Baltu ģenētika
Eiropiešu ģenētika. Atrast kādu īpatnu tautas ģenētisko marķieri iespēja varētu būt lielāka tādos ģeogrāfiskajos apgabalos, kuros tautu staigāšana nav bijusi bieža un izteikta. Eiropā šāda ģenētisko radu meklēšana sākta jau XX gs. 90.gadu vidū un ir noskaidrojies, ka Eiropas ļaudis atšķirībā no Āfrikas kontinenta ir sajaukušies ģenētiski viendabīgā masā. Gandrīz visās valstīs aptuveni vienādā daudzumā atrastas 10 tipiskas gēnu mutāciju grupas – tā saucamās haplogrupas.
No lielā Eiropas „tautu katla” atšķiras tikai dažas izolācijā dzīvojošas tautas – baski, sardīnieši un sāmi. Īslandiešu īpatnība ir tāda, ka visciešākā to vīriešu radniecība konstatēta ar Norvēģiju, bet sievietēm – ar Īriju.
Latviešu / baltu tipoloģija. Antropoloģiski balti ārēji ir izskatījušies gara auguma, gaišiem matiem un zilām acīm. Tādi cilvēki vēl bija daudz XX gs. sākumā, taču gājuši bojā abos pasaules karos.
Profesore Deņisova: „Baltiem raksturīgs ļoti spilgts antropoloģiskais veidols – iegarena galva, plata un augsta seja. Mūsdienās dominē gaišas acis un gaišu toņu mati.”
Līdz pat XII gs. baltiem bija raksturīgs masīvs un garš ķermenis, līdz pat 176 cm.
Latviešu / baltu ģenētika. Laikam pirmie meklējumi šai laukā ir XX gs. 30.gadu Jēkaba Prīmaņa pētījumi. Bet, protams, ka tikai pēdējā laikā tādi nopietni pētījumi ir kļuvuši iespējami pateicoties straujajai ģenētikas attīstībai.
Latviešu antropologi dažus gadus atpakaļ (nezinām, kurā tieši gadā) ņēma dalību Igaunijas Zinātņu akadēmijas koordinētajā starptautiskajā pētījumā „Baltijas tautu bioloģiskā vēsture,” kopā ar Kembridžas universitāti un somiem.
Latviešiem ir uzietas tās pašas Eiropas tipiskās 10 haploīdu grupas. Tā piemēram, Eiropā populārākā haplogrupa ir H – 38-46%, bet Latvijā tā ir 44%.
U – 23-29%, bet Latvijā tā ir 26%.
Latviešu genomā uziets arī kas īpašs – tās ir somugriem raksturīgas mutācijas, kas nemaz nav raksturīgas slāviem. Tā ir W haplogrupa. Somiem un igauņiem tā ir sastopama tikpat bieži cik latviešiem, līdz ar to tas pierāda lielu somugru asiņu klātieni latviešu etnosā. Toties visai savādā veidā leišiem W haploīds parādās tikpat bieži kā citiem eiropiešiem.
Kāda mutāciju apakšgrupa – U4, rāda latviešu viegli prognozējamo radniecību ar poļiem un citiem slāviem.
Konkrēta gēnu mutācija parasti rodas vienam cilvēkam un pēc tam izplatās nākošajās paaudzēs pa ģeneoloģiskā koka zariem. Mutācijas pārbaudītas 303 visā Latvijā savāktu īstu latviešu asins paraugos. Par „īstiem latviešiem” tika uzskatīti tādi, kuri bijuši latvieši trijās paaudzēs un kuru ģimene trijās paaudzēs dzīvojusi vienā vietā.
Pētāmos paraugus jau 1991.un 1992.gadā savākusi Rīgas Stradiņa universitātes ģenētikas profesore, Medicīniskās bioloģijas un ģenētikas katedras vadītāja Astrīda Krūmiņa. Ģenētiķi kopā ar Valsts asinsdonoru centru devušies izbraukumos un tā iegūti asins paraugi. Ģeogrāfiski paraugi iegūti Kurzemē, Kolkas apkaimē, Kurzemes dienvidos pie Lietuvas robežas, Zemgalē pie Lietuvas robežas un Latvijas ZA Krievijas un Igaunijas pierobežā.
Paralēli atklājušās arī medicīniskas īpatnības. Tā piemēram, latviešiem desmitkārt biežāk sastopama mutācija, kas var izraisīt hronisku obstruktīvu plaušu slimību. Tā nosaka Alfa-1 antitripsīna nepietiekamību. Ja cilvēks ar tādu gēnu sāk smēķēt, tad tam var konstatēt šo slimību.
Interesantus datus ir izdevies iegūt arī doktorei Laimai Tihomirovai: pētot krūts vēža iedzimtību tā atklājusi, ka latviešu un krievu sievietēm mutācijas šajā gēnā veidojas atšķirīgi – latvietēm dominē vairākas mutācijas, krievietēm – tikai viena.
Pētījumos daļa materiāla vesti uz Igauniju, kur Tartu universitātei ir labāks aprīkojums un jau 7 gadu pētniecības pieredze.
Patlaban latviešiem vēl nav pētīts mitohondrālais DNS (pārmantojas tikai pa mātes līniju), tā, ka šai ziņā pārsteigumi vēl ir gaidāmi.
Raisas Deņisovas „baltu gēns.” Antropoloģe Raisa Deņisova ir Latvijas Vēstures institūta profesore un pirms dažiem gadiem atklājusi baltu etnosa ģenētisko marķieri jeb „baltu gēnu. Viņa savu ģenētikas pētījumu publicējusi tikai kādā Eiropas ģenētikas žurnālā (kādā?).
Pēc pašas vārdiem, pētījumi esot ilguši vairāk nekā 10 gadus. Viss esot sācies Somijā, kur profesors Harijs Nevanlina (viņš vadīja Somijas Sarkanā krusta asins pārliešanas dienestu) sāka pētīt dažādu asins grupu gēnu koncentrācijas ģeogrāfisko mainību. Vēl pēdējos padomju varas gados pētniece tikusies ar somu un tie vienojušies kopā pārbaudīt gēnu koncentrāciju arī latviešu asins paraugos. No igauņu puses projektu koordinēja Igaunijas Zinātņu akadēmijas loceklis Ričards Vilems.
Ar Valsts asinsdonoru centra palīdzību LU Vēstures institūta antropologi savāca 8000 asins paraugu no dažādiem Latvijas rajoniem. Tika raudzīts, lai donori būtu tikai latvieši, pie tam vietējie vismaz pāris paaudzēs.
Profesors Nevanlina uz Somiju aizgādātos materiālus apstrādāja un atklāja agrāk nezināmu gēnu – LW b gēnu (nosaukums tāds, jo gēns pieskaitāms pie Landstainer Wiener asins grupas, tādēļ tam piešķīra šīs grupas „b” variantu ).
Šeku-reku gēna LW b koncentrācija dažādām tautām:
Latvieši – 5,9%
Leiši – 5,7%
Igauņi – 4,0%
Somi – 3,0%
ZR Krievija – 2,2% (asimilētie somugri Pēterpils, Novgorodas un Pleskavas apgabali).
Poļi – 2,0%
Gotlandieši – 1,0%
Zviedrijas vidiene – vairs nav sastopams
Ungāri – 0,4% (vienīgā no Centrāleiropas tautām, kurai vispār tāds konstatēts).
Pārsteidzoši cik tālu šis gēns uziets Krievijas ZR - līdz pat Vologdai. R.Deņisova uzskata, ka tas dēļ baltu pārstāvjiem, kas kolonizējuši Krievijas ziemeļus 10.un 11.gs. Balti kopā ar slāviem iekļauti iekarotāju karadraudzēs, bet vēlāk asimilējušies starp krieviski runājošiem kaimiņiem.
Ļoti svarīgi būtu „baltu gēna” pētījumi rajonā ap Dņepru, no kurienes varētu būt ieradušās baltu ciltis.
Ne mazāko šā gēna pēdu nav: japāņiem, afrikāņiem. Deņisova domā, ka tādas neuzies arī mongolīdajām tautām.
Taču gēns nav pētīts Tuvajos Austrumos, Priekšāzijā, Indijā (te nu tāds varētu atrasties!?).
Gēns nav pētīts arī Baltkrievijā, tādi laikam arī tiek plānoti.
Augstākai gēna koncentrācijai būtu jābūt Polijas ziemeļos, kur kādreiz dzīvojuši jātvingi, galindi un prūši.
Secinājums tāds, ka uzietais gēns LWb varētu tikt uzskatīts par baltu tautas ģenētisko marķieri. Tas varētu būt labs palīgs baltu un arī visu indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumos.
Turpmāk antropoloģe R.Deņisova kopā ar igauņu zinātniekiem pētīs seno Baltijas iedzīvotāju kaulus un galvaskausus. Vajadzētu analizēt ģenētiskā marķiera sastopamību arī Latvijas rajonos. Tas varētu parādīt, kura cilts īsti ienesusi reto gēnu. iespējams, pēdas ved pie Vidzemes vai Latgales latgaļiem.
Secinājumi. Pastāv zināmas bažas, ka pamatīgi latviešu gēnu pētījumi varētu runāt pretī skaistajai teorijai par latviešu indoeiropisko izcelsmi un atklāt daudz stiprākas saites ar somugriem.
Rādās, ka latviešu etnosā būtisks pienesums ir no somugriem un akadēmiķa Stradiņa joks – „latvieši ir lietuviski runājoši igauņi,” ir pavisam vietā.
Saites:
Baltu tautas.
Indoeiropieši.
