met ugunī, arī dzīvnie­kus. Vēl nesen lielās bērēs kopa ar mirušo sadedzināja vergus un atkarīgos ļaudis, par kuriem bija zināms, ka viņš mīlējis tos.
Tajās valstīs, kas tiek atzītas par labāk pārvaldī­tām, likumā ir noteikts, ka jāziņo amatvīriem un nedrīkst teikt nevienam citam, ja no kaimiņiem ir dzirdētas valstij svarīgas valodas un baumas, jo ir zināms, ka pārsteidzīgi un nesaprātīgi ļaudis, izbijušies no aplamām tenkām, var izdarīt noziegumu un pat valsts apvērsumu. Amatvīri noklusē, ko atrod par vajadzīgu neizpaust, un dara zi­nāmu atklātībai, ko atzīst par derīgu. Spriest par valsts lietām ir atļauts tikai likumīgās sapulcēs.

XXI Ģermāņu parašas ir pilnīgi citādas. Vispirms viņiem nav druīdu, kas pārzina reliģijas lietas, un viņi nerūpējas par upurēšanu. Par dieviem viņi atzīst tikai tos, kurus redz un kuri viņiem atklāti palīdz — Sauli, Vulkānu un Mēnesi; par pārējiem viņi nav pat dzirdējušu Visa viņu dzīve paiet medībās un karā. Jau no mazam dienam viņi pierod pie grūtībām un trūkuma. Kas visilgāk ir saglabājuši nevainību, tos viņi visvairāk slavē. Viņi domā, ka tic izaugot par staltiem un spēcīgiem vīriem. Par vienu no lielākām nekrietnībām viņi atzīst kopdzīvi ar sievieti pirms divdesmitā dzīvības gada. Šīs attiecības neslēpj, jo vīrieši un sievietes kopīgi mazgājas upēs, un ķermeni ap­sedz ar ādām trūcīgi, atstājot lielu daļu kailu.

XXII Viņi daudz nodarbojas ar zemkopību; viņu pārtika galvenokārt ir piens, siers un gaļa. Nevienam no viņiem nav noteikta lauka, kas būtu viņa privāts īpašums; amatvīri un priekšnieki uz vienu gadu tām dzimtām un asinsradiniekiem, kas sanāk kopā, piešķir tik daudz zemes un tajās vietās, cik daudz un kur tie atrod par vajadzīgu, un pēc gada liek tiem pāriet uz citurieni. Šādai rīcībai viņi rod daudzus iemeslus: lai zemkopība ilga pieraduma dēļ neaizstātu kareivisko cīņas garu; lai ļaudis necenstos iegūt daudz zemes un ievērojamākie nepadzītu vienkāršos no īpašumiem; lai necenstos pārāk rūpīgi būvēt namus, kur patverties no aukstuma un karstuma; lai nerastos naudas kāre un no tās šķelšanās un nesaticība; lai krietnākie ļaudis valdītu pār vairākumu sava taisnīguma dēļ, jo katrs redzētu, ka neviens nav bagātāks un varenāks par viņu.

XXIII Katrai valstij esot lielākais gods, ja visapkārt tās robežām ir pēc iespējas vairāk nopostītu un tuksnešainu zemju. Ģermāņi domā, ka tas raksturo viņu kareivisko garu, jo kaimiņi ir padzīti no saviem laukiem, un neviens neuzdrošinās apmesties tuvumā. Tā esot arī drošāk, viņi saka, neesot jābaidās no pēkšņa iebrukuma. Ja kāda valsts atvaira uzbrukumu vai pati uzbrūk, tad ievēl nāvi. Miera laikā nav visiem kopīgu amatvīru, bet katra vai apvidus ievērojamākie vīri spriež tiesu pār saviem ļaudīm un izšķir strīdus. Laupīšana neesot negods, ja tā notiekot ārpus valsts robežām, un viņi apgalvo, ka jaunatne tā tiekot nodarbināta un nepalaižoties slinkumā.
Ja kāds no ievērojamiem vīriem tautas sapulcē paziņo: viņš būšot vadonis, lai pieteicoties, kas gribot viņam sekot, tad pie viņa steidzas visi, kam patīk šis vīrs un kas piekrīt šim pasākumam; tie sola savu atbalstu, un visi tos cil­dina. Par nodevējiem un vārda lauzējiem atzīst visus, kas vēlāk to nedara, un neviens viņiem tad vairs netic.
Darīt pāri viesim ir nekrietnība, un viņi aizstāv pret pā­restībām un uzskata par neaizskaramiem tos, kas kaut kādu iemeslu dēļ pie viņiem ieradušies. Tiem atvērtas ir visu namu durvis, un visi dalās ar viņiem pārtikā.
Bet bija laiks, kad galli, būdami kareivīgāki par ģermāņiem, iebruka viņu zemē un sūtīja sava liela iedzī­votāja daudzuma un zemes trūkuma dēļ pāri Reinai savus ļaudis un dibināja kolonijas. Tāpēc pašos auglīgākajos Ģermānijas novados pie Herkīnijas meža ir apmetušies tektosagu volki, bet Herkīnijas mežs, es domāju, pēc no­stāstiem jau ir bijis pazīstams Eratostenam un dažiem citiem grieķiem, kas to sauc par Orkīnijas mežu. Tekto­sagu volki šajos novados mīt līdz pat mūsu dienam, un viņus atzīst par ļoti taisnīgiem ļaudīm un ļoti krietniem kareivjiem. Ģermāņi arī tagad dzīvo tādā pašā trūcība un nabadzībā kā agrāk, tikpat pacietīgi panes to visu, tāda pati ir viņu iztika un apģērbs; turpretī gallus mūsu provinču tuvums un aizjūras preču pazīšana pieradinā­jusi pie labklājības un dzīves ērtībām, un bieža sakāvju ciešana viņiem tagad ir parasta lieta, tā ka viņi pat paši kareivju drosmes ziņā nepielīdzina sevi ģermāņiem.
Herkīnijas mežs ir ceļiniekam bez nastas deviņu dienu gājumu plats. Citādi to izteikt nav iespējams, jo ģermāņi nezina ceļu mērus. Tas sakas helvetu, nemetu un rauriku zemē, sniedzas līdztekus Donavai līdz daku un anartu novadiem, tad pagriežas pa kreisi un dažāda attā­lumā no upes stiepjas tālu gar daudzu cilšu zemēm. Ģermānijā nav neviena, kas varētu teikt, ka viņš aizgājis līdz šā meža galam, kaut arī būtu gājis sešdesmit dienas, vai vismaz uzzinājis, kur tas sākas. Ir zināms, ka tur dzīvo dažādi plēsīgi zvēri, kas citur nav redzēti. No tiem visvai­rāk atšķiras no mums pazīstamajiem un, šķiet, ir šeit minami šādi [zvēri].

XXVI Ir briedim līdzīgs vērsis, kuram starp ausim pieres vidū aug viens rags, garāks un taisnāks par tiem, kurus mēs pazīstam. Tā gals plaši sazarojas kā plauksta. Mātītes ir tādas pašas kā tēviņi un ar tikpat lieliem ragiem.

XXVII Tur ir arī tādi dzīvnieki, kurus sauc par aļņiem. Pēc izskata un dažādās spalvas tie ir līdzīgi kazām, tikai mazliet lielāki. Tiem nav ragu un kājas ir bez locītavām. Tie neatguļas, lai atpūstos, un, ja gadās, ka tie nokrīt vai tos nogāž zemē, netiek uz kājām, un nevar uzcelties. Koki tiem ir kā guļamvietas: pret tiem viņi atbalstās un mazliet slīpā stāvoklī atdusas. Kad mednieki pēc pēdām ievērojuši, kurp tie parasti atnāk, viņi šajā vietā atrok kokiem saknes vai tos aizcērt, bet tā, ka tie izskatās gluži tāpat kā agrāk. Kad aļņi pret tiem kā parasti atspiežas, šie koki neiztur viņu smagumu, gāžas un lūst, un līdzi krīt ari aļņi.

XXVIII Trešā dzīvnieku suga ir tauri. Tie ir mazliet mazāki par ziloņiem. Pēc sugas, spalvas un izskata tie ir vērši; ļoti spēcīgi un ļoti ātri. Tie nesaudzē ne cilvēkus, ne zvērus, kas gadās ceļā. [Ģermāņi] noķer tos rūpīgi iz­raktās bedrēs un nogalina. Jaunekļi norūdās un vingrinās šādās grūtās medībās, un tie, kas nogalinājuši visvairāk tauru, tiek ļoti cildināti, kad atnes un visiem kā pierādī­jumu parāda ragus. Pat noķertos tauru mazuļus nav iespē­jams pieradināt pie cilvēkiem un piejaucēt. Varenie tauru ragi ar savu izskatu un veidu ļoti atšķiras no mūsu vēršu ragiem. Tos rūpīgi savāc, apkaļ ar sudrabu un lielās dzī­rēs lieto kā dzeramos kausus.

[Iebrukums eburonu zemē]

XXIX Kad Cēzars no ūbiju izlūkiem uzzināja, ka svēbi atkāpušies mežos, viņš, baidīdamies no pārtikas trūkuma, nolēma tālāk neiet; kā jau agrāk teikts, visi ģermāņi ļoti maz nodarbojas ar zemkopību. Taču, lai barbari arvien baidītos no viņa atgriešanās un nesteigtos sūtīt palīgspēkus, viņš, atvedis atpakaļ karaspēku, nojauca kādu sešsimt pēdu garumā to tilta daļu, kas atradās pie ūbiju krasta. Tilta galā viņš uzcēla četrstāvu torni, atstāja divpadsmit kohortas lielu sargnodaļu un stipri nocietināja šo vietu. Par nocietinājuma un sargnodaļas komandieri viņš iecēla jauno Volkakiju Tullu.
Pats viņš, līdzko laukos sāka briest labība, devās pa Arduennas mežu karā pret Ambiorīgu. Sis mežs ir pats lielākais visā Gallijā un sniedzas vairāk nekā piecsimt jūdžu garumā no Reinas un treveru zemes līdz nervijiem. Pa priekšu`viņš sūta Lūciju Minūkiju Basilu ar visiem jāt­niekiem. Cerēdams, ka tā ātrā un pilnīgi negaidītā iera­šanās pārsteigs ienaidniekus, Basilam viņš piekodina ne­atļaut nometnē kurt uguni, lai tā ierašanās netiktu pa­manīta jau no liela attāluma. Viņš saka, ka steidzīgi tam sekošot.

XXX Basils dara, kā pavēlēts. Veicis jājienu ātrāk, nekā kāds to būtu varējis domāt, viņš daudzus ienaidniekus notver vēl laukos un pēc viņu norādījumiem steidzas turp, kur ar dažiem jātniekiem atrodoties Ambiorīgs. Laimei visur ir liela nozīme, bet visvairāk karā. Par sevišķi lai­mīgu gadījumu jāatzīst, ka Basils nejauši pārsteidza ne­piesardzīgo un nesagatavojušos Ambiorīgu un bija klāt, pirms par viņu būtu dzirdētas kādas baumas vai saņemta kāda ziņa, [turpretī] tā savukārt bija Ambiorīga liela laime, ka viņš izbēga no nāves, kaut gan ienaidnieki sa­grāba ratus, zirgus un visu karam vajadzīgo, kas viņam bija. Turklāt gadījās, ka viņa pavadoņi un tuvinieki brīdi atvairīja mūsu jātnieku uzbrukumu no ka`da nama meža biezoknī. Šādos namos mežos un upju tuvumā galli parasti patveras no karstuma. Seit, viņa ļaudīm cīnoties, Ambiorīgam kāds iedeva savu zirgu, un viņš patveras meža. Tik liela nozīme ir laimei, gan dodoties briesmas, gan bē­got no tām.

XXXI Nav droši nosakāms, vai Ambiorīgs, domādams neielaisties kaujās, ar nodomu nebija savilcis savu karaspēku vai arī viņam pietrūka laika un viņu aizkavēja mūsu jātnieku pēkšņā ierašanās, kuriem, kā viņš domāja, sekojot arī pārējais karaspēks, bet noteikti ir zināms, ka viņš pa visu novadu izsūtīja vēstnešus un pavēlēja katram glābties, kā var. Kāda daļa aizbēga uz Arduennas mežu, citi uz bezgalīgajiem purviem, kas atrodas pie paša Okeāna. Tie patvērās uz salām, kas parasti rodas paisuma laika. Daudzi atstāja savu zemi un nodeva sevi un visu mantu pilnīgi svešiem ļaudīm. Katuvolks, kas valdīja pār pusi no eburoniem un bija atkritis kopā ar Ambiorīgu, bija jau vecs un nevarīgs. Nespēdams panest ne kara, ne bēgšanas grūtības, viņš, visus dievus piesaukdams, nolādēja Ambiorīgu, kas bija viņu pierunājis sacelties, un noindējās ar īvi, kas Gallijā un Ģermānijā aug lielā daudzumā.

XXXII Segni un kondrūsi ir ģermāņi pēc izcelsmes, tiek viņiem pieskaitīti un dzīvo starp eburoniem un treveriem. Viņi sūtīja pie Cēzara vēstnešus un lūdza neuzskatīt viņus par ienaidniekiem, nedomāt, ka visi ģermāņi šaipus Reinas ir vienlīdz vainīgi — viņi neesot domājuši par karu, neesot sūtījuši palīdzību Ambiorīgam. Nopratinājis gūstekņus un izmeklējis lietu, Cēzars pavēlēja atvest viņam tos eburonus, kas aizbēgtu pie viņiem; ja viņi tā darīšot, viņš nepostīšot viņu zemi.
Tad viņš sadalīja karaspēku trijās daļās un nogādāja visu leģionu uz Atuatuku. Tā sauc kādu nocietinājumu, kas atrodas gandrīz pašā eburonu zemes vidū. Tur bija pārziemojuši arī Titūrijs un Aurunkulejs. Šo vietu viņš at­zina par izdevīgu dažādu iemeslu dēļ; arī tāpēc, ka tur bija palikuši nenopostīti iepriekšējā gada nocietinājumi, kas stipri varēja atvieglot kareivju darbu. Vezumu aizsar­dzībai viņš atstāja četrpadsmito leģionu, vienu no tiem trim nesen saformētajiem, kurus viņš atveda no Itālijas. Par šā leģiona un nometnes komandieri viņš iecēla Kvintu Tulliju Ciceronu un piešķīra viņam divsimt jātniekus.
Kad karaspēks bija sadalīts, viņš pavēl Titam Labiēnam doties ar trim leģioniem uz tiem novadiem pie Okeāna, kas robežo ar menapijiem, un sūta Gāju Treboniju ar tiknat daudz leģioniem nopostīt apvidu atuatuku kaimiņos. Pats ar trim pārējiem leģioniem nolemj iet uz Skaidas upi, kas ietek Mosā, un uz Arduennas meža vis­tālāko malu, jo bija izzinājis, ka turp ar dažiem jātnie­kiem devies Ambiorīgs. Aiziedams, viņš noteikti apsola atgriezties pēc septiņām dienām, jo zina, ka tad sardzē atstātajam leģionam jāizsniedz labība. Labiēnu un Treboniju viņš mudina ierasties, ja nebūtu nopietnu šķēršļu, tajā pašā laikā, lai, atkal apspriedušies un izzinājuši ienaidnieku nodomus, viņi varētu izvēlēties varbūt arī citu kara sākumu.
Kā mēs jau agrāk aizrādījām, tur nebija ne­vienas noteiktas karaspēka vienības, nevienas pilsētas, ne­viena nocietinājuma, kuru aizstāvētu ar ieročiem, bet visur izklīdis daudz ļaužu. Ja daža vientuļa ieleja vai meža bie­zoknis, vai staigns purvs šķita kādam piemērota vieta, kur varēja cerēt uz glābiņu un patvērumu, tad viņš tur arī apmetās. Šīs vietas visai apkaimei bija zināmas. Liela rūpība bija vajadzīga nevis visa karaspēka saglabāšanai (nekādas briesmas taču nevarēja tam draudēt no bailēs izklīdušajiem), bet gan katra atsevišķa kareivja aizsargā­šanai; arī tā bojā eja vājina visu karaspēku, bet laupītkāre daudzus aizvilināja pārāk tālu, un pa nepazīstamajām un nedrošajām meža takām lielākām vienībām iet bija grūti. Ja Cēzars gribēja veikt šo pasākumu un iznīcināt visu noziedzīgo cilti, tad vairākos virzienos bija jāizsūta daudzas nodaļas un kareivji jāsadala; ja turpretī viņš atrastu par vajadzīgu, ka manipuli paliek pie savām no­zīmēm, kā to prasa Romas karaspēka parašas un taktika, tad pats apvidus aizsargātu barbarus, kuriem netrūka drosmes uzbrukt pēkšņi no slēpņa un ielenkt no pārējiem nodalījušos kareivjus. Ko šajā smagajā stāvoklī varēja paredzēt un darīt, tas tika tā darīts, ka drīzāk neizlietoja kādu iespēju kaitēt ienaidniekam, nekā kaitēja tam, zau­dējot kaut dažus mūsu kareivjus, kaut gan tie tieši alka pēc atriebības. Cēzars sūta uz tuvākajam valstīm vēstnešus, aicina visus uz eburonu zemi un sola laupījumu, lai mežos dzīvības briesmās labāk dotos galli nekā leģionu kareivji; lai eburoni, tik daudzu ienaidnieku ielenkti, par savu bries­mīgo noziegumu tiktu pilnīgi izdeldētiem nesaglabātos pat viņu vārds. No visām pusēm drīz sanāca daudz ļaužu.

XXXV Tā tas notika visā eburonu zemē, un tuvojās jau septītā diena; šajā dienā Cēzars bija nolēmis atgriezties pie vezumiem un leģiona. Tagad bija iespējams pārliecināties, ko karā nozīmē laime un kādi var notikt pēkšņi pavērsieni. Mēs jau aizrādījām, ka ienaidnieki bailēs bija izklīduši, ka nebija tādas vienības, no kuras pat mazliet būtu jābaidās. Pāri Reinai pie ģermāņiem bija nonākušas baumas: eburonus izlaupot un uz laupījumu tiekot aicināti visi, kas vēloties. Sugambri, kas ir vistuvāk Reinai, savāc divtūkstoš jātnieku. Pie tiem, kā mēs jau teicam, bija atbēguši un uzņemti tenkteri un usipeti. Viņi pārceļas par Reinu ar laivām un plostiem trīsdesmit jūdžu lejāk par to vietu, kur Cēzars bija uztaisījis tiltu un atstājis sargnodaļu, pāriet eburonu robežu, sagrābj daudzus izklaidus bēgošos, saņem daudz lopu, kas barbariem tik ļoti pa prātam. Laupījuma vilināti iet tālāk. Ne purvi.ne meži nekavē šos ļaudis, kas jau no bērna kājas pieraduši karot un laupīt. Viņi jautā, kur esot Cēzars, uzzina, ka viņš aizgājis ļoti tālu, izdibina, ka karaspēks izklīdis.
Tad viens no gūstekņiem izsaucas:
— Ko jūs nopūlaties ar šo nožēlojamo un niecīgo lau­pījumu, kad laime ir jūsu rokās? Pēc trim stundām jūs varat būt Atuatukā, tur romiešu karaspēks savedis visas savas mantas. Sargu ir tik maz, ka nav pat ko novietot uz mūra, un neviens neuzdrošinās iziet no nometnes.
Šajā cerībā ģermāņi, paslēpuši iegūto laupījumu, stei­dzas uz Atuatuku, par ceļvedi paņēmuši to pašu gūstekni, kas viņiem bija sniedzis šādas ziņas.

XXXVI Cicerons visas šīs dienas ļoti apzinīgi ievēroja Cēzara norādījumus un neatļāva iziet no nometnes pat nevienam vezumniekam, bet septītajā dienā viņš vairs nepaļāvās, ka Cēzars precīzi ieradīsies noteiktajā dienā, jo bija dzirdējis, ka viņš aizgājis ļoti tālu un par viņa atgriešanos nepienāca nekādas ziņas. Turklāt viņu kaiti­nāja runas, ka šāda pacietība esot gandrīz vai aplenkums, ja viņš neatļaujot iziet no nometnes. Cicerons negaidīja ne­patīkamus pārsteigumus — tikai trīs jūdžu attālumā no nometnes[47], jo pret izklīdušiem un gandrīz iznīcinātiem ienaidniekiem bija vērsušies deviņi leģioni un stipra kavalērija. Tāpēc viņš sūtīja uz tuvākajiem laukiem piecas kohortas sagādāt pārtiku. Starp tām un nometni bija tikai kāds pakalns. Nometnē bija atstāti daudzi slimnieki no pārējiem leģioniem. Kādus trīssimt no tiem, kas bija izve­seļojušies, sūtīja kopā ar kohortām kā atsevišķu nodaļu. Dabūjuši atļauju, viņiem sekoja daudzi vezumnieki un liels bars jūga dzīvnieku[48], kas bija palikuši nometnē.

XXXVII Šajā pašā laikā klāt ir arī ģermāņu jātnieki — tā tas nu bija sagadījies — un, nemaz neapstājušies, brūk nometnē iekšā pa aizmugures vārtiem. Tā kā viņi nāca no meža, tos ieraudzīja tikai pie pašas nometnes. Tirgotājiem, kas savas teltis bija uzcēluši pie vaļņa, nebija vairs laika paglābties. Mūsējie no negaidītā uzbrukuma bija apjukuši un pārsteigti, un sardzes kohorta tik tikko atvairīja pirmo triecienu. Ienaidnieki, aplenkuši nometni, tad mēģina, vai nevarēs ielauzties arī no citām pusēm. Ar grūtībām mūsējie aizsargā vārtus; citur vai nu bija grūti piekļūt[49], vai grūti tikt pāri valnim un grāvim. Visā nometnē kareivji apjukumā skraida šurp un turp, cits citam prasīdami, kāpēc šis juceklis, nezinādami, kurp nest nozīmes, kurp katram jādodas. Daži saka, ka nometne jau ieņemta, cits apgalvo, ka armija iznīcināta, virspavēlnieks kritis un uzbrūk uzvarējušie barbari, lielākā daļa māņticīgās bailēs paredz ļaunu un it kā paši ar savām acīm redz Kotas un Titūrija bojā eju, kas krita šajā nocietinājumā.
Šo vispārējo baiļu dēļ barbari ir noteikti pārliecināti, ka nometnē, kā viņiem bija stāstījis gūsteknis, nav gar­nizona. Ar visiem spēkiem viņi cenšas ielauzties, cits citu mudinādami neizlaist no rokām tādu laimi.

XXXVIII Nometnē bija atstāts saslimušais Publijs Sekstijs Bakuls, kas kādreiz Cēzaram bija pirmais centurions[50]. Viņu mēs jau minējām, stāstīdami par agrākajām kaujām. Piecas dienas viņš nebija nekā ēdis. Zaudējis ce­rību uz savu un visu pārējo izglābšanos, viņš neapbruņojies iziet no telts, redz mācamies virsū ienaidniekus, redz, ka stāvoklis ir ārkārtēji bīstams, paņem no tuvākajiem kareivjiem ieročus un nostājas vārtos. Viņam seko sardzes kohortas, un kopējiem spēkiem viņi kādu brīdi attur ienaidniekus. Vairākās vietās smagi ievainotais Sekstijs zaudē samaņu: viņu ar lielām pūlēm izglābj, nododot no vienām rokām citās. Tā ieguvuši laiku, pārējie tiktāl at­gūstas, ka iedrošinās nostāties uz vaļņa un jau izskatās pēc aizstāvjiem.

XXXIX Šajā brīdī mūsu kareivji, beiguši labības sagādi, dzird kliegšanu, jātnieki steidzas pirmie un uzzina, cik bīstams ir stāvoklis. Šeit nav nocietinājuma, kur patverties izbailēs; nesen tikai iesaukti, pie karadienesta nepieraduši, viņi skatās uz kara tribūnu un centurioniem, gaida viņu pavēles. Nav neviena tik drošsirdīga, kas nebūtu apjucis no neparedzētā pavērsiena.
Ieraudzījuši tālumā nozīmes, barbari pārtrauc uzbru­kumu nometnei, sākumā nodomā, ka atgriezušies leģioni, kas, pēc gūstekņu izteicieniem, aizgājuši tālu, tad pārlie­cinājušies, cik maz ir mūsējo, viņi no visām pusēm dodas uzbrukumā.

XXXX Vezumnieki skrien uz tuvējo pakalnu. No tā drīz aiztrenkti, viņi bēg pie manipulu nozīmēm un vēl jo vairāk sabaida izbijušos kareivjus. Daži domā, ka jāizveido ķīlis, lai varētu ātri izlauzties; tā kā nometne ir tuvu, viņi ir pārliecināti, — ja kādu daļu arī ielenks un iznīcinās, tad vismaz pārējie varēs izglābties. Citi atkal spriež, ka jānostājas kalna virsotnē, lai kopīgi uzvarētu vai mirtu. Tam nepiekrīt vecie kareivji, kas bija nākuši, ka mēs jau aizrādījām, kā atsevišķa nodaļa. Uzmudinājuši cits citu, viņi sava vadoņa Gāja Trebonija vadībā izlaužas caur ienaidnieku rindām un, nezaudējuši nevienu kareivi, nonāk nometnē. Šis kareivju trieciens glābj viņiem sekojošos vezumniekus un jātniekus.
Bet tie, kas bija nostājušies pakalna virsotne, arī tagad nezināja, ko darīt, — viņi neturpināja rīkoties, ka paši bija atzinuši par labāku; neaizstāvējās, atrazdamies aug­stākā vietā; neuzbruka tik ātri un enerģiski, ar tikpat la­biem panākumiem kā citi, bet, mēģinādami atkāpties uz nometni, nonāca no pakalna neizdevīga vieta. Lai ne­zaudētu agrāk iegūto krietna kareivja godu, varonīgi cīnīdamies, krita daži centurioni, kas no citiem leģioniem bija vīrišķības dēļ pārcelti uz šo leģionu augstākā dienesta pakāpē. Viņi drosmīgi atspieda atpakaļ ienaidniekus, un daļa kareivju, kas bija jau zaudējuši katru cerību, bez zau­dējumiem nonāca nometnē; citus aplenca barbari, un viņi gāja bojā.

XXXXI Ģermāņi, redzēdami, ka mūsējie jau nostājušies uz vaļņa, zaudēja cerību ieņemt nometni un atkāpās pāri Reinai ar mežos atstāto laupījumu. Bet bailes pat pēc ienaidnieku aiziešanas bija tik lielas, ka naktī, kad pie nometnes ieradās ar jātniekiem sūtītais Volusēns, viņi negribēja ticēt, ka ieradies Cēzars ar pilnīgi neskartu karaspēku. Viņi bija tā nobijušies, ka gandrīz zaudējuši katru sajēgu, teica: visa armija gājusi bojā un atbēguši tikai jātnieki; nekad, viņi apgalvoja, ģermāņi nebūtu uzdrošinājušies uzbrukt nometnei, ja karaspēks nebūtu iznīcināts. Šīm izbailēm galu darīja tikai Cēzara ierašanās.

XXXXII Cēzars, atgriezies un izzinājis visu par uzbrukumu, pārmeta tikai, ka izsūtītas no nometnes sardzes un garnizona kohortas un neesot novērsta katra nejaušības iespēja. Viņš teica, ka šī pēkšņā uzbrukuma sekmīga atvairīšana esot bijusi liela laime, sevišķi vēl, ja ievēro, ka ienaidnieki apturēti gandrīz jau uz vaļņa un pašos vārtos. Visvairāk, šķiet, esot jābrīnoties, ka ģermāņi, kas pārgājuši pār Reinu, lai postītu Ambiorīga zemi, negaidot nonākuši pie romiešu nometnes un Ambiorīgam izdarījuši pašu veļamāko pakalpojumu.

XXXXIII Atkal pievērsies ienaidnieku vajāšanai, Cēzars savāca no tuvākajām valstīm daudz kareivju un izsūtīja tos visos virzienos. Viņi nodedzināja visus ciemus un ēkas, kas gadījās ceļā, un visu izlaupīja. Ražu izlietoja ne tikai daudzie jūga dzīvnieki un cilvēki; tā gāja bojā arī vēlā gadalaika un lietavu dēļ. Ja dažiem šimbrīžam arī bija izdevies paglābties, tad pēc karaspēka aizvešanas viņiem tā kā tā bija jāiet bojā pilnīgā trūkumā un badā.
Tik daudzi jātnieki tika izsūtīti uz visām pusēm, tik daudzkārt viņi ieradās atkal tajās pašās vietās, ka gūs­tekņi apgalvoja, — viņi nule vēl redzējuši Ambiorīgu bēgam, viņam tepat vēl jābūt. Vajātāji, pārliecināti, ka izpelnīsies no Cēzara lielu apbalvojumu, uzņēmās ārkār­tīgas, gandrīz vai neiespējamas grūtības, cerēdami sa­gūstīt Ambiorīgu, un viņiem bieži šķita, ka šī lielā laime tikpat kā jau rokā, bet Ambiorīgs glābās kalnos un mežos, nakts aizsegā devās uz citu apvidu un nostūri, un viņu pavadīja ne vairāk kā četri jātnieki, kuriem vienīgajiem viņš iedrošinājās uzticēt savu dzīvību.

XXXXIV Nopostījis šos novadus un zaudējis tikai di­vas kohortas, Cēzars aizved karaspēku uz Durokortoru rēmu zemē un, noteicis, ka tur notiks visas Gallijas sa­nāksme, nolēma tajā spriest par senonu un karnutu sazvērestību. Akonam, kas bija šās sazvērestības ierosinā­tājs, piesprieda nāves sodu, ko izpildīja pēc senču para­duma. Baidīdamies no tiesas, daži aizbēga. Tos izsludinājis ārpus likuma, viņš novietoja divus leģionus pie treveriem, divus pie lingoniem, sešus pārējos aizveda ziemas nometne uz Agedinku senonu zemē. Sagādājis karaspēkam labību, viņš devās, kā bija nolēmis, uz Itāliju vadīt tiesas sēdes.

SEPTĪTĀ GRĀMATA

[Karš ar Verkingeforīgu]

I Pēc Gallijas nomierināšanas Cēzars, kā to jau bija nolēmis, dodas uz Itāliju vadīt tiesas sesijas. Tur uzzi­nājis par Klodija nogalināšanu un par senāta lēmumu, ka Itālija jaunākiem gadagājumiem jādod uzticības zvērests, viņš nolemj visa Provincē iesaukt kareivjus. Pāralpu pro­vince par to uzzina drīz. Galli paši šīs baumas papildina un piedomā tām, ko atrod apstākļiem atbilstošu: Cēzaru Romā aizturot jukas, un nopietnu nevienprātību dēļ viņš nevarot ierasties pie karaspēka. Šās izdevības mudināti, galli, kas arī pirms tam ar sašutumu un sāpēm pacieta Romas tautas varu, sāka brīvāk un drošāk spriest par sa­celšanos. Norunājuši apspriedes vientuļos mežos, Gallijas ievērojamākie vīri nožēlo Akona nāvi, spriež, ka tas tāpat varētu notikt ar viņiem visiem, gaužas par visas Gallijas nelaimīgo likteni, devīgi sola vislielāko atlīdzību tiem, kas sāks karu un, dodamies nāves briesmās, atgūs Gallijas brīvību. Viņi saka, ka pirmām kārtām, pirms viņu slepenie nodomi nāks zināmi, jāpadomā, kā nepieļaut Cēzara atgrie­šanos pie karaspēka. Tas neesot grūti, jo leģioni neuzdro­šināsies bez vadoņa iziet no ziemas nometnēm un vadonis nevarēs bez aizsardzības nokļūt pie leģioniem. Galu galā labāk ir krist kaujā, nekā atteikties atgūt seno kareivju godu un no senčiem mantoto brīvību.

II Par sacelšanos spriežot, karnuti paziņo, ka kopējas brīvības labad viņi nenoraidot nekādas briesmas, un solās sākt pirmie no visiem. Tā kā tobrīd nebija iespējams ar ķīlnieku apmaiņu nodrošināt, ka nekas netiks izpausts, viņi lūdz par to gādāt ar svinīgu uzticības zvērestu un pie­prasa, lai savesto kara nozīmju priekšā — pēc viņu parašas tas ir pats svinīgākais rituāls — pārējie apliecinātu, ka pēc sacelšanās tie neatstās viņus. Tad visi klātesošie cildina karnutus, dod zvērestu un, noteikuši sacelšanas dienu, atstāj sapulci.

III Kad pienāk šī diena, karnuti, Gutruata un Konkonnetodumna vadīti, steidzas pēc dotās zīmes uz Kenabu, nogalina romiešu pilsoņus, kas tur bija apmetušies tirgo­ties, un izlaupa viņu mantas. [...] Atri šī ziņa izplatās pa visu Galliju, jo galli ar kliegšanu pa visiem laukiem un no­vadiem izziņo, ja ir noticis kaut kas ievērojamsun izcils. Tie, kas dzird šo kliegšanu, kliedz savukārt tālākajiem. Tā tas bija arī šoreiz, un to, kas notika Kenabā, saulei austot, dzirdēja jau pirms pirmās naktssardzes beigām arvernu zemē, kas no Kenabas ir aptuveni simt sešdesmit jūdžu tālu.

IV Tur arverns Verkingetorīgs, Keltilla dēls, ļoti ievē­rojams un ietekmīgs jauneklis, sasaucis savus atkarīgos ļaudis, ar to pašu pamatojumu viegli izraisa dedzīgu sa­jūsmu. Viņa tēvs kādreiz bija pirmais visā Gallija, bet arverni viņu sodīja ar nāvi, jo viņš tīkoja pēc ķēniņa varas.
Uzzinājuši par Verkingetorīga nodomu, arverni steidzas pie ieročiem. Verkingetorīgam pretī stājas Gobannitions, viņa tēvabrālis, un citi ļoti ievērojami viri, kas nepiekrīt šā­dam bīstamam pasākumam. Verkingetorīgu padzen no Gergovijas. Viņš tomēr nerimstas un vāc uz laukiem naba­dzīgus un nekrietnus ļaudis. Tos savācis, viņš par savu piekritēju iegūst ari kuru katru pilsoni, pie kura griežas. Viņš mudina kopējās brīvības dēļ ķerties pie ieročiem un, sapulcējis daudz ļaužu, padzen savus pretiniekus, kas vel nesen bija padzinuši viņu pašu viņa ļaudis sauc to par ķēniņu. Uz visām pusēm tiek sūtīti vēstneši. Dievus pie­saucot, tiek atgādināts palikt uzticīgiem. Ātri viņš pievieno sev senonus, parīsijus, piktonus, kadurkus, turonus, aulerkus, lemovīkus, andus un visus citus, kas dzīvo pie Okeāna. Viņam nodod, visiem piekrītot, kara vadību. Ieguvis varu, viņš šīm valstīm pavēl dot ķīlniekus. Liek nekavējoši atvest noteiktu kareivju skaitu. Noteic, cik daudz ieroču un līdz kādam laikam jāsagādā katrā valstī. Visvairāk viņš rūpē­jas par jātniekiem. Ārkārtīgi lielo rūpību viņš savieno ar ļoti bargu virspavēlnieka varu. Ar nežēlīgiem sodiem viņš izbeidz katru svārstīšanos. Smagus noziegumus soda ar nāvi uz sārta un ar visām mocībām, par mazāk smagiem nogriež ausis vai izdur vienu aci un tad atlaiž mājās, lai tas būtu brīdinājums citiem un bargie sodi atbaidītu no pārkāpumiem.

V Ar tik bargiem sodiem ātri savācis karaspēku, viņš sūta Luktēriju Kadurku, sevišķi drošsirdīgu vīru, ar daļu no karaspēka pie rutēniem, bet pats dodas uz biturīgu zemi. Viņam ierodoties, biturīgi, kas bija ēduju aizsardzībā, sūta pie viņiem vēstnešus lūgt palīdzību, lai vieglāk varētu atvairīt ienaidnieku spēkus. Legāti, kurus Cēzars bija atstājis pie karaspēka, ieteica ēdujiem tā darīt, un tie sūtīja biturīgiem palīgā jātniekus un kājniekus, kas, nonākuši pie Ligeras upes, pie robežas starp biturīgiem un ēdujiem, un dažas dienas tur uzkavējušies, neuzdrošinās iet tai pāri un, mājās atgriezušies, ziņo mūsu legātiem, ka atnākuši atpakaļ, baidīdamies no biturīgu nodevības: viņi uzzinājuši, ka tie nodomājuši pēc upes pāriešanas uzbrukt viņiem no divām pusēm, — no vienas puses paši biturīgi; no otras — arverni. Nav iespējams noteikti apgalvot, ka tas, ko viņi teica legātiem, tiešām bija īstais iemesls; varbūt viņi rīkojušies nodevīgi, jo mēs neko tuvāk nezinām. Pēc viņu aiziešanas biturīgi tūlīt piebiedrojās arverniem.

VI Kad par sacelšanos paziņoja Cēzaram uz Itāliju, viņš devās uz Pāralpu Galliju, jo redzēja, ka stāvoklis Romā Gnēja Pompeja enerģiskās rīcības dēļ kļuvis mierīgāks. Turp nonākušam, viņam radās grūts jautājums, kā nokļūt pie karaspēka. Viņš saprata, — ja viņš aicinātu leģionus uz Provinci, tiem ceļā būtu grūti jācīnās viņa prombūtnē; ja viņš pats dotos turp, tad viņš šādā laikā nevarētu īsti uzticēt savu dzīvību pat tiem, kas likās mierīgi.

VII Sajās dienās pie rutēniem sūtītais Luktērijs Kadurks šo valsti samierina ar arverniem. Dodamies tālāk pie nitiobrogiem un gabaliem, viņš saņem no tiem ķīlniekus un, savācis stiprus spēkus, vēršas pret Narbonas Provinci, lai iebruktu tajā. Kad to paziņoja Cēzaram, tas nolēma, ka no visiem uzdevumiem pats svarīgākais ir doties uz Narbonu. Tur nonācis, viņš iedrošina izbijušos, novieto Narbonas apkārtnē garnizonus pie Provinces rutēniem, volkiem, arekomikiem un tolosātiem — tie visi bija kaimiņos ienaidniekiem. Viņš pavēl sanākt helviju zemē, kas robežo ar arverniem, daļai Provinces kareivju un pastiprinājumu, kurus bija atvedis no Itālijas.

VIII To nokārtojis, Cēzars atdzina un atspieda Luktēriju, kas sprieda, ka bīstami ir nonākt starp Provincē izvietotajiem garnizoniem, un devās pie helvijiem. Kaut gan pār Kevennas kalnu, kas atdala arvernus no helvijiem, šajā bargākajā gadalaikā ceļš bija ļoti grūts, tomēr, likdams norakt sešas pēdas dziļo sniegu, [Cēzars] kalnu atbrīvoja ar gandrīz neiedomājamām kareivju pūlēm un, nonācis arvernu zemē, tos pilnīgi pārsteidza. Tie bija pārliecināti, ka Kevenna tos sargā kā mūris un pat atsevišķam gājējam šajā gadalaikā pār to nav nevienas tekas. Cēzars tagad pavēl jātniekiem izklīst pēc iespējas plašāk un radīt ienaidniekiem pēc iespējas lielākas izbailes. Verkingetorīgam par to drīz pienāk ziņas un baumas. Viņu apstāj izbijušies arverni, zinādami, ka visa kara vadība ir viņa rokās, dievus piesaukdami, lūdz parūpēties par viņu likteni, jo ienaidnieki viņus izlaupot. Viņu lūgumu pamudināts, Verkingetorīgs no biturīgiem dodas pie arverniem.

IX Noprazdams, ka viņš tā darīs, Cēzars ar ieganstu sadabūt papildinājumu kājniekiem un savākt jātniekus atstāj karaspēku un to vadīt uzdod jaunajam Brutam; tam piekodina, lai viņa jātnieki siro pēc iespējas tālāk uz visām pusēm; viņš centīšoties atgriezties ne vēlāk kā pēc trim dienām. To nokārtojis, viņš ar iespējami lielākiem pārgājieniem, savējiem pilnīgi negaidīts, nonāk Viennā. Atrod tajā atpūtušos jātniekus, kurus bija izsūtījis pa priekšu pirms vairākām dienām, un, ne dienu, ne nakti neapstādamies, caur ēduju novadu dodas pie lingoniem, kur ziemoja divi leģioni, lai ar šādu neparedzētu ātrumu aizsteigtos priekšā ēdujiem, ja tie būtu nodomājuši viņu nogalināt. Tur nonācis, viņš sūta pavēles pārējiem leģioniem un savāc tos visus vienkopus, pirms viņa ierašanos būtu iespējams paziņot arverniem. To uzzinājis, Verkingetorīgs ved karaspēku atpakaļ pie biturīgiem un no turienes nolemj uzbrukt boju pilsētai Gorgobīnai. Pēc kaujas ar helvētiem Cēzars tajā bija nometinājis uzvarētos bojus un nodevis ēduju pakļautībā.

X Ļoti grūti bija Cēzaram izlemt, ko darīt. Ja viņš pārējo ziemas daļu paturētu leģionus vienuviet, varētu sacelties visa Gallija, redzēdama, ka viņš nesargā draugus un ka Verkingetorīgs pakļauj ēduju mesliniekus; ja viņš par ātru izvestu no ziemas nometnēm leģionus, nepietiekamas apgādes dēļ varētu rasties lielas pārtikas grūtības. Tās paciest viņam tomēr šķita labāk nekā pēc tik nekrietna ienaidnieku izaicinājuma radīt savējo vidū nelabvēlīgu no­skaņojumu. Tāpēc, uzmudinājis ēdujus rūpēties par pārti­kas piegādi, viņš sūta pie bojiem vēstnešus ziņot par savu drīzo ierašanos; mudina viņus palikt uzticīgiem un dros­mīgi atvairīt ienaidnieku uzbrukumu. Atstājis Agedinkā divus leģionus un visa karaspēka vezumus, viņš dodas uz Gorgobīnu.

XL Nākamajā dienā nonācis pie senonu pilsētas Vellaunodūnas, viņš nolēma uzbrukt tai un divās dienās to ieslēdza ar nocietinājumu loku, lai aizmugurē neatstātu ienaidnieku un netiktu traucēta pārtikas piegāde. Kad tre­šajā dienā no pilsētas sūtīja sūtņus vest sarunas par pa­došanos, viņš pavēlēja nodot ieročus, izvest nastu nesējus dzīvniekus un dot sešsimt ķīlnieku. To nokārtot viņš at­stāja legātu Gāju Trebpniju. Pats viņš, lai pēc iespējas drīzāk ietu tālāk, dodas uz karnutu pilsētu Kenabu. Karnuti tikai tagad uzzinājuši par uzbrukumu Vellaunodūnai, domāja, ka cīņa pie tās ievilksies, un gatavoja garnizonu, ko sūtīt tās aizstāvēšanai.
Cēzars tur nonāca divās dienās. Viņš apmetās nometnē pilsētas priekšā un, vakaram jau tuvojoties, uzbrukumu atlika uz nākamo dienu, kareivjiem pavēlējis sagādāt visu triecienam vajadzīgo. Tā kā pie Kenabas bija tilts pār Ligeru, Cēzars baidījās, ka ienaidnieks pa nakti aizbēgs no pilsētas, un pavēlēja diviem leģioniem pilnā bruņojumā būt nomodā. Mazliet pirms pusnakts kenabieši, klusi izgā­juši no pilsētas, sāka iet pāri upei. Kad izlūki par to pazi­ņoja Cēzaram, viņš pa aizdedzinātiem vārtiem lika iebrukt pilsētā tiem leģioniem, kuriem bija pavēlējis būt pilnīgā kaujas gatavībā. Pilsētu ieņēma. Tikai nedaudzi ienaid­nieki nekrita mūsu rokās, jo pa šauro tiltu un ceļu tāds ļaužu daudzums nevarēja aizbēgt. Kenabu izlaupīja un nodedzināja, laupījumu atdeva kareivjiem. Tad Cēzars pārved karaspēku pār Ligeru un nonāk biturīgu zemē.

XII Uzzinājis par Cēzara ierašanos, Verkingetorīgs pār­trauc uzbrukumu Gorgobīnai un dodas viņam pretī. Cēzars bija nolēmis ieņemt biturīgu pilsētu Noviodūnu, kas atra­dās viņa ceļā. Kad no šās pilsētas pie viņa ieradās sūtņi un lūdza piedot un saudzēt viņu dzīvību, Cēzars, lai ātri veiktu pārējos pasākumus, pavēlēja nodot ieročus, atvest zirgus un dot ķīlniekus, jo ar ātru rīcību viņš bija guvis gandrīz visus savus līdzšinējos panākumus. Kad daļa ķīlnieku jau bija nodota, tika kārtotas pārējās lietas un pilsētā bija iesūtīti centurioni ar dažiem kareivjiem savākt ieročus un jūga dzīvniekus, tālumā parādījās ienaidnieku jātnieki, Verkingetorīga pulku avangards. Tikko tos ieraudzījuši, pilsētnieki, cerēdami uz palīdzību, sāka kliegt, tvert ieročus, slēgt ciet vārtus un nostāties uz mūra. Kad centurioni pil­sētā no gallu izturēšanās saprata, ka tie vairs nedomā padoties, viņi ar kailiem zobeniem atbrīvoja vārtus un atgriezās bez zaudējumiem.
Cēzars pavēl izvest jātniekus no nometnes un sāk kauju. Kad viņa jātniekiem jau klājās grūti, viņš sūta tiem palīgā kādus četrsimt ģermāņus, kurus viņš jau paša sā­kumā bija nolēmis paturēt savā rīcībā. Galli neizturēja viņu triecienu, sāka bēgt un ar lieliem zaudējumiem no­nāca pie saviem kājniekiem. Pēc viņu sakāves izbijušies pilsētnieki, sagrābuši tautas sakūdīšanā pēc viņu domām vainīgos, aizveda [tos] pie Cēzara un padevās viņam. Kad viss bija nokārtots, Cēzars devās uz Avariku, kas bija lielākā un nocietinātākā pilsēta pašā auglīgākajā biturīgu novadā. Viņš bija pārliecināts, ka ar šīs pilsētas ieņem­šanu viņš būs pakļāvis biturīgu valsti.
Cietis vienu pēc otras tik daudzas neveiksmes, zau­dējis Vellaunodūnu, Kenabu un Noviodūnu, Verkingeto­rīgs sasauc savējos uz apspriedi. Aizrāda, ka karš jāved pa­visam citādi, nekā tas darīts līdz šim. Visiem līdzekļiem jā­cenšas panākt, lai romieši nevarētu sagādāt lopbarību un pārtiku. Tas esot viegli, jo galliem daudz jātnieku un arī ga­dalaiks viņiem izdevīgs. Uz lauka neesot pļaujamas lopbarī­bas. Ienaidnieki būšot spiesti izklīst un to meklēt pa mājam. Tos katru dienu varot iznīcināt jātnieki. Turklāt vispārējas uzvaras labad neesot jāžēlo personiskā manta. Visur va­jagot nodedzināt ciemus un atsevišķas ēkas,_ kurp, cik paredzams, varētu nonākt lopbarības sagādātāji. Viņiem pašiem lopbarības un pārtikas netrūkšot: kura valstī viņi karošot, ar tās līdzekļiem viņi iztikšot. Romieši vai nu neva­rēšot paciest trūkumu, vai arī, pārāk tālu aiziedami no no­metnes, nonākšot lielās briesmās. Neesot_ svarīgi, vai galli viņus nogalināšot vai nogriezīšot piegādi; bez tas taču viņi karot nevarot. Vajagot turklāt nodedzināt pilsētas, ja tās savas vietas vai nocietinājuma dēļ neesot pilnīgi dro­šas, lai pašiem nebūtu kur patverties un izvairīties no karadienesta un romieši tajās nevarētu gūt jau sagādātu pārtiku un laupījumu. Ja tāda rīcība šķietot nepanesama un nežēlīga, tad viņš domājot, ka daudz ļaunāk būtu, ja viņu bērnus un sievas aizvestu verdzībā un viņus pašus nogalinātu, bet tas notikšot ar uzvarētiem.
Visiem piekrītot, šo priekšlikumu pieņem, un vienā diena nodedzina vairāk nekā divdesmit biturīgu pilsētas Tas notiek arī pārējās valstīs. Visās malās liesmo uguns­grēki. Kaut gan tas visus ļoti sāpināja, tomēr viņi sevi mie­rināja, ka uzvara tikpat kā gūta, un bija pārliecināti, ka drīz atgūs zaudēto. Kopējā sanāksmē sprieda arī par Avariku: nodedzināt to vai aizstāvēt? Biturīgi, ceļos mezdamies, lūdz gallus, lai viņus nespiež pašus ar savām rokām no­dedzināt gandrīz vai pašu skaistāko Gallijas pilsētu, viņu valsts balstu un rotu. Viņi saka, ka to aizstāvēt būšot viegli, tā atrodoties grūti pieejamā vietā, no visām pusēm to ieskaujot upe un purvs, tai esot tikai viena un ļoti šaura pieeja. Lūgumu ievēro, Verkingetorīgam sākumā pretojo­ties, vēlāk piekāpjoties ka pašu lūdzēju, tā vispārējas līdz­jūtības dēļ. Izvēlas piemērotus pilsētas aizstāvjus.
Verkingetorīgs seko Cēzaram pa mazākiem ceļiem un izvēlas nometnei mežu un purvu dēļ grūti pieejamu vietu sešpadsmit jūdzes no Avarikas. Tur no uzticamiem izlūkiem viņš vairākas reizes dienā uzzināja, kas notiek pie Avarikas, deva attiecīgas pavēles, novēroja mūsu lop­barības un pārtikas sagādātājus, uzbruka viņiem, kad viņi nepieciešamības spiesti bija izklīduši un aizgājuši tālāk, un sagādāja mums lielas grūtības, kaut gan mēs centāmies, cik vien iespējams, tās novērst, iedami nenoteiktā laikā un pa dažādiem ceļiem.

XVII Apmeties pie Avarikas tajā pusē, kur starp upi un purviem, kā mēs teicām, bija šaura pieeja, Cēzars sāka celt uzbērumu, stumt klāt sargjumtus un būvēt divus torņus. Ieslēgt pilsētu ar nocietinājumu loku upes un purvu dēļ nebija iespējams. Bojiem un ēdujiem viņš nemitīgi atgādināja par pārtikas piegādi. Ēduji daudz necentās un nesniedza gandrīz nekādu palīdzību; bojiem bija maz iespēju. Viņu valsts bija maza un nabadzīga; kas viņiem bija, [to] viņi drīz izlietoja. Kaut gan boju nabadzības, ēduju nevērības un daudzo nodedzināto ēku dēļ kareivjiem vairākas dienas nebija pārtikas un viņi remdēja izsalkumu, atdzinuši no tāliem ciemiem lopus, tomēr neviens neko neteica, kas neatbilstu Romas tautas diženumam un agrākajām uzvarām. Gluži otrādi, kad Cēzars uzrunāja atsevišķus darbā aizņemtus leģionus un teica, ka beigšot uzbrukt Avarikai, ja kareivjiem pārāk grūti paciest trūkumu, visi lūdza to nedarīt: vairākus gadus viņi cīnījušies Cēzara vadībā, neesot ne sevi, ne viņu apkau­nojuši, nekad neesot pametuši kaut ko nepabeigtu — par negodu viņi atzītu sāktā uzbrukuma pārtraukšanu; viņi panesīšot visas grūtības, bet neatstāšot neatriebtus Kenabā gallu nodevīgi nogalinātos Romas pilsoņus. Viņi uz­dod centurioniem un kara tribūniem viņu vārda to paziņot Cēzaram.

XVIII Kad torņi jau tuvojās mūrim, Cēzars no gūstekņiem uzzināja: Verkingetorīgam izbeigusies lopbarība, un viņš apmeties citā nometnē tuvāk Avarikai. Ar jātniekiem un viegli bruņotiem kājniekiem, kas bija paraduši cīnīties jātnieku vidū, viņš devies turp, kurp, pēc viņa domām, mūsējie nākamajā dienā dosies sagādāt lopbarību, lai negaidīti uzbruktu. To izzinājis un pusnaktī izgājis, Cēzars agri no rīta nonāca pie ienaidnieku nometnes. Tie, drīz uzzinājuši par viņa ierašanos, aizsūtīja savus vezumus un mantas dziļāk mežos, bet visu karaspēku nostādīja kaujas kārtībā uz atklāta pakalna. Kad Cēzaram par to paziņoja, viņš pavēlēja sanest nastas vienkop un sagatavoties kaujai.

XIX Pakalns bija nolaidens no pašas apakšas. Gandrīz no visām pusēm to ietvēra staigns purvs, kas nebija platāks par piecdesmit pēdām. Paļāvība uz grūti pieejamo vietu galli bija izvietojušies pa ciltīm uz pakalna, nopostījuši visus tiltus[51] ieņēmuši visus ceļus un pārejas pār purvu. Viņi bija nodomājuši, ja romieši mēģinātu tikt purvam pāri, no augšas uzbrukt muklājā iestigušajiem. Tie mūsu kareivji, kas redzēja ienaidniekus tik tuvu, domāja ka jācīnās būs gandrīz vienādā stāvoklī, turpretī tie, kas saprata, cik neizdevīgā vietā mēs atrodamies, sprieda, ka mēs tikai dižojamies un izliekamies uzbrūkam. Daudzi bija sašutuši, ka ienaidnieki, atrazdamies tik tuvu, uzdrošinās skatīties mums tieši sejā, un pieprasīja dot kaujas signālu. Cēzars viņiem aizrādīja, ar kādiem zaudējumiem, ar cik daudzu krietnu vīru nāvi būtu jāiegūst uzvara. Redzē­dams, ka kareivji neatteicas doties jebkurās briesmās viņa goda un slavas dēļ, viņš atzina, ka būtu nosodāma netais­nība savu godu likt augstāk par kareivju dzīvību. Tā no­mierinājis kareivju sašutumu, viņš tajā pašā dienā tos atved nometnē un turpina-dot rīkojumus par uzbrukumu pilsētai.

XX Kad Verkingetorīgs atgriezās pie savējiem, viņu ap­vainoja nodevībā: viņš apmeties nometnē pārāk tuvu ienaidniekam, bet pats aizgājis ar visiem jātniekiem un tik lielus spēkus atstājis bez virspavēlnieka; izmantodami šādu izdevību tik ātri esot ieradušies romieši; nejauši un bez iepriekšēja nodoma tas nebūtu noticis; ķēniņa varu pār Galliju viņš gribējis saņemt kā Cēzara žēlastību, ne­vis kā pašu gallu atzinības balvu.
Uz šīm apsūdzībām Verkingetorīgs atbildēja:
Lopbarības trūkuma dēļ viņš apmeties citā nometnē, galli paši viņu mudinājuši to darīt; ja viņš apmeties tik tuvu romiešiem, tad tas darīts izdevīgās vietas dēļ, kas pati par sevi jau bijusi nocietinājums; purvainajā vietā jātnieku palīdzība nebūtu vajadzīga, tā bijusi vajadzīga tur, kurp viņi devušies.
Atstādams nometni, viņš ar nodomu neesot nevienam uzticējis virspavēlnieka pienākumus, lai nesaprātīgais pūlis nepanāktu došanos kaujā; viņš zinot, ka vāja rak­stura dēļ visi to vēloties, jo nevarot vairs ilgāk panest grūtības.
Ja tas bijis tikai gadījums, ka romieši tieši tad nākuši uzbrukumā, tad tas bijis laimīgs gadījums; ja viņi to da­rījuši, kāda ziņotāja mudināti, tad jāpateicas ziņotājam, jo radusies iespēja no pakalna redzēt, cik viņu maz, un radies arī pamats šaubīties par viņu vīrišķību, jo viņi taču neuzdrošinājās cīnīties un ar kaunu atkāpās uz nometni.
Viņš negribot par nodevību nekādu varu no Cēzara, to viņš varot iegūt ar uzvaru, kas viņam un visiem galliem esot tikpat kā izcīnīta. Viņš pat atdošot savu virspavēl­nieka varu, ja viņi domājot, ka lielāks būs viņiem gods, ja par uzvaru nebūs jāpateicas viņam.
— Lai jūs būtu pārliecināti, — viņš teica, — ka es tie­šām tā domāju, klausieties, ko saka romiešu kareivji.
Viņš liek atvest vergus, kuri, gādājot lopbarību, bija sa­gūstīti pirms dažām dienām un kurus viņš bija spīdzinājis ar badu un važām. Tie jau bija samācīti, kas viņiem jā­atbild uz jautājumiem. Viņi saka: esot leģiona kareivji; bada mocīti, slepeni izgājuši no nometnes, cerēdami uz laukiem atrast mazliet labības vai kādu mājlopu; viss karaspēks esot tādā pašā badā un trūkumā, visi zaudējuši spēkus, neviens vairs nespējot veikt aplenkuma darbus. Virspavēlnieks tāpēc nolēmis, pēc trim dienām atkāpties, ja uzbrukumā pilsētai nebūs gūti panākumi.
Tad Verkingetorīgs teica:
— To esmu veicis es, ko jūs nedibināti apvainojat no­devībā. Jūs redzat, ka ar manām pūlēm, bez jūsu asiņu izliešanas tik liels un uzvarām vainagots karaspēks iet bojā no bada. Es esmu gādājis, lai neviena valsts to neuz­ņemtu savā zemē, kad tas atkāpsies ar kaunu un negodu.

XXI Viss lielais bars skaļi kliedz un dauza vairogus; tā viņi bija paraduši darīt, piekrizdami kādai runai. Verkingetorīgs esot pats labākais virspavēlnieks, viņi nešauboties par tā uzticību, labāk karu nemaz nevarot vest. Viņi nolemj iesūtīt pilsētā desmit tūkstošus atlasītu vīru, biturīgiem vieniem pašiem nevarot uzticēt viņu visu likteni. Viņi saprata, — ja biturīgi atvairīs uzbrukumu, tie gūs visu uzvaras godu.

XXII Mūsu kareivju enerģijai, galli stājās pretī daždažādiem paņēmieniem, jo tā ir ļoti attapīga tauta, ļoti apdāvināti visu atdarināt un atveidot, ko no citiem noskatījušies. Mūsu graujamiem āķiem viņi meta virsū cilpas un, kad tas bija izdevies, ar trīšiem vilka tos iekšā pilsēta; zem uzbēruma viņi paraka ejas, tā ka tas iebruka. To viņi labi prata, jo viņiem ir dzelzs raktuves un pazemes eju rakšana ir parasta un labi zināma lieta. Visapkārt uz mūra viņi uzcēla vairākstāvu koka torņus un apklāja tos ar ādām. Dienā un naktī bieži dodamies izbrukumos, viņi centās aizdedzināt uzbērumu un uzbruka mūsu darbā aizņemtajiem kareivjiem. Būvējot augstāk uzbērumu, ik dienas augstāki kļuva mūsu uz tā uzceltie torņi, tiem viņi centās pielīdzināt savējos, uzliekot jaunas baļķu kārtas. Vaļējo eju rakšanu viņi kavēja ar asiem, apdedzinātiem mietiem, karstu piķi un smagiem akmeņiem[52], neļaudami mums tuvoties mūrim.

XXIII Gallu pilsētu mūri gandrīz visi ir šādi. Uz zemes viņi liek visā garumā [53] un vienādā divu pēdu atstatumā baļķus, kurus iekšpusē saista vienu ar otru, un atstarpes aizpilda ar smiltīm un šķembām, bet priekšpusē saber lielus akmeņus. Kad pirmā kārta ir nolikta un saistīta, tai virsū liek nākamo ar tādu pašu atstatumu starp baļķiem, bet tā, ka baļķis ar baļķi nesaskaras[54] un atstarpēs sablīvētie akmeņi visu cieši satur kopā. Tāpat mūri būvē tālāk, līdz tas sasniedz vajadzīgo augstumu.
Mūris ar savu dažādību, akmeņiem un baļķiem regulāri mainoties, izskatās glīti un ļoti labi pilda savu uzdevumu aizsargāt pilsētu, jo no uguns to sargā akmeņi, pret tarānu baļķi, kas lielākoties ir kādas četrdesmit pēdas gari un iekšpusē tā sasaistīti, ka tos nav iespējams salauzt un mūri sagāzt.

XXIV Tik daudzas grūtības bija jāpārvar, uzbrūkot pilsētai, bet kareivji, neatlaidīgi un grūti strādājot, tās visas uzveica, kaut gan viņus visu laiku kavēja aukstums un nepārtrauktas lietus gāzes. Divdesmit piecās dienās viņi uzcēla trīssimt trīsdesmit pēdas platu un astoņdesmit pēdas augstu uzbērumu. Tas jau gandrīz skāra pilsētas mūri, un Cēzars, kā parasti, dienu un nakti vēroja uzbērumu celšanu, mudinādams kareivjus ne mirkli nepārtraukt darbu, kad mazliet pirms trešās naktssardzes maiņas pār dambi sāka celties dūmi. Ienaidnieki bija izrakuši apakšzemes eju un uzbērumu aizdedzinājuši. Tajā pašā brīdī uz visa mūra sākās kliegšana, un ienaidnieki pa diviem vārtiem katrā mūsu torņu pusē devās izbrukumā. Citi no mūra uz uzbērumu svieda lāpas un visu labi degošo, lēja piķi un citas viegli uzliesmojošas vielas. Bija grūti saprast, kurp vispirms skriet, kam steigties palīgā. Bet, tā kā Cēzars bija devis rīkojumu diviem leģioniem vienmēr būt kaujas gatavībā nometnes priekšā un pārējiem strādāt maiņās, tad drīz viss nokārtojās — daži stājās pretī-uzbrūkošajiem ienaidniekiem, citi jauca nost uzbērumu uguns apdraudēta­jās vietās, citi vilka no tām prom torņus, bet visi pārējie no nometnes bariem skrēja dzēst uguni.

XXV Bija jau pagājusi atlikusī nakts daļa, bet visur vēl turpinājās kauja, un ienaidniekiem atkal un atkal radās cerība uzvarēt — viņi redzēja: jau deg torņu sargmargas; mūsējie, sargsienu[55] nesegti, vilcinās steigties palīgā. Nogurušos ienaidniekus vienmēr nomainīja svaigi spēki. Viņi saprata, ka šajā brīdī izšķiras visas Gallijas liktenis.
Mums šķiet, ka nebūs pareizi atstāt neminētu šādu kauja redzētu gadījumu. Pilsētas vārtu priekšā kāds galls svieda ugunī uz torņa tauku un piķa gabalus, kurus padeva no rokas rokā; skorpiona[56] bulta ķēra viņu labajos sānos, un viņš sabruka bez dzīvības. Tuvākais aiz viņa, pārkāpis pāri kritušajam, turpināja darīt to pašu. Kad arī viņu no­galināja bulta, viņa vietā stājās trešais, trešā vietā cetur­tais, un pilsētas aizstāvji atstāja šo vietu tikai tad, kad degošais uzbērums bija apdzēsts, ienaidnieki visur atdzīti atpakaļ un kauja beigusies.

XXVI Kad galli visu bija izmēģinājuši un nekas nebija izdevies, viņi nākamajā dienā nolēma aizbēgt no pilsētas, ko ieteica un mudināja darīt arī Verkingetorīgs. Viņi cerēja nakts klusumā to izdarīt bez lieliem zaudējumiem, jo netālu no pilsētas bija Verkingetorīga nometne un lielie purvi visapkārt pilsētai kavēja romiešus viņus vajāt. Naktī, kad viņi gatavojās to darīt, viņu sievas pēkšņi izskrēja no saviem namiem, krita savu vīru priekšā ceļos un, gauži raudādamas, neatlaidīgi lūdza neatstāt ienaidnieku rokās nāvei un mocībām savus bērnus un viņas pašas, jo viņu spēki esot par vājiem, lai bēgtu. Redzēdamas, ka viņi neatteicas no sava nodoma, jo pašās lielākajās briesmās un bailēs ļaudis aizmirst žēlsirdību, viņas sāka skaļi kliegt un dot romiešiem zīmes par nodomāto bēgšanu. Tagad galli, izbijušies, ka romiešu jātnieki varētu nogriezt viņiem ceļu, atteicās no sava nodoma.

XXVII Nākamajā dienā Cēzars pavirzīja uz priekšutorni un nostādīja pret mūri pārējās sagatavotās aplen­kuma ierīces. Kad sākās stipra lietus gāze, viņš nolēma, ka šāds laiks ir tieši izdevīgs, lai uzsāktu kaut ko izšķirīgu, jo redzēja, ka sargnodaļas uz mūra ir izvietotas nevērīgāk; savējiem viņš lika aplenkuma darbus strādāt kūtrāk un pastāstīja, ko nodomājis darīt. Leģioniem viņš pavēlēja sagatavoties uzbrukumam jau nometnē tā, lai ienaidnieki to nepamanītu, un, tos uzmudinādams, teica, ka tagad beidzot ir pienācis laiks pēc tik lielām pūlēm gūt uzvaras augļus. Apsolījis balvas tiem, kas pirmie uzkāps uz mūra, viņš deva kaujas signālu kareivjiem, kas strauji no visām pusēm metās uz priekšu un ātri sakāpa uz mūra.

XXVIII No negaidītā pavērsiena pārsteigtie, no torņiem un mūra padzītie ienaidnieki nostājās forumā un citās klajākās vietās ķīļveida- kaujas kārtībā, apņēmušies cīnīties līdz beidzamai iespējai, lai ienaidnieki nāktu, no kuras puses nākdami. Redzēdami, ka neviens nekāpj no mūra zemē, bet to ieņem visā garumā, viņi izbijās, ka zudīs katra cerība glābties bēgot, un, nosvieduši ieročus[57] pa kaklu pa galvu traucās uz tālāko pilsētas nomali. Daudzus tur, šaurajos vārtos sablīvējušos, iznīcināja mūsu kājnieki. Tos, kas bija tikuši pa vārtiem laukā, apkāva jātnieki, un nebija neviena, kas būtu domājis par laupīšanu. Kareivji bija tā saniknoti par romiešu apkaušanu Kenabā un par grūtajiem aplenkuma darbiem, ka nesaudzēja ne vecus ļaudis, ne sievietes, ne bērnus. Galu galā no aptuveni piecdesmit tūkstošiem iedzīvotāju pie Verkingetorīga nonāca un izglābās ne vairāk kā astoņi simti, kas, tikko izdzirduši kliegšanu, bija bēguši laukā no pilsētas. Verkingetorīgs viņus tikai vēlu naktī klusi ielaida nometnē, baidīdamies, ka, visam baram uzreiz iebrūkot un visiem viņus žēlojot, varētu sākties sacelšanās. Tāpēc, nostādījis pie ceļa jau labu gabalu no nometnes sev uzticamus vīrus un atsevišķu valstu ievērojamākos pilsoņus, uzdeva tiem sadalīt bēgļus pa valstīm un aizvest pie savējiem uz to nometnes daļu, kas viņiem jau pašā sākumā bija ierādīta.

XXIX Sasaucis nākamajā dienā sapulci, Verkingetorīgs savējos mierināja un drošināja, — lai jau tūlīt šīs neveiksmes dēļ nezaudējot drosmi un katru paļāvību. Romieši neesot uzvarējuši, drosmīgi cīnīdamies atklātā kaujā, bet ar veiklu paņēmienu un aplenkuma mākslas prasmi. Galliem tādas neesot. Kļūdoties tie, kas domājot, ka karā vi­ņiem viss izdošoties. Viņš nekad neesot piekritis Avarikas aizstāvēšanai, to viņi paši varot apliecināt, bet biturīgu neapdomība un pārējo pārāk lielā piekāpība bijusi ne­veiksmes cēlonis. Viņš gūšot lielākus panākumus par zau­dējumiem un izlīdzināšot nelaimi, jo valstis, kas nav pie­kritušas, viņš pievienošot ar apdomīgu rīcību un panāk­šot vienu visas Gallijas padomi, kuras vienprātībai pat visa pasaule nevarēšot stāties pretī. To viņš gandrīz jau esot sasniedzis. Pašlaik kopējās uzvaras dēļ jāievērojot šāda taisnīga prasība: jāpieņemot lēmums nocietināt nometni, lai vieglāk varētu atvairīt pēkšņus ienaidnieku uzbruku­mus.
Šāda runa galliem ļoti patika; taču visvairāk gan tas, ka Verkingetorīgs pēc tik smagas sakāves nebija zau­dējis paļāvību, nebija vairījies parādīties atklātībā, nebija slēpies no savējiem. Viņi bija pārliecināti, ka viņš ir tāl­redzīgāks par citiem un labāk zina, kas notiks, jo pirms šīs neveiksmes bija ieteicis Avariku nodedzināt un atstāt. Ja neveiksmes grauj vadoņa autoritāti, tad šī neveiksme turpretī to vairoja ik dienas. Turklāt viņiem radās cerība pievienot pārējās valstis, kā to bija teicis Verkingetorīgs. Pirmoreiz galli nolēma nocietināt nometni; šie pie darba nepieradušie ļaudis bija tā izbijušies, ka bija ar mieru paciest un izpildīt visu, ko viņiem pavēlēs.
Verkingetorīgs visiem spēkiem centās izpildīt doto solījumu — pievienot pārējās valstis, dabūt tās savā pusē ar dāvanām un vilinājumiem. Šā uzdevuma veikšanai viņš izvēlējās piemērotus ļaudis, kas visi lieliski prata iegūt uzticību un draudzību ar viltīgu runu. No ieņemtās Avarikas izbēgušajiem viņš deva ieročus un apģērbu un, lai papildinātu sarukušos spēkus, pavēlēja sabiedrotajām valstīm sagādāt noteiktu daudzumu kareivju un līdz norā­dītai dienai atvest uz nometni; viņš lika vākt kopā visus strēlniekus — to Gallijā bija ļoti daudz — un sūtīt tos vi­ņam. Tā ātri tiek aizstāti Avarikā bojā gājušie. Šajā pašā laikā nitiobrogu ķēniņš Teutomats, Ollovikona dēls, kura tēvu mūsu senāts bija nosaucis par draugu, ieradās pie viņa gan ar lielu skaitu savu jātnieku, gan arī ar tiem, kurus bija savervējis Akvitānijā.

XXXII Cēzars, vairākas dienas uzkavējies Avarika, ieguva tur ļoti lielus labības un citas pārtikas krājumus un deva karaspēkam atpūtu pēc grūtā darba ar nepietiekamo apgādi. Ziema bija gandrīz jau beigusies, pats gadalaiks mudināja pievērsties karam, un Cēzars nolēma doties pret ienaidniekiem, lai viņus izvilinātu no purviem un mežiem vai arī liktu ciest visas aplenkuma grūtības.
Pie viņa ieradās ēduju vadoņi un lūdza palīdzēt šajā sevišķi grūtajā brīdī. Stāvoklis esot ārkārtīgi bīstams: jau izsenis viņiem esot parasts ievēlēt uz vienu gadu augstāko amatvīru ar ķēniņa varu, bet tagad divi izpildot šo amatu un katrs apgalvojot, ka ievēlēts likumīgi. Viens esot Konviktolitāvs, ievērojams un ļoti ietekmīgs jauneklis, otrs — Kots, no ļoti dižciltīgas dzimtas, arī pats sevišķi varens vīrs ar plašu radu loku; pagājušajā gadā šo amatu izpildījis viņa brālis Valetiaks. Visi pilsoņi ķērušies pie ieročiem, senāts esot sašķēlies divās daļās, sašķēlusies arī tauta; katram no viņiem esot savi piekritēji, savi atkarīgie ļaudis. Ja šis strīds turpināšoties un iešot plašumā, tad viena valsts daļa vērsīšoties pret otru. Cēzars ar piesar­dzīgu rīcību un savu autoritāti varot panākt, lai tas ne­notiktu.

XXXIII Kaut gan Cēzars bija pārliecināts, ka pamest novārtā karu un ienaidniekus būtu neizdevīgi, tomēr viņš arī labi zināja, kādas nelaimes parasti rada šķelšanās, un atrada par vajadzīgu tās novērst, lai šajā lielajā un ar Romas tautu tik cieši saistītajā valstī, kuru viņš vienmēr bija atbalstījis un dažādi tai parādījis godu, neizceltos pilsoņu karš un tie, kas nepaļautos uz saviem spēkiem, nelūgtu palīdzību no Verkingetorīga. Tā kā ēduju likumi neatļauj augstāko amatu ieguvušajiem iziet ārpus savas zemes robežām, tad Cēzars nolēma doties turp, lai ne­liktos, ka viņš neievēro ēduju tiesības un likumus, un uzaicināja pie sevis uz Deketiju [58] visu senātu un abus strīd­niekus. Kad tur sanāca gandrīz visa valsts, viņam pa­skaidroja, ka brālis proklamējis brāli, uz vēlēšanu sapulci slepus aicināti tikai nedaudzi, tā notikusi citā vietā un citā laikā, nekā to prasot likums, kas aizliedzot diviem no vie­nas ģimenes ne tikai kļūt par amatvīriem, bet pat par senatoriem. Tad Cēzars piespieda Kotu atteikties no augstā amata un pavēlēja Konviktolitāvam stāties amatā. Pēc ēduju paraduma viņa vēlēšanas bija vadījuši priesteri, bet vēlēšanu laikā visi amatvīri bija atteikušies no savas varas.

XXXIV Pēc šās militārās gatavošanās pārtraukuma un strīda nokārtošanas Cēzars noteikti atgādināja ēdujiem aizmirst strīdus un nesaskaņas, atlikt pagaidām visu pārējo, pievērsties šim karam un būt pārliecinātiem, ka pēc uzvaras pār Galliju viņi saņems pelnīto atlīdzinājumu. Viņš pavēlēja tiem nekavējoši sūtīt viņam visus jātniekus un kādus desmit tūkstošus kājnieku, kurus viņš izmantošot pārtikas piegādes nodrošināšanai. Karaspēku viņš sadalīja divās daļās: uzdeva Titam Labiēnam četrus leģionus vest uz senonu un parīsiju novadiem, pats ar sešiem devās lejup gar Elaveras upi uz Gergoviju arvernu zemē. To uzzinājis, Verkingetorīgs nopostīja visus tiltus pār šo upi un sāka iet pa otru upes krastu.

XXXV Kad viens karaspēks bija otra acu priekšā un gandrīz tieši iepretī apmetās nometnē, Verkingetorīgs bija izlicis sargposteņus, lai romieši nevarētu, kaut kur uzcēluši tiltu, pāriet pār upi. Cēzara stāvoklis bija ļoti smags, jo viņu šeit lielāko vasaras daļu varēja aizkavēt Elavera, kas gandrīz nekad pirms rudens nav pārejama pa braslu. Lai tas nenoliktu, viņš apmetās nometnē mežainā apvidū tieši pretī kādam no tiem tiltiem, kurus Verkingetorīgs bija licis nopostīt. Nākamajā dienā viņš ar diviem leģioniem nepamanīts palika tur; pārējos spēkus ar visiem vezumiem, kā parasts, sūtīja tālāk, licis izretināties dažām kohortām, lai liktos, ka leģionu skaits ir tas pats. Viņš pavēlēja tām iet pēc iespējas garākā kolonnā. Kad tām, spriežot pēc laika, vajadzēja būt jau nonākušām nometnē, sāka taisīt tiltu uz tiem balstiem, kuru apakšējā daļa bija vesela. Pabeidzis šo darbu, pārvedis leģionus un izvēlējies nometnei piemērotu vietu, viņš lika atsaukt atpakaļ pārējos spēkus. Verkingetorīgs, to uzzinājis, lieliem pārgājieniem gāja viņam pa priekšu, lai nebūtu spiests cīnīties pret paša gribu.

XXXVI No šejienes Cēzars piektajā dienā nonāca pie Gergovijas un pēc nenozīmīgas jātnieku kaujas, izlūkojis pilsētas atrašanās vietu, atteicās no nodoma uzbrukt tai; tā bija celta uz ļoti augsta kalna, un visas pieejas bija grūtas; viņš nolēma sākt tās aplenkšanu tikai pēc pārtikas piegādes nodrošināšanas. Bet Verkingetorīgs apmetās nometnē tuvu pie pilsētas. Sabiedroto valstu spēkus viņš bija izvietojis ap sevi savrup nelielos atstatumos uz visām Gergovijas kalna nogāzes augstākajām vietām, kur tie bija labi redzami; skats tiešām bija baismīgs. Tiem valstu vadītājiem, kurus viņš bija izvēlējies sev par padomnie­kiem, viņš bija pavēlējis katru dienu, gaismai austot, sa­nākt pie viņa, lai viņiem kaut ko paziņotu vai dotu kādu rīkojumu. Nevienu dienu viņš nepalaida garām, neuzsācis kādu jātnieku kauju, kurā starp jātniekiem bija izvietoti arī strēlnieki, lai pārliecinātos, cik katram no viņa ļaudīm ir drosmes un uzņēmības. Pašā kalna pakājē, tieši pretī pilsētai, bija stipri nocietināts un no visām pusēm stāvs pakalns. Ja tas būtu mūsu rokās, tad, šķiet, ienaidniekiem tiktu stipri traucēta ūdens un lopbarības piegāde, bet šo pakalnu bija ieņēmusi ne visai stipra ienaidnieku sargno-daļa. Cēzars, nakts klusumā izgājis no nometnes, padzina sargnodaļu un ieņēma pakalnu, pirms no pilsētas paguva piesteigties palīdzība. Viņš novietoja tur divus leģionus un no lielākās nometnes uz mazāko [59] lika izrakt divkāršu divpadsmit pēdas platu grāvi, lai arī atsevišķi kareivji varētu iet no vienas uz otru, nebaidoties no pēkšņa ienaid­nieka uzbrukuma.

XXXVII Kamēr tā notiek pie Gergovijas, ēdujs Konviktolitāvs, kuram, kā mēs jau teicām, Cēzars bija piešķīris amatu, arvernu naudas uzpirkts, ved sarunas ar dažiem jaunekļiem. Ievērojamākie no tiem bija Litaviks un viņa brāļi, jaunieši no ļoti ievērojamas dzimtas. Viņš dalās ar tiem balvā[60] un atgādina atcerēties, ka ēduji ir brīvi un dzimuši, lai valdītu. Vienīgi ēduju valsts vēl kavējot gallu uzvaru. Tās autoritāte atturot pārējās. Ja tā nostāšoties gallu pusē, romiešiem Gallijā vairs nebūšot atbalsta. Cē­zars tam esot palīdzējis, taču ar viņa palīdzību tas panācis tikai savu pilnīgi taisno lietu. Viņam vairāk nozīmējot gallu kopējā brīvība. Kāpēc gan ēdujiem savu likumu un tiesību jautājumos jāgriežas pie Cēzara kā pie šķīrējties­neša, kāpēc romieši nenākot pie ēdujiem? Jauniešus viegli pierunāja augstās amatpersonas teiktais un balva. Kaut gan viņi pat piekrita sākt pirmie, tomēr bija jāatrod pie­tiekams iemesls, jo viņi nebija droši, vai ēdujus izdosies pierunāt neapdomīgi sākt karu. Nolēma iecelt Litaviku par vadoni tiem desmit tūkstošiem, kas bija jāsūta Cēzaram, un viņam uzdeva tos arī aizvest; viņa brālim bija jādodas pie Cēzara jau pirms viņa paša. Norunā, kā rīkosies arī citos gadījumos.

XXXVIII Litaviks, uzņēmies karaspēka vadību un atrazdamies kādas trīsdesmit jūdzes no Gergovijas, pēkšņi sasauc kareivjus un raudādams izsaucas:
— Kurp mēs dodamies, kareivji? Visi mūsu jātnieki, visi dižciltīgie ir gājuši bojā. Eporedorīgu un Viridomaru, ievērojamus mūsu valsts vīrus, romieši nepatiesi apvainoja nodevībā, tiesāja un sodīja ar nāvi. Jautājiet par to no šīs asinspirts izbēgušajiem; mani brāļi un visi mani tuvinieki ir noslepkavoti, tik lielas ir manas sāpes, ka es nespēju stāstīt notikušo.
Atved ļaudis, kurus viņš bija samācījis, kas jārunā. Tie kareivju pūlim stāsta to pašu, ko bija stāstījis Litaviks: ēduju jātnieki nogalināti, jo veduši sarunas ar arverniem; viņi paši iejaukusies kareivju barā un izbēguši no šīs slep­kavošanas.
Ēduji skaļi kliedz un pie visa, kas svēts, lūdz Litaviku glābt viņus. Tad Litaviks [saka]:
— Šeit nav vairs jāspriež! Vai tad mums nav jādodas un jāapvienojas ar arverniem? Vai tad mēs vēl šaubāmies, ka pēc šī nekrietnā nozieguma romieši nogalinās arī mūs pa­šus? Ja mums ir vēl kaut cik vīrišķības, atriebsim nodevīgi noslepkavoto nāvi un nogalināsim šos bandītus!
Viņš norāda uz Romas pilsoņiem, kas, paļaudamies uz ēduju kareivju aizsardzību, atradās pie Litavika. Tiek iz­laupīti lieli viņu labības krājumi un cita manta. Viņus pašus nežēlīgi` moka un nogalina. Pa visu valsti viņš izsūta vēstnešus, sakūda ēdujus ar tiem pašiem meliem par jātnieku un ievērojamāko pilsoņu nogalināšanu; mu­sina, lai viņi tāpat atriebj nodarītās pārestības, ka viņš pats to darījis.

XXXIX Ēdujs Eporedorīgs bija ļoti dižciltīgs un sava dzimtenē ļoti ietekmīgs jauneklis. Vienos gados ar viņu un tikpat ievērojams, bet zema_ dzimuma bija Viridomars. Dīvitiaks viņu bija ieteicis Cezararm kas šim mazpazīstamajam vīram bija sagādājis ļoti ievērojamu stāvokli. Viņi abi, personiski uzaicināti, bija ieradušies pie Cezara ar ēduju jātniekiem, un abi sacentās lielāka goda dēļ. Kad bija strīds amata dēļ, viens no viņiem visiem speķiem atbalstīja Konviktolitāvu, otrs — Kotu. Eporedorīgs, uzzinājis Litavika nodomu, gandrīz pusnaktī par to ziņo Cezaram. Lūdz viņu nepielaist, ka eduji, nekrietnu jauniešu kūdīti, atteiktos no draudzības ar Romas tautu. Viņš paredzot, ka tā notiks, ja tik daudzi tūkstoši pievienosies ienaidniekiem. [.. .]

XXXX Cēzars bija par šo ziņu ļoti norūpējies, jo viņš vienmēr bija sevišķi labvēlīgs ēdujiem. Nemaz nešaubīdamies, viņš izved no nometnes četrus leģionus kaujas gatavībā un visus jātniekus; tik nopietnā brīdī nebija laika samazināt nometni, jo šķita, ka viss atkarīgs no ātras rīcības; nometnes aizsardzībai viņš atstāj legātu Gāju Fabiju ar diviem leģioniem. Kad viņš dod pavēli apcietināt Litavika brāļus, viņam ziņo, ka tie nule kā pārbēguši pie ienaidniekiem.
Lai kareivji nežēlojoties par grūto pārgājienu, viņš, mudi­nādams tos, teica: esot jāsteidzas. Visiem dedzīgi piekrītot, viņš, nogājis divdesmit piecas jūdzes, ieraudzīja ēdujus gājiena kārtībā un izsūtīja jātniekus viņus traucēt un ka­vēt. Visiem viņš atgādina nevienu nenogalināt un pavēl Eporedorīgam un Viridomāram, kurus ēduji uzskatīja par nogalinātiem, parādīties jātnieku vidū un uzrunāt savējos. Eduji, tos pazinuši, pārliecinājās, ka Litaviks viņus pie­krāpis; nometuši ieročus, pacēla rokas un lūdza viņus saudzēt. Litaviks ar saviem padotajiem, kuriem pat vis­lielākajā nelaimē ir noziegums pamest savu vadoni, aiz­bēga uz Gergoviju.

XXXXI Cēzars aizsūtīja vēstnešus pie ēduju valdības, lai tie aizrādītu, ka viņš, labu gribēdams, ir saudzējis tos, kurus varējis_ sodīt ar nāvi uz kara tiesību pamata. Tad, devis karaspēkam trīs stundas atpūtai, gāja uz Gergoviju. Gandrīz pusceļā Fabija sūtītie jātnieki ziņo, cik bīstams bijis stāvoklis; vēsta, ka ienaidnieki ar visiem spēkiem uzbrukuši nometnei, pagurušo vietā tūliņ stājušies svaigi un mūsu kareivji nokausēti nepārtrauktajā cīņā, jo nometne bijusi pārāk liela un visiem pastāvīgi bijis jāpaliek uz vaļņa. Daudzus ievainojušas neskaitāmās bultas, šķēpi un akmeņi, bet ienaidnieku atvairīšanai ļoti noderējušas metamas ierīces. Kad tie atgājuši[61], Fabijs licis aizkraut visus vārtus, atstājis neaizsprostotus tikai divus, uzstādījis uz vaļņa sargsienas un gatavojies cīņai nākamajā dienā. Saņēmis šīs ziņas, Cēzars pirms saules lēkta, kareivjiem netaupot pūles, nonāca nometnē.

XXXXII Kamēr risinājās cīņas pie Gergovijas, ēduji tūlīt pēc pirmo ziņu saņemšanas no Litavika sāk rīkoties bez kāda apdoma: daži iedegušies dusmās, citi mantkārī­bas urdīti, citi aiz vieglprātības, — tā šiem ļaudīm ir iedzimta un ļoti raksturīga, un pa ausu galam saklausītas ziņas viņiem ir neapšaubāma patiesība. Viņi izlaupa Ro­mas pilsoņu mantas, nogalina tos, aizved verdzībā. Konviktolitāvs padara stāvokli vēl ļaunāku, vēl vairāk satra­cina tautu, lai pēc izdarītajiem noziegumiem būtu kauns atkal nākt pie prāta. Kara tribūnu Marku Aristiju, kas devās pie leģioniem, viņi, drošību solīdami, izvilina no Kavillonas. Viņi neatlaidīgi pierunā darīt to pašu arī tos romiešus, kas bija tur apmetušies tirdzniecības dēļ. No pilsētas izgājušajiem viņi tūlīt uzbrūk ceļā. Tie, zaudējuši savus vezumus, visu dienu un nakti cīnās ielenkumā, abas pusēs daudzi krīt, un ēduji musinādami sadabū vēl vairāk apbruņotu ļaužu.

XXXXIII Bet, kad pienāk ziņa, ka visi viņu kareivji ir Cēzara varā, viņi steidzīgi dodas pie Aristija, stāsta, ka viss noticis bez valdības ziņas, ievada izmeklēšanu par nolaupītajām mantām, atsavina Litavika brāļu īpašumus, sūta pie Cēzara vēstnešus, lai attaisnotos un atgūtu savējos. Taču, noziegumu aptraipīti un guvuši savu tiesu no mantām, kuru izlaupīšanā bija piedalījušies daudzi, viņi, baidīdamies no soda, slepeni sāk apspriesties parsacelšanos, un viņu sūtņi dodas uz citām valstīm, lai kūdītu un musinātu. Kaut gan Cēzars to saprata, viņš tomēr ar vēstnešiem, kas bija ieradušies pie viņa taisnoties, runāja pēc iespējas laipni: lielā pūļa nezināšanas un vieglprātības dēļ viņš nespriedīšot bargu tiesu par ēduju valsti un viņa labvēlība pret ēdujiem nebūšot mazāka. Baidīdamies no vēl nopietnākiem nemieriem Gallijā, viņš domāja, kas darāms, lai pret viņu nevērstos visas valstis, un kā aiziet no Gergovijas un atkal apvienot visu savu karaspēku, lai neliktos, ka viņš atkāpjas, baidīdamies no sakāves, un lai atkāpšanās neatgādinātu bēgšanu.

XXXXIV To pārdomājot, viņam šķita, ka gadījusies laba izdevība kaut ko veikt. Ieradies mazākajā nometnē pārraudzīt nocietināšanas darbus, viņš pamanīja, ka uz pakalna, ko bija ieņēmuši ienaidnieki, nav neviena cilvēka, kaut gan iepriekšējas dienās to bija tik daudz, ka pat zeme nebija redzama. Brīnīdamies viņš par to jautajā pārbēdzējiem, kas lielā skaitā saradās pie viņa ikdienas. Tie stāstīja to pašu, ko Cēzars jau bija uzzinājis no izlūkiem: kalna virsotne esot gandrīz līdzena, bet pilsētas otra puse esot ar mežu apaugusi šaura ieeja, par kuru galli esot ļoti nobažījušies. Visi esot vienisprātis: vienu svarīgu pakalnu romieši esot jau ieņēmuši, ja viņi zaudētu arī otru, tad, šķiet, viņi gandrīz būtu ieslēgti ar nocietinājumu loku un viņiem būtu nogriezta izeja lopbarības sagādei. Verkingetorīgs sasaucis visus nocietināt to.

XXXXV To uzzinājis, Cēzars pusnaktī sūta vairākas jātnieku turmas; pavēl tām jāt mazliet trokšņaināk un pa dažādām vietām. Gaismai austot, viņš dod rīkojumu izvest no nometnes daudz nastu nesēju zirgu un mūļu, liek no­ņemt tiem nastu seglus un mūļu dzinējiem liek jāt apkārt pa pakalniem jātnieku bruņu cepurēs, lai tos noturētu par jātniekiem. Tiem viņš pievieno dažus jātniekus, kuriem vajadzēja jādelēt izklaidus, lai ienaidnieki redzētu tos. Viņš pavēl visiem pa garu apkārtceļu doties uz vienu un to pašu vietu. To visu iztālēm varēja redzēt no pilsētas, jo nometnes no Gergovijas ir pārredzamas, bet īstenībā notie­košo izzināt no tālienes nebija iespējams. Pa tiem pašiem pakalniem viņš sūta vienu leģionu un, kad tas bija nogājis kādu gabalu, nostāda mežu aizsegā kādā zemākā vietā. Galli kļūst aizdomīgāki un visus spēkus ved turp, kur ceļ nocietinājumu. Redzēdams, ka ienaidnieku nometne ir tukša, Cēzars pavēl nomaskēt dienesta pakāpju rotājumus un apslēpt karaspēka daļu nozīmes. Nelieliem pulciņiem, lai to nepamanītu no pilsētas, viņš pārved kareivjus no lielās nometnes uz mazo un legātiem, kuriem bija uzdevis komandēt atsevišķus leģionus, aizrāda, kāds ir viņa no­doms. Viņš tiem pirmām kārtām atgādina neļaut kareiv­jiem izklīst, skatīties, lai cīņas degsmē vai cerībā uz laupī­jumu tie neaiziet par tālu; paskaidro, cik neizdevīgā vietā viņiem jācīnās; tikai ātrums varot šeit līdzēt; viss atkarīgs no laimīga gadījuma, atklātā kaujā maz esot panākams. To paskaidrojis, viņš dod kaujas signālu un tajā pašā laikā sūta labajā flangā ēdujus pa citu uzeju.

XXXXVI Pilsētas mūris no līdzenuma un kāpuma sā­kuma atradās tūkstoš divi simti soļu attālumā, ja nebūtu līkumu, kas kāpumu padarīja nolaidenāku, bet ceļu — garāku. Gandrīz nogāzes vidū, pielāgojoties kalnam, galli no lieliem akmeņiem bija uzcēluši sešas pēdas augstu mūri, lai apgrūtinātu mūsu uzbrukumu. Uz leju no mūra visa nogāze bija brīva, uz augšu līdz pilsētai to aizņēma cieši blakus novietotas nometnes.[62] Kareivji pēc dotā signāla ātri nonāk līdz mūrim un, tikuši tam pāri, ieņem trīs nometnes; tik ātri viņi tās ieņem, ka nitiobrogu ķēniņš Teutomats, pēkšņi pārsteigts savā teltī, kur bija atgulies pusdienas atpūtā, tik tikko izglābās kails līdz jostas vietai uz ievainota zirga no mūsu sirojošo kareivju rokām.

XXXXVII Panācis nodomāto, Cēzars pavēlēja dot atkāpšanās signālu un tūlīt apturēja desmito leģionu, pie kura atradās pats. Kaut gan pārējo leģionu kareivji nebija dzirdējuši tauri, jo starpā bija diezgan plata leja, tomēr kara tribūni un legāli centās, kā Cēzars bija pavēlējis, tos apturēt. Taču, cerēdami uz drīzu uzvaru, redzēdami ienaidniekus bēgam un atcerēdamies savus panākumus, tie domāja, ka nekas nav tik grūts, ko viņi nevarētu sasniegt, drosmīgi cīnoties, un nemitējās vajāt ienaidniekus, pirms nebija nonākuši pie pilsētas mūra un vārtiem. Tad visā pilsētā sākās kliegšana. Tie, kas bija tālāk, izbijušies no pēkšņā trokšņa, metās laukā no pilsētas, domādami, ka ienaidnieki jau ielauzušies tajā. Ģimeņu mātes svieda no mūra drēbes un sudrabu un, kailām krūtīm pārliekušās pār to un rokas izstiepušas, lūdza, dievus piesaukdamas, viņas saudzēt un nerīkoties kā Avarikā, kur netika taupītas ne sievietes, ne bērni; dažas, uz rokām nolaistas no mūra, nodeva sevi kareivjiem. Astotā leģiona centurions Lūcijs Fabijs šajā dienā savējiem teicis: viņu iekārdinājušas Avarikas balvas, viņš nepieļaušot, ka uz mūra kāds uzkāps pirms viņa. Triju sava manipula kareivju pacelts, viņš pirmais uzkāpa uz mūra. Tad viņš tos vienu pēc otra uzvilka augšā.

XXXXVIII Šajā pašā laikā, kā mēs jau aizrādījām, uz nocietinājuma celšanas darbiem pilsētas otrā pusē sanākušie izdzirda kliegšanu un saņēma satraucošas ziņas, ka to ieņēmuši romieši. Cik ātri vien spēdami, viņi steidzās, izsūtījuši jātniekus. Kas pirmais nonāca pie mūra, apstājās tur, un cīnītāju skaits auga. Kad bija sanācis liels pulks, ģimeņu mātes, kas nule vēl no mūra stiepa rokas pret romiešiem, lūdz tagad pie visa, kas dārgs, savējos, atlaiž pēc gallu paraduma vaļā matus un paceļ augstu uz rokām bērnus. Cīņa nebija vienāda: neizdevīga romiešiem bija vieta, mazs viņu skaits; turklāt no skrējiena un ilgās kaujas nogurdinātajiem nebija viegli atvairīt svaigos un nenogurušos.

XXXXIX Kad Cēzars redzēja, ka viņam jācīnās neizdevīgā vietā un ienaidnieku spēki aug, viņš, par savējiem baidīdamies, sūtīja tiem palīgā legātu Titu Sekstiju, kuram bija uzdevis aizstāvēt mazo nometni. No tās Sekstijam bija ātri jāaizved sešas kohortas un jānostāda pakalna pakājē pa labi no ienaidniekiem, lai tie baidītos pārāk droši vajāt mūsējos, ja būtu izdevies viņus atsviest atpakaļ.

L Sajā ārkārtīgi sīvajā tuvcīņā, kad ienaidnieki paļāvās uz savu izdevīgo stāvokli un skaitu, mūsējie uz savu drosmi un kaujas prasmi, piepeši mūsu labajā spārnā pa­rādījās ēduji, kurus Cēzars bija sūtījis pa citu uzeju, lai saistītu ienaidnieku spēkus. Ar savu gallu bruņojumu tie ļoti sabaidīja mūsējos. Kaut gan varēja redzēt, ka labais plecs viņiem ir atsegts, kā to parasti dara mierīgie galli, tomēr mūsu kareivji domāja, ka to darījuši ienaidnieki, lai maldinātu viņus. Tad ienaidnieki ielenc, nogalina un no­sviež no mūra centurionu Lūciju Fabiju un tos, kas bija uzkāpuši uz tā kopā ar viņu. Kad šā leģiona centurionam Markam Petronijam, kas mēģināja sacirst vārtus, mācās virsū liels ienaidnieku pārspēks, viņš, zaudējis cerību iz­glābties un daudzās vietās ievainots, uzsauca sava mani­pula kareivjiem, kas viņam bija sekojuši:
— Ar jums kopā es nevaru izglābties, bet es parūpēšos par jūsu glābšanos, jo, pēc goda dzīdamies, esmu iegrūdis jūs nelaimē. Iespēja jums ir, palīdziet sev paši.
To teikdams, viņš brūk iekšā ienaidnieku gūzmā, divus nogalina un pārējos mazliet atspiež no vārtiem. Kad viņa kareivji mēģina palīdzēt, viņš sauc:
— Velti jūs mēģināt mani glābt; manām asinīm plūstot, zūd mani spēki. Ejiet prom, kamēr vēl iespējams, atkāpie­ties uz leģionu.
Tā sacīdams, viņš pēc īsa brīža saļima bez dzīvības, savējos glābdams.

LI Ienaidnieki, mākdamies no visām pusēm, atsvieda mūs atpakaļ, un mēs zaudējām četrdesmit sešus centurionus. Gallus, kas pārāk strauji dzinās pakaļ, aizturēja desmitais leģions, kas mazliet izdevīgākā vietā bija palicis aizsardzībā; to savukārt nomainīja trīspadsmitā leģiona kohortas, kuras no mazās nometnes bija atvedis Tits Sekstijs un kuras bija nostājušās augstākā vietā. Līdzko leģioni bija sasnieguši līdzenumu, viņi pavērsās ar fronti pret ienaidniekiem. Verkingetorīgs no pakalna pakājes aizveda savējos no nocietinājumiem. Šajā dienā zaudējām gandrīz septiņsimt kareivju.

Lll Nākamajā dienā Cēzars, sasaucis sapulci, pārmeta kareivjiem viņu pārsteidzību un mantkārību: viņi paši sprieduši, kurp jāiet un kas jādara, nav apstājušies, kad dots atkāpšanās signāls, viņus apturēt nav varējuši ne kara tribūni, ne legāti. Viņš paskaidro, cik liels kavēklis ir neizdevīga vieta; viņš pats to pieredzējis pie Avarikas. Pārsteidzis ienaidniekus bez vadoņa un jātniekiem, viņš atteicies izmantot gandrīz jau izcīnītu uzvaru, lai neizdevī­gas vietas dēļ kaujā negadītos ciest pat neievērojamus zaudējumus. Viņš ļoti apbrīnojot kareivju varonību: viņus nav apturējuši ne nometņu nocietinājumi, ne augstais kalns, ne pilsētas mūri, bet viņam jānosodot viņu patvaļa un augstprātība, jo viņi iedomājušies, ka var labāk spriest par uzvaru un visas cīņas gaitu nekā virspavēlnieks. Viņš vēloties, lai kareivji būtu tikpat apdomīgi, tikpat saval­dīgi, cik drosmīgi un varonīgi.

LIII Sapulces un runas beigās viņš uzmudina un iedro­šina kareivjus nezaudēt šās neveiksmes dēļ tūlīt drosmi un neizdevīgas vietas dēļ nepiedēvēt ienaidniekam varo­nību. Domādams tāpat kā agrāk par aiziešanu, viņš izveda leģionus no nometnes un izdevīgā vietā nostādīja kaujas kārtībā. Kad Verkingetorīgs tomēr nenāca līdzenumā, viņš pēc sekmīgas jātnieku sadursmes atveda karaspēku atpa­kaļ nometnē. To pašu atkārtojis arī nākamajā dienā, viņš sprieda, ka ir pietiekami darīts, lai galliem nebūtu tik daudz jālielās, lai augtu kareivju paļāvība, un devās pie ēdujiem. Bet arī tad ienaidnieki viņam nesekoja un trešajā dienā, izlabojis Elaveras tiltus, viņš pārved karaspēku.

LIV Tur Viridomārs un Eporedorīgs griežas pie viņa un ziņo, ka Litaviks ar visiem jātniekiem devies ceļā, lai kū­dītu ēdujus. Vajag aizsteigties tam priekšā un novērst nemierus. Kaut gan Cēzars daudzos gadījumos bija pār­liecinājies par ēduju nodevību un domāja, ka viņu1 atlai­šana paātrinās sacelšanos, viņš tomēr nolēma neaizturēt viņus, lai neliktos, ka viņš rīkojas netaisni un lai nevienam nebūtu iemesla baidīties. Tiem dodoties ceļā, viņš īsumā aizrāda, cik daudz laba viņš darījis ēdujiem; cik pazemoti pirms viņa ierašanās bijuši ēduji: viņiem vajadzējis patver­ties pilsētās, viņiem atņemti lauki, izlaupīta viņu manta, viņi apkrauti ar nodokļiem, no viņiem nekrietni un nekau­nīgi pieprasīti ķīlnieki. Viņš tos padarījis bagātus un varenus; viņi ne tikai atguvuši visu agrāko stāvokli, bet, šķiet, nekad agrāk viņiem nav bijusi tāda autoritāte un ietekme.
Devis šo uzdevumu, viņš atlaida tos.[63]1

LV Noviodūna ir ēduju pilsēta pie Ligeras upes. Tur Cēzars bija savedis visus Gallijas ķīlniekus, labību, valsts naudu un lielu daļu no savām personiskajām un karaspēka mantām; turp bija nosūtījis daudz Itālijā un Spānijā šim karam sagādātu zirgu. Tur ieradušies, Eporedorīgs un Vi­ridomārs uzzināja par valsts stāvokli: ēduji uzņēmuši Litaviku Bibraktē, savā lielākajā un ievērojamākā pilsētā, pie viņa ieradies Konviktolitāvs, ēduju augstākā amatperpersona, pie Verkingetorīga oficiāli aizsūtīta delegācija vest sarunas par mieru un draudzību. Viņi tāpēc sprieda, ka tik laba izdevība nav palaižama garām. Nogalinājuši Noviodūnas aizstāvjus un tos, kas tajā bija ieradušies tir­goties, [viņi] sadalīja savā starpā naudu un zirgus, bet gallu valstu ķīlniekus aizsūtīja Konviktolitāvam uz Bibrakti. Nedomādami, ka varēs paturēt savā varā pilsētu, viņi to nodedzināja, lai tā nenoderētu romiešiem, bet labību, cik laiks to atļāva, aizveda ar kuģiem, pārējo iegāza upē vai sadedzināja. Tad viņi sāka no kaimiņu no­vadiem vākt karaspēku, novietot uz Ligeras krastiem sargnodaļas un posteņus, izsūtīt uz visām pusēm jātniekus, lai to parādīšanās vien radītu izbailes un satraukumu, cerē­dami nogriezt romiešiem pārtikas piegādi, lai tās trūkums viņus aizdzītu atpakaļ uz Provinci. Šīs viņu cerības vai­roja no sniega stipri pārplūdusi Ligera, kas, šķiet, nekur nebija pārejama pa braslu.

LVI To uzzinājis, Cēzars domāja, ka viņam jāsteidzas, ja viņš grib riskēt,[64] taisīt tiltus un panākt kauju, pirms nav savākti lielāki ienaidnieku spēki, jo mainīt visu kara plānu un doties uz Provinci neviens pat tad neatrada par vajadzīgu, kad viņus kavēja Kevennas kalns un grūtie ceļi: tas būtu kauns un negods, un vēl jo vairāk tas nebija pieļaujams tagad, kad viņš tik ļoti baidījās par nogriezto Labiēnu un tiem leģioniem, kas bija sūtīti ar viņu. Tātad lie­liem dienas un nakts pārgājieniem viņš nonāk pie Ligeras, kad neviens to nebija gaidījis. Jātnieki bija atraduši braslu, kuru šajā stāvoklī varētu atzīt par piemērotu, kaut gan virs ūdens bija tikai rokas, kas turēja ieročus. Viņš tos izvietoja tā, ka tie mazināja straumes spēku, un bez zaudējumiem pārveda kareivjus, jo ienaidnieki apjuka, tikko mūs ieraudzījuši. Ieguvis uz laukiem labību un lopus un bagātīgi ar tiem apgādājis karaspēku, viņš nolēma do­ties pie senoniem.

LVII Kamēr Cēzars tā rīkojas, Labiēns atstāj Agedinkā apsargāt vezumus to papildinājumu, kas nule bija ieradies no Itālijas, un ar četriem leģioniem dodas uz Lutētiju. Tā ir parīsiju pilsēta, kas atrodas uz Sekvanas upes salas. Kad ienaidnieki uzzināja par viņa ierašanos, no kaimiņu valstīm sanāca lieli spēki. Virspavēlniecību nodod aulerkam Kamulogenam. Tas gan bija gandrīz jau nevarīgs aiz ve­cuma, tomēr šo godu tam piešķīra izcilās militārās liet­pratības dēļ. Kad viņš ievēroja, ka cieši pie Sekvanas ir liels staignājs, kas visu apvidu dara grūti pieejamu, viņš, tur apmeties, nolēma nelaist mūsējos pāri.

LVIII Labiēns sākumā mēģināja piestumt sargnojumes, taisīt pāri staignājam dambi un čikstu. Kad redzēja, ka tas ir pārāk grūti, klusām izgāja no nometnes trešajā naktssardzes maiņā un pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, nonāca Metiosēdā. Tā ir senonu pilsēta Sekvanas salā, tāpat kā Lutētija, kuru mēs jau minējām. Tur ieguvis kā­dus piecdesmit kuģus, tos ātri sasējis kopā un novietojis uz tiem kareivjus, viņš bez cīņas ieņēma pilsētu, jo pilsēt­nieki (liela to daļa bija aizsaukti karā) bija izbijušies no šī jaunā uzbrukuma veida. Izlabojis tiltu, kuru iepriekšējās dienās bija nopostījuši ienaidnieki, viņš pārved karaspēku un, ejot lejup gar upi, dodas uz Lutētiju. Ienaidnieki, to uzzinājuši no Metiosēdas bēgļiem, pavēl nodedzināt Lutē­tiju un nopostīt tiltus pie tās. Paši, atgājusi no purva, apmetas nometnē tieši pretī Lutētijai un Labiēnam. °

LIX Jau runā, ka Cēzars aizgājis no Gergovijas, jau pienāk baumas par ēduju atkrišanu un sekmīgo Gallijas sacelšanos. Galli sarunās apgalvo, ka Cēzars netiekot pāri Ligerai un, pārtikas trūkuma spiests, devies uz Provinci. Bellovaki, kas jau tā nebija īsti uzticami, uzzinājuši par ēduju atkrišanu, sāka vākt karaspēku un atklāti gatavo­ties uz sacelšanos. Tagad Labiēns saprata, ka stāvoklis pilnīgi mainījies un viņam jārīkojas pavisam citādi, nekā līdz šim bija domājis. Viņš vairs necerēja uz ieguvumiem, nedomāja izaicināt ienaidniekus uz kauju, bet sprieda tikai, kā bez zaudējumiem aizvest karaspēku atpakaļ uz Agedinku. No vienas puses viņu apdraudēja bellovaki, kurus Gallijā atzīst par sevišķi drošsirdīgiem, otrā pusē atradās Kamulogens ar labi apgādātu un sagatavotu karaspēku. Turklāt leģionus no vezumiem un to apsardzei atstātā gar­nizona atdalīja liela upe. Tādas bija pēkšņi radušās grūtī­bas, un Labiēns saprata, ka līdzēt var tikai vīrišķība un drosme.

LX Pievakarē viņš sasauca kara padomi un atgādināja, ka visas dotās pavēles jāizpilda precīzi un centīgi. Sada­lījis romiešu jātnieku kuģus, viņš tiem pavēlēja pēc pirmās naktssardzes klusi nobraukt pa upi uz leju četras jūdzes un tur viņu gaidīt. Nometnes aizsardzībai viņš atstāja piecas kohortas, kuras atzina par mazāk derīgām kaujā. Pārējām piecām šā leģiona kohortām viņš pavēlēja pus­naktī ar visiem vezumiem un lielu troksni iet gar upi uz augšu. Viņš sadabū arī laivas, liek airētājiem braukt uz augšu un celt ar airiem lielu troksni. Pats viņš mazliet vēlāk, klusi izgājis ar trim leģioniem, dodas turp, kur bija pavēlējis piestāt kuģiem.

LXI Tur nonācis, viņš uzbruka ienaidnieku izlūkiem, kas bija nostādīti gar visu upi, un tos pēkšņas vētras dēļ pilnīgi pārsteidza. Ātri pārgāja pāri kājnieki un kavalērija; pāriešanu vadīja šim uzdevumam izraudzītie Romas jāt­nieki. Pirms gaismas gandrīz vienlaikus ienaidniekiem ziņo, ka romiešu nometnē pretēji paradumam dzirdams ne­kārtīgs troksnis, ka uz augšu gar upi ejot liela kolonna, upē dzirdams airu troksnis un drusku lejāk ar kuģiem ceļot pāri kareivjus. Saņēmuši šīs ziņas, ienaidnieki domāja, ka leģioni iet pāri upei trijās vietās un romieši ēduju sacelšanās dēļ pilnīgā apjukumā gatavojas bēgt; tāpēc [viņi] ari savus spēkus sadalīja trijās daļās. Vienu atstāja tieši pretī nometnes aizsardzībai, kādu mazāku nodaļu izsūtīja uz Metiosēdu, tai vajadzēja iet tik tālu, cik tālu brauks kuģi, pārējos spēkus izveda pret Labiēnu.

LXII Gaismai austot, visi mūsējie bija pārvesti, un bija redzama ari ienaidnieku kaujas ierinda. Labiēns kareivjiem atgādināja atcerēties agrāko drošsirdību un spožās uzva­ras — lai viņi domājot, ka uz viņiem noraugoties pats Cēzars, kura vadībā viņi tik bieži uzvarējuši ienaidniekus. Tad viņš dod kaujas signālu. Labajā spārnā, kur bija no­stājies septītais leģions, ienaidnieki ar pirmo triecienu tiek atsviesti un nekārtībā bēg; kreisajā, kur stāvēja divpadsmi­tais, ienaidnieki pretojās arī tad, kad viņu pirmās rindas sabruka mūsu šķēpu un bultu caurdurtas. Neviens pat ne­domāja bēgt. Pats gallu vadonis Kamulogens bija pie savējiem un viņus mudināja. Cīņas iznākums vēl bija svārstīgs, kad septītā leģiona tribūniem paziņoja, kas no­tiek kreisajā spārnā. Viņi aizveda leģionu ienaidnieku aiz­mugurē un raidīja to uzbrukumā. Bet arī tad neviens neat­stāja savu vietu — visus ielenca un nogalināja. Tāds bija arī Kamulogena liktenis.
Tie, kas pret Labiēna nometni bija atstāti aizsardzībā, uzzinājuši, ka sākusies kauja, gāja savējiem palīgā un no­stājās uz kāda pakalna, taču nevarēja atvairīt mūsu uz­varējušo kareivju triecienu, bēgot sajaucās ar citiem savē­jiem, un tos, kas nepatvērās mežos un kalnos, iznīcināja jātnieki. Pēc šīs uzvaras Labiēns atgriezās Agedinkā, kur bija atstāts viss karaspēka transports. No turienes viņš trešajā dienā ar leģioniem nonāca pie Cēzara.

LXIII Kad kļūst zināma ēduju atkrišana, sacelšanās uzliesmo stiprāk. Uz visām pusēm sūta vēstnešus. Ko pa­nāk ar glaimiem, autoritāti, uzpirkšanu, to visu izlieto, lai sakūdītu gallus. Ir iegūti ķīlnieki, kurus Cēzars bija node­vis ēdujiem, svārstīgos baida ar viņu nāves sodu. Eduji prasa, lai Verkingetorīgs ierodas pie viņiem un apspriežas par kara vešanu. Kad prasība bija izpildīta, viņi uzstāj, lai tiem nodod virspavēlniecību. Par to izceļas strīds, un Bibraktē tiek sasaukta visas Gallijas sapulce. Tur sanāk daudzi no visām valstīm. Jautājumu izlemj ar vispārēju balsošanu. Visi vienprātīgi par virspavēlnieku atzīst Verkingetorīgu. Šajā sapulcē neieradās rēmi, lingoni, treveri.
Rēmi un lingoni gribēja būt romiešu draugi, bet treveri dzīvoja ļoti tālu un viņiem mācās virsū ģermāņi, tāpēc viņi nepiedalījās šajā karā un nevienam nesūtīja palīg­spēkus. Eduji bija ļoti aizvainoti, ka viņiem nenodeva virs­pavēlniecību, žēlojās par sava stāvokļa maiņu un vēlējās atgūt Cēzara labvēlību, tomēr, reiz sākuši sacelšanos, viņi neiedrošinājās atdalīties no pārējiem. Nelabprāt Eporedorīgs un Viridomārs, šie jaunekļi, kas lolo ļoti augstas cerības, pakļaujas Verkingetorīgam.

LXIV Tas pavēl pārējām valstīm dot ķīlniekus un noteic to atvešanas laiku. Dod rīkojumu ātri ierasties visiem jāt­niekiem, kādiem piecpadsmit tūkstoš vīriem. Paziņo, ka viņam pietikšot ar tiem kājniekiem, kas bija jau agrāk. Viņš nedomājot izmēģināt laimi un cīnīties atklātā kaujā. Tā kā viņam daudz jātnieku, tad esot ļoti viegli traucēt romiešiem pārtikas un lopbarības piegādi. Lai paši nešau­bīdamies iznīcinot sējumus, nodedzinot ēkas, lai padomā­jot: šādi zaudēdami savu mantu, viņi kļūšot vareni un brīvi. Devis šos norādījumus, viņš pavēl ēdujiem un segusiāviem, kas ir Provinces kaimiņi, piegādāt desmit tūksto­šus kājnieku, un pievieno vēl astoņsimt jātniekus. Par viņu vadoni ieceļ Eporedorīga brāli un uzdod tam sākt karu pret allobrogiem. Tuvāko arvernu novadu ļaudis viņš sūta pret helvijiem, bet rutēniem un kadurkiem uzdod postīt arekomiku volku zemi. Turklāt viņa slepenie vēstneši un sūtņi kūda allobrogus, jo viņi cer, ka allobrogi pēc pēdējās sacelšanās vēl nebūs nomierinājušies. To vadoņiem viņš sola naudu, bet to valstij varu pār visu Provinci.

LXV Pret visām šīm likstām bija paredzētas divdesmit divas kohortas. Tās bija no pašas Provinces, un legāts Lūcijs Cēzars tās sūtīja uz visām apdraudētajām vietām. Helviji vieni paši sāk kauju ar arverniem, tiek sakauti un sabēg aiz savu pilsētu mūriem; krīt Gājs Valērijs Donnotaurs, Kabura dēls, kāds no savas pilsētas ievērojamā­kiem pilsoņiem. Allobrogi, nostādījuši pie Rodamas dau­dzas sargnodaļas, uzmanīgi un vērīgi sargā savu zemi.
Cēzars, zinādams, ka ienaidniekiem ir stiprāka kavalērija un no Provinces un Itālijas palīdzība nav gaidāma, jo ceļi ir nogriezti, sūta pāri Reinai uz Ģermāniju, uz tām valstīm, kuras viņš bija nomierinājis pēdējos gados, vākt tur jātniekus un viegli bruņotus kājniekus, kas bija paraduši starp tiem cīnīties. Zirgi viņiem nebija nekādi labie. Tāpēc Cēzars, kad viņi ieradās, paņēma kara tribūnu, citu romiešu jātnieku[65] un virsdienesta kareivju zirgus un izdalīja tos ģermāņiem.

LXVI Šajā laikā ienaidniekiem sanāk spēki no arvernu zemes un jātnieki, kurus bija pavēlēts piegādāt no visas Gallijas. Jātnieku sanāca daudz. Kad Cēzars gāja pa lingonu zemes dienvidiem, lai ietu pie sekvaniem un vieglāk varētu palīdzēt Provincei, Verkingetorīgs apmetas trijās nometnēs kādas desmit jūdzes no romiešiem. Sasaucis uz sapulci jātnieku vadoņus, viņš paziņo:
— Ir pienācis uzvaras brīdis. Romieši bēg uz Provinci, atstāj Galliju. Ar to pietiek, lai pašlaik atgūtu brīvību, bet tam ir maza nozīme turpmākam netraucētam mieram; savākuši lielākus spēkus, viņi atgriezīsies un nebeigs ka­rot, tāpēc viņiem jāuzbrūk ceļā, kaujai nesagatavotiem. Ja kājnieki palīdzēs saviem jātniekiem, tas kavēs romiešus un viņi netiks uz priekšu; ja turpretī, un es domāju, ka tas drīzāk sagaidāms/ viņi atstās transportu un gribēs paši glābties, viņi zaudēs ne tikai visu nepieciešamo, bet arī cieņu. Bet par ienaidnieku jātniekiem jums pašiem nevar būt nekādu šaubu: neviens no tiem neuzdrošināsies iziet ārpus gājiena kolonnas. Lai jūs drošāk dotos kaujā, es nostādīšu visus spēkus nometnes priekšā un apdrau­dēšu ienaidniekus.
Jātnieki skaļi sauc, lai apstiprinot ar vissvinīgāko zvē­restu, ka neviens no viņiem netiks uzņemts nevienā namā, nekad neredzēs ne savus bērnus, ne vecākus, ne sievas, ja divreiz nebūs uzbrucis ienaidnieku ierindai.[66]

LXVII Tam visi piekrīt un dod zvērestu. Nākamajā dienā jātniekus sadala trijās daļās. Divas uzbrūk no abiem flangiem, trešā kavē avangardu iet uz priekšu. To uzzi­nājis, Cēzars sadala arī savus jātniekus trijās daļās un pavēl tiem doties pret ienaidniekiem. Cīņas noris visās malās. Gājiens apstājas. Transports nostājas aiz leģioniem. Ja Cēzaram likās, ka dažviet mūsējiem klājas grūti un ienaidnieki tiem pārāk uzmācas, viņš liek tur kājniekiem izvērsties kaujas ierindā un doties uzbrukumā. Tas kavēja ienaidnieku uzmākšanos, un mūsējie, paļaudamies uz palī­dzību, cīnījās drosmīgāk. Beidzot ģermāņi labajā flangā, nonākuši pie kādas augstienes, aiztrenc no tās ienaidnie­kus, vajā bēgošos līdz pat upei, pie kuras bija apmeties Verkingetorīgs ar kājniekiem, un daudzus nogalina. To redzēdami, pārējie, baidīdamies no ielenkuma, metas bēgt. Visur plūst asinis. Pie Cēzara atved trīs sagūstītus, ļoti dižciltīgus ēdujus: jātnieku vadoni Kotu, kuram pagājušās vēlēšanās bija strīds ar Konviktolitāvu; Kavarillu, kas pēc Litavika atkrišanas vadīja kājniekus, un Eporedorīgu, kura vadībā pirms Cēzara ierašanās ēduji karoja pret sekvaniem.

LXVIII Tā kā viņa jātnieki bija sakauti un izklīduši, Verkingetorīgs atveda atpakaļ nometņu priekšā nostādītos kājniekus un tūlīt devās uz mandūbiju pilsētu Alesiju, devis rīkojumu transportu ātri izvest no nometnes un sekot viņam. Cēzars savu transportu lika aizvest uz tuvāko pa­kalnu, atstāja tā aizsardzībai divus leģionus; sekodams ienaidniekiem, cik tajā dienā vēl bija laika, iznīcināja kā­dus trīs tūkstošus no arjergarda un nākamajā dienā ap­metās nometnē pie Alesijas. Galli bija ļoti izbijušies, jo sakauti jātnieki, [...] uz kuriem viņi visvairāk paļāvās, bet Cēzars, izlūkojis pilsētas atrašanās vietu, nolēma to ieslēgt ar valni.

LXIX Pati Alesija atradās diezgan augsta pakalna vir­sotnē; šķita, ka to var ieņemt, tikai aplencot. Šā pakalna pakāji ietvēra divas upes. Pilsētas priekšā kādu trīs jūdžu garumā stiepās līdzenums. No pārējām pusēm to norobe­žoja vienāda augstuma un slīpuma pakalni. Visu mūra pakāji, kur pakalns bija vērsts pret austrumiem, aizņēma gallu spēki, kas tur bija izrakuši sešas pēdas dziļu grāvi un uzcēluši tikpat augstu sētu. Tur nocietinājuma loks, kuru cēla romieši, bija vienpadsmit jūdžu garš. Nometne atradās izdevīgā vietā; bija izbūvēti divdesmit trīs bas­tioni, kuros pa dienu novietoja sargnodaļas, lai mūs ne­pārsteigtu pēkšņs izbrukums; naktīs tajos bija sargkareivji un stipras sardzes.

LXX Kad bija sākušies nocietināšanas darbi, notika jātnieku kauja līdzenumā, par kuru mēs jau teicām, ka tas stiepās trīs jūdžu garumā un radīja pārtraukumu pa­kalnu grēdā. Abas puses cīnījās ar vislielāko neatlaidību. Kad mūsējiem sāka klāties grūti, Cēzars sūtīja palīgā ģermāņus un nostādīja nometnes priekšā leģionus, lai tiktu sagaidīts ienaidnieku kājnieku izbrukums. Leģionu aizsegs vairoja mūsējo drosmi, ienaidnieki metās bēgt, daudzi jātnieki sadrūzmējās pārāk šaurajos sētas_ vārtos un kavēja cits citu. Ģermāņi viņus neatlaidīgi vajāja līdz pat nocietinājumam. Daudzus šeit nogalina, daži, pametuši zirgus, mēģina tikt pāri grāvim un pakāpt pār sētu. Cēzars pavēl vaļņa priekšā nostādītos leģionus pavirzīt mazliet uz priekšu. Tagad galli aiz grāvja ir tikpat lielā apjukumā. Pārliecināti, ka viņiem tūlīt uzbruks, viņi kliedz, ka jāķeras pie ieročiem. Daudzi izbailēs sabrūk pilsētā. Verkingetorīgs pavēl aizslēgt vārtus, lai nometne nepa­liktu bez aizstāvjiem. Lielu daļu nogalinājuši un ieguvuši daudz zirgu, ģermāņi atkāpjas.

LXXI Verkingetorīgs nolemj naktī aizsūtīt projām visus jātniekus, pirms romieši nebūs pabeiguši nocietinājuma darbus. Tiem dodoties ceļā, viņš piekodina katram doties uz savu valsti un visus, kas vecuma dēļ spēj nest ieročus, piespiest iet karā. Viņš atgādina tiem savus nopelnus; svinīgi lūdz padomāt arī par viņa likteni un nenodot ienaidnieku mocībām vīru, kam tik lieli nopelni viņu visu brīvības labā. Aizrāda, ka astoņdesmit tūkstoši izlases ka­reivju ies bojā kopā ar viņu, ja viņi nedarīs visu iespē­jamo. Pēc aplēsuma labības kaut kā pietikšot trīsdesmit dienām, bet ar taupību varēšot izciest pat mazliet ilgāk. Kad bija doti šie uzdevumi, viņš otrās naktssardzes maiņā pa kādu vēl nenocietinātu vietu mūsu aplenkuma lokā klusi izsūtīja jātniekus. Visu labību pavēl savest pie sevis un noteic nāves sodu tiem, kas nepaklausīs. Lopus, kurus mandūbiji bija sadzinuši daudz, sadalīja kareivjiem. La­bību uzdeva izsniegt taupīgi un mazās devās. Visu kara­spēku, kas bija novietots pilsētas priekšā, uzņēma tajā. To nokārtojis, viņš gaida Gallijas palīdzību un gatavojas tur­pināt karu.

LXXII To uzzinājis no pārbēdzējiem un gūstekņiem, Cēzars nolemj celt šāda veida nocietinājumus. Liek rakt divdesmit pēdas platu grāvi ar stateniskām malām, lai tā apakša būtu tikpat plata, cik tālu viena no otras atrodas tā augšējās malas. Pārējos nocietinājumus no šā grāvja atvirza četrsimt pēdas ar tādu nolūku, lai ienaidnieki lielā skaitā pēkšņi neuzbruktu tiem naktī un dienā nevarētu ap­šaudīt darbā aizņemtos mūsu kareivjus; nocietinājumu apjoms bija tik liels, ka grūti bija nostādīt pietiekami daudz kareivju. Kad bija atstāta šāda atstarpe, viņš liek izrakt divus vienāda dziļuma piecpadsmit pēdas platus grāvjus; iekšējā zemākās un līdzenākās vietās no upes ielaiž ūdeni. Aiz tiem uztaisa uzbērumu un divpadsmit pēdas augstu valni ar sargmargām un uzrobjiem. Sargmargu salaidumā ar uzbērumu bija iestiprināti dakšveida koki, kas kavēja ienaidniekus uzkāpt uz tā. Visa nocietinā­juma loka garumā bija uzcelti torņi, astoņdesmit pēdu atstatumā viens no otra.

LXXIII Mūsējiem šajās dienās bija jāsagādā gan ma­teriāls nocietinājumu celšanai, gan ari pārtika un tāpēc tālu jāaiziet no nometnes. Tā kā tik lieli darbi bija jāveic samazinātiem spēkiem, turklāt galli daudzreiz mēģināja ar lieliem spēkiem doties izbrukumā pa vairākiem vārtiem un kavēt darbus, tad Cēzars domāja, ka vajadzīgs vēl pa­stiprināt nocietinājumus, lai tos varētu aizstāvēt ar ma­zāku skaitu kareivju. Kad bija nocirsti koku stumbri ar īsti stipriem zariem un zaru gali nomizoti un noasināti, tika rakti gari, piecas pēdas dziļi grāvji. Tajos ielaida stumbrus un apakšā sasaistīja tā, lai tos nevarētu izraut, un virs zemes būtu tikai zari. Bija piecas šādi sasaistītas un savienotas rindas. Kas tur iekļuva, tie uzdūrās uz asajiem zariem, ko sauca par durkļiem. Aiz tām piecstūra veidā raka trīs pēdas dziļas bedres, kas uz leju kļuva maz­liet šaurākas. Tajās tā iedzina augšgalā noasinātus un apdedzinātus mietus gurna kaula resnumā, ka tie ne vai­rāk kā četru pirkstu platumā pacēlās virs zemes. Lai tie būtu stabilāki, zemi no pašas apakšas pēdu pa pēdai noblietēja. Bedres apklāja ar pinumiem un žagariem, lai nepa­manītu lamatas. Bija astoņas šādu bedru rindas trīs pēdu attālumā viena no otras. Pēc līdzības ar lilijas ziedu tās sauca par lilijām. Aiz tām visur tika izkaisītas pēdu garas nūjiņas ar dzelzs āķiem, netālu viena no otras un pilnīgi apbērtas ar zemi. [...]

LXXIV Kad šie darbi bija pabeigti, viņš uzcēla tāda paša veida nocietinājumu loku četrpadsmit jūdžu garumā, izvēlēdamies tam vislabāk piemērotās vietas. Tas, pretēji pirmajam, bija vērsts pret ārējo ienaidnieku, lai nocieti­nājuma aizstāvjus segtu pret lielu spēku uzbrukumu no aizmugures; tas varētu gadīties, jo jātnieki bija izglābu­šies. Viņš visiem pavēl sagādāt trīsdesmit dienām labību un lopbarību, lai viņi nebūtu spiesti iziet no nometnes, jo tas bija bīstami.

LXXV Kamēr tā notiek pie Alesijas, galli sasauc vadoņu apspriedi un nolemj neiesaukt visus, kas spēj nest ieročus, kā bija domājis Verkingetorīgs, bet katrai valstij pavēl dot tikai noteiktu kareivju skaitu, jo tik lielas un nekārtī­gas masas nebūtu iespējams vadīt, vadoņi nevarētu saturēt kopā savējos un nebūtu iespējama kārtīga pārtikas piegāde.
Viņi pavēl ēdujiem un no tiem atkarīgiem segusiāviem, ambivaretiem, aulerkiem un brannovikiem dot trīsdesmit piecus tūkstošus; tikpat daudz arverniem kopā ar eleutetiem, kadurkiem, gabaliem un vellavijiem, kas visi jau sen bija no viņiem atkarīgi; sekvaniem, senoniem, biturīgiem, santoniem, rutēniem un karnutiem divpadsmit tūkstošus; bellovakiem desmit tūkstošus; astoņus tūkstošus piktoniem, turoniem, parīsijiem un helvētiem; sešus — andiem, ambianiem, mediomatrikiem, petrokorijiem, nervijiem, morīniem un nitiobrogiem; piecus tūkstošus aulerkiem, kenomaniem; tikpat daudz — atrebatiem; četrus tūkstošus velokasiem un lemovīkiem; eburovīkiem — trīs; raurakiem un bojiem — divus; desmit tūkstošus — visām valstīm, kuras atrodas pie Okeāna un kuras to iedzīvotāji paši pa­rasti sauc par Piejūras valstīm; koriosolitiem, redoniem, ambibarijiem, kaletiem, osismiem, leksonijiem un unelliem. No šīm ciltīm bellovaki tteatsutīja pilnu skaitu savu kareivju, bet teica, ka karošot ar romiešiem pēc sava atzinuma un ieska­tiem un neatzīšot pār sevi nekādu citu varu; pēc Kommija lūguma atsūtīja viesmīlības attiecību dēļ divus tūkstošus.

LXXVI Šis Kommijs, kā mēs jau aizrādījām, iepriekšējos gados bija uzticīgs un noderīgs palīgs Cēzaram Britānija. Šo nopelnu dēļ Cēzars viņa valsti atbrīvoja no klau­šām un nodevām, atļāva atkal dzīvot pēc viņu tiesībām un likumiem un pakļāva Kommija varai morīnus. Tomēr visa Gallija tik vienprātīgi gribēja atgūt brīvību un agrāko kara slavu, ka tos neietekmēja ne pateicība, ne agrākā draudzība, un visi ar vislielāko dedzību un visiem līdzek­ļiem pievērsās šim karam. Kad bija savākti astoņi tūkstoši jātnieku un kādi divsimt piecdesmit tūkstoši kājnieku, visu šo karaspēku sakārtoja ēduju zemē, galīgi noteica skaitu un iecēla vadoņus. Virspavēlniecību nodeva atrebatam Kommijam, edujiem Viridomāram un Eporedorīgam, arvernam Verkasivellaunam, Verkingetorīga brālēnam. Viņiem piebiedroja izvēlētus gallu valsts pārstāvjus, kas lēma par kara vadību. Visi uzņēmīgi un paļāvīgi dodas uz Alesiju, un nebija neviena, kas nebūtu pārliecināts, ka romieši izbīsies, ierau­dzījuši tik lielu karaspēku, sevišķi vēl tāpēc, ka būs jācīnās divās frontēs — jāatvaira arī izbrukums no pilsētas, kad aizmugurē parādīsies tik lieli jātnieku un kājnieku spēki.

LXXVII Kad pagāja diena, kurā aplenktie Alesijā bija gaidījuši savējo palīdzību, kad bija apēsta visa labība un viņi nezināja ēduju veikto, viņi sasauca sapulci, lai apspriestos par savu likteni. Tika izteikti priekšlikumi: daži ieteica padoties, citi izlauzties, kamēr viņi vēl nav zaudējuši spēkus. Nevar neatzīmēt Kritognata, ļoti dižcil­tīga un ievērojama arverna, runu tas ārkārtīgas un no­ziedzīgās nežēlības dēļ.
— Es negribu neko teikt par tiem, kas visnekrietnāko verdzību sauc par padošanos, tie nav pilsoņi, tie nav pie­laižami apspriedē. Es runāšu par tiem, kas piekrīt uzbrukumam. Šķiet, ka pēc visu jūsu domam viņu priekšlikumā saskatāma` agrākā drošsirdība, bet nespēt paciest mazliet trūkuma — tā nav drošsirdība, tā ir gļēvulība. Vieglāk var atrast ļaudis, kas labprātīgi iet nāvē, grūtāk — kas pa­cietīgi `panes sāpes. Arī es piekristu šim priekšlikumam (tik daudz goda sajūtas man ir), ja zinātu, ka zaudēt var tikai dzīvību. Bet, pieņemot šādu lēmumu, padomāsim par visu Galliju: mēs to esam aicinājuši palīga. Ja šeit būs krituši astoņdesmit tūkstoši vīru, ko tad teiks, ka jūs domājat, mūsu tuvinieki, mūsu brāļi, kad viņi būs spiesti cīnīties tikpat kā uz mūsu līķiem. Neatņemsim viņiem to godu, ka viņi mums palīdzējuši, ka mūsu glābšanas dēļ tie devušies briesmās. Savas muļķības un pārsteidzības dēļ nepazudiniet visu Galliju, nepakļaujiet to mūžīgai ver­dzībai. Vai jūs tāpēc šaubāties par viņu uzticību un neat­laidību, ka viņi nav ieradušies tieši noteiktajā diena? Bet kas tad par to? Vai jūs domājat, ka patikas dēļ romiešiem otrajos nocietinājumos ir katru dienu mācības? Ja jūs nevarat par to pārliecināties no mūsējo vēstnešiem, jo vi­sas pieejas ir nogrieztas, tad ticiet šai ienaidnieku rīcībai, ka viņi nāk. Kādas gan bailes liek romiešiem strādāt dienu un nakti nocietinājuma darbus?
Ko tad es ieteicu darīt? To pašu, ko mūsu senči ir da­rījuši karā ar kimbriem un teutoņiem, bet šo karu ar taga­dējo nevar pat salīdzināt. Sadzīti pilsētas un nonākuši tādā pašā trūkumā, viņi nepadevās ienaidniekiem, bet pārtika no to miesas, kas savu gadu dēļ likās karam nederīgi. Ja mums arī nebūtu šā piemēra, tad brīvības labad tā būtu jārīkojas un pēcnācējiem tas būtu cildens paraugs. Kas gan šim karam ir kopējs ar_ to agrāko? Nopostījuši Galliju, kimbri atkal izgāja no mūsu novadiem, nodarījuši mums lielu nelaimi, un devās uz citam zemern; viņi at­stāja mums mūsu tiesības, likumus, laukus, brīvību. Bet ko cenšas panākt un grib romieši? Tikai vienu. Naida un skaudības mudināti, viņi grib apmesties to ļaužu valstīs un laukos, kurus pazīst kā vispār cildinātus un karā va­renus, grib tos pakļaut mūžīgai verdzībai. Nekāda cita nolūka dēļ viņi karus nekad nav veduši. Ja jūs nezināt, kas noticis ar citām tautām, palūkojieties uz romiešu Gal­liju: tā padarīta par provinci, tā zaudējusi savas tiesības un likumus, tā pakļauta cirvjiem[67], to māc mūžīga verdzība.

LXXVIII Kad visi bija izteikušies, tiek nolemts, ka no pilsētas jāiziet visiem, kas spēku trūkuma un gadu dēļ nav derīgi karam, un pirms Kritognāta priekšlikuma pie­ņemšanas jāizmēģina viss iespējamais. Ja apstākļi to pra­sīs un palīdzība kavēsies, tad labāk sekot šim padomam, nekā pieņemt padošanās vai miera noteikumus. Mandūbijus, kas viņus bija uzņēmuši savā pilsētā, spiež to atstāt ar bērniem un sievām. Viņi, pienākuši pie romiešu nocieti­nājumiem, raudādami neatlaidīgi lūdza pieņemt viņus kā vergus un dot pārtiku, bet Cēzars, izvietojis uz vaļņa sar­dzi, liedza viņus ielaist.

LXXIX Šajā laikā Kommijs un pārējie vadoņi, kuriem bija nodota virspavēlniecība, ar visiem gallu spēkiem no­nāk pie Alesijas, pie kāda pakalna ne tālāk kā vienu jūdzi no mūsu nocietinājumiem un apmetas tur. Nākamajā dienā viņi izved no nometnes jātniekus, kas aizņem visu līdze­numu, par kuru mēs jau aizrādījām, ka tas stiepjas trīs jūdžu garumā, bet kājniekus novieto mazliet tālāk uz pa­kalniem tā, ka tie nebija redzami. No Alesijas atklājās tāls skats. Visi saskrien skatīties uz palīgiem, apsveic cits citu; visi ir satraukti un prieka pilni. Izveduši kareivjus un apmetušies pilsētas priekšā, viņi aizber tuvāko grāvi ar zemi un žagaru kūļiem un gatavojas izbrukumam ar vi­sām tā varbūtībām.

LXXX Cēzars jau bija ierādījis visiem kājniekiem viņu vietas iekšējos un ārējos nocietinājumos, lai katrā gadī­jumā viņi tās zinātu un neatstātu. Viņš pavēl izvest no nometnes jātniekus un sākt kauju. Nometne aizņēma visu augstieni, visur no tās atklājās plašs skats, un kareivji sasprindzināti vēroja cīņas norisi. Galli starp jātniekiem šur un tur bija izvietojuši viegli bruņotos strēlniekus, lai tie, jātniekiem nonākot grūtā stāvoklī, steigtos palīgā un atvairītu mūsu uzbrukumu. Gadījās, ka tie ievainoja vai­rākus mūsējos, kas atstāja kaujas lauku.
Galli bija pārliecināti, ka viņi jau gūst uzvaru un mū­sējie nevar pretoties viņu pārspēkam. Tāpēc gan tie, kas bija ieslēgti ar mūsu nocietinājumiem, gan tie, kas bija ieradušies palīgā, mežonīgi kliegdami, mudināja savējos. Tā kā cīņa notika visu acu priekšā un nepalika neievēroti ne varoņdarbi, ne gļēvulība, tad kā mūsējos, tā gallus drošsirdīgi cīnīties mudināja gan godkāre, gan kauns no negoda. No pusdienas gandrīz līdz saules rietam cīnījās ar mainīgām sekmēm, bet tad ģermāņi no citas puses uz­bruka ienaidniekiem ar ciešām turmām, un tie metas bēgt; strēlniekus ielenca un iznīcināja. Arī citur mūsējie bēgošos vajāja līdz pašai nometnei, nedodami tiem iespēju sakār­toties. Bet no Alesijas iznākušie, gandrīz jau zaudējuši cerību uzvarēt, noskumuši atgriezās pilsēta.

LXXXI Dienu vēlāk galli, kas šajā laika bija izgatavo­juši daudz pinumu, kāpņu un ķekšu, nakti klusu izgāja no nometnes un pienāca pie nocietinājumiem. Tad viņi pēkšņi sāka kliegt, lai pilsētā aplenktie zinātu, ka viņi ieradu­šies, svieda grāvjos žagaru kūļus, dzina mūsējos nost no vaļņa ar lingām, bultām, akmeņiem un darīja visu, kas vajadzīgs, uzbrūkot nocietinājumam. Šajā pašā laika Verkingetorīgs, izdzirdīs kliegšanu, dod savējiem zīmi ar tauri un ved laukā no pilsētas. Mūsējie dodas uz nocietinā­jumiem, uz iepriekšējās dienās tur norādītajām vietām un atvaira gallus ar mārciņu smagiem lingakmeņiem, svina lodēm un mietiem, kas bija nogādāti nocietinājumos. Tumsā nevarēja tālu redzēt, un abās puses bija daudz ievainoto. Ballistu šāviņi netiek taupīti.
Bet legāti Marks Antonijs un Gājs Trebonijs, kuriem bija uzdots aizstāvēt šo nocietinājuma daļu, sūtīja uz tā­lākiem bastioniem turp palīdzību, kur redzēja mūsējos nonākušus grūtībās.

LXXXII Kamēr galli vēl nebija pienākuši^ pie pašiem nocietinājumiem, viņiem bija pārsvars talcīņa, bet tuvāk pienākušie nepamanīja dzelzs nūjiņas un uzkāpa tam, iekrita bedrēs un uzdūrās uz mietiem, vai arī viņus ķēra un nogalināja smagie pīli.[68] Ievainoto bija daudz, bet no­cietinājumi nekur nebija pārrauti. Kad ausa gaisma, ienaidnieki atgāja pie savējiem, baidīdamies, ka viņus apies labajā spārnā no augšējās nometnes izbrukušie.
Bet pilsētā aplenktie, pienesdami visu, ko Verkingetorīgs bija licis sagādāt izbrukumam un piebērdami priekšē­jos grāvjus, šajos darbos aizkavējās un, vēl nepiekļuvuši nocietinājumiem, uzzināja, ka viņu palīgi jau aizgājuši. Tad viņi, neko nepanākuši, atgriezās pilsētā.

LXXXIII Divreiz ar lieliem zaudējumiem atvairīti, galli apspriežas, ko darīt; viņi pieaicina labus apvidus pazi­nējus; no tiem izzina par augšējās nometnes atrašanās vietu un nocietinājumiem. Ziemeļos no tās bija pakalns, kuru mūsējie nebija varējuši ietvert nocietinājumu lokā, jo loks būtu iznācis pārāk garš, tāpēc nometni uzcēla ne se­višķi izdevīgā, mazliet nolaidenā vietā. Šeit novietojās legāti Gājs Antistijs Regīns un Gājs Kanīnijs Rēbils ar diviem leģioniem. Iepazinušies ar šo vietu no izlūku ziņojumiem, ienaidnieku vadoņi atlasa sešdesmit tūkstošus to valstu kareivju, kuru bruņotie spēki bija atzīti par pašiem kriet­nākajiem, slepenībā nolemj, kas darāms un kā darāms, un noteic aptuveni ap pusdienu uzbrukuma laiku. Vadīt šos spēkus uzdod arvernam Verkasivellaunam, vienam no četriem virspavēlniekiem, Verkingetorīga radiniekam. Tas, izgājis no nometnes pirmās naktssardzes maiņā un līdz gaismai gandrīz veicis visu ceļu, nostājās aiz kalna, mū­sējiem neredzams, un pavēlēja kareivjiem atpūsties pēc grūtā nakts gājiena. Kad tuvojās pusdiena, viņš steidzīgi devās uz nometni, par kuru mēs jau runājām. Tajā pašā laikā jātnieki sāka tuvoties nocietinājumiem līdzenumā, un pārējais karaspēks iznāca nometnes priekšā.

LXXXIV Ieraudzījis no Alesijas savējos, Verkingetorīgs iznāk no pilsētas un pavēl ņemt līdzi pinumus, kārtis, sargjumtus, āķus un visu pārējo, ko bija licis pagatavot izlaušanās gadījumam. Cīnās vienlaikus visās vietās. Viss tiek izmēģināts; steidzas turp, kur stāvoklis šķiet apdraudēts. Romiešu spēki sadalīti pa plašajiem nocietinājumiem, nav viegli stāties ienaidniekiem pretī uzreiz vairākās vie­tās. Lielas izbailes mūsējos rada kliegšana, ja tā pēkšņi atskan cīnītāju aizmugurē[69], jo visi saprot, ka citu bries­mas ir arī viņu briesmas, un jo mazāk noteikta ļaudis par tām zina, jo vairāk tās parasti satrauc.

LXXXV Izvēlējies izdevīgu vietu, Cēzars novēro notie­košo; sūta palīgā tiem, kam klājas grūti. Kā galli, tā ro­mieši zina, ka tieši tagad jācīnās visiem spēkiem. Galli saprot, ka vairs nebūs nekādu cerību, ja viņi nepārraus nocietinājumu loku; romieši paredz visu grūtību beigas, ja būs guvuši uzvaru. Vissīvāk cīnījās pie ārējiem nocie­tinājumiem, kurp, kā jau aizrādījām, bija sūtīts Verkasivellauns. Mums bija ļoti neizdevīga nolaidenā uzeja.[70] Dažuviet ienaidnieki mūs apšauda, citur uzbrūk zem vairogjumta, nogurušos nomaina svaigi spēki. Lai uzkāptu uz vaļņa, viņi taisa uzbērumu, kas atklāj nomaskētos slazdus. Mūsējiem zūd spēki un ieroči slīd no rokām.

LXXXVI To redzēdams, Cēzars sūta grūtībās nonāku­šajiem palīgā Labiēnu ar sešām kohortām. Pavēl doties izbrukumā un aizvest kareivjus, ja ienaidniekus nebūtu iespējams atvairīt, bet nedarīt to, ja tas nav pilnīgi ne­pieciešams. Pats viņš dodas pie pārējiem, mudina nepa­doties nogurumam, aizrāda, ka visu agrāko cīņu ieguvumi ir atkarīgi no šīs dienas un stundas.[71]2
Aplenktie, zaudējuši cerību ieņemt stipros nocietināju­mus līdzenumā, mēģina uzrāpties kraujās vietās. Nogādā turp visu, ko bija sagatavojuši. Padzen ar šāviņu krusu torņu aizstāvjus, aizber un aizpilda grāvjus ar zemi un pinumiem, ar āķiem ārda valni un grauj sargmargas.

LXXXVII Cēzars vispirms sūta turp jauno Brutu ar vai­rākām kohortām, pēc tam legātu Gāju Fabiju ar dažām citām. Tā kā cīņa bija ļoti sīva, beidzot ved pats palīgā svaigus spēkus. Kad briesmas tā bija novērstas un ienaid­nieki atvairīti, viņš pats dodas turp, kurp bija aizsūtījis Labiēnu. No tuvākā bastiona paņem līdz četras kohortas, daļai jātnieku dod pavēli viņam sekot, daļai apiet ārējos nocietinājumus un uzbrukt ienaidniekiem no aizmugures. Kad ienaidniekus atturēt nevarēja ne vaļņi, ne grāvji, Labiēns savāc vienkopus vienpadsmit kohortas, kas gadījās tuvākajos nocietinājumos, sūta Cēzaram ziņu, ko viņš domā darīt. Cēzars steidzas, lai pagūtu iesaistīties kaujā.

LXXXVIII Ienaidnieki pēc Cēzara spilgtā apmetņa, ko viņš parasti nēsāja kaujās, sprieda, ka viņš ieradies, ieraudzīja arī kohortas, kurām bija dota pavēle viņam sekot, jo no augstienes bija redzams viss, kas notiek uz nogā­zēm. Tagad viņi sāk kauju, un kliedzieni atskan abās pu­sēs. Kliedz arī tie, kas stāv uz vaļņa un nocietinājumos. Mūsējie nomet pīlus un cīnās ar zobeniem. Pēkšņi aizmu­gurē parādās jātnieki. Nāk citas kohortas. Ienaidnieki metas bēgt. Ieskrien tieši krūtīs jātniekiem. Plūst asinis. Krīt Sedullijs, lemovīku valsts galva un karavadonis; arvernu Verkasivellaunu sagūsta bēgot, Cēzaram atnes sep­tiņdesmit četras karaspēka dalu nozīmes; no daudzajiem ienaidniekiem tikai nedaudzi nonāk neievainoti nometnē. Aplenktie redz no pilsētas savējo bojā eju un bēgšanu; zau­dējuši cerību uz glābšanos, atsauc savus spēkus no uzbru­kuma. No nometnes tūlīt sāk bēgt galli, uzzinājuši par sakāvi. Ja mūsu kareivji nebūtu noguruši, steigdamies palīgā uz dažādām vietām un grūti cīnīdamies visu dienu, viņi būtu iznīcinājuši visus ienaidnieku spēkus. Ap pus­nakti izsūtītie jātnieki panāk arjergardu, daudzus sagūsta un nogalina, citi izklīst, bēgdami uz savām valstīm.

LXXXIX Nākamajā dienā Verkingetorīgs sasauc sapulci un aizrāda, ka karu viņš nav sācis personisku iemeslu, bet kopējas brīvības dēļ. Tā kā jāpadodas liktenim, tad viņš nododot sevi galliem, kas varot viņu vai nu sodīt ar nāvi un tā gandarīt romiešiem, vai arī izdot viņu dzīvu. Lai pa­dotos, pie Cēzara sūta vēstnešus. Viņš pavēl nodot ieročus, atvest ievērojamākās personas. Pats apsēžas nocietinā­jumā nometnes priekšā. Pie viņa atved vadoņus, izdod Verkingetorīgu, nomet viņa priekšā ieročus. Ēdujus un arvernus viņš patur savā rīcībā, lai vieglāk atgūtu viņu valsti, pārējos gūstekņus viņš sadala visam karaspēkam kā kara laupījumu.

LXXXX To nokārtojis, viņš dodas pie ēdujiem. Tur ierodas arvernu sūtņi, kas solās izpildīt visu, ko viņš pa­vēlēs. Viņš pavēl dot daudz ķīlnieku. Leģionus sūta uz ziemas nometnēm. Kādus divdesmit tūkstošus gūstekņu atdod ēdujiem un arverniem. Titam Labiēnam viņš pavēl ar diviem leģioniem un jātniekiem iet pie sekvaniem, vi­ņam piekomandē Marku Semproniju Rutilu. Legātu Gāju Fabiju un Lūciju Minukiju Basilu viņš ar diviem le­ģioniem novieto pie rēmiem, lai rēmu kaimiņi bellovaki nenodarītu viņiem nekā ļauna. Gāju Antistiju Regīnu sūta pie ambiveretiem, Titu Sekstiju pie biturīgiem, Gāju Kanīniju Rēbilu pie rutēniem — katru ar vienu leģionu. Kvintu Tulliju Ciceronu un Sulpikiju novieto kavillonā un Matiskonā ēduju zemē pie Araras labības sagādes dēļ. Pats viņš nolemj pārziemot Bibraktē. Kad no Cēzara vēs­tulēm par šiem panākumiem uzzina Romā, tur sarīko tau­tas aizlūgumu uz divdesmit dienām.

ASTOTĀ GRĀMATA[72]

Hirfija vēstule

Tavu neatlaidīgo mudinājumu dēļ, Balb, es uzņēmos ār­kārtīgi grūtu uzdevumu, jo mana pastāvīga atteikšanās, šķiet, būtu atzīta nevis par attaisnojumu pasākuma grū­tību dēļ, bet gan par kūtruma aizbildinājumu. Mūsu Cē­zara piezīmes par cīņām Gallijā nebija saistītas ne ar viņa agrākajiem, ne ar vēlākajiem darbiem, es tās salie­dēju, pabeidzu pēdējo vēl nepabeigto daļu, sākot ar Aleksandrijas sacelšanos līdz beigām — protams, ne līdz pilsoņu karu beigām, jo tiem beigas mēs neredzam, bet līdz Cēzara nāvei. Kaut tie, kas šo daļu lasīs, zinātu, cik nelabprāt es uzņēmos to uzrakstīt; tad viņi man tik daudz nepārmetīs muļķību un iedomību par manu sacerējumu iestarpināšanu Cēzara darbos.
Visiem taču zināms, ka šīs piezīmes ar savu pievilcību pārspēj kura katra cita rakstnieka rūpīgi izstrādātos dar­bus. Tās izdotas, lai vēsturniekiem būtu viela darbu rak­stīšanai par šiem ievērojamiem notikumiem, jo visi vien­prātīgi atzīst, ka viņiem tagad šāda iespēja ir laupīta, nevis dota. Šis darbs vairāk tomēr jāapbrīno man nekā citiem. Citi gan zina, cik tās labi un nevainojami uzrak­stītas, bet es turklāt, cik viegli un ātri Cēzars tās rakstījis. Viņš lieliski prata saistoši stāstīt, un savus nodomus iz­skaidrot, protams, vislabāk varēja viņš pats. Man nebija lemts būt Aleksandrijas un Āfrikas kara lieciniekam, taču šos karus es, vismaz daļēji, pazīstu pēc paša Cēzara no­stāstiem. Patīkami, protams, ir noklausīties kaut ko jaunu un interesantu, bet gluži cita lieta ir rakstīt par to kā par vēstures faktu.
Es taisnodamies minu daudzus iemeslus mani nesalī­dzināt ar Cēzaru, bet varbūt tieši tāpēc man var pārmest augstprātību, it kā kāds varētu atrasties, kas iedomātos to darīt.

Paliec sveiks!

XXXIX Tad viņš no daudzām Kanīnija vēstulēm uzzināja, kā norisinājušās cīņas ar Drapetu un Luktēriju un ko nodomājuši darīt Uksellodūnas iedzīvotāji. Viņu bija maz un viņus varētu daudz neievērot, bet Cēzars domāja, ka_ viņu stūrgalvība bargi jāsoda, lai visa Gallija nedomātu, ka viņai nevis spēku nepietiek, lai pretotos romiešiem, bet neatlaidības, un lai citas valstis, pēc viņu parauga, paļaudamās uz šāvu grūti pieejamo stāvokli, nemēģinātu atgūt brīvību. Cēzars bija pārliecināts, ka visiem galliem ir labi zināms: viņam Provinces pārvaldīšanai palicis tikai viens gads, — ja viņš to varētu izturēt, tad vairs nebūtu jābaidās ne no kādām briesmām. Atstājis tātad Kvintu Kalēnu ar leģioniem, lai tas viņam sekotu pa īstiem ceļiem, viņš pats pēc iespējas ātrāk dodas pie Kanīnija ar visiem jātniekiem.[73]

XXXX Kad Cēzars ieradās pie Uksellodūnas drīzāk, nekā kāds to būtu gaidījis, viņš atrada, ka pilsēta ir ieslēgta ar nocietinājumiem, un sprieda, ka no aplenkšanas nevar atteikties; no pārbēdzējiem viņš uzzināja, ka iedzīvotājiem ir daudz pārtikas, un tāpēc mēģināja viņiem nogriezt ūdeni. No visām pusēm kraujo pakalnu, uz kura atradās Uksellodūna, gandrīz pilnīgi ietvēra ieleja, un tai pašā vidū tecēja upe. Apvidus rakstura dēļ upi nevarēja novadīt nost no pilsētas, jo tā tecēja gar pašu kalna pakāji un pat ar dziļu grāvi nebija aizvadāma ne uz vienu pusi. Nokāpt lejā pie upes un tad atkal kāpt augšā pa krauju, ja mūsējie censtos to nepieļaut, pilsētniekiem nebija iespējams bez zaudējumiem, bez kritušajiem un ievainotiem. Redzēdams šīs viņu grūtības, Cēzars novietoja strēlniekus un lingotājus, dažās vietās arī metamās ierīces iepretī vietām, kur bija visvieglāk nokāpt lejā, un kavēja pilsētniekus piekļūt pie ūdens.

XXXXI Vēlāk liels daudzums ūdens piegādātāju sanāca kopā pie paša pilsētas mūra, pie liela avota, kas plūda tieši tajā vietā, kur kādas trīssimt pēdas gar mūri netecēja upe. Kaut gan citi tikai negribēja laist pie šā avota pilsētniekus, taču Cēzars atzina, ka šeit kalnā jāstumj sargjumti, un ar lielām pūlēm un nemitīgā cīņā sāka celt uzbērumu, jo pilsētnieki skrēja lejā no kalna un, paši būdami drošībā, cīnījās tālcīņā. Pastāvīgi nomainīdamies, viņi daudzus ievainoja. Mūsu kareivji tomēr neļāvās iebiedēties, stūma augšā sargjumtus un grūtā darbā virzījās pret kalnu. Šajā pašā laikā viņi sargjumtu aizsegā[74] raka pazemes ejas līdz avota iztekai. Šajā darbā nedraudēja briesmas, un ienaidnieki neko nenojauta. Uzceļ sešdesmit pēdas augstu uzbērumu, novieto uz tā desmit stāvu torni. Tas gan neatradās vienā līmenī ar pilsētas mūri (tik augstu uzbērumu tornim nebija iespējams uzcelt ne ar kādām pūlēm), tomēr bija augstāks par avota izteku. No tā uz avota pieeju ar metamām ierīcēm raidīja šāviņus, tā ka pilsētniekiem bija bīstami iet pēc ūdens, un ne tikai lopi un jūga dzīvnieki, bet pat lielais ļaužu daudzums mocījās slāpēs.

XXXXII Izbijušies no šās nelaimes, pilsētnieki pieblīvē mucas ar taukiem, piķi un skaidām un veļ tās aizdedzinātas uz torni un uzbērumu[75], tajā pašā laikā sīvi uzbrukdami, lai bīstamā cīņa neļautu romiešiem dzēst ugunsgrēku. Pēkšņi pats uzbērums deg gaišās liesmās, jo pa stāvo nogāzi veltās mucas gan aptur sargjumti un uzbērums, taču paši aizdegas. Tomēr mūsu kareivji, kaut cīņa bija bīstama un vieta neizdevīga, drosmīgi stājās briesmām pretī, jo viss notika augstā vietā un mūsu karaspēka acu priekšā. Skaļi kliedzieni atskanēja no abām pusēm. Jo labāk kāds bija saskatāms, jo enerģiskāk tas spītēja ienaidniekiem un liesmām, lai visi vairāk ievērotu un redzētu viņa drosmi.

XXXXIII Redzēdams, ka daudzi viņa kareivji ir ievainoti, Cēzars pavēlēja kohortām no visām pusēm doties augšup uz kalnu un skaļi kliegt, it kā viņi gribētu uzkāpt uz mūra. Izbijušies pilsētnieki, nezinādami, kas notiek citur, pārtrauc savu uzbrukumu uzbērumam un nostāda kareivjus uz mūra. Tā kā kauja bija beigusies, mūsējie ātri apdzēš un apslāpē liesmas.
Ienaidnieki tomēr turpināja pretoties, un, kaut gan liela viņu daļa bija slāpēs gājusi bojā, viņi tomēr nedomāja par padošanos, līdz beidzot ar pazemes ejām avota ūdens dzīslas tiek pārgrieztas un aizvadītas projām. Pēc tam pastāvīgi plūstošais avots izsīkst un pilsētniekus pārņem tāds izmisums, ka viņi ir pārliecināti: tas noticis nevis pēc cilvēku gribas, bet gan pēc dievu lēmuma. Tad, nepiecie­šamības spiesti, viņi padodas.

XXXXIV Tā kā Cēzars zināja, ka visi pazīst viņa lēnprātību, viņš nebaidījās, ka viņa rīcību varētu atzīt par pārāk nežēlīgu; viņš neredzēja arī nekādu iespēju sasniegt savu mērķi[76], ja dažādās vietās daudzi domātu darīt tāpat, un tāpēc nolēma pārējos atbaidīt ar bargu sodu. Visiem [galliem], kas bija cīnījušies ar ieročiem, viņš lika nocirst rokas, bet pašus atstāt dzīvus, lai visiem būtu redzams šo nekrietno cilvēku sods. Drapets, par kuru es teicu, ka Kanīnijs viņu saņēmis gūstā, dažas dienas atteicās no barības un tā aizgāja bojā. Varbūt viņš to darīja aiz sašutuma un sāpēm par savām važām, varbūt arī aiz bailēm no daudz briesmīgāka soda. Šajā pašā laikā Luktērijs [...] bija kritis arverna Epasnakta rokās. Viņš bija bieži mainījis savu uzturēšanās vietu un paļāvies uz daudzu uzticību, jo viņam likās, ka ilgāk kaut kur palikt būtu bīstami — viņš taču zināja, cik bīstams ienaidnieks viņam ir Cēzars. Arverns Epasnakts, uzticams romiešu draugs, važās saistīto Luktēriju bez kavēšanās aizveda Cēzaram.

XXXXV Labiēns šajā laikā treveru zemē semnīgi cīnījās jātnieku kaujā, kurā krita daudzi treveri un ģermāņi, kas nevienam neatteicās palīdzēt karā pret romiešiem. To vadoņi dzīvi krita viņa rokās. Starp tiem arī ēdujs Sūrs, ar savu drošsirdību plaši pazīstams, ļoti dižciltīgs vīrs, kas vienīgais no ēdujiem vēl līdz šim nebija nolicis ieročus.

XXXXVI To uzzinājis, Cēzars ar diviem leģioniem de­vās uz Akvitāniju, lai tur pavadītu vasaras nogali, jo visur Gallijā viņš bija guvis labus panākumus, agrākos karagājienos to uzvarējis un pakļāvis, bet Akvitānijā vēl nekad nebija bijis[77], kaut gan viņa uzdevumā Publijs Krass to pa daļai bija jau uzveicis. Šo uzdevumu tāpat kā citus viņš pabeidz ātri un sekmīgi, un visas Akvitānijas valstis sūtīja pie viņa vēstnešus un deva ķīlniekus. Kad tas bija nokārtots, viņš jātnieku aizsardzībā devās uz Narbonu, bet legāliem uzdeva vest karaspēku uz ziemas nometnēm: četriem leģioniem ar legātiem Marku Anto­niju, Gāju Treboniju un Publiju Vatīniju viņš ierādīja nometnes beļģu novados, divus leģionus lika aizvestuz ēduju zemi, kuru ietekme visā Gallijā, kā viņš zināja, bija sevišķi liela, divus novietoja pie karnutu robežas turonu zemē, tiem vajadzēja gādāt par drošību visā Okeāna piekrastē, divus pārējos aizsūtīja pie lemovīkiem, arvernu kaimiņiem, lai visur Gallijā būtu romiešu kara­spēks.
Viņš pats Provincē uzkavējās tikai dažas dienas, ātri pabeidza tiesas sesijas, nokārtoja strīdus starp pilsētām un atalgoja nopelnus. Visai Gallijai saceļoties, viņam bija ļoti laba izdevība pārliecināties par ikviena noskaņojumu, jo par uzvaru šajā karā viņam taču bija jāpateicas Pro­vinces uzticībai un palīdzībai. Visu to veicis, viņš atgrie­zās pie leģioniem Beļģijā un palika pa ziemu Nemetokennā.

XXXXVII Tur viņš uzzina, ka atrebatam Kommijam bijusi kauja ar mūsu jātniekiem. Kad Antonijs ieradās ziemas nometnē, atrebati bija paklausīgi, bet Kommijs pēc ievainojuma, kuru es jau minēju, vienmēr bija gatavs piebiedroties saviem pilsoņiem kurā katrā bīstama pasākumā, lai tiem, kas loloja sacelšanās plānus, būtu vadonis. Viņš ar saviem jātniekiem pārtika no laupīšanas un, iedams pa slepenām takām, bieži sagrāba romiešu transportus, kas veda pārtiku uz ziemas nometnēm, kaut gan atrebati bija romiešiem padevīgi.

XXXXVIII Antonijam bija piekomandēts jātnieku prefekts Gājs Volusēns Kvadrāts, kas bija ar viņu kopa ziemas nometnē. Antonijs sūtīja viņu vajāt Kommija jātniekus. Volusēns bija sevišķi krietns un drošsirdīgs virs, turklāt viņš ļoti ienīda Kommiju; tāpēc šis uzdevums viņam visai tīkams. Novietojis slēpņus, viņš bieži_ uzbruka Kommija jātniekiem un cīnījās ar labiem panākumiem. Kad beidzamo reizi ļoti sīvi cīnījās un Volusēns ar dažiem jātniekiem pārāk neatlaidīgi vajāja Kommiju, gribēdams to sagūstīt, Kommijs, ātri bēgdams, aizvilināja viņu pārāk tālu un sauca savējiem būt uzticīgiem un nākt viņam palīgā pret nodevīgo ienaidnieku, lai viņa brūces nepaliktu neatriebtas. Pagriezis atpakaļ zirgu, viņš atrāvās no pā­rējiem un uzbruka prefektam. To pašu dara visi viņa jāt­nieki. Daži mūsējie ir spiesti bēgt, un Kommija jātnieki dodas tos vajāt. Mudinādams zirgu ar piešiem, Kommijs piejāj tieši blakus Kvadrātam un visiem spēkiem triec viņam gurnā šķēpu. Pēc prefekta ievainošanas mūsējie vairs nedomā par bēgšanu un, pagriezuši zirgus, dzen ienaidniekus atpakaļ. Tagad daudzus mūsu pēkšņā trie­ciena pārsteigtos gallus ievaino, citi bēg, citus sagūsta. No gūsta viņu vadoni izglābj straujais zirgs. Kaut gan uzvarēja mūsējie, mūsu vadonis bija tik smagi ievainots, ka viņa dzīvība bija briesmās. Viņu aiznes uz nometni.
Bet Kommijs, — vai nu tāpēc, ka bija atriebis savas sāpes, vai arī tāpēc, ka bija zaudējis daudzus savējos, — sūta pie Antonija vēstnešus, dod ķīlniekus, apņemas pa­likt, kur viņam liks; un izpildīt, ko viņam pavēlēs. Viņš tikai lūdz ņemt vērā viņa bažas un gādāt, ka viņam ne­būtu jāredz neviens romietis. Antonijs atzina, ka šīs pra­sības un šīs bažas ir pilnīgi pamatotas, piekrita lūgumam un pieņēma ķīlniekus.

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Es zinu, ka Cēzars par katru kara gadu ir stāstījis atsevišķā grāmatā, bet tomēr domāju, ka man nav tā jādara; nākamais, Lūcija Paula un Gāja Markella konsu­lāta gads[78] ne ar kādiem svarīgiem notikumiem Gallijā nav ievērojams. Lai tomēr būtu zināms, kur šajā gadā bija Cēzars un viņa karaspēks, es nolēmu uzrakstīt dažas nodaļas un papildināt šo grāmatu.

XXXXIX Kad Cēzars ziemoja Beļģijā, viņam bija tikai viens nodoms: saglabāt gallu valstu draudzību, nedot nekādu iemeslu karam un nekādas izredzes panākt kaut ko ar karu. Viņš nepavisam nevēlējās, ka pirms aiziešanas viņš būtu spiests karot un pirms karaspēka izvešanas vēl nebūtu pabeigts karš, kuru visa Gallija būtu sākusi bez sevišķas nepieciešamības. Viņš tāpēc izteica gallu valstīm savu atzinību, piešķīra to vadoņiem lielas balvas, neuzlika jaunas nastas un viegli panāca mieru, sagādādams no tik daudz neveiksmēm nogurušajai Gallijai labākus pa­kļautības noteikumus.

L Kad ziemas nometņu laiks bija beidzies, viņš pretēji savam paradumam ar lieliem pārgājieniem pēc iespējas ātrāk devās uz Itāliju, lai apmeklētu municipijas un ro­miešu pilsoņu kolonijas un panāktu to atbalstu sava kvestora Marka Antonija kandidēšanai uz priestera amatu. Ar savu ietekmi viņš gan labprāt centās palīdzēt sev ļoti tuvam cilvēkam, kuru viņš nesen pats bija mudinājis kan­didēt, gan ari vērsās pret ievērojamu personu grupu[79], kas ar Marka Antonija izgāšanu vēlēšanās gribēja graut Cēzara ietekmi, kuram drīz būs jāaiziet no savas Provinces. Kaut gan, vēl nenonācis Itālijā, viņš jau ceļā uzzināja, ka Antonijs ievēlēts par auguru, tomēr atzina, ka viņam ir dibināts iemesls apmeklēt municipijas un kolonijas un pateikties to pilsoņiem, ka, ieradušies lielā skaitā[80], tie pa­līdzējuši Antonijam. Līdz ar to viņš uzticēja tiem sevi pašu un savu nākamā gada amata godu, jo viņa pretinieki nekaunīgi dižojās: par konsuliem ievēlēti Lūcijs Lentuls un Gājs Markells, kas Cēzaram laupīšot visu godu un cieņu, bet Servijs Galba, kaut gan piekrišanas un balsu viņam bijis vairāk, izgāzts tāpēc, ka bijis Cēzara tuvs draugs un ilgu laiku viņa legāts.

LI Visas municipijas un kolonijas sagaidīja Cēzaru ar ārkārtīgu godu un mīlestību; viņš taču tajās ieradās pirmo reizi pēc grūtā kara ar visu Galliju. Nekas netrūka vārtu, ielu un to vietu greznojumos, kur vajadzēja iet Cēzaram, — bija viss, ko vien varēja iedomāties. Visi iedzīvotāji, lieli un mazi, nāca viņam pretī, visās malās upurēja, forumā un tempļos klāja galdus cilvēku un dievu[81] pacienāšanai. Prieks bija tik liels kā pašā krāšņākajā triumfā. Tik devīgi bija bagātākie ļaudis, tik sajūsmi­nāti vienkāršie.

LII Steidzīgi apmeklējis visus Piealpu Gallijas nova­dus, Cēzars devās, cik ātri vien spēdams, atpakaļ pie ka­raspēka Nemetokennā un deva rīkojumu leģioniem no visām ziemas nometnēm ierasties treveru zemē. Turp no­gājis, viņš sarīkoja karaspēka šķīstīšanu un skati. Titam Labiēnam uzdeva pārvaldīt Piealpu Galliju, lai tas ar savu ieteikumu panāktu lielāku šā novada[82] atbalstu Cēzaram konsulu vēlēšanās. Ja viņš atzina, ka kareivju veselībai nepieciešama apmešanās vietas maiņa, viņš pats ar tiem veica vajadzīgos pārgājienus. Kaut gan viņš bieži dzir­dēja, ka viņa ienaidnieki kūdot Labiēnu, un arī uzzināja, ka nobiļu nodoms esot, balstoties uz senāta lēmumu, at­ņemt viņam kādu daļu karaspēka, viņš tomēr neticēja nekam, ko stāstīja par Labiēnu, un nebija arī pierunājams kaut ko uzsākt pret senātu. Viņš domāja, ka viegli panāks senātā sev vajadzīgos lēmumus, ja senatoriem būs iespē­jams brīvi balsot.[83] Tautas tribūns Gājs Kurions, kas bija uzņēmies aizstāvēt Cēzara lietu un godu, bieži bija senātā teicis: ja kāds baidoties no Cēzara bruņotās varas, tad taču tādas pašas bailes pilsoņiem esot no Pompeja un viņa armijas, — tāpēc lai viņi abi atsakoties no savas militārās varas un atlaižot karaspēku, tad valsts būšot brīva un brīvi varēšot izlietot savas tiesības. Viņš ne tikai iesniedza šādu priekšlikumu, bet pat sāka balsošanu, taču konsuli un Pompeja draugi panāca, ka tā nenotika. Sēdi slēdza un jautājuma izlemšanu atlika.

LIII Šis gadījums labi raksturo visa senāta noskaņo­jumu un saskan ar kādu citu agrāko. Markells iepriekšējā gadā, vērsdamies pret Cēzara lielo varu, iesniedza, ne­ievērodams Pompeja un Krasa likumu[84], senātam priekš­laicīgi ierosinājumu par Cēzara provincēm. Kad senatori bija izteikušies, Markells, kura ietekmes pamats bija uz­brukumi Cēzaram, rīkoja balsošanu ar iziešanu uz pretē­jām pusēm, un senāts noraidīja priekšlikumu. Taču Cēzara ienaidnieku uzņēmību šīs neveiksmes tomēr nesalauza, bet tikai pārliecināja, ka jāatrod neatvairāmāki motīvi, kas senātu spiestu piekrist tam, ko viņi būs nolēmuši.

LIV Tad senāts nolēma, ka karā pret partiešiem Pompejam jāsūta viens leģions un Cēzaram otrs, bet līdz ar to bija skaidrs, ka Cēzaram vienam pašam jādod abi le­ģioni, jo Gnējs Pompejs it kā no saviem leģioniem deva pirmo leģionu, ko bija aizdevis Cēzaram un kas bija sa­vākts Cēzara Provincē. Kaut gan Cēzars nemaz nešaubījās par savu ienaidnieku nodomiem, viņš tomēr atdeva Pompejam leģionu un pēc senāta lēmuma no savas puses piecpadsmito [leģionu], kas atradās Piealpu Gallijā. Tā vietā viņš uz Itāliju aizsūtīja trīspadsmito garnizona die­nestam, jo piecpadsmitais tika atsaukts. Pats viņš ierādīja leģioniem ziemas nometnes: Gāju Treboniju ar četriem leģioniem aizsūtīja uz Beļģiju, Gāju Fabiju ar tikpat daudz leģioniem pie ēdujiem. Viņš domāja, ka Gallija būs vislabāk nodrošināta, ja romiešu karaspēks vispirms gā­dās kā par beļģu, tā par ēduju padevību, jo beļģi ir kriet­nākie kareivji un ēdujiem Gallijā ir vislielākā ietekme. Pats viņš devās uz Itāliju.

LV Tur ieradies, viņš uzzina, ka divus viņa sūtītos leģionus, kuriem pēc senāta lēmuma vajadzēja doties karā pret partiešiem, konsuls Markells aizturējis Itālijā un no­devis Pompejam. Kaut gan nevienam nebija šaubu, ka ar šādu rīcību kaut kas tiek gatavots pret Cēzaru, Cēzars tomēr nolēma, ka viss jāpacieš, kamēr vēl ir kāda cerība pretišķības nokārtot pēc likuma, nevis izšķirt ar karu.

[1] Bagāti ļaudis, kas nebija nobiļi, veidoja īpašu sabiedrības slāni, ko sauca par jātniekiem.
[2] Pēc t. s. sabiedroto kara (91.—88. g. p. m. ē.). — Red.
[3] Aptuveni tagadējo Dienvidslāviju un Albāniju. — Red.
[4] 61.g.p.m.ē. — Tulk.
[5] Romiešu jūdze = P/2 km. — Tulk.
[6] 58.g. 6. aprīlis p.m.ē. (pēc vecā stila) — Tulk.
[7] 107. g. pirms m. ē. — Tulk.
[8] Trīspadsmitajā aprīlī. — Tulk.
[9] Romiešu pēda = 30 cm. — Tulk.
[10] Romiešu nakts ilga no 6 pēcpusdienā līdz 6 no rīta. To iedalīja četrās vienādās daļās. — Tulk.
[11] 107. g. pirms m. ē., kad Gallijā bija iebrukuši kimbri, kuriem pie­vienojās tigurīni. — Tulk.
[12] Sākās pīkst. 13.00. Diena romiešiem ilga no 6 rītā līdz 6 pēcpusdienā. Tā bija iedalīta 12 stundās. — Tulk.
[13] Gailu metamie šķēpi: tragula — viegls Šķēps ar siksnu, matara -lielāks un smagāks nekā parastais šķēps. — Tulk.
[14] Jātnieki (équités) šeit, tāpat ka Romā, bija privileģēta sabiedrības šķira. — Tulk.
[15] Jātnieku kārtā. — Tulk.
[16] Atstājot, protams, brīvu pret ienaidniekiem pavērsto fronti.
[17] Prokonsula pienākumos ietilpa arī tiesas sēžu vadība viņa pro­vinces. — Red.
[18] Ķeltu apdzīvotās Gallijas. — Tulk.
[19] Nejaukt ar ēduju Dīvitiaku. — Tulk.
[20] Cēzara «Piezīmēs» ir divas pilsētas ar līdzīgu nosaukumu: «Bib-rax» — rēmu pilsēta un Bibraste — ēduju pilsēta; abas latviski tul­kotas «Bibrakte». Rēmu Bibrakte «Piezīmēs» sastopama tikai šajā vietā. — Red.
[21] Ja padošanos noraidītu, pilsētu pēc ieņemšanas izlaupītu, nopos­tītu un iedzīvotājus pārdotu verdzībā. — Tulk.
[22] Katrā ievērojamas kaujas aprakstā līķu kaudzes šķiet obligātas; to prasa, pretēji pieredzei, ilga tradīcija (sal. M. Ļermontova «Borodino»: И ядрам пролетать мешала гора кровавых тел. Лермон­тов М. Ю. Лирика. М., 1958, с. 50.).
[23] Nebija apkalti. — Tulk.
[24] Protams, vergus. — Tulk.
[25] Seit: jātnieku kārtas pārstāvji. — Tulk.
[26] Ar šķērskokiem vai ar skavām. — Tulk.
[27] Tātad četrdesmit pēdas garus. — Tulk.
* Tilta garuma virzienā; tie veidoja tilta klājumu. — Tulk.
[29] No preču kuģiem. — Tulk.
[30] Labo flangu, jo labajā rokā nav vairoga. — Tulk.
[31] Ķeltu kaujas rati. — Tulk.
[32] Kavalērijas vienība 30 jātnieku sastāvā. - Tulk.
[33] 54. g. pirms m. ē. — Tulk.
[34] Vidusjūrā. — Tulk.
[35] Piealpu Gallijas pilsētām. — Tulk.
[36] No dižciltīgajiem. .— Tulk.
[37] Tātad arī labākās. >— Tulk.
[38] Garumā. — Tulk.
[39] Kareivji, šķiet, neraudāja — transportā bija arī daudz kalpu, tirgotāju un sieviešu. — Tulk.
[40] Līdz pīkst. 14. — Tulk.
[41] Pulksten piecos pēc pusdienas. — Tulk.
[42] Kārtas nozīme. — Tulk.
[43] Cicerona leģions. — Tulk.
[44] Vispārēju mobilizāciju. — Tulk.
[45] Kā redzēsim tālāk, Labiēns ir iecerējis viltus pilnu pasākumu. — Red.
[46] Jauns datums iestājas vakara. — Tulk.
[47] Tikai tik tālu ies furažieri. — Tulk.
[48] Tos izdzina ganīties. — Tulk.
[49] Kraujas vai staignas vietas dēļ. — Tulk.
[50] Tagad viņš ir virsdienesta kareivis. — Tulk.
[51] Čikstus, fašīnu ceļus. – Tulk.
[52] To visu svieda ejās no mūra. — Tulk.
[53] Baļķu gali ir pagriezti pret uzbrucējiem, tātad mūra biezums ir vienāds ar to garumu. — Tulk.
[54] Virsējās kārtas baļķus novieto virs apakšējās kārtas aizpildītajām atstarpēm. — Tulk.
[55] Arī tas deg. — Tulk.
[56] Metamā ierīce. — Red.
[57] Bez ieročiem, sevišķi bez vairoga, var ātrāk paskriet. - Tulk.
[58] Ēduju pilsēta. – Red.
[59] Tā atradās uz nule ieņemta pakalna. — Tulk.
[60] No arverniem saņemtā naudā. — Tulk.
[61] Tuvojoties vakaram. — Tulk.
[62] Katras gallu valsts kontingentam bija sava nometne. — Tulk.
[63] Lai pastāstītu par šo sarunu ēdujiem — Tulk.
[64] Kad viena daļa karaspēka ir pārgājusi par upi, bet otra vel ne, karaspēks ir sadalīts un vājināts. Šo bridi var izmantot ienaidnieki. - Tulk.
[65] Jātnieki šeit ir romiešu cenza kārtas locekļi. — Tulk.
[66] Kavalērija neuzbrūk kājnieku ierindai frontāli; jātnieki pieauļo pie tās, izsviež šķēpus vai izšauj bultas un dodas atpakaļ. — Tulk.
[67] Fasciji — klūgu saišķi ar cirvi vidū, bija Senas Romas valsts varas pārstāvju goda zīmes. — Red.
[68] Tos svieda no mura vai vaļņa. — Tulk.
[69] Otrā nocietinājuma lokā. — Tulk.
[70] Pie nocietinājumiem. — Tulk.
[71] Vai var ticēt, ka Cēzaram tas bijis iespējams? – Tulk.
[72] Šo grāmatu ir sarakstījis Auls Hirtijs, Cēzara draugs un gallu kara līdzgaitnieks. Mēs to sniedzam fragmentu veidā. – Red.
[73] Jātniekiem nevajag labu ceļu. – Tulk.
[74] Lai ienaidnieki neredzētu kareivjus ieejam ejās un iznākam no tām. – Tulk.
[75] Uzbērums visumā ir līdzīgs no koka taisītai uzbrauktuvei, un tajā ir daudz degoša materiāla. — Tulk.
[76] Gallijas pakļaušana. — Tulk.
[77] Autors neievēro, ka iepriekšējās nodaļās viņš stāstījis par Cēzara piedalīšanos Akvitānijas pilsētas Uksellodūnas ieņemšanā. — Red.
[78] 50.g.p.m.ē. – Tulk.
[79] Nobiļiem. – Tulk.
[80] Vēlēšanās. — Tulk.
[81] Dievu tēlu priekšā nolika galdus un uz tiem ēdienus un dzērie­nus. — Tulk.
[82] Pielapu Gallijas Provinces iedzīvotājiem nav vēlēšanu tiesību; tās ir tikai romiešu pilsoņu kolonijām un municipijām šajā Provincē. – Tulk.
[83] Ja senatori netiks terorizēti. – Tulk.
[84] Pompeja un Krasa konsulāta laikā (55.g.) Cēzaram provinču pārvaldīšana bija pagarināta uz pieciem gadiem. Markells ierosināja atņemt viņam provinču pārvaldīšanu. – Tulk. 

Saites:
Cēzars (45.-44.g.pmē.).
Senā Roma.