Gregora kalendārs
Pāvests Gregors XIII 1582.gadā ieviestais jaunais kalendārs, kas bija reformēts vecais Jūlija kalendārs.
Eiropa jau vairāk kā 16 gadsimtus bija lietojusi vēl romiešu laikos Cēzara ieviesto kalendāru. Kopumā tas bija visai lietojams, taču tam bija nobīde par 11 un 1/4 minūšu gadā. Galu galā šī nobīde bija tā sasummējusies, ka baznīca kļuva apgrūtinoši noteikt Lieldienu datumu. To noteica, pamatojoties uz pavasara saulgriežu iestāšanās brīdi un tas kalendārā pārnesās arvien tuvāk marta sākumam. Tādejādi pastāvēja iespēja, ka kaut kad Lieldienu datums novienādosies ar Ziemassvētku datumu (!).
Gregors XIII un kalendārs. Aizstāja romiešu laika Jūlija kalendāru ar jaunu - Gregora kalendāru.
Kalendāra reformu pāvests Georgs XIII gatavoja ļoti rūpīgi, uzskatīdams to par savas valdīšanas galveno uzdevumu. Bulla ar nosaukumu "Daļa no paša svarīgākā" (Inter gravissimas) tika izsludināta 1582.gada 24.februārī. Dokumentā bija deklarēta pāreja uz jauno laika skaitīšanas sistēmu, kas gan nebija ieplānota nekavējoši. Lai izvairītos no lielām jukām, pāvests nolēma, ka pāreja uz jauno kalendāru notiks rudenī pēc kārtējo kristiešu svētku beigām. Tā nu togad 4.oktobrim, kad kristieši godināja Sv.Asīzes Francisku, sekoja 15.oktobris.
Par pirmo soli Gregoram XIII šaubu nebija - vecajam Jūlija kalendāram vajadzēja pieskaitīt 10 "iekavētās" dienas. Toties otra problēma - padarīt jauno kalendŗu precīzāku,pašam pāvestam pa spēkam nebija. Tāpēc viņš nolīga Vatikāna astronomu Luidži Lilio un jezuītu matemātiķi Kristoferu Klāviju un lielākie nopelni esot bijuši tieši pirmajam.
Abi zinātnieki nosprieda, ka Jūlija kalendāra pamatprincipi, dalot gadu 12 mēnešos, kuru dienu skaits svārstās no 28 līdz 31, ir saglabājami. Taču viņi aplēsa, ka Jūlija kalendārā garais gads, kam februārī ir 29 dienas, iegadās pārāk bieži, tādēļ to ir vērts saglabāt tikai tajos apaļās simtgades gados, kas bez atlikuma dalās ar 400. Piemēram, 2000.gads bija garais gads, bet 1900.gadā (tāpat kā apaļu gadsimtu un divus iepriekš) kalendārā 29.februāra nebija. Pateicoties šiem uzlabojumiem, jaunais kalendārs bija krietni precīzāks un tā vidējā novirse no Saules gada nepārsniedza 26 sekundes gadā.
Skaitļojumi liecina, ka vienas dienas nobīde Gregora kalendārā izveidosies ne agrāsk kā 1909.gadā, kad ti varētu novērst ar pavisam vienkāršu reformu.
Tas bija balstīts uz Kopernika heliocentrisko teoriju, lai gan toreizējie zinātnieki to apšaubīja.
Tā galvenie svētki ir Lieldienas – Kristus Augšāmcelšanās svētki trešajā dienā pēc krustā sišanas. Rietumu kristieši svin Lieldienas nākošajā svētdienā pēc pilnmēness, kurš seko aiz pavasara ekvinokcijas.
Dēļ Jūlija kalendāra neprecizitātes (netika ņemtas vērā astronomisko gadu veidojošās 11 un ¼ minūtes), pieņemot jauno kalendāru, pavasara pirmo dienu (21.marts) pabīdīja atpakaļ par 10 dienām, proti – uz 11.martu. Pāvests izdeva bullu, lai nākošo dienu pēc 1582.gada 4.oktobra uzskatītu 15.oktobri. Otrs kalendārais jaunums bija Jaunā Gada sākums 1.janvārī.
Jaunais kalendārs bija saistošs vienīgi Romas Katoļu baznīcai un samērā nelielai teritorijai, kas tobrīd veidoja t.s. Pāvesta valsti. Tomēr jauno kalendāru bez vilcināšanas pieņēma katoļu zemēs. Pirmais rīkojumu laicīgajām varas iestādēm pāriet uz jauno kalendāru viņa valdījumos izdeva pavēli Spānijas karalis Filips II 29.septembrī. Tādejādi Gregora kalendārs tika pieņemts arī citos Filipa II valdījumos, ne tikai Spānijā - Portugālē, lielā daļā Itālijas un arī kolonijās Jaunajā pasaulē. Nekavējoši uz jauno kalendāru pārgāja arī Lietuvas-Polijas ūnija (Rečpospoļita), kur pie varas bija pārliecinata katoliete Anna Jagailiete.
Citādi bija ar citām konfesijām - protestanti un pareizticīgie nesteidzās pieņemt jauno kalendāru. nepienemšanā nebija racionālu apsvērumu, bet gan, ka tagad teiktu - "sazvērestības teorija," ka katoļi ta cenšas pakļaut parējos kristiešus.
Kalendāra nemieri Rīgā. Tā, piemēram, mūsu pašu Rīgā laikā no 1584.-1589.gadam norisa t.s. Kalendāra nemieri. Livonija, kur katoļu pozīcijas tobrīd bija spēcīgākas, pieņēma lēmumu par pāreju uz gregora kalendāru, taču rīdzinieki izlēma to ignorēt. Polijas-Lietuvas ūnijas varenības dēļ gan 1584.gadā Rīgas rātei un luterāņu māc''itājiem nācāskalendāru pieņemt, taču tas izraisīja nekārtības, kas jau drīz pārauga dumpī. Tā laikā tika izdemolēti ne tikai Rīgas katoļu dievnami, bet arī atsevišķu rātskungu rezidences, vairākus cilvēkus nogalināja. nemieri te mazliet pierima, ta atkal pieņēmās spēkā, taču rīdzinieku vēlme, lai aizbildniecību pār viņiem uzņemtos Zviedrijas karalis, netika uzklausīta, un galu galā nācās vienoties ar jauno Rečpospolitas karali Sigismundu II. nemieru rīkotājus sodīja ar nāvi, bet Rīgā Jūlija kalendāru turpināja lietot līdz pat 1919.gadam.
Francija uz Gregora kalendāru pārgāja jau 1582.gada decembrī. Citās protestantu zemēs to akceptēja krietni vēlāk, kad tas notika, bieži izvērsās dumpji, piemēram, Lielbritānijā 1752.gada septembrī.Lielbritānijas lēmums pāriet uz jauno kalendāru bija īpaši svarīgs, jo tas notika arī tās plašajās kolonijās. 1753.gadā kalendāru pieņēma arī Zviedrija un Somija.
Nelokāmas palika vien pareizticīgo kristiešu valstis - Krievijā jauno kalendārupieņēma tikai pēc 1917.gada Oktobra apvērsuma. Grieķijā Jūlija kalendāru sabiedriski lietoja līdz pat 1923.gadam. Pareizticīgie vēl joprojām baznīcas svētkus atzīmē pēc Jūlija kalendāra (to mēdz dēvēt par "veco stilu"), kas pašlaik no Gregora kalendāra atpaliek par veselām 13 dienām. Interesanti, ka, piemēram, Etiopijai šā paša iemesla dēļ gadu skaits ir par 11 gadiem mazāks.
Saites.
Kalendāri.
